1.

Tieslietu digitalizācijai ir būtiska ietekme uz procesuālajām pamattiesībām kriminālprocesā, jo īpaši uz tiesībām būt klāt lietas izskatīšanā tiesā un tiesību uz aizstāvību ievērošanu. Nepieciešamība nodrošināt tiesvedības nepārtrauktību Covid‑19 pandēmijas laikā un sabiedrības veselības aizsardzības intereses ir likušas dalībvalstīm un valstīm visā pasaulē vai nu ieviest savās sistēmās videokonferenču izmantošanu kriminālprocesā, vai arī palielināt un vispārināt to izmantošanu ( 2 ). Ar “attālināto atbildētāju” ( 3 ) saistīto problēmu parādīšanās rada sensitīvus jautājumus par pienācīgu līdzsvaru starp procesuālo pamattiesību īstenošanu kriminālprocesā un digitālo līdzekļu izmantošanu efektīvai tiesvedības pārvaldībai.

2.

Savienības tiesībās – Direktīvas (ES) 2016/343 ( 4 ) 8. panta 1. punktā ir noteiktas aizdomās turēto un apsūdzēto procesuālās tiesības būt klāt lietas izskatīšanā tiesā, un tas ir būtisks Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. un 48. pantā nostiprināto pamattiesību uz taisnīgu tiesu elements. Pamatlietā rodas jautājums, vai šī tiesību norma nepieļauj krimināltiesas pieņemtu lēmumu atļaut apsūdzētajai personai piedalīties lietas izskatīšanā tiesā ar videokonferences starpniecību, lai gan valsts tiesībās nav konkrēta juridiskā pamata, kas paredzētu šādu dalības veidu. Tādējādi tas dod Tiesai iespēju pirmo reizi interpretēt tiesības būt klāt lietas izskatīšanā tiesā, izmantojot videokonferenci vai citu attālinātas saziņas tehnoloģiju.

3.

Direktīvas 2016/343 9., 33., 35. un 48. apsvērumā ir paredzēts:

[..]

[..]

[..]

4.

Direktīvas 2016/343 1. pantā “Priekšmets” ir noteikts:

“Ar šo direktīvu paredz kopējus minimālos noteikumus, kas attiecas uz:

[..]

b) tiesībām piedalīties klātienē [būt klāt] lietas izskatīšanā tiesā kriminālprocesā.”

5.

Šīs direktīvas 8. panta “Tiesības piedalīties klātienē [būt klāt] lietas izskatīšanā tiesā” 1.–2. punktā ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka aizdomās turētajiem vai apsūdzētajiem ir tiesības piedalīties klātienē [būt klāt] lietas izskatīšanā tiesā.

2.   Dalībvalstis var paredzēt, ka tiesas sēde, kurā var tikt pieņemts nolēmums par aizdomās turētā vai apsūdzētā vainīgumu vai nevainīgumu, var notikt bez minētās personas klātbūtnes ar noteikumu, ka:

6.

Zakon za merkite i deystviyata po vreme na izvanrednoto polozhenie, obyaveno s reshenie na Narodnoto sabranie ot 13.03.2020 i za preodolyavane na posleditsite (Likums par pasākumiem un rīcību ārkārtas situācijas laikā, kas izsludināts ar Nacionālās asamblejas 2020. gada 13. marta rīkojumu, un par tās seku pārvarēšanu, turpmāk tekstā – “Likums par pasākumiem ārkārtas situācijas laikā”), kas bija piemērojams līdz 2022. gada 31. maijam, 6.a panta 2. punktā bija paredzēts:

“Ārkārtas situācijas, t.i., ārkārtas epidemioloģiskās situācijas laikā un divus mēnešus pēc tās atcelšanas atklātas tiesas sēdes [..] var notikt attālināti, ja tiek nodrošināta tieša un virtuāla pušu piedalīšanās tiesas procesā vai tiesvedībā. Par notikušajām tiesas sēdēm jāsastāda protokols, ko nekavējoties publicē, un tiesas sēdes ieraksti jāglabā līdz protokola labošanai un papildināšanai paredzētā termiņa beigām, ja vien procesuālajā kodeksā nav noteikts citādi. Tiesa [..] informē puses, ja tiesas sēdi ir paredzēts noturēt attālināti.”

7.

Nakazatelno‑protsesualen kodeks (Kriminālprocesa likums, turpmāk tekstā – “NPK”) 55. pantā ir noteikts:

“Apsūdzētajai personai ir šādas tiesības: [..] piedalīties kriminālprocesā.”

8.

NPK 269. pantā ir noteikts:

“(1)   Krimināllietās, kurās apsūdzētajam tiek izvirzīta apsūdzība smaga nozieguma izdarīšanā, viņa klātbūtne tiesas sēdē ir obligāta.

(2)   Tiesa var noteikt, ka apsūdzētajam jāpiedalās tiesas sēdē arī lietās, kurās viņa klātbūtne nav obligāta, ja tas ir nepieciešams objektīvās patiesības noskaidrošanai.

(3)   Ja vien tas netraucē objektīvās patiesības noskaidrošanai, lietu var iztiesāt bez apsūdzētā klātbūtnes, ja:

1. viņš neatrodas norādītajā adresē vai ir to nomainījis, neinformējot atbildīgo iestādi;

2. viņa dzīvesvieta Bulgārijā nav zināma un tā nav noskaidrota arī padziļinātā pārbaudē;

3. pienācīgi izsaukts uz tiesu, viņš nav norādījis pamatotus neierašanās iemeslus, un ir ievērota NPK 247.c panta 1. punktā paredzētā procedūra;

4. viņš atrodas ārpus Bulgārijas teritorijas un:

9.

NPK 115. panta 2. punktā noteikts:

“Apsūdzēto personu nedrīkst nopratināt pilnvarots tiesnesis vai videokonferencē, izņemot gadījumus, kad tā atrodas ārvalstīs un tas netraucē objektīvās patiesības noskaidrošanai.”

10.

NPK 474. panta 1. punktā noteikts:

“Citas valsts tiesu iestāde var veikt tādas personas nopratināšanu, kura ir liecinieks vai eksperts kriminālprocesā un kura atrodas Bulgārijas Republikā, izmantojot videokonferenci vai konferences zvanu, kā arī šādu nopratināšanu ar apsūdzētās personas piedalīšanos tikai tad, ja tas nav pretrunā Bulgārijas tiesību sistēmas pamatprincipiem. Nopratināšana, izmantojot videokonferenci, ar apsūdzētās personas piedalīšanos var notikt tikai ar tās piekrišanu un pēc tam, kad iesaistītās Bulgārijas tiesu iestādes un otras valsts tiesu iestādes ir vienojušās par videokonferences norises kārtību.”

11.

FP tiek apsūdzēts par dalību organizētā grupā, lai iedzīvotos un saskaņoti izdarītu noziedzīgus nodarījumus nodokļu jomā atbilstīgi Nakazatelen kodeks (Kriminālkodekss, turpmāk tekstā – “NK”) 255. pantam. Saskaņā ar NK tas ir smags noziegums.

12.

FP ir pilnvarojis aizstāvi kopš tiesvedības sākuma.

13.

Ar 2019. gada 11. aprīļa spriedumu bijusī Spetsializiran nakazatelen sad (Specializētā krimināltiesa, Bulgārija) atzina FP par vainīgu, un viņš tika notiesāts ar brīvības atņemšanas sodu uz sešiem mēnešiem nosacīti ar pārbaudes laiku uz trim gadiem. Šis spriedums tika atcelts apelācijas instancē. Lieta tika nosūtīta atpakaļ atkārtotai izskatīšanai citā bijušās Spetsializiran nakazatelen sad (Specializētā krimināltiesa), Sofiyski gradski sad (Sofijas pilsētas tiesa, Bulgārija), kas ir iesniedzējtiesa, palātā. Lietas atkārtota izskatīšana sākās 2021. gada 30. jūnijā.

14.

2021. gada 12. oktobra sākotnējā pirmstiesas sēdē FP lūdza iespēju piedalīties attālināti, izmantojot tiešsaistes saziņas savienojumu ar attēla un skaņas pārraidi, jo viņš dzīvoja un strādāja Apvienotajā Karalistē. Viņš paziņoja, ka viņam esot zināmi visi procesuālie dokumenti un ka piedalīšanās attālināti nepārkāpjot viņa tiesības.

15.

FP advokāts fiziski atradās tiesas zālē un paziņoja, ka visi jaunie materiāli varētu tikt nosūtīti FP elektroniski, lai apsūdzētais laikus varētu ar tiem iepazīties. FP advokāts arī norādīja, ka konsultācijas ar viņa klientu varētu organizēt, izmantojot atsevišķu savienojumu, kas varētu notikt ar attēla pārraides pārtraukumu un ārpus tiesas zāles.

16.

Iesniedzējtiesa, pamatojoties uz Likuma par pasākumiem ārkārtas situācijas laikā 6.a panta 2. punktu, atļāva FP attālināti piedalīties 2021. gada 12. oktobra atklātajā tiesas sēdē, ievērojot tiesas noteiktās garantijas un nosacījumus. Nākamajās tiesas sēdēs, izņemot 2022. gada 28. februāra tiesas sēdi, kurā viņš bija fiziski klāt, FP piedalījās, izmantojot videokonferenci.

17.

Tiesas sēdē, kas bija paredzēta 2022. gada 13. jūnijā, FP vēlējās turpināt piedalīties tiesvedībā attālināti. Tomēr iesniedzējtiesai bija šaubas, vai šī iespēja joprojām pastāv saskaņā ar Bulgārijas tiesību aktiem, ņemot vērā, ka Likuma par pasākumiem ārkārtas situācijas laikā 6.a panta 2. punkts vairs nebija piemērojams no 2022. gada 31. maija. Iesniedzējtiesa norāda, ka NPK apsūdzētajam neparedz iespēju piedalīties tiesvedībā, izmantojot videokonferenci, izņemot atsevišķus īpašus gadījumus, no kuriem neviens nav piemērojams šajā tiesvedībā. Tomēr iesniedzējtiesa uzskata, ka Bulgārijas tiesību aktos nav skaidri aizliegts izmantot videokonferences.

18.

Ņemot vērā īpaša juridiskā pamata neesamību, FP aizstāvis ierosināja, ka viņa klients varētu piedalīties tiesas sēdē attālināti, vienlaikus uzskatot viņu par prombūtnē esošu.

19.

Iesniedzējtiesa nepiekrita priekšlikumam FP uzskatīt par prombūtnē esošu. Tā uzskatīja, ka, pat ja FP fiziski neatrodas tiesas zālē, viņš var efektīvi piedalīties lietas izskatīšanā tiesā.

20.

Tā kā valsts tiesībās nav juridiska pamata izmantot videokonferences, iesniedzējtiesa uzskatīja par nepieciešamu pārbaudīt, vai ar Direktīvu 2016/343 ir saderīgi sniegt apsūdzētajam iespēju izlemt, kā izpildīt pienākumu piedalīties kriminālprocesā. Šajā ziņā iesniedzējtiesai ir šaubas, vai FP jāuzskata par klātesošu, ciktāl viņa tiesības nav pārkāptas un ir veikti visi pasākumi, lai nodrošinātu, ka nav būtiskas atšķirības starp viņa fizisko klātbūtni tiesas zālē un viņa dalību tiesvedībā, izmantojot tiešsaistes pieslēgumu.

21.

Ņemot vērā šos apsvērumus, Sofiyski gradski sad (Sofijas pilsētas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai apsūdzētā tiesības būt klāt lietas izskatīšanā tiesā saskaņā ar [Direktīvas 2016/343] 8. panta 1. punktu kopsakarā ar tās 33. un 44. apsvērumu tiktu pārkāptas, ja viņš pēc paša izteikta skaidra lūguma kriminālprocesa tiesas sēdēs piedalītos, izmantojot tiešsaistes pieslēgumu, ar nosacījumu, ka viņa aizstāvību nodrošina viņa pilnvarots advokāts, kas atrodas tiesas zālē, ka šis pieslēgums ļauj viņam sekot līdzi tiesvedības gaitai, norādīt pierādījumus un iepazīties ar pierādījumiem, ka viņš var tikt uzklausīts bez tehniskiem traucējumiem un ka viņam tiek nodrošināta efektīva un konfidenciāla saziņa ar advokātu?”

22.

Rakstveida apsvērumus iesniedza FP, Ungārijas un Latvijas valdības, kā arī Eiropas Komisija.

23.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru valstu tiesu un Tiesas sadarbības procedūrā, kas izveidota ar LESD 267. pantu, Tiesai jāsniedz valsts tiesai noderīga atbilde, kas tai ļautu izspriest tajā izskatāmo lietu. Šajā nolūkā Tiesai vajadzības gadījumā jāpārformulē tai uzdotie jautājumi ( 5 ).

24.

Šajā lietā iesniedzējtiesas jautājuma pamatā ir tas, ka NPK pieprasa apsūdzētā klātbūtni kriminālprocesā, ja šai personai ir izvirzīta apsūdzība par smagu noziegumu, bet tas neparedz iespēju piedalīties šajā procesā, izmantojot videokonferenci. No iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka pastāv noteiktas situācijas, kurās ir iespējama dalība tiešsaistē, proti, pirmstiesas posmā un citās īpašās procedūrās. Tomēr šīs situācijas nav piemērojamas pamatlietā ( 6 ).

25.

Pamatlietā apsūdzētajam FP bija atļauts piedalīties lietas izskatīšanā tiesā līdz noteiktam tiesvedības posmam, kamēr bija piemērojams Likums par pasākumiem ārkārtas situācijas laikā. Pēc tam, kad šis likums vairs nebija piemērojams, un tā kā nebija citas tiesību normas, kas paredzētu tiešsaistes dalību tiesas sēdē, FP lūdza atļauju turpināt piedalīties attālināti, vienlaikus viņu uzskatot par prombūtnē esošu. Iesniedzējtiesa šo lūgumu neapmierināja, jo uzskatīja, ka FP atzīšana par prombūtnē esošu neatbilst tās faktiskajai dalībai tiesvedībā. Iesniedzējtiesa uzskatīja, ka tā varētu ļaut FP lemt par to, kā izpildīt pienākumu būt klāt kriminālprocesā (kurš noteikts NPK 269. panta 1. punktā) un ļaut šai personai piedalīties tiešsaistē, ja tā nodrošina, ka apsūdzētā persona pilnībā piedalās tiesvedībā. Tomēr tai ir šaubas par šā lēmuma saderību ar Direktīvas 2016/343 8. panta 1. punktu.

26.

Ņemot vērā iepriekš minēto, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2016/343 8. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj, ka krimināltiesa apsūdzētajam, kuram saskaņā ar valsts tiesībām jāpiedalās klātienē lietas izskatīšanā tiesā, dod iespēju piedalīties tiesvedībā ar videokonferences starpniecību, neraugoties uz to, ka valsts tiesībās nav skaidras tiesību normas, kas atļautu šādu piedalīšanās veidu.

27.

Direktīvas 2016/343 8. panta 1. punktā ir noteikts – dalībvalstis nodrošina, ka aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem ir tiesības būt klāt lietas izskatīšanā tiesā.

28.

Vispārējie principi attiecībā uz tiesību būt klāt lietas izskatīšanā tiesā īstenošanu ir izstrādāti Tiesas judikatūrā, balstoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru.

29.

Konkrētāk, Tiesa ir atgādinājusi, ka saskaņā ar Direktīvas 2016/343 47. apsvērumu direktīvā ir ievērotas pamattiesības un pamatprincipi, kas atzīti Hartā un ECPAK, tostarp tiesības uz taisnīgu lietas izskatīšanu, nevainīguma prezumpcija un tiesības uz aizstāvību ( 7 ).

30.

Kā izriet no šīs direktīvas 33. apsvēruma, aizdomās turēto vai apsūdzēto tiesību būt klāt lietas izskatīšanā tiesā pamatā ir tiesības uz taisnīgu tiesu, kuras nostiprinātas ECPAK 6. pantā un kurām, kā precizēts Paskaidrojumos attiecībā uz Hartu, atbilst Hartas 47. panta otrā un trešā daļa, kā arī tās 48. pants. Tāpēc Tiesai jāgādā, lai tās veiktā šo pēdējo minēto tiesību normu interpretācija nodrošinātu aizsardzības līmeni, kas atbilst tam, kurš garantēts ECPAK 6. pantā, kā to interpretējusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa ( 8 ).

31.

No Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izriet, ka apsūdzētā ierašanās tiesā ir būtiska taisnīga kriminālprocesa interesēs, un pienākums nodrošināt šai personai tiesības būt klāt tiesas sēžu zālē ir viens no ECPAK 6. panta būtiskajiem elementiem ( 9 ).

32.

Turklāt saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru: lai gan ECPAK 6. panta 3. punkta c) apakšpunkts ikvienam, kas tiek apsūdzēts noziedzīgā nodarījumā, piešķir tiesības “aizstāvēt sevi pašam vai saņemt [..] aizstāvja juridisku palīdzību”, tajā nav precizēts šo tiesību īstenošanas veids. Tādējādi Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atgādinājusi, ka ECPAK “ļauj līgumslēdzējām valstīm izvēlēties līdzekļus, lai nodrošinātu, ka [šīs tiesības] tiek garantētas to tiesu sistēmās, un Cilvēktiesību tiesas uzdevums ir vienīgi pārbaudīt, vai to izvēlētā metode atbilst lietas taisnīgas izskatīšanas prasībām” ( 10 ) [neoficiāls tulkojums].

33.

Šajā ziņā Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir uzsvērusi, ka, ņemot vērā tostarp ECPAK 6. panta 3. punkta c) apakšpunktā garantētās tiesības uz aizstāvību, apsūdzētā iespēja piedalīties tiesas sēdē nozīmē šīs personas tiesības efektīvi piedalīties krimināllietas izskatīšanā tiesā ( 11 ). Parasti tas ietver ne tikai viņa tiesības būt klāt, bet arī tiesības dzirdēt tiesas sēdi un sekot tai līdzi ( 12 ).

34.

Pamatojoties uz šiem apsvērumiem, Tiesa ir nospriedusi, ka Direktīvas 2016/343 8. panta 1. punktā nostiprinātās apsūdzētā tiesības būt klāt lietas izskatīšanā tiesā jānodrošina tā, lai tās kriminālprocesa iztiesāšanas stadijā varētu tikt īstenotas atbilstoši noteikumiem, kas atbilst lietas taisnīgas izskatīšanas prasībām. Tādējādi šīs tiesības neaprobežojas tikai ar to, ka tiek garantēta apsūdzētā klātbūtne tiesas sēdēs, kas tiek rīkotas saistībā ar procesu pret apsūdzēto, bet arī prasīts, lai šī persona varētu efektīvi tajā piedalīties un šajā nolūkā īstenot tiesības uz aizstāvību ( 13 ).

35.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir izskatījusi dažus jautājumus par tiesas sēžu norisi videokonferences veidā, ņemot vērā tiesības uz taisnīgu tiesu saskaņā ar ECPAK 6. pantu. Tās judikatūrā šajā ziņā ir sniegti daži pamatprincipi ( 14 ).

36.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa centās noteikt principus attiecībā uz tiesas sēdēm tiešsaistē savā vadošajā spriedumā Marcello Viola pret Itāliju ( 15 ). Šī lieta attiecās uz iespējamu ECPAK 6. panta pārkāpumu saistībā ar videokonferenču izmantošanu tiesvedībā krimināllietā, kā to paredz Itālijas tiesību akti. Šis tiesiskais regulējums tika pieņemts saistībā ar cīņu pret mafijas noziegumiem. Tas deva krimināltiesai iespēju izdot rīkojumu par apsūdzētā piedalīšanos tiesas sēdē attālināti, kad bija piemērojami konkrēti likumā noteikti ierobežojoši nosacījumi.

37.

Minētajā spriedumā Eiropas Cilvēktiesību tiesa vispirms atgādina pamatprincipus par apsūdzētā tiesību būt klāt lietas izskatīšanā tiesā un efektīvu dalību tajā fundamentālo nozīmi ( 16 ).

38.

Attiecībā uz šo principu piemērošanu konkrētajā lietā Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādīja, ka dalība tiesvedībā, izmantojot videokonferenci, ir skaidri paredzēta Itālijas tiesību aktos, kas precizēja gadījumus, kuros var izmantot videokonferenci, iestādi, kuras kompetencē ir to noteikt, un audiovizuālās saites ierīkošanas tehniskos pasākumus. Tā norādīja, ka Itālijas Konstitucionālā tiesa to ir atzinusi par saderīgu ar (Itālijas) Konstitūciju un ECPAK.

39.

Turklāt Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir uzsvērusi, ka, ciktāl šīs metodes izmantošana nav aizliegta attiecīgajos valsts tiesību aktos un starptautiskajos instrumentos, to ir atļauts izmantot liecinieku vai ekspertu liecību uzklausīšanai, iespējams, ar tiesājamās personas līdzdalību. Šajā ziņā tā atsaucās uz vairākiem starptautisko tiesību instrumentiem, kas nav ECPAK ( 17 ).

40.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir nospriedusi, ka “apsūdzētā dalība tiesvedībā, izmantojot videokonferenci, nav pretrunā [ECPAK]” [neoficiāls tulkojums]. Tomēr tā uzskatīja, ka attiecīgajai tiesai ir jāpārliecinās, ka šā līdzekļa izmantošanai konkrētajā gadījumā bija leģitīms mērķis un ka pasākumi, kas veikti liecības sniegšanai, bija saderīgi ar prasībām attiecībā uz pienācīgu procesa nodrošināšanu saskaņā ar ECPAK 6. pantu ( 18 ).

41.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzskatīja, ka konkrētajā gadījumā pieteikuma iesniedzēja dalībai apelācijas tiesvedībā videokonferences veidā bija leģitīms mērķis atbilstoši ECPAK, proti, novērst kārtības traucējumus un noziedzīgus nodarījumus, aizsargāt noziedzīgo nodarījumu liecinieku un upuru tiesības uz dzīvību, brīvību un drošību un ievērot “saprātīga termiņa” prasību tiesas procesos ( 19 ). Pārbaudot, vai tiesvedības norises kārtībā ir ievērotas tiesības uz aizstāvību, tā secināja, ka tiesības uz taisnīgu tiesu nav tikušas pārkāptas.

42.

Turpmākajā judikatūrā par videokonferenču izmantošanu kriminālprocesā Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir piemērojusi Marcello Viola principus, galvenokārt no apsūdzētā juridiskās pārstāvības efektivitātes viedokļa videokonferenču izmantošanas gadījumā ( 20 ). Piemēram, Lielās palātas spriedumā Sakhnovskiy pret Krieviju ( 21 ) Eiropas Cilvēktiesību tiesa atkārtoja, ka videokonference kā dalības veids tiesvedībā pati par sevi nav nesaderīga ar taisnīgas un atklātas tiesas sēdes jēdzienu. Tomēr būtu jānodrošina, lai apsūdzētā persona varētu sekot līdzi tiesvedībai un tikt uzklausīta bez tehniskiem šķēršļiem un lai būtu paredzēta efektīva un konfidenciāla saziņa ar advokātu ( 22 ).

43.

Pašreizējā Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra par videokonferences izmantošanu galvenokārt attiecas uz situācijām, kurās šāda izmantošana ir drīzāk izņēmuma gadījums un kurās apsūdzētais ir sūdzējies par šāda piedalīšanās veida pielietojumu tiesvedībā. Līdz šim nav nevienas lietas par situāciju, kad – gluži pretēji – apsūdzētais būtu sūdzējies, ka tāda tiesiskā regulējuma, kas ļautu attālināti piedalīties tiesvedībā, neesamība ir tiesību būt klāt lietas izskatīšanā tiesā pārkāpums ( 23 ).

44.

Interesanti, ka lietā Dijkhuizen pret Nīderlandi pieteikuma iesniedzējs sūdzējās, ka viņa tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu ir pārkāptas tādēļ, ka viņam tika liegts piedalīties lietas izskatīšanā tiesā fiziski vai ar videokonferences starpniecību ( 24 ). Šajā lietā pieteikuma iesniedzējs atradās apcietinājumā trešā valstī, kas liedza izdot ārvalstu varas iestādēm personas, kuras šajā trešā valstī atrodas apcietinājumā kā aizdomās turētie. Lai gan Nīderlandes tiesībās bija paredzēta iespēja piedalīties lietas izskatīšanā, izmantojot videokonferenci, pieteikuma iesniedzējs atkārtoti atteicās no šā dalības veida. Viņš to lūdza tikai tiesvedības beigu posmā. Tobrīd, lai valsts tiesa varētu veikt visus tam nepieciešamos pasākumus, lietas izskatīšana atkal būtu jāpārceļ. Tādējādi valsts tiesa uzskatīja, ka apsūdzētais ir atteicies no savām tiesībām tikt uzklausītam, izmantojot videokonferenci ( 25 ). Eiropas Cilvēktiesību tiesa konstatēja, ka, ņemot vērā šīs lietas konkrētos apstākļus, 6. pants nav pārkāpts.

45.

Pat ja, ņemot vērā lietas apstākļus, netika pārkāptas tiesības uz taisnīgu tiesu, lieta Dijkhuizen pret Nīderlandi joprojām ir būtisks piemērs. Tas pierāda, ka var būt situācijas, kad apsūdzētais vēlas piedalīties lietas izskatīšanā tiesā, izmantojot videokonferenci. Videokonferences var izmantot kā līdzekli, lai atvieglotu tiesību piedalīties lietas izskatīšanā tiesā īstenošanu situācijās, kad apsūdzētajam būtu neiespējami vai ārkārtīgi grūti fiziski atrasties tiesā.

46.

Man šķiet atbilstīgi arī norādīt, ka Eiropas Padomes Tiesu efektivitātes komisija (CEPEJ) ir publicējusi “Pamatnostādnes par videokonferenču izmantošanu tiesvedībā” (turpmāk tekstā – “CEPEJ pamatnostādnes”) ( 26 ). CEPEJ pamatnostādnēs ir paredzēts galveno pasākumu kopums, kas valstīm un tiesām būtu jāievēro, lai nodrošinātu, ka videokonferenču izmantošana tiesvedībā neapdraud ECPAK 6. pantā noteiktās tiesības uz taisnīgu tiesu. Pamatnostādnēs ir ietverti četri pamatprincipi, proti, pamatnostādņu kopums, kas piemērojams visām tiesvedībām, uzsverot kriminālprocesa īpatnības, un pamatnostādņu kopums par videokonferenču organizatoriskajiem un tehniskajiem jautājumiem.

47.

CEPEJ pamatnostādnēs izklāstītie principi uzsver, ka ir svarīgi vienmēr aizsargāt tiesības uz taisnīgu tiesu, likumības principu, taisnīgumu tiesvedībā un tiesības uz aizstāvību. Konkrētāk, CEPEJ pamatnostādņu pirmais princips paredz, ka visas ECPAK noteiktās garantijas uz taisnīgu tiesu attiecas uz attālinātām tiesas sēdēm visās tiesvedībās. Saskaņā ar otro principu “dalībvalstīm būtu jāizveido tiesiskais regulējums, kas nodrošina skaidru pamatu, lai tiesas varētu organizēt attālinātas tiesas sēdes tiesvedībās” [šeit un turpmāk – neoficiāls tulkojums]. Atbilstoši trešajam principam “tiesai piemērojamā tiesiskā regulējuma ietvaros ir jāizlemj, vai konkrēta tiesas sēde ir jārīko attālināti, lai nodrošinātu vispārēju tiesvedības taisnīgu norisi”. Visbeidzot – saskaņā ar ceturto principu “tiesai būtu jāaizsargā puses tiesības uz efektīvu advokāta palīdzību visās tiesvedībās, tostarp attiecībā uz viņu saziņas konfidencialitāti”.

48.

Konkrēti attiecībā uz kriminālprocesu CEPEJ pamatnostādnēs ir precizēts, ka apstākļos, kad “tiesību aktos nav prasīta apsūdzētā brīva un informēta piekrišana, tiesas lēmumam par tā piedalīšanos attālinātā tiesas sēdē ir jākalpo leģitīmam mērķim”. Tajās arī uzsvērts, cik svarīgi ir nodrošināt apsūdzētā efektīvu dalību un juridisko pārstāvību.

49.

No Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras un CEPEJ pamatnostādnēm izriet, ka attālināta dalība lietas izskatīšanā var būt saderīga ar ECPAK, ar nosacījumu, ka tiek piemērotas visas garantijas attiecībā uz lietas taisnīgu izskatīšanu. Attālinātas dalības saderība ar tiesībām uz taisnīgu tiesu jāizvērtē, ņemot vērā konkrēto piemērojamo tiesisko regulējumu, kā arī tajā izklāstītos nosacījumus un kārtību, kas attiecas uz videokonferenču izmantošanu.

50.

Videokonferenču izmantošanas noteikumi valstu kriminālprocesos Savienības līmenī nav saskaņoti. Videokonferenču izmantošanas noteikumu saskaņošana attiecas tikai uz pārrobežu situācijām, kuras regulē īpaši Savienības tiesību akti ( 27 ). Jaunākās norises šajā jomā ir Regulas (ES) 2023/2844 ( 28 ) pieņemšana.

51.

Šīs regulas piemērošana neskar procesuālās tiesības, kas nostiprinātas Hartā un Savienības tiesību aktos, piemēram, procesuālo tiesību direktīvās, tostarp Direktīvā 2016/343, un jo īpaši tie neskar tiesības būt klāt lietas izskatīšanā tiesā ( 29 ). Turklāt tās noteikumus par videokonferenču izmantošanu uzklausīšanā tiesu iestāžu sadarbības procedūrās krimināllietās nepiemēro uzklausīšanai, ko, izmantojot videokonferenci, rīko, lai iegūtu pierādījumus vai noturētu tiesas sēdi, kā rezultātā varētu pieņemt lēmumu par aizdomās turētās vai apsūdzētās personas vainu vai nevainīgumu ( 30 ).

52.

Ciktāl Regula 2023/2844 pamatlietā nav piemērojama, tās noteikumi nav sīkāk jāizklāsta. Pietiek norādīt, ka tās noteikumos ir atzīts, cik svarīgi ir saņemt apsūdzētās vai notiesātās personas piekrišanu videokonferences izmantošanai uzklausīšanā tiesu iestāžu sadarbības procedūrās krimināllietās ( 31 ). Turklāt šīs lietas konkrētajiem apstākļiem jāattaisno šādas tehnoloģijas izmantošana. Šajā regulā ir paredzēti arī īpaši noteikumi par distances saziņas tehnoloģijas atbilstību datu aizsardzības principiem un augstam kiberdrošības līmenim ( 32 ).

53.

Šajā analīzes daļā tiks aplūkots jautājums, vai dalībvalstis var noteikt, ka Direktīvas 2016/343 8. panta 1. punktā paredzētās tiesības piedalīties “klātienē [būt klāt]” lietas izskatīšanā tiesā var īstenot, izmantojot videokonferenci, jo īpaši tad, ja apsūdzētā persona ir skaidri pieprasījusi šādu klātbūtni un ja tās dalības nosacījumi ir efektīvi.

54.

Saskaņā ar iepriekš minēto judikatūru ( 33 ) Tiesai jāgādā, lai tās veiktā Direktīvas 2016/343 8. panta 1. punkta interpretācija nodrošinātu aizsardzības līmeni, kas atbilst ECPAK 6. pantā garantētajam, kā to interpretējusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa.

55.

No Direktīvas 2016/343 8. panta 1. punkta formulējuma skaidri izriet, ka dalībvalstīm ir jāļauj aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem piedalīties lietas izskatīšanā tiesā ( 34 ).

56.

Tiesa šo tiesību normu ir interpretējusi spriedumā HN (Apsūdzētā, kas izraidīts no teritorijas, process) saistībā ar jautājumu, vai dalībvalstīm ir iespēja noteikt šādu klātbūtni par obligātu. Šajā ziņā Tiesa ir nospriedusi, ka Direktīvas 2016/343 8. pants vienīgi paredz normu un regulējumu aizdomās turēto un apsūdzēto tiesībām būt klāt lietas izskatīšanā tiesā, kā arī izņēmumus no šīm tiesībām, tomēr neliekot vai neaizliedzot dalībvalstīm noteikt ikvienam aizdomās turētajam vai apsūdzētajam pienākumu būt klāt lietas izskatīšanā tiesā ( 35 ).

57.

Šajā pašā kontekstā Tiesa atgādināja, ka no šīs direktīvas 1. panta izriet, ka tās mērķis ir noteikt kopējus minimālos noteikumus attiecībā uz konkrētiem nevainīguma prezumpcijas aspektiem kriminālprocesā, kā arī tiesībām būt klāt lietas izskatīšanā tiesā šajos procesos, nevis pilnībā saskaņot kriminālprocesu ( 36 ).

58.

Atbilstoši Direktīvas 2016/343 10. apsvērumam tajā ir vienīgi noteikti kopējie minimālie noteikumi aizdomās turēto un apsūdzēto procesuālo tiesību aizsardzībai, lai stiprinātu dalībvalstu savstarpēju uzticību to krimināltiesību sistēmām un tādējādi veicinātu nolēmumu savstarpēju atzīšanu krimināllietās ( 37 ).

59.

Turklāt jāatgādina, ka, ņemot vērā ar šo direktīvu izvirzītā saskaņošanas mērķa minimālo raksturu, to nevar interpretēt kā pilnīgu un izsmeļošu instrumentu ( 38 ).

60.

Ņemot vērā ar minēto direktīvu veiktās saskaņošanas ierobežoto apjomu un apstākli, ka tajā nav regulēts jautājums, vai dalībvalstis var pieprasīt aizdomās turētā vai apsūdzētā ierašanos lietas izskatīšanā tiesā, Tiesa nolēma, ka šāds jautājums ietilpst vienīgi valsts tiesību piemērošanas jomā ( 39 ).

61.

Šo argumentāciju pēc analoģijas var piemērot jautājumam, vai dalībvalstis var paredzēt, ka tiesības būt klāt lietas izskatīšanā tiesā pēc apsūdzētā lūguma var īstenot, izmantojot videokonferenci. Šajā tiesību normā nekas nav teikts par šādu iespēju, un tā a fortiori nereglamentē kriminālprocesa norisi, izmantojot videokonferenci. Direktīvas 2016/343 8. panta 1. punktā ir atzīta apsūdzētā klātbūtnes būtiskā nozīme, lai nodrošinātu lietas taisnīgu izskatīšanu. Pamatgarantija attiecībā uz tiesībām būt klāt kā minimālo standartu ietver tiesības fiziski atrasties tiesas sēdes zālē. Ņemot vērā aizdomās turēto un apsūdzēto fiziskās klātbūtnes pamatgarantijas nozīmi, šīs tiesības nevar aizstāt ar virtuālu klātbūtni pret apsūdzētās personas gribu ( 40 ). Turklāt ikvienam tiesību būt klāt lietas izskatīšanā tiesā ierobežojumam jākalpo leģitīmam mērķim un jāatbilst Hartas 52. pantam.

62.

Tomēr, kā jau norādīts, ar Direktīvas 2016/343 8. panta 1. punktu ir izveidots regulējums aizdomās turēto un apsūdzēto tiesībām būt klāt lietas izskatīšanā tiesā. Tā kā tajā nav precizēts šo tiesību īstenošanas veids, tas atstāj dalībvalstīm zināmu rīcības brīvību izvēlēties līdzekļus šo tiesību nodrošināšanai to tiesu sistēmās, ļaujot tām paredzēt papildu līdzekļus, lai nodrošinātu klātbūtni lietas izskatīšanā tiesā. Kā izriet no Direktīvas 2016/343 48. apsvēruma, dalībvalstis var paplašināt šajā direktīvā noteiktās tiesības, lai nodrošinātu augstāku aizsardzības līmeni ( 41 ). Šajā apsvērumā arī precizēts, ka dalībvalstu paredzētajam aizsardzības līmenim nekad nevajadzētu būt zemākam par standartiem, kas noteikti Hartā vai ECPAK un kā tos interpretē Tiesa un Eiropas Cilvēktiesību tiesa.

63.

Tādēļ Direktīvas 2016/343 8. panta 1. punkts neliedz dalībvalstīm pēc apsūdzētā skaidra lūguma atļaut izmantot tiesības piedalīties tiesas procesā, izmantojot videokonferenci vai citas distances saziņas tehnoloģijas.

64.

Tomēr, ja dalībvalstis ļauj apsūdzētajam īstenot tiesības piedalīties lietas izskatīšanā tiesā attālināti, to paredzētie noteikumi nedrīkst apdraudēt Direktīvas 2016/343 mērķi ( 42 ). Šajā ziņā tās 9. apsvērumā ir noteikts, ka šīs direktīvas mērķis ir veicināt tiesības uz taisnīgu tiesu kriminālprocesā, nosakot kopējus minimālos noteikumus attiecībā uz tiesībām būt klāt lietas izskatīšanā tiesā. Tādēļ dalībvalstīm jānodrošina, ka aizdomās turētā vai apsūdzētā tiesības piedalīties tiesas procesā, kas noteiktas Direktīvas 2016/343 8. panta 1. punktā, tiek garantētas tā, ka tās varētu īstenot atbilstoši prasībām par lietas taisnīgu izskatīšanu saskaņā ar Hartas 47. panta otro un trešo daļu un tās 48. pantu. Konkrētāk, šai personai jāspēj efektīvi piedalīties lietas izskatīšanā un efektīvi īstenot tiesības uz aizstāvību.

65.

Latvijas valdība īpaši atsaucās uz tādu valsts tiesību aktu piemēru, kas dod apsūdzētajiem iespēju ar viņu pilnīgu un informētu piekrišanu piedalīties lietas izskatīšanā tiesā, izmantojot videokonferenci, tādā veidā, kas nodrošina tiesības uz taisnīgu tiesu.

66.

Apstākļos, kad piemērojamais valsts tiesiskais regulējums atbilst taisnīgas tiesas prasībām, kad aizdomās turētais vai apsūdzētais lūdz piemērot šo dalības metodi un efektīvi piedalās savas lietas izskatīšanā tiesā, nevar uzskatīt, ka šī persona ir atteikusies no Direktīvas 2016/343 8. panta 1. punktā garantētajām tiesībām būt klāt lietas izskatīšanā tiesā.

67.

Ņemot vērā gan Direktīvas 2016/343 saskaņošanas, gan pamatlietā uzdotā jautājuma ierobežoto tvērumu, nebūtu lietderīgi mēģināt sniegt visaptverošas norādes attiecībā uz prasībām par taisnīgu lietas izskatīšanu attālināti. Izklāstīšu vien šādu novērojumu. Videokonferenču izmantošana kriminālprocesā un plašākā nozīmē tiesas procesu digitalizācija nav autonoms mērķis, bet gan līdzeklis kriminālprocesa taisnīguma stiprināšanai ( 43 ), kas ir daļa no “uz cilvēku orientētas” pieejas tiesiskumam ( 44 ). Šajā kontekstā Direktīvas 2016/343 8. panta 1. punktā dalībvalstīm ir atļauts paredzēt aizdomās turēto vai apsūdzēto personu attālinātas klātbūtnes iespēju lietas izskatīšanā tiesā ar nosacījumu, ka tās nodrošina tiesību uz taisnīgu tiesu ievērošanu.

68.

Šajā lietā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka iesniedzējtiesai ir šaubas, vai var atzīt apsūdzētā tiesības piedalīties tiesvedībā ar videokonferences starpniecību, neraugoties uz to, ka Bulgārijas tiesībās nav īpašas tiesību normas, kas atļautu šādu piedalīšanās veidu apstākļos, kad persona ir apsūdzēta smaga nozieguma izdarīšanā ( 45 ). Tiesību norma, kas ārkārtas situācijas laikā Covid‑19 pandēmijas dēļ paredzēja šāda veida līdzdalību, vairs nebija piemērojama brīdī, kad notika lietas izskatīšana pamatlietā.

69.

Līdz ar to iesniedzējtiesas šaubas ir vērstas uz šīs tiesas lēmuma atļaut piedalīties tiesvedībā, izmantojot videokonferenci, saderību ar Direktīvas 2016/343 8. panta 1. punktu, neraugoties uz īpaša juridiskā pamata trūkumu.

70.

Atbilde uz šīm šaubām izriet no iepriekšējās iedaļas analīzes. Ciktāl Direktīvas 2016/343 8. panta 1. punktā nav reglamentēta videokonferenču izmantošana kriminālprocesā, tam nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā Bulgārijas tiesību akti, kuros ir paredzēta obligāta fiziska klātbūtne attiecībā uz noziedzīgiem nodarījumiem, kas kvalificēti kā smagi noziegumi, un kuros nav paredzēta dalība tiešsaistē kā vispārējs procesuāls noteikums. Pašreizējā Savienības tiesību attīstības posmā tieši dalībvalstīm jāizlemj, vai un kādos gadījumos paredzēt iespēju piedalīties kriminālprocesā attālināti ( 46 ).

71.

A fortiori Direktīvas 2016/343 8. panta 1. punktā nav nostiprinātas apsūdzēto vai aizdomās turēto tiesības izvēlēties starp fizisku klātbūtni vai klātbūtni ar videokonferences starpniecību.

72.

Turklāt no Tiesas rīcībā esošās informācijas neizriet, ka FP būtu liegta reāla iespēja izmantot savas tiesības būt klāt lietas izskatīšanā tiesā tādēļ, ka nebija tehnisku līdzekļu, kas ļautu piedalīties attālināti ( 47 ).

73.

Tā kā Savienības līmenī nav veikta saskaņošana, kā to būtībā norādījusi Komisija, nevar uzskatīt, ka Direktīvas 2016/343 8. panta 1. punkts regulē situāciju pamatlietā, kurā krimināltiesa nolemj atļaut izmantot videokonferenci, lai gan nav valsts tiesiskā regulējuma, kas paredzētu šādu dalības veidu. Tas, ka iesniedzējtiesa veic visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka videokonferences tiek rīkotas tā, lai tiktu ievērotas tiesības uz taisnīgu tiesu, nemaina iepriekš minēto konstatējumu, jo nav veikta saskaņošana Savienības līmenī un nav konkrēta juridiskā pamata. Tādējādi attiecīgā iesniedzējtiesas pieņemtā lēmuma tiesiskums jāizvērtē, ņemot vērā valsts tiesības.

74.

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Direktīvas 2016/343 8. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tas nereglamentē videokonferenču izmantošanu kriminālprocesā, un par šo jautājumu jālemj dalībvalstīm. Konkrētāk, šajā tiesību normā nav reglamentēta situācija, kurā krimināltiesa apsūdzētajam, kam saskaņā ar valsts tiesībām jāpiedalās lietas izskatīšanā tiesā, piešķir iespēju piedalīties tiesvedībā, izmantojot videokonferenci, lai gan valsts tiesībās nav skaidri formulētas tiesību normas, kuras ļautu šādu dalības veidu.

75.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Sofiyski gradski sad (Sofijas pilsētas tiesa, Bulgārija) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/343 (2016. gada 9. marts) par to, lai nostiprinātu konkrētus nevainīguma prezumpcijas aspektus un tiesības būt klāt lietas izskatīšanā tiesā kriminālprocesā, 8. panta 1. punkts

jāinterpretē tādējādi, ka tas nereglamentē videokonferenču izmantošanu kriminālprocesā, un par šo jautājumu jālemj dalībvalstīm. Konkrētāk, šajā tiesību normā nav reglamentēta situācija, kurā krimināltiesa apsūdzētajam, kam saskaņā ar valsts tiesībām jāpiedalās lietas izskatīšanā tiesā, piešķir iespēju piedalīties tiesvedībā, izmantojot videokonferenci, lai gan valsts tiesībās nav skaidri formulētas tiesību normas, kuras ļautu šādu dalības veidu.