Pagaidu versija

ĢENERĀLADVOKĀTES

LAILAS MEDINAS SECINĀJUMI,

sniegti 2024. gada 4. jūlijā (1)

Apvienotās lietas no C‑728/22 līdz C‑730/22

Associazione Nazionale Italiana Bingo – Anib,

Play Game Srl (C‑728/22)

Associazione Concessionari Bingo – Ascob Srl,

B&B Srl,

TM Srl,

Better Now Srl,

Bingo Adda Srl,

Bingo Baccara Srl,

Bingo Boing Srl,

Bingo Bon Srl,

Bingobrescia Srl,

Bingo Bul Srl,

Bingo Centrum Srl,

Bingo Dolomiti Srl,

Bingo Gallura Srl,

Bingo Globo Srl Unipersonale,

Bi.Pa.  Srl,

Bingo Ritz Somalia Srl,

Bingo Seven Monza Srl,

Bingo Star Rovigo Srl,

Bingo Time Trentino Srl,

Borgaro Bingo Srl,

Dora Srl,

Eden Srl,

Eliodoro Srl,

Eurogela Giochi Srl,

Euronissa Giochi Srl,

Fiore Srl,

Hippobingo Firenze Srl,

Hippogroup Cesenate SpA,

Hippogroup Modena Srl,

Iris Srl,

Kristal Palace Srl,

Le Casinò Srl,

AT e Bingo Srl Unipersonale in Amministrazione Giudiziaria,

Milano Giochi Srl,

Mondo Bingo Srl,

Progetto Bingo Srl,

Romulus Srl,

Tutto Gioco Srl (C‑729/22)

Coral Srl (C‑730/22)

pret

Ministero dell’Economia e delle Finanze,

Agenzia delle Dogane e dei Monopoli,

piedaloties:

B.E. Srl,

Play Game Srl,

Play Line Srl unipersonale,

BC,

BD,

EF,

GL,

HU

(Consiglio di Stato (Itālija) lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva 2014/23 – Direktīva 89/665 – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Ar bingo saistītu derību rīkošanas koncesijas – “Tehniskā pagarinājuma” režīms – Fiksētas ikmēneša maksas maksājums – Būtiski koncesijas grozījumi – Līgumslēdzējas iestādes rīcības brīvība apturēt vai grozīt koncesijas nosacījumus – Neparedzami apstākļi, par kuriem koncesionārs nav atbildīgs

I.      Ievads

1.        Šī lieta attiecas uz trim Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija) lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu. Minētā tiesa vaicā Tiesai, vai ar Savienības tiesībām – galvenokārt Direktīvu 2014/23 (2), Direktīvu 89/665 (3) un LESD 49. pantu – ir saderīgas noteiktas iezīmes, kuras raksturīgas “tehniskā pagarinājuma” režīmam, ko Itālijā piemēro par bingo azartspēļu darbībām piešķirtajām koncesijām, kurām beidzies darbības termiņš.

2.        Itālijas likumdevējs “tehniskā pagarinājuma” režīmu bija pieņēmis 2013. gadā, un kopš tā laika tas bijis spēkā kā pārejas pasākums līdz tāda jauna konkursa sarīkošanai, kurā tiktu no jauna piešķirtas šīs koncesijas. Saskaņā ar šo režīmu ar bingo saistīto derību rīkotājiem ir jāmaksā ikmēneša maksa. Sākotnējā koncesiju piešķiršanas procedūrā šāda maksājuma nosacījuma nav bijis, pie kam maksu piemēro šiem nozarē strādājošajiem uzņēmējiem ar fiksētu likmi neatkarīgi no to finansiālās spējas. Turklāt kopš pieņemšanas šī maksa ir pakāpeniski paaugstināta. Bez tam dalība šajā režīmā un līdz ar to pienākums veikt ikmēneša maksājumu ir prasība, kas jāizpilda, lai piedalītos nākamajā konkursa procedūrā, kuras datums kopš 2014. gada decembra tika atkārtoti atlikts un vēl joprojām nav noteikts.

3.        Divas bingo derību rīkošanā iesaistīto uzņēmēju apvienības un vairāki šajā nozarē strādājošie uzņēmēji, kas darbojas individuāli, cēla prasības valsts tiesā, kurā tika uzsākta tiesvedība. Tie uzskatīja, ka viņus ir smagi skāris “tehniskā pagarinājuma” režīms – galvenokārt pēc Covid‑19 pandēmijas. Būtībā tie apstrīdēja Agenzia delle Dogane e dei Monopoli (Muitas un monopolu dienests, Itālija; turpmāk tekstā – “ADM”) lēmumu, ar kuru šī iestāde paziņoja, ka tai nav rīcības brīvības apturēt vai grozīt nosacījumus, kas reglamentē Itālijas likumdevēja izstrādāto “tehniskā pagarinājuma” režīmu.

4.        Šīs lietas dod Tiesai iespēju lemt par Direktīvas 2014/23 piemērošanas jomu un par to, kādai jābūt dalībvalstu līgumslēdzēju iestāžu rīcības brīvībai, lai pārskatītu koncesijas noteikumus, ja neparedzami apstākļi, par kuriem koncesionāri nav atbildīgi, ietekmē pakalpojuma sniegšanas ekonomisko līdzsvaru. Tās turklāt dod Tiesai iespēju arī novērtēt, kādā apmērā var grozīt koncesiju, nerīkojot jaunu piešķiršanas procedūru saskaņā ar minēto direktīvu.

II.    Atbilstošās tiesību normas

A.      Eiropas Savienības tiesības

5.        Neskarot LESD 49. pantu, kas attiecas uz brīvību veikt uzņēmējdarbību, Savienības tiesību normas, uz kurām attiecas minētā lieta, galvenokārt ir Direktīva 2014/23 un Direktīva 89/665.

6.        Direktīvā 2014/23 ir paredzēti noteikumi par līgumslēdzēju iestāžu un līgumslēdzēju rīkoto iepirkumu procedūrām, ko tās veic ar koncesijām. To piemēro būvdarbu vai pakalpojumu koncesijām, kuru paredzamā vērtība nav mazāka par pašā direktīvā noteikto robežvērtību (4). Direktīvā – redakcijā, kas bija piemērojama attiecīgajā laikā saistībā ar šo lietu, – noteiktā vērtība bija 5 225 000 EUR (5).

7.        Savukārt ar Direktīvu 89/665 tiek reglamentētas pamatprasības un pamatprincipi attiecībā uz tiesiskās aizsardzības līdzekļiem saistībā ar Savienības publiskā iepirkuma procedūru pārkāpumiem. Tajā ir prasīts dalībvalstīm nodrošināt, ka lēmumi par publiskā iepirkuma līgumu un koncesiju piešķiršanu, kā arī sākotnējie procesuālie lēmumi šajā saistībā tiek ātri un efektīvi pārskatīti gadījumā, ja ar tiem ir pārkāptas Savienības publiskā iepirkuma tiesību normas (6).

8.        Abu šo tiesību aktu noteikumi, ciktāl tie varētu attiekties uz šo tiesvedību, ir citēti šo secinājumu vērtējuma daļā.

B.      Itālijas tiesības

9.        Attiecībā uz valsts tiesībām ir svarīgi norādīt, ka Itālijā ar bingo azartspēļu organizēšanu drīkst nodarboties tikai valsts, un tā to pirmo reizi reglamentēja 2000. gadā ar valsts dekrētu (7). Minētajā dekrētā tika norādīts, ka attiecīgo azartspēļu rīkošana tiek uzticēta koncesiju turētājiem, kuriem koncesija tika piešķirta atlases procedūrā. Valsts šīs nozares pārvaldību uzticēja ADM.

10.      Sākotnēji koncesijas tika piešķirtas uz sešiem gadiem, un pēc šī termiņa beigām koncesijas varēja atjaunot vienu reizi. Saskaņā arī šīm koncesijām netika prasīta maksa valstij. Tā netika piemērota tāpēc, ka uzņēmēju darbība jebkurā gadījumā radīja tiešu ekonomisku labumu valstij, ko veidoja tā sauktā “fiskālā nodeva”, ar ko apliek koncesionāru ieņēmumus par spēļu kartīšu pārdošanu.

11.      Lai nodrošinātu atbilstību Savienības konkurences tiesību principam, atkārtoti piešķirot jaunas koncesijas, Itālijas likumdevējs nolēma, salāgojot to, ka vairums koncesiju beigsies 2013. un 2014. gadā, organizēt vienotu konkursa procedūru, kurā varētu piedalīties visi nozares uzņēmumi. Sākotnēji tika paredzēts, ka konkursa procedūra norisināsies līdz 2014. gada 31. decembrim. Likumdevējs arī noteica, ka līdz tam esošajiem koncesionāriem būtu jāstrādā “tehniskā pagarinājuma” režīmā, maksājot valstij 2800 EUR ikmēneša maksu. Turklāt šis maksājums būtu arī nosacījums, kas jāizpilda, lai varētu piedalīties turpmākajā konkursā, tādējādi tika ieviests maksas koncesiju princips (8).

12.      Tā kā sākotnējais konkursa rīkošanas termiņš bija pagājis, likumdevējs to pārcēla vispirms uz 2016. gada 31. decembri (9) un pēc tam uz 2018. gada 30. septembri (10). Abos gadījumos tas pagarināja “tehniskā pagarinājuma” režīmu, lai iekļautu koncesijas, kuru termiņš beidzās minētajos periodos. Vienlaikus tika celta ikmēneša maksa – sākumā uz 5000 EUR un vēlāk uz 7500 EUR.

13.      Ar turpmākiem normatīviem aktiem Itālijas likumdevējs, pirmkārt, vēl pagarināja “tehniskā pagarinājuma” režīmu līdz 2023. gadam, otrkārt, apturēja 2020. gadā maksājumus laikposmā, kad komercuzņēmumi bija slēgti Covid‑19 pandēmijas dēļ, atliekot maksājamo summu samaksu, un, visbeidzot, noteica 2023. gada 31. martu par termiņu jauna konkursa sarīkošanai. Līdz šodienai tāds konkurss vēl nav izsludināts.

III. Fakti, tiesvedība un prejudiciālie jautājumi

14.      Prasītāji lietās C‑728/22 un C‑729/22 ir divas bingo azartspēļu rīkotāju uzņēmumu arodapvienības, proti, Associazione Nazionale Italiana Bingo (Anib) un Associazione Concessionari Bingo (Ascob), kā arī citi šajā nozarē strādājošie uzņēmumi, kas darbojas individuāli. Prasītājs lietā C‑730/22 arī ir uzņēmums, kas darbojas šajā nozarē.

15.      Visiem šiem uzņēmumiem ir koncesijas, kuru darbības termiņš ir beidzies, un tāpēc tiem ir piemērots Itālijas likumdevēja izveidotais “tehniskā pagarinājuma” režīms. Tie norāda, ka ir piedzīvojuši ļoti nopietnas finansiālas grūtības gan saistībā ar Covid‑19 pandēmijas sekām, gan ar minētā valsts tiesiskā regulējuma īstenošanu, saskaņā ar kuru koncesijām tostarp tika piemērots obligāts fiksēts ikmēneša maksājums.

16.      Prasītāji lietās C‑728/22 un C‑729/22 iesniedza ADM lūgumu nekavējoties apturēt maksu, līdz atjaunosies sākotnējie ekonomiskā un finansiālā līdzsvara nosacījumi pēc pandēmijas. Tie arī dienestam lūdza katrā ziņā kalibrēt maksas, lai tās būtu jāmaksā, pamatojoties uz katra uzņēmēja faktisko spēju samaksāt. Šajā nolūkā prasītāji apgalvoja, ka “tehniskā pagarinājuma” režīms ir pretrunā vairākām Savienības tiesību normām.

17.      Ar 2020. gada 9. jūlija un 2020. gada 18. novembra memorandiem, kas ir attiecīgi C‑728/22 un C‑729/22 pamatlietās apstrīdētie lēmumi, ADM noraidīja prasītāju lūgumu, pamatojoties uz to, ka tam nav tiesību ar administratīvu nolēmumu mainīt Itālijas likumdevēja pieņemtas tiesību normas iedarbību.

18.      Pēc tam šie prasītāji pret ADM noraidošo lēmumu cēla prasību Tribunale amministrativo regionale del Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija) (turpmāk tekstā – “Lacio RAT”). Šajā tiesā arī prasītājs lietā C‑730/22 iepriekš bija apstrīdējis minētā dienesta rīkojumu, kas tika pieņemts, lai īstenotu valsts tiesisko regulējumu, ar kuru 2017. gadā tika noteiktas 7500 EUR ikmēneša maksas, kas koncesionāriem jāmaksā kā nosacījums, lai turpinātu darbību “tehniskā pagarinājuma” režīmā (11). Tomēr Lacio RAT noraidīja šīs trīs prasības, pamatojoties uz Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa, Itālija) spriedumu, kurā tā apšaubīja, ka attiecīgā valsts tiesiskā regulējuma atbilstība konstitūcijai būtu nepamatota (12).

19.      Visi prasītāji pēc tam iesniedza apelācijas sūdzību Consiglio di Stato (Valsts padome), kas ir iesniedzējtiesa šajās lietās. Minētajā tiesā tie apgalvoja, ka tiesību normas, ko ADM īstenojis apstrīdētajā lēmumā, esot prettiesiskas gan no Savienības tiesību, gan valsts konstitucionālo tiesību viedokļa.

20.      Būtībā prasītāji uzskata, no vienas puses, lai arī maksas apmēru, kas piemērojams saskaņā ar “tehniskā pagarinājuma” režīmu, ir noteicis Itālijas likumdevējs, tas nevarot attaisnot to, ka ADM ir atņemta rīcības brīvība koriģēt koncesiju ekonomisko līdzsvaru, it īpaši, kad neparedzami apstākļi ietekmē attiecīgā pakalpojuma sniegšanas nosacījumus. Šajā ziņā tie atzīmē – pat ja pēc definīcijas koncesija paredz operacionālā riska nodošanu koncesionāram, tas neizslēdzot iespēju ārkārtas apstākļu gadījumā grozīt šīs koncesijas noteikumus.

21.      No otras puses, prasītāji apgalvo, ka pamatlietā skatītais “tehniskā pagarinājuma” režīms ticis izmantots ļaunprātīgi kā pārejas laika un izņēmuma instruments un ka tālab spēkā esošās koncesijas tikušas pārmērīgi grozītas, pārkāpjot ar Direktīvu 2014/23 noteiktās robežas. Prasītāju ieskatā tas esot arī mainījis šo koncesiju ekonomisko līdzsvaru, jo nav vienādi ietekmējis visus uzņēmējus, un tas ietverot papildu ierobežojumus, piemēram, aizliegumu mainīt koncesionāru darbības vietas, kā priekšnosacījumu dalībai turpmākajā konkursā.

22.      Iesniedzējtiesas nolēmumos Consiglio di Stato (Valsts padome) vispirmām kārtām norāda, ka prasītāji iesnieguši pierādījumus, kas apliecina, ka koncesiju darbības nosacījumi, it īpaši darbības izmaksu ilgtspēja, pēc Covid‑19 pandēmijas nopietni pasliktinājās. Tomēr minētā tiesa pauž šaubas, vai Direktīva 2014/23 ir piemērojama koncesijām, kas aplūkotas šajās lietās, jo tās sākotnēji tika piešķirtas publiska konkursa procedūrā 2000. gadā.

23.      Gadījumā, ja Direktīva 2014/23 ir piemērojama, Consiglio di Stato (Valsts padome) jautā, vai minētai tiesību normai ir pretrunā tāda valsts tiesību interpretācija, saskaņā ar kuru administratīva iestāde, piemēram, ADM, nav tiesīga grozīt koncesijas darbības nosacījumus, ja ir radušies neparedzēti notikumi. Minētā tiesa it īpaši atsaucas uz notikumiem, par kuriem koncesionāri nav atbildīgi un kuri būtiski ietekmē parasta operacionālā riska nosacījumus.

24.      Consiglio di Stato (Valsts padome) arī pauž šaubas, vai Direktīvā 2014/23 ir ļauts valsts tiesībās paredzēt tādu režīmu, kāds ir pamatlietā aplūkotais, kas piemērojams koncesijām, kuru darbības termiņš jau ir beidzies, līdz brīdim, kad tiks organizēta jauna konkursa procedūra. Iesniedzējtiesa uzsver, ka saskaņā ar šo režīmu ir uzlikts pienākums veikt ikmēneša maksājumus, kas nebija paredzēti, piešķirot sākotnējās koncesijas, un kas laika gaitā tika būtiski palielināti. Tā arī uzsvēra, ka minētais maksājums ir aprēķināts abstrakti un bez jebkāda konkrēta vērtējuma par atsevišķās koncesijas ekonomiskajiem nosacījumiem, tādējādi iespējami izjaucot koncesijas vispārējo līdzsvaru.

25.      Gadījumā, ja Direktīva 2014/23 nav piemērojama pamatlietā skatītajām koncesijām, Consiglio di Stato (Valsts padome) nav pārliecināta, vai var uzskatīt, ka “tehniskā pagarinājuma” režīms atbilst vispārējiem principiem, kas ietverti LES 3. pantā, LESD 8., 12., 49., 56., 63., 145. un 151. pantā, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 15., 16., 20. un 21. pantā. Tā atsaucas arī uz brīvības veikt uzņēmējdarbību, pakalpojumu sniegšanas brīvības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principiem, un it īpaši uz šo principu interpretāciju Tiesas 2021. gada 2. septembra spriedumā Sisal u.c. (C‑721/19 un C‑722/19, EU:C:2021:672). Consiglio di Stato (Valsts padome) uzskata, ka “tehniskā pagarinājuma” režīms rada šaubas par tā nepieciešamību, atbilstību, samērību un lietderību saistībā ar mērķi, kam saskaņā ar Itālijas likumdevēja nodomu tas faktiski ir paredzēts, proti, salāgot jauno konkursa procedūru attiecībā uz visām koncesijām, kurām beidzas darbības termiņš.

26.      Šādos apstākļos Consiglio di Stato (Valsts padome) nolēma apturēt tiesvedību trijās lietās, kuras tā skata, un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

–        Attiecībā uz apvienotajām lietām C‑728/22 un C‑729/22:

“1)      Vai [Direktīva 2014/23] par koncesijas līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu, kā arī no Līguma izrietošie vispārējie principi un konkrēti [Hartas] 15., 16., 20. un 21. pants, [LES] 3. pants un [LESD] 8., 49., 56., 12., 145. un 151. pants (13) ir jāinterpretē tādējādi, ka tie ir piemērojami bingo azartspēļu pārvaldības koncesijām, kuras tika piešķirtas ar atlases procedūru 2000. gadā, kuru termiņš ir beidzies un kuras vēlāk ir atkārtoti tikušas pagarinātas saskaņā ar tiesību normām, kas stājušās spēkā pēc direktīvas stāšanās spēkā un pēc tās transponēšanas termiņa beigām?

2)      Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai [Direktīvai 2014/23] ir pretrunā tāda valsts tiesību normu interpretācija vai piemērošana, vai piemērošanas prakses uz šo tiesību normu pamata, kas atņem iestādei rīcības brīvību pēc ieinteresēto personu pieteikuma uzsākt administratīvu procedūru ar mērķi grozīt koncesiju īstenošanas nosacījumus, izsludinot vai neizsludinot jaunu procedūru līguma slēgšanas tiesību piešķiršanai atkarībā no tā, vai līgumiskā līdzsvara pārskatīšana kvalificējas vai nekvalificējas kā būtisks grozījums, gadījumos, kad iestājas notikumi, par kuriem puses nav atbildīgas, kas ir neparedzēti, neparedzami un būtiski ietekmē parastos operacionālā riska nosacījumus, kamēr vien šie nosacījumi saglabājas un uz tik ilgu laiku, kas nepieciešams, lai, iespējams, atjaunotu koncesiju īstenošanas sākotnējos nosacījumus?

3)      Vai [Direktīvai 89/665], kurā grozījumi izdarīti ar [Direktīvu 2014/23], ir pretrunā tāda valsts tiesību normu interpretācija vai piemērošana, vai piemērošanas prakses uz šo tiesību normu pamata, kas pieļauj, ka likumdevējs vai valsts pārvaldes iestāde var pakļaut dalību procedūrā azartspēļu koncesiju piešķiršanai no jauna nosacījumam, ka koncesionāram ir jāpievienojas tehniskā pagarinājuma režīmam, arī gadījumā, kad ir izslēgta iespēja pārskatīt koncesijas īstenošanas nosacījumus līdzsvara atjaunošanas nolūkā, tādu notikumu rezultātā, par kuriem puses nav atbildīgas, kas ir neparedzēti, neparedzami un būtiski ietekmē parastos operacionālā riska nosacījumus, kamēr vien šie nosacījumi saglabājas un uz tik ilgu laiku, kas nepieciešams, lai, iespējams, atjaunotu koncesiju īstenošanas sākotnējos nosacījumus?

4)      Vai LESD 49. un 56. pantam un tiesiskās drošības un efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principiem, kā arī tiesiskās paļāvības principam katrā ziņā ir pretrunā tāda valsts tiesību normu interpretācija vai piemērošana, vai piemērošanas prakses uz šo tiesību normu pamata, kas atņem iestādei rīcības brīvību pēc ieinteresēto personu pieteikuma uzsākt administratīvu procedūru ar mērķi grozīt koncesiju īstenošanas nosacījumus, izsludinot vai neizsludinot jaunu procedūru līguma slēgšanas tiesību piešķiršanai atkarībā no tā, vai līgumiskā līdzsvara pārskatīšana kvalificējas vai nekvalificējas kā būtisks grozījums, gadījumos, kad iestājas notikumi, par kuriem puses nav atbildīgas, kas ir neparedzēti, neparedzami un būtiski ietekmē parastos operacionālā riska nosacījumus, kamēr vien šie nosacījumi saglabājas un uz tik ilgu laiku, kas nepieciešams, lai, iespējams, atjaunotu koncesiju īstenošanas sākotnējos nosacījumus?

5)      Vai LESD 49. un 56. pantam un tiesiskās drošības un efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principiem, kā arī tiesiskās paļāvības principam ir pretrunā tāda valsts tiesību normu interpretācija vai piemērošana, vai piemērošanas prakses uz šo tiesību normu pamata, kas pieļauj, ka likumdevējs vai valsts pārvaldes iestāde var pakļaut dalību procedūrā azartspēļu koncesiju piešķiršanai no jauna nosacījumam, ka koncesionāram ir jāpievienojas tehniskā pagarinājuma režīmam, arī gadījumā, kad ir izslēgta iespēja pārskatīt koncesijas īstenošanas nosacījumus līdzsvara atjaunošanas nolūkā, tādu notikumu rezultātā, par kuriem puses nav atbildīgas, kas ir neparedzēti, neparedzami un būtiski ietekmē parastos operacionālā riska nosacījumus, kamēr vien šie nosacījumi saglabājas un uz tik ilgu laiku, kas nepieciešams, lai, iespējams, atjaunotu koncesiju īstenošanas sākotnējos nosacījumus?

6)      Vispārīgāk – vai LESD 49. un 56. pantam un tiesiskās drošības un efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principiem, kā arī tiesiskās paļāvības principam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kam ir nozīme pamatlietā un kas paredz, ka bingo zāļu pārvaldītājiem ir jāmaksā koncesijas sākotnējos aktos neparedzēts dārgs ikmēneša tehniskā pagarinājuma maksājums, kas ir vienāds visām uzņēmēju kategorijām un ko likumdevējs laiku pa laikam groza bez jebkādas pierādītas saiknes ar konkrēto koncesijas attiecību īpašībām un gaitu?”

–        Kā arī vienīgi attiecībā uz lietu C‑730/22:

“Vai Direktīva [2014/23], ja tā uzskatāma par piemērojamu, un – katrā ziņā – no LESD 26., 49., 56. un 63. panta izrietošie vispārējie principi, kā tie interpretēti un piemēroti Tiesas judikatūrā, ar īpašu atsauci uz diskriminācijas aizliegumu, samērīguma principu un konkurences un brīvas pakalpojumu un kapitālu aprites aizsardzību, liedz piemērot tādas valsts tiesību normas, atbilstoši kurām valsts likumdevējs vai valsts pārvaldes iestāde var tā sauktā “tehniskā pagarinājuma” laikā, kas pēdējā desmitgadē vairākkārt atjaunots azartspēļu jomā, vienpusēji mainīt spēkā esošās attiecības, ieviešot pienākumu maksāt sākotnēji neparedzētus koncesijas maksājumus un vēlāk periodiski palielinot minētos maksājumus, kas vienmēr noteikti fiksētā apmērā visiem koncesionāriem neatkarīgi no apgrozījuma, uzliekot koncesionāru darbībai arī turpmākus ierobežojumus – kā aizliegumu mainīt azartspēļu organizēšanas vietas – un padarot dalību turpmākajā koncesiju piešķiršanas procedūrā atkarīgu no tā, vai uzņēmēji piekritīs šai pagarināšanai?”

27.      Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesas kancelejā tika reģistrēti 2022. gada 24. novembrī. 2023. gada 31. janvārī Tiesa nolēma šīs lietas apvienot tiesvedības rakstveida un mutvārdu procesā, kā arī sprieduma taisīšanai, ņemot vērā to savstarpējo saistību. Itālijas valdība, Eiropas Komisija un pamatlietas puses iesniedza rakstveida apsvērumus. 2023. gada 16. oktobrī Tiesa iesniedza Consiglio di Stato (Valsts padome) lūgumu sniegt paskaidrojumus saskaņā ar Reglamenta 101. pantu. Consiglio di Stato (Valsts padome) atbildēja uz šo lūgumu ar 2023. gada 16. novembra vēstuli. Tiesas sēde notika 2024. gada 24. aprīlī.

IV.    Izvērtējums

28.      Ar uzdotajiem jautājumiem iesniedzējtiesa vaicā Tiesai, vai ar Savienības tiesībām ir saderīgi noteikti elementi, kuri izriet no tā saucamā “tehniskā pagarinājuma” režīma, ko Itālijā piemēro valsts piešķirtajām bingo azartspēļu rīkošanas koncesijām, kurām beidzies darbības termiņš.

29.      Konkrētāk: iesniedzējtiesa vaicā, vai Direktīva 2014/23 vai pakārtoti – noteiktas LES, LESD un Hartas tiesību normas – piemēro koncesijām, kuras tika piešķirtas pirms šīs direktīvas stāšanās spēkā un kuras pēc darbības termiņa beigām tika atkārtoti pagarinātas ar leģislatīviem aktiem pēc tās stāšanās spēkā (pirmais prejudiciālais jautājums lietās C‑728/22 un C‑729/22).

30.      Gadījumā, ja uzskatāms, ka Direktīva 2014/23 ir piemērojama, iesniedzējtiesa vaicā, vai šai direktīvai pretrunā ir tāda valsts tiesiskā regulējuma interpretācija (14), kas atņem dalībvalsts iestādei rīcības brīvību pēc attiecīgo uzņēmēju lūguma grozīt koncesijas īstenošanas nosacījumus. Tas attiecas it īpaši uz gadījumiem, kad iestājas neparedzēti notikumi, par kuriem puses nav atbildīgas un kas būtiski ietekmē parastos operacionālā riska nosacījumus (otrais prejudiciālais jautājums lietās C‑728/22 un C‑729/22).

31.      Iesniedzējtiesa arī vaicā, vai Direktīvai 89/665 pretrunā ir tas, ka koncesionāru tiesības piedalīties koncesiju atkārtotas piešķiršanas procedūrā ir atkarīgas no to dalības “tehniskā pagarinājuma” režīmā, it īpaši, ja šiem koncesionāriem nav iespējas no jauna apspriest koncesijas darbības nosacījumus neparedzētu notikumu rezultātā (trešais prejudiciālais jautājums lietās C‑728/22 un C‑729/22).

32.      Visbeidzot iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai saskaņā ar “tehniskā pagarinājuma” režīmu piemērotais ikmēneša maksājums atbilst Direktīvai 2014/23. Tā uzdod šo jautājumu, ņemot vērā, ka i) sākotnēji piešķirot koncesiju, maksa nebija paredzēta, ii) šī summa ir fiksēta visiem nozares uzņēmējiem uz vienādiem nosacījumiem, neņemot vērā to finansiālās spējas, iii) šī maksa tika atkārtoti palielināta kopš pirmās piemērošanas un iv) šis maksājums ir priekšnosacījums, lai piedalītos koncesiju atkārtotas piešķiršanas procedūrā (vienīgā prejudiciālā jautājuma pirmā daļa lietā C‑730/22).

33.      Gadījumā, ja ir uzskatāms, ka Direktīva 2014/23 nav piemērojama, iesniedzējtiesa uzdod šos pašus jautājumus, kas izklāstīti 30.–32. punktā, saistībā ar LESD 49. un 56. pantu, no vienas puses, un saistībā ar tiesiskās drošības, efektīvas tiesību aizsardzības tiesā, tiesiskās paļāvības aizsardzības, samērīguma un nediskriminācijas principiem, no otras puses (ceturtais, piektais un sestais prejudiciālais jautājums lietās C‑728/22 un C‑729/22 un vienīgā prejudiciālā jautājuma otrā daļa lietā C‑730/22).

34.      Vispirms izvērtēšu pirmo prejudiciālo jautājumu lietās C‑728/22 un C‑729/22, jo atbildē uz šo jautājumu tiks noskaidrots, kāda Savienības tiesību norma ir piemērojama attiecīgajām koncesijām pamatlietā. Pēc tam, pieņemot, ka tām ir piemērojama Direktīva 2014/23, izvērtēšu lietā C‑730/22 uzdotā vienīgā prejudiciālā jautājuma pirmo daļu, jo apstiprinošas atbildes gadījumā uz šo jautājumu Tiesai nebūs vajadzības turpināt vērtēšanu saistībā ar šiem lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu. Pēc tam analizēšu otro un trešo prejudiciālo jautājumu, kas uzdoti lietās C‑728/22 un C‑729/22, un, visbeidzot, aplūkošu ceturto, piekto un sesto prejudiciālo jautājumu, kas uzdoti lietās C‑728/22 un C‑729/22, kā arī lietā C‑730/22 vienīgā uzdotā jautājuma otro daļu.

A.      Par pirmo prejudiciālo jautājumu lietās C‑728/22 un C‑729/22

35.      Attiecībā uz pirmo prejudiciālo jautājumu lietās C‑728/22 un C‑729/22 ir jāizvērtē Direktīvas 2014/23 piemērošanas joma. Būtībā iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai koncesijām, kas piešķirtas pirms minētās direktīvas stāšanās spēkā pirms tās transponēšanas termiņa beigām, šī direktīva tomēr ir piemērojama. Pakārtoti iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai strīdiem pamatlietās ir piemērojami “no Līguma izrietošie vispārējie principi un konkrēti [Hartas] 15., 16., 20. un 21. pants, [LES] 3. pants un [LESD] 8., 49., 56., 12., 145. un 151. pants”.

36.      Iesākumā vēlētos norādīt, ka, manuprāt, Tiesas atbilde nav nepieciešama saistībā ar vairākām LES, LESD un Hartas tiesību normām, kuras iesniedzējtiesa ir minējusi pirmajā prejudiciālajā jautājumā lietā C‑728/22. Proti, attiecībā uz LES 3. pantu, LESD 8., 12., 145. un 151. pantu un Hartas 15., 16., 20. un 21. pantu. Šajā ziņā pietiek vien atzīmēt, ka iesniedzējtiesa nesniedz konkrētu skaidrojumu par šo tiesību normu nozīmi attiecīgajā lietā vai par vispārējo principu nozīmi, kas saskaņā ar minētās tiesas pausto “izriet” no šīm tiesību normām (15). Šajos apstākļos un atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai (16) ierosinu atzīt lietā C‑728/22 uzdoto pirmo jautājumu par nepieņemamu, ciktāl tas attiecas uz šīm tiesību normām vai vispārējiem principiem.

37.      Turklāt atbildē uz Tiesas lūgumu sniegt paskaidrojumus iesniedzējtiesa paziņo, ka nav neskaidrības, vai attiecīgās koncesijas, pirmkārt, ir pakalpojumu koncesijas Direktīvas 2014/23 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, un, otrkārt, izpilda kvantitatīvo robežvērtību, kas noteikta minētās direktīvas 8. pantā.

38.      Katrā ziņā attiecībā uz pirmo minēto elementu ir svarīgi atzīmēt, ka pretēji šaubām, ko Komisija ir paudusi rakstveida apsvērumos, strīdi pamatlietā nav par atļaujas vai administratīvās licences piešķiršanu saimnieciskās darbības veikšanai. Šie strīdi faktiski attiecas uz koncesijām, ar kurām ADM, līgumslēdzēja iestāde nodeva prasītājiem pamatlietā tiesības izmantot pakalpojumu gala lietotāju interesēs. Saskaņā ar ADM un koncesionāru nolīguma noteikumiem valsts saņem peļņu, proti, “fiskālu nodevu”, kas tiek piemērota ieņēmumiem, kurus koncesionāri gūst no azartspēļu kartīšu pārdošanas. Vienlaikus tie saņem arī atlīdzību, kas būtībā atbilst bingo kartīšu noietam, no kura atskaitīta fiskālā nodeva par tām un spēlētāju vinnesti.

39.      Turklāt apstāklis, ka attiecīgās koncesijas pamatlietā tika grozītas ar leģislatīviem aktiem, nemaina šo koncesiju būtību un šīs koncesijas nekļūst tikai par regulējumam pakļautu pakalpojumu sniegšanu. Šajā ziņā jānorāda, ka valsts tiesībās, ar kurām tiek iedibināts “tehniskā pagarinājuma” režīms, ir dots norādījums ADM veikt nepieciešamos pasākumus, lai pielāgotu šīs koncesijas nosacījumiem, ko noteicis Itālijas likumdevējs (17).

40.      Ņemot vērā Direktīvas 2014/23 5. panta 1. punkta b) apakšpunktā sniegto definīciju un Tiesas judikatūru (18), nav nekādu šaubu, ka attiecīgās koncesijas ir klasificējamas kā “pakalpojumu koncesijas”, kas tāpēc ietilpst direktīvas piemērošanas jomā saskaņā ar tās 1. panta 2. punkta b) apakšpunktu.

41.      Attiecībā uz kvantitatīvo robežvērtību, kas jāsasniedz koncesijas vērtībai, lai koncesijai būtu piemērojama Direktīva 2014/23, iesniedzējtiesa arī paziņo, ka tā nešaubās, vai attiecīgās koncesijas pamatlietās ir izpildījušas šo prasību.

42.      Proti, jānorāda, ka saskaņā ar paskaidrojumiem, ko sniedza iesniedzējtiesa, kurai vienīgajai ir kompetence konstatēt faktus pamatlietā, koncesionāru ieņēmumi sešu gadu koncesijas periodā vidēji bija lielāki par 8 000 000 EUR. No šiem paskaidrojumiem arī izriet, ka šie ieņēmumi “katrā ziņā” pārsniedza 5 382 000 EUR. Šos skaitļus, kas ir lielāki nekā robežvērtība, kas prasīta direktīvas redakcijā, kura bija piemērojama attiecīgajā laikā, proti, 5 225 000 EUR (19), turklāt apstiprināja prasītāji pamatlietā Tiesas sēdē.

43.      Attiecīgi, tā kā var uzskatīt, ka Direktīvas 2014/23 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta un 8. panta nosacījumi ir izpildīti, uzskatu, ka šajā lietā nav jāsniedz sīkākas norādes par Direktīvas 2014/23 ratione materiae piemērojamību, kas ir jautājums, par kuru Komisijai, piemēram, bija šaubas.

44.      Drīzāk iesniedzējtiesai būtu jāsniedz norādes, vai šī direktīva pamatlietā skatītajām koncesijām ir piemērojama ratione temporis, kas ir vienīgais būtiskais aspekts, ko minētā tiesa ir rosinājusi, ņemot vērā lietās C‑728/22 un C‑729/22 uzdotā pirmā prejudiciālā jautājuma strikto formulējumu un lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatojumu.

45.      Šajā ziņā ir atbilstoši atgādināt, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru koncesijas līgumam principā ir jāpiemēro tie Savienības tiesību akti, kas ir spēkā brīdī, kad līgumslēdzēja iestāde izvēlas, kādu procedūru tā īstenos, un izlemj jautājumu, vai pastāv pienākums veikt iepirkuma procedūras iepriekšēju izsludināšanu publiska līguma slēgšanas tiesību piešķiršanai. Savukārt direktīvas, kuras transponēšanas termiņš ir beidzies pēc šā brīža, normas nav piemērojamas (20).

46.      Šajā lietā Direktīvas 2014/23 transponēšanai noteiktais termiņš bija 2016. gada 18. aprīlis, un tas nozīmē, ka, tā kā iesniedzējtiesā skatītās attiecīgas koncesijas tika piešķirtas 2000. gadā, minētā direktīva principā tām nebūtu piemērojama.

47.      Turklāt Direktīvas 2014/23 54. panta otrajā daļā ir arī norādīts, ka šīs direktīvas noteikumus nepiemēro koncesiju piešķiršanai, par kurām iesniegti piedāvājumi vai kuras piešķirtas pirms 2014. gada 17. aprīļa, proti, pirms šīs direktīvas stāšanās spēkā dienas. Tas nozīmē, ka attiecīgās sākotnēji piešķirtās koncesijas, ņemot vērā šo tiesību normu, katrā ziņā neietilpst Direktīvas 2014/23 piemērošanas jomā.

48.      Tomēr, kā iesniedzējtiesa pareizi atgādina, Tiesa ir atzinusi, ka gadījumā, ja tiek būtiski mainīti koncesijai piemērojamie nosacījumi, Savienības tiesību akti, saskaņā ar kuriem šī izmaiņa jāizvērtē, ir tie, kas ir spēkā minētās izmaiņas izdarīšanas dienā. Šajā ziņā nekādas sekas neizraisa fakts, ka sākotnējais koncesijas līgums ir noslēgts, pirms ir pieņemti Savienības noteikumi šajā jomā (21).

49.      Kā norādīts šo secinājumu 17. punktā, strīds valsts līmenī ir par diviem memorandiem, ko ADM pieņēma attiecīgi 2020. gada 9. jūlijā (lietā C‑729/22) un 2020. gada 18. novembrī (lietā C‑728/22). Šie memorandi tika pieņemti, pamatojoties uz Itālijas tiesisko regulējumu, kas ieviests 2017. gada decembrī, ar kuru otro reizi grozīts 2013. gadā sākotnēji noteiktais “tehniskā pagarinājuma” režīms, kurš pirmo reizi grozīts 2015. gadā (22). Attiecīgi, ja būtu uzskatāms, ka turpmāk grozītais “tehniskā pagarinājuma” režīms ir sākotnējo koncesiju būtisks grozījums, ņemot vērā minēto judikatūru, Direktīva 2014/23 būtu piemērojama strīdiem pamatlietā.

50.      Šajā ziņā ir svarīgi atzīmēt, ka valsts tiesību akts var kļūt par sākotnēji piešķirto koncesiju būtisku grozījumu, ja, piemēram, koncesijas darbības laiks vienpusēji tiek pagarināts tādā veidā, kas nebija paredzēts sākotnējās piešķiršanas brīdī. Tāpat arī gadījumā, kad ar valsts tiesisko regulējumu tiek piemēroti jauni nosacījumi, kuri jāizpilda, lai īstenotu koncesiju, it īpaši saistībā ar atlīdzību, kas koncesionāriem jāmaksā par iespēju sniegt attiecīgo pakalpojumu.

51.      Šajā lietā iesniedzējtiesai jānoskaidro, vai 2013. gadā pieņemtais Itālijas tiesību akts, kas tika grozīts 2015. gadā un 2017. gadā, ir būtisks grozījums attiecībā uz 2000. gadā piešķirto koncesiju nosacījumiem. Tomēr, ņemot vērā informāciju, kas izriet no iesniedzējtiesas nolēmuma, manuprāt, ir skaidrs, ka, izstrādājot un uzturot “tehniskā pagarinājuma” režīmu, ar minēto tiesisko regulējumu ir būtiski mainīti bingo azartspēļu koncesiju darbības nosacījumi, it īpaši, ja tos salīdzina ar nosacījumiem, par kādiem bija vienošanās sākotnējās koncesijas piešķiršanas brīdī:

–        pirmkārt, “tehniskā pagarinājuma” režīms pagarināja koncesijas, kuru darbības termiņš jau bija beidzies, tādējādi pagarinot sākotnēji tām noteikto darbības termiņu. Ņemot vērā Itālijas likumdevēja 2015. gadā ieviestos grozījumus (23), kas pēc tam tika saglabāti 2017. gadā, esošās koncesijas saskaņā ar šo režīmu tika pagarinātas uz deviņiem gadiem, tas ir, par pusotru reizi no to sākotnējā termiņa;

–        otrkārt, ar “tehniskā pagarinājuma” režīmu tika ieviests ikmēneša maksājums kā atlīdzība par koncesiju darbību, kas nebija noteikts sākotnējā piešķiršanas procedūrā. Tādējādi tika grozīts veids, kā valsts saņemtu peļņu par to, ka koncesionāri sniedz pakalpojumus, kas līdz tam brīdim bija tāds, ka tika saņemta fiskāla nodeva, kas tika piemērota azartspēļu kartīšu pārdošanas ieņēmumiem (24); un

–        treškārt, saskaņā ar “tehniskā pagarinājuma” režīmu koncesionāriem, kas vēlas piedalīties turpmākajā konkursa procedūrā, obligāti jābūt šīs shēmas dalībniekiem ar ikmēneša maksu, kas ir jauns nosacījums papildus tiem, kuri tika prasīti sākotnējās piešķiršanas brīdī. (25)

52.      No iepriekš minētā izriet, ka, ņemot vērā iesniedzējtiesas veicamo vērtējumu, šī direktīva jāuzskata par piemērojamu pamatlietā aplūkotajām koncesijām, jo sākotnējās piešķiršanas nosacījumi vēlāk tika būtiski mainīti, pieņemot “tehniskā pagarinājuma” režīmu un pēc tam veicot tā grozījumus.

53.      Tāpēc ierosinu Tiesu atbildēt uz pirmo prejudiciālo jautājumu lietās C‑728/22 un C‑729/22 tādējādi, ka Direktīva 2014/23 ir piemērojama attiecīgajām koncesijām pamatlietā.

54.      Turklāt ir svarīgi atgādināt, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ikviens valsts pasākums jomā, kas Savienības mērogā ir pilnībā saskaņota, jāizvērtē, ņemot vērā nevis primāro tiesību normas, bet gan šā saskaņošanas pasākuma normas (26). Tas nozīmē, ka gadījumā, ja Tiesa būs vienisprātis ar analīzi, kas sniegta šo secinājumu iepriekšējos punktos, LESD 49. un 56. pants, kuru iesniedzējtiesa ir minējusi pirmajā formulētajā prejudiciālajā jautājumā lietās C‑728/22 un C‑729/22, neattiecas uz strīdu šajā lietā. Tādējādi Tiesai nebūtu jāsniedz atbilde arī uz ceturto, piekto un sesto prejudiciālo jautājumu šajās lietās un lietā C‑730/22 uzdotā vienīgā prejudiciālā jautājuma otro daļu.

B.      Par vienīgā prejudiciālā jautājuma pirmo daļu lietā C‑730/22

55.      Tā kā ir konstatēts, ka Direktīva 2014/23 ir piemērojama attiecīgajām koncesijām pamatlietā, tagad ir nepieciešams sniegt atbildi uz lietā C‑730/22 primāri ar atsauci uz minēto direktīvu uzdotā vienīgā prejudiciālā jautājuma pirmo daļu. (27) Iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai ar direktīvu ir saderīgs saskaņā ar “tehniskā pagarinājuma” režīmu noteiktais ikmēneša maksas pienākums, it īpaši ņemot vērā šīs maksas konkrētās īpašības, kas minētas šo secinājumu 32. punktā.

56.      Vispirms vēlos norādīt, ka šā vienīgā uzdotā jautājuma pirmajā daļā iesniedzējtiesa nemin nevienu konkrētu Direktīvas 2014/23 tiesību normu kā iespējamo piemērotās ikmēneša maksas neatbilstības pamatojumu. Tomēr no informācijas, kas sniegta iesniedzējtiesas nolēmumā, minētā tiesa būtībā atsaucas uz šīs direktīvas 43. pantu.

57.      Direktīvas 2014/23 43. pantā “Līgumu izmaiņas to darbības laikā” ir noteikts, kādiem nosacījumiem jābūt izpildītiem, veicot pakalpojumu koncesijas grozījumus līguma izpildes laikā. Minētā tiesību norma balstās uz pieņēmumu, ka koncesiju līgumi parasti ir ilgtermiņa un kompleksi finansiāli nolīgumi, kas bieži vien ir pakļauti mainīgiem apstākļiem (28). Šā iemesla dēļ ar to ir paredzēts precizēt, kādos apstākļos pakalpojumu koncesijas grozījuma rezultātā ir vai nav nepieciešama jauna koncesijas piešķiršanas procedūra (29).

58.      Konkrētāk – Direktīvas 2014/23 43. panta 1. punkta e) apakšpunktā ir noteikts, ka koncesijas var grozīt bez jaunas koncesijas piešķiršanas procedūras, ja izmaiņas – neatkarīgi no to vērtības – nav būtiskas šā paša panta 4. punkta nozīmē. Savukārt Direktīvas 2014/23 43. panta 4. punktā pirmajā teikumā ir norādīts vispārējs kritērijs, ka koncesijas izmaiņas tās darbības laikā uzskata par būtiskām, ja to dēļ koncesijas raksturs kļūst būtiski atšķirīgs no sākotnēji noslēgtās. Saskaņā ar šīs pašas tiesību normas a) apakšpunktu tas jebkurā gadījumā tā ir, ja ar izmaiņām ievieš nosacījumus, kas – ja tie būtu bijuši ietverti sākotnējā koncesijas piešķiršanas procedūrā – būtu ļāvuši piedalīties citiem pieteikumu iesniedzējiem, nevis sākotnēji atlasītajiem. Visbeidzot ir svarīgi atgādināt, ka gadījumā, ja koncesijas grozījumi ir uzskatāmi par būtiskiem, Direktīvas 2014/23 43. panta 5. punktā ir noteikts, ka jārīko jauna koncesijas piešķiršanas procedūra.

59.      Šajā lietās, analizējot pirmo prejudiciālo jautājumu, kas bija uzdots lietās C‑728/22 un C‑729/22, jau norādīju, ka ar “tehniskā pagarinājuma” režīmu tika veiktas vairākas bingo azartspēļu koncesiju darbības nosacījumu izmaiņas (30). Šīs izmaiņas bija saistītas ar šo koncesiju pamatelementiem, proti, pirmkārt, to darbības termiņu salīdzinājumā ar sākotnēji noteikto, un, otrkārt, veidu, kādā koncesionāriem bija jāatlīdzina līgumslēdzējai iestādei par iespēju sniegt attiecīgo pakalpojumu.

60.      Gribētu atzīmēt, ka vienīgais “tehniskā pagarinājuma” režīma elements saistībā ar šo jautājumu, kā to formulējusi iesniedzējtiesa, ir pienākums veikt ikmēneša maksājumus saskaņā ar šo režīmu, nevis tas, ka koncesijas ar šo režīmu tika arī būtiski pagarinātas. Šā iemesla dēļ, lai arī ar darbības termiņa pagarinājumu varētu pamatot secinājumu, ka attiecīgās koncesijas pamatlietā tika būtiski izmainītas Direktīvas 2014/23 43. panta 4. punkta izpratnē (31), šo “tehniskā pagarinājuma” režīma elementu, manuprāt, var neiekļaut Tiesas analīzē.

61.      Saistībā ar pienākumu veikt ikmēneša maksājumus šis pienākums noteikti nebija paredzēts, sākotnēji piešķirot koncesijas, kas tiek skatītas pamatlietā. Iespējams, šīs maksas tika noteiktas, lai nodrošinātu, ka koncesiju pagarinājumu saskaņā ar “tehniskā pagarinājuma” režīmu notiek paralēli ar atlīdzību par attiecīgo pakalpojumu sniegšanas pagarināšanu. Proti, pieņemot “tehniskā pagarinājuma” režīmu, tika mainīts tas, kādā veidā jāmaksā minētā atlīdzība, jo pirms tam būtībā valsts iekasēja fiskālo nodevu, kas tika piemērota koncesionāru ieņēmumiem, kurus tie guva no azartspēļu kartīšu pārdošanas.

62.      Šajā ziņā fiskālās nodevas iekasēšana, kā bija paredzēts, sākotnēji piešķirot koncesijas, nepārprotami attiecās uz bingo azartspēļu galalietotāju netiešajiem maksājumiem. Tādējādi arī atlīdzība, ko koncesionāri maksāja par iespēju sniegt pakalpojumus, tika pielāgota atbilstoši to faktiskajiem ienākumiem.

63.      Savukārt maksas, kas ieviests ar “tehniskā pagarinājuma” režīmu, vienpusēji mainīja šīs atlīdzības pamatu, jo, pirmkārt, ar to tika noteikts atlīdzības mehānisms tieši attiecībā uz koncesionāriem, un, otrkārt, ka tā tika noteikta kā fiksēta maksa, un tas nozīmē, ka visiem šiem koncesionāriem bija vienādas maksas pienākums neatkarīgi no finansiālās spējas vai sākotnējās koncesijas darbības termiņa. Tajā pašā laikā tas, ka ikmēneša maksa tika atkārtoti palielināta pēc katras “tehniskā pagarinājuma” režīma grozīšanas – 2017. gadā sasniedzot trīskāršu apmēru salīdzinājumā ar tās sākotnēji noteiktās summas –, palielināja finansiālo spiedienu uz koncesionāriem, kuru ienākumi bija zemi. Turpretī saskaņā ar maksas koncesiju principu valsts varēja būt droša, ka saņems drošu peļņas summu par attiecīgo pakalpojumu sniegšanu, kas neatspoguļoja atlīdzības par koncesiju mainīgo raksturu, kā tās bija sākotnēji veidotas.

64.      Tas nozīmē, kā to apgalvo prasītāji pamatlietā, ka saskaņā ar “tehniskā pagarinājuma” režīmu noteiktais ikmēneša maksas pienākums maina koncesiju ekonomiskos pamatparametrus, kas definēti koncesiju sākotnējās piešķiršanas laikā. Šādi raugoties, manuprāt, šie prasītāji pamatoti apgalvo, ka pēc “tehniskā pagarinājuma” režīma pieņemšanas un tā grozījumiem ir būtiski mainījies šo koncesiju raksturs salīdzinājumā ar to, kāds tas ir bijis sākotnēji noslēgtajām koncesijām (32). Nevar izslēgt, ka tad, ja šie nosacījumi būtu ietverti sākotnējā koncesiju piešķiršanas procedūrā, tie būtu ļāvuši piedalīties citiem pieteikumu iesniedzējiem, nevis sākotnēji atlasītajiem.

65.      Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, manā ieskatā vispārējie un konkrētie kritēriji, kas noteikti attiecīgi Direktīvas 2014/23 43. panta 4. punktā un šīs tiesību normas a) apakšpunktā, ir izpildīti (33). Turklāt minētie apsvērumi ļauj man uzskatīt, ka ar koncesionāriem uzlikto ikmēneša maksas pienākumu saskaņā ar noteikumiem, ar kādiem tas tika ieviests, ar “tehniskā pagarinājuma” režīmu tika “būtiski” mainītas attiecīgās koncesijas pamatlietā Direktīvas 2014/23 43. panta 1. punkta e) apakšpunkta izpratnē. Attiecīgi, ņemot vērā Direktīvas 2014/23 43. panta 5. punktu, pirms šo grozījumu veikšanas vajadzēja rīkot jaunu konkursa procedūru.

66.      Tādu pašu secinājumu var izdarīt arī attiecībā uz koncesionāriem uzlikto pienākumu maksāt saskaņā ar “tehniskā pagarinājuma” režīmu piemēroto maksu kā nosacījumu, kas jāizpilda, lai tie varētu piedalīties jaunā konkursa procedūrā. Kā norāda Komisija, šo pienākumu, protams, var uzskatīt par elementu, ar kuru tiek kompensēts tas, ka pašreizējiem koncesionāriem ir konkurences priekšrocības salīdzinājumā ar jauniem koncesionāriem. Tomēr tas pastiprina koncesiju ekonomisko parametru izmaiņas salīdzinājumā ar sākotnēji noteiktajiem parametriem. Vienlaikus, tā kā nav skaidrs, kad varētu tikt rīkota jauna koncesiju piešķiršanas procedūra, šāda nosacījuma piemērošanas rezultātā no jauna tiek grozīts koncesijas līguma saturs Direktīvas 43. panta 4. punkta izpratnē.

67.      No tā izriet, ka Direktīvas 2014/23 43. panta 1. punkta e) apakšpunktam un 5. punktam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, ar kuru ir noteikts ikmēneša maksas pienākums, kas netika paredzēts sākotnēji piešķirtajā koncesijā, jo tas maina šo attiecīgo koncesiju ekonomiskos pamatparametrus, piemēram, nosakot identisku maksas apmēru visiem nozarē strādājošajiem uzņēmējiem neatkarīgi no to finansiālās spējas un būtiski palielinot tās apmēru kopš pirmās piemērošanas. Minētais tiesiskais regulējums ir pretrunā abām šīm tiesību normām arī tāpēc, ka šie maksājumi ir noteikti kā nosacījums, lai piedalītos turpmākajā konkursa procedūrā par attiecīgo koncesiju atkārtotu piešķiršanu.

C.      Par otro prejudiciālo jautājumu lietās C‑728/22 un C‑729/22

68.      Kā jau norādīju šo secinājumu 34. punktā, manuprāt, apstiprinoša atbilde uz lietā C‑730/22 uzdotā vienīgā jautājuma pirmo daļu nozīmē, ka Tiesai nav jāturpina šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu izskatīšana. Bez šaubām, ja Tiesa piekristu secinājumam, ka ikmēneša maksas pienākums, kā noteikts “tehniskā pagarinājuma” režīmā, ir pretrunā Direktīvai 2014/23, tad tai nebūtu jāizskata lietā C‑728/22 un lietā C‑729/22 uzdotais otrais un trešais prejudiciālais jautājums, kuru mērķis ir noskaidrot, vai valsts administratīva iestāde var pārskatīt šo maksu neparedzamu apstākļu dēļ. Tomēr šos abus jautājumus izvērtēšu pilnīguma labad.

69.      Lietās C‑728/22 un C‑729/22 uzdotais otrais prejudiciālais jautājums attiecas uz situāciju, kad līgumslēdzēja iestāde atsakās pārskatīt koncesijas noteikumus, ja ir iestājušies neparedzēti notikumi, par kuriem koncesionāri nav atbildīgi. Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Direktīva 2014/23 nepieļauj tādu valsts tiesību interpretāciju, saskaņā ar kuru līgumslēdzējai iestādei, piemēram, ADM, netiek dota rīcības brīvība šādos apstākļos pārskatīt publiska līguma nosacījumus.

70.      Publisko līgumu pārskatīšana vēlāk – to izpildes laikā – ir klasiska tēma administratīvo tiesību literatūrā, it īpaši publisko iepirkumu jomā (34). Tā ietver izņēmumu attiecībā uz vienu no koncesiju izpildes pamatprincipiem, proti, ka koncesionāriem ir jāsniedz piešķirtie pakalpojumi, pašiem uzņemoties risku (“à ses risques et périls”) (35), un ka līgumslēdzējas iestādes tāpēc nedrīkst iesaistīties šo darbību finansiālajās sekās. Publisko līgumu pārskatīšana parasti raisa neuzticēšanos, jo tā var radīt stimulu konkursa dalībniekiem rīkoties oprtūnistiski (36).

71.      Tomēr, kad iestājas notikumi, kurus koncesionāri nevarēja paredzēt un par kuru iestāšanos tie nav atbildīgi, valsts tiesību sistēmas bieži vien paredz, ka līgumslēdzējām iestādēm tiek piešķirta rīcības brīvība pārskatīt koncesijas nosacījumus (37). Šāda pieeja tiek pamatota ar to, ka koncesiju pamatā ir ekonomiskais un finansiālais līdzsvars, kas būtu jāatjauno, ja apstākļi, kurus koncesionāri nespēj kontrolēt, ietekmē to, ar kādiem nosacījumiem jāizpilda pakalpojumu koncesija saskaņā ar sākotnējiem koncesijas noteikumiem. Iespēja pārskatīt publiskā līguma noteikumus rodas tad, kad šie apstākļi spēj izjaukt šī līguma līdzsvaru (38).

72.      Iesniedzējtiesas nolēmumā ir precizēts, ka Itālijas tiesību sistēmā ir paredzēta tiesību norma, kas ņem vērā vajadzību pasargāt tādu koncesiju kā pamatlietā ekonomisko un finansiālo līdzsvaru (39). Tomēr 2020. gada 9. jūlija un 2020. gada 18. novembra memorandos ADM, šķiet, pats ir pasludinājis, ka tā kompetencē nav piemērot šo tiesību normu pēc prasītāju pieprasījuma, jo kā administratīvā iestāde ADM nevarētu lemt pret leģislatīviem valsts pasākumiem, ar kuriem tika izveidots un vēlāk grozīts “tehniskā pagarinājuma” režīms.

73.      Šajā ziņā vēlos atzīmēt, ka, no vienas puses, šai ADM argumentācijai, kas attiecas uz kompetenču un normu hierarhijas principu valsts tiesību sistēmā, nav nozīmes attiecībā uz vērtējumu, vai Direktīvā 2014/23 līgumslēdzējām iestādēm, ņemot vērā tām piešķirto rīcības brīvību, ir dota iespēja atkārtoti izvērtēt koncesijas noteikumus. Proti, ja Tiesa uzskata, ka līgumslēdzējām iestādēm ir šī rīcības brīvība, ADM būtu tiesīgs to īstenot neatkarīgi no tā, ka “tehniskā pagarinājuma” režīms tika pieņemts un grozīts ar leģislatīviem aktiem, vai vēl jo vairāk neatkarīgi no tā, ka šis dienests rīkojas, pamatojoties uz obligāto pienākumu, ko tam uzlicis valsts likumdevējs.

74.      No otras puses, izvērtējot iesniedzējtiesas nolēmumā sniegto informāciju, iesniedzējtiesa, šķiet, ir konstatējusi, ka Covid‑19 pandēmija jāuzskata par neparedzētiem apstākļiem, par kuriem prasītāji pamatlietā nav atbildīgi un kuri spēj ietekmēt koncesiju ekonomisko un finansiālo līdzsvaru (40). Tas nozīmē – ja Tiesa secinātu, ka Direktīvā 2014/23 ir atzīts, ka līgumslēdzējām iestādēm ir rīcības brīvība novērtēt vajadzību pārskatīt publisko līgumu noteikumus, ja iestājas neparedzami apstākļi, šī prasība šajā lietā būtu izpildīta (41).

75.      Attiecībā uz to, vai līgumslēdzēju iestāžu rīcības brīvību pārskatīt koncesijas darbības noteikumus var pamatot ar Direktīvu 2014/23, norādīšu, ka nevienā tiesību normā nav skaidras atsauces uz šādu brīvību.

76.      Iesniedzējtiesa tomēr piebilst, ka minētās direktīvas 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta otrajā daļā termins “pakalpojumu koncesija” ir definēts kā līgums un ka tajā tiesību normā ir tālāk norādīts: uzskatāms, ka koncesionārs ir uzņēmies pakalpojuma sniegšanas operacionālo risku “normālos darbības apstākļos” (42). Minētās tiesas ieskatā no šīs tiesību normas var izsecināt, ka tad, ja neparedzami apstākļi var mainīt publiskā līguma ekonomisko līdzsvaru, koncesionāriem būtu jābūt tiesīgiem pieprasīt šā līguma grozījumus.

77.      Manuprāt, pretēji prasītāju argumentiem pamatlietā, ir skaidrs, ka definīcija, kas sniegta Direktīvas 2014/23 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta otrajā daļā, pati nevar būt pamats, lai piešķirtu līgumslēdzējai iestādei rīcības brīvību pārskatīt publiskā līguma noteikumus, un vēl jo mazāk, lai piešķirtu koncesionāriem tiesības pieprasīt šīs rīcības brīvības īstenošanu. Minētā definīcija ir sniegta tikai tāpēc, lai piemērotu Direktīvu 2014/23 (43), un konkrēti, lai definētu šīs direktīvas materiālo piemērošanas jomu saskaņā ar tās 1. panta 2. punktu.

78.      Tālab Direktīvas 2014/23 43. panta – uz kuru jau atsaucos šajos secinājumos – 1. punkta c) apakšpunktā ir noteikts, ka koncesijas var grozīt, nerīkojot jaunu piešķiršanas procedūru, ja izmaiņas ir vajadzīgas tādu apstākļu dēļ, ko rūpīga līgumslēdzēja iestāde vai līgumslēdzējs nevarēja paredzēt.

79.      Minētā tiesību norma jālasa Direktīvas 2014/23 76. apsvēruma gaismā, kurā noteikts, ka līgumslēdzējas iestādes un līgumslēdzēji var saskarties ar ārējiem apstākļiem, ko tie nevarēja paredzēt, piešķirot koncesiju, jo īpaši tad, ja koncesijas izpilde attiecas uz ilgu laikposmu. Saskaņā ar šo apsvērumu minētajos gadījumos ir vajadzīga zināma elastība, lai pielāgotu koncesiju šiem apstākļiem, neīstenojot jaunu piešķiršanas procedūru.

80.      Tas nozīmē, ka Direktīva 2014/23 noteic, ka neparedzami apstākļi var ietekmēt līgumslēdzēju iestāžu un koncesionāru sākotnēji savstarpēji noslēgto publisko līgumu noteikumus. Šajā nolūkā minētajā direktīvā ir sniegts noteikumu kopums, kurš jāizmanto, ja redzams, ka koncesija ir jāpielāgo jaunajiem apstākļiem – it īpaši bez jaunas konkursa procedūras rīkošanas.

81.      Svarīgi atzīmēt, ka iepriekšējais konstatējums nenozīmē, ka – pretēji tam, ko apgalvo prasītāji pamatlietā, – koncesionāriem ir tiesības, saskaņā ar kurām līgumslēdzējai iestādei noteikti ir jāiesaistās koncesijas noteikumu pārskatīšanā, ja rodas neparedzami apstākļi. Itālijas valdība šajā ziņā ir pamatoti norādījusi, ka Direktīvas 2014/23 primārais mērķis ir koordinēt noteiktu koncesiju piešķiršanas procedūras un ka šajā direktīvā nav noteikts, kādas tiesības ir piešķirtas koncesionāriem, ja publiskā līguma izpildes laikā iestājas kādi notikumi.

82.      Tomēr Direktīvas 2014/23 43. panta 1. punkta c) apakšpunkts, lasot to kopsakarā ar direktīvas 76. apsvērumu, parāda, ka gadījumā, ja pakalpojumu koncesijas darbība norit pēc neparedzēta scenārija, kas var ietekmēt pakalpojumu koncesijas ekonomisko un finansiālo līdzsvaru, Savienības tiesībās ir izstrādāts noteikumu kopums, ko līgumslēdzējas iestādes ir tiesīgas izmantot, lai pārskatītu pakalpojumu koncesijas noteikumus. Šie noteikumi var būt iedarbīgi tikai tad, ja šī iestāde vispirms var saskatīt vajadzību atjaunot koncesijas finansiālo līdzsvaru neparedzamu apstākļu rezultātā. Attiecīgi, ja valsts tiesību akts vai tā interpretācija liedz līgumslēdzējai iestādei atbilstoši tās rīcības brīvībai pieņemt lēmumu par nepieciešamību panākt, lai koncesija nonāk atpakaļ ekonomiskā un finansiālā līdzsvara stāvoklī, tas būtu Direktīvas 2014/23 43. panta 1. punkta c) apakšpunkta aizskārums un tiktu apdraudēta Savienības tiesību efektivitāte.

83.      Šajā lietā iesniedzējtiesai jānoskaidro, vai ADM ir pieļāvis kļūdu, pieņemot 2020. gada 9. jūlija un 2020. gada 18. novembra memorandus, it īpaši paziņojot, ka tas nav bijis tiesīgs pārskatīt attiecīgo pakalpojumu koncesiju noteikumus, jo Itālijas likumdevējs bija pieņēmis tiesību normas, ar kurām tika iedarbināts “tehniskā pagarinājuma” režīms.

84.      Tomēr, manuprāt, būtu jāuzskata, ka līgumslēdzēja iestāde it pieļāvusi šādu kļūdu, ja tā nav ņēmusi vērā faktu, ka Savienības tiesībās, konkrēti Direktīvas 2014/23 43. panta 1. punkta c) apakšpunktā, ir paredzēts tādu noteikumu kopums, kuri jāizpilda, lai pārskatītu pakalpojumu koncesijas noteikumus saistībā ar neparedzamiem apstākļiem, un kuru izpildei pēc definīcijas ir nepieciešams, lai līgumslēdzējai iestādei būtu šī rīcības brīvība.

85.      Šajā ziņā jāpiebilst, ka rīcības brīvības īstenošana bez šaubām nenozīmē, ka līgumslēdzējai iestādei ir jāpiekrīt, ka jāgroza pakalpojumu koncesija vai ka jāpielāgo konkrēti koncesijas noteikumi, ko prasa attiecīgie koncesionāri. Tā var pat uzskatīt, ka nepastāv nekādi neparedzami apstākļi, kas pamatotu šāda veida lēmumu. Tomēr līgumslēdzēja iestāde nedrīkst atsaukties uz valsts tiesību aktu vai tā interpretāciju, lai izvairītos veikt šādu vērtējumu, bet tas jāpārbauda valsts tiesai.

86.      Tāpēc secinu, ka Direktīvas 2014/23 43. panta 1. punkta c) apakšpunkts nepieļauj tādu valsts tiesību interpretāciju, kas liedz līgumslēdzējai iestādei rīcības brīvību izvērtēt, vai neparedzami notikumi, kuros nav vainojami koncesionāri un kuri var ietekmēt koncesiju ekonomisko un finansiālo līdzsvaru, attaisno jebkuru koncesijas nosacījumu pārskatīšanu.

87.      Pret šādu interpretāciju Komisija apgalvo, ka spriedumā, kas taisīts lietā Consorzio Italian Management (44), Tiesa uzskatīja, ka dalībvalstīm nav prasīts izstrādāt administratīvu vai līgumisku procedūru, lai ņemtu vērā apstākļus, ar kuriem varētu pamatot spēkā esoša publiska līguma grozīšanu (45). Tomēr minētajā spriedumā aplūkotā direktīva bija Direktīva 2004/17 (46), kura vairs nav spēkā un kurā nebija iekļautas Direktīvas 2014/23 43. panta 1. punkta c) apakšpunktam līdzīgas tiesību normas. Tāpēc neuzskatu, ka Tiesai būtu jāatsaucas uz minēto spriedumu kā derīgu precedentu, lai novērtētu šo uzdoto jautājumu.

88.      Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, ierosinu Tiesai uz otro prejudiciālo jautājumu lietās C‑728/22 un C‑729/22 atbildēt apstiprinoši un tādējādi uzskatīt, ka Direktīva 2014/23 nepieļauj līgumslēdzējai iestādei liegt rīcības brīvību izvērtēt, vai publiska līguma noteikumi jāpārskata iesniedzējtiesas aprakstīto apstākļu kontekstā..

D.      Par trešo prejudiciālo jautājumu lietās C‑728/22 un C‑729/22

89.      Ar trešo prejudiciālo jautājumu, kas uzdots lietās C‑728/22 un C‑729/22, iesniedzējtiesa vaicā Tiesai, vai Direktīva 89/665 nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru koncesionāriem tiek prasīts ievērot tādu “tehniskā pagarinājuma” režīmu, kāds ir pamatlietā aplūkotais, kā nosacījumu, kas jāizpilda, lai piedalītos turpmākā konkursa procedūrā. Tā uzdod šo jautājumu, atsaucoties uz situāciju, kurā līgumslēdzējai iestādei varētu nebūt rīcības brīvības pārskatīt koncesijas darbības nosacījumus saistībā ar neparedzamiem apstākļiem.

90.      Vispirms ir svarīgi norādīt, ka šis jautājums ir uzdots, pieņemot, ka – pretēji analīzei, kas sniegta saistībā ar otro prejudiciālo jautājumu, – Direktīva 2014/23 neizslēdz iespēju, ka līgumslēdzējai iestādei ir liegta rīcības brīvība grozīt koncesijas noteikumus, ja iestājas neparedzami notikumi. Tāpēc, kā jau norādīts, uz šo jautājumu būtu nepieciešama konkrēta atbilde, ja Tiesa nepiekristu šai analīzei.

91.      Katrā ziņā nedomāju, ka Direktīva 89/665 ļauj sniegt apstiprinošu atbildi uz iesniedzējtiesas jautājumu.

92.      Direktīva 89/665, kas ir viena no tām, kas tiek sauktas par “tiesiskās aizsardzības līdzekļu direktīvām” (47), ir piemērojama koncesijām, kuras līgumslēdzējas iestādes ir piešķīrušas saskaņā ar Direktīvu 2014/23 (48). Tajās iekļautas tādas pakalpojumu koncesijas kā pamatlietā aplūkotās (49). Būtībā minētajā direktīvā dalībvalstīm ir prasīts nodrošināt, ka lēmumi par publiskā iepirkuma līgumu un koncesiju piešķiršanu, kā arī sākotnējie procesuālie lēmumi šajā ziņā tiek ātri un efektīvi pārskatīti (50). Saskaņā ar Tiesas judikatūru ar Direktīvu 89/665 tiek īpaši formulēts Savienības tiesībās ietvertais tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā vispārējais princips īpašā publisko iepirkumu jomā (51).

93.      Tālab ar Direktīvu 89/665 dalībvalstīm ir uzlikts pienākums saskaņā ar detalizētiem noteikumiem izstrādāt pārskatīšanas procedūras, nodrošinot, ka tās būtībā ir pieejamas ikvienai personai, kura ir ieinteresēta iegūt tiesības noslēgt konkrētu publisku līgumu un kurai nodarīts kaitējums ar Savienības tiesību publiskā iepirkuma jomā iespējamu pārkāpumu (52). Valsts līmeņa tiesību aizsardzības līdzekļiem ir jādod iespēja pieņemt pagaidu pasākumus, atcelt prettiesiskus lēmumus un kompensēt nodarīto kaitējumu (53). Dalībvalstis var brīvi noteikt struktūras, kas būs atbildīgas par lēmumu pārskatīšanu saskaņā ar direktīvu. Tās var būt tiesu iestādes vai arī struktūras, kas nav tiesu iestādes, ar nosacījumu, ka pēdējā minētajā gadījumā šīs struktūras ievēro dažus papildu nosacījumus (54).

94.      Šajās lietās pietiek vien konstatēt, kā to izdarīja Komisija, ka strīdu apraksts pamatlietās neparāda, ka ar “tehniskā pagarinājuma” režīma pieņemšanu un tā turpmāko grozīšanu ir pārkāpti ar Direktīvu 89/665 uzliktie pienākumi. Vēl svarīgāk – nevienai no minētās direktīvas tiesību normām, šķiet, nav nozīmes, vērtējot, vai ir likumīgi, ka koncesionāriem dalība šajā režīmā tiek piemērota kā nosacījums, kas jāizpilda, lai tie piedalītos turpmākajā konkursa procedūrā.

95.      Faktiski no iesniedzējtiesas nolēmumos sniegtās informācijas ir skaidrs, ka šiem koncesionāriem bija iespēja apstrīdēt abus ADM pieņemtos memorandus, attiecīgi ceļot prasības. Precīzāk – tie varēja apstrīdēt šīs iestādes lēmumu neatcelt un negrozīt saskaņā ar minēto režīmu prasītos ikmēneša maksājumus. Tālab tie izmantoja Itālijas tiesībās pieejamos tiesiskās aizsardzības līdzekļus, kas piedāvāja tiem iespēju vērsties divās tiesu iestādēs un iespēju lūgt atzīt, ka tiesību normas, uz kuru pamata ADM pieņēma lēmumus, ir prettiesiskas. Šo prasību dēļ tika iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu saskaņā ar LESD 267. pantu.

96.      Turklāt tas, ka Itālijas tiesību sistēma neparedz administratīvos aizsardzības līdzekļus, kas ļauj koncesionāram lūgt, lai līgumslēdzēja iestāde uzsāk publiskā līguma noteikumu pārskatīšanas procedūru, nemaina šo secinājumu. Pienākumu nodrošināt piekļuvi administratīvajiem aizsardzības līdzekļiem var noteikt, pamatojoties uz Direktīvas 2014/23 43. panta 1. punkta c) apakšpunktu, kā jau paskaidrots saistībā ar otrā prejudiciālā jautājuma analīzi, bet tas neizriet tikai no Direktīvas 89/665.

97.      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es secinātu, ka Direktīva 89/665 nav juridiskais pamats, pamatojoties uz ko ir iespējams apšaubīt tāda valsts tiesību akta likumību kā pamatlietā aplūkotais, saskaņā ar kuru dalība turpmākajā konkursa procedūrā ir atkarīga no dalības “tehniskā pagarinājuma” režīmā. Šāds secinājums acīmredzami ir izdarīts, pamatojoties uz priekšnoteikumu, ka attiecīgajiem uzņēmējiem ir pieejami nepieciešamie tiesiskās aizsardzības līdzekļi, lai apstrīdētu minētā tiesību akta likumību, ja nepieciešams, iesniedzot iebildi par prettiesiskumu.

E.      Par ceturto, piekto un sesto prejudiciālo jautājumu lietās C‑728/22 un C‑729/22 un par vienīgā prejudiciālā jautājuma otro daļu lietā C‑730/22

98.      Šo secinājumu 54. punktā norādīju, ka gadījumā, ja Tiesa uzskatītu, ka Direktīva 2014/23 ir piemērojama pamatlietā aplūkotajām koncesijām, atbilde uz ceturto, piekto un sesto prejudiciālo jautājumu (lietas C‑728/22 un C‑729/22) vai uz vienīgā prejudiciālā jautājuma otro daļu (lieta C‑730/22) nebūtu jāsniedz. Nākamajos punktos ir sniegtas dažas norādes Tiesai gadījumā, ja tai būtu cits viedoklis (55).

99.      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru valsts iestādēm, ja tās ir paredzējušas piešķirt koncesiju, kas neietilpst to direktīvu piemērošanas jomā, kuras attiecas uz dažādām publisku iepirkuma līgumu kategorijām, jāievēro LESD pamatnoteikumi (56).

100. Šajā lietā, lai arī iesniedzējtiesa prejudiciālajos jautājumos galvenokārt atsaucas uz LESD 49. un 56. pantu, šī vērtējuma vajadzībām nozīme ir tikai pirmajai minētajai tiesību normai. (57) Galu galā koncesijām, kas attiecas uz tādu bingo spēļu zāļu ekspluatāciju, kādas ir pamatlietā, ir nepieciešams stabils un pastāvīgs pamats dalībvalstī, kurā tiek sniegti bingo azartspēles pakalpojumi. Saskaņā ar Tiesas judikatūru tas nozīmē, ka jāpiemēro LESD 49. pants par brīvību veikt uzņēmējdarbību, bet nav jāpiemēro LESD 56. pants par pakalpojumu sniegšanas brīvību (58). Prasītāji tiesas sēdē arī apstiprināja, ka neviena cita veida bingo pakalpojumi, piemēram, ko sniedz tiešsaistē, uz šo lietu neattiecas.

101. Turklāt, lai secinātu par LESD 49. panta piemērošanu pamatlietās, jābūt konstatētam, ka pastāv zināmas pārrobežu intereses, un par to saskaņā ar Tiesas judikatūru jāpārliecinās vienīgi iesniedzējtiesai (59). Šajā ziņā jānorāda, ka atbildē uz Tiesas lūgumu sniegt paskaidrojumus iesniedzējtiesa skaidri norāda, ka gadījumā, ja tiktu uzskatīts, ka Direktīva 2014/23 nav piemērojama attiecīgajām koncesijām, minētajai tiesai “nebūtu grūti noteikt, veicot detalizētu vērtējumu, kādā ziņā aplūkotajām koncesijām piemīt pārrobežu intereses Tiesas judikatūras izpratnē”. Katrā ziņā tiesas sēdē prasītāji pamatlietā apstiprināja, ka dažu no aplūkotajām koncesijām turētāji ir uzņēmēji, kas reģistrēti citās dalībvalstīs (60) un līdz ar to tos skar attiecīgajā valsts tiesiskajā regulējumā paredzētie nosacījumi un ierobežojumi. Šajos apstākļos uzskatu, ka Tiesai, ņemot vērā citus objektīvus kritērijus, nav sīkāk jāpārbauda (61), vai pamatlietā aplūkotās koncesijas izpilda LESD 49. panta piemērojamības nosacījumu.

102. Būtībā LESD 49. pants aizliedz ierobežojumus kādas dalībvalsts pilsoņu brīvībai veikt uzņēmējdarbību citā dalībvalstī.

103. No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka LESD 49. pants nepieļauj nekādus valsts pasākumus, kas pat tad, ja tos piemēro bez diskriminācijas pilsonības dēļ, Eiropas Savienības pilsoņiem aizliedz, traucē vai padara mazāk pievilcīgu minētajos Līguma noteikumos garantētās brīvības veikt uzņēmējdarbību vai pakalpojumu sniegšanas brīvības īstenošanu (62).

104. Šajā lietā, neņemot vērā valsts tiesiskajā regulējumā paredzēto pagarinājumu attiecībā uz pamatlietā aplūkotajām koncesijām, uz kuru neattiecas neviens no šeit aplūkotajiem jautājumiem, (63), iesniedzējtiesa jautā, vai ar LESD 49. pantu ir saderīga i) valsts tiesību interpretācija, ar kuru līgumslēdzējai iestādei tiek atņemta rīcības brīvība pārskatīt publiskā līguma noteikumus neparedzamu notikumu kontekstā; (ii) dalības “tehniskā pagarinājuma” režīmā noteikšana par nosacījumu dalībai turpmākajā konkursa procedūrā un iii) ikmēneša maksas pienākums, kas nebija paredzēts sākotnējā koncesiju piešķiršanas procedūrā.

105. Šajā ziņā uzskatu, ka, pirmkārt, ir skaidrs, ka ar “tehniskā pagarinājuma” režīmu koncesijās ieviestie grozījumi, kas varēja mainīt to ekonomiskos pamatparametrus salīdzinājumā ar sākotnēji piešķirtās koncesijas parametriem (64), paši par sevi ir pietiekams pamats uzskatīt, ka tie var padarīt mazāk pievilcīgu brīvības veikt uzņēmējdarbību īstenošanu 103. punktā minētās judikatūras izpratnē. Tas vēl jo vairāk ir tā, ja tiek ņemts vērā šo grozījumu vienpusējais un neapspriestais raksturs.

106. Otrkārt, tas tā ir arī saistībā ar pienākumu piedalīties “tehniskā pagarinājuma” režīmā un tādējādi saistībā ar pienākumu veikt ikmēneša maksājumus, lai varētu piedalīties turpmākajā konkursa procedūrā. Proti, ņemot vērā šos pienākumus, ir skaidrs, ka uzņēmējam, kas reģistrēts citā dalībvalstī un vēlas apsaimniekot bingo spēļu zāles Itālijā, iespēja izmantot brīvību veikt uzņēmējdarbību ir mazāk pievilcīga vai, kā Komisija norāda, neiespējama.

107. Visbeidzot – nav šaubu, ka līgumslēdzējas iestādes nespēja pārskatīt koncesiju noteikumus neparedzamu apstākļu dēļ arī ir šķērslis brīvībai veikt uzņēmējdarbību. Proti, uzņēmējiem trūktu pietiekamu stimulu veikt uzņēmējdarbību Itālijā, ņemot vērā to, ka koncesiju ekonomisko un finansiālo līdzsvaru nevarētu atjaunot pēc tam, kad to izjauca no koncesionāriem neatkarīgi notikumi.

108. Attiecībā uz leģitīmajiem mērķiem, uz kuriem dalībvalsts var atsaukties, lai attaisnotu brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumu (65), ir svarīgi atgādināt, ka brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojums ir pieļaujams tikai tad, ja, pirmkārt, tas ir attaisnojams ar kādu primāru vispārējo interešu apsvērumu. Otrkārt, tas atbilst samērīguma principam, un tas nozīmētu, ka ar to ir iespējams saskanīgi un sistemātiski nodrošināt izvirzītā mērķa īstenošanu un ka tas nepārsniedz to, kas nepieciešams šī mērķa sasniegšanai. (66)

109. Tiesību aktos, uz kuriem atsaucas iesniedzējtiesa, kā vienīgais mērķis ir noteikts koncesiju, kuru termiņš beidzas, salāgošana un jauna konkursa procedūra, lai saskaņotu Savienības tiesību principu, atbilstoši kuram valsts koncesijas pēc to termiņa beigām jāpiešķir vai atkārtoti jāpiešķir, ievērojot konkursa atlases procedūras, ar nepieciešamību turpināt bingo derību likmju iekasēšanu.

110. Tomēr, manuprāt, nav skaidrs, kā varētu pamatot esošo koncesiju pagarināšanu vai salāgošanu laikā un pienākumu turpināt pakalpojumu sniegšanu, lai nodrošinātu šo koncesiju atkārtotu piešķiršanu vēlāk – kā pamatlietā aplūkotajos tiesību aktos paredzēto pagarināšanu un salāgošanu – piemēram, atsaucoties uz nepieciešamību nodrošināt pakalpojuma turpinātību. (67) It īpaši tas, ka nav skaidri noteikts koncesiju beigu termiņš, padara par sevišķi grūtu attaisnojuma rašanu izskatāmajās lietās.

111. Katrā ziņā uzskatu, ka, pirmkārt, šo mērķi varēja sasniegt piemērotākā veidā, piemēram, organizējot pārejas periodu, kura laikā piešķirtajām koncesijām būtu bijis atšķirīgs ilgums. Otrkārt, tiekšanās uz šādu mērķi šķiet neatbilstoša, jo “tehniskā pagarinājuma” režīms tika piemērots desmit gadus, tostarp pēc pēdējās koncesijas termiņa beigām.

112. Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, ierosinu Tiesai LESD 49. pantu interpretēt tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā aplūkotais, kurā koncesionāram prasīts pieņemt nosacījumus, kas noteikti ar šo tiesisko regulējumu – proti, ikmēneša maksas pienākumu, kurš nebija paredzēts sākotnēji, piešķirot koncesijas –, lai koncesionārs varētu piedalīties jaunā konkursa procedūrā jaunu koncesiju atkārtotai piešķiršanai. Tas arī nepieļauj tādu valsts tiesību interpretāciju, ar kuru līgumslēdzējai iestādei tiek liegta rīcības brīvība izvērtēt, vai neparedzami notikumi, par kuriem koncesionāri nav atbildīgi un kuri var ietekmēt koncesiju ekonomisko un finansiālo līdzsvaru, attaisno koncesijas noteikumu pārskatīšanu.

V.      Secinājumi

113. Ņemot vērā iepriekš izklāstīto vērtējumu, ierosinu Tiesai uz Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:

–        Attiecībā uz apvienotajām lietām C‑728/22 un C‑729/22:

1)      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/23/ES (2014. gada 26. februāris) par koncesijas līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu

jāinterpretē tādējādi, ka to piemēro tādām pakalpojumu koncesijām kā pamatlietā aplūkotās, kuras tika piešķirtas pirms šīs direktīvas stāšanās spēkā un kuras pēc darbības termiņa beigām atkārtoti pagarinātas ar leģislatīviem aktiem pēc tās stāšanās spēkā, ar nosacījumu, ka sākotnēji piešķirtās koncesijas nosacījumi ir būtiski grozīti, bet tas jāizvērtē iesniedzējtiesai.

2)      Direktīvas 2014/23 43. panta 4. un 5. punkts

jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā aplūkotais, saskaņā ar kuru paredzēts ikmēneša maksas pienākums, kas netika paredzēts sākotnēji piešķirtajā koncesijā, jo tas maina šo attiecīgo koncesiju ekonomiskos pamatparametrus, piemēram, nosakot identisku maksas apmēru visiem nozarē strādājošajiem uzņēmējiem neatkarīgi no to finansiālās spējas un būtiski palielinot tās apmēru kopš pirmās piemērošanas. Abas šīs tiesību normas nepieļauj šo tiesisko regulējumu arī tāpēc, ka šie maksājumi ir noteikti kā nosacījums, kas jāizpilda, lai piedalītos turpmākajā konkursa procedūrā par attiecīgo koncesiju atkārtotu piešķiršanu.

Ja Tiesa nav vienisprātis ar 2. punktā sniegtajiem secinājumiem, papildus piedāvāju šādu atbildi:

3)      Direktīvas 2014/23 43. panta 1. punkta c) apakšpunkts

jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesību akta interpretāciju, kas liedz līgumslēdzējai iestādei rīcības brīvību vērtēt, vai neparedzami notikumi, par kuriem koncesionāri nav atbildīgi, pamato koncesijas noteikumu pārskatīšanu.

4)      Padomes Direktīva 89/665/EEK (1989. gada 21. decembris) par to normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu, kuri attiecas uz izskatīšanas procedūru piemērošanu, piešķirot piegādes un uzņēmuma līgumus valsts vajadzībām

jāinterpretē tādējādi, ka tā nav juridiskais pamats, pamatojoties uz ko var apšaubīt tāda valsts tiesību akta likumību kā pamatlietā aplūkotais, saskaņā ar kuru dalība turpmākajā konkursa procedūrā ir pakļauta nosacījumam par dalību “tehniskā pagarinājuma” režīmā.

Ja Tiesa vismaz daļēji nav vienisprātis ar 1. punktā sniegtajiem secinājumiem, papildus piedāvāju šādu atbildi:

5)      LESD 49. pants

jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā aplūkotais, kurā koncesionāram prasīts pieņemt nosacījumus, kas noteikti ar šo tiesisko regulējumu – proti, ikmēneša maksas pienākumu, kurš nebija paredzēts sākotnēji, piešķirot koncesijas –, lai koncesionārs varētu piedalīties jaunā konkursa procedūrā jaunu koncesiju atkārtotai piešķiršanai. Tas arī nepieļauj tādu valsts tiesību interpretāciju, ar kuru līgumslēdzējai iestādei tiek liegta rīcības brīvība izvērtēt, vai neparedzami notikumi, par kuriem koncesionāri nav atbildīgi un kuri var ietekmēt koncesiju ekonomisko un finansiālo līdzsvaru, attaisno koncesijas noteikumu pārskatīšanu.

–        Turklāt attiecībā tikai uz lietu C‑730/22:

6)      Direktīvas 2014/23 43. panta 4. un 5. punkts

jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā aplūkotais, saskaņā ar kuru ir paredzēts ikmēneša maksas pienākums, kas netika paredzēts sākotnēji piešķirtajā koncesijā, jo tas maina šo attiecīgo koncesiju ekonomiskos pamatparametrus, piemēram, nosakot identiski maksas apmēru visiem nozarē strādājošajiem uzņēmējiem neatkarīgi no to finansiālās spējas un būtiski palielinot tās apmēru kopš pirmās piemērošanas. Abas šīs tiesību normas nepieļauj šo tiesisko regulējumu arī tāpēc, ka šie maksājumi ir noteikti kā nosacījums, lai piedalītos turpmākajā konkursa procedūrā par attiecīgo koncesiju atkārtotu piešķiršanu.

Ja Tiesa vismaz daļēji nav vienisprātis ar 1. punktā sniegtajiem secinājumiem, piedāvāju papildus šādu atbildi:

7)      LESD 49. pants

jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā aplūkotais, kurā koncesionāram prasīts pieņemt nosacījumus, kas noteikti ar šo tiesisko regulējumu – proti, ikmēneša maksas pienākums, kurš nebija paredzēts sākotnēji, piešķirot koncesijas –, lai koncesionārs varētu piedalīties jaunā konkursa procedūrā jaunu koncesiju atkārtotai piešķiršanai. Tas arī nepieļauj tādu valsts tiesību interpretāciju, ar ko līgumslēdzējai iestādei tiek liegta rīcības brīvība izvērtēt, vai neparedzami notikumi, par kuriem koncesionāri nav atbildīgi un kuri var ietekmēt koncesiju ekonomisko un finansiālo līdzsvaru, attaisno koncesijas noteikumu pārskatīšanu.

1      Oriģinālvaloda – angļu.

2      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/23/ES (2014. gada 26. februāris) par koncesijas līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu (OV 2014, L 94, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “Direktīva 2014/23”).

3      Padomes Direktīva 89/665/EEK (1989. gada 21. decembris) par to normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu, kuri attiecas uz izskatīšanas procedūru piemērošanu, piešķirot piegādes un uzņēmuma līgumus valsts vajadzībām (OV 1989, L 395, 33. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2014/23 (turpmāk tekstā – “Direktīva 89/665”).

4      Direktīvas 2014/23 1. panta 1. un 2. punkts.

5      8. pants Direktīvā 2014/23, kurā grozījumi izdarīti ar Komisijas 2015. gada 24. novembra Deleģēto regulu (ES) 2015/2172 (OV 2015, L 307, 9. lpp.).

6      Direktīvas 89/665 1. panta 3. punkts.

7      2000. gada 31. janvāra Decreto del Ministro delle finanze. n. 29 – Regolamento recante norme per l’istituzione del gioco ‘Bingo’ ai sensi dell’articolo 16 della legge 13 maggio 1999, n. 133 (finanšu ministra dekrēts Nr. 29 – Noteikumi par bingo azartspēles izveidi 1999. gada 13. maija Likuma Nr. 133 16. panta izpratnē; GURI Nr. 43, 2000. gada 22. februāris).

8      1. panta 636.–638. punkts 2013. gada 27. decembra legge n. 147 – Disposizioni per la formazione del bilancio annual e pluriennale dello Stato (legge di stabilità 2014) (Likums Nr. 147 par valsts gada un daudzgadu budžeta veidošanas noteikumiem (2014. gada Stabilitātes likums; GURI Nr. 302, 2013. gada 27. decembris, kārtējais pielikums Nr. 87; turpmāk tekstā – “Likums Nr. 147/2013”).

9      1. panta 934. punkts 2015. gada 28. decembra legge Nr. 208. – Disposizioni per la formazione del bilancio annuale e pluriennale dello Stato (legge di stabilità 2016) (Likums Nr. 208 par valsts gada un daudzgadu budžeta izveides noteikumiem; 2016. gada Stabilitātes likums; GURI Nr. 302, 2015. gada 30. decembris; kārtējais pielikums Nr. 70; turpmāk tekstā – “Likums Nr. 208/2015”).

10      1. panta 1047. punkts 2017. gada 27. decembra legge n. 205 – Bilancio di previsione dello Stato per l’anno finanziario 2018 e bilancio pluriennale per il triennio 2018‑2020 (Likums Nr. 205 par provizorisko valsts budžetu 2018. finanšu gadam un daudzgadu budžetu trīs gadu periodam no 2018. gada līdz 2020. gadam; GURI Nr. 302, 2017. gada 29. decembris, kārtējais pielikums Nr. 62; turpmāk tekstā – “Likums Nr. 205/2017”).

11      Skat. 10. zemsvītras piezīmi.

12      2021. gada 29. marta spriedums Nr. 49 (IT:COST:2021:49).

13      Pirmajā prejudiciālajā jautājumā lietā C‑729/22 ir atsauce tikai uz Direktīvu 2014/23 un LESD 49. un 56. pantu. Pirmajā prejudiciālajā jautājumā lietā C‑728/22 nav atsauces uz citām tiesību normām.

14      Lai formulētu otro, trešo, ceturto un piekto prejudiciālo jautājumu lietās C‑728/22 un C‑729/22, iesniedzējtiesa būtībā izmanto frāzi “valsts tiesību normu interpretācija vai piemērošana, vai piemērošanas prakses uz šo tiesību normu pamata”. Vienkāršības labad šo frāzi aizstāšu ar terminu “valsts tiesiskā regulējuma interpretācija” vai ar līdzvērtīgu formulējumu.

15      Kā norādīts 13. zemsvītras piezīmē, lietā C‑729/22 pirmā jautājuma formulējumā šīs tiesību normas nav pat minētas.

16      Skat. tostarp rīkojumu, 2022. gada 10. janvāris, ZI un TQ (C‑437/20, EU:C:2022:53, 18.–21. punkts), un spriedumu, 2018. gada 19. aprīlis, Consorzio Italian Management un Catania Multiservizi (C‑152/17, EU:C:2018:264, 21.–24. punkts).

17      Skat. Likuma Nr. 147/2013 1. panta 637. punktu.

18      Skat. iesniedzējtiesas minēto spriedumu, 2016. gada 14. jūlijs, Promoimpresa u.c. (C‑458/14 un C‑67/15, EU:C:2016:558, 46. punkts).

19      Protams, tas, ka norādītā summa ir tikai vidējais rādītājs, ļauj Tiesai uzskatīt, ka varētu būt koncesijas, kas nesasniedz prasīto robežvērtību. Tomēr, manuprāt, ir skaidrs, ka paziņojums, ko iesniedzējtiesa sniedza atbildē uz lūgumu sniegt paskaidrojumus, ir sniegts, lai apstiprinātu, ka tai šajā ziņā nav šaubu.

20      Spriedums, 2021. gada 2. septembris, Sisal u.c. (C‑721/19 un C‑722/19, EU:C:2021:672, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).

21      Turpat (28. punkts un tajā minētā judikatūra).

22      Skat. šo secinājumu 12. punktu. Kopš 2017. gada tiesību aktos par “tehniskā pagarinājuma” režīmu tika iekļauti papildu grozījumi. Tomēr šie grozījumi neattiecas uz šo lietu.

23      Skat. šo secinājumu 9. zemsvītras piezīmi.

24      Skat. šo secinājumu 10. punktu.

25      Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑730/22 iesniedzējtiesa norāda arī, ka “tehniskā pagarinājuma” režīms paredzēja būtiskus ierobežojumus pakalpojumu koncesijas turētājiem, piemēram, aizliegumu mainīt telpas, kurās tiek sniegti šie pakalpojumi. Tomēr šie ierobežojumi tika noteikti kā ar “tehniskā pagarinājuma” režīma grozījumiem, kas pieņemti 2017. gadā. Šā iemesla dēļ domāju, ka tie nebūtu jāņem vērā šajā vērtējumā.

26      Spriedums, 2021. gada 2. septembris, Sisal u.c. (C‑721/19 un C‑722/19, EU:C:2021:672, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

27      Tā kā lietā C‑730/22 uzdotā vienīgā prejudiciālā jautājuma pirmajā daļā netieši ir prasīts noteikt, vai Direktīva 2014/23 būtu piemērojama šajā lietā aplūkotajām koncesijām, tie paši apsvērumi, kas izklāstīti lietu C‑728/22 un C‑729/22 pirmā prejudiciālā jautājuma vērtējumā, ir piemērojami arī šajā lietā.

28      Bovis, C. un Clarke, C., “Title III. Rules on performance of concessions”, no: Steinicke, M. un Vesterdorf, P. L., EU Public Procurement Law – Brussels Commentary, C. H. Beck, 2018, 1195. lpp.

29      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 2. septembris, Sisal u.c. (C‑721/19 un C‑722/19, EU:C:2021:672, 33. punkts).

30      Skat. šo secinājumu 51. punktu.

31      Šajā ziņā skat. Direktīvas 2014/23 43. panta 4. punkta c) apakšpunktu, kas attiecas uz gadījumiem, kad “izmaiņas būtiski paplašina koncesijas darbības jomu” (mans izcēlums).

32      Šajā ziņā – līdzīgi kā Komisijas rakstveida apsvērumos – gribētu norādīt, ka Direktīvas 2014/23 43. panta 4. punktā ir iekļauti ne tikai tādi grozījumi, kas rada koncesionāram labvēlīgas sekas. Minētajā tiesību normā ir minētas arī līgumslēdzējai iestādei labvēlīgas izmaiņas. Šajā ziņā skat. Bogdanowicz, P., Contract Modifications in EU Procurement Law, Edward Elgar Publishing, 2021, 60. lpp.

33      Nav piemērojams neviens cits Direktīvas 2014/23 43. panta 4. punkta apakšpunkts.

34      Skat. tostarp Dufau,  J., Les concessions de service public, Éd. du Moniteur, 1979, 7. un 18. lpp., un Mestre Delgado, J. F., La extinción de la concesión de servicio público, La Ley, 1992, 66.–86. lpp.

35      Bettinger, C., La concession de service public et de travaux publics, Berger‑Levrault, 1978, 117. lpp. Skat. Direktīvas 2014/23 20. apsvērumu, kā arī spriedumu, 2015. gada 21. maijs, Kansaneläkelaitos (C‑269/14, EU:C:2015:329, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

36      Skat. Beuve, J. un Saussier, S., “Renegotiations of public contracts: A blessing in disguise?”, no Bandiera, O., Bosio, E., un Spagnolo, G. (red.), Procurement in Focus: Rules, Discretion, and Emergencies, CEPR Press, 2021, 23.–31. punkts, pieejams https://cepr.org/publications/books‑and‑reports/procurement‑focus‑rules‑discretion‑and‑emergencies.

37      Francijas tiesību sistēmā akadēmiskajā literatūrā ir minēts arrêt du Conseil d’État du 3 mars 1916 (Valsts padomes 1916. gada 3. marta spriedums), Compagnie genérale d’éclairage de Bordeaux, no kura izriet “théorie de l’imprévision” (neparedzamības doktrīna) publiskajos līgumos. Skat. Hauriou, M., Précis élémentaire de droit admnistratif, Sirey, 1943, 445. lpp.

38      Philippe, D. M., Changement de circonstances et bouleversement de l’économie contractuelle, Bruylant, 1986. Skat. arī Mestre Delgado, J. F., op. cit., 77. lpp.

39      165. pants Decreto legislativo 18 aprile 2016, nº 50 (Codice dei contratti pubblici) (2016. gada 18. aprīļa Leģislatīvais dekrēts Nr. 50, ar kuru izveido publiskā iepirkuma kodeksu; GURI Nr. 91, 2016. gada 19. aprīlis, kārtējais pielikums Nr. 10).

40      Nolēmumā iesniedzējtiesa norāda, ka prasītāji ir iesnieguši pierādījumus, kas apliecina, ka koncesiju darbības nosacījumi, it īpaši darbības izmaksu ilgtspēja, pēc Covid‑19 pandēmijas nopietni pasliktinājās. Skat. šo secinājumu 22. punktu.

41      Direktīvas 2014/23 76. apsvērumā būtībā ir paskaidrots, ka “neparedzamo apstākļu” jēdziens attiecas uz ārējiem apstākļiem, kurus nevarēja paredzēt, lai gan sākotnējā piešķiršanas procedūra tika sagatavota ar pienācīgu rūpību.

42      Skat. arī Direktīvas 2014/23 18. apsvērumu.

43      Skat. Direktīvas 2014/23 5. panta pirmo teikumu.

44      Spriedums, 2018. gada 19. aprīlis, Consorzio Italian Management un Catania Multiservizi (C‑152/17, EU:C:2018:264).

45      Turpat, 29. un 30. punkts.

46      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2004/17/EK (2004. gada 31. marts), ar ko koordinē iepirkuma procedūras, kuras piemēro subjekti, kas darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un pasta pakalpojumu nozarēs (OV 2004, L 134, 1. lpp.).

47      Skat. arī Padomes Direktīvu 92/13/EEK (1992. gada 25. februāris), ar ko koordinē normatīvos un administratīvos aktus par to, kā piemēro Kopienas noteikumus par līgumu piešķiršanas procedūrām, ko piemēro subjekti, kuri darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un telekomunikāciju nozarē (OV 1992, L 76, 14. lpp.). Gan Direktīva 89/665, gan Direktīva 92/13 tika būtiski grozītas ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 11. decembra Direktīvu 2007/66/EK (OV 2007, L 335, 31. lpp.) un ar Direktīvu 2014/23.

48      Skat. Direktīvas 89/665 1. panta 1. punkta otro daļu.

49      Skat. Direktīvas 89/665 1. panta 1. punkta trešo daļu. Tas tā ir pēc grozījumiem, kas Direktīvā 89/665 izdarīti ar Direktīvu 2014/23.

50      Skat. Direktīvas 89/665 1. un 3. apsvērumu. Skat. arī rīkojumu, 2007. gada 4. oktobris, Consorzio Elisoccorso San Raffaele (C‑492/06, EU:C:2007:583, 29. punkts).

51      Rīkojums, 2015. gada 23. aprīlis, Komisija/Vanbreda Risk & Benefits (C‑35/15 P(R), EU:C:2015:275, 28. punkts).

52      Direktīvas 89/665 1. panta 3. punkts saskaņā ar interpretāciju, kas sniegta tostarp spriedumā, 2023. gada 9. februāris, VZ (Galīgi izslēgts pretendents) (C‑53/22, EU:C:2023:88, 29. punkts).

53      Direktīvas 89/665 2. panta 1. punkts.

54      Direktīvas 89/665 2. panta 9. punkts.

55      Tas tā varētu būt, piemēram, ja Tiesa uzskatītu, ka attiecībā uz dažām attiecīgajām koncesijām pamatlietā līdz galam nav skaidrs, vai ir izpildīta Direktīvas 2014/23 8. pantā noteiktā robežvērtība, vai ja tā uzskatītu, ka, grozot šīs koncesijas ar leģislatīviem līdzekļiem, tās kļūtu vienkārši par regulējumam pakļautu pakalpojumu sniegšanu. Šajā ziņā skat. šo secinājumu 39. punktu.

56      Spriedums, 2016. gada 14. jūlijs, Promoimpresa u.c. (C‑458/14 un C‑67/15, EU:C:2016:558, 64. punkts un tajā minētā judikatūra).

57      Ceturtajā, piektajā un sestajā prejudiciālajā jautājumā lietās C‑728/22 un C‑729/22, iesniedzējtiesa arī min “tiesiskās drošības un efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principus, kā arī tiesiskās paļāvības principu”. Savukārt lietā C‑730/22 vienīgā prejudiciālā jautājuma otrajā daļā šī tiesa papildus LESD 49. un 56. pantam min arī šī līguma 26., 56. un 63. pantu un “diskriminācijas aizliegumu, samērīguma principu un konkurences un brīvas pakalpojumu un kapitālu aprites aizsardzību”. Šo secinājumu 36. punktā izklāstītajiem līdzīgu iemeslu dēļ uzskatu, ka visi šie jautājumi jāatzīst par nepieņemamiem, ciktāl tie attiecas uz šīm tiesību normām vai principiem.

58      Skat. tostarp spriedumu, 2012. gada 19. jūlijs, Garkalns (C‑470/11, EU:C:2012:505, 26. un 27. punkts un tajos minētā judikatūra).

59      Spriedums, 2009. gada 23. decembris, Serrantoni un Consorzio stabile edili (C‑376/08, EU:C:2009:808, 25. punkts un tajā minētā judikatūra). Skat. spriedumu, 2016. gada 6. oktobris, Tecnoedi Costruzioni (C‑318/15, EU:C:2016:747, 26. punkts) un spriedumu 2022. gada 14. jūlijs, ASADE (C‑436/20, EU:C:2022:559, 49. punkts).

60      Skat. spriedumu, 2014. gada 13. februāris, Crono Service u.c.  (C‑419/12 un C‑420/12, EU:C:2014:81, 35.–37. punkts).

61      Skat. spriedumu, 2016. gada 6. oktobris, Tecnoedi Costruzioni (C‑318/15, EU:C:2016:747, 20. punkts un tajā minētā judikatūra).

62      Spriedums, 2021. gada 11. februāris, Katoen Natie Bulk Terminals un General Services Antwerp (C‑407/19 un C‑471/19, EU:C:2021:107, 58. punkts un tajā minētā judikatūra).

63      Šajā ziņā skat. šo secinājumu 60. punktu.

64      Skat. šo secinājumu 63. un 64. punktu.

65      Spriedums, 2015. gada 22. janvāris, Stanley International Betting un Stanleybet Malta (C‑463/13, EU:C:2015:25, 53. punkts).

66      Spriedums, 2020. gada 6. oktobris, Komisija/Ungārija (Augstākā izglītība) (C‑66/18, EU:C:2020:792, 178. punkts).

67      Spriedums, 2023. gada 16. marts, OL (Itālijas koncesiju pagarināšana)  (C‑517/20, EU:C:2023:219, 49.–51. punkts).