Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTA ATANASIJA RANTA [ATHANASIOS RANTOS] SECINĀJUMI
sniegti 2024. gada 7. martā (1)
Lieta C‑701/22
SC AA SRL
pret
MFE
(Curtea de Apel Cluj (Klužas apelācijas tiesa, Rumānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Ekonomiskā, sociālā un teritoriālā kohēzija – Struktūrfondi – Eiropas Reģionālās attīstības fonds (ERAF) – Regula (EK) Nr. 1083/2006 – 60. pants – Vadošās iestādes funkcija – Pareizas finanšu pārvaldības princips – Pienākums atmaksāt attiecināmās izmaksas – ERAF finansēšanas līguma izbeigšana sakarā ar neatbilstībām tā izpildē – Izbeigšanas atcelšana – Samaksas nokavējums – Nokavējuma procenti – Līdzvērtības un efektivitātes principi – Neatbilstības finansēšanas līguma izpildē – Sekas
Ievads
1. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir ticis iesniegts tiesvedībā starp SC AA SRL, sabiedrību ar ierobežotu atbildību, kas dibināta saskaņā ar Rumānijas tiesībām (turpmāk tekstā – “AA”), un Ministerul Fondurilor Europene (Eiropas Fondu ministrija, Rumānija, turpmāk tekstā – “MFE”) par nokavējuma procentu samaksu sakarā ar MFE novēloti veiktu attiecināmo izmaksu atmaksāšanu atbilstoši finansēšanas līgumam, ko tā noslēgusi ar AA, īstenojot Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) līdzfinansētu programmu.
2. Šajos secinājumos ir aplūkoti būtībā divi jautājumi. Pirmkārt, rodas jautājums, vai Regulas (EK) Nr. 1083/2006 (2) 60. pantā minētais pareizas finanšu pārvaldības princips, skatot to kopsakarā ar līdzvērtības principu, prasa vai izslēdz to, ka juridiska persona no kompetentās valsts iestādes var saņemt nokavējuma procentus par novēloti veiktu Eiropas fondu attiecināmo izmaksu atmaksāšanu par laikposmu, kurā bijis spēkā administratīvais akts, ar ko ticis izbeigts finansēšanas līgums, bet ko vēlāk atcēlusi kompetentā valsts tiesa. Otrkārt, ja iespēja saņemt šādus procentus tek pieļauta, rodas jautājums, vai iesniedzējtiesa var ierobežot šo procentu apmēru tā sakarā ar neatbilstībām, ko finansējuma saņēmējs pieļāvis finansēšanas līguma izpildē, ja kompetentā valsts iestāde nav piemērojusi finanšu korekcijas.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
Regula (EK) Nr. 1080/2006
3. Regulas Nr. 1080/2006 (3) 7. panta “Izdevumu atbilstība [Izmaksu attiecināmība]” 1. punkta a) apakšpunkts ir formulēts šādi:
“Šādi turpmāk uzskaitītie izdevumi [izmaksas] nav atbilstīgi [nav attiecināmas] finansējuma saņemšanai no ERAF:
a) procenti par parādiem.”
Regula Nr. 1083/2006
4. Regulas Nr. 1083/2006 14. panta “Dalīta vadība” 1. punktā ir teikts:
“Eiropas Savienības budžetu, kas piešķirts fondiem, īsteno saskaņā ar dalībvalstu un Komisijas dalītu vadību atbilstīgi 53. panta 1. punkta b) apakšpunktam [Regulā (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 (4)], izņemot attiecībā uz šīs regulas 36.a pantā minēto instrumentu un šīs regulas 45. pantā minēto tehnisko palīdzību.
Saskaņā ar [Regulas Nr. 1605/2002] 48. panta 2. punktu piemēro pareizas finanšu pārvaldības principu.”
5. Šīs regulas 60. pantā “Vadošās iestādes funkcijas” ir paredzēts:
“Vadošā iestāde ir atbildīga par darbības programmas vadību un īstenošanu saskaņā ar pareizas finanšu pārvaldības principu, un jo īpaši tā:
a) nodrošina, ka darbības finansēšanai izraugās saskaņā ar kritērijiem, ko piemēro darbības programmai, un ka tās visā īstenošanas laikā atbilst spēkā esošajiem Kopienas un attiecīgās valsts noteikumiem;
b) pārbauda līdzfinansēto ražojumu un pakalpojumu piegādi un to, vai atbalsta saņēmēju deklarētie darbību izdevumi [izmaksas] ir faktiski veikti un atbilst Kopienas un attiecīgās valsts noteikumiem; atsevišķu darbību pārbaudes uz vietas var veikt izlases kārtā saskaņā ar sīki izstrādātiem noteikumiem, ko Komisija pieņem saskaņā ar 103. panta 3. punktā minēto procedūru;
[..]”
6. Minētās regulas 70. pantā “Vadība un kontrole” ir noteikts:
“1. Dalībvalstis ir atbildīgas par darbības programmu vadību un kontroli, jo īpaši veicot šādus pasākumus:
a) nodrošinot, ka darbības programmu vadības un kontroles sistēmas izveidotas saskaņā ar 58. līdz 62. pantu un ka tās darbojas efektīvi;
b) nepieļaujot, konstatējot un labojot neatbilstības un atgūstot nepamatoti izmaksātās summas, attiecīgos gadījumos, kopā ar kavējuma procentiem. Dalībvalstis par šo ziņo Komisijai un pastāvīgi informē Komisiju par administratīvo procedūru un tiesvedības gaitu.
2. Ja atbalsta saņēmējam nepamatoti izmaksātās summas nevar atgūt, dalībvalstij ir pienākums zudušās summas atmaksāt Eiropas Savienības vispārējā budžetā, ja ir konstatēts, ka zaudējumi ir radušies dalībvalsts vainas vai nolaidības dēļ.
3. Šā panta 1. un 2. punkta īstenošanas noteikumus pieņem Komisija saskaņā ar 103. panta 3. punktā minēto procedūru.”
7. Šīs pašas regulas 80. pants “Atbalsta saņēmējiem veikto maksājumu viengabalainība” ir formulēts šādi:
“Dalībvalstis pārliecinās, ka par maksājumu veikšanu atbildīgās struktūras nodrošina to, ka atbalsta saņēmēji valsts ieguldījuma [publiskā finansējuma] kopapjomu saņem cik ātri vien iespējams un pilnā apmērā. Nekādas summas neatvelk vai neietur un neuzliek nekādu īpašu maksu vai citu līdzvērtīgu maksājumu, kas atbalsta saņēmējiem samazinātu šo līdzekļu apjomu.”
8. Regulas Nr. 1083/2006 98. panta “Dalībvalstu veiktās finanšu korekcijas” 1. un 2. punktā ir teikts:
“1. Pirmām kārtām dalībvalstu pienākums ir izmeklēt neatbilstības, pamatojoties uz jebkurām ievērojamām atkāpēm, kas attiecas uz darbību vai darbības programmu īstenošanas vai kontroles būtību vai apstākļiem un veicot vajadzīgās finanšu korekcijas.
2. Dalībvalsts veic vajadzīgās finanšu korekcijas saistībā ar konkrētām vai sistemātiskām neatbilstībām, kas konstatētas darbībās vai darbības programmās. Dalībvalsts veiktās korekcijas izpaužas kā visa vai daļēja valsts ieguldījuma [publiskā finansējuma] darbības programmā atcelšana. Dalībvalsts ņem vērā neatbilstību būtību un nopietnību un Fondam nodarītos finansiālos zaudējumus.
[..]”
Rumānijas tiesības
Likums Nr. 554/2004
9. Legea Nr. 554/2004 (5) 28. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Šā likuma noteikumus papildina Civilprocesa kodeksa noteikumi, ciktāl tie ir saderīgi ar valsts iestāžu, no vienas puses, un personu, kuru tiesības vai likumīgās intereses ir aizskartas, no otras puses, varas attiecību īpašo raksturu un šajā likumā reglamentēto procedūru. Civilprocesa kodeksa normu piemērošanas saderību nosaka tiesa, lemjot par izņēmumiem.”
Civilkodekss
10. Civilkodeksa (6) 1535. pantā “Maksāšanas saistībām piemērojamie nokavējuma procenti”, ir noteikts:
“(1) Ja naudas summa nav samaksāta noteiktajā termiņā, kreditoram ir tiesības uz nokavējuma procentiem no noteiktā termiņa dienas līdz samaksas dienai, piemērojot likmi, par kādu puses ir vienojušās, vai, ja šāda vienošanās nepastāv, likumā noteikto likmi, bez pienākuma pierādīt jebkādu kaitējumu. Šajā gadījumā parādniekam nav tiesību pierādīt, ka kaitējums, kas kreditoram radies maksājuma nokavējuma dēļ, ir mazāks.
(2) Ja pirms noteiktā termiņa beigām parādniekam pastāvējis pienākums maksāt procentus, kuru likme noteikta augstāka par likumā noteikto likmi, nokavējuma procenti maksājami, piemērojot likmi, kāda bija spēkā pirms noteiktā termiņa beigām.
(3) Ja maksājamo nokavējuma procentu likme nepārsniedz likumā noteikto likmi, kreditoram papildus procentiem likumā noteiktās likmes apmērā ir tiesības uz zaudējumu atlīdzību, lai tiktu pilnībā atlīdzināts nodarītais kaitējums.”
OG Nr. 13/2011
11. OG Nr. 13/2011 (7) 1. pants ir formulēts šādi:
“(1) Puses, savstarpēji vienojoties, var brīvi noteikt procentu likmi gan par naudas summas aizdevuma atmaksu, gan par maksāšanas saistību nokavējumu.
(2) Parādnieka maksājamie procenti par naudas summas atdošanu noteiktā termiņā, ko aprēķina par laikposmu līdz saistību izpildei noteiktajam termiņam, ir atlīdzības procenti.
(3) Parādnieka maksājamie procenti par attiecīgo maksāšanas saistību neizpildi noteiktajā termiņā ir soda procenti.
[..]”
12. Šā rīkojuma ar grozījumiem 3. pants ir izteikts šādā redakcijā:
“(1) Likumisko atlīdzības procentu likmi nosaka Rumānijas Nacionālās bankas atsauces procentu likmes līmenī, kas ir pamata likme, kuru ar lēmumu nosaka Rumānijas Nacionālās bankas padome.
(2) Likumisko soda procentu likmi nosaka atsauces procentu likmes apmērā, kurai pieskaitīti četri procentpunkti.
(2.a) Attiecībās starp profesionāļiem un starp profesionāļiem un līgumslēdzējām iestādēm likumiskos soda procentus nosaka atsauces procentu likmes apmērā, kurai pieskaitīti astoņi procentpunkti.
(3) Tiesiskajās attiecībās, kas neizriet no uzņēmuma darbības peļņas gūšanas nolūkā [Civilkodeksa] 3. panta 3. punkta izpratnē [..], likumisko procentu likmi nosaka saskaņā ar attiecīgi 1. un 2. punkta noteikumiem, samazinot to par 20 %.
[..]”
13. Saskaņā ar minētā rīkojuma 10. panta noteikumiem “soda procentiem piemēro [Civilkodeksa] 1535. panta un 1538. līdz 1543. panta noteikumus”.
OUG Nr. 66/2011
14. OUG Nr. 66/2011 (8) redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, 42. panta 1. un 2. punktā bija teikts:
“(1) Maksājumi valsts budžetā sakarā ar neatbilstībām ir veicami līdz parāda dokumentā noteiktajam samaksas termiņam vai 30 dienu laikā no minētā dokumenta paziņošanas dienas.
(2) Ja parādnieks neizpilda savas parāda dokumentā paredzētās saistības noteiktajā termiņā, viņam ir jāmaksā procenti, ko aprēķina pēc procentu likmes, kāda piemērojama maksājuma valsts budžetā summas, kas izteikta [Rumānijas lejās (RON)], atlikumam, skaitot no pirmās dienas pēc tam, kad iestājies saskaņā ar 1. punktu noteiktais samaksas termiņš, līdz dienai, kad maksājums ir izpildīts, ja vien Eiropas Savienības vai starptautiska publiskā finansējuma piešķīrēja noteikumos nav paredzēts citādi.”
Pamatlieta, prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā
15. 2015. gada 22. aprīlī MFE, ERAF nozaru darbības programmas “Ekonomiskās konkurētspējas veicināšana 2007.–2013. gadā” vadošā iestāde, un AA, saskaņā ar Rumānijas tiesībām reģistrēta sabiedrība ar ierobežotu atbildību, šīs programmas ietvaros noslēdza finansēšanas līgumu (turpmāk tekstā – “finansēšanas līgums”) par projekta “Aprīkojuma iegāde AA ražošanas jaudu palielināšanai” (turpmāk tekstā – “konkrētais projekts”) īstenošanu. Saskaņā ar šo līgumu MFE apņēmās piešķirt AA neatmaksājamu finansējumu 3 334 257,20 Rumānijas leju (RON) (aptuveni 753 000 EUR) apmērā konkrētā projekta īstenošanai (9).
16. Lai uzsāktu minētā projekta ietvaros paredzētā aprīkojuma iepirkuma procedūras, AA no kredītiestādes saņēma aizdevumu, kura summa bija līdzvērtīga finansējuma summai, lai segtu atmaksājamās attiecināmās izmaksas.
17. Finansēšanas līguma izpilde ir bijusi divu tiesvedību priekšmets, no kurām pirmajā ir ticis iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas ir šīs lietas priekšmets.
18. Pirmā prasība ir saistīta ar to, ka pēc konkrētā projekta īstenošanas pabeigšanas AA iesniedza maksājuma pieprasījumu par attiecināmo izmaksu atmaksāšanu, kas netika akceptēts (10), kā rezultātā radās papildu izdevumi saistībā ar aizdevuma pagarināšanu (11). Līdz ar to 2016. gada 18. aprīlī AA vērsās iesniedzējtiesā Curtea de Appel Cluj (Klužas apelācijas tiesa, Rumānija) ar prasību, lai MFE tiktu piespriests, pirmkārt, pieņemt lēmumu par maksājuma pieprasījuma akceptēšanu, otrkārt, atmaksāt attiecināmās izmaksas apmērā, kas atbilst neatmaksājamam finanšu atbalstam saskaņā ar finansēšanas līgumu, treškārt, samaksāt likumiskos procentus no šīs summas, skaitot no prasības iesniegšanas dienas, un, ceturtkārt – pakārtoti – atlīdzināt nodarīto materiālo kaitējumu.
19. Otrā prasība ir saistīta ar to, ka šajā laikposmā 2016. gada 29. augustā MFE izbeidza finansēšanas līgumu noteiktu neatbilstību dēļ (12). Līdz ar to 2017. gada 27. aprīlī AA vērsās Curtea de Apel Cluj (Klužas apelācijas tiesa) ar prasību pret MFE, šoreiz lūdzot atcelt finansēšanas līguma izbeigšanu. Ar spriedumu, kas stājās spēkā 2021. gada 10. martā (13), šī tiesa apmierināja prasību, pamatojoties uz to, ka, neraugoties uz atsevišķām AA pieļautajām neatbilstībām finansēšanas līguma izpildē, tā izbeigšana ir atzīstama par nesamērīgu, ņemot vērā neatbilstību maznozīmīgumu. Saskaņā ar minētās tiesas norādīto MFE esot varējusi piemērot mazāk stingrus pasākumus, proti, finanšu korekciju (14).
20. Pēc šā sprieduma un tam sekojošās MFE veiktās attiecināmo izmaksu summas samaksas (15) iesniedzējtiesa pirmās prasības ietvaros turpināja izskatīt tikai prasības daļas attiecībā uz, pirmkārt, nokavējuma procentu samaksu par summu, ko MFE izmaksāja, izpildot minēto spriedumu, un, otrkārt, zaudējumu atlīdzību par nodarīto materiālo kaitējumu (16).
21. Šajā ziņā šī tiesa konkrētāk vaicā, vai Savienības tiesības un it īpaši pareizas finanšu pārvaldības un Savienības finanšu interešu aizsardzības princips nepieļauj, ka valsts tiesībās finansēšanas līguma saņēmējam tiek paredzēta nokavējuma procentu samaksa par ERAF attiecināmajām izmaksām, kuras vadošā iestāde novēloti atmaksājusi pēc tam, kad attiecīgā finansēšanas līguma izbeigšana tikusi atcelta, par laikposmu, kurā šī izbeigšana, ko tiesa vēlāk atcēlusi, bijusi spēkā.
22. Tā kā ne Savienības tiesībās, ne valsts tiesībās nav konkrētu noteikumu un saskaroties ar pretrunīgu valsts judikatūru šajā jomā, iesniedzējtiesa ir uzskatījusi, ka saskaņā ar procesuālās autonomijas principu procentu maksājumiem piemērojamie noteikumi un nosacījumi ir nosakāmi valsts tiesībās (17). Tomēr tā vaicā, vai šādā gadījumā nokavējuma procentu samaksa saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu atbilstoši līdzvērtības principam ir saderīga ar Savienības finanšu interešu aizsardzību un it īpaši ar pareizas finanšu pārvaldības principu, vai arī, gluži pretēji, šis princips tai drīzāk nepaģēr pēc analoģijas piemērot valsts tiesību normas, kas reglamentē finansiālā labuma atgriešanu neatbilstību gadījumā un kas neparedz procentu maksāšanu (18). Turklāt šī tiesa vēlas noskaidrot, vai valsts tiesa var ierobežot iespējami maksājamo nokavējuma procentu apmēru, lai ņemtu vērā finansējuma saņēmēja pieļautās neatbilstības finansēšanas līguma izpildē, ja, kā tas ir šajā gadījumā, šī iestāde šajā ziņā nav piemērojusi nekādu finanšu korekciju.
23. Šajā kontekstā Curtea de Apel Cluj (Klužas apelācijas tiesa) ir nolēmusi apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai četrus prejudiciālus jautājumus, no kuriem trīs ir šo uz konkrētiem jautājumiem vērsto secinājumu priekšmets:
“1) Vai pareizas finanšu pārvaldības princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tas kopā ar līdzvērtības principu liedz juridiskai personai, kas darbojas peļņas gūšanas nolūkā un ir neatmaksājama ERAF finansējuma saņēmēja, saņemt no dalībvalsts valsts iestādes nokavējuma procentus (soda procentus) par attiecināmo izmaksu novēlotu maksājumu par laikposmu, kurā bija spēkā administratīvais akts, kas izslēdza šādu izmaksu atmaksu un kas pēc tam tika atcelts ar tiesas lēmumu?
2) Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noraidoša, vai ar šo lēmumu noteiktā finansējuma saņēmēja vaina ir būtiska nokavējuma procentu summas noteikšanai, ņemot vērā, ka pati par Eiropas fondu pārvaldību atbildīgā valsts iestāde galu galā pēc minētā lēmuma pieņemšanas atzina visas izmaksas par attiecināmām?
3) Vai, interpretējot līdzvērtības principu, atsaucoties uz brīdi, kurā neatmaksājama ERAF finansējuma saņēmējam tiek atzīti nokavējuma procenti, ir būtiska valsts tiesību norma, kas paredz, ka neatbilstību konstatēšanas gadījumā vienīgās sekas ir attiecīgā finansiālā labuma nepiešķiršana, vai arī, atkarībā no konkrētā gadījuma, tā atsaukšana (nepamatoti izmaksātu summu atgriešana) līdz apmēram, kādā summas tiek piešķirtas, neiekasējot procentus, lai gan minēto summu saņēmējam bija iespēja tās izmantot līdz atmaksas brīdim, un tikai gadījumā, kad minētā atmaksa nenotiek noteiktajā termiņā, kas ir 30 dienas no parāda instrumenta paziņošanas, [OUG Nr. 66/2011] 42. panta 1. un 2. punkta noteikumi ļauj saņemt procentus pēc minētā termiņa beigām?” (19)
24. Rakstveida apsvērumus Tiesai iesniedza MFE, Rumānijas un Portugāles valdības, kā arī Eiropas Komisija.
Juridiskā analīze
25. Ar savu pirmo līdz trešo prejudiciālo jautājumu, kuri ir šo uz konkrētiem jautājumiem vērsto secinājumu priekšmets, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai šajā lietā AA ir tiesības uz nokavējuma procentu samaksu (pirmais un trešais jautājums) un vai šo procentu apmērs var tikt ierobežots šīs sabiedrības pieļauto neatbilstību dēļ (otrais jautājums).
26. Tādēļ es vispirms izvērtēšu pirmo un trešo prejudiciālo jautājumu kopā un pēc tam otro prejudiciālo jautājumu.
Par pirmo un trešo prejudiciālo jautājumu
27. Runājot par pirmo un trešo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai saskaņā ar Savienības principiem un, konkrētāk, pareizas finanšu pārvaldības un līdzvērtības principiem, juridiskai personai ir tiesības uz nokavējuma procentu samaksu par novēlotu Savienības fondu attiecināmo izmaksu atmaksu par laikposmu, kurā bijis spēkā tiesību akts, ar kuru šī priekšrocība tikusi atsaukta, bet kuru pēc tam kompetentā valsts tiesa atcēlusi.
28. Tā kā Savienības un valsts tiesībās nav tiešu noteikumu, šī tiesa apsver divus iespējamos risinājumus:
– pirmkārt (pirmais prejudiciālais jautājums), nokavējuma procentu samaksu varētu attaisnot saskaņā ar vispārējām tiesību normām (20), ar nosacījumu, ka šīs normas ir saderīgas ar Savienības finanšu interešu aizsardzības un pareizas finanšu pārvaldības principiem;
– otrkārt (trešais prejudiciālais jautājums), šo procentu samaksu varētu izslēgt, pēc analoģijas piemērojot speciālās valsts tiesību normas, kas reglamentē finansiālā labuma atgriešanu neatbilstību gadījumā (21) un kas paredz, ka nokavējuma procenti ir jāmaksā tikai no brīža, kad izbeidzas termiņš, kurā ir jāatmaksā nepamatoti izmaksātās summas (22).
29. Šajā ziņā MFE atzīmē, ka aplūkojamā gadījumā ar līdzvērtības principu nevar pamatot pienākumu maksāt nokavējuma procentus un iemesls tam, būtībā, ir situācija, ko raksturo pušu nevienlīdzīgais stāvoklis (23), vēl jo vairāk tāpēc, ka AA nebija izpildījusi savas saistības (24), un ka arī ar pareizas finanšu pārvaldības principu nevar attaisnot šādu pienākumu, kas bez jebkāda līgumiska vai juridiska pamata radītu būtisku kaitējumu attiecīgās dalībvalsts budžetam par labu fondu finansējuma saņēmējiem. Tāpēc MFE atbalsta to valsts tiesību normu piemērošanu, kuras reglamentē finansiālā atbalsta atgriešanu neatbilstību gadījumā (25). Līdzīgi, Rumānijas un Portugāles valdības, pamatojoties uz pareizas finanšu pārvaldības principu (26), kā arī līdzvērtības principu, izslēdz nokavējuma procentu pielemšanu šajā lietā, ja nav tādu valsts tiesību normu, kas reglamentē līdzīgas situācijas (27), un uzsver, ka šādā situācijā dalībvalstīm ir piešķirta plaša rīcības brīvība.
30. Komisija uzskata, ka, iztrūkstot speciālām tiesību normām (28), attiecīgās dalībvalsts tiesību sistēmā jautājums ir jārisina saskaņā ar procesuālās autonomijas principu, ievērojot līdzvērtības un efektivitātes principus, paturot prātā, ka šo procentu samaksa nedrīkst būt pretrunā pareizas finanšu pārvaldības principam (29). Konkrētāk, attiecībā uz līdzvērtības principa piemērošanu Komisija uzskata, ka iesniedzējtiesai ir jāidentificē salīdzināmās procedūras valsts tiesībās, vienlaikus precizējot, ka valsts tiesību normai, kurā reglamentēta finansiālā labuma atgriešana neatbilstību gadījumā (30), šajā ziņā nav nozīmes attiecībā uz tādu prasību kategoriju, kura arī ir balstīta Savienības tiesībās.
31. Iesākumā norādāms, ka Savienības budžeta izpilde saskaņā ar Regulu Nr. 1083/2006 (31) tiek vadīta dalīti un šīs vadības ietvaros, pirmkārt, Komisija cita starpā ir atbildīga par programmu plānošanu un apstiprināšanu, un, otrkārt, dalībvalstis ar savu vadošo iestāžu starpniecību ir atbildīgas par darbības programmu vadību un īstenošanu (32), tostarp attiecībā uz atbalsta saņēmējiem, kuriem ir tiesības īsākajos iespējamos termiņos un pilnā apmērā saņemt visu publiskā finansējuma summu (33). Tātad attiecīgā dalībvalsts ir atbildīga par darbības programmas vadību un kontroli, jo īpaši par neatbilstību nepieļaušanu, konstatēšanu un labošanu, kā arī par nepamatoti izmaksāto summu atgūšanu, attiecīgā gadījumā kopā ar nokavējuma procentiem (34).
32. Konkrētāk, vadošā iestāde ir atbildīga par darbības programmas vadību un īstenošanu saskaņā ar pareizas finanšu pārvaldības principu (35). Saskaņā ar šo principu budžeta izpildei ir jānotiek saskaņā ar saimnieciskuma, lietderības un efektivitātes principiem (36), kas paģēr, ka dalībvalstis Eiropas strukturālos un investīciju fondus izmanto saskaņā ar Savienības nozaru regulējuma pamatā esošajiem principiem un juridiskajām prasībām (37).
33. Savienības nozaru regulās, interpretējot tās atbilstoši pareizas finanšu pārvaldības principam, nav ietverti nekādi principi, kas paredzētu, ka tiesiskajās attiecībās starp dalībvalstīm un atbalsta saņēmējiem papildus nepamatoti izmaksātu summu atmaksāšanai vai atgūšanai ir vai nav jāmaksā nokavējuma procenti par novēloti atmaksāto vai atgūto (38). Šīs regulas un pareizas finanšu pārvaldības princips tikai piešķir dalībvalstīm tiesības pieprasīt procentus par atgūtajām summām saskaņā ar valsts tiesību aktiem, nenosakot šo procentu raksturu vai saņemšanas nosacījumus (39).
34. Šādos apstākļos procesuālie noteikumi prasību iesniegšanai tiesā, kuru mērķis ir nodrošināt privātpersonu tiesību aizsardzību, saskaņā ar procesuālās autonomijas principu ir nosakāmi katras dalībvalsts nacionālajā tiesību sistēmā, ar nosacījumu, ka tie nav mazāk labvēlīgi par noteikumiem, kas reglamentē līdzīgas situācijas, uz kurām attiecas valsts tiesības (līdzvērtības princips), un ka tie nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina to tiesību īstenošanu, kas ir piešķirtas Savienības tiesībās (efektivitātes princips) (40).
35. Šajā lietā, pirmām kārtām, runājot par līdzvērtības principu, manā ieskatā Savienības tiesībās nekas neliedz valsts tiesai izvēlēties kādu no diviem šo secinājumu 28. punktā norādītajiem risinājumiem, paturot prātā, ka šai tiesai ir jāpārbauda, kādi noteikumi saskaņā ar valsts tiesībām būtu piemērojami līdzīgā situācijā. Konkrētāk, šis ir tas konteksts, kurā šai tiesai ir jāizvērtē valsts tiesību normas atbilstība, uz kuru tā ir atsaukusies savā trešajā prejudiciālajā jautājumā (41) un saskaņā ar kuru procenti ir maksājami tikai tad, ja nepamatoti saņemta finansiāla labuma atmaksa nav notikusi likumā paredzētajā termiņā.
36. Pēc šā precizējuma un neskarot pārbaudes, kas ir jāveic iesniedzējtiesai, norādāms, ka dalībvalstu tiesībās nokavējuma procentu mērķis parasti ir kompensēt kādu saistību izpildes nokavējumu, tiem neiegūstot “kompensējošu” funkciju stricto sensu (42), un parasti tie seko parādnieka brīdinājumam no kreditora puses (43). Tomēr ir gadījumi, kuros nokavējuma procenti ir piemērojami pat tad, ja nav patiesa maksājuma nokavējuma, un to mērķis būtībā ir vienkārši kompensēt rīkošanās neiespējamību ar nelikumīgi izmaksāto summu (44).
37. Otrām kārtām, kas attiecas uz efektivitātes principu, tā kā Savienības tiesiskajā regulējumā, kā arī Savienības un dalībvalstu tiesu judikatūrā nav vienotas pieejas, uzskatu, ka principā vadošās iestādes veikta nokavējuma procentu samaksa par kavēšanos ar Savienības fondu attiecināmo izmaksu atmaksāšanu, lai gan nav tieši paredzēta Savienības tiesību aktos, nekavētu piemērojamā tiesiskā regulējuma mērķu sasniegšanu un nebūtu pretrunā Savienības nozaru regulu pamatā esošajiem principiem un juridiskajām prasībām, tostarp pareizas finanšu pārvaldības principam (45).
38. Turklāt nokavējuma procentu piespriešana šajā gadījumā nevarētu ietekmēt Savienības finanšu intereses, ņemot vērā to, ka šādas izmaksas nav uzskatāmas par tādām, kas tiek atmaksājamas dalībvalstij no Komisijas (46).
39. Ņemot vērā iepriekš minēto, uz pirmo un trešo prejudiciālo jautājumu ierosinu atbildēt, ka pareizas finanšu pārvaldības princips, skatot to kopsakarā ar līdzvērtības principu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru neatmaksājama ERAF finansējuma saņēmējs no dalībvalsts vadošās iestādes var saņemt nokavējuma procentus par attiecināmo izmaksu novēlotu samaksu par laikposmu, kurā bijis spēkā administratīvais akts, ar ko tikusi izslēgta šo izmaksu atmaksāšana, bet kas vēlāk atcelts ar tiesas nolēmumu, un ka šajā ziņā iesniedzējtiesai saskaņā ar līdzvērtības principu ir jāizvērtē tādas valsts tiesību normas nozīmīgums kā tā, saskaņā ar kuru procenti ir maksājami vienīgi tad, ja nepamatoti izmaksāta finansiāla labuma atmaksa nav veikta likumā noteiktajā termiņā.
Par otro jautājumu
40. Ar otro prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai nokavējuma procentu apmēru var ierobežot, ņemot vērā finansējuma saņēmēja pieļautās neatbilstības finansēšanas līguma izpildē, ja kompetentā iestāde šajā ziņā nav piemērojusi nekādu finanšu korekciju.
41. MFE un Rumānijas valdība būtībā apgalvo, ka, tā kā tiesas nolēmumā, ar kuru atcelta finansēšanas līguma izbeigšana, ir arī konstatēts, ka AA pieļāvusi neatbilstības finansēšanas līguma izpildē, šīs neatbilstības, vismaz daļēji, nepieļaujot nokavējuma procentu samaksu. Komisija uzskata, ka tas ir valsts tiesas ziņā pārbaudīt, vai šīs neatbilstības var ņemt vērā nokavējuma procentu apmēra aprēķinā, to darot saskaņā ar valsts tiesībām, kas tiek piemērotas līdzīgos strīdos valsts ietvaros, ievērojot Savienības tiesību vispārējos principus un it īpaši samērīguma principu.
42. Manā ieskatā, iztrūkstot šajā jomā piemērojamām Savienības tiesību normām, procesuālo noteikumu prasību iesniegšanai tiesā, kuru mērķis ir nodrošināt privātpersonu tiesību aizsardzību, noteikšana saskaņā ar procesuālās autonomijas principu paliek katras dalībvalsts tiesību sistēmas ziņā, vienlaikus ievērojot līdzvērtības principu un efektivitātes principu (47). Tā kā pamatlietā aplūkotā procedūra ir saistīta ar finansējuma piešķiršanu no Savienības budžeta un tādējādi ir uzskatāma par Savienības tiesību īstenošanas pasākumu, tai ir jāatbilst Savienības tiesību vispārējiem principiem, tostarp samērīguma principam (48).
43. Līdz ar to, vispirms, tas ir valsts tiesas uzdevums saskaņā ar līdzvērtības principu izvērtēt, vai finansējuma saņēmēja pieļautās neatbilstības ir jāņem vērā līdzīgās tiesvedībās šajā valstī un vai valsts tiesībās paredzētie detalizētie nosacījumi atbilst Savienības tiesībām.
44. Šajā ziņā, nevēloties iejaukties iesniedzējtiesas kompetencē esošajā vērtējumā, uzskatu, ka būtu lietderīgi nošķirt jautājumu par iespējamo finanšu korekciju piemērošanu, ņemot vērā līdzekļu saņēmēja līgumsaistību pārkāpumus, kas tiek izvērtēts atbilstoši Savienības un valsts tiesību normām par līdzekļu piešķiršanu no Savienības fondiem, no vienas puses, un jautājumu par nokavējuma procentu samaksu par kavēšanos ar līdzekļu piešķiršanu no fondiem, kas tiek izvērtēts atbilstoši valsts tiesību normām, kuras regulē nokavējuma procentu samaksu līdzīgās situācijās, no otras puses. Tātad šai tiesai būs jāpārbauda, kādā mērā valsts tiesību akti ļauj tai ņemt vērā projekta īstenošanā pieļautās neatbilstības, lai pamatotu tikai nokavējuma procentu atteikumu vai samazinājumu (49).
45. Turpinot, kas attiecas uz efektivitātes principu, būtu jāatgādina, ka attiecīgās dalībvalsts atbildībā ir ņemt vērā Savienības tiesību normu ievērošanu un tādējādi atklāt un labot iespējamos pārkāpumus, pilnībā vai daļēji atceļot publisko finansējumu konkrētajā darbības programmā, ņemot vērā neatbilstību būtību un nopietnību un fondam nodarīto materiālo kaitējumu (50).
46. Aplūkojamā gadījumā MFE ir atmaksājusi attiecināmās izmaksas pilnā apmērā, neveicot nekādas korekcijas (51). Šajos konkrētajos apstākļos iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai un kādā mērā saistībā ar pamatlietā celto prasību par nokavējuma procentiem valsts tiesības tai ļauj, iespējams, pēc savas ierosmes (52), ņemt vērā spriedumā par otro prasību norādītās neatbilstības, ņemot vērā arī to, ka atmaksāšanu MFE ir veikusi, izpildot galīgo spriedumu par otro prasību (53). Proti, nav skaidrs, vai un kādā mērā valsts iestādei bija iespējams piemērot finanšu korekcijas pie attiecināmo izmaksu summas atmaksāšanas, jo tā sākotnēji bez panākumiem bija piemērojusi stingrāku pasākumu – finansēšanas līguma izbeigšanu (54). Līdz ar to Savienības tiesībām nav pretrunā tas, ka valsts tiesa, ciktāl to pieļauj valsts tiesiskais regulējums, pārbauda iespējami maksājamo nokavējuma procentu summu, pamatojoties uz konstatētām neatbilstībām. Pretējā gadījumā šīs neatbilstības paliktu bez sekām, kas nāktu par labu līdzekļu saņēmējam.
47. Visbeidzot, kas attiecas uz samērīguma principu, tā kā Tiesai iesniegtajos lietas materiālos nav informācijas par jebkādām uz AA attiecināmām neatbilstībām finansēšanas līguma izpildē, ir jākonstatē, ka iesniedzējtiesai, atzīstot savu kompetenci iepriekš minēto apsvērumu gaismā, ir jāizvērtē, vai šajā lietā, ja šādas neatbilstības pastāv, tās pamato iespējamo procentu atcelšanu vai samazināšanu, ņemot vērā, ka gadījumā, ja ir iespējams izvēlēties starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, tad saskaņā ar samērīguma principu ir jāizvēlas vismazāk ierobežojošais no tiem (55).
48. Šādos apstākļos uz otro prejudiciālo jautājumu ierosinu atbildēt tādējādi, ka gadījumā, ja neatmaksājama ERAF finansējuma saņēmējam no dalībvalsts valsts iestādes ir jāsaņem nokavējuma procenti par attiecināmo izmaksu novēlotu samaksu par laikposmu, kurā bijis spēkā administratīvais akts, ar ko tikusi izslēgta šo izmaksu atmaksāšana, bet kas vēlāk atcelts ar tiesas nolēmumu, valsts tiesai saskaņā ar procesuālās autonomijas principu ir jānoskaidro, vai finansējuma saņēmēja pieļautās neatbilstības var ņemt vērā nokavējuma procentu apmēra aprēķinā saskaņā ar valsts tiesību aktiem, ko piemēro līdzīgiem strīdiem valsts ietvaros, vienlaikus ievērojot līdzvērtības un efektivitātes principus, kā arī Savienības tiesību vispārējos principus un jo īpaši samērīguma principu.
Secinājumi
49. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz Curtea de Apel Cluj (Klužas apelācijas tiesa, Rumānija) uzdoto pirmo līdz trešo prejudiciālo jautājumu es ierosinu Tiesai atbildēt šādi:
1) Pareizas finanšu pārvaldības princips, skatot to kopsakarā ar līdzvērtības principu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru neatmaksājama Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) finansējuma saņēmējs no dalībvalsts vadošās iestādes var saņemt nokavējuma procentus par attiecināmo izmaksu novēlotu samaksu par laikposmu, kurā bijis spēkā administratīvais akts, ar ko tikusi izslēgta šo izdevumu atmaksāšana, bet kas vēlāk atcelts ar tiesas nolēmumu, un ka šajā ziņā iesniedzējtiesai saskaņā ar līdzvērtības principu ir jāizvērtē tādas valsts tiesību normas nozīmīgums kā tā, saskaņā ar kuru procenti ir maksājami vienīgi tad, ja nepamatoti izmaksāta finansiāla labuma atmaksa nav veikta likumā noteiktajā termiņā.
2) Gadījumā, ja neatmaksājama ERAF finansējuma saņēmējam no dalībvalsts valsts iestādes ir jāsaņem nokavējuma procenti par attiecināmo izmaksu novēlotu samaksu par laikposmu, kurā bijis spēkā administratīvais akts, ar ko tikusi izslēgta šo izmaksu atmaksāšana, bet kas vēlāk atcelts ar tiesas nolēmumu, valsts tiesai saskaņā ar procesuālās autonomijas principu ir jānoskaidro, vai finansējuma saņēmēja pieļautās neatbilstības var ņemt vērā nokavējuma procentu apmēra aprēķinā saskaņā ar valsts tiesību aktiem, ko piemēro līdzīgiem strīdiem valsts ietvaros, vienlaikus ievērojot līdzvērtības un efektivitātes principus, kā arī Savienības tiesību vispārējos principus un jo īpaši samērīguma principu.
1 Oriģinālvaloda – franču.
2 Padomes Regula (2006. gada 11. jūlijs), ar ko paredz vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu un atceļ Regulu (EK) Nr. 1260/1999 (OV 2006, L 210, 25. lpp.), kurā grozījumi ir izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 22. maija Regulu (ES) Nr. 423/2012 (OV 2012, L 133, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1083/2006”).
3 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (2006. gada 5. jūlijs) par Eiropas Reģionālās attīstības fondu un Regulas (EK) Nr. 1783/1999 atcelšanu (OV 2006, L 210, 1. lpp.).
4 Padomes Regula (2002. gada 25. jūnijs) par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam (OV 2002, L 248, 1. lpp.).
5 2004. gada 2. decembra Legea nr. 554/2004 a contenciosului administrativ (Likums Nr. 554/2004 par administratīvo tiesvedību) (2004. gada 7. decembra Monitorul Oficial al României, Nr. 1154, turpmāk tekstā – “Likums Nr. 554/2004”).
6 2009. gada 17. jūlija Legea nr. 287/2009 privind Codul civil al României (Likums Nr. 287/2009 par Rumānijas Civilkodeksu) (pārpublicēts 2011. gada 15. jūlija Monitorul Oficial al României, I daļa, Nr. 505, turpmāk tekstā – “Civilkodekss”).
7 2011. gada 24. augusta Ordonanța Guvernului nr. 13 privind dobânda legală remuneratorie și penalizatoare pentru obligații bănești, precum și pentru reglementarea unor măsuri financiar fiscale în domeniul bancar (Valdības rīkojums Nr. 13 par likumiskajiem atlīdzības un soda procentiem par maksāšanas saistībām, kā arī par finanšu un fiskālo pasākumu regulēšanu banku jomā) (2011. gada 29. augusta Monitorul Oficial al României, I daļa, Nr. 607, turpmāk tekstā – “OG Nr. 13/2011”).
8 2011. gada 29. jūnija Ordonanța de urgență a Guvernului nr. 66 privind prevenirea, constatarea și sancționarea neregulilor apărute în obținerea și utilizarea fondurilor europene și/sau a fondurilor publice naționale aferente acestora (Valdības ārkārtas rīkojums Nr. 66 par pārkāpumu prevenciju, atklāšanu un sodīšanu saistībā ar Eiropas fondu un/vai ar tiem saistīto valsts budžeta līdzekļu saņemšanu un izmantošanu) (2011. gada 30. jūnija Monitorul Oficial al României, I daļa, Nr. 461, turpmāk tekstā – “OUG Nr. 66/2011”).
9 Turklāt AA apņēmās līdzfinansēt šo projektu ar ieguldījumu attiecināmajās izmaksās un ar neattiecināmām izmaksām.
10 Pamatojoties uz piemērojamiem līgumiskajiem un juridiskajiem noteikumiem, MFE atmaksāšanas pienākuma termiņš iestājās 20 dienas pēc maksājuma pieprasījuma iesniegšanas dienas. Ar 2015. gada 22. septembra vēstuli AA lūdza atmaksāt attiecināmās izmaksas. Šis maksājuma pieprasījums tika papildināts ar 2015. gada 2. un 22. oktobra vēstulēm, ņemot vērā to, ka minētā pieprasījuma iesniegšanas brīdī samaksa par daļu no iegādātā aprīkojuma pilnībā nebija veikta.
11 Šo aizdevumu bija paredzēts atmaksāt, izmantojot MFE piešķirto finansējumu.
12 Jo īpaši tamdēļ, ka AA nebija izpildījusi pienākumu publicēt uzaicinājumu iesniegt piedāvājumus vai paziņojumu par līgumu un bija pieļāvusi citas neatbilstības, īstenojot finansēšanas līgumu.
13 Precīzāk, šis ir datums, kurā Înalta Curte de Casație și Justiție (Augstā kasācijas tiesa, Rumānija) noraidīja apelācijas sūdzību.
14 Iesniedzējtiesa it īpaši ir norādījusi, ka, lai gan AA nebija ievērojusi finansēšanas līguma noteikumus par uzaicinājuma iesniegt piedāvājumus vai paziņojuma par līgumu publicēšanu attiecībā uz aprīkojumu, iepirkumi tomēr ir tikuši veikti saskaņā ar MFE izdotajā rīkojumā paredzēto procedūru, ir tikušas sagatavotas piezīmes par paredzamo līgumcenu noteikšanu un ir tikuši definēti kritēriji, uz kuriem balstījās procedūras izvēle.
15 Šajā saistībā MFE veica samaksu pilnā apjomā, nepiemērojot nekādas finanšu korekcijas, neraugoties uz Curtea de Apel Cluj (Klužas apelācijas tiesa) spriedumā konstatētajām neatbilstībām.
16 Šajā lietā kaitējumu veido papildu izmaksas 28 983,65 RON (aptuveni 6 500 EUR) apmērā kā procenti un komisijas maksa, kas radās kredītlīguma pagarināšanas dēļ.
17 Iesniedzējtiesa arī precizē, ka dalībvalstīm ir rīcības brīvība reglamentēt uzraudzības kārtību, kuras mērķis ir nodrošināt Savienības finanšu interešu aizsardzību.
18 Šajā lietā tā atsaucas uz OUG Nr. 66/2011 42. pantu, saskaņā ar kuru gadījumā, ja parādnieks likumā noteiktajā 30 dienu termiņā neizpilda saistības atmaksāt tam nepamatoti izmaksātās summas, nokavējuma procenti tam ir jāmaksā tikai no pirmās dienas pēc šā termiņa beigām.
19 Ar ceturto prejudiciālo jautājumu minētā tiesa arī vaicā, vai nolūkā noteikt maksājuma nokavējumam piemērojamo procentu likmi tāds finansēšanas līgums kā pamatlietā aplūkotais ietilpst Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/7/ES (2011. gada 16. februāris) par maksājumu kavējumu novēršanu komercdarījumos (OV 2011, L 48, 1. lpp.) piemērošanas jomā.
20 Saskaņā ar iesniedzējtiesas norādīto runa ir par Civilkodeksa 1535. pantu un OUG Nr. 13/2011 1. un 3. pantu, ņemot vērā to, ka Likuma Nr. 554/2004 28. pants pieļauj papildināt šā likuma normas ar Civilkodeksa vispārējām tiesību normām. Tomēr atzīmējams, ka šajā pēdējā tiesību normā, kā tā ir atspoguļota lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir ietverta norāde uz Civilprocesa kodeksu.
21 Saskaņā ar iesniedzējtiesas norādīto runa ir par OUG Nr. 66/2011 42. pantu.
22 Iesniedzējtiesa arī atzīmē, ka valsts tiesu judikatūra šajā jautājumā ir atšķirīga. Proti, dažas tiesas ir piespriedušas nokavējuma procentus, piemērojot tiesiskās drošības, tiesiskās paļāvības aizsardzības un līdzvērtības principus, kamēr citas tiesas šādus procentus piespriest ir atteikušās, pamatojoties uz to, ka valsts tiesiskajā regulējumā tādi nav tieši paredzēti.
23 MFE ieskatā fondu līdzekļu saņēmējs ir guvis labumu no grantu saņemšanas no Savienības budžeta bez jebkāda atmaksāšanas pienākuma, bet tikai ar pienākumu īstenot projektu saskaņā ar finansēšanas līgumu, kamēr vadošā iestāde no piešķirtā atbalsta nav guvusi nekādu mantisku labumu.
24 Turpretim MFE apgalvo, ka tā ir rīkojusies labticīgi, norādot, ka tā maksājuma pieprasījumu apstiprināja uzreiz pēc galīgā tiesas nolēmuma, ar kuru tika atcelta finansēšanas līguma izbeigšana, pasludināšanas.
25 Proti, OUG Nr. 66/2011 42. pants. Konkrētāk, MFE ieskatā līdzvērtības principa ievērošanu varētu nodrošināt tikai tad, ja līgumslēdzējai iestādei piemērotu tādas pašas tiesību normas par soda procentiem, kādas attiecas uz soda procentiem, kas jāmaksā finansējuma saņēmējam.
26 Rumānijas valdība atzīmē, ka šāds gadījums neietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, jo iespējamā procentu samaksa tiktu finansēta no dalībvalsts budžeta.
27 Rumānijas valdība atsaucas arī uz OUG Nr. 66/2011 42. pantu, savukārt Portugāles valdība uzsver nokavējuma procentu iespējamās piemērošanas negatīvo ietekmi uz valsts iestādēm uzticēto delikāto kontroles uzdevumu.
28 Tā it īpaši precizē, ka Regulas Nr. 1083/2006 70. panta 1. punkta b) apakšpunkts aprobežojas ar to, ka dalībvalstīm tiek piedāvāta iespēja pieprasīt procentus no atgūtajām summām saskaņā ar valsts tiesību aktiem, nenosakot šādu procentu saņemšanas veidu un nosacījumus.
29 Komisija precizē, ka šādā gadījumā Savienības finanšu intereses netiek skartas, ņemot vērā, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1080/2006 7. pantu un Regulas Nr. 1083/2006 56. panta 3. punkta pirmo daļu šādu izmaksu atmaksu Komisija dalībvalstij nevar veikt.
30 Proti, OUG Nr. 66/2011 42. pants.
31 Skaidrības labad atgādināšu, ka, lai gan kopš 2014. gada 1. janvāra Regula Nr. 1083/2006 ir atcelta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1303/2013 (2013. gada 17. decembris), ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006 (OV 2013, L 347, 320. lpp.), 153. pantu, saskaņā ar Regulas Nr. 1303/2013 152. pantu tas neietekmē palīdzības, ko Komisija apstiprinājusi, pamatojoties uz Regulu Nr. 1083/2006, turpināšanu vai grozīšanu.
32 Skat. Regulas Nr. 1083/2006 14. pantu.
33 Skat. Regulas Nr. 1083/2006 80. pantu.
34 Skat. Regulas Nr. 1083/2006 70. panta 1. punkta b) apakšpunktu.
35 Skat. Regulas Nr. 1083/2006 60. pantu. Šis princips vispārīgāk ir minēts arī LESD 317. pantā, kurā attiecībā uz Savienības budžeta izpildi ir paredzēts, ka “dalībvalstis sadarbojas ar Komisiju, lai nodrošinātu to, ka apropriācijas izmanto saskaņā ar pareizas finanšu vadības principiem”.
36 Skat. it īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 (2012. gada 25. oktobris) par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu (OV 2012, L 298, 1. lpp.) 30. pantā, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) 2018/1046 (2018. gada 18. jūlijs) par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, ar kuru groza Regulas (ES) Nr. 1296/2013, (ES) Nr. 1301/2013, (ES) Nr. 1303/2013, (ES) Nr. 1304/2013, (ES) Nr. 1309/2013, (ES) Nr. 1316/2013, (ES) Nr. 223/2014, (ES) Nr. 283/2014 un Lēmumu Nr. 541/2014/ES un atceļ Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 (OV 2018, L 193, 1. lpp.), 2. panta 59. punktā ietverto definīciju.
37 Spriedums, 2021. gada 14. aprīlis, Rumānija/Komisija (T‑543/19, EU:T:2021:193, 50. punkts), apelācijas kārtībā apstiprināts ar 2022. gada 14. jūlija spriedumu Rumānija/Komisija (C‑401/21 P, EU:C:2022:564).
38 Citās Savienības tiesību jomās tas tā nav. Piemēram, Padomes Regulas (EEK) Nr. 2913/92 (1992. gada 12. oktobris) par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV 1992, L 302, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes Regulu (EK) Nr. 1791/2006 (2006. gada 20. novembris) (OV 2006, L 363, 1. lpp.), 232. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir paredzēti nokavējuma procenti par muitas parādiem, kuru mērķis ir mazināt sekas, kas izriet no maksājuma termiņa nokavējuma, un it īpaši novērst, ka muitas maksājuma parādnieks nepamatoti gūtu priekšrocību no fakta, ka parāda summa paliek viņa rīcībā ilgāk par tās samaksas termiņu (skat. spriedumu, 2011. gada 31. marts, Aurubis Balgaria, C‑546/09, EU:C:2011:199, 29. punkts). Turklāt PVN jomā Tiesa ir nospriedusi, ka gadījumā, ja pārmaksātā PVN atmaksāšana nodokļu maksātājam notiek, pārsniedzot saprātīgu termiņu, PVN nodokļa sistēmas neitralitātes princips paredz, ka finansiālie zaudējumi, kas tādējādi ar attiecīgās naudas summas nepieejamību tiek radīti nodokļu maksātājam, tiek kompensēti, samaksājot nokavējuma procentus (skat. spriedumu, 2013. gada 24. oktobris, Rafinăria Steaua Română, C‑431/12, EU:C:2013:686, 23. punkts). Šie apsvērumi varētu vedināt uz to, ka gadījumos, kad Savienības likumdevējs ir vēlējies paredzēt procentu samaksu, tas to ir norādījis tieši, kamēr aplūkojamā gadījumā tas, šķiet, ir atstājis dalībvalstīm plašu rīcības brīvību.
39 Skat. it īpaši Regulas Nr. 1083/2006 70. panta 1. punkta b) apakšpunktu. Līdzīgā kontekstā saistībā ar Eiropas Lauksaimniecības garantiju fondu (ELGF) Tiesa ir nospriedusi, ka gadījumā, kad Savienības tiesībās nav paredzēta procentu saņemšana kādā dalībvalstī, Savienības tiesībām atbilst situācija, kurā dalībvalsts, atgūstot no Savienības budžeta nelikumīgi saņemtu labumu, saskaņā ar savām valsts tiesībām saņem procentus, pat ja šie procenti tiek ieskaitīti dalībvalsts budžetā (skat. spriedumu, 2012. gada 29. marts, Pfeifer & Langen, C‑564/10, EU:C:2012:190, 46. punkts un tajā minētā judikatūra). Tas pats attiecas uz gadījumiem, kad procentu saņemšana, lai gan Savienības tiesību aktos nav paredzēta, saistībā ar ELGF finansētiem pasākumiem tiek novirzīta Savienības budžetā (skat. spriedumu, 2012. gada 29. marts, Pfeifer & Langen, C‑564/10, EU:C:2012:190, 47. punkts).
40 Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 15. marts, Aquino (C‑3/16, EU:C:2017:209, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).
41 Proti, OUG Nr. 66/2011 42. pants.
42 Turklāt norādāms, ka šajā lietā AA joprojām būtu jābūt iespējai saskaņā ar piemērojamām valsts procesuālajām normām pierādīt, ka ir radies mantisks pametums, ko izraisījusi atmaksas kavēšanās, kas cita starpā paģērētu šā kaitējuma pierādīšanu (iespējams, ka te varētu būt runa par prasības pamatlietā daļu attiecībā uz zaudējumu atlīdzību).
43 Skat., piemēram, Grieķijas tiesībās – αστικός κώδικας/astikós kódikas (Civilkodekss) 340. un 355. pantu, Francijas tiesībās – Code civil (Civilkodekss) 1344‑1. pantu un Itālijas tiesībās – Codice civile (Civilkodekss) 1224. pantu. Turklāt, no šā paša viedokļa raugoties, piemēram, Regulas 2018/1046 99. pantā “Kavējuma procenti” būtībā ir noteikts, ka, neskarot īpašus noteikumus, kas jāievēro, piemērojot konkrētu regulējumu, par jebkuru parādu, kas nav atmaksāts parādzīmē norādītajā termiņā, ir jāmaksā nokavējuma procenti (šis noteikums, kas minēts kā piemērs, tomēr nav piemērojams ratione temporis strīdā pamatlietā).
44 Tas attiecas, piemēram, uz nelikumīga soda atmaksāšanas gadījumiem. Skat. it īpaši Grieķijas tiesībās διάταγμα της 26.6/10.7.1944 “περί κώδικος των νόμων περί δικών του Δημοσίου” (1944. gada 26. jūnija/10. jūlija dekrēts, ar ko kodificē likumus par valsts procesiem) (FEK A’ 139)) 21. pantu un Itālijas tiesībās Decreto del Presidente della Repubblica n o 602 del 1973 (1973. gada 29. septembra Republikas prezidenta dekrēts Nr. 602 par 1973. gada 29. septembra ienākuma nodokļa iekasēšanas noteikumiem (1973. gada 16. oktobra GURI Nr. 268)) 44. panta 1. punktu. Šķiet, ka līdzīgs risinājums ir ieviests Francijas tiesībās ar Livre des procédures fiscales (Nodokļu procesa noteikumi) L. 208. pantu.
45 Gluži pretēji, pienākums maksāt nokavējuma procentus šajā situācijā potenciāli varētu atvieglot saņēmēju tiesību īstenošanu saņemt publisko ieguldījumu “cik ātri vien iespējams” un pilnā apmērā, ja vien tiek izpildīti attiecināmības kritēriji (skat. Regulas Nr. 1083/2006 80. pantu).
46 Proti, saskaņā ar Regulas Nr. 1080/2006 7. pantu un Regulas Nr. 1083/2006 56. panta 3. punkta pirmo daļu procenti nav attiecināmi uz ERAF ieguldījumu un netiek uzskatīti par izmaksām, kas radušās saistībā ar darbībām, par kurām lēmusi vadošā iestāde. Turklāt šajā lietā procentus pat neaptver Regulas Nr. 1083/2006 56. panta 1. punktā minētā attiecināmības piemērojamība laikā, kurā ir paredzēts, ka šādas izmaksas ir attiecināmas tikai tad, ja tās faktiski ir veiktas līdz 2015. gada 31. decembrim.
47 Skat. šo secinājumu 34. punktu.
48 Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 27. janvāris, Zinātnes parks (C‑347/20, EU:C:2022:59, 61. punkts un tajā minētā judikatūra).
49 Proti, iesniedzējtiesas nolēmumā tā ir precizējusi, ka pēc otrajā prasībā pieņemtā sprieduma un tam sekojošās visu attiecināmo izmaksu atmaksāšanas prasība par to, lai tiktu atmaksātas attiecināmās izmaksas pamatlietā ir zaudējusi priekšmetu.
50 Skat. it īpaši Regulas Nr. 1083/2006 98. panta 1. un 2. punktu.
51 Skat. šo secinājumu 20. zemsvītras piezīmi.
52 No iesniedzējtiesas nolēmuma nav skaidrs, vai izvirzīt jautājumu par iespējamo nokavējuma procentu “ieskaitīšanu” finanšu korekcijās iesniedzējtiesa vēlas pēc savas ierosmes, vai arī šo pamatu ir izvirzījusi MFE. Šajā prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā šī tiesa ir norādījusi, ka lai gan tā ir atzinusi visas strīdīgās izmaksas par attiecināmām, tas nenozīmējot AA pretenziju atzīšanu ar atpakaļejošu spēku, bet vienkārši apliecinot šīs sabiedrības labticību.
53 Proti, spriedums, ar kuru atcelta finansēšanas līguma izbeigšana (skat. šo secinājumu 19. un 20. punktu). Līdz ar to, iespējamu finanšu korekciju piemērošana nevar būt pamats apšaubīt MFE veikto attiecināmo izmaksu atmaksāšanu pilnā apjomā, pretējā gadījumā riskējot ar secīgu un delikātu jautājumu par iespējamu res judicata principa pārkāpumu. Lai gan šis jautājums nav iesniedzējtiesas uzdoto prejudiciālo jautājumu priekšmets, atgādināšu, ka, ņemot vērā res judicata principam piemītošo nozīmību gan Savienības tiesību sistēmā, gan valstu tiesību sistēmās, Savienības tiesībās valsts tiesai nav paredzēts pienākums nepiemērot valsts procesuālos noteikumus, kuri nolēmumam piešķir res judicata spēku, pat ja tas valstī ļautu novērst ar šīm tiesībām nesaderīgu situāciju, izņemot gadījumus, ja vien piemērojamie iekšējie procesuālie noteikumi paredz iespēju, ka pie zināmiem nosacījumiem valsts tiesa pārskata nolēmumu ar res judicata spēku, lai padarītu situāciju saderīgu ar valsts tiesībām, kādā gadījumā atbilstoši līdzvērtības un efektivitātes principiem šādai iespējai, ja izpildīti minētie nosacījumi, ir jāprevalē, lai tiktu atjaunota situācijas pamatlietā saderība ar Savienības tiesībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 23. novembris, Right to Know, C‑84/22, EU:C:2023:910, 62., 63. un 78. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
54 Šādi rīkojoties, tai nebija iespējas īstenot savu kompetenci attiecībā uz iespējamu pamatsummas samazinājumu, pamatojoties uz konstatētajām neatbilstībām.
55 Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 24. februāris, Agenzia delle dogane e dei monopoli un Ministero dell'Economia e delle Finanze (C‑452/20, EU:C:2022:111, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).