I. Ievads

II. Atbilstošās tiesību normas

A. Savienības tiesības

1. Regula Nr. 1024/2013

2. Direktīva 2014/59

B. Valsts tiesības

III. Tiesvedības priekšvēsture

A. Fakti

B. Pārsūdzētais spriedums

IV. Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi

V. Vērtējums

A. Pārskats par apelācijas sūdzības pamatojumu un izskatīšanas kārtību

B. Apelācijas pamati saistībā ar prasības pieņemamību

1. Tiesības celt prasību saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu

a) Tiešs aizskārums

b) Individuāls aizskārums

2. Intereses celt prasību pastāvēšanas turpināšanās

3. Starpsecinājumi

C. Apelācijas pamati saistībā ar prasības pamatojumu: Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 3. punkta pirmās daļas, kas skatīta kopā ar Direktīvas 2014/59 29. pantu un TUB 70. panta 1. punktu, pārkāpums?

1. Pārbaudes secība

2. Direktīvas 2014/59 29. panta 1. punkta pirmā teikuma tiešā piemērojamība un pārākums?

a) Direktīvas 2014/59 29. panta 1. punkta pirmā teikuma normas struktūra

b) Direktīvas 2014/59 29. panta 1. punkta tieša piemērojamība, kas rada nelabvēlīgas sekas bankai un tās akcionāriem?

3. Pakārtoti: ECB īstenota Direktīvas 2014/59 29. panta 1. punkta pirmā teikuma tieša piemērošana?

a) ECB kā tieši piemērojamu direktīvas noteikumu adresāte

b) Direktīvas 2014/59 29. panta 1. punkta pirmā teikuma tiešas piemērošanas sekas, kas ir negatīvas bankai un tās akcionāriem

4. TUB 69-18. panta 1. punkta b) apakšpunkta un 70. panta 1. punkta interpretācija atbilstoši direktīvai?

5. Valsts tiesību akti Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 3. punkta pirmās daļas izpratnē kā “tiesības” vai “fakti”?

6. Sūdzības par TUB 69-18. panta 1. punkta b) apakšpunkta, kas skatīts kopā ar 70. panta 1. punkta b) apakšpunktu, interpretācijas atbilstību direktīvai pieņemamība

7. Starpsecinājumi

VI. Secinājumi

1.

Šīs apvienotās Eiropas Centrālās bankas (turpmāk tekstā – “ECB”) un Eiropas Komisijas (turpmāk tekstā kopā – “apelācijas sūdzības iesniedzējas”) apelācijas sūdzības ir par Vispārējās tiesas spriedumu (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”) ( 2 ), ar kuru tā atcēla ECB 2019. gada 1. janvāra un 29. marta lēmumus (turpmāk tekstā – “pārsūdzētie lēmumi”). Ar šiem lēmumiem ECB piemēroja pagaidu administrāciju Banca Carige SpA (turpmāk tekstā – “banka”) ( 3 ) un to pagarināja līdz 2019. gada 30. septembrim ( 4 ).

2.

Prasītāja pirmajā instancē un atbildētāja apelācijas sūdzības tiesvedībā, F. Corneli, bija viena no daudzajiem bankas mazākumakcionāriem.

3.

Apelācijas sūdzības iesniedzējas, pirmkārt, pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir kļūdaini atzinusi prasību par pieņemamu. Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, atzīstot, ka F. Corneli ir (joprojām) interese celt prasību par pārsūdzēto lēmumu atcelšanu un ka tā bija tieši un individuāli skarta LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē. Šajā ziņā Vispārējā tiesa nošķīra F. Corneli situāciju, ņemot vērā ECB piemēroto bankas pagaidu administrāciju, un akcionāru situāciju, kas bija sprieduma lietā ECB u.c./Trasta Komercbanka u.c. ( 5 ) (turpmāk tekstā – “spriedums Trasta Komercbanka”) pamatā. Proti, tā gadījumā akcionāri bija apstrīdējuši ECB lēmumu anulēt attiecīgās bankas licenci. Eiropas Savienības Tiesa neuzskatīja, ka šis lēmums tieši skar šos akcionārus, un tāpēc noraidīja viņu prasību atcelt tiesību aktu kā nepieņemamu. Tas tāpēc, ka minētajam lēmumam esot bijusi tikai negatīva ekonomiskā ietekme uz tiem, bet tas neesot ietekmējis to tiesisko stāvokli ( 6 ).

4.

Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējas pamatojumā būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi Regulas (ES) Nr. 1024/2013 ( 7 ) 4. panta 3. punkta pirmo daļu. Šajā ziņā rodas svarīgi Tiesas judikatūrā vēl nenoskaidroti tiesību jautājumi. Tie ir par tajā paredzētā ECB pienākuma, īstenojot tās uzraudzības pilnvaras attiecībā uz kredītiestādēm vienotā uzraudzības mehānisma ietvaros, piemērot arī valsts tiesību aktus, kas pieņemti, lai transponētu attiecīgos Savienības tiesību aktus – arī šajā lietā piemērojamo Direktīvu 2014/59/ES ( 8 ) –, tvērumu:

5.

Manā ieskatā ECB kā Savienības iestādei, ņemot vērā tādus Savienības tiesību sistēmas pamatprincipus kā vienotības nodrošināšana un tiesiska valsts, galu galā saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 3. punkta pirmo daļu nevar būt pienākums apzināti pārkāpt Savienības tiesības, piemērojot tām pretrunā esošās valsts tiesības. Ja tā tomēr tā rīkotos, Savienības tiesām tas būtu jālabo. Tomēr šie jautājumi un šāda secinājuma pamatojums ir ļoti strīdīgi arī tiesību doktrīnā ( 9 ). Šajā ziņā ir jānoskaidro ne mazāk strīdīgais jautājums par to, kādi pārskatīšanas kritēriji ir piemērojami pirmās instances spēkā neesamības atzīšanas procesā un turpmākajos pārsūdzības procesos saistībā ar ECB darbībām, tai piemērojot valsts tiesību aktus ( 10 ).

6.

Šajā lietā piemērojamās Savienības tiesības būtībā ir Regula Nr. 1024/2013 un Direktīva 2014/59.

7.

Regulas Nr. 1024/2013 34. apsvērums ir formulēts šādi:

“ECB, lai veiktu uzdevumus un īstenotu uzraudzības pilnvaras, būtu jāpiemēro būtiskie noteikumi attiecībā uz kredītiestāžu prudenciālo uzraudzību. Minētos noteikumus veido attiecīgie Savienības tiesību akti, it īpaši tieši piemērojamās regulas vai direktīvas, piemēram, par kapitāla prasībām kredītiestādēm un par finanšu konglomerātiem. Ja būtiskie noteikumi attiecībā uz kredītiestāžu prudenciālo uzraudzību ir noteikti direktīvās, ECB būtu jāpiemēro valstu tiesību akti, ar kuriem transponē minētās direktīvas. Ja attiecīgie Savienības tiesību akti ir regulas, un tie ir jomās, kurās šīs regulas spēkā stāšanās dienā dalībvalstīm tiek skaidri piešķirtas iespējas ar minētajām regulām, ECB būtu jāpiemēro arī valsts tiesību akti, ar kuriem šādas iespējas īsteno. Tādas iespējas būtu jāuzskata par izņēmuma iespējām, kas pieejamas tikai kompetentajām vai norīkotajām iestādēm. Tas neskar Savienības tiesību pārākuma principu. Tādējādi ECB, pieņemot pamatnostādnes vai ieteikumus, vai lēmumus, būtu jābalstās uz attiecīgajiem saistošajiem Savienības tiesību aktiem un jārīkojas saskaņā ar tiem.”

8.

Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 3. punkta pirmā daļa ir formulēta šādi:

“Lai veiktu ar šo regulu uzticētos uzdevumus un ar mērķi nodrošināt augstus uzraudzības standartus, ECB piemēro visus attiecīgos Savienības tiesību aktus, un gadījumos, kad Savienības tiesību akti ir direktīvas, – valsts tiesību aktus, kas transponē šīs direktīvas. Ja attiecīgie Savienības tiesību akti ir regulas un ja ar šīm regulām šobrīd ir skaidri piešķirtas iespējas dalībvalstīm, ECB piemēro arī tos valsts tiesību aktus, ar kuriem minētās iespējas īsteno.”

9.

Direktīvas 2014/59 39. apsvērums ir formulēts šādi:

“Šajā direktīvā paredzētajos atveseļošanas un agrīnas intervences posmos akcionāriem būtu jāsaglabā pilna atbildība par iestādes darbību un kontrole pār to, izņemot gadījumus, kad kompetentā iestāde ir iecēlusi pagaidu administratoru.”

10.

Šīs direktīvas 40. apsvērumā citu starpā ir izklāstīts:

“Lai saglabātu finanšu stabilitāti, ir svarīgi, lai kompetentās iestādes spētu novērst iestādes finansiālā un ekonomiskā stāvokļa pasliktināšanos, pirms tā sasniedz robežu, kad attiecīgajām iestādēm nav vairs citas alternatīvas kā vien to noregulēt. Minētajā nolūkā būtu jāpiešķir kompetentajām iestādēm agrīnas intervences pilnvaras, tostarp pilnvaras iecelt pagaidu administratoru, kas vai nu aizstātu iestādes vadības struktūru un augstāko vadību, vai arī uz laiku strādātu kopā ar tām. Pagaidu administratora uzdevumam vajadzētu būt visu to pilnvaru īstenošanai, kuras tam piešķirtas ar nolūku veicināt risinājumus, lai atjaunotu iestādes agrāko finansiālo situāciju. Ieceļot pagaidu administratoru, nevajadzētu nepamatoti kavēt akcionāru vai īpašnieku to tiesību īstenošanu vai procesuālo pienākumu izpildi, kuri noteikti Savienības vai valsts tiesību aktos uzņēmējdarbības jomā, un būtu jāievēro Savienības vai dalībvalstu starptautiskās saistības attiecībā uz ieguldījumu. [..]”

11.

Direktīvas 2014/59 28. pants, kura nosaukums ir “Augstākās vadības un vadības struktūras atcelšana”, ir formulēts šādi:

“Ja ir ievērojami pasliktinājusies iestādes finansiālā situācija vai ir konstatēti nopietni normatīvo aktu vai iestādes statūtu pārkāpumi vai nopietni administratīvie pārkāpumi, un ja citi saskaņā ar 27. pantu veiktie pasākumi nav pietiekami šīs situācijas uzlabošanai, dalībvalstis nodrošina, ka kompetentās iestādes var pieprasīt atcelt iestādes augstāko vadību un/vai vadības struktūru kopumā, vai arī atsevišķus tās/to locekļus. Jaunu augstāko vadību un/vai vadības struktūru ieceļ saskaņā ar valsts un Savienības tiesību aktiem, un šādai iecelšanai nepieciešams kompetentās iestādes apstiprinājums vai piekrišana.”

12.

Direktīvas 2014/59 29. pants ar virsrakstu “Pagaidu administrators” ir formulēts šādi:

“1.   Ja kompetentā iestāde uzskata, ka augstākās vadības vai vadības struktūras nomaiņa, kā minēts 28. pantā, nav pietiekams situācijas risinājums, dalībvalstis nodrošina, ka kompetentās iestādes var iestādei iecelt vienu vai vairākus pagaidu administratorus. Kompetentās iestādes var samērīgi pastāvošajiem apstākļiem iecelt pagaidu administratoru, kurš vai nu uz laiku nomaina iestādes vadības struktūru, vai arī uz laiku strādā ar iestādes vadības struktūru un kompetentā iestāde savu lēmumu nosaka iecelšanas brīdī. Ja kompetentā iestāde ieceļ pagaidu administratoru, kurš strādās ar iestādes vadības struktūru, kompetentā iestāde šādas iecelšanas brīdī sīkāk precizē pagaidu administratora uzdevumus, pienākumus un pilnvaras, un prasības iestādes vadības struktūrai apspriesties ar pagaidu administratoru vai saņemt tā piekrišanu pirms konkrētu lēmumu pieņemšanas vai darbību veikšanas. Kompetentajai iestādei piemēro prasību publiskot informāciju par pagaidu administratora iecelšanu, izņemot gadījumus, kad pagaidu administratoram nav pilnvaru pārstāvēt iestādi. Turklāt dalībvalstis nodrošina, ka pagaidu administratoram ir savu funkciju īstenošanai nepieciešamā kvalifikācija, prasmes un zināšanas un viņš neatrodas interešu konflikta situācijā.

2.   Kompetentā iestāde pagaidu administratora iecelšanas brīdī nosaka pagaidu administratora pilnvaras samērīgi pastāvošajiem apstākļiem. Šādas pilnvaras var ietvert dažas vai visas iestādes vadības struktūras pilnvaras, ko paredz iestādes statūti un valsts tiesību akti, tostarp pilnvaras īstenot dažas vai visas iestādes vadības struktūras administratīvās funkcijas. Pagaidu administratora pilnvaras attiecībā uz iestādi atbilst piemērojamiem uzņēmējdarbības tiesību aktiem.

3.   Kompetentā iestāde pagaidu administratora iecelšanas brīdī nosaka pagaidu administratora uzdevumus un funkcijas, kas var ietvert iestādes finanšu stāvokļa noskaidrošanu, iestādes darbības vai darbības daļas vadīšanu, lai saglabātu vai atjaunotu iestādes finansiālo stāvokli un veiktu pasākumus pārdomātas un piesardzīgas iestādes darbības vadīšanas atjaunošanai. Kompetentā iestāde iecelšanas brīdī nosaka pagaidu administratora uzdevumu un funkciju ierobežojumus.

4.   Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentajām iestādēm ir ekskluzīvas pilnvaras iecelt un atcelt pagaidu administratoru. Kompetentā iestāde var atcelt pagaidu administratoru jebkurā laikā un jebkura iemesla dēļ. Kompetentā iestāde var jebkurā laikā grozīt pagaidu administratora iecelšanas noteikumus, ievērojot šo pantu.

5.   Kompetentā iestāde var noteikt, ka konkrētām pagaidu administratora darbībām nepieciešama kompetentās iestādes iepriekšēja piekrišana. Kompetentā iestāde šādas prasības nosaka pagaidu administratora iecelšanas brīdī vai brīdī, kad tiek izdarīti grozījumi pagaidu administratora iecelšanas noteikumos.

Pilnvaras sasaukt iestādes akcionāru pilnsapulci un noteikt šādas sapulces darba kārtību pagaidu administrators jebkurā gadījumā var īstenot tikai ar kompetentās iestādes iepriekšēju piekrišanu.

6.   Kompetentā iestāde var pieprasīt, lai pagaidu administrators kompetentās iestādes noteiktos intervālos un savu pilnvaru termiņa beigās sagatavo ziņojumus par iestādes finanšu stāvokli un par pilnvaru laikā īstenotajām darbībām.

7.   Pagaidu administratoru ieceļ uz laikposmu, kas nepārsniedz vienu gadu. Izņēmuma kārtā minēto termiņu var pagarināt, ja joprojām pastāv pagaidu administratora iecelšanai nepieciešamie nosacījumi. Kompetentās iestādes ziņā ir noteikt, vai ir izpildīti atbilstīgie nosacījumi pagaidu administratora darba turpināšanai, un pamatot akcionāriem šādu lēmumu.

8.   Ievērojot šo pantu, pagaidu administratora iecelšana neskar akcionāru tiesības saskaņā ar Savienības vai valstu tiesību aktiem par uzņēmējdarbību.

9.   Dalībvalstis var saskaņā ar valsts tiesību aktiem ierobežot pagaidu administratora atbildību par darbību un bezdarbību, pagaidu administratoram veicot savus pienākumus saskaņā ar 3. punktu.

10.   Saskaņā ar šo pantu ieceltu pagaidu administratoru neuzskata par “ēnu” direktoru vai de facto direktoru atbilstoši valsts tiesību aktiem.”

13.

Direktīva 2014/59 Itālijas tiesību aktos tika transponēta ar 2015. gada 16. novembraDecreto legislativo (dekrētlikums) Nr. 181 ( 11 ).

14.

2015. gada 9. jūlija likuma Nr. 114 ( 12 ) 8. pantā, kurā ir izklāstīti pilnvaru īstenošanai nepieciešamie principi un pamatkritēriji, citu starpā ir noteikts šādi:

“1.   Valdībai, īstenojot pilnvarojumu transponēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/59/ES (2014. gada 15. maijs), ar ko izveido kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību atveseļošanas un noregulējuma režīmu un groza Padomes Direktīvu 82/891/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/24/EK, 2002/47/EK, 2004/25/EK, 2005/56/EK, 2007/36/EK, 2011/35/ES, 2012/30/ES un 2013/36/ES, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1093/2010 un (ES) Nr. 648/2012, ir pienākums ievērot papildus 1. panta 1. punktā minētajiem pamatprincipiem un pamatkritērijiem Direktīvas 2014/59/ES principus un kritērijus un šādus īpašus pamatprincipus un pamatkritērijus:

[..].”

15.

Ar dekrētlikumu Nr. 181 tika grozīts Banku un kredītu likums (Testo unico bancario, turpmāk tekstā – “TUB”) ( 13 ). Sadaļā 01-I ar virsrakstu “Savlaicīgi iejaukšanās pasākumi” tika iekļauts 69‑18. pants, kura 1. punkta b) apakšpunkts ir formulēts šādi:

“Banca d'Italia [(Itālijas Banka)] var piemērot šādus pasākumus bankai vai banku grupas mātesuzņēmumam:

[..]

16.

TUB 69-21. pants pilnvaro uzraudzības iestādi atlaist atsevišķus pārvaldes un uzraudzības struktūru un vispārējās vadības locekļus.

17.

TUB 70. panta 1. punktā, kas ir iekļauts I iedaļā ar virsrakstu “Ārkārtas administrācija”, ir paredzēts:

“Banca d'Italia var dot rīkojumu par to struktūru likvidāciju, kuras veic banku vadības un kontroles funkcijas, ja ir konstatēti pārkāpumi vai nelikumības 69‑18. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, ja ir paredzami ievērojami finansiāli zaudējumi vai ja likvidācija tiek pieprasīta ar pamatotu vadības struktūru vai ārkārtas akcionāru sapulces pieprasījumu.”

18.

Banka ir Itālijā reģistrēta kredītiestāde, kuras akcijas tiek kotētas biržā un kas kopš 2014. gada ir pakļauta ECB tiešajai uzraudzībai. No 2014. gada decembra līdz 2019. gada 1. janvārim tās zaudējumi bija vairāk nekā 1,6 miljardi EUR. Laikā, kad F. Corneli cēla prasību tiesā, viņai piederēja 200000 parasto akciju, kas atbilda 0,000361 % no bankas pamatkapitāla.

19.

No 2016. gada līdz 2018. gada beigām ECB veica vairākus neveiksmīgus pasākumus, lai rekapitalizētu un stabilizētu banku ar mērķi panākt, ka tā atkal var izpildīt pašu kapitāla prasības Direktīvas 2014/59 27. panta 1. punkta izpratnē ( 14 ).

20.

Ar pirmo pārsūdzēto 2019. gada 1. janvāra lēmumu, pamatojoties uz TUB 69‑18., 70. un 98. pantu, kas skatīti kopā ar Direktīvas 2014/59 29. pantu, ECB piemēroja bankai pagaidu administrāciju (turpmāk tekstā arī – “lēmums par pagaidu administrāciju”) un citastarp noteica šādus pasākumus:

21.

2019. gada 2. janvārī ECB un banka ar vienlaikus izplatītajiem paziņojumiem presei informēja par lēmuma par pagaidu administrāciju pieņemšanu. Pēc tam Commissione Nazionale per le Società e la Borsa (Nacionālā sabiedrību un biržas uzraudzības komisija, Itālija) apturēja bankas emitēto vai garantēto vērtspapīru tirdzniecību “līdz šā lēmuma spēkā stāšanās brīdim vai līdz visaptverošas informācijas par vērtspapīriem sistēmas atjaunošanai, it īpaši saistībā ar jaunām iniciatīvām, ko īsteno par uzraudzību atbildīgās kompetentās iestādes”.

22.

Ar otro pārsūdzēto 2019. gada 29. marta lēmumu ECB pagarināja pagaidu administrāciju līdz 2019. gada 30. septembrim (turpmāk tekstā arī – “pirmais pagarināšanas lēmums”). Banka par to informēja 2019. gada 30. marta paziņojumā presei.

23.

Ar 2019. gada 30. septembra lēmumu ECB pagarināja pagaidu administrāciju līdz 2019. gada 31. decembrim (turpmāk tekstā – “otrais pagarināšanas lēmums”).

24.

Ar 2019. gada 20. decembra lēmumu ECB pagarināja pagaidu administrāciju līdz 2020. gada 31. janvārim, lai dotu iespēju pabeigt paša kapitāla palielināšanu (turpmāk tekstā – “trešais pagarināšanas lēmums”).

25.

Saskaņā ar lietas dalībnieku sniegto informāciju, kas savstarpēji atbilst, atbildot uz Tiesas rakstveida un mutvārdu jautājumiem, Fondo Interbancario di Tutela dei Depositi (turpmāk tekstā – “FITD”) ( 15 ) 2019. gada septembrī banku rekapitalizēja, pamatojoties uz pamatlīgumu, ko noslēdza pagaidu administratori un apstiprināja bankas ārkārtas akcionāru sapulce. FITD 2022. gada vasarā tai piederošās bankas akcijas pārdeva BPER Banca S.p.a. Pēc tam piemērotās “squeeze-out” procedūras dēļ F. Corneli 2022. gada septembrī bija jāpārdod savas akcijas, tādējādi zaudējot bankas (mazākuma) akcionāres statusu.

26.

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika saņemts 2019. gada 11. jūlijā, F. Corneli cēla prasību par pārsūdzēto lēmumu atcelšanu. Komisija kā persona, kas iestājusies lietā prasījumu atbalstam, atbalstīja ECB lūgumus noraidīt prasību.

27.

Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa atcēla pārsūdzētos lēmumus. Pārējā daļā tā noraidīja prasību tiktāl, ciktāl tā bija vispārīgi vērsta pret jebkuru pēc tam pieņemtu vai vēlāku tiesību aktu – kas sekoja pēc pirmā pārsūdzētā lēmuma –, proti, ieskaitot otro un trešo pagarināšanas lēmumu.

28.

Vispārējā tiesa noraidīja ECB iebildumu par nepieņemamību, ko atbalstīja Komisija, pamatojoties uz to, ka F. Corneli kā bankas mazākumakcionāri pārsūdzētie lēmumi skāra tieši un individuāli LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē, un tai bija interese celt prasību. Līdz ar to tai esot tiesības celt prasību ( 16 ).

29.

Lietā Vispārējā tiesa būtībā konstatēja, ka ECB pārsūdzētos lēmumus ir balstījusi uz nepietiekamu juridisko pamatu. Tie esot balstījušies uz “(bankas) situācijas ievērojamu pasliktināšanos”TUB 70. panta 1. punkta, ar kuru tika transponēts Direktīvas 2014/59 29. pants, izpratnē, lai gan šajā (valsts) tiesību normā šāds nosacījums nav ietverts. Šādu noteikumu varot atrast tikai TUB 69‑18. panta 1. punkta b) apakšpunktā, ar kuru ir transponēts direktīvas 28. pants. Pēdējais (valsts) noteikums reglamentējot tikai bankas izpildinstitūcijas vai pārraudzības institūcijas “atstādināšanu no amata”, bet ne – TUB 70. pantā paredzētās – tiesības piemērot bankas pagaidu administrāciju, “atlaižot” šīs struktūras. Tāpēc TUB 69-18. un 70. pants attiecoties uz atšķirīgiem gadījumiem un – ņemot vērā Direktīvas 2014/59 28. un 29. panta formulējumu – uz secīgi veicamiem dažādas smaguma pakāpes intervences pasākumiem, kas esot atkarīgi no atšķirīgiem, katrā gadījumā izsmeļošiem (alternatīviem) nosacījumiem. Tāpēc “bankas situācijas pasliktināšanās” nosacījums neattiecoties uz TUB 70. pantā paredzētajiem pasākumiem, kas nozīmē, ka ECB ir pārkāpusi šo noteikumu ( 17 ).

30.

Ņemot vērā TUB 69-18. un 70. panta skaidro formulējumu un tajos lietotos jēdzienus, Vispārējā tiesas ieskatā nevar tikt apsvērta Savienības tiesībām neatbilstoša interpretācija. Proti, ECB veiktais pasākums esot TUB 70. pantā paredzētais pasākums, tāpēc esot jābūt izpildītiem tajā izvirzītajiem nosacījumiem. ( 18 )TUB 69-18. pantā paredzētā “bankas stāvokļa pasliktināšanās” neesot “ģenēriska frāze, bet gan leģislatīvā tekstā iekļauts nosacījums no četru alternatīvu nosacījumu izsmeļoša saraksta”, un tāpēc ar to nevarot pamatot TUB 70. pantā paredzēto pasākumu ( 19 ).

31.

Turklāt ECB neesot pienākuma piemērot Direktīvu 2014/59, lai ievērojamas bankas situācijas pasliktināšanās gadījumā pieprasītu tās pagaidu administrāciju. Tas tāpat neizrietot no tās pienākuma saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 3. punktu piemērot valsts tiesību aktus, ar kuriem tiek transponētas direktīvas. Šo noteikumu nevarot saprast tādējādi, ka “to veidotu divi dažādi saistību avoti, proti, Savienības tiesību kopums, tostarp direktīvas, kurām būtu jāpievieno dalībvalsts tiesību normas, ar ko tās ir transponētas”. Proti, saskaņā ar Vispārējās tiesas viedokli šāda interpretācija faktiski nozīmētu, “ka dalībvalsts tiesību normas atšķiras no direktīvām un ka tādā gadījumā abu veidu dokumenti būtu saistoši ECB kā atsevišķi normatīvie avoti” ( 20 ). Tomēr tas būtu pretrunā LESD 288. pantam. Turklāt direktīva nevarot radīt pienākumus privātpersonai. Tāpēc ECB kļūdu nevarot labot, brīvi interpretējot TUB 70. pantu, ņemot vērā Direktīvu 2014/59 ( 21 ).

32.

Vispārējā tiesa nepārbaudīja pārējos sešus tās norādītos prasības pamatus ( 22 ).

33.

Ciktāl F. Corneli ar formulējumu “nākamie vai turpmākie akti” prasības pieteikumā, atbildes rakstā un vēl vienā procesuālā rakstā iebilda arī pret otro un trešo pagarināšanas lēmumu, Vispārējā tiesa to noraidīja kā nepieņemamu saistībā ar nenoteiktību un tās reglamenta 76. panta d) punkta un 86. panta prasību neizpildi, jo prasības pieteikumā nebija pietiekamas norādes uz to ( 23 ).

34.

Ar procesuālo rakstu, kas Tiesas kancelejā tika saņemts 2022. gada 21. decembrī, ECB iesniedza apelācijas sūdzību lietā C‑777/22 P.

35.

Ar procesuālo rakstu, kas Tiesas kancelejā tika saņemts 2022. gada 22. decembrī, ECB iesniedza apelācijas sūdzību lietā C‑789/22 P.

36.

Ņemot vērā Komisijas un ECB attiecīgi 2023. gada 18. un 20. janvāra lūgumus, Tiesas priekšsēdētājs 2023. gada 8. februārī atbilstoši Tiesas reglamenta 54. pantam nolēma apvienot lietas C‑777/22 P un C‑789/22 P.

37.

Ar procesuālo rakstu, kas Tiesas kancelejā tika saņemts 2023. gada 20. martā, Itālija saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas Statūtu 40. panta pirmo daļu lūdza atļauju iestāties lietā ECB un Komisijas prasījumu atbalstam. Tiesas priekšsēdētājs ar 2023. gada 17. aprīļa lēmumu šo lūgumu apmierināja. Itālija savu paziņojumu par iestāšanos lietā iesniedza 2023. gada 26. maijā.

38.

ECB, kuras prasījumus atbalsta Itālija, lūdz:

39.

Komisija, kuras prasījumus atbalsta Itālija, lūdz:

40.

F. Corneli lūdz:

41.

Ņemot vērā ECB un Itālijas attiecīgi 2023. gada 3. un 6. novembra lūgumus, apvienotās lietas 2024. gada 7.maijā tika nodotas izskatīšanai Tiesas Virspalātai.

42.

2024. gada 7. maijā Tiesa aicināja lietas dalībniekus rakstveidā atbildēt uz dažiem jautājumiem, un noteiktajā termiņā tas arī tika izdarīts.

43.

Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un atbildes uz Tiesas jautājumiem tika uzklausīti 2024. gada 25. jūnija tiesas sēdē.

44.

Lietā C‑777/22 P ECB, kuras prasījumus atbalsta Itālija, izvirza divus apelācijas pamatus.

45.

Ar pirmo apelācijas pamatu ECB norāda uz vairākām Vispārējās tiesas pieļautām kļūdām tiesību piemērošanā, izvērtējot, vai F. Corneli tiek “skarta tieši un individuāli” LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē un viņas interesi celt prasību. Ar otro apelācijas pamatu ECB Vispārējai tiesai pārmet to, ka tā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, vērtējot pārsūdzētajos lēmumos izmantoto juridisko pamatu; šis vērtējums atbilstoši Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 3. punkta pirmajai daļai esot bijis jāveic, ņemot vērā piemērojamo valsts tiesību kopumu un to interpretācijas metodes. Tas it īpaši attiecoties uz TUB 69-18. panta 1. punkta b) apakšpunkta un 70. panta 1. punkta Itālijas tiesu veikto interpretāciju.

46.

Lietā C‑789/22 P Komisija, kuras prasījumus atbalsta Itāliju, izvirza piecus apelācijas pamatus, no kuriem daži pārklājas ar ECB izvirzītajiem pamatiem.

47.

Ar pirmo apelācijas pamatu Komisija pārmet Vispārējai tiesai tās pašas kļūdas tiesību piemērošanā, piemērojot LESD 263. panta ceturto daļu, kā ECB to dara ar pirmo apelācijas pamatu. Ar otro apelācijas pamatu Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, piemērojot tās reglamenta 84. pantu, jo tā ir nepareizi pēc savas ierosmes pieļāvusi kļūdu materiālo tiesību piemērošanā un lēmusi ultra petita. Ar tās trešo apelācijas pamatu Komisija – līdzīgi kā ECB otrajā apelācijas pamatā – apstrīd Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 3. punkta pirmās daļas un TUB 70. panta 1. punkta it kā kļūdainu interpretāciju. Ceturtais apelācijas pamats ir saistīts ar LESD 288. panta trešās daļas pārkāpumu, jo Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka TUB 70. panta 1. punktu nevar interpretēt atbilstoši Direktīvas 2014/59 29. pantu. Visbeidzot Komisija ar tās piekto apelācijas pamatu – kas tāpat ir līdzīgs ECB otrajam apelācijas pamatam – norāda uz vairākām Vispārējās tiesas pieļautajam kļūdām tiesību piemērošanā, vērtējot saistību starp valsts tiesību aktiem un direktīvām, tostarp Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 3. punkta pirmās daļas un LESD 288. panta otrās un trešās daļas pārkāpumu, kā arī piemērojamo direktīvu tiesību normu tiešās piemērojamības neņemšanu vērā.

48.

Vispirms saistībā ar prasības pieņemamību ( 24 ) vērtēšu apelācijas pamatus kopīgi (B daļā). Pēc tam tāpat kopā pārbaudīšu apelācijas pamatus, kas attiecas uz Vispārējās tiesas veikto lietas vērtējumu pēc būtības ( 25 ) (C daļā).

49.

Apelācijas pamati, kas ir saistīti ar prasības pieņemamību, pirmkārt, ir par jautājumu, vai F. Corneli ir tieši un individuāli skarta ar pārsūdzētajiem lēmumiem LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē (1. punktā), un, otrkārt, par viņas (joprojām esošo) interesi uz to atcelšanu (2. punktā).

50.

Šajā ziņā ir jāņem vērā, ka Tiesai apelācijas tiesvedībā pēc savas ierosmes ir jāpārbauda prasības pieņemamība, tostarp intereses celt prasību pastāvēšana – neatkarīgi no lietas dalībnieku argumentiem un Vispārējās tiesas vērtējuma ( 26 ). Jau šā iemesla dēļ F. Corneli iebildums par ECB pirmā apelācijas pamata nepieņemamību nevar būt pamatots un ir jānoraida.

51.

Saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu persona, kas nav apstrīdētā akta adresāts, ir tiesīga celt prasību tikai tad, ja tā ir “tieši un individuāli skarta”. Vispirms pārbaudīšu, vai F. Corneli tieši skar pārsūdzētie lēmumi.

52.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir kumulatīvi jāizpilda divi nosacījumi, lai personu varētu uzskatīt par “skartu tieši” LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē. Pirmkārt, apstrīdētajam pasākumam ir tieši jāietekmē indivīda tiesiskais stāvoklis. Otrkārt, pasākums nedrīkst pieļaut nekādu rīcības brīvību šā pasākuma adresātiem, kuri ir atbildīgi par tā ieviešanu, un līdz ar to tā ir pavisam automātiska. Tieši pretēji, tam ir jāizriet tikai no Savienības regulējuma, nepiemērojot papildu īstenošanas noteikumus ( 27 ).

53.

Kā Vispārējā tiesa ir pareizi norādījusi, atsaucoties uz šo judikatūru ( 28 ), pārsūdzētajiem lēmumiem ir tieša negatīva ietekme uz F. Corneli kā bankas akcionāres tiesisko stāvokli. Tas attiecas uz viņas līdzdalības, balsstiesību un citu bankas statūtos paredzēto tiesību īstenošanu. Pretēji ECB izvirzītajām sūdzībām šajā ziņā nav konstatējama bankas statūtu attiecīgo noteikumu par akcionāru tiesībām neievērošana, nemaz nerunājot par to sagrozīšanu. It īpaši pārsūdzētie lēmumi ietekmē tiesības ievēlēt bankas izpildinstitūciju un pārraudzības institūciju (18. un 26. pants), sasaukt akcionāru sapulci un noteikt tās darbakārtību (10. panta 4. punkts). Tas attiecas arī uz nosacījumiem, ka šī akcionāru sapulce vai noteikta akcionāru daļa var saukt pie atbildības izpildinstitūciju un pārraudzības institūciju saskaņā ar Itālijas Civilkodeksa 2393. un 2393.a pantu ( 29 ).

54.

Ar pārsūdzētajiem lēmumiem, nosakot vai attiecīgi pagarinot bankas pagaidu administrāciju, tika apturēta vai ierobežota šo tiesību īstenošana un tādējādi tika tieši ietekmēts akcionāru – tostarp F. Corneli – tiesiskais stāvoklis. Proti, ar šo rīkojumu tiesības ievēlēt bankas izpildinstitūciju un pārraudzības institūciju, kā arī sasaukt akcionāru sapulci un noteikt tās darba kārtību tika nodotas pagaidu administratoriem. Attiecīgo akcionāru līdzdalības vai balsstiesību attiecīga apturēšana vai ierobežošana izriet no TUB 70. panta 2. punkta, kas skatīts kopā ar tā 72. panta 6. punktu, kas paredz šo tiesību automātisku pāreju uz pagaidu administratoriem ( 30 ). Turklāt, piemērojot pagaidu administrāciju, saskaņā ar TUB 72. panta 9. punktu bankas vadības un uzraudzības struktūru civiltiesiskā atbildība tika ierobežota, attiecinot to uz tīšas rīcības un rupjas nolaidības gadījumiem, un pagaidu administratori par to varēja celt prasību tiesā tikai ar Banca d'Italia iepriekšēju atļauju. Savukārt saskaņā ar TUB 72. panta 5. punktu šiem administratoriem, iepriekš saņemot atļauju no Banca d’Italia, tika piešķirtas tiesības celt prasību sakarā ar atbildību pret bankas atlaisto struktūru locekļiem vai ģenerāldirektoru. Tādējādi akcionāru sapulce vai daļa akcionāru, kam pieder noteikta procentuālā daļa no pamatkapitāla, vairs nevarēja celt šādas prasības saskaņā ar Itālijas Civilkodeksa 2393. un 2393.a pantu ( 31 ).

55.

Vispārējā tiesa pamatoti uzskatīja, ka akcionāru, tostarp F. Corneli, līdzdalības vai balsošanas tiesības tika skartas neatkarīgi no tā, ka bankas statūtos ir daļēji paredzēts kvorums, proti, 1 % no šiem akcionāriem piederošajām akcijām, lai tās varētu efektīvi īstenot ( 32 ). Tas tā ir tāpēc, ka visām šīm līdzdalības jeb balsošanas tiesībām ir pašvērtība – kas ir līdzīga pilsoņa tiesībām balsot demokrātiskās vēlēšanās. Tā nav atkarīga no jautājuma, vai šo tiesību īstenošana ir pietiekama, lai faktiski ietekmētu bankas galvenos organizatoriskos vai uzņēmējdarbības lēmumus. Proti, līdzdalības vai balsošanas tiesības jau ietver un aizsargā juridisko iespēju piedalīties šādos lēmumu pieņemšanas procesos un ietekmēt to iznākumu. Vispārējā tiesa to pareizi atzina, norādot, ka ECB un Komisijas argumentā “nav ņemtas vērā vismaz balsstiesības, kas ļauj katram akcionāram individuāli piedalīties nākamo izpildinstitūcijas locekļu un pārraudzības institūcijas locekļu vēlēšanās” ( 33 ), Tomēr, piemērojot pagaidu administrāciju, šī juridiskā iespēja ietekmēt bankas vadību tiek automātiski likvidēta.

56.

Tādēļ apstāklim, ka mazākumakcionārs var tikai kopā ar citiem (mazākuma) akcionāriem sasniegt attiecīgos kvorumus, nav nozīmes saistībā ar jautājumu par to, vai viņa līdzdalības vai balsošanas tiesības kā tādas ir aizskartas. Šāda kvoruma iespējamai sasniegšanai ir nozīme tikai attiecībā uz pakārtoto jautājumu par to, vai līdzdalības vai balsošanas tiesību izmantošana ir arī pietiekama, lai sasniegtu vēlamās tiesiskās sekas (piemēram, sasauktu sapulci vai noteiktu tās darba kārtības jautājumu). Tomēr minētais nevar likt apšaubīt nedz šo individuālo tiesību pastāvēšanu, nedz arī nepieciešamību aizsargāt to īstenošanu ( 34 ). Līdz ar to – kā Vispārējā tiesa pamatoti konstatēja pārsūdzētā sprieduma 43.–45. punktā – ir jānoraida arī apelācijas sūdzību iesniedzēju iebildums, ka attiecīgās tiesības pieņemt lēmumus ir pieejamas tikai akcionāru sapulcei vai daļai akcionāru, kas izpilda noteiktu akciju kvotu, bet ne atsevišķam akcionāram, kuram ir tikai balsstiesības.

57.

Spriedumā Trasta Komercbanka ( 35 ) Tiesa arī netieši apstiprināja, ka tādā lietā kā šī, kas – atšķirībā no tajā aplūkotās licences anulēšanas – attiecas tikai uz bankas pagaidu administrācijas piemērošanu, akcionāru tiesību piedalīties pārvaldībā ierobežošana var būt pietiekama, lai tos uzskatītu par tieši skartiem. Tas tā ir tāpēc, ka šo tiesību aizskārums otrajā gadījumā nesakrīt ar negatīvajām, tīri ekonomiskajām sekām bankai un tās akcionāriem, ko radītu tās licences anulēšana vai pat tās likvidācija ( 36 ). Eiropas Savienības Tiesa arī skaidri atzina, ka pat lēmums likvidēt banku tieši ietekmē akcionāru tiesības piedalīties tās pārvaldībā, nododot tās likvidatoram. Tomēr šis lēmums lietā Trasta Komercbanka bija balstīts vienīgi uz Latvijas tiesībām. Tādējādi tas nebija attiecināms nedz uz Savienības tiesībām, nedz uz apstrīdēto ECB lēmumu anulēt licenci, kas nozīmē, ka tas akcionārus tieši neietekmēja ( 37 ). Tomēr, kā pamatoti norādīja Vispārējā tiesa ( 38 ), tas ir atšķirīgi gadījumā, ja ECB pieņem lēmumu, ar kuru tiek piemērota bankas pagaidu administrācija.

58.

ECB nevar atspēkot šos secinājumus ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) spriedumu lietā Albert u.c. pret Ungāriju ( 39 ).

59.

Pirmkārt, ECT pārbaudītās sūdzības iesniegšanas tiesības saskaņā ar ECPAK 34. pantu nav identiskas ar LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētajām prasībām attiecībā uz prasības celšanas tiesībām. Otrkārt, arī ECT atzīst bankas akcionārus par “tieši skartiem” ECPAK 34. panta izpratnē, ja sūdzība ir vērsta pret darbībām, kas ietekmē gan šo banku, gan tās akcionāru tiesības. Šis princips tiek ierobežots tikai tad, ja vai nu banka un tās akcionāri ir savstarpēji tik cieši saistīti, ka to nošķiršana būtu mākslīga, vai arī ja to pamato “ārkārtas apstākļi”. Tādējādi ECT ir atzinusi, līdzīgi kā Tiesa spriedumā Trasta Komercbanka (iepriekš 57. punkts), ka akti, kas tieši ietekmē akcionāru tiesības (piedalīties bankas pārvaldībā), atšķiras no aktiem, kas vērsti (tikai) pret banku. Tas tā ir tāpēc, ka šie akti ne tikai kaitē šīs bankas akcionāru ekonomiskajām interesēm, bet arī maina viņu tiesisko stāvokli tās vadības struktūrā ( 40 ).

60.

Spriedumā Albert u.c. pret Ungāriju ECT akcionāru tiesības gan neuzskatīja par “tieši skartām”. Tas tāpēc, ka, pirmkārt, tie šīs tiesības, ņemot vērā strīdīgo abu attiecīgo banku apvienošanu, varēja izmantot šajā ziņā notiekošajā lēmumu pieņemšanas procedūrā un balsošanā. Otrkārt, šīs tiesības nebija pietiekamas, lai kontrolētu vienu no šīm bankām – jo atsevišķo sabiedrību akciju apjoms bija neliels. Tāpēc ECT pieņēma – atšķirībā no lietām par akcionāru balsstiesību mākslīgu samazināšanu vai akciju anulēšanu, par kurām tā bija lēmusi iepriekš ( 41 )– tikai “nejaušu un netiešu” strīdīgo, būtībā ar sabiedrību saistīto pasākumu ietekmi uz individuālo akcionāru tiesībām kā tādām ( 42 ).

61.

Tomēr divu banku apvienošanas īpašā situācija nav salīdzināma ar situāciju šajā lietā, kurā bankai tiek piemērota tikai pagaidu administrācija. Tas tā ir tāpēc, ka abas apvienotās bankas pārtrauca pastāvēt un darboties tirgū to iepriekšējā formā. Tādējādi galīgas strukturālas izmaiņas bankā un tās saimnieciskajā darbībā un ar tām saistītās ekonomiskās sekas atšķiras no pagaidu administrācijas, kad bankas saimnieciskās darbības kontrole tikai uz laiku nonāk citās rokās, un no šādas administrācijas ietekmes uz akcionāru tiesībām. Tāpēc ECB arguments, kas balstās uz ECT judikatūru par banku apvienošanu, šajā lietā nav pārņemams un ir jānoraida.

62.

Turklāt bankas akcionāru līdzdalības vai balsošanas tiesības automātiski tika apturētas un ierobežotas, piemērojot vai attiecīgi pagarinot pagaidu administrāciju ar pārsūdzētajiem lēmumiem. Šajā ziņā nebija nepieciešams starpposma diskrecionārs lēmums vai papildu īstenošanas akts ( 43 ). Līdz ar to Vispārējā tiesa, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, varēja konstatēt, ka šie lēmumi tieši skāra F. Corneli LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē ( 44 ).

63.

Jautājums par to, vai F. Corneli atbilst arī individuālā aizskāruma kritērijam, ir jāvērtē tikai tad, ja attiecīgie lēmumi nav “reglamentējoši akti” LESD 263. panta ceturtās daļas trešā varianta izpratnē, kas nav saistīti ar īstenošanas pasākumiem. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šis jēdziens aptver visus vispārēji piemērojamus neleģislatīvus aktus. Tas nozīmē, ka šāds tiesību akts attiecas uz objektīvi radītām situācijām un rada tiesiskas sekas attiecībā uz vispārīgi un abstrakti noteiktām personu grupām ( 45 ).

64.

Šis priekšnoteikums šajā lietā nav izpildīts. Pārsūdzētie lēmumi bija adresēti tieši bankai, t.i., juridiskai personai, un attiecās arī uz to pieņemšanas brīdī esošo akcionāru skaitu. Tāpēc ir jāpārbauda, vai F. Corneli kā akcionāre tajā brīdī atbilda individuālā aizskāruma kritērijam.

65.

Manuprāt, Vispārējā tiesa, atsaucoties uz Tiesas judikatūru, pamatoti pieņēma, ka F. Corneli bija individuāli skarta ( 46 ).

66.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru citas personas, kas nav pasākuma adresāti, var uzskatīt par individuāli skartām tikai tad, ja šis pasākums tās ietekmē raksturīgu īpašu pazīmju dēļ vai tādu apstākļu dēļ, kas šīs personas atšķir no visām citām personām, un tad, ja visi šie faktori tās individuāli nošķir tieši tāpat kā lēmuma adresātus ( 47 ). It īpaši abstraktu-vispārēju pasākumu gadījumā Tiesa ir nospriedusi, ka iespēja ar lielāku vai mazāku precizitāti noteikt personu, uz kurām attiecas pasākums, skaitu vai pat identitāti nekādā ziņā nenozīmē, ka šis pasākums šīs personas skar individuāli, ja ir skaidrs, ka šis pasākums ir piemērojams objektīvām juridiskām vai faktiskām situācijām, kas paredzētas attiecīgajā tiesību aktā ( 48 ).

67.

Kā pamatoti izklāstīja Vispārējā tiesa ( 49 ), F. Corneli tika individualizēta kā akcionāre un līdz ar to kā visu bankas akcionāru skaidri definētas grupas locekle laikā, kad tika pieņemti pārsūdzētie (konkrēti-individuālie) lēmumi. Šie lēmumi arī ierobežoja viņas līdzdalības un balsošanas tiesību īstenošanu, kas viņai šajā statusā ir atzītas bankas statūtos (skat. iepriekš 53. un nākamos punktus). Tādējādi tie ietekmēja F. Corneli ne tikai kā “objektīvu” akcionāri (salīdzinot ar citu sabiedrību akcionāriem), kā apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzējas, bet kā skaidri identificējamu bankas pamatkapitāla daļas turētāju tajā laikā. Turklāt šā pasākuma mērķis bija tieši apturēt bankas akcionāru (nevis citu sabiedrību akcionāru) līdzdalību un balsošanas tiesības (iepriekš 54. punkts), lai veicinātu bankas reorganizāciju.

68.

It īpaši ECB izvirzītais arguments, ka līdz ar to aptuveni 35000 bankas akcionāru būtu jāuzskata par individuāli skartiem un tiesīgiem celt prasību, nevar likt apšaubīt šo vērtējumu. Kā pareizi norādīja Vispārējā tiesa, potenciālo skarto prasītāju skaitam atkarībā no apstrīdētā pasākuma rakstura šajā ziņā nav nozīmes, ja vien tos var skaidri identificēt kā skaidri noteiktas personu grupas locekļus tā pieņemšanas brīdī un ja šis pasākums (konkrēti) aizskar viņu esošās tiesības ( 50 ). Tas vēl jo vairāk attiecas uz šo lietu, jo pārsūdzētie lēmumi nav vispārēji piemērojami, bet gan ir konkrēti-individuāli pasākumi (iepriekš 64. un 66. punkts).

69.

Tādējādi Vispārējā tiesa pamatoti nolēma, ka F. Corneli ir individuāli skarta ar pārsūdzētajiem lēmumiem LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē. Līdz ar to var neatbildēt uz jautājumu par to, vai Komisijas apstrīdētajā papildu argumentācijā, it īpaši tajā, kas ir ietverta pārsūdzētā sprieduma 73.–75. punktā (atbildot uz tās pirmajā instancē norādīto argumentāciju), ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā.

70.

Atliek pārbaudīt, vai F. Corneli, ņemot vērā bankas pagaidu administrācijas izbeigšanos un neapstrīdamo akcionāres statusa zaudēšanu, var turpināt apgalvot, ka tai ir interese (celt prasību) par pārsūdzēto lēmumu atcelšanu, un ir to pierādījusi.

71.

Vispārējā tiesa gan pārbaudīja pašas F. Corneli interesi celt prasību, kas ir nošķirama no bankas intereses, un to konstatēja, pamatojoties uz to, ka pārsūdzētie lēmumi ietekmēja viņas kā akcionāres tiesību īstenošanu ( 51 ). Citastarp tas attiecoties uz tiesībām sasaukt sapulci, lai ierosinātu prasības celšanu tiesā, vai iekļaut tās darba kārtībā attiecīgu jautājumu ( 52 ). Šī izteiktā F. Corneli interese celt prasību esot pamatota ar viņas lūgumu konkrēti aizsargāt līdzdalības un balsošanas tiesības, kas saistītas ar viņas kā akcionāres stāvokli, kurš reglamentēts komercsabiedrību tiesību normās. Tomēr šādi pēc būtības Vispārējā tiesa tikai atkārtoja pamatojumu par F. Corneli tiešo aizskārumu (iepriekš 53. un nākamie punkti), neanalizējot jautājumu par to, vai, ņemot vērā pirmajā pagarināšanas lēmumā paredzētā bankas pagaidu administrācijas termiņa beigšanos, F. Corneli līdz pārsūdzētā sprieduma pasludināšanas dienai joprojām bija šāda interese celt prasību. Tāpat tā no viņas nepieprasīja atbilstošu pierādījumu.

72.

Jautājums par to, vai prasītājs ir pierādījis savu interesi celt prasību un tās nepārtrauktu pastāvēšanu, ir – no tiesību celt prasību LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē pierādīšanas – nošķirams tiesību jautājums, kas ir pakļauts Tiesas kontrolei apelācijas tiesvedībā ( 53 ).

73.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru fiziskas vai juridiskas personas celta atcelšanas prasība ir pieņemama tikai tad, ja šai personai ir interese, lai pārsūdzētais akts tiktu atcelts. Tas nozīmē, ka atcelšana tai var radīt labumu. Šai interesei celt prasību ir jāturpina pastāvēt kā būtiskam prasības pieņemamības priekšnoteikumam līdz tiesas nolēmuma pieņemšanai. Pretējā gadījumā tiesvedība par šo prasību ir jāizbeidz pirms sprieduma taisīšanas ( 54 ).

74.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru intereses celt prasību pastāvēšanu var pamatot, citu starpā, ar to, ka sprieduma par spēkā neesamību mērķis ir sagatavot prasību par atbildību ( 55 ). Līdz ar to iespēja celt prasību par zaudējumu atlīdzināšanu ir pietiekama, lai pamatotu šādu interesi celt prasību, ja vien tā nav hipotētiska ( 56 ). Šajā ziņā nav nozīmes tam, vai Savienības tiesās vai valsts tiesās iesniegtās prasības ir iespējami pamatotas vai tām ir viens un tas pats priekšmets. Tieši pretēji, noteicoša nozīme ir tam, vai pārsūdzētā akta atcelšana var ietekmēt šo citu prasību ( 57 ), tātad, vai tā var būt vismaz daļēji nepieciešams šajā ziņā.

75.

Atbildot uz Tiesas rakstveida un mutvārdu jautājumiem, F. Corneli norādīja, ka viņas interese celt prasību, pamatojoties uz viņas kā bankas akcionāres akciju un līdzdalības vai balsošanas tiesību zaudēšanu, joprojām pastāv, citastarp saistībā ar nākotnes prasībām sakarā ar atbildību. Viņa plānojot celt šādu prasību pret iestādēm, kā arī juridiskām un fiziskām personām, kas ir iesaistītas bankas pagaidu administrācijā, tās reorganizācijā un tās akciju pārdošanā; minētā priekšnoteikums esot pārsūdzēto lēmumu atcelšana Savienības tiesās. Šajā ziņā viņa pamatoti norādīja, ka saskaņā ar Tiesas statūtu 46. pantu piecu gadu noilguma termiņš prasības celšanai sakarā ar atbildību, tostarp pret ECB atbilstoši LESD 268. pantam, kas skatīts kopā ar 340. panta 3. punktu, vēl nav beidzies ( 58 ).

76.

Akciju un līdzdalības vai balsošanas tiesību kā tādu galīgo zaudējumu, kas ir iestājies bankas pārstrukturizācijas dēļ, nevar tieši saistīt ar pārsūdzētajiem lēmumiem, ar kuriem tikai tika noteikta tās pagaidu administrācija, kā arī nevar pamatot F. Corneli ieinteresētību to atcelšanā ( 59 ). Tomēr šāda interese pastāvēja pagaidu administrācijas laikā, kad viņa kā akcionāre vairs nevarēja izmantot savas līdzdalības vai balsošanas tiesības (iepriekš 71. punkts).

77.

F. Corneli uzskata, ka – papildus galīgajam akciju un līdzdalības vai balsošanas tiesību zaudējumam – viņai nodarītā kaitējuma cēlonis bija arī pēdējo minēto tiesību aizskārums pagaidu administrācijas laikā. Jebkurā gadījumā šāda cēloņsakarība nešķiet hipotētiska vai pilnībā izslēgta, ņemot vērā pagaidu administrācijas laikā 2019. un 2020. gadā veiktos pasākumus, kas galu galā noveda pie FITD veiktās bankas rekapitalizācijas un tās akciju pārdošanas BPER Banca, par ko viņa un ECB informēja, atbildot uz Tiesas rakstveida jautājumiem (iepriekš 25. punkts). Ņemot vērā valsts tiesu prerogatīvu izvērtēt, vai pastāv atbildības nosacījumi saskaņā ar valsts tiesību normām par zaudējumu atlīdzību, tostarp cēloņsakarība starp prettiesisko darbību un nodarīto kaitējumu, Savienības tiesām, izvērtējot intereses celt prasību pastāvēšanas nepārtrauktību, nav detalizēti jāpārbauda šie jautājumi, nemaz nerunājot par šādas cēloņsakarības izslēgšanu no paša sākuma (iepriekš 74. punkts). Drīzāk ir pietiekami konstatēt, ka – Tiesas, iespējams, apstiprināmā – pārsūdzēto lēmumu atcelšana, pamatojoties uz F. Corneli izvirzītajiem prettiesiskuma pamatiem, var ietekmēt turpmākās prasības sakarā ar atbildību.

78.

Tādējādi F. Corneli joprojām ir interese panākt pārsūdzēto lēmumu atcelšanu, gatavojoties celt prasību sakarā ar atbildību valsts tiesās vai Savienības tiesās saskaņā ar LESD 263. panta otro daļu, kas skatīts kopā ar tā 264. panta pirmo daļu.

79.

Tādējādi, ņemot vērā F. Corneli joprojām pastāvošo interesi un tiesības celt prasību saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu, Vispārējā tiesa bija tiesīga atzīt viņas prasību atcelt tiesību aktu par pieņemamu.

80.

Tāpēc ECB vai attiecīgi Komisijas pirmais apelācijas pamats ir jānoraida kā nepamatots.

81.

ECB otrais apelācijas pamats, kā arī Komisijas 2.–5. apelācijas pamats būtībā ir saistīti ar jautājumu par to, vai Vispārējā tiesa nepareizi novērtēja Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 3. punkta pirmo daļu, kas skatīta kopā ar Direktīvas 2014/59 28. un 29. punktu, kā arī TUB 69-18. panta 1. punkta b) apakšpunktu un 70. panta 1. punktu, atzīstot, ka šie noteikumi nav pietiekams juridiskais pamatojums, lai piemērotu vai attiecīgi pagarinātu bankas pagaidu administrāciju pārsūdzētajos lēmumos. Proti, šajā ziņā Vispārējā tiesa noraidīja direktīvas noteikumu tiešu piemērošanu bankai, kā arī šo valsts noteikumu interpretāciju atbilstoši direktīvai ( 60 ).

82.

Turklāt ar ECB otro apelācijas pamatu un Komisijas trešo un ceturto apelācijas pamatu būtībā tiek izvirzīts iebildums par to, ka Vispārējā tiesa ir nepareizi novērtējusi TUB 70. panta 1. punktu un faktu, ka šo normu var interpretēt atbilstoši direktīvai, proti, atbilstoši Direktīvas 2014/59 29. pantam. Ar ceturto un piekto apelācijas pamatu Komisija iebilst, ka līdz ar to Vispārējā tiesa ir pārkāpusi LESD 288. panta otro un trešo daļu, kā arī Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 3. punktu pirmo daļu, jo citu starpā tā nav ņēmusi vērā tādējādi ECB noteikto pienākumu piemērot tieši direktīvas 29. pantu. Tiesas sēdē ECB, atbildot uz Tiesas rakstveida un mutvārdu jautājumiem, arī apgalvoja, ka šis direktīvas noteikums ir piemērojams tieši un ar pārākuma spēku. Tādēļ tas esot jāievēro ne tikai dalībvalstu iestādēm, bet arī ECB un Vispārējai tiesai. Šajā ziņā viedokli tiesas sēdē pauda gan F. Corneli, gan Itālija.

83.

Turpinājumā šos iebildumus izskatīšu kopā. Šajā ziņā vērtēju arī jautājumu par to, vai Vispārējā tiesa ir pārkāpusi LESD 288. panta otro un trešo daļu un tās reglamenta 84. pantu (Komisijas otrais, ceturtais un piektais apelācijas pamats).

84.

Tā kā saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 3. punkta pirmo daļu ECB ir pienākums piemērot attiecīgos Savienības tiesību aktus, ieskaitot valsts tiesību aktus, kas pieņemti, lai transponētu direktīvu ( 61 ), vispirms pārbaudīšu, vai un cik lielā mērā šis piemērošanas pienākums attiecas arī uz Direktīvas 2014/59 29. panta 1. punkta pirmo teikumu. Šajā ziņā ir jāpārbauda, vai šis noteikums bija tieši piemērojams, ņemot vērā tā normatīvo struktūru un tiesiskās sekas attiecībā uz banku un tās akcionāriem (2. punktā), un vai tas bija jāievēro un jāpiemēro ne tikai valsts iestādēm, bet arī ECB un Vispārējai tiesai (3. punktā). Proti, ņemot vērā šīs direktīvas normas tiešo piemērojamību un prioritāti, ECB varētu būt tiesības un, iespējams, pat pienākums ( 62 ) piemērot bankas pagaidu administrāciju un neņemt vērā valstu noteikumus, ciktāl tie ir pretrunā šim noteikumam. Šādā gadījumā Vispārējā tiesa nedrīkstēja atcelt pārsūdzētos lēmumus, pamatojoties uz apgalvoto juridiskā pamatojuma trūkumu. Jautājumam par to, vai šos valsts noteikumus var interpretēt atbilstoši direktīvai, šajā lietā vairs nebūtu nozīmes.

85.

Gadījumā, ja Direktīvas 2014/59/EK 29. panta 1. punkta pirmā teikuma tieša piemērošana ir izslēgta, pēc tam vērtēšu, vai un cik lielā mērā ECB ir pienākums interpretēt valsts tiesību aktus, kas pieņemti, lai transponētu šo direktīvu, atbilstoši šai direktīvai (4. sadaļā). Pēc tam analizēšu jautājumu par to, kā Vispārējai tiesai, pārbaudot ECB aktus šajā sakarā, ir jāņem vērā valsts tiesību aktu piemērošanas joma, it īpaši, vai Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 3. punkta pirmās daļas piemērošanas jomā tai ir jāattiecas pret šiem tiesību aktiem tāpat kā pret Savienības tiesībām (5. punkts). Visbeidzot vērtēšu tādu šajā ziņā izvirzīto iebildumu pieņemamību, uz kuriem apelācijas sūdzības iesniedzējas pirmo reizi norādīja apelācijas tiesvedībā (6. punktā).

86.

Apstrīdētajā spriedumā Vispārējā tiesa noraidīja gan tiešu direktīvas noteikumu piemērošanu, kam būtu negatīvas sekas attiecībā uz indivīdu, gan TUB 70. panta 1. punkta interpretāciju atbilstoši direktīvai ( 63 ). Kā parādīšu turpinājumā, šī pieeja vismaz secinājuma ziņā nav apstrīdama.

87.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai direktīvas normu varētu atzīt par tādu, kam ir tieša iedarbība, tai pēc satura ir jābūt bez nosacījumiem un pietiekami precīzai. Tiesību norma ir beznosacījuma tad, ja tajā ir noteikts pienākums, kas nav nedz saistīts ar kādu nosacījumu, nedz arī tā izpildes vai seku ziņā pakārtots kādam Savienības iestāžu vai dalībvalstu aktam. Tā ir pietiekami precīza, lai uz to varētu atsaukties privātpersona un Vispārējā tiesa to piemērotu, ja tajā nepārprotami ir noteikts pienākums ( 64 ). Ja šie nosacījumi ir izpildīti, indivīds var atsaukties uz šo noteikumu pret dalībvalsti valsts tiesā, ja dalībvalsts nav pareizi transponējusi direktīvu ( 65 ).

88.

Direktīvas 2014/59 29. panta 1. punkta pirmajā teikumā ir noteikts, ka gadījumos, kad, pēc kompetentās iestādes (šajā lietā – ECB) domām, augstākās vadības vai attiecīgi vadības struktūras nomaiņa saskaņā ar šīs direktīvas 28. pantu nav pietiekams “situācijas risinājums”, dalībvalstīm ir jānodrošina, ka šīs iestādes var iecelt vienu vai vairākus iestādes pagaidu administratorus. Tādējādi šis noteikums regulē kompetentās iestādes pilnvarojumu veikt šādu pasākumu, atsaucoties uz direktīvas 28. pantā paredzētajiem mazāk ierobežojošajiem pasākumiem – kas, pēc ECB domām, šajā gadījumā nebija pietiekami –, piemēram, atsevišķu vai visu vadības vai vadības struktūras locekļu atlaišanu. Visi šie pasākumi citu starpā paredz, ka attiecīgās bankas finansiālais stāvoklis ir ievērojami pasliktinājies. Kā tas izriet no Direktīvas 29. pantā ietvertās atsauces uz 28. pantu, no to kopīgā formulējuma un 40. apsvēruma ( 66 ), ievērojamas finansiālās situācijas pasliktināšanās kritērijs ir vienots nosacījums, lai piemērotu visus abos noteikumos paredzētos dažāda smaguma pakāpes tiesiskās aizsardzības līdzekļus. Tādējādi gan 29. panta 1. punkta pirmā teikuma piemērošanas nosacījumi saistībā ar Direktīvas 28. pantu, gan tajā paredzētās tiesiskās sekas ir pietiekami precīzas un beznosacījumu.

89.

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru apstāklis, ka kompetentajām iestādēm ir zināma novērtējuma vai attiecīgi rīcības brīvība, no vienas puses, izvērtējot šo nosacījumu esamību un, no otras puses, veicamos pasākumus, un šiem pasākumiem ir jābūt samērīgiem saskaņā ar Direktīvas 2014/59 29. panta 1. punkta otro teikumu, neietekmē šo noteikumu precīzo un beznosacījuma raksturu. Saskaņā ar šo judikatūru šāda novērtējuma vai attiecīgi rīcības brīvība nav nedz nosacījums, nedz papildu īstenošanas vai efektivitātes prasība iepriekš 87. punktā minēto principu izpratnē ( 67 ).

90.

Tieši pretēji, pat ja direktīvas tiesību norma saskaņā ar pastāvīgo judikatūru dalībvalstīm piešķir zināmu rīcības brīvību, nosakot tās īstenošanas kārtību, tā var tikt uzskatīta par tādu, kurai ir beznosacījuma un precīzs raksturs, ja ar to dalībvalstīm nepārprotami ir noteikts pienākums sasniegt precīzu rezultātu un nav paredzēts neviens nosacījums attiecībā uz tajā paredzētā noteikuma piemērošanu ( 68 ). Tādējādi saskaņā ar šo judikatūru pienākuma beznosacījumu raksturs var kompensēt noteiktības prasību ( 69 ). Tā tas ir šajā gadījumā attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, proti, rīkojumu par pagaidu administrāciju gadījumā, ja attiecīgās bankas finansiālā situācija ievērojami pasliktinās un to nevar novērst ar mazāk ierobežojošiem pasākumiem direktīvas 28. panta izpratnē.

91.

Tāpēc, pamatojoties uz šiem kritērijiem, Direktīvas 2014/59 29. panta 1. punkta pirmā teikuma saturs ir uzskatāms par pietiekami precīzu, lai to varētu piemērot, piemēram, valsts uzraudzības iestāde un vēlāka tiesiskā strīda gadījumā – valsts tiesa. No tā arī principā izriet, ka šīs iestādes nedrīkst piemērot tādu valsts tiesisko regulējumu, kas pārkāpj šo noteikumu ( 70 ). Tas, vai un kādā mērā tas attiecas arī uz ECB, izklāstīšu turpinājumā (106. un nākamie punkti). Tādēļ ir jānoraida F. Corneli, citastarp tiesas sēdes laikā, izklāstītie argumenti, ka direktīva šajā ziņā paredz tikai minimālu saskaņošanu un piešķir dalībvalstīm plašu rīcības brīvību tās īstenošanā.

92.

Tomēr pārsūdzētā sprieduma 112. punktā Vispārējā tiesa nosprieda, ka direktīva pati par sevi nevar radīt pienākumus privātpersonai, tādējādi tieša piemērošana (t.i., ieskaitot Direktīvas 2014/59 29. panta 1. punktu un neatkarīgi no tās normatīvās struktūras), kas radītu šai privātpersonai negatīvas sekas, ir izslēgta.

93.

Manuprāt, šajā secinājumā, ko īpaši kritizēja Komisija, nav pieļauta juridiska kļūda.

94.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru direktīva kā tāda nevar radīt indivīdiem pienākumus, bet tikai tiesības. Tāpēc privātpersona nevar atsaukties uz direktīvu pret dalībvalsti pat tad, ja tā paredz valsts pienākumu, bet tas ir tieši saistīts ar trešās personas pienākuma izpildi, kas arī ir paredzēts šajā direktīvā. Turpretim vienkārša negatīva ietekme uz trešās personas tiesībām, pat ja tā ir noteikta, nepamato atteikumu indivīdam atsaukties uz direktīvas normām pret attiecīgo dalībvalsti ( 71 ).

95.

It īpaši direktīvas tiesību normu tieša piemērojamība ir izslēgta, ja tajā ar tajos reglamentētiem aizliegumiem vai attiecīgi pienākumiem atturēties no darbības vai veikt darbību tiek noteikta vai pastiprināta personu kriminālatbildība ( 72 ). Proti, tas būtu pretrunā tiesiskās drošības un sodu likumības principiem (nullum crimen, nulla poena sine lege), kā arī LESD 288. panta trešajai daļai, saskaņā ar kuru direktīvas ir adresētas dalībvalstīm un ir saistošas tikai tām, ja no privātpersonām tiktu prasīts, lai tās savu rīcību pamatotu tikai ar direktīvas noteikumiem – t.i., it īpaši neatkarīgi no valsts tiesību aktiem, kas pieņemti tās īstenošanai – un lai viņas būtu atbildīgas vai sodāmas, ja tie netiek ievēroti ( 73 ). Tomēr pat civiltiesiskos strīdos starp privātpersonām direktīvas noteikumu, kas uzliek pienākumu vienai pusei, tieša piemērošana (t.s. “horizontālā iedarbība uz trešo personu”) parasti nav iespējama ( 74 ).

96.

Kaut kas cits attiecas tikai uz administratīvo tiesību strīdiem saistībā ar t.s. “trīspusējām attiecībām”. Šajā ziņā Tiesa izņēmuma kārtā ir atzinusi, ka trešai personai ir jāpacieš noteikti valsts pasākumi, pamatojoties uz tieši piemērojamiem direktīvu noteikumiem, uz kuriem indivīds paļaujas attiecībā pret dalībvalsti. Tas attiecas, piemēram, uz ietekmes uz vidi novērtējumu, kas var novest pie atļaujas, kura ir labvēlīga trešajai personai, atsaukšanas ( 75 ) vai citas (juridiskas un finansiālas) priekšrocības zaudēšanas, ko ir ieguvusi trešā persona ( 76 ). Proti, šajā ziņā ir runa tikai par šādu tiesību normu īstenošanas negatīvu ietekmi uz trešo personu tiesisko stāvokli. Minētais pamatojas tikai uz to, ka kompetentajai iestādei saskaņā ar tieši piemērojamiem direktīvas noteikumiem ir jāveic novērtējums ( 77 ) vai noteiktā veidā jāinterpretē un jāpiemēro izmantotais juridiskais pamats attiecībā uz visām skartajām personām ( 78 ).

97.

Šī lieta gan arī pamatojas uz administratīvu strīdu. Tomēr pārējā ziņā nav iemeslu, kas ļautu izmantot šo judikatūru vai pat paplašināt tās piemērošanas jomu.

98.

Atšķirībā no iepriekš minētajām lietām šajā gadījumā nav runa par trīspusējām attiecībām ar vienkāršu trešās personas apgrūtinājumu ( 79 ). Šādas attiecības labākajā gadījumā pastāvētu tad, ja bankas kreditors vai klients, kurš uzskata, ka viņa finansiālās intereses ir apdraudētas bankas finansiālās situācijas ievērojamas pasliktināšanās dēļ, kompetentajās iestādēs vai tiesās atsauktos uz Direktīvas 2014/59 29. panta 1. punkta pirmo teikumu, lai pamudinātu šīs iestādes piemērot pagaidu administrāciju.

99.

Tomēr Direktīvas 2014/59 29. panta 1. punkta pirmā teikuma tieša piemērošana bankai un tās akcionāriem neradītu šajā lietā tikai negatīvu ietekmi uz trešo personu tiesībām.

100.

Tieši pretēji, šis juridiskais strīds attiecas uz klasiskām (divpusējām) virsvadības un padotības attiecībām administratīvajās tiesībās, kurās banka vēršas pret tai adresētu suverēnās varas nesēja intervences pasākumu, proti, ECB piemēroto pagaidu administrāciju. Pilnvaras izdot šādu rīkojumu ir viena no intervences pilnvarām, kas ECB saskaņā ar vienoto uzraudzības mehānismu ir tieši attiecībā uz bankām. ECB šajā ziņā zināmā mērā – arī pamatojoties uz tās no Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 3. punkta pirmās daļas izrietošo pienākumu piemērot valsts tiesību aktus, ar kuriem transponēta Direktīva 2014/59 – aizstāj valsts uzraudzības iestādes (sīkāk skat. 107. punktu). Tās veiktie pasākumi galu galā noved pie tā, ka bankām un to akcionāriem ir noteikti pienākumi rīkoties, atturēties no rīcības vai paciest.

101.

Pret to nevar iebilst, ka akcionāri, tādi kā F. Corneli, ir trešās personas attiecībā pret banku, kurām ir tikai jāpacieš ar rīkojumu par pagaidu administrāciju saistītās nelabvēlīgās sekas (vai jāpiedalās to paciešanā). Tas būtu pretrunā tam, ka bankas un tās akcionāru ekonomiskās intereses ievērojami pārklājas. Pēdējais ir arī galvenais iemesls tam, kādēļ akcionāru atsevišķa prasība pret ECB lēmumu par bankas licences anulēšanu ir nepieņemama, jo šie akcionāri nav tieši iesaistīti (iepriekš 57. un nākamie punkti) ( 80 ).

102.

Ja ECB kā šīs suverēnās varas nesēja iejaukšanās juridisko pamatu var izmantot tikai tieši piemērojamu direktīvas noteikumu, piemēram, Direktīvas 2014/59 29. panta 1. punkta pirmo teikumu, tas tādējādi novestu pie nepieņemamiem indivīdu pienākumiem saskaņā ar direktīvu 94. un 95. punktā minētās judikatūras izpratnē. Kā izriet no Direktīvas 2014/59 27.–29. pantā paredzēto pasākumu – samērīguma apsvērumu dēļ paredzētās – prioritātes secības, rīkojums par pagaidu administrāciju ir nopietns intervences pasākums, kas īpaši ietekmē bankas autonomo lēmumu pieņemšanu. Ar to bankas efektīvas reorganizācijas interesēs tās vadības struktūru un akcionāru tiesību (līdz)lemt par bankas darbības pārvaldību īstenošana uz laiku tiek apturēta un nodota vienam vai vairākiem pagaidu administratoriem.

103.

Tādējādi bankas un tās akcionāru paciešanas pienākumi, kas ir saistīti ar rīkojumu par pagaidu administrāciju, kā pamatoti secināja Vispārējā tiesa ( 81 ), būtu radušies no šīs direktīvas normas nepieļaujamas tiešas piemērošanas, kas tiem rada negatīvas sekas, ja vien šie pienākumi – iespējams, pēc direktīvai atbilstošas interpretācijas – nevar tikt pamatoti arī ar valsts tiesību aktiem, ar kuriem transponēta direktīva.

104.

Tāpēc Direktīvas 2014/59 29. panta 1. punkta pirmais teikums gan ir tieši piemērojams, ņemot vērā judikatūrā atzītos kritērijus (iepriekš 89. un 90. punkts). Tomēr šāda tieša piemērošana nav iespējama nedz uz bankas, ne uz tās akcionāru rēķina. Tāpēc Vispārējai tiesai nevar arī pārmest, ka tā šajā ziņā būtu pārkāpusi LESD 288. panta otro vai trešo daļu.

105.

Ja Tiesa nepiekristu šim vērtējumam un principā pieņemtu, ka Direktīvas 2014/59 29. panta 1. punkta pirmais teikums ir tieši piemērojams, radot negatīvas sekas bankai un tās akcionāriem, piemēram, F. Corneli, pakārtoti pārbaudīšu, vai ne tikai valsts iestādei, bet arī ECB bija tiesības vai pienākums tieši piemērot šo direktīvas normu. Šī pārbaude ir svarīga arī saistībā ar turpinājumā aplūkojamo jautājumu par to, vai arī ECB ir pienākuma interpretēt valsts tiesības saskaņā ar direktīvu adresāte (turpinājumā 115. un nākamie punkti).

106.

Saskaņā ar LESD 288. panta trešo daļu direktīvas ir adresētas dalībvalstīm, kurām tās ir jātransponē valsts tiesību aktos pēc saviem ieskatiem attiecībā uz tajos paredzētā mērķa sasniegšanas formu un metodēm. Līdz ar to Tiesas judikatūrā tikai izņēmuma gadījumos – saskaņā ar iepriekš 94. punktā minētajiem nosacījumiem – tiek atzīta direktīvu noteikumu tieša piemērojamība individuālo tiesību aizsardzībai un ar to saistītais dalībvalstu iestāžu pienākums ievērot un izpildīt šos noteikumus.

107.

Tomēr manā ieskatā jau no Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 3. punkta pirmajā daļā noteiktā ECB pienākuma piemērot visus attiecīgos Savienības tiesību aktus ( 82 ) un valsts tiesību aktus, kas pieņemti, lai transponētu direktīvas, izriet, ka šai iestādei tāpat kā valsts uzraudzības iestādēm (iepriekš 91. punkts), principā ir jāievēro direktīvu noteikumu tiešā piemērojamība un ar to saistītais pārākums ( 83 ), pat ja tā nav skaidri minēta kā šādu noteikumu adresāts LESD 288. panta trešajā daļā. Ciktāl ECB, īstenojot savas kredītiestāžu uzraudzības pilnvaras vienotā uzraudzības mehānisma ietvaros, ieņem šo uzraudzības iestāžu vietu ( 84 ) un tai pat ir jāpiemēro direktīvu īstenošanai paredzētie valsts tiesību akti, tā ir uzskatāma par normu adresātu tāpat kā šīs iestādes ( 85 ).

108.

Tas izriet arī no Savienības tiesiskās kārtības vienveidības un tiesiskuma ievērošanas principiem (LES 2. pants), kas ECB ir jāievēro kā Savienības iestādei LES 13. panta 2. punkta izpratnē, kas skatīts kopā ar LESD 132. pantu. Proti, Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 3. punkta pirmajā daļā noteiktā normu piemērošanas pienākuma mērķis ir tieši “nodrošināt augstus uzraudzības standartus”. Tas ir vienīgais veids, kā sasniegt regulas 1. panta pirmajā daļā nostiprināto visaptverošo “iekšējā tirgus vienotības un integritātes, kas balstīta uz vienlīdzīgu attieksmi pret kredītiestādēm” mērķi, vienlaikus novēršot regulējuma arbitrāžu ( 86 ). Attiecīgi ECB saskaņā ar regulas 6. panta 1. punktu “atbild par VUM efektīvu un saskaņotu darbību”.

109.

Kā redzams šajā lietā (sīkāk turpinājumā 115. un nākamie punkti), atšķirīga, iespējams, pat neatbilstoša Direktīvas 2014/59 īstenošana dalībvalstīs slēpj risku, ka attiecīgo uzraudzības noteikumu īstenošana iekšējā tirgū būs pārāk sadrumstalota. Tas varētu apdraudēt dalībvalstu uzraudzības iestāžu un ECB konsekventu un efektīvu uzraudzības pilnvaru īstenošanu attiecībā uz kredītiestādēm saskaņā ar vienoto uzraudzības mehānismu ( 87 ). Ciktāl valsts tiesību akti, ar kuriem transponēta direktīva, ir pretrunā tieši piemērojamiem direktīvas noteikumiem, visām uzraudzības iestādēm, ieskaitot ECB, tie nav jāpiemēro, ciktāl tas ir pieļaujams, radot negatīvas sekas privātpersonām ( 88 ), lai aizsargātu šos mērķus saskaņā ar Savienības tiesību pārākuma principu ( 89 ).

110.

Līdz ar to, ja Tiesa pretēji manam priekšlikumam šajā lietā atzītu Direktīvas 2014/59 29. panta 1. punkta pirmā teikuma tiešu piemērojamību, kam būtu negatīvas sekas attiecībā uz banku un tās akcionāriem, ECB – ņemot vērā ievērojamu bankas finansiālā stāvokļa pasliktināšanos šīs direktīvas 28. panta izpratnē, par ko nav strīds, un līdz tam veiktos nepietiekamos korektīvos pasākumus – saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 3. punkta pirmo daļu būtu ne tikai tiesības, bet gan tai pat būtu pienākums piemērot vai attiecīgi pagarināt bankas pagaidu administrāciju atbilstoši šim direktīvas noteikumam, kas skatīts kopā ar TUB 69-18. panta 1. punkta b) apakšpunktu un 70. panta 1. punktu. Ciktāl TUB 70. panta 1. punktā nav skaidri norādīts bankas finansiālās situācijas pasliktināšanās nosacījums, bet gan kvalificēts nosacījums par ievērojamu finansiālo zaudējumu paredzamību, un tas neatbilstu Direktīvas 2014/59 29. panta 1. punkta pirmajam teikumam (skat. detalizētāk turpinājumā 120. un nākamos punktus), šī valsts tiesību norma nebūtu piemērojama šīs (tieši piemērojamās) direktīvas normas pārākuma dēļ.

111.

Šādos apstākļos Vispārējās tiesas secinājumi pārsūdzētā sprieduma 91.–114. punktā, kuros tā pārmet ECB, ka tā pārsūdzētos lēmumus ir pamatojusi ar nepietiekamu juridisko pamatu, būtu jākvalificē kā kļūda tiesību piemērošanā. Proti, ECB kā juridiskais pamats būtu bijis jāizmanto Direktīvas 2014/59 29. pants, šī direktīvas norma būtu bijusi jāpiemēro tieši kopsakarā ar TUB 69-18. panta 1. punkta b) apakšpunktu un 70. panta 1. punktu un, pamatojoties uz tās pārākumu, nebūtu bijuši jāņem vērā ar to nesaderīgie valsts tiesību normu elementi. ECB galu galā to darīja, neizvērtējot TUB 70. panta 1. punktā paredzēto kvalificēto nosacījumu par bankas ievērojamu finansiālo zaudējumu paredzamību un konstatējot tikai tās finansiālās situācijas pasliktināšanos (turpinājumā 119. un 139. punkts).

112.

Tādējādi ECB otrais apelācijas pamats, kā tā to precizēja tiesas sēdē, un Komisijas piektais apelācijas pamats šajā ziņā būtu pamatoti un to dēļ pārsūdzētais spriedums būtu jāatceļ.

113.

Tomēr, kā paskaidrots iepriekš 94. un nākamajos punktos, uzskatu, ka šāds secinājums ir nepareizs, jo tas paredz Direktīvas 2014/59 29. panta 1. punkta pirmā teikuma nepieļaujamu tiešu piemērošanu, kam ir negatīvas sekas attiecībā uz banku un tās akcionāriem. Gadījumā, ja Tiesa piekristu manam vērtējumam, analizēju arī pārējos apelācijas pamatus.

114.

Jo īpaši, ja Tiesa pieņemtu, kā tas ir ierosināts 94.–104. punktā, ka Direktīvas 2014/59 29. panta 1. punkta pirmo teikumu nevar piemērot tieši par sliktu bankai un tās akcionāriem, ir arī jāanalizē tas, vai TUB 69-18. panta 1. punkta b) apakšpunktu un 70. panta 1. punktu var interpretēt vai attiecīgi tie ir jāinterpretē atbilstoši šim direktīvas noteikumam un vai Vispārējā tiesa, noraidot šādu interpretāciju atbilstoši direktīvai, ir pārkāpusi LESD 288. panta trešo daļu (ECB otrais apelācijas pamats un Komisijas ceturtais apelācijas pamats). Šajā ziņā ir arī jānoskaidro, vai un kādā mērā gan ECB, gan Savienības tiesām bija vai attiecīgi ir jāņem vērā apelācijas sūdzības iesniedzēju un Itālijas norādītā valsts tiesu interpretācijas prakse.

115.

Saskaņā ar jaunāko Tiesas judikatūru “lai nodrošinātu visu Savienības tiesību normu iedarbīgumu, Savienības tiesību pārākuma princips arī valstu tiesām liek savas iekšējās tiesības interpretēt cik vien iespējams atbilstīgi Savienības tiesībām” ( 90 ).

116.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šīm tiesām, piemērojot valsts tiesības, tās ir jāinterpretē, ciktāl tas ir iespējams, ņemot vērā attiecīgās Savienības tiesību normas formulējumu un mērķi, ņemot vērā valsts tiesības kopumā un piemērojot tajās atzītās interpretācijas metodes, lai nodrošinātu šīs normas pilnīgu efektivitāti un panāktu rezultātu, kas atbilst tās mērķim. Valsts tiesību atbilstīgas interpretācijas pienākumam tomēr ir zināmas robežas, un tas nevar būt pamats valsts tiesību interpretācijai contra legem ( 91 ).

117.

Iepriekš 106.–109. punktos izklāstītā pamatojuma dēļ pienākums interpretēt un piemērot Direktīvas 2014/59 transponēšanai nepieciešamos valsts tiesību aktus cik vien iespējams atbilstoši direktīvai ir ne tikai iestādēm un tiesām, bet gan principā arī ECB, pamatojoties uz Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 3. punkta pirmajā daļā ietverto rīkojumu, – kā arī pēc tam, pārbaudot tās rīcības tiesiskumu, Vispārējai tiesai ( 92 ).

118.

Pirmajā pārsūdzētajā lēmumā ECB aprobežojās ar to, ka tā rīkojumu par bankas pagaidu administrāciju pamatoja ar TUB 69-18. un 70. pantu, kas skatīti kopā ar Direktīvas 2014/59 29. pantu, neuzdodot jautājumu par to, vai vēl mazāk pārbaudot to, vai ir iespējama šo valsts tiesību normu direktīvai atbilstoša interpretācija. Vispārējā tiesa to uzskatīja par kļūdu tiesību piemērošanā, citu starpā tāpēc, ka tās ieskatā šāda interpretācija ir pretrunā šīs normas, it īpaši TUB 70. panta, skaidrajam formulējumam. Tas izriet būtībā no turpinājumā izklāstītajiem apsvērumiem.

119.

Kā izklāstīts iepriekš 88. punktā, Direktīvas 2014/59 29. panta 1. punkta pirmais teikums ir jāinterpretē kopsakarā ar tās 28. pantu. Tāpēc arī rīkojuma par pagaidu administrāciju priekšnoteikums vienmēr ir tāds, ka attiecīgās bankas finansiālā situācija ir ievērojami pasliktinājusies. Tomēr, kā ir norādījusi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 88. un nākamajos punktos, tikai TUB 69-18. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir skaidri ietverts nosacījums par “bankas situācijas pasliktināšanos”. Atšķirībā no minētā, lai gan TUB 70. panta 1. punktā ir ietverta norāde uz pārkāpumiem vai nelikumībām TUB 69-18. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, tajā šis nosacījums tieši nav paredzēts. Tā vietā TUB 70. panta 1. punktā šajā ziņā ir ietverts kvalificēts nosacījums, saskaņā ar kuru “ir sagaidāmi būtiski finansiāli zaudējumi”. No tā un no apstākļa, ka TUB 70. panta 1. punktā paredzētie nosacījumi ir reglamentēti izsmeļoši, Vispārējā tiesa secināja, ka šīs normas interpretācija atbilstoši direktīvai nav iespējama ( 93 ). Tāpēc pēc būtības tā uzskatīja, ka ECB pārsūdzētajos lēmumos nebija tiesīga noteikt vai attiecīgi pagarināt bankas pagaidu administrāciju, pamatojoties tikai uz to, ka tās finansiālais stāvoklis ir būtiski pasliktinājies, jo tā nespēja pierādīt, ka šis kvalificētais nosacījums ir izpildīts ( 94 ), un tāpēc tam nebija pietiekama juridiska pamata.

120.

Savukārt apelācijas sūdzības iesniedzējas un Itālija uzskata, ka TUB 70. panta 1. punktu, konkrētajā gadījumā kopsakarā ar TUB 69-18. panta 1. punkta b) apakšpunktu, var vai attiecīgi pat ir jāinterpretē atbilstoši Direktīvas 2014/59 29. panta 1. punkta pirmajam teikumam. Tādējādi Vispārējā tiesa, noraidot šādu interpretāciju, esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

121.

Tāpēc ir jāanalizē precīzs ECB un Vispārējās tiesas pienākuma interpretēt valsts tiesību aktus, cik vien iespējams, atbilstoši direktīvai (iepriekš 116. punkts), tvērums. Ņemot vērā apelācijas sūdzības iesniedzēju un Itālijas izvirzītos iebildumus, ir īpaši ir jāpārbauda tas, vai un kādā mērā Vispārējai tiesai šajā nolūkā bija jāņem vērā valsts tiesībās atzītās interpretācijas metodes, kā arī attiecīgā valsts tiesu judikatūra ( 95 ).

122.

Tas noved pie ļoti strīdīga jautājuma lietas dalībnieku starpā. Jautājums ir par to, vai valsts tiesību akti, kas ECB ir jāpiemēro saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 3. punkta pirmo daļu, tos īstenojot un pēc tam pārbaudot tiesā, – analoģiski Savienības tiesībām – ir “tiesību jautājums” vai drīzāk pierādāms “fakta jautājums” ( 96 ). Proti, Vispārējai tiesai varētu pārmest kļūdu tiesību piemērošanā tikai tad, ja iespēja interpretēt valsts tiesības atbilstoši direktīvai, pamatojoties uz valsts līmenī piemērojamām interpretācijas metodēm, tostarp ar tām saistīto judikatūru, attiektos uz “tiesību jautājumu”, kuru tā būtu nepareizi izvērtējusi, vai vismaz ja tā apstrīdētajā spriedumā būtu acīmredzami sagrozījusi šīs tiesības ( 97 ). Ar minēto ir saistīts arī svarīgs iepriekš noskaidrojams jautājums par to, vai Tiesas kompetencē saskaņā ar LESD 256. panta 1. punkta otro daļu vispār ietilpst attiecīgo apelācijas pamatu vērtējums ( 98 ).

123.

ECB, Komisija un Itālija uzskata, ka saskaņā ar pārsūdzētajiem lēmumiem TUB 70. panta 1. punkts var tikt interpretēts atbilstoši direktīvai, ņemot vērā valsts tiesības kopumā, attiecīgās interpretācijas metodes un Itālijas tiesu judikatūru. ECB un Komisija šajā ziņā, it īpaši ar to tiesas sēdē sniegtajām atbildēm uz Tiesas rakstveidā uzdotajiem jautājumiem, pauž viedokli, ka valsts tiesību akti atbilstoši Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 3. punkta pirmajā daļā noteiktajam piemērošanas pienākumam ir jāpielīdzina Savienības tiesību aktiem un to ievērošana ir pilnībā jāpārbauda Savienības tiesām un līdz ar to arī Tiesai apelācijas tiesvedībā atbilstoši LESD 256. panta 1. punkta otrajai daļai. Tomēr Vispārējā tiesa kļūdaini neesot ņēmusi vērā šo juridisko iespēju interpretēt TUB 70. panta 1. punktu atbilstoši direktīvai.

124.

F. Corneli pret to iebilst. ECB esot jāinterpretē un jāpiemēro valsts tiesību akti saskaņā ar valsts tiesību sistēmā atzītiem standartiem, pat ja tie ir pretrunā Savienības tiesībām. Pēdējo minēto jautājumu labākajā gadījumā varot uzdot pienākumu neizpildes procedūrā, bet ne atcelšanas procedūrā vai apelācijas tiesvedībā, un tas esot jāuzskata par faktu jautājumu. Katrā ziņā Direktīvas 2014/59 28. un 29. pants esot tikuši pareizi transponēti TUB 69-18. panta 1. punkta b) apakšpunktā un 70. panta 1. punktā.

125.

Eiropas Savienības Tiesa jau divos spriedumos saistībā ar vienoto uzraudzības mehānismu ir konstatējusi, ka apelācijas tiesvedībā valsts tiesību aktu piemērošana, ko ir veikusi (ECB un) Vispārējā tiesa, pamatojoties uz Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 3. punkta pirmo daļu, var tikt pārbaudīta tikai saistībā ar jautājumu par to, vai šie tiesību akti ir tikuši sagrozīti tādā veidā, kas acīmredzami izriet no lietas materiāliem ( 99 ). Tādējādi šajā judikatūrā – manuprāt, pamatoti – tiek pieņemts, ka valsts tiesības nevar pielīdzināt Savienības tiesībām, tām pildot pārbaudes standarta funkciju pārsūdzības kontekstā.

126.

Proti, atšķirībā no ģenerāladvokātes T. Čapetas un Komisijas uzskatu, ka to, kā ECB piemēro valsts tiesību aktus, pat ja tas ir skaidri paredzēts Savienības tiesībās, nevar uzskatīt par vienkāršu tiesību jautājumu, kas pēc būtības atbilstu jautājumam par “tiesiskuma Līgumu interpretēšanā un piemērošanā ievērošanu” LES 19. panta 1. punkta otrā teikuma izpratnē vai jautājumam par “tiesību jautājumu”, kas minēts LESD 256. panta 1. punkta otrajā daļā un Tiesas statūtu 58. panta pirmajā daļā ( 100 ). Šāda šo dažādo tiesību avotu pilnīga pielīdzināšana būtu pretrunā Līgumos paredzētajam kompetenču sadalījumam starp dalībvalstīm un Savienību, kā arī LES 5. panta 2. punktā paredzētajam kompetences piešķiršanas principam. Šo Līgumā paredzēto kompetenču sadalījumu nevar mainīt ar pienākumu piemērot valsts tiesību aktus, kas balstās uz sekundārajām tiesībām, kā tas ir paredzēts Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 3. punkta pirmajā daļā. Pretējā gadījumā šīs tiesību normas sekas būtu tādas, ka direktīvu transponēšanai paredzētie valstu tiesību akti, kas garantē vienotā uzraudzības mehānisma darbību, tiktu pilnībā “iekļauti” Savienības tiesību jomā ( 101 ). Tādējādi Savienības iestādēm un tiesām tie būtu jāvērtē tikai saskaņā ar Savienības tiesībām piemērojamiem standartiem ( 102 ).

127.

Šo jurisdikcijas iemeslu dēļ saistībā ar valsts tiesībām Savienības tiesām nevar tikt piemērots iura novit curia princips tādā pašā veidā kā saistībā ar Savienības tiesībām. Proti, saskaņā ar LES 19. panta 1. punkta otro teikumu, kas skatīts kopā ar LESD 256. panta 1. punkta otro daļu un 267. pantu, kā arī tās statūtu 58. panta pirmo daļu Tiesai ir “pēdējais vārds” tikai saistībā ar Savienības tiesību aktu vai attiecīgi Līgumu un sekundāro tiesību, tostarp direktīvu, interpretāciju un piemērošanu, savukārt tāds tas turpina būt dalībvalstu augstākajām vai konstitucionālajām tiesām saistībā ar valsts tiesību aktiem (tostarp tiem, kas pieņemti, lai transponētu šīs direktīvas) ( 103 ). Kā pareizi norāda F. Corneli, gan LESD 258. pantā paredzētā pienākumu neizpildes procedūra ( 104 ), gan princips, ka Tiesas kompetencē nav interpretēt un piemērot valsts tiesību aktus prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā saskaņā ar LESD 267. pantu ( 105 ), ir konkrēta šāda kompetences sadalījuma izpausme saskaņā ar Līgumiem. Šo vērtējumu apstiprina Tiesas judikatūrā atzītie valsts tiesību interpretācijas ierobežojumi atbilstoši direktīvai (iepriekš 115. un 116. punkts), kuru mērķis ir aizsargāt dalībvalsts likumdevēja kompetenci un gribu.

128.

Šajā ziņā atsaucos arī uz savu detalizēti izklāstīto viedokli par valsts tiesību piemērošanu un par tiesas kontroli Savienības preču zīmju tiesību jomā, kurā arī ir atsauces uz valsts tiesībām ( 106 ). Manuprāt, šajā lietā nevar piemērot nekādus citus principus, izņemot tos, kurus Tiesa vēlāk atzina tieši saistībā ar Savienības preču zīmju tiesībām ( 107 ) un vēlāk pārcēla uz Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 3. punkta pirmās daļas piemērošanas jomu ( 108 ). Tomēr tā šajā ziņā ir ņēmusi vērā arī to, ka valsts tiesību normas tiesvedībā nav pielīdzināmas citiem faktiem, bet ir pakļautas īpašām argumentēšanas un pierādīšanas prasībām, ņemot vērā to kā juridisku faktu hibrīdo raksturu ( 109 ). Tādējādi vienlaikus tiek ņemts vērā tas, ka uzraudzības pilnvaru īstenošanai paredzēts valsts noteikums vienotā uzraudzības mehānisma ietvaros saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 3. punkta pirmajā daļā paredzēto pienākumu ir arī ar Līgumu piemērošanu saistīta tiesību norma LESD 263. panta otrās daļas izpratnē, kuru piemērošana principā ir jākontrolē Savienības tiesām.

129.

Visbeidzot, šī pieeja ir līdzīga tai, ko Tiesa ir izmantojusi savā judikatūrā par Savienības tiesību aktiem atbalsta jomā. Atbilstoši tai valsts tiesiskais regulējums, kas veido pamatu, lai izvērtētu, vai dalībvalsts ir piešķīrusi aizliegtu atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, kā juridisks fakts būtībā ir jāvērtē saskaņā ar faktiem piemērojamajiem faktu izklāsta un pierādīšanas noteikumiem ( 110 ).

130.

No tā izriet, ka valsts tiesību normu pārbaudes kritērijs Savienības tiesās principā paredz, ka pusei, kas uz tām atsaucas, ir jāizklāsta un jāpierāda, ka šīs tiesības ir jāinterpretē un jāpiemēro tā, kā tā apgalvo, saskaņā ar valsts interpretācijas metodēm un attiecīgās dalībvalsts tiesu praksi ( 111 ). Līdz ar to apelācijas sūdzības iesniedzēju arguments, ka valsts tiesības ir līdzvērtīgas Savienības tiesībām, piemērojot Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 3. punkta pirmo daļu, ir jānoraida. Līdz ar to Savienības tiesām šajā pārskatīšanā nav arī atļauts pēc savas ierosmes norādīt uz attiecīgajām valsts tiesību normām un tās pārbaudīt ( 112 ). Tas ir vēl jo mazāk pareizi, jo atbilstošs ex officio norādīšanas aizliegums principā ir piemērojams arī Savienības tiesībās ( 113 ).

131.

Tāpēc turpinājumā pārbaudīšu to, vai apelācijas sūdzības iesniedzējas un Itālija bija tiesīgas pierādīt vai attiecīgi pierādīja, ka saskaņā ar valsts interpretācijas metodēm un attiecīgo judikatūru TUB 69-18. panta 1. punkta b) apakšpunkts un 70. panta 1. punkts tiek interpretēti (var tikt interpretēti) saskaņā ar Direktīvas 2014/59 28. un 29. pantu un ka tādējādi pārsūdzētais spriedums šajā ziņā ir kļūdains no tiesību viedokļa. Proti, tā kā valsts tiesību interpretācija un piemērošana būtībā ir jāuzskata par pierādāmu faktu jautājumu, apelācijas tiesvedībā atbilstošās apelācijas sūdzības iesniedzēju sūdzības, kā apgalvo arī F. Corneli, varētu būt nepieņemamas. Turklāt Vispārējai tiesai šajā ziņā varētu pārmest kļūdu tiesību piemērošanā tikai tad, ja tā šajā ziņā būtu pārkāpusi pierādīšanas noteikumus, it īpaši saistībā ar pierādīšanas pienākuma sadalījumu un pierādīšanas standartu, vai – ņemot vērā Tiesas atzītos standartus – būtu acīmredzami sagrozījusi faktus vai pierādījumus, kas ir būtiski, lai izvērtētu valsts tiesību normu saturu un tvērumu un to piemērošanu ( 114 ).

132.

Apelācijas sūdzības iesniedzējas, kuru prasījumus atbalstīja Itālija, apelācijas tiesvedībā pirmo reizi detalizēti norādīja, kādas interpretācijas metodes, viņuprāt, būtu jāņem vērā atbilstoši Itālijas tiesībām saistībā ar TUB 69-18. panta 1. punkta b) apakšpunktu un 70. panta 1. punktu un kā Itālijas tiesas līdz šim ir interpretējušas un piemērojušas šīs normas, arī ņemot vērā Direktīvas 2014/59 28. un 29. pantu ( 115 ). Attiecīgā šo tiesu judikatūra ir tikusi pasludināta 2012., 2015., 2017. un 2021. gadā, un tādējādi tā bija pieejama laikā, kad Vispārējā tiesā tika izskatīta lieta pirmajā instancē. Tomēr lietas dalībnieku pirmajā instancē iesniegtajos procesuālajos rakstos tas nav minēts. Arī atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumiem tiesas sēdē, tā šajā ziņā nenorādīja uz nekādiem pamatotiem faktiem.

133.

Tomēr, atbildot uz ceturto prasības pamatu, ko F. Corneli izvirzīja pirmajā instancē, apgalvojot, ka ir pārkāpts TUB 70. panta 1. punkts, ECB ļoti labi varēja izmantot šādu iebildumu, lai mudinātu Vispārējo tiesu pievērsties it īpaši jautājumam par šo noteikumu interpretāciju un piemērošanu, ko veikušas Itālijas tiesas. Taču, tā kā ECB šādu argumentu nebija iesniegusi, Vispārējā tiesa šo jautājumu neizvērtēja un nevarēja izvērtēt saistībā ar ceturto prasības pamatu. Proti, kā norādīts iepriekš 130. punktā, Vispārējai tiesai nebija nedz tiesību, nedz pienākuma pēc savas ierosmes pārbaudīt valsts tiesību normu piemērošanas jomu, ņemot vērā valsts interpretācijas metodes un judikatūru. Tāpēc tai nevar arī pārmest, ka tā tās acīmredzami nav ievērojusi, nemaz nerunājot par to, ka tā tās ir sagrozījusi.

134.

Tomēr Tiesas uzdevums, pirmkārt, nav izvērtēt faktus un pierādījumus, uz kuriem pirmo reizi ir ticis norādīts apelācijas tiesvedībā, tostarp šeit aplūkotos juridiskos faktus par attiecīgo valsts tiesību normu interpretāciju un piemērošanu, kas nebija vai nevarēja būt Vispārējās tiesas izvērtējuma priekšmets. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru arī pierādījumu sagrozīšana ir konstatējama tikai tad, ja, neizmantojot jaunus pierādījumus, Vispārējās tiesas (jau) esošo pierādījumu vērtējums šķiet acīmredzami kļūdains ( 116 ). Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēju oficiāls lūgums pieņemt jaunus pierādījumus arī būtu bijis jānoraida. Proti, saskaņā ar LESD 256. panta 1. punkta otro daļu un Tiesas statūtu 58. panta pirmo daļu apelācijas sūdzību iesniedz tikai par tiesību jautājumiem, izslēdzot jebkādu faktu vērtējumu, līdz ar to apelācijas stadijā jauni pierādījumi nav pieņemami ( 117 ).

135.

Otrkārt, faktu vai pierādījumu sagrozījumam ir jābūt acīmredzamam no lietas materiāliem, neveicot jaunu faktu un pierādījumu novērtējumu. Ņemot vērā apelācijas sūdzības pamata, kas ir balstīts uz faktu un pierādījumu sagrozīšanu, izņēmuma raksturu, apelācijas sūdzības iesniedzējam saskaņā ar LESD 256. pantu, Tiesas statūtu 58. panta pirmo daļu un tās reglamenta 168. panta 1. punkta d) apakšpunktu ir jāprecizē fakti un pierādījumi, kurus tas apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi, un jānorāda kļūdas vērtējumā, kuru dēļ, pēc tā domām, Vispārējā tiesa ir izdarījusi šo sagrozīšanu ( 118 ).

136.

Līdz ar to Tiesa saistībā ar apelācijas sūdzību, ar kuru tiek iebilsts pret Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 3. punkta pirmās daļas nepareizu piemērošanu, jau ir precizējusi, ka tai ir pilnvaras tikai pārbaudīt to, vai, pirmkārt, Vispārējā tiesa, pamatojoties uz tai iesniegtajiem dokumentiem un citiem materiāliem, nav sagrozījusi attiecīgo valsts tiesību normu formulējumu vai uz tām attiecināmo valsts tiesu judikatūru, vai arī ar tām saistītās tiesību doktrīnas publikācijas, otrkārt, vai tā, ņemot vērā šos elementus, nav veikusi konstatējumus, kas acīmredzami ir pretrunā to saturam, un, treškārt, vai tā, veicot visu elementu vērtējumu nolūkā konstatēt attiecīgo valsts tiesību normu saturu, nav atzinusi viena no šiem elementiem piemērojamību, kas tam nepienākas, ņemot vērā pārējos elementus, ciktāl tas acīmredzami izriet no lietas materiāliem ( 119 ).

137.

Tomēr pārsūdzētajā spriedumā it īpaši ECB apgalvotā Itālijas tiesu judikatūras rupjā neievērošana nav acīmredzama no lietas materiāliem pirmajā instancē, bet labākajā gadījumā no apelācijas tiesvedībā iesniegtajām sūdzībām. Tā kā pirmās instances tiesvedībā netika sniegta attiecīga argumentācija, nav arī acīmredzams, ka Vispārējā tiesa šajā ziņā varētu būt nepareizi novērtējusi Savienības tiesībās paredzētos pierādījumu noteikumus. Tas tā ir pat tad, ja Vispārējā tiesa valsts tiesību normas interpretētu tā, it kā tās būtu Savienības tiesību normas ( 120 ).

138.

Tieši pretēji, Vispārējās tiesas veiktā TUB 70. panta 1. punkta interpretācija (iepriekš 119. punkts), ņemot vērā šīs tiesību normas formulējumu, šķiet pietiekami ticama, kas nozīmē, ka tās atteikumu interpretēt šo tiesību normu contra legem atbilstoši direktīvai nevar raksturot kā acīmredzamu sagrozīšanu vai kā citādu kļūdu tiesību piemērošanā.

139.

Proti, TUB 70. panta 1. punktā skaidri paredzētais kvalificētais nosacījums – pretēji Direktīvas 2014/59 28. un 29. panta formulējumam –, saskaņā ar kuru pagaidu administrāciju var noteikt ne tikai “pārkāpumu vai nelikumību”TUB 69-18. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē gadījumā, bet arī tad, ja “ir sagaidāmi ievērojami [bankas] finansiāli zaudējumi” ( 121 ), varētu arī pilnīgi noteikti nepieļaut tā interpretāciju atbilstoši direktīvai. Pirmkārt, nav uzreiz acīmredzams, ka TUB 69-18. panta 1. punkta b) apakšpunktā minētais nosacījums “bankas situācijas pasliktināšanās”, kas nav paredzēts TUB 70. panta 1. punktā, ir līdzvērtīgs nosacījumam par paredzamiem ievērojamiem finansiāliem zaudējumiem. Otrkārt, nav skaidri redzams, ka, kā to apgalvo ECB un Itālija, TUB 69-18. panta 1. punkta b) apakšpunktā lietotais jēdziens “pārkāpums”, uz kuru atsauce ir ietverta TUB 70. panta 1. punktā, vienmēr automātiski nozīmē “bankas situācijas pasliktināšanos”. Šādai direktīvai atbilstošai interpretācijai it īpaši varētu būt pretrunā tas, ja būtu taisnība – kā to ir konstatējusi Vispārējā tiesa ( 122 ) un apgalvojusi F. Corneli –, ka kvalificētais nosacījums par sagaidāmiem ievērojamiem finansiāliem zaudējumiem saskaņā ar Itālijas likumdevēja nodomu ir īpaša samērīguma principa izpausme un kura mērķis it īpaši ir pamatot nopietnāku iejaukšanos – attiecībā uz iepriekšējiem, mazāk ierobežojošiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem –, kas saistīta ar pagaidu administrācijas piemērošanu. Jebkurā gadījumā ECB pārsūdzētajos lēmumos šo kvalificēto nosacījumu skaidri nepārbaudīja, lai pamatotu bankas pagaidu administrācijas piemērošanu ( 123 ).

140.

Tādējādi, ņemot vērā lietas materiālos pieejamo informāciju, Vispārējās tiesas secinājums pārsūdzētajā spriedumā, ka ECB nav balstījusies uz pietiekamu juridisko pamatu, neietver acīmredzami nepareizu attiecīgo valsts tiesību normu interpretāciju. Tāpat nav acīmredzams, ka Vispārējā tiesa būtu pārkāpusi savu pienākumu interpretēt šos noteikumus cik vien iespējams saskaņā ar direktīvu.

141.

Līdz ar to apelācijas sūdzības iesniedzēju un Itālijas iebildumi, ciktāl tās – saistībā ar ECB otro līdz piekto apelācijas sūdzības pamatu un Komisijas trešo un ceturto apelācijas pamatu – atsaucas uz Itālijas tiesībās paredzēto interpretācijas metožu nepareizu piemērošanu un Itālijas tiesu judikatūras neatzīšanu, ir jānoraida kā nepieņemami.

142.

Komisija – ar tās otro apelācijas pamatu – nevar iebilst pret to, ka F. Corneli ar novēlošanos, proti, viņas atbildē Vispārējai tiesai, ir sūdzējusies par TUB 70. panta 1. punkta interpretāciju, ko Vispārējā tiesa esot sniegusi, atbildot uz viņas ceturto prasības pamatu, kas neesot pieņemams saskaņā ar Vispārējās tiesas reglamenta 84. panta 1. punktu. Šis Komisijas arguments ir balstīts uz šo procesuālo rakstu divu punktu formulējumu formālu salīdzinājumu, no kuriem katrs atkārto TUB 70. panta saturu. Tomēr – kā apgalvo F. Corneli – šis saturs prasības pieteikumā un replikā ir izklāstīts tikai neprecīzi, neietekmējot ceturtā prasības pamata tvērumu. Pat ja šis prasības pamats par TUB 70. panta 1. punkta pārkāpumu bija tikai neskaidri formulēts un neietvēra pārsūdzētajā spriedumā sniegto interpretāciju šādā formā, ir jāņem vērā arī tas, ka pirmais pārsūdzētais lēmums F. Corneli pilnībā tika nosūtīts tikai pēc prasības celšanas. Līdz ar to nebija konstatējams jauns prasības pamats Vispārējās tiesas reglamenta 84. panta 1. punkta izpratnē, bet gan vienīgi pieļaujama (ceturtā) prasības pamata par TUB 70. panta 1. punkta pārkāpumu, kas jau bija izvirzīts prasības pieteikumā, padziļināts vērtējums ( 124 ). Pēc tam ECB pret to aizstāvējās, neņemot vērā valsts interpretācijas metodes un Itālijas tiesu judikatūru.

143.

Līdz ar to Komisijas otrais apelācijas pamats, kurā tā apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi Reglamenta 84. panta 1. punktu un ne ultra petita principu, ir jānoraida kā nepamatots.

144.

Tā kā manā ieskatā neviens no apelācijas sūdzības pamatiem nav pieņemams, ierosinu abas apelācijas sūdzības noraidīt.

145.

Tā kā, piemērojot reglamenta 138. panta 1. punktu, kas skatīts kopā ar 184. panta 1. punktu, nav izvirzīti prasījumi par tiesāšanās izdevumiem, nav jālemj par F. Corneli tiesāšanās izdevumiem. Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējām spriedums ir nelabvēlīgs, tām saskaņā ar reglamenta 138. panta 1. punktu, kas skatīts kopā ar 184. panta 2. punktu, pašām ir jāsedz savi tiesāšanās izdevumi apelācijas tiesvedībā. Itālija kā persona, kas iestājusies lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus saskaņā ar reglamenta 140. panta 1. punktu, kas skatīts kopā ar 184. panta 1. punktu.

146.

Tomēr, ja Tiesa nepiekristu manam lēmuma priekšlikumam un uzskatīs, ka apelācijas sūdzības ir pamatotas, it īpaši tādēļ, ka Komisijas piektais apelācijas pamats ir pamatots (81.–112. punkts), pārsūdzētais spriedums būtu jāatceļ, lieta būtu jānodod Vispārējai tiesai jaunai izskatīšanai un lēmums par tiesāšanās izdevumiem nebūtu jāpieņem. Proti, tā kā Vispārējā tiesa ir vērtējusi tikai prasības pamatu par TUB 70. panta 1. punkta pārkāpumu vai attiecīgi par juridiskā pamatā neesamību un nav pārbaudījusi tās pārsūdzētā sprieduma 84. punktā kopsavilkuma veidā izklāstītos prasības pamatus ( 125 ), lietas tiesvedības stadija neļautu pieņemt lēmumu atbilstoši Tiesas statūtu 61. pantam. Manā ieskatā Tiesas rīcībā nav vajadzīgās informācijas, lai galīgi izlemtu par šiem prasības pamatiem. Tam būtu nepieciešams arī faktu un pierādījumu novērtējums, ko Vispārējā tiesa nav veikusi.

147.

Ņemot vērā izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai spriest šādi: