I. Ievads un tiesvedības priekšvēsture

A. Pirmstiesas procedūra un tiesvedība Tiesā

B. Atbilstošās tiesību normas un šīs lietas izklāsts

1. Eiropas Savienības tiesības

2. Ungārijas tiesības

3. Lietas pārskats

II. Juridiskās analīzes pirmā daļa: pamattiesību un vērtību pārkāpums

A. Strīda būtība

B. Komisijas piektais pamats – Hartas tiesību pārkāpums

1. Hartas piemērojamība

2. Hartas 21. panta pārkāpums

3. Hartas 11. panta pārkāpums

4. Hartas 7. panta pārkāpums

5. Vai iejaukšanās pamattiesībās ir attaisnojama?

6. Hartas 1. panta pārkāpums

C. Komisijas sestais pamats – LES 2. panta pārkāpums

1. LES 2. panta izskatāmība tiesā

a) LES 2. panta nozīme Eiropas Savienības tiesību sistēmā

1) Savienības konstitucionālā identitāte

2) Eiropas Savienības tiesību sistēmas darbības nosacījums

b) LES 2. pants kā juridiski saistošs noteikums

1) Teksts, konteksts un vēsture

2) LES 49. panta nozīme

c) Argumenti par un pret LES 2. panta izskatāmību tiesā

1) Argumenti par izskatāmību tiesā

2) Argumentu pret izskatāmību tiesā apspriešana

i) LES 7. pants

ii) LES 2. panta vērtību vispārīgais raksturs

iii) Nacionālā konstitucionālā identitāte

iv) Patstāvīga konstatējuma par LES 2. panta pārkāpumu mērķis

2. Kā novērtēt, vai “sarkanās līnijas” ir pārkāptas?

a) Vērtību noliegšana kā kritērijs LES 2. panta pārkāpuma konstatēšanai

b) Hartas tiesību pārkāpums un konstitucionālais dialogs

3. LES 2. panta pārkāpums šajā lietā

a) Attiecīgie noteikumi noliedz LES 2. panta vērtības

b) Kādas vērtības ir pārkāptas?

III. Juridiskās analīzes otrā daļa: primāro un sekundāro tiesību par pakalpojumu brīvu apriti un VDAR pārkāpums

A. Komisijas pirmais pamats

1. 4. noteikums

2. 6. noteikums

3. 3. noteikums

4. 5. noteikums

B. Komisijas otrais pamats

1. Uz 1. un 3. noteikumu attiecas koordinētās jomas Direktīvas par elektronisko tirdzniecību nozīmē

2. 1. noteikums ietilpst Direktīvas par elektronisko tirdzniecību piemērošanas jomā

3. 1. un 3. noteikums ierobežo informācijas sabiedrības pakalpojumus

C. Komisijas trešais pamats

1. 1. un 3. noteikums

2. 7. noteikums

D. Komisijas ceturtais pamats

IV. Par tiesāšanās izdevumiem

V. Secinājumi

1.

Ar šo prasību Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka Ungārija, dažādos valsts tiesību aktos veikdama grozījumus, kas ieviesti ar “2021. gada Likumu Nr. LXXIX par stingrākiem pasākumiem pret pedofilijas noziegumu izdarītājiem un par grozījumiem vairākos likumos bērnu aizsardzībai” (turpmāk tekstā – “grozījumu likums”) ( 2 ), ir pārkāpusi Savienības tiesības.

2.

Daži no šiem grozījumiem, kuri, kā norāda Ungārija, ieviesti ar mērķi aizsargāt nepilngadīgos, aizliedz vai ierobežo piekļuvi saturam, kas ataino vai popularizē “dzimumidentitātes neatbilstību dzimumam, kurš cilvēkam piešķirts piedzimstot, dzimuma maiņu vai homoseksualitāti” (īsuma labad laiku pa laikam atsaukšos uz šādu saturu kā uz “LGBTI saturu” ( 3 )).

3.

Komisija uzskata, ka šie grozījumi pārkāpj Savienības tiesības trīs līmeņos: pirmkārt, ar tiem tiekot pārkāpti vairāki atvasināto tiesību aktu instrumentu pakalpojumu sniegšanas jomā un LESD 56. pants; otrkārt, grozījumi esot pretrunā Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (turpmāk tekstā – “Harta”) ( 4 ) garantētajām tiesībām; visbeidzot – ar grozījumiem esot pārkāpts arī LES 2. pants, kurā ir izklāstītas pamatvērtības, uz kurām balstīta Eiropas Savienība.

4.

Pēdējais apgalvojums, saskaņā ar kuru Ungārija ir pārkāpusi LES 2. pantu, kā patstāvīgs pamats Savienības tiesību pārkāpuma konstatācijai ir jauns. Tas izvirza svarīgus jautājumus, piemēram, par to, vai minētā tiesību norma ir izskatāma Tiesā pārkāpuma procedūrā un tieši kad Tiesai papildus iekšējā tirgus un Hartas pārkāpumiem ir jākonstatē LES 2. panta pārkāpums. Tādēļ Tiesa ir nolēmusi izskatīt šo lietu plēnumā.

5.

2021. gada 25. maijā divi Ungārijas parlamenta deputāti parlamentam iesniedza likumprojektu “Par stigrāku pasākumu noteikšanu pret pedofilijas noziedzīgu nodarījumu izdarītājiem un grozījumiem dažos likumos bērnu aizsardzībai”.

6.

Parlamenta likumdošanas komiteja 2021. gada 10. jūnijā šajā likumprojektā attiecībā uz homoseksualitāti un dzimumidentitāti ierosināja grozījumus.

7.

Ungārijas likumdevējs 2021. gada 15. jūnijā pieņēma grozījumu likumu. Tas stājās spēkā 2021. gada 8. jūlijā.

8.

2021. gada 15. jūlijā Komisija Ungārijai nosūtīja brīdinājuma vēstuli, kurā tā pauda viedokli, ka, pieņemdama grozījumu likumu, Ungārija nav izpildījusi pienākumus, kas tai noteikti saskaņā ar dažādām Savienības tiesību normām.

9.

Ungārija 2021. gada 15. septembra vēstulē apstrīdēja, ka būtu noticis jebkāds Savienības tiesību pārkāpums.

10.

2021. gada 2. decembrī Komisija sniedza argumentētu atzinumu, kurā tā apgalvoja, ka grozījumu likums ir pretrunā Savienības tiesībām. Tāpēc Komisija aicināja Ungāriju divu mēnešu laikā pēc argumentētā atzinuma saņemšanas veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu atbilstību argumentētā atzinuma prasībām.

11.

Ungārija 2022. gada 2. februāra vēstulē atbildēja uz argumentēto atzinumu, atkārtoti norādot, ka grozījumu likums atbilst Savienības tiesībām.

12.

Komisija 2022. gada 19. decembrī iesniedza prasību Tiesā saskaņā ar LESD 258. pantu.

13.

Ungārija 2023. gada 8. martā iesniedza iebildumu rakstu.

14.

Komisija un Ungārija attiecīgi 2023. gada 20. aprīlī un 2023. gada 31. maijā iesniedza replikas rakstu un atbildes rakstu uz repliku.

15.

Ar 2023. gada 20. marta, 4. maija un 29. jūnija lēmumiem Tiesas priekšsēdētājs atļāva sešpadsmit dalībvalstīm – Beļģijas Karalistei, Dānijas Karalistei, Vācijas Federatīvajai Republikai, Īrijai, Grieķijas Republikai, Spānijas Karalistei, Igaunijas Republikai, Francijas Republikai, Luksemburgas Lielhercogistei, Maltas Republikai, Nīderlandes Karalistei, Austrijas Republikai, Portugāles Republikai, Slovēnijas Republikai, Somijas Republikai, Zviedrijas Karalistei –, kā arī Eiropas Parlamentam iestāties šajā lietā Komisijas prasījumu atbalstam.

16.

Ungārija 2024. gada 18. janvārī sniedza viedokli par šo iestāšanos lietā.

17.

2024. gada 19. novembrī notika tiesas sēde, kurā mutvārdu apsvērumus sniedza Komisija un Ungārija, kā arī Beļģijas Karaliste, Dānijas Karaliste, Vācijas Federatīvā Republika, Īrija, Grieķijas Republika, Spānijas Karaliste, Igaunijas Republika, Luksemburgas Lielhercogiste, Maltas Republika, Nīderlandes Karaliste, Somijas Republika, Zviedrijas Karaliste un Eiropas Parlaments.

18.

LES 2. pantā noteikts:

“Savienība ir dibināta, pamatojoties uz vērtībām, kas respektē cilvēka cieņu, brīvību, demokrātiju, vienlīdzību, tiesiskumu un cilvēktiesības, tostarp minoritāšu tiesības. Šīs vērtības dalībvalstīm ir kopīgas sabiedrībā, kur valda plurālisms, tolerance, taisnīgums, solidaritāte un kur nav diskriminācijas, kā arī valda sieviešu un vīriešu līdztiesība.”

19.

Šī lieta attiecas arī uz LESD 56. pantu, Hartas 1., 7., 11. un 21. pantu, kā arī uz šādiem Savienības atvasināto tiesību aktiem: Direktīva par elektronisko tirdzniecību ( 5 ), Pakalpojumu direktīva ( 6 ), Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva ( 7 ) un VDAR ( 8 ).

20.

Ar astoņiem grozījumu likuma grozījumiem (turpmāk tekstā –“noteikumi”), kas attiecas uz šo lietu, tika ieviestas izmaiņas sešos dažādos valsts tiesību aktos:

21.

Komisija uzskata, ka septiņi no šiem astoņiem noteikumiem ir pretrunā Savienības tiesībām, savukārt uz 2. noteikumu Komisija atsaucās vienīgi konteksta nolūkos ( 17 ).

22.

1., 3., 4., 6. un 7. noteikums ir formulēts ļoti līdzīgi. Tie aizliedz (1., 3., 6. un 7. noteikums) vai ierobežo (4. noteikums) nepilngadīgo piekļuvi saturam, kas atspoguļo vai popularizē dzimumidentitātes neatbilstību dzimumam, kurš cilvēkam piešķirts piedzimstot, dzimuma maiņu vai homoseksualitāti. 7. noteikums aizliedz tikai “LGBTI satura” popularizēšanu, bet ne tā atspoguļošanu.

23.

5. noteikums uzliek pienākumu Mediju padomei, konstatējot problēmas, kas saistītas ar klasifikācijas vai 2010. gada Likuma Nr. CIV par preses brīvību (2010. évi CIV. törvény a sajtószabadságról és a médiatartalmak alapvető szabályairól; turpmāk tekstā – “Preses brīvības likums”) noteikumiem, pieprasīt dalībvalstij, kuras jurisdikcijā darbojas 4. noteikumā minētais mediju pakalpojumu sniedzējs, īstenot efektīvus pasākumus un veikt darbības Mediju padomes konstatēto pārkāpumu novēršanai.

24.

8. noteikums paredz, ka iestādēm, kurām ir piekļuve reģistrētiem datiem, jānodrošina to tieša pieejamība “pilnvarotām personām”: pēc pieprasījuma jānosūta dati, tie jāapliecina un jāapmainās ar informāciju par personām, kas notiesātas par dzimumnoziegumiem pret bērniem.

25.

Ar šo prasību Komisija vēršas pret septiņiem noteikumiem. Attiecībā uz 1., 3., 4., 6. un 7. noteikumu tā apgalvo, ka ar tiem tiek pārkāptas vairākas Savienības primāro vai sekundāro tiesību normas (pirmais, otrais un trešais pamats), Harta (piektais pamats) un LES 2. pants (sestais pamats). Attiecībā uz 5. un 8. noteikumu Komisija neapalvo LES 2. panta pārkāpumu, bet gan tikai Savienības sekundāro tiesību pārkāpumu saistībā ar 5. noteikumu (pirmais pamats) un Savienības sekundāro tiesību un Hartas pārkāpumu saistībā ar 8. noteikumu (ceturtais pamats).

26.

Lai atvieglotu šīs sarežģītās prasības izpratni, Komisijas izvirzītie pamati, kas attiecas uz dažādiem valsts noteikumiem un dažādām Savienības tiesību normām, ir shematiski izklāstīti turpmāk redzamajā tabulā.

27.

Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka ar šiem noteikumiem tiek pārkāptas Savienības tiesību normas, kā norādīts tabulā. Ungārija uzskata, ka Tiesai Komisijas prasība būtu pilnībā jānoraida kā nepamatota.

28.

Šī pārkāpuma procedūra skar vairākus iekšējā tirgus noteikumu pārkāpumus, ciktāl tie attiecas uz pakalpojumu sniegšanas brīvību un vairākām Hartā ietvertajām tiesībām. Būtiski ir, ka tajā pirmo reizi izvirzīts arī atsevišķs pamats par LES 2. panta pārkāpumu.

29.

Jautājumu par LES 2. panta pārkāpumu primārā nozīme mani pamudināja neievērot Komisijas iesniegto prasījumu par pārkāpumiem secību. Tā kā daudzi jautājumi, kas attiecas uz Komisijas prasības pieteikumā izklāstīto prasījumu pirmo līmeni, ir tehniski juridiska rakstura un daži prasījumi par pārkāpumiem ir saistīti tikai ar Savienības sekundārajām tiesībām, nevis arī ar Hartu un LES 2. pantu, pirmā līmeņa prasījumus aplūkošu analīzes otrajā daļā ( 18 ).

30.

Tomēr, ciktāl pirmais prasību līmenis ir svarīgs, lai piemērotu Hartu šajā lietā ( 19 ), vispirms jāpaskaidro, ka, manuprāt, visi strīdīgie grozījumi ietilpst Komisijas norādīto direktīvu un/vai LESD 56. panta piemērošanas jomā ( 20 ). Tādēļ jebkurai atkāpei no pakalpojumu sniegšanas brīvības, kas ieviesta ar šiem grozījumiem, jābūt pamatotai ne tikai ar sabiedrības interesēm, kuras tā sasniedz samērīgā veidā, bet tā arī nedrīkst pārkāpt nekādas Hartā garantētās tiesības ( 21 ).

31.

Neraugoties uz manu lēmumu mainīt secību, kādā izskatīšu Komisijas pamatus, jāuzsver, ka Komisija ir iesniegusi lūgumu Tiesai atzīt, ka ir noticis LES 2. panta pārkāpums saistībā ar citiem Savienības pārkāpumiem, kas attiecas uz pakalpojumu sniegšanas brīvību un Hartu. Tādējādi pamats par LES 2. panta pārkāpumu ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā.

32.

Komisija, kā tā uzsvēra tiesas sēdē, lūdz Tiesu konstatēt, ka LES 2. panta pārkāpums ir noticis tikai šajos konkrētajos apstākļos. Šādu situāciju dēvēšu par LES 2. panta kā patstāvīga pārkāpuma pamata izmantošanu – pretstatā tā kā autonoma pārkāpuma pamata izmantošanai. Otrais gadījums pastāvētu tad, ja LES 2. panta pārkāpumu varētu konstatēt pat ārpus Savienības tiesību piemērošanas jomas vai neatkarīgi no citiem Savienības tiesību pārkāpumiem.

33.

Jautājums par LES 2. panta iespējamo autonomo piemērošanu, lai novērtētu dalībvalstu tiesību aktu vai darbību, kas veiktas ārpus Savienības tiesību piemērošanas jomas, spēkā esamību, šajā lietā nerodas ( 22 ). Lai gan šis jautājums zināmā mērā tika apspriests tiesas sēdē, tas nav izvirzīts izskatīšanai Tiesā šajā lietā, un uzskatu, ka Tiesai jebkura šāda diskusija būtu jāatliek, līdz tā nākotnē saskarsies ar atbilstošu lietu.

34.

Ņemot vērā šīs ievada piezīmes, turpmāk savus secinājumus izklāstīšu šādā secībā. Pirmās daļas A sadaļā paskaidrošu, kāpēc šīs lietas būtība ir saistīta ar vērtībām. B sadaļā sniegšu argumentus par to, kāpēc Ungārijas tiesību akti pārkāpj Hartas 21., 11. un 7. pantā aizsargātās pamattiesības un jo īpaši – kāpēc šie pārkāpumi nav attaisnojami. Turklāt paskaidrošu, kāpēc tas ir uzskatāms par cilvēka cieņas, kas nostiprināta Hartas 1. pantā, aizskārumu. C sadaļā pievērsīšos jautājumam par to, vai Komisijas prasījums par patstāvīgu LES 2. panta pārkāpumu ir pieņemams. Secinājumu otrajā daļā atgriezīšos pie Komisijas argumentiem un Ungārijas pretargumentiem par konkrētu LESD un Savienības sekundāro tiesību normu pārkāpumiem.

35.

Tiesas sēdē Komisija, izjautāta par iemeslu, kādēļ tā ir izvirzījusi patstāvīgu pamatu, kas balstīts uz LES 2. panta pārkāpumu, paskaidroja, ka, pārbaudot dažādu Savienības sekundāro tiesību aktu un Hartas individuālos pārkāpumus, tā nonākusi pie secinājuma, ka šajā lietā ir “kaut kas vairāk”.

36.

Manuprāt, šo “kaut ko vairāk” izraisa pamatā esošā vērtību atšķirība starp Ungārijas valdības un Komisijas nostājām attiecībā uz iemesliem, kurus Ungārija norādījusi kā strīdīgo grozījumu motivāciju un pamatojumu.

37.

Ungārija apgalvo, ka grozījumi ir paredzēti un nepieciešami nepilngadīgo aizsardzībai, jo saskarsme ar “LGBTI saturu” var negatīvi ietekmēt viņu fizisko, garīgo vai tikumisko attīstību. Šī dalībvalsts arī norāda, ka lēmums par to, kad nepilngadīgai personai būtu rādāms potenciāli kaitīgs “LGBTI saturs”, būtu jāatstāj vecāku vai likumīgo aizbildņu ziņā.

38.

Komisija, ko atbalsta Eiropas Parlaments un 16 dalībvalstis, kas iestājušās lietā, uzskata, ka nepilngadīgo pakļaušana saturam, kurā atainota LGBTI dzīve, pati par sevi nevar kaitēt viņu attīstībai.

39.

Šajā brīdī jāpaskaidro, ka Ungārijas tiesību akti neaizliedz vai neierobežo erotiska vai pornogrāfiska “LGBTI satura” attēlošanu; aizliegums attiecas uz LGBTI personu ikdienas dzīves atainojumu. Tas nozīmē, ka attiecīgie noteikumi aizliedz vai ierobežo “LGBTI saturu”papildus pornogrāfiskam saturam vai saturam, kas attēlo seksualitāti kā pašmērķi vai vardarbību ( 23 ). Lai aizsargātu bērnus no atklāti seksuāla satura, nebija nepieciešams grozīt tiesību aktus, papildinot tos ar “LGBTI satura” aizliegumu. Šāds saturs jau bija ietverts nepilngadīgo aizsardzības noteikumos pirms apstrīdēto grozījumu pieņemšanas.

40.

Tādējādi var vienīgi secināt, ka ar strīdīgajiem noteikumiem ieviestais papildu “LGBTI satura” aizliegums attiecas uz LGBTI personu parasto ikdienas dzīvi. Tieši šajā nozīmē lietošu jēdzienu “LGBTI saturs”.

41.

Ungārijas lēmums aizsargāt nepilngadīgos no “LGBTI satura” nav pamatots ar zinātniskiem pierādījumiem par tā iespējamo kaitīgumu bērnu fiziskajai, garīgajai vai tikumiskajai attīstībai. Tāpēc tas ir balstīts uz vērtējošu spriedumu vai, kā norādījis Eiropas Parlaments, uz aizspriedumu, ka homoseksuālai un necisdzimuma dzīve nav vienlīdz vērtīga vai tai nav tāda paša statusa kā heteroseksuālai un cisdzimuma dzīvei. Tāpēc Ungārija uzskata, ka “nepilngadīgo piekļuve šādam saturam varētu negatīvi ietekmēt viņu priekšstatu par sevi vai pasauli” ( 24 ).

42.

Vērtējošais spriedums, uz kuru balstīts attiecīgais Ungārijas tiesiskais regulējums, ir krasā pretrunā ar cilvēka cieņas, vienlīdzības un cilvēktiesību ievērošanas vērtībām, kā tās tiek izprastas Savienībā un plašākā Eiropas cilvēktiesību sistēmā un kā noteikts Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā (ECPAK) ( 25 ).

43.

Līdz ar to domstarpības starp Komisiju un Ungāriju šajā lietā ir viedokļu atšķirības par vērtībām. Tomēr jautājums, vai šādas domstarpības varētu un tām vajadzētu būt par pamatu LES 2. panta piemērošanai, paliek.

44.

Pirms sāku diskusiju par LES 2. panta piemērojamību šajā lietā, vispirms parādīšu, ka apstrīdētie noteikumi pārkāpj vairākas ar Hartu aizsargātās pamattiesības un ka šo tiesību pārkāpumus nevar attaisnot ar Ungārijas norādītajiem iemesliem.

45.

Komisija apgalvo, ka ar 1., 3., 4., 6. un 7. noteikumu tiek pārkāpts Hartas 21. pantā noteiktais diskriminācijas aizliegums dzimuma un seksuālās orientācijas dēļ (2), Hartas 11. pantā garantētā vārda un informācijas brīvība (3), kā arī Hartas 7. pantā paredzētā privātās un ģimenes dzīves neaizskaramība (4). Ungārija noliedz visus šos apgalvojumus, norādot, ka tās noteikumi kalpo nepilngadīgo aizsardzībai. Pēc tam, kad vispirms būšu paskaidrojusi, ka Harta ir piemērojama apstrīdētajiem noteikumiem (1), analizēšu, vai šie noteikumi ir uzskatāmi par iejaukšanos attiecīgajās tiesībās. Kā parādīšu tālāk, faktiski pastāvošu iejaukšanos nevar attaisnot (5), un tādēļ uzskatu, ka jāapmierina arī Komisijas apgalvojums par cilvēka cieņas aizskārumu (6).

46.

Saskaņā ar Hartas 51. panta 1. punktu dalībvalstīm tā ir saistoša tikai tad, ja dalībvalstis īsteno Savienības tiesību aktus. Kā Tiesa ir paskaidrojusi, tas nozīmē, ka tajā garantētās pamattiesības ir jāievēro ikreiz, kad valsts tiesiskais regulējums ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā ( 26 ). Citiem vārdiem – Ungārija var pārkāpt Hartu tikai tad, ja apstrīdētie noteikumi ietilpst LESD 56. panta un/vai to sekundāro tiesību instrumentu piemērošanas jomā, kuri, pēc Komisijas domām, ar tiem tiek pārkāpti. Tādēļ, pirms izvērtēt iebildumus par pamattiesību pārkāpumu, vispirms jānosaka, vai pieci strīdīgie noteikumi ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā.

47.

Ungārija neapstrīd, ka 3., 4. un 6. noteikums ietilpst vismaz vienas direktīvas piemērošanas jomā. Tomēr tā uzskata, ka Savienības tiesības neattiecas uz 1. un 7. noteikumu.

48.

Bērnu aizsardzības likuma kontekstā 1. noteikums aizliedz atspoguļot un popularizēt “LGBTI saturu” nepilngadīgajiem. Ungārija apgalvo, ka šis likums ir adresēts valstij, vietējām iestādēm, kā arī fiziskām un juridiskām personām, kuras valsts iestādes pilnvarojušas veikt ierobežota apjoma pakalpojumus, kas saistīti ar bērnu aprūpi un aizsardzību. Šādi pakalpojumi netiek piedāvāti par atlīdzību un tādējādi neietilpst pakalpojumu jēdzienā LESD 56. panta izpratnē. Turklāt šādi pakalpojumi, visticamāk, netiks sniegti pāri robežām.

49.

Tomēr Komisija – vispirms – apgalvo, ka Bērnu aizsardzības likuma darbības joma nav tik šaura un attiecas arī uz iestādēm, kas nodrošina bērnu aprūpes pakalpojumus par atlīdzību, piemēram, dienas aprūpes centriem ( 27 ) vai privātiem ārpusģimenes aprūpes atbalsta centriem. Uz tiem var attiekties pakalpojumu sniedzēja jēdziens Savienības tiesību izpratnē, ja tie sniedz pakalpojumus par atlīdzību.

50.

Turklāt šā likuma adresāti, pat ja tie nesniedz bērniem pakalpojumus par atlīdzību, tiek atturēti iegādāties pakalpojumus, tostarp no citām dalībvalstīm piedāvātos, kuros ir “LGBTI saturs”. Tā kā viņiem ir aizliegts izmantot šo saturu bērnu aprūpes nodrošināšanas gaitā, viņiem nav iemesla kļūt par pakalpojumu ar “LGBTI saturu” saņēmējiem ( 28 ).

51.

LESD 56. pants un Pakalpojumu direktīva aizliedz ierobežojumus pārrobežu pakalpojumu sniegšanai un saņemšanai ( 29 ). Turklāt Direktīva par elektronisko tirdzniecību, kas, pēc Komisijas domām, ir pārkāpta ar 1. noteikumu, aizliedz arī ierobežojumus gan attiecībā uz informācijas sabiedrības pakalpojumu sniegšanu, gan saņemšanu ( 30 ).

52.

Kā apgalvo Komisija, ir iespējams, ka Bērnu aizsardzības likums padara mazāk pievilcīgu pārrobežu pakalpojumu sniegšanu, piemēram, gadījumos, kad teātra izrāde ar sižetu par LGBTI ģimeni tiek piedāvāta bērnu dienas aprūpes centriem visā Savienībā. Tāpat arī ārpusģimenes aprūpes atbalsta centram Ungārijā nav pamata iegādāties multfilmu, kas satur pusaudžiem pielāgotu izglītojošu materiālu par dzimumidentitāti un tiek piedāvāta pēc pieprasījuma Horvātijā reģistrēta pakalpojumu sniedzēja tīmekļvietnē. Tādējādi 1. noteikums ierobežo informācijas sabiedrības pārrobežu pakalpojumu sniegšanu.

53.

Tāpēc uzskatu, ka 1. noteikums, kas ietverts Bērnu aizsardzības likumā, var attiekties uz pakalpojumiem Savienības tiesību izpratnē.

54.

Valsts sabiedriskās izglītības likumā iekļautais 7. noteikums aizliedz “LGBTI satura” popularizēšanu seksuālajā izglītībā.

55.

Ungārija apgalvo, ka šis noteikums neietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā attiecībā uz pakalpojumiem, jo valsts izglītība netiek uzskatīta par pakalpojumu, kas tiek sniegts par atlīdzību Savienības tiesību izpratnē.

56.

Ir taisnība, ka judikatūrā parasti tiek uzskatīts, ka izglītība valsts sektorā nav pielīdzināma pakalpojumu sniegšanai ( 31 ). Tomēr vairākos spriedumos Tiesa ir konstatējusi, ka izglītības aktivitātes var klasificēt kā pakalpojumus saskaņā ar Savienības tiesību izpratnē, ja tās tiek sniegtas par atlīdzību un darbojas ārpus stingri valsts finansētās izglītības sistēmas ( 32 ). Tas var attiekties arī uz jebkuru pakalpojumu, ko sniedz ārējs vieslektors vai ārštata eksperts, kurš var iesaistīties izglītības iestāžu darbībā ( 33 ).

57.

Tāpēc uzskatu, ka 7. noteikumu var piemērot arī situācijās, uz kurām attiecas Savienības tiesības.

58.

Visbeidzot – visi pieci Komisijas apstrīdētie noteikumi ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, un tādēļ tiem ir jāatbilst Hartai.

59.

Tā kā Harta ir piemērojama, tagad izvērtēšu šo noteikumu atbilstību Hartas tiesībām, uz kurām atsaucas Komisija.

60.

Jāatgādina, ka pieci noteikumi, uz kuriem attiecas šis pamats, ir formulēti līdzīgi. Tie visi nepilngadīgām personām, kas jaunākas par 18 gadiem, bez kādām atšķirībām starp vecumu grupām ierobežo vai liedz piekļuvi saturam, kurš popularizē vai attēlo dzimumidentitāti, kas neatbilst dzimumam, kurš cilvēkam piešķirts piedzimstot, dzimuma maiņu vai homoseksualitāti. Piekļuve šādam saturam ir ierobežota vai aizliegta vai nu vispārīgi (1. noteikums) vai arī, ja tas parādās lineāro audiovizuālo mediju raidījumos (4. noteikums), kā izpratnes veicināšanas vēstījumi audiovizuālajos medijos (6. noteikums) vai kā reklāma jebkura veida audiovizuālajos medijos (3. noteikums). 7. noteikums aizliedz tikai “LGBTI satura” popularizēšanu, nevis arī tā atspoguļošanu seksuālās izglītības kontekstā.

61.

Hartas 21. pantā ir aizliegta diskriminācija, tostarp dzimuma un seksuālās orientācijas dēļ.

62.

Saskaņā ar iedibināto judikatūru mazāk labvēlīga attieksme pret personām dzimuma maiņas (“transseksuālisms”) ( 34 ) dēļ ir diskriminācija dzimuma dēļ ( 35 ). Nesenajā spriedumā Mousse ir apstiprināts, ka aizliegums diskriminēt dzimuma dēļ attiecas arī uz diskrimināciju, kura balstīta uz dzimumidentitātēm, kas neatbilst dzimumam, kurš cilvēkam piešķirts piedzimstot, un kas neietver fizisku dzimuma maiņu (“transpersonu identitāte”) ( 36 ).

63.

Savukārt homoseksualitāte, uz kuru arī vērsts Ungārijas likums, ietilpst jēdzienā “seksuālā orientācija” ( 37 ).

64.

Komisija apgalvo, ka diskriminācija šajā lietā izpaužas kā atšķirīga attieksme pret heteroseksuālām un cisdzimuma personām salīdzinājumā ar LGBTI personām. Lai gan strīdīgie noteikumi ierobežojot nepilngadīgajiem paredzēta satura atainošanu par homoseksuālu un necisdzimuma personu dzīvi, tie neattiecoties uz saturu, kurā attēlota heteroseksuālu un cisdzimuma personu dzīve. Komisija turklāt uzskata, ka strīdīgo grozījumu mērķis ir marginalizēt LGBTI personas Ungārijas sabiedrībā, padziļinot jau pastāvošo šo personu stigmatizāciju.

65.

Ungārija iebilst, ka strīdīgo noteikumu priekšmets nav LGBTI personas, bet gan to mērķis ir nepilngadīgo aizsardzība ierobežotā skaitā situāciju, kurās viņu vecāki vai aizbildņi nevar kontrolēt viņu saskarsmi ar “LGBTI saturu”.

66.

Saskaņā ar Tiesas judikatūru diskriminācija notiek ne tikai tad, ja salīdzināmā situācijā attieksme pret personu ir mazāk labvēlīga nekā pret citu personu, bet arī tad, ja rīcība vai tiesību akti paredz atšķirīgu attieksmi, pamatojoties uz aizliegtu kritēriju. Tas tā ir neatkarīgi no jautājuma par upuru, kurus ietekmē paļaušanās uz šādu aizliegtu kritēriju, identitāti – gan tad, ja persona pieder minoritāšu grupai, kuru aizsargā aizliegums, gan arī tad, ja tā nepieder attiecīgajai grupai ( 38 ).

67.

Piemērojot šo judikatūru konkrētajai lietai, strīdīgie noteikumi, kas expressis verbis ir balstīti uz dzimuma (transseksuāla vai transpersonu identitāte) un seksuālās orientācijas (homoseksuāla orientācija) kritērijiem, patiešām ir diskriminējoši.

68.

Lai gan Ungārija apgalvo, ka šie noteikumi nav vērsti pret šo minoritāšu grupu, tie tomēr nepārprotami paredz atšķirīgu attieksmi, kas balstīta uz dzimumu un seksuālo orientāciju. Kā paskaidrots iepriekš (skat. šo secinājumu 39. punktu), nepilngadīgajiem ir aizliegta piekļuve saturam, kurā attēlota LGBTI ikdiena, nevis tikai tādam saturam, kas atklāti ataino seksuālas vai pornogrāfiskas LGBTI dzīves izpausmes. Tomēr ne 1., ne 3., 4., 6. vai 7. noteikums neaizliedz piekļuvi saturam, kurā attēlota heteroseksuālu un cisdzimuma cilvēku ikdienas dzīve.

69.

Attiecībā uz 7. noteikumu Ungārija norāda, ka tā aizliedz tikai “LGBTI satura” propagandu un tikai seksuālās izglītības kontekstā. Tomēr tas nevar kalpot par aizstāvību pret apgalvojumu par diskrimināciju. Varu piekrist, ka jebkāda dzīves veida popularizēšanai nevajadzētu būt daļai no izglītības, kurai jābūt pēc iespējas objektīvākai un jāveicina bērnu spēja pašiem veidot viedokli par dažādiem jautājumiem ( 39 ). Tomēr 7. noteikums aizliedz tikai “LGBTI satura”, bet ne heteroseksuālu vai cisdzimuma satura popularizēšanu. Tādējādi tas ir diskriminējošs dzimuma un seksuālās orientācijas dēļ.

70.

Ungārija apgalvo arī, ka Komisija nav sniegusi nevienu konkrētu noteikumu par diskriminācijas aizliegumu pārkāpuma piemēru.

71.

Šajā ziņā ir svarīgi ņemt vērā, ka pārkāpuma procedūra ir abstraktas tiesas kontroles īstenošana. Komisija bieži vien ierosina šādas lietas pret dalībvalsts tiesību aktiem kā tādiem, un prasība neizbēgami attiecas uz šo tiesību aktu potenciālu pārkāpt Savienības tiesības. Šādās abstraktas tiesu kontroles situācijās Tiesa, līdzīgi kā valsts konstitucionālās tiesas, vērtējot tiesību aktu atbilstību konstitūcijai, lemj nevis par konkrētiem indivīda cilvēktiesību pārkāpumiem, bet gan veic konstatāciju par attiecīgo noteikumu potenciālu pārkāpt indivīdu vai grupu pamattiesības.

72.

Komisija ir sniegusi pietiekamus argumentus, lai pierādītu, ka strīdīgais tiesiskais regulējums var radīt nelabvēlīgu situāciju dažādiem indivīdiem vai grupām, jo tas ir balstīts uz aizliegto kritēriju. Aizliegums sniegt “LGBTI saturu” vai piekļūt tam nostāda neizdevīgā stāvoklī jebkuru pakalpojumu sniedzēju vai saņēmēju. Šis ierobežojums ietekmē ne tikai LGBTI personas, bet arī iedzīvotājus un uzņēmumus kopumā.

73.

Turklāt strīdīgajiem grozījumiem ir stigmatizējoša ietekme uz LGBTI personām. Stigmatizācija ir situācija, kurā kādas mazākumgrupas locekļiem, piemēram, LGBTI personām, tiek piedēvētas sociāli nosodāmas īpašības, pamatojoties tikai uz viņu piederību vai šķietamu piederību šai grupai.

74.

Stigmatizācija LGBTI personas nostāda nelabvēlīgā situācijā darba tirgū un sociālajā dzīvē ( 40 ).

75.

Piekrītu Komisijai, ka aizliegums piekļūt LGBTI personu ikdienas dzīves atspoguļojumam, jo tas tiek uzskatīts par kaitīgu, pats par sevi ir stigmatizējošs ne tikai attiecībā uz bērniem, bet arī uz pieaugušajiem.

76.

Turklāt negatīvo priekšstatu par LGBTI kopienu pastiprina arī tas, ka ikdienišķas LGBTI dzīves atainojums tiek nostādīts līdzās seksualitātes kā pašmērķa un pornogrāfijas, kā arī vardarbības attēlojumiem.

77.

Visbeidzot – grozījumu likumā noteikumu par bērnu aizsardzību pret pedofiliju apvienošana ar noteikumiem, kas paredzēti bērnu aizsardzībai pret “LGBTI saturu”, vēl vairāk pastiprina noteikumu pašu par sevi radīto stigmatizējošo ietekmi.

78.

Ungārija aizstāvas pret šo pēdējo argumentu, paskaidrojot, ka šajā dalībvalstī ierasta likumdošanas tehnika ir grozīt vairākus tiesību aktus ar vienu tiesību aktu un ka šādi grozītajiem tiesību aktiem katrā ziņā nav nekāda sakara ar pedofiliju.

79.

Pat ja no juridiskā viedokļa tas varētu būt taisnība, ņemot vērā sabiedrisko ietekmi, kāda šādai metodei varētu būt šajā konkrētajā situācijā, Ungārija varēja izvēlēties pieņemt abus likumus par grozījumiem atsevišķi un izvairīties no jebkādām stigmatizējošām blakusparādībām. Taču šī dalībvalsts nolēma apvienot šos dažādos tiesību aktu grozījumus.

80.

Jāpiebilst, ka vairākos Savienības iestāžu ( 41 ) vai starptautisko organizāciju, kas uzrauga cilvēktiesību ievērošanu ( 42 ), ziņojumos arī ir atzīts, ka attiecīgajiem Ungārijas noteikumiem ir stigmatizējoša ietekme, kā to apgalvo Komisija.

81.

Manuprāt, tas, ka valsts aktīvi piedalās mazākumgrupas stigmatizācijā, neatkarīgi no tā, vai tas ir tīši vai netīši, ir tieša diskriminācija, jo tas ir pretrunā pašai vienlīdzības principa būtībai ( 43 ). Stigmatizācija vairo jau pastāvošus aizspriedumus sabiedrībā un sociālo attīstību attālina no vienlīdzības mērķa, nevis tuvina tam. Tas apdraud diskriminācijas aizlieguma noteikumu mērķi, proti, vienlīdzības nodrošināšanu sabiedrībā ( 44 ).

82.

Eiropas Savienības konstitūcija, kas ietver Līgumus un Hartu, atspoguļo izvēli, ka pret cilvēkiem jāizturas vienlīdzīgi neatkarīgi no viņu dzimuma vai seksuālās orientācijas. Šī izvēle ir pausta Hartas 21. pantā, kurā dzimums un seksuālā orientācija ir uzskaitīti par aizliegtiem diskriminācijas pamatiem, un LESD 19. pantā, kas kalpo par juridisko pamatu Savienības pasākumiem šāda veida diskriminācijas apkarošanai.

83.

Lai gan var būt taisnība, ka dažās Eiropas sabiedrībās LGBTI personu tiesības uz vienlīdzību vēl nav pilnībā internalizētas, dalībvalsts, kas pieņem noteikumus, kuri šīs mazākumgrupas vienlīdzības atzīšanu sabiedrībā attālina no šā mērķa, pārkāpj Hartas 21. pantu.

84.

Hartas 11. pants garantē vārda un informācijas brīvību. Šīs tiesības ietver uzskatu brīvību un brīvību saņemt un izplatīt informāciju vai idejas bez valsts iestāžu iejaukšanās. Hartas 11. panta 2. punktā ir precizēts, ka tiek aizsargāta arī plašsaziņas līdzekļu brīvība un plurālisms.

85.

Saskaņā ar paskaidrojumiem attiecībā uz Hartu ( 45 ) tās 11. pantā nostiprinātās tiesības atbilst ECPAK 10. pantā garantētajām tiesībām. ECT konstatējumi par to ir bijuši vērtīgs iedvesmas avots Tiesas judikatūrā.

86.

Šajā ziņā Tiesa ir izskaidrojusi, ka vārda brīvība aptver izteiksmes brīvību ar jebkāda veida saziņas līdzekļiem, tostarp internetā (izmantojot informācijas sabiedrības pakalpojumus) ( 46 ). Tā ir arī apstiprinājusi, ka 11. pants attiecas uz visa veida izteiksmes brīvību, tostarp komerciālu runu, kas var būt reklāmas veidā ( 47 ).

87.

Šī brīvība aizsargā ne tikai tādu “informācijas” vai “ideju” apmaiņu, kas tiek labvēlīgi uztvertas vai uzskatītas par neaizvainojošām vai vienaldzīgām, bet arī tādu informāciju un idejas, kas aizvaino, šokē vai satrauc, lai garantētu plurālismu, toleranci un atklātību, bez kā demokrātiska sabiedrība nepastāv ( 48 ).

88.

Ņemot to vērā, Komisija apgalvo, ka attiecīgie noteikumi aizskar ne tikai LGBTI Kopienas brīvību paust informāciju un idejas, kas attiecas uz šo kopienu, bet arī sabiedrības kopumā tiesības izplatīt un saņemt informāciju par LGBTI kopienu. Pat tad, ja noteikumi ir vērsti uz nepilngadīgajiem un tādēļ noteikti ierobežo viņu tiesības saņemt informāciju, “LGBTI saturs” reklāmu, sabiedrisko pakalpojumu sludinājumu vai izpratnes veicināšanas vēstījumu veidā nevar nevienu sasniegt un neviens to arī nevar izplatīt.

89.

Piekrītu Komisijai, ka audiovizuālo raidījumu klasificēšana V kategorijā, kā paredz 4. noteikums, ja tajos ir iekļauts “LGBTI saturs”, ierobežo ne tikai nepilngadīgos, bet arī ikvienu, kas varētu vēlēties redzēt šādu raidījumu, jo to atļauts pārraidīt tikai vēlu nakts stundās. Tas arī ierobežo autorus un audiovizuālo pakalpojumu sniedzējus, kuri piedāvā šādas programmas. Ja tādas multfilmas autors, kurā attēlota LGBTI ģimenes dzīve vai divu pusaudžu problēmas, viņiem pieņemot savu seksualitāti vai dzimumidentitāti, drīkst pārraidīt šādu saturu tikai ierobežotās stundās, un ja šādu multfilmu nav atļauts demonstrēt skolā vai citās sabiedriskās vietās, tiek ierobežotas gan šīs personas tiesības paust savu ideju, gan citu personu tiesības to saņemt ( 49 ).

90.

Visbeidzot – Reklāmas likuma 3. noteikums nepārprotami iejaucas komercizteiksmes brīvībā.

91.

Iebildumu rakstā pret apgalvojumiem par vārda brīvības ierobežošanu Ungārija apgalvo, ka ierobežojums piemērojams tikai noteiktiem informācijas apmaiņas veidiem. Lai gan tam var būt nozīme, lai pamatotu šādas darbības, tas nemaina iespējamo konstatējumu par iejaukšanos šajās tiesībās.

92.

Vēl viens arguments, ko Ungārija izvirza, lai aizstāvētu savu iejaukšanos, ir tāds, ka LGBTI personu tiesības saņemt vai izplatīt informāciju netiek tieši ietekmētas, jo noteikumi neliedz LGBTI personām saņemt vai izplatīt informāciju, bet attiecas tikai uz noteiktu saturu, kas varētu būt kaitīgs nepilngadīgajiem. Šis arguments nav būtisks. Hartas 11. panta mērķis ir vērsts uz cenzūras novēršanu un attiecas uz noteikumiem, kas aizliedz vai ierobežo noteiktu saturu.

93.

Līdz ar to uzskatu, ka, pat ja apstrīdētie noteikumi aprobežojas tikai ar noteiktiem informācijas izteikšanas un saņemšanas līdzekļiem un veidiem, tie tomēr aizskar vārda un informācijas brīvību.

94.

Hartas 7. pants garantē tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību.

95.

Saskaņā ar paskaidrojumiem attiecībā uz Hartu tās 7. pantā nostiprinātās tiesības atbilst ECPAK 8. pantā garantētajām tiesībām. Līdz ar to, tāpat kā attiecībā uz vārda brīvību, arī interpretējot tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, būtiska nozīme ir ECT judikatūrai ( 50 ).

96.

Kā prasības pieteikumā norāda Komisija, ECT ir atzinusi, ka jēdziens “privātā dzīve” ir plašs jēdziens un ietver personas fizisko un psiholoģisko integritāti, tostarp seksuālo dzīvi. Tas aptver arī fiziskās un sociālās identitātes aspektus, piemēram, dzimumidentitāti, vārdu, seksuālo orientāciju un personiskās attiecības ( 51 ). ECPAK 8. pantā garantētas arī tiesības uz “privāto sociālo dzīvi” ( 52 ), kas ir tiesības uz personības attīstību un spēju veidot attiecības ar citiem un ārpasauli ( 53 ).

97.

Stigmatizācija, kas izriet no attiecīgajiem Ungārijas tiesību aktiem, ietekmē visus šos tiesību uz privāto un ģimenes dzīvi aspektus. ECT ir uzskatījusi, ka valstīm ir pozitīvs pienākums nodrošināt indivīdu privātās dzīves neaizskaramību ( 54 ). Tiesa ir atzinusi arī šādu pozitīvu pienākumu esību attiecībā uz transpersonu privātās dzīves neaizskaramības aizsardzību ( 55 ).

98.

Komisija norāda, ka ECT izskatītajās lietās situācija atšķiras no situācijas šajā lietā, jo stigmatizējošās darbības bija citu personu vai grupu rīcība, un šī tiesa konstatēja tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību pārkāpumu, jo valsts nebija kavējusi vai attiecīgi reaģējusi uz šādām darbībām.

99.

Piekrītu Komisijai, ka šajā situācijā tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību pārkāpums ir vēl jo smagāks, jo LGBTI personu stigmatizācija notiek dalībvalsts likumdošanas darbības rezultātā. Ungārijas tiesību aktu stigmatizējošā ietekme, kas veido naidīguma gaisotni pret LGBTI personām, var ietekmēt LGBTI personu identitātes, pašcieņas un pašapziņas izjūtas. Tie ietekmē ne tikai nepilngadīgos, bet arī pieaugušos. Īpaši tiek skarti nepilngadīgie, kas pieder LGBTI kopienai, jo informācijas par LGBTI dzīvi izņemšana no publiskās telpas liedz viņiem apzināties, ka viņu dzīve nav novirze no normas. Tas ietekmē arī viņu pieņemšanu vienaudžu vidū – skolā vai citā vidē – un līdz ar to arī viņu tiesības uz “privāto sociālo dzīvi”. Tādējādi apstrīdētais tiesiskais regulējums nevis aizsargā nepilngadīgos no kaitējuma, bet gan paplašina šādu kaitējumu.

100.

Attiecībā uz Komisijas apgalvojumu par Hartas 7. panta pārkāpumu Ungārija norāda, ka Komisija nav pierādījusi attiecīgā tiesiskā regulējuma stigmatizējošo ietekmi.

101.

Tomēr abstraktas pārbaudes procesā, kā jau paskaidroju, ir pietiekami izvirzīt argumentus, ka attiecīgajam tiesiskajam regulējumam piemīt stigmatizējošs potenciāls. Komisija ir sniegusi pietiekamus argumentus par to, kāpēc Ungārijas tiesību aktu saturs, struktūra un procedūra, kādā tie pieņemti, veicina jau pastāvošo negatīvo klimatu pret LGBTI personām Ungārijā.

102.

Nobeigumā piekrītu Komisijai, ka Ungārijas tiesību akti iejaucas LGBTI personu privātajā dzīvē.

103.

Saskaņā ar Hartas 52. panta 1. punktu tajā nostiprinātās tiesības var tikt ierobežotas. Visiem ierobežojumiem ir jābūt noteiktiem tiesību aktos, un tajos jārespektē attiecīgo tiesību būtība. Lai ierobežojošie noteikumi būtu pamatoti, tiem, pirmkārt, jābūt vērstiem uz Savienības atzītu vispārējo interešu vai citu personu tiesību un brīvību aizsardzību. Otrkārt, ierobežojumam ir jābūt samērīgam ar tā mērķi.

104.

Šajā kontekstā Ungārija norāda, ka iejaukšanās pamattiesībās ir pamatota ar apstrīdētā tiesiskā regulējuma mērķiem – aizsargāt nepilngadīgo veselīgu attīstību un nodrošināt vecāku tiesības audzināt savus bērnus atbilstoši viņu personīgajai pārliecībai ( 56 ).

105.

Īstenojot šādus mērķus, Ungārija apgalvo, ka tā faktiski nodrošina Hartā ietverto bērnu un vecāku pamattiesību ievērošanu. Tā pamatojas uz Hartas 24. panta 2. punktā paredzēto bērna interešu aizsardzību un tās 14. panta 3. punktu, kurā minētas vecāku tiesības nodrošināt savu bērnu izglītību un mācīšanu atbilstoši savai reliģiskajai, filozofiskajai un pedagoģiskajai pārliecībai.

106.

Attiecībā uz pirmo Ungārijas izvirzīto pamatojumu Komisija apgalvo, ka Ungārija nav sniegusi nevienu pierādījumu, ka nepilngadīgo veselīgai attīstībai jebkādā veidā varētu tikt nodarīts kaitējums, ja viņi saskaras ar saturu, kas atspoguļo homoseksuālu vai necisdzimumu cilvēku ikdienu. Gluži pretēji – Komisija, kuru atbalsta dalībvalstis, kas iestājušās lietā, un Parlaments ne tikai uzskata, ka “LGBTI saturs” nevar kaitēt bērniem, bet ka nepilngadīgo pasargāšana no šāda satura faktiski var kaitēt jauniešu attīstībai un socializācijai.

107.

Ungārija atbild uz šo argumentu, atsaucoties, pirmkārt, uz piesardzības principu un, otrkārt, uz dalībvalstu rīcības brīvību noteikt, kas bērniem ir kaitīgs, atbilstoši viņu tikumiskajām, reliģiskajām vai kultūras tradīcijām.

108.

Attiecībā uz piesardzības principu Ungārija apgalvo, ka pastāv kaitējuma risks nepilngadīgo attīstībai, ja viņi saskaras ar “LGBTI saturu” bez pieaugušo uzraudzības. Šī dalībvalsts uzskata, ka savas rīcības brīvības ietvaros tā var veikt aizsardzības pasākumus, “negaidot, līdz pilnībā tiks pierādīta iespējamā risku esamība un nopietnība” ( 57 ).

109.

Varētu piekrist, ka, ciktāl nepilngadīgo fiziskās, garīgās un tikumiskās attīstības aizsardzība ir veselības jautājums, regulējošo pasākumu attaisnošanai var atsaukties uz piesardzības principu ( 58 ).

110.

Tomēr, lai gan šis jēdziens patiešām nav nošķirams no zināmas zinātniskās nenoteiktības pakāpes, Tiesa ir konstatējusi, ka riska novērtējums nevar balstīties tikai uz “tīri hipotētisku pieeju riskam, kas pamatota vienīgi ar pieņēmumiem, kuri vēl nav zinātniski apstiprināti” ( 59 ). Tādējādi dalībvalstīm, kas atsaucas uz šādiem argumentiem, ir jāsniedz vismaz daži pirmšķietami zinātniski pierādījumi par attiecīgā riska iespējamību. Pretējā gadījumā, kā uzskata Komisija, apstrīdētais Ungārijas tiesiskais regulējums būtu tīri patvaļīgs.

111.

Pat tad, kad Tiesa Ungāriju skaidri aicināja sniegt dažus pierādījumus, kas varētu apstiprināt Ungārijas apgalvojumus, ka tikai “LGBTI satura” pieejamība vien var kaitēt nepilngadīgo attīstībai, Ungārija vienkārši atkārtoja, ka šāds potenciāls risks pastāv, atsaucoties uz ļoti vispārīgiem apgalvojumiem.

112.

Tā šī valsts paskaidroja, ka risku rada mediju spēja pārliecināt, savukārt bērniem un jauniešiem ir nosliece uz eksperimentēšanu un viņi vēl nespēj kritiski izvērtēt, kas viņiem nāk par labu. Tajā pašā laikā, ja “LGBTI saturs” ir pieejams nepilngadīgajiem, vecāki var zaudēt iespēju izlemt, kad viņu bērni, kurus viņi pazīst vislabāk, ir gatavi saskarties ar šādu saturu, un tādējādi kliedēt viņu iespējamo apjukumu.

113.

Lai gan var viegli pieņemt, ka apjukums ir daļa no pieaugšanas, Ungārija, izņemot šādu vispārīgu apgalvojumu, nekad nav paskaidrojusi, kāpēc bērnu saskarsme ar “LGBTI saturu” var būt mulsinošāka nekā jebkurš cits viņiem jauns saturs un kāpēc tieši “LGBTI saturs” tiek uzskatīts par potenciāli kaitīgu.

114.

Varu piekrist Komisijai, ka nepilngadīgo veselīgas attīstības aizsardzība in abstracto patiešām varētu būt vispārējo interešu iemesls, kas varētu attaisnot tiesību ierobežojumus. Tomēr, tā kā Ungārija nav iesniegusi nevienu pierādījumu par iespējamo kaitējumu, ko nepilngadīgajiem varētu radīt saskarsme ar “LGBTI saturu”, tā nevar atsaukties uz šādu pamatojumu.

115.

Runājot samērīguma juridiskajās kategorijās, iespējami divi secinājumi. Vispirms var apgalvot, ka Ungārijai nav pieņemama vispārējo interešu iemesla, ko tā var piedāvāt, lai pamatotu iejaukšanos trīs Hartas tiesībās, uz kurām atsaucas Komisija. Ja tas tā ir, nav jāveic turpmāki samērīguma pārbaudes soļi, jo pamatojums nav iespējams. Alternatīvi var pieņemt, ka nepieciešamība aizsargāt bērnu veselīgu attīstību ir abstraktāks vispārējo interešu iemesls. Tomēr šādā gadījumā strīdīgie noteikumi neiztur samērīguma pārbaudi, jo tie nav nedz atbilstoši, nedz nepieciešami, lai aizsargātu bērnus no iespējama kaitējuma viņu fiziskajai, garīgajai vai tikumiskajai attīstībai.

116.

Nevienā no gadījumiem Ungārija nevar pamatot iejaukšanos tiesībās netikt diskriminētam, vārda brīvībā vai tiesībās uz privāto dzīvi ar pamatojumu par nepieciešamību aizsargāt nepilngadīgos no kaitējuma.

117.

Tāpēc, tā kā nav pierādījumu pat par potenciālu kaitējuma risku nepilngadīgo veselīgai attīstībai, Ungārijas pamatojumu nevar akceptēt par pamatotu.

118.

Šā paša iemesla dēļ strīdīgos Ungārijas tiesību aktus nevar uzskatīt par pieņemtiem ar nolūku nodrošināt bērna intereses kā vienu no Hartā paredzētajām pamattiesībām, ko principā varētu līdzsvarot ar citām tiesībām, piemēram, diskriminācijas aizliegumu, tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību un vārda brīvību. Ungārija nesniedza nevienu pierādījumu, ka bērnu pasargāšana no “LGBTI satura” ir bērna interesēs.

119.

Turklāt, lai apgalvotu, ka Ungārija ir tiesīga uzskatīt, ka nepilngadīgajiem ir nepieciešama aizsardzība pret “LGBTI saturu”, tā atsaucas uz spriedumu Omega ( 60 ). Pamatojoties uz šo spriedumu, tā apgalvo, ka dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība, lemjot par sabiedrisko kārtību, uz kuru tās var balstīt savu pasākumu pamatojumu. Šī valsts uzsver, ka Tiesa šajā spriedumā ir atzinusi, ka pamattiesību vai citu interešu aizsardzības koncepcijai nav obligāti jābūt vienādai visās dalībvalstīs, bet tā var atšķirties atkarībā no tikumiskiem, reliģiskiem vai kultūras apsvērumiem konkrētajā valstī.

120.

Tādējādi Ungārija apgalvo, ka izvēle, kā aizsargāt nepilngadīgo fizisko, garīgo un morālo attīstību, kā arī vecāku tiesības, ir katras dalībvalsts kompetencē.

121.

Lai pamatotu, ka Omega judikatūra ir piemērojama arī nepilngadīgo veselīgas attīstības aizsardzības kontekstā, Ungārija atsaucas uz Tiesas neseno spriedumu Booky.fi ( 61 ), kurā izskatītais strīds bija līdzīgs šīs lietas strīdam, jo attiecās uz audiovizuālo programmu klasifikāciju un marķēšanu ar mērķi aizsargāt bērnus. Šajā spriedumā Tiesa atkārtoja Omega spriedumā izdarītos secinājumus un uzskatīja, ka dalībvalstīm ir rīcības brīvība, izvērtējot bērnu aizsardzības pasākumu nepieciešamību, kā arī apstiprināja, ka šādi vērtējumi dažādās dalībvalstīs var atšķirties.

122.

Tomēr, kā apgalvo Somijas valdība – valsts, no kuras cēlusies Booky.fi lieta –, šāda rīcības brīvība nav neierobežota; dalībvalsts izvēlei ir jāievēro pamattiesības, piemēram, diskriminējošu pasākumu aizliegums ( 62 ). Strīdīgie noteikumi, kā norādīts iepriekš, pārkāpj pamattiesības, un tas ir galvenais iemesls, kādēļ uz spriedumiem Omega un Booky.fi nevar atsaukties, lai pamatotu šos noteikumus.

123.

Visbeidzot, šķiet, ka Ungārija, atsaukdamās uz referenduma rezultātiem par grozījumiem, apgalvo, ka tās iedzīvotāji atbalsta šos grozījumus ( 63 ). Pat ja tas tā būtu ( 64 ), šādu “faktu” nevarētu uzskatīt par iekšējā tirgus noteikumu un vēl jo mazāk pamattiesību pārkāpuma pamatojumu. Konstitucionālajās demokrātijās – kā Eiropas Savienībā – minoritāšu tiesības ir aizsargātas pret nepamatotiem vairākuma lēmumiem ( 65 ).

124.

Otrais Ungārijas piedāvātais pamatojums attiecībā uz tās noteikumiem ir nepieciešamība nodrošināt vecāku tiesības audzināt savus bērnus atbilstoši savai pārliecībai. Principā nav pamata noraidīt šādu sabiedriskās kārtības iemeslu kā iespējamu attaisnojumu. Tomēr – tāpat kā attiecībā uz pamatojumu par aizsardzību pret kaitējumu – Ungārija nepaskaidro, kā attiecīgais tiesiskais regulējums veicina vai aizsargā šādas vecāku tiesības.

125.

Kā norādījušas vairākas dalībvalstis, kas iestājušās lietā, vecāki var brīvi apspriest un izskaidrot saviem bērniem jautājumus, kas saistīti ar homoseksuālo orientāciju vai dzimumidentitāti, pat ja bērni sastopas ar šādu saturu medijos ( 66 ). Tādējādi strīdīgie noteikumi nav nedz piemēroti, nedz nepieciešami Ungārijas izvirzītā leģitīmā mērķa sasniegšanai ( 67 ).

126.

Ungārija arī apgalvo, ka vecāku tiesības audzināt bērnus saskaņā ar viņu pārliecību ir ne tikai viņu izvēle kultūras un politikas jomā, bet arī viena no pamattiesībām, kas noteiktas Hartas 14. panta 3. punktā.

127.

Tomēr šīs tiesības, kas Hartā tiek piešķirtas vecākiem, ir šaurākas nekā tiesības, kuras Ungārija apgalvo aizsargājam ar noteikumiem. Tās ir daļa no Hartas noteikuma, kas attiecas uz tiesībām uz izglītību. Kā norādīts paskaidrojumos attiecībā uz Hartu, 14. pants ir balstīts uz dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām un ECPAK Protokola 2. pantu. ECT ir nospriedusi, ka ECPAK protokola 2. panta otrajā teikumā minētās vecāku tiesības ir tikai “pamattiesību uz izglītību papildinājums” ( 68 ). Tādējādi Hartas 14. panta 3. punktā ietvertās vecāku tiesības vienīgi ļauj vecākiem nodrošināt savu bērnu audzināšanu un izglītību saskaņā ar savu reliģisko, filozofisko un pedagoģisko pārliecību brīvības dibināt dažādas tradīcijas pārstāvošas mācību iestādes kontekstā. Līdz ar to Ungārija nevar balstīties uz šīm Hartas tiesībām, lai pamatotu diskriminācijas aizlieguma un pamattiesību uz privāto dzīvi un informācijas brīvības pārkāpumu dažādās pakalpojumu sniegšanas jomās, uz kurām attiecas noteikumi.

128.

No tā izriet, ka Ungārija nevar atsaukties uz vecāku tiesībām audzināt savus bērnus saskaņā ar savu personīgo pārliecību nedz kā uz vispārējo interešu apsvērumu, nedz kā uz Hartā aizsargātām vecāku pamattiesībām.

129.

Ungārija ir izvirzījusi arī papildu argumentu saistībā ar Komisijas apgalvojumu par Hartas 21. panta pārkāpumu. Tā atsaucas uz spriedumu WABE ( 69 ), lai apgalvotu, ka vecāku tiesības nodrošināt savu bērnu izglītību atbilstoši savai reliģiskajai, filozofiskajai vai pedagoģiskajai pārliecībai var attaisnot atšķirīgu attieksmi.

130.

Pat ja ir taisnība, ka minētajā spriedumā Tiesa pieļāva diskriminācijas reliģijas dēļ attaisnošanu, lietā diskriminācija izrietēja no neitrāla noteikuma, kas tomēr dažas reliģijas ietekmēja vairāk nekā citas. Tādējādi Tiesa atzina, ka situācija minētajā lietā ir uzskatāma par netiešu diskrimināciju. Savukārt, kā norāda Komisija, diskriminācija, kas izriet no strīdīgajiem noteikumiem, nav neitrāla pasākuma rezultāts, bet ir tieši balstīta uz aizliegtiem diskriminācijas iemesliem – dzimumu un seksuālo orientāciju.

131.

Tāpēc papildus manis uzskatītajam, ka strīdīgie noteikumi neaizsargā vecāku tiesības, Ungārija nevar atsaukties uz spriedumu WABE, lai attaisnotu diskrimināciju, uz kuru ir balstīti tās noteikumi.

132.

Visbeidzot – nevar atsaukties uz nepilngadīgo aizsardzību vai vecāku tiesību aizsardzību, lai attaisnotu iejaukšanos pamattiesībās netikt diskriminētam dzimuma vai seksuālās orientācijas dēļ, brīvībā sniegt un saņemt informāciju un tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību, ko rada grozījumu likums un no tā izrietošie noteikumi.

133.

Tādējādi ar 1., 3., 4., 6. un 7. noteikumu tiek pārkāpts Hartas 21., 11. un 7. pants.

134.

Saskaņā ar tiem paskaidrojumiem attiecībā uz Hartu, kuri attiecas uz 1. pantu, cilvēka cieņa ir ne tikai viena no pamattiesībām pati par sevi, bet arī citu pamattiesību faktiskais pamats. Aizsardzība pret diskrimināciju, vārda brīvība un tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību ir konkrētākas cilvēka cieņas izpausmes, kas paustas Hartā ( 70 ).

135.

Paskaidrojumos arī norādīts, ka cilvēka cieņa ir daļa no citu Hartā nostiprināto tiesību būtības, un tādēļ tā ir jāievēro pat tad, ja citas tiesības tiek ierobežotas.

136.

Manuprāt, no šiem paskaidrojumiem izriet, ka cilvēka cieņa tiek pārkāpta tad, ja citu tiesību, kas ir tā konkrētāka izpausme, ierobežojumi nevar tikt attaisnoti.

137.

Tiesa ir atzinusi, ka cilvēka cieņa tiek pārkāpta, ja tiek pārkāptas absolūtās tiesības, piemēram, necilvēcīgas un pazemojošas izturēšanās un spīdzināšanas aizliegums, kuru pārkāpumu nekad nevar attaisnot ( 71 ). Manuprāt, pēc analoģijas, ja tādas neabsolūtas pamattiesības, kas ir cieši saistītas ar cilvēka cieņu – tādas kā šajā lietā aplūkotās tiesības –, tiek pārkāptas, jo iejaukšanās nevar tikt attaisnota, ir arī jākonstatē cilvēka cieņas aizskārums.

138.

Tāpēc, tā kā Ungārija nespēja sniegt pieņemamus iemeslus, lai attaisnotu diskrimināciju, vārda brīvības ierobežojumus un iejaukšanos tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību, ko radīja tās tiesiskais regulējums, šis regulējums ir uzskatāms arī par cilvēka cieņas aizskārumu. Tas aizskar LGBTI personu un visu citu personu cieņu, kurām tiek liegta iespēja izturēties pret LGBTI personām vienlīdzīgi ar pārējiem sabiedrības locekļiem.

139.

Tāpēc uzskatu, ka, tā kā Ungārija nav sniegusi pamatojumu, kas attaisnotu iejaukšanos tajās pamattiesībās, kas ir cilvēka cieņas izpausme, ar 1., 3., 4., 6. un 7. noteikumu tiek pārkāpts Hartas 1. pants.

140.

Tādējādi, pieņemdama 1., 3., 4., 6. un 7. noteikumu, Ungārija ir pārkāpusi Hartas 1., 7., 11. un 21. pantu.

141.

Tas mani noved pie joprojām neatbildētā jautājuma, vai un ar kādiem nosacījumiem vairāku Savienības primāro un sekundāro tiesību normu, kā arī Hartā noteikto tiesību pārkāpums var radīt pamatu patstāvīgam konstatējumam par LES 2. panta pārkāpumu.

142.

Ar sesto pamatu Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka, pieņemdama grozījumu likumu, ar kuru tika ieviests 1., 3., 4., 6. un 7. noteikums, Ungārija ir pārkāpusi ne tikai konkrētas Savienības primāro un sekundāro tiesību normas un vairākus Hartas noteikumus, bet arī LES 2. pantu.

143.

Ungārija noliedz iespēju, ka LES 2. panta pārkāpumu varētu konstatēt atsevišķi no citu Savienības noteikumu pārkāpuma. Tā uzskata, ka “nav iedomājams, ka Tiesa valsti nosodītu vienīgi, pamatojoties uz LES 2. pantu, ja tā nekonstatētu kāda cita konkrēta Savienības tiesībās paredzēta pienākuma pārkāpumu” ( 72 ).

144.

Tā kā šis arguments ir vērsts pret autonomu atsaukšanos uz LES 2. pantu, tam nav nozīmes. Kā jau norādīju analīzes sākumā, šajā lietā nav nepieciešams aplūkot iespēju atsaukties uz LES 2. pantu ārpus Savienības tiesību piemērošanas jomas. Komisija izvirzīja pamatu par LES 2. panta pārkāpumu Savienības tiesību piemērošanas jomā pēc tam, kad tā bija lūgusi Tiesu konstatēt Līguma un vairāku Savienības sekundāro tiesību aktu, kā arī Hartas pārkāpumus.

145.

Turpinājumā Ungārija apgalvo, ka LES 2. pantu nevar izmantot arī kā patstāvīgu juridisko pamatu attiecībā uz prasību saistībā ar pienākumu neizpildi Savienības tiesību piemērošanas jomā. Šī dalībvalsts apgalvo, ka pats fakts, ka Komisija sasaista LES 2. panta pārkāpumu ar konkrētu Savienības tiesību normu un Hartas noteikumu pārkāpumu, ir arguments tam, ka LES 2. pantu nevar izmantot kā patstāvīgu pārkāpuma pamatu. Tā izvirza vairākus citus argumentus, kurus aplūkošu šajā secinājumu sadaļā.

146.

Ar šiem argumentiem Tiesai tiek izvirzīts pirmais būtiskais jautājums: vai LES 2. pants ir tāda tiesību norma, uz kuru varētu atsaukties pārkāpuma procedūrā? Vispārīgāk raugoties, jautājums ir par to, vai prasījums par vērtību pārkāpumu ir izskatāms tiesā, proti, vai šādu prasījumu tiesas vispār var izlemt, vai arī tas ir jautājums, kas jāizlemj politiskajā procesā?

147.

Ja LES 2. pants ir izskatāms tiesā, nākamais jautājums ir par kritērijiem, kas Tiesai būtu jāņem vērā, lemjot, vai ir noticis patstāvīgs LES 2. panta pārkāpums. Šīs tiesvedības dalībnieki ir vienisprātis, ka LES 2. panta piemērošanu ir pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos, ja pārkāpumam ir zināma nopietnības pakāpe. Šīs lietas kontekstā ir svarīgi nošķirt situācijas, kurās pamattiesību pārkāpumi izraisa arī LES 2. panta pārkāpumu, no situācijām, kurās, neraugoties uz Hartas vai citu Savienības tiesību pamatprincipu pārkāpumu konstatēšanu, Tiesai būtu jāatturas atzīt LES 2. panta pārkāpumu.

148.

Tiesību doktrīnas pārstāvji ir pievērsuši ievērojamu uzmanību LES 2. pantam, aplūkojot to no dažādiem skatupunktiem. Šajos secinājumos nevaru pievērsties visiem jautājumiem, kas iztirzāti šajos akadēmiskajos darbos. Lai Tiesa varētu lemt par to, vai, pieņemot apstrīdēto tiesisko regulējumu, Ungārija papildus citiem apgalvotajiem pārkāpumiem ir pārkāpusi LES 2. pantu, pietiek ar atbildēm uz diviem iepriekš minētajiem galvenajiem jautājumiem, kurus izvirzījuši lietas dalībnieki un personas, kas iestājušās lietā.

149.

Tāpēc vispirms aplūkošu LES 2. panta izskatāmību tiesā. Pēc tam, kad konstatēšu, ka tādos apstākļos kā šajā lietā Tiesai nav šķēršļu izskatīt prasību sakarā ar pienākumu neizpildi, kas pamatota ar LES 2. pantu, pievērsīšos jautājumam, vai Tiesai būtu jāpieņem Komisijas sestais pamats. Vispirms izvērtēšu šo jautājumu vispārīgi un tikai pēc tam piemērošu šos konstatējumus izskatāmajai lietai.

150.

Terminam “izskatāmība tiesā” var būt dažādas nozīmes. Izmantošu to, lai norādītu, ka tādu tiesību normu kā LES 2. pants tiesas var izmantot lietas izspriešanai.

151.

Tiesas var izmantot tiesību normas dažādiem mērķiem: kā interpretācijas līdzekli, lai piešķirtu nozīmi citām tiesību normām, kā tiesību avotu atsevišķiem tiesību subjektiem vai kā kritēriju cita noteikuma likumības izvērtēšanai.

152.

Šajā lietā rodas jautājums tikai par to, vai Tiesa var izmantot LES 2. pantu pēdējā no trim uzskaitītajiem izmantošanas veidiem, proti, dalībvalsts tiesību aktu pārbaudei tiesā pārkāpuma procedūras kontekstā.

153.

Līdz ar to šajā lietā nav izvirzīts jautājums par LES 2. panta tiešo vai intepretatīvo iedarbību ( 73 ).

154.

Pirmais nosacījums, lai noteikumu varētu izmantot pārbaudei tiesā, ir tāds, ka tajā ir ietverti juridiska rakstura pienākumi. Pirms uzdodu jautājumu, vai LES 2. pants ir šāda tiesību norma, paskaidrošu, kādas, manuprāt, ir šīs tiesību normas divas nozīmīgākās lomas Savienības tiesību sistēmā, jo tās ietekmē atbildi uz jautājumu par šīs normas juridisko raksturu.

155.

LES 2. pantā ir pausta Savienības dibinātāju izvēle par sabiedrības veidu, kuru dalībvalstis ir apņēmušās kopīgi veidot Eiropas Savienības ietvaros.

156.

Var iedomāties dažādas sabiedrības: autokrātijas, kas nav balstītas uz varas dalīšanu; sabiedrības, kurās ievēlēto vairākumu neierobežo prasība ievērot cilvēktiesības; sabiedrības, kurās valda cilvēki, nevis likums; sabiedrības, kas neizturas vienlīdzīgi pret minoritātēm un cilvēka cieņu attiecina tikai uz vairākumu; vai sabiedrības, kas neatzīst sieviešu un vīriešu vienlīdzību. Šādas sabiedrības patiešām pastāv un veidojas visā pasaulē.

157.

Redzējums par to, kas ir laba sabiedrība, ES konstitūcijā ir atšķirīgs. Šis redzējums ir pausts LES 2. pantā. Šajā tiesību normā uzskaitītās vērtības: cilvēka cieņas, brīvības, demokrātijas, vienlīdzības, tiesiskuma un cilvēktiesību, tostarp minoritātēm piederošu personu tiesību, ievērošana kopumā veido priekšstatu par konstitucionālo demokrātiju, kurā tiek ievērotas cilvēktiesības ( 74 ).

158.

Šī izvēle ir pausta Līgumu ievaddaļā, un tādējādi, kā paskaidrojusi Tiesa, tā ir Eiropas Savienības pati identitāte ( 75 ). Rezumējot – bez šīm vērtībām Eiropas Savienība beigtu pastāvēt kā Savienība, kāda tā paredzēta Līgumos.

159.

LES 2. pants ir nozīmīgs ne tikai Savienības identitātes definēšanai. Tam ir arī būtiska praktiska nozīme, jo tas nodrošina Savienības tiesiskās kārtības darbību.

160.

Savienības tiesiskā kārtība ir salikta sistēma, ko veido Savienības un dalībvalstu līmenī pieņemtie noteikumi. Savienības līmeņa noteikumi ir atkarīgi no valsts līmeņa noteikumiem un dalībvalstu tiesiskās kārtības pienācīgas darbības. Lai šāda salikta tiesiskā kārtība pastāvētu, kopīgās vērtības jāievēro gan Savienības, gan valstu līmenī ( 76 ).

161.

Kopš Atzinuma 2/13 Tiesa konsekventi ir spriedusi, ka Savienības “tiesiskā struktūra ir balstīta uz pamatpremisu, saskaņā ar kuru, kā precizēts LES 2. pantā, katrai dalībvalstij ar visām pārējām dalībvalstīm ir kopīgas daudzas Savienības pamatvērtības un tās to savstarpēji atzīst. Šī premisa nozīmē un pamato dalībvalstu savstarpējo uzticēšanos šo vērtību atzīšanā un tādējādi Savienības tiesību, ar kurām tās tiek īstenotas, ievērošanā” ( 77 ).

162.

Ja dalībvalstis nespēj viena otrai uzticēties attiecībā uz pamatvērtību ievērošanu, Savienības tiesisko kārtību, kas lielā mērā balstās uz savstarpējas atzīšanas principu, nevarētu īstenot praksē. Tieši šis princips jau kopš sprieduma Cassis de Dijon ( 78 ) ļauj saglabāt dalībvalstu pieņemto juridisko risinājumu dažādību, vienlaikus nodrošinot brīvu preču, pakalpojumu, personu, kapitāla un tiesu nolēmumu apriti no vienas dalībvalsts uz citu.

163.

Tādējādi LES 2. pantā nostiprināto vērtību ievērošana ir politisks un praktisks nosacījums Savienības tiesiskās kārtības pastāvēšanai.

164.

Nosacītības spriedumos Tiesa ir nospriedusi, ka “LES 2. pants nav vienkāršs politiska rakstura norādījumu vai nodomu paziņojums, bet tajā ir ietvertas vērtības, kas, kā tas norādīts šī sprieduma 127. punktā, attiecas uz pašu Savienību kā kopējas tiesību sistēmas identitāti, proti, vērtībām, kas konkretizētas principos, kuros ietverti dalībvalstīm juridiski saistoši pienākumi” ( 79 ).

165.

Šo apgalvojumu var interpretēt vismaz divējādi. Varētu apgalvot – un tā, šķiet, ir Komisijas, Parlamenta un lietā iestājušos dalībvalstu nostāja –, ka LES 2. pants nav tikai politisks paziņojums, bet gan tiesību norma, kas uzliek dalībvalstīm juridiskos pienākumus. No otras puses, teikuma pēdējās daļas dēļ varētu apgalvot – kā to dara Ungārija –, ka LES 2. pants pats par sevi nerada pienākumus, bet tie ir jākonkretizē ar tiesību principiem, lai izveidotu kontroles kritēriju Tiesā izskatāmā pārkāpuma procedūrā.

166.

Piekrītu Komisijas paustajai nostājai, ko atbalsta 16 dalībvalstis, kas iestājušās lietā, un Parlaments. Pēc manām domām, konkrēti pienākumi dalībvalstīm patiešām tiek uzlikti tieši, pamatojoties uz LES 2. pantu. Iesaku Tiesai izmantot šīs lietas sniegto iespēju, lai apstiprinātu šādu tās nosacītības spriedumu citētā punkta interpretāciju. Šādas interpretācijas atbalstam izvirzīšu vairākus argumentus.

167.

LES 2. pantam var tikt piešķirts juridiski saistošs spēks, pamatojoties uz tā vietu Līgumu sistēmā. Tas ir daļa no LES normatīvās struktūras, nevis tā preambulas. Varētu apgalvot, ka tad, ja Līguma izstrādātāji būtu vēlējušies atņemt LES 2. pantam juridisko spēku, viņi būtu pauduši apņemšanos ievērot šīs vērtības preambulā ( 80 ). Tādējādi Tiesas atzinums, ka šī tiesību norma “nav vienkāršs politiska rakstura norādījumu vai nodomu paziņojums”, ir jāsaprot kā apliecinājums tam, ka 2. panta vērtībām ir juridiski saistoša pienākuma raksturs ( 81 ).

168.

Formulējums, kas balstās uz terminu “vērtības”, neizslēdz, ka LES 2. pants ir juridiski saistošs.

169.

Līguma par Eiropas Savienību iepriekšējās redakcijās 6. panta 1. punktā bija atsauce uz principiem, nevis vērtībām: “Savienība ir dibināta uz visām dalībvalstīm kopīgiem brīvības, demokrātijas, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanas un tiesiskuma principiem” [Neoficiāls tulkojums] ( 82 ). Termins “vērtības” lietots tikai, sākot ar Lisabonas līgumu, kurā tika pieņemts tāds pats formulējums, kādu iepriekš ierosināja Konvents par Konstitūciju Eiropai ( 83 ). Šo formulējuma maiņu nevar interpretēt kā nodomu noliegt vai samazināt pašreizējā LES 2. pantā ietverto vērtību juridisko raksturu. Gluži pretēji – Konventa par Konstitūciju Eiropai darba dokumenti liecina, ka patiesībā nodoms bija ieviest dalībvalstīm vairākus juridiskas pienākumus. Ierosinot noteikumu par vērtībām, Prezidijs uzsvēra nepieciešamību izveidot īsu to pamatvērtību sarakstu, kurām ir “skaidrs un neapstrīdams juridiskais pamats, lai dalībvalstis varētu noteikt no tām izrietošos pienākumus” [Neoficiāls tulkojums] ( 84 ).

170.

Turklāt pašos Līgumos termini “vērtības” un “principi” ir lietoti savstarpēji aizstājami ( 85 ) – tāpat kā tos lieto Tiesa ( 86 ).

171.

Atsauce uz LES 2. pantu citās Līgumu tiesību normās arī liecina par labu interpretācijai, ka vērtību ievērošana ir juridisks pienākums. Tādējādi LES 3. panta pirmajā daļā ir vispārīgi noteikts, ka Savienības mērķis ir veicināt mieru un stiprināt savas vērtības, un šīs tiesību normas piektajā daļā ir paredzēts, ka Savienība atbalsta un sekmē savas vērtības attiecībās ar citām pasaules daļām. Vērtību nozīme attiecību veidošanā ar Savienības kaimiņvalstīm ir atkārtota LES 8. pantā, un Savienības pienākums aizsargāt savas vērtības ārējās attiecībās ir sīkāk izklāstīts LES 21. panta otrās daļas a) punktā, 32. pantā un 42. panta piektajā daļā. LES 13. pants – pirmais pants par Savienības iestādēm – paredz, ka Savienībā ir iestāžu sistēma, kuras mērķis ir stiprināt tās vērtības.

172.

Minētās tiesību normas ļauj secināt, ka LES 2. pantā noteikto vērtību atbalstīšana un sekmēšana ir Savienības iestāžu pienākums, kad tās pieņem iekšējos tiesību aktus vai veic darbības ārējās attiecībās. Vai šāds pienākums ir uzlikts arī dalībvalstīm?

173.

LES 7. pants, ar kuru ir ieviesta īpaša procedūra, kas var novest pie balsstiesību apturēšanas dalībvalstij, ja tā nopietni un pastāvīgi pārkāpj LES 2. panta vērtības, ir nozīmīgs arguments, lai izdarītu secinājumu, ka šo vērtību ievērošana ir dalībvalstīm Līgumos noteikts pienākums.

174.

Šajā ziņā LESD preambulā, atsaucoties uz LES 49. un 7. pantu, atkārtoti norādīts, ka dalībvalstīm ir jāievēro LES 2. panta vērtības.

175.

Manuprāt, vissvarīgākais noteikums, kas ļauj secināt, ka LES 2. pants dalībvalstīm rada juridiskus pienākumus, ir LES 49. pants.

176.

LES 49. pants atver Savienības durvis jebkurai Eiropas valstij, kas ievēro LES 2. pantā minētās vērtības un ir apņēmusies tās veicināt.

177.

Tādējādi, pievienojoties Savienībai, jaunās valstis pievienojas arī LES 2. pantā paustajai labas sabiedrības konstitucionālajai izvēlei.

178.

LES 49. pantam ir divējas būtiskas sekas. Vispirms – tas ir balstīts uz pieņēmumu, ka valsts izvēlas pievienoties Savienībai, jo LES 2. panta vērtības ir arī šīs valsts konstitucionālā izvēle. Kā Tiesa ir atzinusi ( 87 ), pirms uzņemšanas Eiropas Savienībā kandidātvalstij ir jāpārliecina pārējās dalībvalstis, ka tā atbilst “politiskajiem Kopenhāgenas kritērijiem”, kas atspoguļo 2. panta vērtības ( 88 ).

179.

Šis LES 49. panta aspekts ir ļāvis Tiesai secināt, ka “Savienība [..] apvieno valstis, kuras ir brīvi un brīvprātīgi pievienojušās kopējām vērtībām, kas ir minētas LES 2. pantā, ievēro šīs vērtības un apņemas tās veicināt” ( 89 ).

180.

Saistības ievērot 2. panta vērtības saglabājas visā dalībvalsts dalības Eiropas Savienībā laikā. Tiesas vārdiem – “šo vērtību ievērošana nevar tikt reducēta līdz pienākumam, kurš kandidātvalstij ir jāpilda, lai pievienotos Savienībai, un no kura tā pēc pievienošanās varētu atbrīvoties” ( 90 ).

181.

Spriedumā Repubblika Tiesa papildus ir norādījusi, ka “LES 2. pantā nostiprināto vērtību ievērošana no dalībvalsts puses ir visu šai dalībvalstij no Līgumu piemērošanas izrietošo tiesību izmantošanas nosacījums” ( 91 ).

182.

LES 49. pantā ir atsauce uz dalībvalstu apņemšanos sekmēt 2. panta vērtības. No tā dalībvalstīm izriet divu veidu pienākumi: pienākums nepieļaut regresu un pienākums veikt pasākumus, lai īstenotu LES 2. panta vērtības. Abi šie pienākumi ir pienākumi sasniegt rezultātu, kas uzlikti dalībvalstīm, kā Tiesa jau ir apstiprinājusi attiecībā uz tiesiskuma vērtību ( 92 ).

183.

Pirmais šā pienākuma sasniegt rezultātu aspekts ir tāds, ka dalībvalstīm jāsaglabā vismaz tāds vērtību aizsardzības līmenis, kāds bija, tām iestājoties Savienībā. Šajā ziņā Tiesa ir atzinusi, ka dalībvalstīm ir pienākums nepieļaut regresu. Citiem vārdiem – dalībvalstīm ir aizliegts grozīt savus tiesību aktus tā, ka tiek izraisīta Savienības vērtību aizsardzības līmeņa pazemināšana ( 93 ). Lai gan Tiesai ir bijusi iespēja konstatēt un apstiprināt regresa nepieļaušanas principu tikai lietās, kas saistītas ar tiesiskuma vērtību ( 94 ), nav pamata uzskatīt, ka šis pats princips nav piemērojams visām LES 2. pantā minētajām vērtībām.

184.

Tiesiskuma krīze, kuras dēļ tika pasludināti vairāki Tiesas spriedumi, mums ir iemācījusi, ka vērtības nedrīkst uzskatīt par pašsaprotamām. Dalībvalstīm ir aktīvi jāstrādā ne tikai, lai saglabātu aizsardzības līmeni, kāds pastāvēja to iestāšanās Savienībā brīdī, bet arī jāveic vajadzīgie pasākumi, lai novērstu jebkādus esošos šķēršļus šo vērtību pilnīgai ievērošanai to sabiedrībā.

185.

Pat ja Tiesai vēl nav bijusi iespēja tieši izteikt šādu pozitīvu pienākumu, uzskatu, ka LES 49. pantā ietvertais vārds “sekmēt” prasa arī pozitīvus centienus, lai katras dalībvalsts sabiedrībā īstenotu 2. panta vērtības. Tas ir svarīgi saistībā ar varas dalīšanas un neatkarīgas tiesu varas atjaunošanu. Tas ir vienlīdz nozīmīgi arī attiecībā uz citām vērtībām, piemēram, vienlīdzību. Ja sabiedrībā pastāv strukturāla nevienlīdzība, kāda, šķiet, ir konstatējama attiecībā uz LGBTI minoritāti Ungārijā, dalībvalstij ir aktīvi jāstrādā pie šādas strukturālas problēmas risināšanas un a fortiori jāatturas no tās saasināšanas.

186.

Tādēļ Tiesai būtu jāpaskaidro, ka ar paziņojumu, kas izklāstīts šo secinājumu 164. punktā, tā nav vēlējusies noliegt LES 2. panta spēju pašam par sevi uzlikt dalībvalstīm pienākumus. Gluži pretēji – dalībvalstīm ir pienākums saglabāt un aktīvi sekmēt LES 2. pantā uzskaitītās vērtības, pamatojoties uz šo tiesību normu kopsakarā ar LES 49. pantu.

187.

Tādējādi šo secinājumu 164. punktā minēto apgalvojumu varētu pārformulēt šādi: “LES 2. pants nav vienkāršs politiska rakstura norādījumu vai nodomu paziņojums, bet tajā ir ietvertas vērtības, kas veido pašu Savienības kā kopējas tiesību sistēmas identitāti, un dalībvalstīm ir pienākums tās saglabāt un sekmēt. Šīs vērtības ir konkretizētas principos, kuros ietverti dalībvalstīm juridiski saistoši pienākumi.”

188.

Konstatējums, ka LES 2. pantā ir ietverti dalībvalstu juridiski pienākumi sasniegt rezultātu, vēl nenozīmē, ka šādi pienākumi ir tiesas ceļā atzīstami un izpildāmi. Tagad pievērsīšos šim jautājumam.

189.

LES 19. panta 1. punkta pirmajā daļā ir noteikts, ka Tiesas uzdevums ir nodrošināt, ka tiek ievērots tiesiskums Līgumu interpretēšanā un piemērošanā.

190.

Veicot šo uzdevumu, Tiesa noteikti ir aicināta nodrošināt konstitucionāla rakstura Savienības tiesību ievērošanu. Kā paskaidrots, LES 2. pants ir šāda tiesību norma; tā nozīme Savienības tiesiskajā kārtībā ir ārkārtīgi liela, jo tas definē Savienības identitāti un nodrošina tās darbību.

191.

Tiesa savu konstitucionālo lomu pilda Līgumos paredzēto procedūru ietvaros. Viena no šīm procedūrām ir pārkāpuma procedūra, kuru reglamentē LESD 258.–260. pants.

192.

Saskaņā ar LESD 258. pantu Tiesas kompetencē ir konstatēt, ka dalībvalsts nav izpildījusi kādu Līgumos paredzētu pienākumu ( 95 ).

193.

Ņemot vērā, ka LES 2. pants, kā iepriekš paskaidrots, dalībvalstīm uzliek juridiskus pienākumus, šo pienākumu izpildes uzraudzība, konstatējot pārkāpumu procedūrā, kas ierosināta saskaņā ar LESD 258. pantu, ietilpst Tiesas parastajā kompetencē saskaņā ar Līgumiem.

194.

Kā norādījusi Komisija, LESD 258. pantā paredzētā procedūra ir objektīva rakstura ( 96 ) un Tiesai tikai jānosaka, vai tiesību norma ir vai nav tikusi pārkāpta. Tādējādi, tā kā LES 2. pants ir tiesību norma, Tiesa, ja vien tās kompetence attiecībā uz šo normu nav izslēgta, var noteikt, vai tā ir tikusi pārkāpta.

195.

Gadījumos, kad Līgumu autori vēlējās izslēgt Tiesas kompetenci attiecībā uz noteiktām Savienības tiesību normām, tas tika skaidri paredzēts Līgumos ( 97 ). Šajā ziņā – atšķirībā no iepriekšējām Līgumu redakcijām ( 98 ) – Tiesas kompetence attiecībā uz LES 2. pantu nav ne izslēgta, ne ierobežota.

196.

Viens no Ungārijas izvirzītajiem argumentiem, iebilstot pret Tiesas kompetenci konstatēt patstāvīgu LES 2. panta pārkāpumu, bija saistīts ar LES 7. pantu.

197.

Arguments ir tāds, ka jautājums par LES 2. panta vērtību pārkāpumu, pat ja tas nav skaidri izslēgts no Tiesas kompetences ar kādu Līgumu normu, neietilpst Tiesas kompetencē, jo LES 7. pantā politiskajām iestādēm ir piešķirta ekskluzīva kompetence šā jautājuma izlemšanā ( 99 ).

198.

Ungārija jau ir izmantojusi līdzīgus argumentus nosacītības spriedumos, apgalvojot, ka LES 7. pants ir vienīgā procedūra, kas ļauj Savienības iestādēm izvērtēt LES 2. panta pārkāpumu esamību un piemērot sankcijas par tiem ( 100 ). Tiesa savos spriedumos šajās lietās noraidīja šādus argumentus. Tā uzskatīja, ka “pretēji tam, ko apgalvo Ungārija, kuru atbalsta Polijas Republika, papildus LES 7. pantā paredzētajai procedūrai daudzas Līgumu normas, kas bieži ir konkretizētas dažādos atvasināto tiesību aktos, Savienības iestādēm piešķir kompetenci pārbaudīt, konstatēt un vajadzības gadījumā sodīt par LES 2. pantā ietverto vērtību pārkāpumiem, kas izdarīti kādā dalībvalstī” ( 101 ).

199.

Šajos spriedumos Tiesa jau ir nospriedusi, ka LES 7. pantu nevar interpretēt kā konstitucionālu izvēli, ar kuru LES 2. panta pārkāpumu kontrole un sankciju piemērošana tiek pilnībā pakļauta tikai LES 7. pantā paredzētajai procedūrai.

200.

Tādēļ šo tiesību normu nevar interpretēt kā tādu, kas izslēdz Tiesas kompetenci ( 102 ).

201.

Otrais arguments, ko Ungārija izvirzījusi, lai iebilstu pret Tiesas kompetenci konstatēt patstāvīgu LES 2. panta pārkāpumu, ir šajā pantā uzskaitīto vērtību vispārīgais raksturs un nenoteiktais saturs.

202.

Proti, pat ja LES 2. pants uzliek dalībvalstīm pienākumu sasniegt rezultātu – nesamazināt vērtību aizsardzības līmeni un sekmēt to ievērošanu savā sabiedrībā –, šajā tiesību normā neesot noteikts katras vērtības konkrētais saturs.

203.

Tomēr vērtības ir apzināti abstraktas ( 103 ). To atvērtais saturs atstāj vietu konstitucionālajam dialogam starp dalībvalstīm un dažādu vērtību “konkretizāciju” paralēlai pastāvēšanai ( 104 ).

204.

Vai šis LES 2. panta vērtību atvērtais saturs liedz Tiesai to izmantot tiesas kontroles īstenošanai?

205.

Pirmkārt, Tiesa jau ir atzinusi, ka Savienības principu vispārīgais raksturs pats par sevi neizslēdz to izmantošanu tiesas kontroles vajadzībām ( 105 ).

206.

Otrkārt, nenoteiktu jēdzienu interpretācija ir ierasta tiesu prakse, un, ņemot vērā konstitucionālās rakstura normās bieži sastopamo nenoteiktību, šī interpretācija ir viens no konstitucionālo tiesu pamatuzdevumiem.

207.

Tas nenozīmē, ka Tiesa patvaļīgi un atrauti no konteksta piešķir saturu vispārīgajiem principiem. Kā jau paskaidrots, vērtības ir konkretizētas vairākos konkrētākos Līgumu principos, Hartā un Savienības sekundāro tiesību normās, un tas ir tāda likumdošanas procesa rezultāts, kurā piedalās visas dalībvalstis ( 106 ). Tādējādi vērtību konkretizācija izriet no dialoga par vērtību nozīmi primāro vai sekundāro tiesību līmenī.

208.

Vairākos spriedumos, sākot ar “Portugāles tiesnešiem” ( 107 ), Tiesa ir uzskatījusi, ka tiesiskuma vērtība ir konkretizēta LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā. Turpmākajās lietās Tiesa ir attīstījusi detalizētāku izpratni par tiesnešu neatkarības prasību, ar LES 19. pantu un Hartas 47. pantu konkretizējot tiesiskuma vērtību ( 108 ). Tāpat Tiesa ir interpretējusi LES 10. panta 1. punktu, kurā noteikts, ka Savienība darbojas uz pārstāvības demokrātijas pamata, ņemot vērā demokrātiju kā vērtību, kas izteikta LES 2. pantā ( 109 ). Tāpat vienlīdzības vērtība ir konkretizēta LESD 19. pantā un uz tā pamata pieņemtajos sekundārajos tiesību aktos.

209.

Tas nenozīmē nedz, ka tiesas kontrolei jābūt balstītai uz konkretizējošo normu, nevis tieši uz LES 2. pantu, nedz arī to, ka šāda kontrole ir iespējama tikai tad, ja vērtība ir konkretizēta. Tomēr, ja tas tā ir, Tiesai ir jāņem vērā šāda vērtības konkretizācija un šī vērtība nav jāinterpretē pretrunā ar šo tiesību normu.

210.

Treškārt, tiesību normas, kas tiek izmantota kā kritērijs tiesas kontrolei, precizitātes līmenim nav jābūt tik augstam kā tai precizitātei un skaidrībai, kāda nepieciešama tiešas iedarbības gadījumā ( 110 ).

211.

Pārkāpuma procedūrā Tiesai tiek lūgts atzīt, ka noteiktas tiesību normas ir nesaderīgas ar Savienības tiesībām. Šajā lietā, lemjot par Komisijas sesto pamatu, Tiesai netiek lūgts – un tā arī nevar – noteikt, kas Ungārijai būtu jādara, lai izpildītu pienākumus saskaņā ar LES 2. pantu. Tai vienīgi jāizlemj, vai attiecīgais tiesiskais regulējums ir pretrunā LES 2. pantam.

212.

Pamatojoties uz LES 2. pantu kā tādu, Tiesa var noteikt, kas nav pieļaujams, un secināt, vai dalībvalsts ir šķērsojusi “sarkanās līnijas” ( 111 ). Šādos apstākļos Tiesai nav turpmāk jākonkretizē attiecīgo vērtību saturs.

213.

Katrā ziņā šīs lietas apstākļos Tiesai tiek lūgts konstatēt LES 2. panta pārkāpumu pēc tam, kad tā būs secinājusi, ka ar strīdīgajiem noteikumiem tiek pārkāpti arī Savienības tiesību akti un noteiktas Hartas pamattiesības. Šajos noteikumos ir konkretizētas LES 2. panta vērtības, kas tiek aplūkotas šajā lietā: cilvēka cieņa, vienlīdzība un cilvēktiesību ievērošana. Tāpēc attiecīgo vērtību materiālais saturs jau lielā mērā ir konkretizēts.

214.

Visbeidzot – ir pausts viedoklis, ka LES 2. panta kā patstāvīga pārkāpuma pamata izmantošana varētu negatīvi ietekmēt Tiesas leģitimitāti, jo, ņemot vērā vērtību atvērto saturu, Tiesa varētu tikt uztverta kā politizēta ( 112 ).

215.

Tiesa ir konstitucionāla tiesa, un konstitucionālie pamatprincipi bieži ir vienlaikus gan politiski, gan juridiski. Tā kā LES 2. pantā ir pausta tādas konstitucionālās demokrātijas izvēle, kurā tiek ievērotas cilvēktiesības, šo vērtību aizstāvēšana, ko veic Tiesa, ir nevis tās politiskā izvēle, bet gan konstitucionālais uzdevums.

216.

Nosacītības spriedumos Tiesa ir atzinusi, ka Savienībai ir jāspēj savas Līgumos noteiktās kompetences robežās aizstāvēt Savienības vērtības ( 113 ). Tiesai ar Līgumiem piešķirtās pilnvaras ir interpretēt to tiesību normas un pārkāpuma procedūrā veikt tiesas kontroli, tostarp pār valsts tiesību aktu atbilstību šīm tiesību normām.

217.

Pārkāpumu procedūras ir instrumenti juridiska rakstura mērķu sasniegšanai: juridisku pārkāpumu atklāšana, lai tos izbeigtu. Tas ietver arī LES 2. panta pārkāpumus. Sociāli jutīgu un strīdīgu jautājumu, piemēram, LGBTI tiesību, gadījumā Tiesas spriedums ir tikai daļa no risinājuma ceļā uz vienlīdzības un cilvēka cieņas nodrošināšanu LGBTI personām. Tiesību aktu saskaņošanai būs nepieciešama arī zināma sociālo vērtību saskaņošana. Tomēr tas nenozīmē, ka Tiesai būtu jāatturas no šo vērtību pārkāpuma konstatēšanas.

218.

Visbeidzot – LES 2. panta vērtību vispārīgais raksturs nav šķērslis, lai pārkāpuma procedūrā Tiesā atsauktos uz šo pantu, veicot valsts tiesiskā regulējuma pārbaudi tiesā.

219.

Iebildumu rakstā Ungārija atsaucas arī uz savu nacionālo konstitucionālo identitāti, kas ir jāievēro Savienības konstitucionālajās tiesībās, pamatojoties uz LES 4. panta 2. punktu.

220.

Šajā ziņā vispirms jānorāda – kā Tiesa jau ir paskaidrojusi –, ka LES 2. panta vērtības neizslēdz konstitucionālo daudzveidību ( 114 ). Tās tikai izveido ietvaru, kurā var iekļaut dažādus valstu konstitucionālos risinājumus.

221.

Tomēr valstu konstitucionālās izvēles nevar iziet ārpus šā kopīga ietvara. Šajā ziņā, kā jau iepriekš ierosināju, LES 2. pantu varētu saprast kā tādu, kas nosaka “sarkanās līnijas”, kuras, ja tās tiktu sasniegtas, prasa reakciju, lai aizstāvētu Savienības konstitucionālo modeli.

222.

Tas nav pretrunā ar nacionālās konstitucionālās identitātes ievērošanu ( 115 ). Kā jau paskaidrots, pievienojoties Eiropas Savienībai, katra dalībvalsts ir piekritusi ievērot šo kopējo vērtību sistēmu. Faktiski tā tika uzskatīta arī par šīs valsts iekšējo konstitucionālo izvēli pievienošanās brīdī.

223.

Kā jau norādīju (skat. šo secinājumu. 211. punktu), pienākumu neizpildes procedūrā Tiesa var tikai konstatēt, ka ir notikusi novirze no ES vērtībām. Šāds konstatējums valstij uzliek pienākumu pārtraukt LES 2. panta vērtību neievērošanu, jo to ievērošana joprojām ir nosacījums dalībai Savienībā. Tiesas nolēmuma izpildes veids ir atstāts attiecīgās dalībvalsts ziņā atbilstoši tās konstitucionālajai identitātei.

224.

Tādējādi Savienības apņemšanās ievērot valstu konstitucionālo identitāti neliedz Tiesai konstatēt, ka, pieņemot konkrētus tiesību aktus, dalībvalsts ir pārkāpusi LES 2. pantā noteiktās “sarkanās līnijas”.

225.

Ungārija apsvērumos apstrīd, ka patstāvīgam konstatējumam par LES 2. panta pārkāpumu papildus konstatējumam par pamattiesību vai citu Savienības tiesību normu pārkāpumu varētu būt jebkāds jēgpilns mērķis.

226.

No judikatūras skaidri izriet, ka pārkāpuma procedūras mērķis ir izšķirt strīdu starp Komisiju un dalībvalsti par Savienības tiesību pārkāpuma esamību un, ja tas tiek konstatēts, mudināt valsti izbeigt šo pārkāpumu ( 116 ).

227.

Līdz ar to ir pamatoti jautāt, kā LES 2. panta pārkāpuma konstatēšana papildus konkrētu Savienības tiesību aktu un Hartas noteikumu pārkāpuma konstatēšanai palīdz identificēt un izbeigt no Savienības tiesībām izrietošo dalībvalsts pienākumu neizpildi.

228.

Līdzīgs jautājums jau ir ticis uzdots saistībā ar mērķi konstatēt Hartas pārkāpumu gadījumos, kad jau ir konstatēts Līguma noteikuma vai Savienības sekundāro tiesību aktu pārkāpums. Šajā ziņā secinājumos lietā Komisija/Ungārija (Augstākā izglītība) ģenerāladvokāte J. Kokote [J. Kokott] sniedza šādu paskaidrojumu: “atsevišķa pamattiesību pārkāpuma konstatēšana izskatāmajā lietā nerada īpašas sekas. Tā tas ir tādēļ, ka prasības sakarā ar valsts pienākumu neizpildi pamatotība izriet jau no Pakalpojumu direktīvas un LESD 49. panta pārkāpumiem. Tomēr pamattiesību atsevišķs izvērtējums skaidrāk atspoguļo pārkāpuma īpašo nozīmi un kvalitāti” ( 117 ).

229.

Līdzīgu pamatojumu varētu piemērot arī, lai pamatotu, kāpēc Komisija varētu pieprasīt patstāvīgu konstatējumu par LES 2. panta pārkāpumu, pat ja citu Savienības tiesību normu un Hartas pārkāpuma konstatēšana būtu pietiekama, lai noteiktu, ka dalībvalsts nav izpildījusi savus pienākumus, kas tai izriet no Savienības tiesībām.

230.

Šādam konstatējumam būtu ne vien simboliska funkcija, uzsverot pārkāpuma īpašo nozīmi, bet arī diagnostisks mērķis ( 118 ). Tas atklātu citu pārkāpumu patieso cēloni.

231.

Tas būtu svarīgi dalībvalsts, kas nav izpildījusi savus pienākumus, izvēlei, kā novērst šo pārkāpumu, un Komisijas uzraudzībai pār to, vai attiecīgā dalībvalsts ir izbeigusi spriedumā konstatēto pārkāpumu ( 119 ).

232.

Papildus šādam iemeslam LES 2. panta patstāvīga pārkāpuma konstatēšana ietekmētu sankciju aprēķināšanu saskaņā ar LESD 260. pantu, ja pienākumu neizpilde netiktu izbeigta pēc Tiesas sprieduma ( 120 ).

233.

Visbeidzot – patstāvīga LES 2. panta pārkāpuma konstatējuma mērķis ir identificēt un atzīt, ka, pieņemot noteiktus tiesību aktus, dalībvalsts ir šķērsojusi “sarkanās līnijas”. Tas tad atklāj, ka citu tajā pašā tiesvedībā aplūkoto Savienības tiesību pārkāpumu cēlonis ir dalībvalsts atkāpšanās no Savienības konstitucionālajām vērtībām.

234.

Tas mani noved pie pēdējā un sarežģītākā jautājuma, kas rodas šajā lietā: kad Tiesai būtu jāuzskata, ka ir pārkāptas “sarkanās līnijas” un ir noticis patstāvīgs LES 2. panta pārkāpums?

235.

Komisijas ieskatā šajā lietā ir patstāvīgs LES 2. panta pārkāpums, jo Ungārijas izdarītie pārkāpumi ir “īpaši nopietni, daudzskaitlīgi un klaji un veido vispārēju un koordinētu attiecīgo pamattiesību pārkāpumu” ( 121 ). Vairākas dalībvalstis, kas iestājušās lietā, arī uzskatīja, ka patstāvīga atsaukšanās uz LES 2. pantu prasa augstu pārkāpumu nopietnības pakāpi.

236.

Ungārija nav paudusi viedokli par iespējamiem kritērijiem LES 2. panta pārkāpuma konstatēšanai, jo tās nostāja ir tāda, ka šajā tiesvedībā Tiesā šādu pārkāpumu vispār nevar konstatēt.

237.

Manuprāt, kritērijs, kas liek konstatēt LES 2. panta pārkāpumu, ir nevis pamattiesību vai citu Savienības tiesību pamatprincipu pārkāpumu kvantitāte vai smagums, bet gan dalībvalsts puses veikta LES 2. panta vērtību noliegšana.

238.

Lai novērtētu, vai dalībvalsts tiesiskais regulējums ir pieļaujams Savienības vērtību sistēmā, pareizais jautājums ir, vai, pieņemot šo regulējumu, dalībvalsts noliedz vienu vai vairākas LES 2. pantā nostiprinātās vērtības.

239.

Nopietnības kritērijs, visticamāk, tika izvēlēts tāpēc, ka tas ir viens no diviem kritērijiem, kas tiek izmantoti LES 7. pantā, kurā paredzēts, ka šajā procedūrā var konstatēt tikai nopietnu un atkārtotu LES 2. panta vērtību pārkāpumu ( 122 ).

240.

Tomēr LES 7. pantā prasītais nopietnais pārkāpums attiecas uz paša LES 2. panta pārkāpuma smagumu, nevis uz citu apgalvoto pārkāpumu smagumu, kas šajā gadījumā attiecas uz vairākiem Savienības noteikumiem, ar kuriem tiek īstenota pakalpojumu sniegšanas brīvība un vairākas pamattiesības.

241.

Manuprāt, LES 2. panta pārkāpums nenotiek tikai tāpēc, ka pārējie pārkāpumi ir smagi ( 123 ). Drīzāk runa ir par pretējo: tā kā visu konstatēto pārkāpumu cēlonis ir novirze no vērtībām, šo pārkāpumu nopietnība palielinās un tiem ir sistēmiska ietekme.

242.

Šādas novirzes no vērtībām ietekme nav tikai dalībvalsts iekšēja lieta, bet tā ietekmē Savienības tiesiskās kārtības darbību. Tā samazina šīs dalībvalsts spēju izpildīt citus pienākumus, kas izriet no Savienības tiesībām ( 124 ). Šī lieta parāda, ka novirze no vērtībām ir ietekmējusi Ungārijas spēju ievērot noteikumus, kas reglamentē pakalpojumu brīvu apriti. Tas attaisno Tiesas iejaukšanos pārkāpuma procedūras ietvaros ( 125 ).

243.

Lai noteiktu, vai dalībvalsts noraida LES 2. pantā noteikto vērtību, Tiesai jāņem vērā katras lietas īpašie apstākļi.

244.

Tāpēc Tiesai būtu jānovērtē, vai Hartā aizsargāto pamattiesību pārkāpums izriet no tā, ka dalībvalsts ir noliegusi LES 2. pantā nostiprināto vērtību.

245.

Neuzskatu, ka papildus vērtību noliegšanai kā kritērijam var in abstracto izstrādāt precīzāku formulu kā instrumentu, ko Tiesa varētu izmantot.

246.

Tomēr ES primāro un sekundāro noteikumu, kā arī Hartas pārkāpumu skaits, kā arī veids, kādā šie pārkāpumi izdarīti, var liecināt par to, ka šo pārkāpumu pamatā var būt vērtību noliegšana.

247.

Tādējādi kritērijs LES 2. panta pārkāpuma konstatēšanai ir vērtības noliegšana, kas ir citu Savienības tiesību pārkāpumu pamatcēlonis. Šo citu pārkāpumu smagums un/vai daudzums pats par sevi – izšķirīgi un automātiski – nevar būt kritērijs, lai konstatētu LES 2. panta pārkāpumu, pat ja šādi elementi varētu būt svarīga norāde uz LES 2. pantā noteikto vērtību noliegšanu.

248.

Atsevišķi pārkāpumi, īpaši, ja tie attiecas uz pamattiesībām vai citiem Savienības tiesību pamatprincipiem, varētu būt svarīga norāde, ka Savienības tiesību neievērošanas cēlonis ir vērtību neievērošana. Tas jo īpaši attiecas uz gadījumiem, kad šādu pārkāpumu ir daudz, tie ir acīmredzami un vispārēji. Tomēr pat tas pats par sevi, manuprāt, nav katrā ziņā pietiekami, lai konstatētu LES 2. panta pārkāpumu, jo Hartas tiesību pārkāpumi varētu būt daļa no Savienības konstitucionālā dialoga, nevis vērtību noliegšanas.

249.

ES tiesību sistēma tiek attīstīta, izmantojot šādu dialogu. Tas nozīmē, ka varētu būt dažādi priekšstati par to, kā konkretizēt kopīgās vērtības.

250.

Šajā ziņā pamattiesību pārkāpumi varētu izrietēt, pirmkārt, no tā, kā divas pretstatītas pamattiesības ir tikušas līdzsvarotas Savienības un valsts līmenī, vai, otrkārt, no atšķirīga satura, ko Savienības tiesības un valsts tiesības piešķir konkrētām pamattiesībām. Tādējādi abās situācijās šo pārkāpumu cēlonis būtu tāda dialoga jomā, kura robežas nosaka vērtības, nenoliedzot pašas vērtības.

251.

Pirmajā situācijā, kad jālīdzsvaro divas pamattiesības, lielākas nozīmes piešķiršana vienai vai otrai varētu būtiski mainīt tiesību aktus, kas konkretizē šīs tiesības. Piemēram, tiesības uz (intelektuālo) īpašumu var konfliktēt ar vārda brīvību. Tādējādi dalībvalsts varētu nolemt aizliegt ar autortiesībām aizsargāta darba izmantošanu politisko uzskatu paušanai bez autora atļaujas. Pieņemot šādu risinājumu, šī dalībvalsts ir piešķīrusi lielāku nozīmi intelektuālā īpašuma tiesībām, nevis vārda brīvībai. Šis risinājums pats par sevi nenozīmē, ka dalībvalsts noliedz vārda brīvības nozīmi demokrātijas vērtībā. Tomēr, ja Savienības likumdevējs vēlāk izvēlētos atšķirīgu līdzsvaru, piešķirot lielāku nozīmi vārda brīvībai, attiecīgajai dalībvalstij būtu jāievēro šāda izvēle jomās, kas ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā ( 126 ).

252.

Piemēru otrajai situācijai – par atšķirību tajā, kā pamattiesību saturs tiek izprasts, šai atšķirībai neveidojot vērtību noliegumu, – var rast spriedumā Max‑Planck ( 127 ). Šajā lietā Tiesa konstatēja, ka valsts tiesiskais regulējums, kas liedz tiesības uz kompensāciju par ikgadējo atvaļinājumu, kas, izbeidzot darba tiesiskās attiecības, nav izmantots, pārkāpj pamattiesību uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu būtisko saturu. Vai tas nozīmē, ka Vācija, kuras tiesiskais regulējums tika apstrīdēts, ir pārkāpusi LES 2. pantu ( 128 )? Manuprāt, pat ja runa būtu par pamattiesību būtības pārkāpumu, atbilde ir noliedzoša. Tiklīdz Vācija mainītu tiesisko regulējumu, šis pārkāpums tiktu novērsts. Ar tiesību uz ikgadējo atvaļinājumu atšķirīgu izpratni Vācija nav noliegusi tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu nozīmi LES 2. panta vērtību aizsardzībai.

253.

Līdz ar to domstarpībām par pamattiesību saturu vai atšķirībām, līdzsvarojot divas pretējas pamattiesības, nevajadzētu būt par pamatu LES 2. panta pārkāpuma konstatēšanai. Tās ir daļa no konstitucionālā dialoga Savienības tiesību sistēmā, kas pieļauj tiesību atšķirīgu konkretizāciju, kamēr tās nav konkretizētas Savienības līmenī ( 129 ). Tomēr šādas domstarpības nenoliedz pašas vērtības.

254.

LES 2. panta pārkāpums būtu jākonstatē tikai tad, ja Tiesa secinātu, ka dalībvalsts ir pārkāpusi Hartā nostiprinātās tiesības, noliegdama vērtību, ko šīs tiesības konkretizē.

255.

Vai, ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Komisija ir pierādījusi, ka Ungārijas izdarītais pārkāpums, pieņemot grozījumu likumu, kura dēļ tika pieņemti strīdīgie noteikumi, var pamatot konstatējumu par LES 2. panta pārkāpumu?

256.

Manuprāt, šīs lietas apstākļos uz šo jautājumu jāatbild apstiprinoši.

257.

Konstatējums, ka strīdīgais tiesiskais regulējums daudzējādā ziņā ierobežo pakalpojumu brīvu apriti, un vēl jo vairāk konstatējums, ka ar šiem pašiem noteikumiem ir pārkāptas četras Hartā garantētās tiesības, patiešām ir nopietna norāde uz iespējamu LES 2. panta pārkāpumu.

258.

Būtiski ir, ka šo daudzo Savienības tiesību normu pārkāpumiem šajā lietā ir viens un tas pats iemesls: Ungārijas nodoms pasargāt nepilngadīgos no “LGBTI satura”, ko šī valsts uzskata par kaitīgu. Tas atspoguļo Ungārijas likumdevēja nostāju, ka LGBTI personas ir nevēlama sabiedrības daļa, kas nav pelnījusi vienlīdzīgu attieksmi.

259.

LGBTI tiesības, jo īpaši ar dzimumidentitāti saistītie jautājumi, joprojām ir sabiedriski jutīgs jautājums ( 130 ). Vai tas būtu iemesls attiecīgo Ungārijas tiesisko regulējumu uzskatīt par vienkārši daļu no Savienības konstitucionālā dialoga, nevis par LES 2. panta pārkāpumu?

260.

Manuprāt, pārkāpums šajā lietā atšķiras no iepriekš minētajiem piemēriem vienā būtiskā veidā. Šajos piemēros ne dažādo līdzsvarošanas rezultātu, ne atšķirīgo izpratni par pamattiesību saturu neizraisīja iesaistīto vērtību noliegšana. Salīdzinājumam – šajā lietā ar attiecīgajiem Ungārijas tiesību aktiem tiek noliegtas LES 2. pantā nostiprinātās vērtības.

261.

Šis LGBTI personu vienlīdzības noliegums, kas ir strīdīgā tiesiskā regulējuma pamatā, ir galvenais visu šajā lietā izdarīto pārkāpumu iemesls. Citi pārkāpumi nebūtu notikuši, ja Ungārija neuzskatītu, ka “LGBTI saturs” ir kaitīgs nepilngadīgo attīstībai.

262.

Uzskatu – tas, ka LGBTI minoritātei piederošas personas ir pelnījušas vienlīdzīgu attieksmi dalībvalstīs, nav atvērts apstrīdēšanai dialoga ceļā. Sabiedrības grupas necienīšana un marginalizācija ir “sarkanās līnijas”, ko nosaka tādas vērtības kā vienlīdzība, cilvēka cieņa un cilvēktiesību ievērošana.

263.

Veids, kā panākt šo vienlīdzību, var atšķirties, un par to var diskutēt, taču principiālā izvēle aizliegt diskrimināciju dzimuma vai seksuālās orientācijas dēļ ir stingri nostiprināta Savienības konstitucionālajā sistēmā. Tas tā ir, pat ja LGBTI jautājumi ir sociāli jutīgi. Ja aizsargātais pamats tiktu aizstāts ar sabiedrībā mazāk strīdīgu pamatu, piemēram, ādas krāsu vai reliģisko piederību, tad vienlīdzības noliegums ar tādu tiesisko regulējumu, kāds aplūkots šajā lietā, būtu acīmredzams.

264.

Tāpēc, neraugoties uz jautājuma jutīgumu, uzskatu, ka strīdīgais Ungārijas tiesiskais regulējums atbilst vērtību nolieguma kritērijam LES 2. panta pārkāpuma konstatēšanai.

265.

Ja Savienības tiesību pārkāpumu cēlonis ir vērtību noliegšana, tas neizbēgami izraisa novirzi no LES 2. pantā noteiktā sabiedrības modeļa. Šīs vērtības ir savstarpēji saistītas, un konstatējums, ka viena no tām ir pārkāpta, ir norāde uz to, ka attiecīgā dalībvalsts noliedz konstitucionālās demokrātijas modeli, kura pamatā ir cilvēktiesību ievērošana.

266.

Šajā lietā Komisija apgalvoja, ka vērtības, kas ir pārkāptas ar strīdīgo tiesisko regulējumu, ir vienlīdzība, cilvēka cieņa un cilvēktiesību ievērošana.

267.

Šajā ziņā pamattiesību pārkāpumu konstatēšana var liecināt par vērtībām, kuras ar šiem pārkāpumiem ir tikušas noliegtas. Visas pamattiesības, kuras, manuprāt, ir pārkāptas šajā lietā, ir LES 2. pantā nostiprināto vērtību, uz kurām atsaucas Komisija, izpausme un konkretizācija.

268.

Pirmkārt, Hartas 21. panta pārkāpums, kas izpaužas kā LGBTI minoritātes grupas locekļu diskriminācija un viņu stigmatizācija un marginalizācija, ir krasā pretrunā ar vienlīdzības un tolerances vērtībām, kā arī ar cilvēka cieņu.

269.

Otrkārt, Hartas 11. pantā garantētās vārda un informācijas brīvības pārkāpums ir pretrunā būtiskam LES 2. pantā paredzētās plurālistiskas un demokrātiskas sabiedrības pamatam ( 131 ), kas ir nepieciešams vienlīdzības un cilvēka cieņas priekšnoteikums.

270.

Treškārt, Hartas 7. pantā aizsargāto tiesību uz privāto un ģimenes dzīvi ierobežojums ir krasā pretrunā ar cilvēka cieņas vērtību.

271.

Cilvēka cieņa ir ne tikai pamattiesības, bet arī vērtība, kas izteikta LES 2. pantā. Citējot kolēģi ģenerāladvokātu, “cilvēka cieņas vērtība kopš Otrā pasaules kara veido Eiropas konstitucionālisma patieso Grundnorm pretstatā totalitārisma šausmām, kas bija noliegušas jebkādu cilvēka vērtību” ( 132 ).

272.

Vairāk nekā jebkad agrāk, ņemot vērā pašreizējās norises pasaulē, ir svarīgi neaizmirst, kāpēc Eiropas Savienība ir pasludinājusi LES 2. pantā nostiprinātās vērtības un kāpēc ir būtiski šīs vērtības atkārtoti apstiprināt un aizsargāt.

273.

Noslēgumā – uzskatu, ka šie pamattiesību pārkāpumi pierāda strīdīgo noteikumu būtisko novirzi no konstitucionālās demokrātijas modeļa, kurā tiek ievērotas cilvēktiesības un kurš atspoguļots LES 2. pantā.

274.

LES 2. pantā apstiprināto vērtību noliegums ir netveramais “kaut kas vairāk”, un tas ir pamudinājis Komisiju izvirzīt sesto pamatu.

275.

Šā iemesla dēļ uzskatu, ka Tiesai būtu jākonstatē, ka, pieņemdama grozījumu likumu, kura dēļ tika ieviests 1., 3., 4., 6. un 7. noteikums, Ungārija ir pārkāpusi LES 2. pantu.

276.

Šajā secinājumu daļā pievērsīšos pārējiem argumentiem, kas saistīti ar Komisijas apgalvojumiem, ka Ungārija ir pārkāpusi konkrētus Savienības sekundāro un primāro tiesību noteikumus par pakalpojumu brīvu apriti un VDAR (Komisijas pirmais līdz ceturtais pamats).

277.

Komisija apgalvo, ka, pieņemdama 3., 4., 5. un 6. noteikumu, Ungārija ir pārkāpusi Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvu.

278.

Tāpat kā citi instrumenti, kas reglamentē pakalpojumu brīvu apriti iekšējā tirgū, Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva ir balstīta uz savstarpējas atzīšanas principu, kas izteikts kā “izcelsmes valsts” princips. Šis Audiovizuālo pakalpojumu direktīvas 2. panta 1. punktā nostiprinātais princips nozīmē, ka audiovizuālo mediju pakalpojumu sniedzēji darbojas saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā tie dibināti.

279.

Piemērojot šo principu, Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas 3. panta 1. punktā uzņēmējvalstij (audiovizuālo mediju pakalpojumu saņēmējai) ir noteikts pienākums nodrošināt uztveršanas brīvību, neierobežojot pārraidīšanu, ko veic citu dalībvalstu pakalpojumu sniedzēji, jebkādu apsvērumu dēļ, kas attiecas uz jomām, kuras koordinē ar šo direktīvu.

280.

Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas 6.a pantā noteikts, ka dalībvalstīm jāveic atbilstīgi pasākumi, lai aizsargātu nepilngadīgo fizisko, garīgo vai tikumisko attīstību. Šie pasākumi var ietvert pārraides laika ierobežošanu, un tiem jābūt samērīgiem ar iespējamo raidījuma kaitējumu. Ja raidījumā ievēroti noteikumi, kuru mērķis ir nepilngadīgo aizsardzība izcelsmes valstī, to būtu jāatļauj brīvi pārraidīt uz jebkuras citas dalībvalsts teritoriju.

281.

Ņemot vērā šo tiesisko regulējumu, Komisija vispirms apgalvo, ka 4. noteikums, kas paredz “LGBTI satura” raidījumus klasificēt V kategorijā, un tas nozīmē, ka tos var pārraidīt tikai no plkst. 22.00 līdz 5.00, nevar tikt uzskatīts par Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas 6.a panta īstenošanu un tādējādi ir audiovizuālo mediju pakalpojumu brīvas aprites ierobežojums.

282.

Iebildumu rakstā Ungārija vispirms apgalvo, ka 4. noteikums tika pieņemts, īstenojot Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas 6.a pantu. Direktīva nesaskaņojot tādu raidījumu veidus, kas tiek uzskatīti par kaitīgiem nepilngadīgajiem, izņemot prasību, ka saturam, kurā attēlota nepamatota vardarbība un pornogrāfija, jāpiemēro visstingrākie pasākumi. Ņemot vērā šādu minimālu saskaņošanu, Ungārija norāda, ka dalībvalstu autonomijā ietilpst, pamatojoties uz savām kultūras un morālajām vērtībām, noteikt, kuri raidījumi ir kaitīgi bērniem.

283.

Tomēr, kā apgalvo Komisija, lēmumam par bērniem potenciāli kaitīgu saturu jābūt pamatotam ar zinātniskiem pierādījumiem par konkrēta satura iespējamo kaitīgumu.

284.

Kā paskaidrots iepriekš (šo secinājumu 111. punkts), Ungārija nav iesniegusi nevienu pierādījumu, ka raidījumi ar “LGBTI saturu” kaitētu nepilngadīgo attīstībai. Turklāt tika konstatēts (skat. šo secinājumu daļu par Komisijas piekto pamatu), ka šāds ierobežojums iejaucas vārda un informācijas brīvībā un tiesībās uz privāto dzīvi, kā arī ir diskriminējošs un pretrunā LGBTI personu cilvēka cieņai. Tā kā jebkuram pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumam ( 133 ) – ieskaitot audiovizuālo mediju pakalpojumus ( 134 ) – ir jāievēro pamattiesības, nevar pieņemt, ka 4. noteikums kalpo nepilngadīgo aizsardzībai.

285.

Tādējādi 4. noteikumu nevar interpretēt kā Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas 6.a panta īstenošanu.

286.

Ungārija arī apgalvo, ka klasifikācijas prasība attiecas tikai uz raidījumiem, kuru centrālais elements ir “LGBTI saturs”, savukārt raidījumus, kuros šāds saturs nav noteicošais, bet tikai sporādisks, nav jāklasificē V kategorijā. Tas nozīmētu, ka filma, kuras tēma ir LGBTI ģimenes dzīve, vai dokumentālā filma par dzimuma maiņu Ungārijā jāklasificē V kategorijā. Tomēr programmas, kurās ir tikai atsevišķas ainas ar “LGBTI saturu”, piemēram, homoseksuāls pāris, kas sadevies rokās, nav jāklasificē V kategorijā.

287.

Ungārijas viedoklis neatspēko apgalvojumu, ka pastāv apraides brīvības ierobežojums raidījumiem, kuru galvenais temats ir “LGBTI saturs”. Saskaņā ar judikatūru pakalpojumu sniegšanas ierobežojums pastāv ne tikai tad, ja valsts pasākums aizliedz pakalpojumu sniegšanu, bet arī tad, ja tas citādi kavē citā dalībvalstī reģistrēta pakalpojumu sniedzēja darbību vai padara to mazāk pievilcīgu ( 135 ). Šāds ierobežojums, kā jau iepriekš paskaidrots, nav konsekventi pamatots ne ar nepilngadīgo fiziskās, garīgās vai tikumiskās attīstības aizsardzību, ne ar vecāku tiesībām audzināt savus bērnus atbilstoši savai personiskajai pārliecībai.

288.

Tādējādi 4. noteikums ir nepamatots audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanas ierobežojums.

289.

Ungārijas tiesiskajā regulējumā ir noteikts izņēmums no klasifikācijas pienākuma attiecībā uz paziņojumiem sabiedrības interesēs un izpratnes veicināšanas vēstījumiem ( 136 ). Tomēr 6. noteikums paredz, ka paziņojumu, kurā ietverts “LGBTI saturs”, nevar par tādu uzskatīt. Mediju paziņojumi ar “LGBTI saturu”, piemēram, informācija par praida gājiena organizēšanu, jāklasificē – un tos (ticamākais) var klasificēt – V kategorijā, tas ir, tos var pārraidīt tikai iepriekš minētajās ierobežotajās stundās.

290.

Attiecībā uz 6. noteikumu Komisija apgalvo, ka Ungārija ir pārkāpusi Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas 6.a pantu.

291.

Iebildumu rakstā Ungārija pamato savu rīcību ar nepilngadīgo aizsardzību un vecāku tiesību nodrošināšanu.

292.

Tomēr tā paša iemesla dēļ kā attiecībā uz 4. noteikumu arī 6. noteikumu nevar attaisnot ar šo vajadzību. Kopā ar 4. noteikumu arī tas ir pretrunā vārda un informācijas brīvībai un LGBTI personu tiesībām uz privāto dzīvi un ir diskriminējošs dzimuma un seksuālās orientācijas dēļ, jo klasifikācijas pienākumam tiek pakļauti tikai paziņojumi sabiedrības interesēs, kuros ietverts “LGBTI saturs”, bet ne paziņojumi, kas attiecas uz heteroseksuālu personu un cisdzimuma personu dzīvi ( 137 ).

293.

Līdz ar to 6. noteikums ir nepamatots audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanas ierobežojums, kas ir pretrunā Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas 6.a pantam.

294.

6. noteikums attiecas uz nekomerciāliem paziņojumiem, savukārt 3. noteikums, kas ietverts Reklāmas likumā, attiecas uz komercpaziņojumiem. Tas aizliedz reklāmas ar “LGBTI saturu” padarīt pieejamas nepilngadīgajiem.

295.

Komisija apgalvo, ka ar 3. noteikumu tiek pārkāpts Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas 9. panta 1. punkta c) apakšpunkta ii) punkts, kas paredz, ka dalībvalstīm jānodrošina, ka mediju pakalpojumu sniedzēju nodrošinātie audiovizuālie komercpaziņojumi atbilst diskriminācijas aizliegumam, tostarp dzimuma un seksuālās orientācijas dēļ. Šī Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas norma ir vispārējā diskriminācijas aizlieguma principa izpausme.

296.

Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva attiecas tikai uz tiem komercpaziņojumiem, kas pievienoti audiovizuālo mediju pakalpojumiem vai ir tajos iekļauti ( 138 ). Tas tomēr ir liels skaits pakalpojumu, piemēram, tie, kas uzskaitīti Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas 1. panta h) punktā, proti, televīzijas reklāma, sponsorēšana, televeikals un produktu izvietošana. Šādi paziņojumi ietilpst Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas piemērošanas jomā.

297.

Tomēr rakstveida iebildumu rakstā un atbildē uz repliku Ungārija apgalvo, ka Reklāmas likums jālasa kopā ar Preses brīvības likumu un Plašsaziņas līdzekļu likumu un ka Reklāmas likums neattiecas uz reklāmu pārraidi audiovizuālajos medijos.

298.

Reklāmas likuma 1. panta 3. punktā, kurā iekļauts 3. noteikums, ir norādīts, ka reklāmai audiovizuālo un radio mediju pakalpojumu jomā jāpiemēro 2010. gada Likums Nr. CIV (Preses brīvības likums) un 2010. gada Likums Nr. CLXXXV (Likums par plašsaziņas līdzekļiem). Tomēr tas nepierāda, ka Reklāmas likums nav piemērojams. Ja Ungārijas likumdevēja nodoms būtu norādīt, ka tikai šie abi likumi reglamentē reklāmu televīzijā un radio, tekstā, visticamāk, tiktu izmantots ierobežojošs formulējums (piemēram, “tikai” vai “piemēro tikai šos likumus”). Tā kā tas tā nav, Reklāmas likums joprojām ir piemērojams kopā ar tiem.

299.

Tādējādi Reklāmas likums ietilpst Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas darbības jomā, un, aizliedzot “LGBTI saturu”, tas ierobežo to pakalpojumu sniegšanu, kurus tā reglamentē. Tāpat kā iepriekš norādīts attiecībā uz 4. un 6. noteikumu, 3. noteikums ir nepamatots audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanas ierobežojums, kas ir pretrunā Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas 9. panta 1. punkta c) apakšpunkta ii) punktam.

300.

Saskaņā ar 5. noteikumu Mediju padomei ir jāpieprasa citai dalībvalstij rīkoties saistībā ar pārkāpumiem, ko izdarījis šīs valsts jurisdikcijā esošs audiovizuālo pakalpojumu sniedzējs, kas pārraida raidījumus Ungārijā un ir pārkāpis Ungārijas klasifikācijas noteikumus attiecībā uz “LGBTI saturu”.

301.

Komisija apgalvo, ka ar 5. noteikumu ir pārkāpts Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas 2. un 3. panta 1. punktā noteiktais izcelsmes valsts princips, jo ar to ir izveidots mehānisms, ar kuru uztveršanas dalībvalsts cenšas uzlikt izcelsmes dalībvalstij pienākumu nodrošināt atbilstību tās noteikumiem saskaņā ar nosacījumiem, kas nav paredzēti direktīvā.

302.

Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas 3. panta 2. punktā ir paredzēta iespēja uz laiku atkāpties no uztveršanas valsts pienākuma nodrošināt no citām dalībvalstīm pārraidīto audiovizuālo mediju pakalpojumu uztveršanu. Tas ir iespējams tikai tad, ja pakalpojumu sniedzējs citā dalībvalstī nepārprotami, nopietni un būtiski pārkāpj Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas 6. panta 1. punkta a) apakšpunktu vai 6.a panta 1. punktu.

303.

Tomēr Komisija, kurai piekrītu, uzskata, ka 3. panta 2. punktu nevar interpretēt tādējādi, ka tas ļauj dalībvalstij savās valsts tiesībās izveidot īpašu paralēlu noteikumu, lai savus noteikumus attiecinātu uz pakalpojumu sniedzējiem, kas atrodas citas dalībvalsts jurisdikcijā, un piemērotu intervences slieksni, kas ir zemāks par minētajā 3. panta 2. punktā paredzēto.

304.

Ungārija tomēr apgalvo, ka 5. noteikuma mērķis nebija īstenot Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas 3. panta 2. punktu, bet gan tās 4. panta 2. punktu.

305.

Saskaņā ar minēto tiesību normu dalībvalsts, kas izmantojusi brīvas izvēles iespēju pieņemt sīkāk izstrādātus vai stingrākus noteikumus attiecībā uz mediju pakalpojumu sniedzējiem saskaņā ar 4. panta 1. punktu, izņēmuma kārtā izcelsmes dalībvalstij var pieprasīt, lai tās jurisdikcijā esošie pakalpojumu sniedzēji ievērotu šos noteikumus, un tas ir iespējams tikai tad, ja to mediju pakalpojumi ir pilnībā vai galvenokārt vērsti uz šīs dalībvalsts teritoriju ( 139 ).

306.

Tādējādi šī tiesību norma ir piemērojama tikai tad, ja dalībvalsts ir izmantojusi iespēju ieviest stingrākus noteikumus koordinētās jomās.

307.

Nepilngadīgo aizsardzība pret iespējami kaitīgiem audiovizuālo mediju pakalpojumiem patiešām ir joma, ko koordinē Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas 6.a panta 1. punkts.

308.

Tomēr Ungārijas noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu raidījumu klasifikāciju (4. un 6. noteikums) nevar interpretēt kā stingrākus noteikumus atbilstoši Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas 4. panta 1. punktam, jo šādiem noteikumiem saskaņā ar šīs pašas tiesību normas formulējumu ir jāatbilst Savienības tiesībām.

309.

Kā paskaidrots iepriekš, šie noteikumi neatbilst Savienības tiesībām, jo tie bez jebkāda pieņemama pamatojuma ierobežo audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu un pārkāpj vairākas Hartā garantētās pamattiesības ( 140 ). Proti, valsts tiesību norma, ar kuru tiek pārkāpts Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas 6.a panta 1. punkts, nevar būt šāds “sīkāk izstrādāts vai stingrāks” noteikums tās 4. panta 2. punkta izpratnē, jo noteikums, kas balstīts uz šīs direktīvas pārkāpumu, nevar būt 4. pantā paredzēta izņēmuma likumīga īstenošana.

310.

Šā iemesla dēļ Ungārija nevar atsaukties uz Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas 4. panta 2. punktu, lai pamatotu 5. noteikuma ierobežojošo raksturu.

311.

Iepriekš minēto iemeslu dēļ ar 5. noteikumu tiek pārkāpts Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas 2. pants un 3. panta 1. punkts.

312.

Komisija apgalvo, ka 1. un 3. noteikums ierobežo informācijas sabiedrības pakalpojumu sniegšanu un tādējādi pārkāpj Direktīvu par elektronisko tirdzniecību.

313.

1. noteikums aizliedz Bērnu aizsardzības likuma adresātiem ( 141 ) darīt pieejamu nepilngadīgajiem “LGBTI saturu”. Kā paskaidrots iepriekš, 3. noteikums aizliedz darīt pieejamu nepilngadīgajiem “LGBTI saturu” komercpaziņojumos. Komisija uzskata, ka abi noteikumi ierobežo informācijas sabiedrības pakalpojumu sniegšanu, pārkāpjot Direktīvas par elektronisko tirdzniecību 3. panta 2. punktu, kurā, tāpat Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas 2. un 3. panta 1. punktā, aizliegts uztverošajām dalībvalstīm noteikt ierobežojumus koordinētās jomās informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējiem no citām dalībvalstīm.

314.

Ungārijas galvenais aizstāvības arguments saistībā ar šo pamatu ir tāds, ka uz šiem diviem noteikumiem neattiecas Direktīvas par elektronisko tirdzniecību 3. panta 2. punkts, jo tas ir piemērojams tikai koordinētām jomām un abi attiecīgie noteikumi nav attiecināmi uz šādām jomām.

315.

Ungārija uzskata, ka 1. noteikums neattiecas uz informācijas sabiedrības pakalpojumiem. Tas esot adresēts tikai tām iestādēm, kas nodrošina bērnu aprūpi un aizsardzību, ko pašas ģimenes nevar nodrošināt, un attiecas uz šo iestāžu pienākumiem pret bērniem, par kuriem tās rūpējas. Tā kā 1. noteikums neparedz prasības informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējiem, Ungārija apgalvo, ka šim noteikumam nav piemērojams Direktīvas par elektronisko tirdzniecību 3. panta 2. punkts.

316.

Tāpat Ungārija apgalvo, ka 3. noteikums neietilpst direktīvas koordinētajās jomās, jo Reklāmas likums īpaši neregulē informācijas sabiedrības pakalpojumus.

317.

Saskaņā ar Direktīvas par elektronisko tirdzniecību 2. panta a) punktu kopsakarā ar Direktīvas (ES) 2015/1535 ( 142 ) 1. panta 1. punkta b) apakšpunktu “informācijas sabiedrības pakalpojumi” ir “jebkād[i] pakalpojum[i], ko parasti sniedz par atlīdzību no attāluma, ar elektroniskiem līdzekļiem un pēc pakalpojumu saņēmēja individuāla pieprasījuma” ( 143 ).

318.

Saskaņā ar Direktīvas par elektronisko tirdzniecību 2. panta h) punktu tās koordinētās jomas ir “prasības, kas noteiktas dalībvalstu juridiskajās sistēmās un kas piemērojamas informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējiem vai informācijas sabiedrības pakalpojumiem, neatkarīgi no tā, vai tās ir vispārējas, vai arī tās ir īpaši izveidotas šiem pakalpojumiem vai pakalpojumu sniedzējiem” ( 144 ).

319.

Tādējādi saskaņā ar šo tiesību normu koordinētās jomas ir arī prasības, ko dalībvalstis nosaka pašiem informācijas sabiedrības pakalpojumiem. Šajā pašā tiesību normā turklāt ir paskaidrots, ka šīs prasības nav jāpiemēro konkrēti informācijas sabiedrības pakalpojumiem, bet tās var tikt noteiktas vispārēji. Tādējādi tāda pakalpojuma satura ierobežojuma noteikšana, ko var sniegt kā informācijas sabiedrības pakalpojumu, ietilpst koordinētajā jomā, pat ja attiecīgā valsts tiesību akta mērķis nav konkrēti reglamentēt informācijas sabiedrības pakalpojumus.

320.

To apstiprina Direktīvas par elektronisko tirdzniecību 2. panta h) punkta i) apakšpunkta otrais ievilkums, kurā īpaši norādīts, ka koordinētās jomas attiecas uz prasībām, kuras pakalpojumu sniedzējam jāizpilda, tai skaitā uz “prasībām attiecībā uz pakalpojumu kvalitāti vai saturu, tostarp [tām], kas piemērojamas reklamēšanai [..]”.

321.

Gan 1., gan 3. noteikums izslēdz iespēju bērniem sniegt noteiktu saturu, ko var piedāvāt informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēji. Tāpēc tie ietilpst koordinētajās jomās.

322.

Attiecībā uz 1. noteikumu Ungārija apgalvo, ka tā adresāti nesniedz informācijas sabiedrības pakalpojumus vai jebkādus pakalpojumus tādā izpratnē, kā šis jēdziens definēts Savienības tiesībās, jo to darbības principā netiek piedāvātas par atlīdzību. Līdz ar to tā apgalvo, ka 1. noteikums neietilpstot Direktīvas par elektronisko tirdzniecību piemērošanas jomā.

323.

Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru “pakalpojumu sniegšanas brīvība dod labumu gan pakalpojumu sniedzējam, gan to adresātam” ( 145 ).

324.

Tādējādi, pat ja 1. noteikuma adresāti nesniedz informācijas sabiedrības pakalpojumus, tie tomēr tiek atturēti no šādu pakalpojumu izmantošanas. Piemēram, bērnu dienas aprūpes iestādei nav iemesla izmantot citās dalībvalstīs digitālās platformās pieejamās filmas vai multfilmas, ja tajās ir iekļauts “LGBTI saturs”. Šai iestādei vai jebkurai citai iestādei, uz kuru attiecas 1. noteikums, arī nebūtu iemesla izmantot iepirkšanos tiešsaistē, lai iegādātos grāmatu vai citu materiālu ar “LGBTI saturu”, ņemot vērā, ka saskaņā ar 1. noteikumu tā nevarētu izmantot šo materiālu savā darbībā. Šis ierobežojums potenciālajiem saņēmējiem izmantot noteiktus pakalpojumus ir ierobežojums šādu pakalpojumu sniegšanai no vienas dalībvalsts uz citu ( 146 ).

325.

Tādējādi situācijas, uz kurām attiecas 1. noteikums, var ietilpt Direktīvas par elektronisko tirdzniecību piemērošanas jomā.

326.

Gan 1., gan 3. noteikums ierobežo informācijas sabiedrības pakalpojumu sniegšanu, pat ja tikai padarot šādu pakalpojumu saņemšanu mazāk pievilcīgu attiecīgo noteikumu subjektiem (kā tas ir 1. noteikuma gadījumā).

327.

Šādus ierobežojumus nevar attaisnot, jo tiem trūkst dzīvotspējīga sabiedrības interešu pamatojuma un tie pārkāpj vairākas Hartā aizsargātas tiesības, kā tas norādīts iepriekš ( 147 ).

328.

Tādējādi gan 1., gan 3. noteikums pārkāpj Direktīvas par elektronisko tirdzniecību 3. panta 2. punktu.

329.

Komisija apgalvo, ka 1., 3. un 7. noteikums ierobežo arī tādu pakalpojumu sniegšanu, kas nav audiovizuālie vai informācijas sabiedrības pakalpojumi. Šādi ierobežojumi esot pretrunā Pakalpojumu direktīvas 16. un 19. pantam, kā arī LESD 56. pantam.

330.

Pakalpojumu direktīva kopā ar LESD 56. pantu nosaka vispārīgus noteikumus, kas ļauj piemērot savstarpēju atzīšanu to pakalpojumu jomā, kas nav audiovizuālie vai informācijas sabiedrības pakalpojumi ( 148 ). Pakalpojumu direktīvas 16. un 19. pants aizliedz dalībvalstīm noteikt pakalpojumu sniedzējiem vai pakalpojumu saņēmējiem ierobežojumus, kas nav pamatoti ar vispārējo sabiedrības interešu iemesliem un nav samērīgi ar šiem iemesliem.

331.

Patiešām ir iespējams iedomāties, ka 1. noteikums ierobežo cita veida pakalpojumu sniegšanu, kas nav audiovizuālie vai informācijas sabiedrības pakalpojumi, tādā pašā veidā, kā tas ierobežo pēdējo minēto pakalpojumu sniegšanu. Lai to pierādītu, pietiek ar vienu piemēru. Atbilstoši 1. noteikumam bērnu aprūpes pakalpojumu sniedzēji tiktu atturēti no tādas leļļu teātra izrādes izraudzīšanās, kurā atainota LGBTI personu dzīve, jo viņiem būtu liegts to rādīt viņu aprūpē esošajiem bērniem ( 149 ).

332.

Tā kā uz 1. noteikuma adresātiem attiecas Savienības noteikumi kā uz pakalpojumu saņēmējiem, nevis kā pakalpojumu sniedzējiem, Pakalpojumu direktīvas 2. panta 2. punkta j) apakšpunktā paredzētajam sociālo pakalpojumu izņēmumam nav nozīmes.

333.

Tāpat arī attiecībā uz 3. noteikumu jebkāda cita veida reklāmu, kas nav izvietota audiovizuālo mediju pakalpojumu medijos vai elektroniski, piemēram, uz plakātiem, ja tajā ietverts “LGBTI saturs”, Ungārijā nevarētu izvietot vietās, kur bērni to varētu redzēt, un tas nozīmē vismaz visās sabiedriskās vietās.

334.

Tādēļ 1. un 3. noteikums acīmredzami nepamatoti pārkāpj Pakalpojumu direktīvas 16. un 19. pantā un LESD 56. pantā ietvertos vispārējos noteikumus par aizliegumu ierobežot pakalpojumu sniegšanas brīvību.

335.

Atliek izskatīt 7. noteikumu. Šis noteikums ir daļa no Valsts sabiedriskās izglītības likuma un nepieļauj “LGBTI satura” popularizēšanu (bet ne attēlošanu) seksuālās izglītības kontekstā.

336.

Ungārija apstrīd, ka Savienības tiesības var tikt piemērotas izglītības pasākumiem, un tāpēc 7. noteikums nevarot būt ne Pakalpojumu direktīvas, ne LESD 56. panta pārkāpums.

337.

Kā jau paskaidrots šo secinājumu 56. punktā, izglītības pakalpojumi, ja tos sniedz par atlīdzību, ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā. Ņemot to vērā, 7. noteikums patiešām var ierobežot izglītības pakalpojumu vai jauniešu informēšanas par seksualitāti pakalpojumu sniegšanu, ja to dara ārpus valsts izglītības sistēmas vai šajā sistēmā, bet izmantojot ārpakalpojumu sniedzējus.

338.

Tā kā 7. noteikums aizliedz tikai popularizēt, nevis attēlot “LGBTI saturu”, pakalpojumu sniegšanas ierobežojumu, iespējams, varētu pamatot ar nepieciešamību nodrošināt “objektivitāti” izglītībā. Tomēr, kā jau paskaidrots, šis noteikums nav neitrāls, bet gan tieši diskriminējošs, jo tas neaizliedz jebkāda veida seksuālās dzīves vai uzvedības popularizēšanu, bet aizliedz tikai LGBTI personu seksuālās dzīves vai uzvedības popularizēšanu.

339.

Tādu pašu iemeslu dēļ kā attiecībā uz 1., 3., 4., 5. un 6. noteikumu minētie arī 7. noteikums pārkāpj pamattiesības, jo īpaši Hartas 21. pantu, un tādēļ to nevar attaisnot.

340.

Tādējādi ar 1., 3. un 7. noteikumu tiek pārkāpta Pakalpojumu direktīva un LESD 56. pants.

341.

Komisija apgalvo, ka Likumā par sodāmības reģistra sistēmu ietvertais 8. noteikums pārkāpj VDAR 10. pantu kopsakarā ar Hartas 8. panta 2. punktu.

342.

Saskaņā ar 8. noteikumu iestādēm, kurām ir piekļuve reģistrētiem datiem, ir pienākums “pilnvarotām personām” nodrošināt tiešu piekļuvi sodāmības reģistram par personām, kas notiesātas par dzimumnoziegumiem pret bērniem. Attiecībā uz “pilnvaroto personu” iedalījumu kategorijās Likumā par sodāmības reģistra sistēmu 75./B panta 3. punktā ir noteikts, ka reģistrēto datu pieejamība ir atļauta tikai tad, ja persona, kas pieprasa šos datus, ir pieaugušais, kas ir radinieks personai, kura nav sasniegusi astoņpadsmit gadu vecumu, vai izglīto, uzrauga vai aprūpē šādu personu.

343.

Komisija uzskata, ka pārkāpums pastāv, jo 8. noteikumā nav pietiekami skaidri norādīts, kas ir pilnvarots iesniegt datu pieprasījumu un tādējādi netiek nodrošinātas pietiekamas garantijas datu subjektu tiesību un brīvību aizsardzībai attiecībā uz piekļuves nosacījumiem viņu personas datiem.

344.

Iebildumu rakstā Ungārija apgalvo, ka 8. noteikums jāskata kopsakarā ar Ungārijas Civilkodeksa (Polgári törvénykönyv) 8:1. panta 1. punktu, kurā definēts jēdziens “tuvs radinieks”, iekļaujot laulātos, vecākus un bērnus tiešā līnijā (tostarp adoptētus, laulātā bērnus un audžubērnus), brāļus un māsas, partnerus, laulāto radiniekus un citas personas, ar kurām pastāv ģimenes attiecības. Šī dalībvalsts turklāt norāda, ka saskaņā ar dažādām Civilkodeksa normām personām, kas ir atbildīgas par nepilngadīgo aizbildnību vai uzturēšanu, piemēram, vecākiem ar vecāku varu, aizbildņiem, adoptētājiem un personām, kas atbalsta vecāku, dzīvojot vienā mājsaimniecībā, arī ir tiesības pieprasīt piekļuvi datiem saskaņā ar Likumu par sodāmības reģistra sistēmu. Šo iemeslu dēļ Ungārija apgalvo, ka pilnvaroto personu saraksts ir pienācīgi definēts un faktiski vēl vairāk aizsargāts ar piekļuves kritērijiem, saskaņā ar kuriem pilnvarotajai personai a) jāuzskata, ka šie dati ir “visticamāk nepieciešami” tiesvedības vajadzībām, un b) “būtu nesamērīgi grūti iegūt attiecīgos datus citā veidā”.

345.

Vispirms jānorāda, ka VDAR mērķis, kā noteikts tās 1. pantā, kā arī tās 1. un 10. apsvērumā, tostarp ir nodrošināt augstu aizsardzības līmeni fizisko personu pamattiesībām un brīvībām, jo īpaši viņu tiesības uz privāto dzīvi saistībā personas datu apstrādi, kā nostiprināts Hartas 8. panta 1. punktā un LESD 16. panta 1. punktā, kas arī visām fiziskajām personām piešķir tiesības uz to personas datu aizsardzību. Konkrēti šim nolūkam VDAR paredz, ka jebkurai personas datu apstrādei ir jāatbilst VDAR 5. pantā noteiktajiem datu apstrādes principiem. Lai apstrāde būtu likumīga, jābūt izpildītam vienam no šīs regulas 6. pantā uzskaitītajiem nosacījumiem ( 150 ).

346.

Šādā veidā datu apstrāde ir likumīga saskaņā ar VDAR 6. panta 1. punkta e) apakšpunktu, ja tā ir nepieciešama, “lai izpildītu uzdevumu, ko veic sabiedrības interesēs vai īstenojot [..] oficiālās pilnvaras”. Ar 10. pantu ir noteikti papildu ierobežojumi sodāmības reģistra datu apstrādei, paredzot, ka to kontrolē oficiāla iestāde vai atļauj tiesību akti, nodrošinot atbilstošas garantijas.

347.

Tiesa ir precizējusi, ka VDAR neuzliek absolūtu aizliegumu valsts iestādēm izpaust personas datus, ja vien izpaušana kalpo leģitīmām sabiedrības interesēm un ietver pienācīgu datu subjektu tiesību un brīvību aizsardzību ( 151 ). Tāpat Hartas 8. panta 2. punktā ir noteikts, ka personas dati jāapstrādā tostarp “noteiktiem mērķiem un ar attiecīgās personas piekrišanu vai ar citu likumīgu pamatojumu, kas paredzēts tiesību aktos”.

348.

Nepilngadīgo aizsardzība pret tiem, kas viņiem varētu nodarīt kaitējumu, neapšaubāmi ir ārkārtīgi svarīgas sabiedrības intereses, kas tādējādi varētu attaisnot personas datu izpaušanu. Tajā pašā laikā sodāmības reģistra dati ir ļoti sensitīvi un var radīt stigmatizāciju. To izpaušana var nopietni ietekmēt personas privāto un profesionālo dzīvi, tāpēc ir nepieciešams stingrs pamatojums un skaidras tiesiskās garantijas ( 152 ).

349.

Tāpēc, līdzsvarojot šīs abas intereses, valsts pasākumi, kas paredzēti nepilngadīgo aizsardzības mērķa sasniegšanai, jāizvērtē atbilstoši samērīguma prasībām.

350.

Šajā ziņā Ungārija apgalvo, ka ar 8. noteikumu izveidotais datu režīms ir pamatots un samērīgs, ņemot vērā tā mērķi.

351.

Tam es nepiekrītu. Manuprāt, 8. noteikums pārsniedz to, kas nepieciešams nepilngadīgo aizsardzības nodrošināšanai.

352.

Pirmkārt, to personu kategorija, kurām saskaņā ar 8. noteikumu ir atļauts piekļūt personas datiem par kriminālsodāmību saistībā ar dzimumnoziegumiem pret bērniem, ir pārāk neprecīza un plaša, lai atbilstu VDAR 10. pantam. Saistībā ar piekļuves piešķiršanu personas datiem kompetentajām valsts iestādēm Tiesa ir lēmusi, ka, lai izpildītu samērīguma prasību, valsts tiesību aktos, kas atļauj šādu piekļuvi, “ir jāparedz skaidri un precīzi noteikumi par attiecīgā pasākuma tvērumu un piemērošanu un minimālajām prasībām, lai tā rezultātā personām, kuru personas dati tikuši pārsūtīti, būtu pietiekamas garantijas, kas ļautu šos datus efektīvi aizsargāt pret ļaunprātīgas izmantošanas risku” ( 153 ). Tas būtu jāpiemēro arī attiecībā uz privātpersonu piekļuvi personas datiem. Turklāt VDAR 5. panta 1. punktā nostiprinātais pārredzamības princips prasa, lai visa informācija un saziņa saistībā ar šo personas datu apstrādi, būtu “viegli pieejama”.

353.

Ņemot to vērā, neuzskatu, ka to “pilnvaroto personu” kategorija, kurām saskaņā ar 8. noteikumu atļauts iesniegt datu pieprasījumu, ir pietiekami definēta un ierobežota ar dažādām normām, kas izkliedētas gan Likumā par sodāmības reģistra sistēmu, gan Ungārijas Civilkodeksā.

354.

Fiziskām personām jābūt iespējai skaidri saprast, ka to personas dati tiek vākti, apstrādāti un izpausti saskaņā ar datu aizsardzības principiem. Tā tas nav gadījumā, kad datu subjektam ir jāorientējas sarežģītā un sadrumstalotā valsts tiesību normu kopumā, kurā neviena norma skaidri nenorāda savstarpējo saistību, tādējādi radot nevajadzīgu neskaidrību un procesuālo neefektivitāti.

355.

Otrkārt, materiālie piekļuves nosacījumi valsts tiesībās nav definēti pietiekami precīzi, lai kompetentā iestāde varētu pārbaudīt, vai šāda piekļuve ir pamatota un nepieciešama.

356.

Jo īpaši atsaucos uz Likuma par sodāmības reģistra sistēmu 75./B panta 3. punkta b) apakšpunktu, kurā noteikts, ka piekļuve tiek piešķirta pilnvarotai personai, kura uzskata, ka piekļuve datiem ir nepieciešama īpašiem mērķiem, un kurai būtu acīmredzamas grūtības tos iegūt ar citiem līdzekļiem.

357.

Tādējādi izšķiroši ir tas, ka 8. noteikums apvienojumā ar Likuma par sodāmības reģistra sistēmu 75./B panta 3. punkta b) apakšpunktu ir balstīts tikai uz pašdeklarāciju un faktiski nepieciešamības un samērīguma izvērtēšanu nodod pieprasītājas personas, nevis kompetentās iestādes, kas atbild par sodāmības reģistra pieejamības uzraudzību, rokās.

358.

Manuprāt, pašdeklarācija par nepieciešamību nav saderīga ar VDAR 10. pantu un Hartas 8. pantu, un rada diskrecionāras piemērošanas risku.

359.

Tādējādi 8. noteikumā un citās Likuma par sodāmības reģistra sistēmu normās paredzētie nosacījumi nenodrošina pietiekamas garantijas saskaņā ar VDAR normām un Hartas 8. pantu.

360.

Līdz ar to 8. noteikums pārkāpj VDAR 10. pantu un Hartas 8. panta 2. punktu, kā apgalvo Komisija.

361.

Komisija ir lūgusi piespriest Ungārijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Ungārijai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

362.

Saskaņā ar šā Reglamenta 140. panta 1. punktu dalībvalstis, kas iestājušās lietā, kā arī Eiropas Parlaments savus tiesāšanās izdevumus sedz paši.

363.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai: