1.

Šī lieta sniedz Tiesai iespēju pirmo reizi interpretēt Pamatlēmuma 2008/675/TI ( 2 ) 3. panta 5. punktu, kurā aplūkots delikātais jautājums par iespējamo sodu apvienošanu ( 3 ) gadījumos, kad pastāv vairākās dalībvalstīs izdarītu noziedzīgu nodarījumu reālā kopība ( 4 ).

2.

Pamatlēmuma 2008/675 1., 5., 7., 8., 9. un 14. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

[..]

3.

Pamatlēmuma 1. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Šā pamatlēmuma mērķis ir paredzēt nosacījumus, atbilstīgi kuriem dalībvalsts kriminālprocesā pret personu ņem vērā spriedumus, kas attiecībā uz šo pašu personu par citiem faktiem iepriekš pieņemti citās dalībvalstīs.”

4.

Saskaņā ar minētā pamatlēmuma 2. pantu ““spriedums” ir jebkurš galīgs krimināltiesas nolēmums, ar ko konstatē vainu noziedzīgā nodarījumā”.

5.

Minētā pamatlēmuma 3. pantā “Citā dalībvalstī pieņemta sprieduma ņemšana vērā jaunā kriminālprocesā” ir paredzēts:

“1.   Katra dalībvalsts nodrošina to, ka kriminālprocesā pret personu saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem ņem vērā spriedumus, kas attiecībā uz to pašu personu par citiem faktiem iepriekš pieņemti citās dalībvalstīs un par ko informācija ir saņemta saskaņā ar piemērojamiem instrumentiem par savstarpēju tiesisko palīdzību vai informācijas apmaiņu no sodāmības reģistra, tiktāl, ciktāl ņem vērā iepriekšējus pašu valstī pieņemtus spriedumus, un to, ka tiem paredz tiesiskās sekas, kas ir līdzvērtīgas iepriekšējo savas valsts spriedumu sekām.

2.   Šā panta 1. punktu piemēro pirmstiesas izmeklēšanas posmā, pašā lietas izskatīšanas posmā un sprieduma izpildes laikā, jo īpaši attiecībā uz piemērojamiem procesuālajiem noteikumiem, tostarp tiem, kas attiecas uz iepriekšēju apcietinājumu, nodarījuma kvalifikāciju, soda veidu un līmeni, kā arī noteikumiem, kas reglamentē nolēmuma izpildi.

3.   Tam, ka ņem vērā citās dalībvalstīs iepriekš pieņemtus spriedumus, kā noteikts 1. punktā, nav tādas sekas, ka jaunā procesa dalībvalsts iejaucas iepriekš pieņemtos spriedumos vai jebkādos lēmumos saistībā ar to izpildi, vai arī atceļ vai pārskata tos.

[..]

5.   Ja nodarījums, par kuru notiek jaunais kriminālprocess, ir izdarīts pirms iepriekšējā sprieduma pieņemšanas vai pilnīgas izpildes, 1. un 2. punkts nerada dalībvalstīm pienākumu piemērot tos savus noteikumus par spriedumu pieņemšanu, kuru piemērošana ārvalstu spriedumiem ierobežotu tiesnesi, viņam pieņemot spriedumu jaunajā kriminālprocesā.

Tomēr dalībvalstis nodrošina, ka šādos gadījumos to tiesas var kā citādi ņemt vērā iepriekšējus spriedumus, kas pieņemti citās dalībvalstīs.”

6.

Noteikumi, kas reglamentē sodu apvienošanu, ir ietverti Strafgesetzbuch (Vācijas Kriminālkodekss, turpmāk tekstā “StGB”) 53.–55. pantā.

7.

StGB 53. panta 1. punktā, kas attiecas uz noziedzīgu nodarījumu reālo kopību, ir noteikts:

“Ja persona ir izdarījusi vairākus noziedzīgus nodarījumus, par kuriem ierosinātie kriminālprocesi notiek vienlaikus un tādējādi ir piemērojami vairāki brīvības atņemšanas sodi vai vairāki naudas sodi, tiek noteikts kopējais sods.”

8.

StGB 54. pantā, kas attiecas uz sodu apvienošanu, 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   Ja viens no atsevišķajiem sodiem ir mūža ieslodzījums, par kopējo sodu tiek atzīts mūža ieslodzījums. Visos pārējos gadījumos kopējo sodu veido, palielinot vislielāko piespriesto sodu, vai dažādu soda veidu gadījumā – palielinot smagākā veida sodu. Šajā ziņā tiek ņemta vērā likumpārkāpēja personība un dažādie noziedzīgie nodarījumi, vērtēti to kopumā.

2.   Kopējais sods nedrīkst pārsniegt atsevišķo sodu kopsummu. Brīvības atņemšanas gadījumā tas nepārsniedz 15 gadus un naudas soda gadījumā – septiņi simti divdesmit dienas likmes.”

9.

StGB 55. panta 1. punktā, kas attiecas uz sodu a posteriori apvienošanu, ir noteikts:

“53. un 54. pantu piemēro arī tad, ja ar galīgo spriedumu notiesāta persona pirms soda izpildes, noilguma vai atlaišanas tiek notiesāta par citu tās izdarītu noziedzīgu nodarījumu, pirms taisīts iepriekšējais spriedums. Par iepriekšējo spriedumu uzskata spriedumu, kas taisīts iepriekšējā procesā, kurā pēdējo reizi ir izvērtēti pamatā esošie faktu konstatējumi.”

10.

Prasītājs pamatlietā ir Francijas valstspiederīgais.

11.

Laikā no 2002. gada augusta līdz 2003. gada septembrim prasītājs pamatlietā Francijā izdarīja dažādus noziedzīgus nodarījumus. 2003. gada 10. oktobrī viņš nolaupīja studenti no universitātes pilsētiņas Vācijā un viņu izvaroja.

12.

2003. gada 20. oktobrī prasītājs pamatlietā tika arestēts Nīderlandē saskaņā ar Francijas iestāžu izdotu apcietināšanas orderi un viņam tika piemērots apcietinājums uz gandrīz 7 mēnešiem izdošanas nolūkā, savukārt pēc tam 2004. gada 17. maijā viņš tika pārvests uz Franciju, kur tika ieslodzīts.

13.

2004. gada 30. septembrī Gerē (Gueret) (Francija) Vispārējā pirmās instances tiesa piesprieda prasītājam pamatlietā brīvības atņemšanu uz diviem gadiem.

14.

2008. gada 29. februārī cour d’assises du Loir‑et‑Cher à Blois (Luāras un Šēras zvērināto tiesa Bluā, Francija) piesprieda apsūdzētajam 15 gadu brīvības atņemšanas sodu. Šajā sodā tika ieskaitīti arī turpmāk piemērotie sodi, t.i., no vienas puses, 2008. gada 16. maijācour d’assises de Loire‑Atlantique à Nantes (Atlantijas Luāras zvērināto tiesa Nantē, Francija) piespriestā brīvības atņemšana uz sešiem gadiem un, no otras puses, 2012. gada 23. aprīļacour d’appel de Grenoble (Grenobles apelācijas tiesa, Francija) piespriestā brīvības atņemšana uz vienu gadu un sešiem mēnešiem.

15.

2013. gada 24. janvārīcour d’assises du Maine-et-Loire à Angers (Meinas un Luāras zvērināto tiesa Anžē, Francija) piesprieda prasītājam pamatlietā jaunu brīvības atņemšanas sodu uz septiņiem gadiem.

16.

Visi šie pieci notiesājošie spriedumi attiecās uz darbībām, ko prasītājs pamatlietā bija izdarījis laikā no 2002. gada septembra līdz 2003. gada septembrim. No iepriekš minētajiem brīvības atņemšanas sodiem izpildītais sods ir 17 gadi un deviņi mēneši, un tādējādi prasītājs pamatlietā bez pārtraukuma atradās ieslodzījumā Francijā līdz 2021. gada 23. jūlijam, kad viņš tika nodots Vācijas iestādēm.

17.

No šī datuma prasītājs pamatlietā saskaņā ar Amtsgericht Freiburg im Breisgau (Freiburgas pirmās instances tiesa, Vācija) izdoto apcietināšanas orderi atrodas apcietinājumā Vācijā.

18.

2022. gada 21. februārī Landgericht Freiburg im Breisgau (Freiburgas apgabaltiesa, Vācija) tiesāja prasītāju pamatlietā par 2003. gada 10. oktobrī Vācijā izdarītajām darbībām un piesprieda viņam brīvības atņemšanu uz sešiem gadiem par izvarošanu atbildību pastiprinošos apstākļos. Šī tiesa uzskatīja, ka izdarītajām darbībām atbilstošs sods ir brīvības atņemšana uz septiņiem gadiem. Tomēr, tā kā šo sodu nebija iespējams a posteriori apvienot ar pieciem Francijas tiesu piespriestajiem sodiem, minētā tiesa atskaitīja vienu gadu, lai kompensētu no tā izrietošo nelabvēlīgo situāciju.

19.

Prasītājs pamatlietā iesniedza par šo spriedumu revīzijas sūdzību Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija).

20.

Iesniedzējtiesa norāda, pirmkārt, ka iespēja piespriest prasītājam pamatlietā brīvības atņemšanas sodu par noziedzīgo nodarījumu – izvarošanu atbildību pastiprinošos apstākļos, kas ir pamatlietas priekšmets,– ir atkarīga no citās dalībvalstīs pasludināto notiesājošo spriedumu krimināllietās pielīdzināšanas principa interpretācijas, kas ir paredzēts Pamatlēmuma 2008/675 3. panta 1. punktā, lasot to kopā ar tā 3. panta 5. punkta pirmo daļu.

21.

Tā precizē, ka gadījumā, ja Francijas tiesu pasludinātie notiesājošie spriedumi tiktu pielīdzināti Vācijas spriedumiem, saskaņā ar StGB 55. panta 1. punktu būtu a posteriori jāapvieno sodi, kurus piespriedušas šīs Francijas tiesas, un sods, kas ir piespriests pamatlietā par izvarošanu atbildību pastiprinošos apstākļos, jo šī izvarošana notika pirms notiesājošo spriedumu pasludināšanas Francijā.

22.

Šajā gadījumā būtu jāņem vērā arī StGB 54. panta 2. punkta otrajā teikumā noteiktais ierobežojums attiecībā uz brīvības atņemšanu uz 15 gadiem. Iesniedzējtiesa norāda, ka šis ierobežojums jau tika sasniegts, notiesājot ar brīvības atņemšanu uz 15 gadiem, ko 2008. gada 29. februārī pasludināja cour d’assises du Loir‑et-Cher à Blois (Luāras un Šēras zvērināto tiesa Bluā). Iesniedzējtiesa uzsver, ka līdz ar to sodu apvienošanas gadījumā, ja prasītājam pamatlietā par izvarošanu, kas ir pamatlietas priekšmets, varētu piespriest atsevišķu sodu, kopējais sods, ievērojot minēto ierobežojumu, tomēr varētu būt tikai 15 gadu brīvības atņemšana un attiecībā uz viņu nekādu citu sodu vairs nevarētu izpildīt.

23.

Iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar tās pastāvīgo judikatūru starptautisko publisko tiesību apsvērumu dēļ sodu apvienošanu ar ārvalstu tiesu piespriestajiem sodiem principā nevar veikt, jo tas aizskartu ārvalsts tiesas sprieduma res judicata spēku un ārvalsts suverenitāti.

24.

Ņemot vērā šādu neiespējamību, Pamatlēmuma 2008/675 3. panta 1. punktā dalībvalstīm esot noteikts pienākums nodrošināt, ka, uzsākot jaunu kriminālprocesu pret attiecīgo personu, tiek ņemti vērā iepriekš citā dalībvalstī pasludinātie notiesājošie spriedumi par citiem faktiem, ciktāl saskaņā ar valsts tiesību aktiem tiek ņemti vērā iepriekš pašu valstī pasludinātie spriedumi. Mērķis esot izvairīties no tā, ka pret attiecīgo personu izturas mazāk labvēlīgi nekā gadījumā, ja attiecīgais iepriekšējais notiesājošais spriedums būtu pasludināts pašu valstī.

25.

Tomēr iesniedzējtiesa šaubās par Pamatlēmuma 2008/675 3. panta 5. punkta pirmās daļas tvērumu, saskaņā ar kuru gadījumā, ja nodarījums, par kuru notiek jaunais kriminālprocess, ir izdarīts pirms iepriekšējā sprieduma pasludināšanas vai pilnīgas izpildes, dalībvalstīm nav pienākuma piemērot tos savus noteikumus par spriedumu taisīšanu, kuru piemērošana ārvalstu spriedumiem ierobežotu tiesnesi, viņam taisot spriedumu jaunajā kriminālprocesā.

26.

Tādējādi saskaņā ar iesniedzējtiesas viedokli sodu par darbībām, kas ir pamatlietas priekšmets, varētu piespriest tikai gadījumā, ja Pamatlēmuma 2008/675 3. panta 5. punkta pirmā daļa būtu jāinterpretē tādējādi, ka šī pamatlēmuma 3. panta 1. punktā noteiktais vienlīdzīgas attieksmes princips nav piemērojams, ja citā dalībvalstī piespriesta soda pievienošana noved pie tā, ka tiek pārsniegts StGB 54. panta 2. punkta otrajā teikumā noteiktais 15 gadu brīvības atņemšanas ierobežojums. Šāda interpretācija tomēr būtu pretrunā principam par vienlīdzīgu attieksmi pret citās dalībvalstīs pasludinātiem spriedumiem, jo ārvalstu spriedumu gadījumā tā ļautu pārsniegt šo ierobežojumu.

27.

Otrkārt, ja Pamatlēmuma 2008/675 3. panta 5. punkta pirmā daļa patiešām ir jāinterpretē tādējādi, ka šī pamatlēmuma 3. panta 1. punktā noteiktais vienlīdzīgas attieksmes princips nav piemērojams pamatlietas apstākļos, iesniedzējtiesai ir šaubas par minētā pamatlēmuma 3. panta 5. punkta otrās daļas interpretāciju.

28.

Konkrētāk, šī tiesa jautā, vai citā dalībvalstī piespriesta soda ņemšana vērā, kā paredzēts pēdējā minētajā noteikumā, ir jāveic tā, lai nelabvēlīgā situācija, kas rada neiespējamību a posteriori veikt sodu apvienošanu, būtu konkrēti jāpierāda un jākonstatē brīdī, kad tiek noteikts sods par valsts teritorijā izdarīto nodarījumu.

29.

Iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar tās judikatūru šajā jautājumā nelabvēlīgā situācija, ko rada neiespējamība a posteriori veikt sodu apvienošanu, iekļaujot citā dalībvalstī pasludinātos spriedumus, parasti tiek ņemta vērā, nosakot soda samazinājumu, kas netiek izteikts skaitļos, un paredzot kompensāciju, par kuru lemj tiesa, kas izskata lietu pēc būtības.

30.

Tomēr šī tiesa uzskata, ka tikai skaidri pamatota un kvantitatīvi izteikta nelabvēlīgās situācijas kompensēšana atbilstu Pamatlēmuma 2008/675 3. panta 1. un 5. punkta noteikumiem.

31.

Saskaņā ar minēto pamatlēmumu veidam, kādā tiek ņemti vērā iepriekšējie citā dalībvalstī pasludinātie spriedumi, pēc iespējas būtu jāatbilst veidam, kādā tiek ņemti vērā iepriekšējie pašu valsts spriedumi. Tomēr, lai pēc iespējas tuvotos StGB 54. un 55. pantā paredzētajai sodu apvienošanai, kas ir jāizsaka skaitļos, iesniedzējtiesa uzskata, ka ir konkrēti jāpierāda nelabvēlīgā situācija, kas rodas tādēļ, ka nav iespējams veikt sodu apvienošanu, un tas jāatskaita no piespriežamā jaunā (kopējā) soda.

32.

Šī tiesa piebilst, ka pamatota un skaitliski izteikta nelabvēlīgās situācijas kompensēšana ir būtiska ne tikai pārskatāmības dēļ, bet arī, lai ļautu lietas pārskatīšanas (revīzijas) tiesnesim īstenot kontroli pār soda noteikšanu. Skaitliski neizteikta kompensējošā samazinājuma ņemšana vērā, paredzot vienīgi apsūdzētajam labvēlīgu attieksmi soda noteikšanas aspektā, neizpilda minēto prasību.

33.

Iesniedzējtiesa arī norāda, ka veids, kādā tiesa, kas izskata lietu pēc būtības, faktiski nosaka kompensāciju, ir tās ziņā. Šī tiesa, nosakot jauno sodu, var tieši ņemt vērā to, ka nav iespējams apvienot sodu ar iepriekšējo sodu, skaitliski izsakot no tā atskaitāmo daļu, vai, piemēram, apsvērt “teorētisku soda apvienošanu” ar ārvalstī piespriesto sodu, un samazināt jauno sodu līdz ārvalsts soda apmēram. Vienīgās prasības šajā kontekstā esot, lai kompensācija būtu adekvāta un tiktu pamatota saprotamā un kvantitatīvā veidā, kā tas ir, piemēram, veicot sodu apvienošanu saskaņā ar StGB 54. un 55. pantu.

34.

Attiecībā uz pamatlietu iesniedzējtiesa konstatē, ka Landgericht Freiburg im Breisgau (Freiburgas apgabaltiesa) savā spriedumā noteica sodu, neņemdama vērā to, ka, piespriežot brīvības atņemšanas sodu uz sešiem gadiem, tika pārsniegts StGB 54. panta 2. punkta otrajā teikumā paredzētais 15 gadu maksimālais apmērs attiecībā uz brīvības atņemšanas sodiem. Turklāt šī tiesa neesot norādījusi konkrētu kritēriju, pēc kura tā būtu vadījusies, lai ņemtu vērā citā dalībvalstī pasludinātos spriedumus saskaņā ar Pamatlēmuma 2008/675 3. panta 5. punkta otro daļu.

35.

Šādos apstākļos Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

36.

Tiesas otrā palāta 2022. gada 27. septembrī nolēma piemērot šai lietai steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedību saskaņā ar Tiesas Reglamenta 107. panta 1. punktu.

37.

Rakstveida apsvērumus šajā lietā iesniedza Generalbundesanwalt beim Bundesgerichtshof (Federālās augstākās tiesas ģenerālprokurors, Vācija) un Eiropas Komisija.

38.

Šīs puses, kā arī prasītājs pamatlietā piedalījās 2022. gada 14. novembra tiesas sēdē.

39.

Uzdodot pirmo prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Pamatlēmuma 2008/675 3. panta 5. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstij gadījumā, kad pret personu tiek ierosināts kriminālprocess, ir jāpiemēro savas valsts tiesību normas sodu apvienošanas jomā, ņemot vērā iepriekšējos notiesājošos spriedumus, kas citā dalībvalstī attiecībā uz to pašu personu ir taisīti par citām iepriekš izdarītām darbībām, ja noziedzīgais nodarījums, par kuru notiek jaunais kriminālprocess, ir izdarīts pirms šo iepriekšējo notiesājošo spriedumu pasludināšanas, ciktāl minēto valsts tiesību normu piemērošanas rezultātā jaunajā procedūrā nevar tikt piespriests nekāds sods vai vismaz tas nevar tikt izpildīts ( 5 ).

40.

Vispirms vēlos precizēt – kā ir norādījis Federālās augstākās tiesas ģenerālprokurors un kā izriet no iesniedzējtiesas nolēmuma – sodu apvienošana, iekļaujot sodā ārvalstīs piespriesto sodu, saskaņā ar Vācijas tiesību aktiem nav pieļaujama, pamatojoties uz starptautiskajām publiskajām tiesībām. Tomēr Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) judikatūrā ir nodrošināts, ka apsūdzētajam šis fakts neizraisa nelabvēlīgāku situāciju, izveidojot mehānismu “bardzības kompensēšanai”, kas ļauj tiesai, kas izskata lietu pēc būtības, nosakot sodu jaunajā procesā, ņemt vērā iepriekšējo spriedumu, kā tas tiktu darīts, ja sodu apvienošana šaurā nozīmē būtu varējusi notikt.

41.

Tāpat ir jāuzsver, ka saskaņā ar Federālās augstākās tiesas ģenerālprokurora sniegtajiem precizējumiem no Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) judikatūras izriet, ka Vācijas tiesību aktos paredzēto 15 gadu ierobežojumu attiecībā uz kopējiem brīvības atņemšanas sodiem principā ir paredzēts piemērot, ja tiek izmantots minētais bardzības kompensēšanas mehānisms.

42.

Pēc tam, kad ir sniegti šie paskaidrojumi, es sākšu savu izvērtējumu ar dažām ievada piezīmēm par Pamatlēmuma 2008/675 priekšmetu un tā ietekmi uz jautājumu par vairākās dalībvalstīs piemēroto sodu apvienošanu un pēc tam izvērtēšu šī pamatlēmuma 3. panta 5. punktu, kurš ir pirmā prejudiciālā jautājuma pamatā.

43.

Pamatlēmumā 2008/675 ir noteikts obligāts minimālais pienākums dalībvalstīm ņemt vērā citās dalībvalstīs pasludinātos spriedumus ( 6 ). Šis pienākums labi iederas Savienības izveidotajā brīvības, drošības un tiesiskuma telpā, kurā nav pieņemama atšķirīga attieksme attiecībā uz personas noziedzīgo pagātni, atkarībā no tā, vai noziedzīgais nodarījums ir izdarīts vienā vai otrā dalībvalstī.

44.

Šajā nolūkā Pamatlēmuma 2008/675 3. panta 1. punktā, lasot to kopā ar tā 5. apsvērumu, dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt, ka gadījumos, kad dalībvalstī tiek ierosināts jauns kriminālprocess pret to pašu personu, bet par citiem nodarījumiem, iepriekšējie notiesājošie spriedumi, kuri pasludināti citā dalībvalstī, no vienas puses, tiek ņemti vērā, ciktāl saskaņā ar valsts tiesību aktiem tiek ņemti vērā iepriekšējie attiecīgajā valstī taisītie spriedumi, un, no otras puses, tiem paredz sekas, kas ir līdzvērtīgas saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem tās tiesu pieņemtam spriedumam, neatkarīgi no tā, vai šīs sekas tiek uzskatītas par faktiskām vai arī par procesuālām, vai materiālām ( 7 ). Tādējādi šajā pamatlēmumā vienlīdzīgas attieksmes princips ir noteikts neatkarīgi no tā, vai notiesājošie spriedumi ir pasludināti vienā dalībvalstī vai vairākās dalībvalstīs.

45.

Tādējādi runa ir par to, vai ir jāļauj dalībvalstī ņemt vērā personas noziedzīgo pagātni ne tikai tad, kā norāda Komisija, kad tas personai var būt nelabvēlīgi – es it īpaši domāju atkārtota pārkāpuma situāciju –, bet arī tad, kad šāda ņemšana vērā var sniegt personai labumu, it īpaši noziedzīgu nodarījumu reālās kopības gadījumā, kuras rezultātā katram noziedzīgajam nodarījumam atbilstošie sodi var tikt apvienoti.

46.

Sodu apvienošana faktiski ir mehānisms, kas ļauj ierobežot soda smagumu, nepieļaujot tiešu un vienkāršu tādu sodu apvienošanu, kas atbilst reālā kopībā izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem. Vienkārša matemātiska saskaitīšana var ne tikai radīt sekas, kas ir pretrunā samērīguma principam, bet, kā ir norādījis ģenerāladvokāts Rišārs Delatūrs [Richard de la Tour], tā būtu pretrunā arī vienai no soda galvenajām funkcijām ( 8 ). Būtībā sodam nevar būt tikai atlīdzināšanas funkcija – tam ir arī jānovērš noziedzīgu nodarījumu izdarīšana un jāveicina notiesāto personu sociālā reintegrācija. Tomēr noziedzīgu nodarījumu reālās kopības gadījumā brīdinājums, kas izteikts ar pirmo notiesājošo spriedumu un kam jāveicina noziedzīgā nodarījuma izdarītāja pāraudzināšana, nav radījis ietekmi, un līdz ar to piespriesto sodu var pielāgot ( 9 ).

47.

Ja tiesa ņem vērā iepriekšējos notiesājošos spriedumus, tas ļauj tostarp apzināties šādas situācijas un saskaņā ar valsts tiesību aktiem veikt to sodu apvienošanu, kas ir piespriesti par reālā kopībā izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem. Pamatlēmumā 2008/675 ir pieļauta šādu mehānismu izmantošana reālā kopībā izdarītu pārrobežu noziedzīgo nodarījumu gadījumos. Tādējādi Tiesa ir nospriedusi, ka šis pamatlēmums ir piemērojams valsts procedūrai, kuras mērķis ir izpildes nolūkā noteikt kopējo brīvības atņemšanas sodu, ņemot vērā valsts tiesas noteikto sodu konkrētajai personai, kā arī sodu, kas noteikts ar citas dalībvalsts tiesas iepriekš pasludinātu notiesājošu spriedumu attiecībā uz to pašu personu par citiem faktiem ( 10 ).

48.

Tomēr pienākums ņemt vērā iepriekšējos notiesājošos spriedumus var radīt grūtības, ja šie spriedumi ir pasludināti ārvalstīs, tāpēc Pamatlēmuma 2008/675 3. panta 3. punktā ir precizēts šī pienākuma tvērums.

49.

Tādējādi saskaņā ar Pamatlēmuma 2008/675 3. panta 3. punktu fakts, ka jaunā kriminālprocesā tiek ņemti vērā citā dalībvalstī agrāk pasludināti notiesājoši spriedumi, nevar nedz ietekmēt šos iepriekšējos spriedumus vai jebkuru citu nolēmumu, kas saistīts ar to izpildi dalībvalstī, kurā notiek jaunais kriminālprocess, nedz arī būt pamats minēto spriedumu atcelšanai vai pārskatīšanai, jo tie ir jāņem vērā tādi, kā tie ir pasludināti ( 11 ).

50.

Šāds precizējums, protams, ir būtisks noziedzīgu nodarījumu reālās kopības gadījumos, kas var izraisīt sodu apvienošanu dalībvalstī. Pamatlēmuma 2008/675 14. apsvērumā tas ir skaidri norādīts: tajā uzsvērts, ka šī pamatlēmuma 3. panta 3. punkts attiecas uz situācijām, kad iepriekšējā spriedumā noteikto sodu, kas vēl nav izpildīts, ieskaita vai ietver citā sodā, kuru pēc tam efektīvi jāizpilda. Šādā gadījumā sodu apvienošana tās tiesas dalībvalstī, kura šo sodu ir piespriedusi, būtībā noteikti ietekmētu tā iepriekšējā soda izpildi, ko piespriedusi citas dalībvalsts tiesa.

51.

Tomēr Pamatlēmuma 2008/675 3. panta 3. punkts neaprobežojas tikai ar jautājumu par sodu apvienošanu. Faktiski tas, ka valsts tiesa ņem vērā iepriekš ārvalstīs pasludinātus notiesājošus spriedumus, var ietekmēt šos iepriekšējos spriedumus citos gadījumos, piemēram, atceļot pārbaudes laiku, kas tika noteikts saistībā ar iepriekšējo lēmumu piespriesto sodu un pārveidojot to par brīvības atņemšanu slēgta tipa cietumā ( 12 ).

52.

Tādējādi runa ir par citās dalībvalstīs pasludināto spriedumu res judicata spēka saglabāšanu, lai, ņemot vērā iepriekšējos notiesājošos spriedumus, valsts tiesa nevarētu iejaukties iepriekš citā dalībvalstī taisītā spriedumā. Tādēļ Pamatlēmuma 2008/675 3. panta 3. punktā ir noteikts vispārējs ierobežojums pienākumam ņemt vērā iepriekš citā dalībvalstī pasludinātos notiesājošos spriedumus.

53.

Papildus šim ierobežojumam Pamatlēmumā 2008/675 ir paredzēts arī, ka saskaņā ar tā 3. panta 5. punktu gadījumā, ja noziedzīgais nodarījums, par kuru notiek jaunais kriminālprocess, ir izdarīts pirms iepriekšējā notiesājošā sprieduma pasludināšanas vai pilnīgas izpildes, šī 3. panta 1. un 2. punkts nerada dalībvalstīm pienākumu piemērot to tiesību normas par spriedumu pasludināšanu, ja šo normu piemērošana ārvalstīs pasludinātiem notiesājošiem spriedumiem ierobežotu tiesu, tai taisot spriedumu jaunajā kriminālprocesā.

54.

Pamatlēmuma 2008/675 3. panta 5. punktā ir paredzēts izņēmums no šī pamatlēmuma 3. panta 1. punkta.

55.

Būtībā no šī noteikuma teksta skaidri izriet, ka situācijā, uz kuru tas attiecas, dalībvalstīm saskaņā ar Pamatlēmuma 2008/675 3. panta 1. punktu nav jāpiemēro to valsts tiesību normas par spriedumu pasludināšanu. Citiem vārdiem, minētā pamatlēmuma 3. panta 1. punktā paredzētais vienlīdzīgas attieksmes princips nav piemērojams gadījumos, kad tiesību normu par spriedumu pasludināšanu piemērošana citā dalībvalstī pasludinātiem notiesājošiem spriedumiem ierobežotu tiesu, tai taisot spriedumu jaunajā procesā.

56.

Pretēji tam, ko tiesas sēdē apgalvoja Komisija, Pamatlēmuma 2008/675 3. panta 5. punkts tādējādi ir adresēts dalībvalstīm, paredzot tām rīcības brīvību attiecībā uz iespēju piemērot izņēmumu no vienlīdzīgas attieksmes principa, kas paredzēts šī 3. panta 1. punktā, un tajā ir noteikts, ka gadījumā, ja dalībvalstis izvēlas piemērot šādu izņēmumu, tām ir jānodrošina, ka tiesas var kā citādi ņemt vērā ārvalstīs pasludinātos notiesājošos spriedumus.

57.

Atzīmēju, ka šo noteikumu ir paredzēts piemērot tikai situācijā, kad noziedzīgais nodarījums, par kuru notiek jaunais kriminālprocess, ir izdarīts pirms iepriekšējā notiesājošā sprieduma pasludināšanas vai pilnīgas tā izpildes.

58.

Šis nosacījums šajā lietā ir izpildīts, jo pamatlietā izskatītā izvarošana notika pirms notiesājošo spriedumu pasludināšanas Francijas tiesās. No tā var secināt, kā ir apgalvojis arī Federālās augstākās tiesas ģenerālprokurors un Komisija, ka šajā gadījumā ir piemērojams Pamatlēmuma 2008/675 3. panta 5. punkts un iesniedzējtiesai ir jāļauj nepiemērot 15 gadu ierobežojumu, kas Vācijas tiesību aktos paredzēts attiecībā uz kopējiem noteikta ilguma brīvības atņemšanas sodiem, jo šāds noteikums liegtu Vācijas tiesai piespriest izpildāmu sodu prasītājam pamatlietā.

59.

Tomēr turpmāk izskaidroto iemeslu dēļ šāda interpretācija mani nepārliecina.

60.

Ņemot vērā Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) judikatūru, kas minēta šo secinājumu 40. un 41. punktā, Vācijas likumdevējs uzskatīja, ka nav jāveic papildu pasākumi Pamatlēmuma 2008/675 transponēšanai, jo ārvalstīs pasludināto notiesājošo spriedumu gadījumā bardzības kompensēšanas mehānisms, interpretējot to saskaņā ar šī pamatlēmuma 3. pantā paredzēto mehānismu, ļauj nodrošināt, ka kriminālprocesā Vācijā apsūdzētā persona neatrodas nelabvēlīgākā situācijā tādēļ, ka ir ticis pasludināts notiesājošs spriedums ārvalstīs, salīdzinājumā ar personu, attiecībā uz kuru ir taisīti vairākkārtēji notiesājoši spriedumi šajā vienā dalībvalstī ( 13 ).

61.

Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja pamatlēmuma mērķis ir radīt tiesības privātpersonām, tā noteikumi ir jāīsteno ar neapstrīdamu saistošu spēku, ar nepieciešamo konkrētību, precizitāti un skaidrību, lai izpildītu prasību par tiesisko drošību, kas prasa, lai labuma guvēji zinātu visas savas tiesības ( 14 ).

62.

Šīs prasības par neapstrīdamu saistošu spēku, konkrētību un skaidrību vēl jo vairāk ir piemērojamas krimināllietās – situācijās, kad pamatlēmuma noteikumi var pastiprināt apsūdzētās personas kriminālatbildību.

63.

Šajā ziņā jānorāda, ka Vācijas tiesību aktos paredzētais bardzības kompensēšanas mehānisms ir tāds mehānisms, kas ir labvēlīgs kriminālprocesā apsūdzētajai personai, jo tas ļauj ņemt vērā attiecībā uz šo personu iepriekš pasludinātos notiesājošos spriedumus, lai pielāgotu piespriežamo sodu. Tā kā Pamatlēmuma 2008/675 3. panta 5. punktā valsts tiesai ir ļauts atteikties no minētā mehānisma piemērošanas, šī tiesību norma savukārt nelabvēlīgi ietekmē apsūdzētās personas situāciju.

64.

Tomēr šajā lietā – un neraugoties uz to, ka Pamatlēmuma 2008/675 3. panta 5. punkta piemērošanas rezultātā tostarp pasliktinās to personu situācija, kuras ir apsūdzētas kriminālprocesā,– Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) judikatūra nav pietiekami skaidra. Tā Federālās augstākās tiesas ģenerālprokurors minēja dažādus spriedumus, no kuriem dažos bija ievērots 15 gadu ierobežojums, bet citos tas nebija ņemts vērā ( 15 ).

65.

Līdz ar to Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) judikatūra nav pietiekams pasākums Pamatlēmuma 2008/675 3. panta 5. punkta transponēšanai ( 16 ).

66.

Šajā ziņā atgādinu – tā kā Pamatlēmums 2008/675 tika pieņemts, pamatojoties uz bijušo Savienības trešo pīlāru un tostarp saskaņā ar LES 34. panta 2. punkta b) apakšpunktu, tā noteikumiem nav tiešas iedarbības. Šajā iepriekš minētajā tiesību normā ir paredzēts, no vienas puses, ka pamatlēmumi ir saistoši dalībvalstīm attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, bet ļauj šo valstu iestādēm noteikt to īstenošanas veidus un metodes un, no otras puses, ka pamatlēmumiem nevar būt tieša iedarbība ( 17 ).

67.

Tā kā Pamatlēmuma 2008/675 3. panta 5. punktam nav tiešas iedarbības, šo tiesību normu nevar interpretēt tādējādi, ka atbilstoši tai valsts tiesai ir ļauts nepiemērot 15 gadu ierobežojumu, kas Vācijas tiesību aktos ir paredzēts attiecībā uz kopējiem brīvības atņemšanas sodiem.

68.

Patiesi, lai gan pamatlēmumiem nevar būt tiešas iedarbības, to saistošais raksturs tomēr rada valstu iestādēm pienākumu veikt to valsts tiesību atbilstīgu interpretāciju, sākot no datuma, kurā beidzas šo pamatlēmumu transponēšanas termiņš ( 18 ).

69.

Piemērojot valsts tiesības, šīm iestādēm tādējādi ir pienākums interpretēt pamatlēmumu, cik vien iespējams ņemot vērā tā tekstu un mērķi, lai sasniegtu pamatlēmumā paredzēto rezultātu ( 19 ).

70.

No tā izriet – tā kā Vācijas tiesību aktos paredzētā 15 gadu ierobežojuma piemērošana kopējiem brīvības atņemšanas sodiem ierobežo tiesu, tai nosakot sodu izskatāmajā lietā, Vācijas tiesību aktu atbilstīga interpretācija var ļaut tai nepiemērot šo ierobežojumu, bet kādā citā veidā ņemt vērā ārvalstīs iepriekš pasludinātos notiesājošos spriedumus.

71.

Tomēr arī atbilstīgas interpretācijas principam ir zināmas robežas. Tā, vispārējie tiesību principi, it īpaši tiesiskās drošības un atpakaļejoša spēka aizlieguma principi, tostarp nepieļauj, ka šis atbilstīgas interpretācijas pienākums, pamatojoties uz pamatlēmumu un neatkarīgi no likuma, kas pieņemts tā īstenošanai, varētu likt noteikt vai pastiprināt noziedzīgo nodarījumu izdarījušo personu kriminālatbildību ( 20 ).

72.

Tomēr man šķiet, ka tieši tā tas būtu Pamatlēmuma 2008/675 3. panta 5. punkta gadījumā, ja šis noteikums būtu jāinterpretē tādējādi, ka tajā valsts tiesai ir ļauts nepiemērot 15 gadu ierobežojumu, kas Vācijas tiesību aktos ir paredzēts attiecībā uz kopējiem brīvības atņemšanas sodiem. Būtībā šādā gadījumā atbilstīgas interpretācijas pienākums izraisītu attiecīgās personas krimināltiesiskā stāvokļa pasliktināšanos salīdzinājumā ar to, kāds tas būtu saskaņā ar valsts tiesību aktiem, nepiemērojot tai minēto 15 gadu ierobežojumu.

73.

Šajā jautājumā man jānorāda, ka, lai gan Tiesas judikatūras mērķis ir pastiprināt personas, kas izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, kriminālatbildību, manuprāt, tas neizslēdz tās attiecināšanu arī uz tādām situācijām kā pamatlietā, kur pamatlēmuma noteikums palielina nevis apsūdzētās personas kriminālatbildību pašu par sevi, bet gan personai piemēroto sodu.

74.

Būtībā Tiesas judikatūra it īpaši balstās uz tiesiskās drošības principu ( 21 ), kam ir īpaša nozīme krimināllietās un kura tvērums neaprobežojas tikai ar personas kriminālatbildības noteikšanu, bet attiecas arī uz šādas atbildības sekām, starp kurām pirmām kārtām jāmin sods, kas var tikt piemērots. Turklāt Tiesa pati ir to atzinusi, kad, piemērojot šo judikatūru, tā pārbauda ne tikai to, vai attiecīgā pamatlēmuma norma šajā lietā liktu noteikt vai pastiprināt attiecīgās personas kriminālatbildību, bet arī “grozīt, kaitējot pēdēja[i] minētaja[i], soda ilgumu” ( 22 ).

75.

Ievērojot šos nosacījumus, Pamatlēmuma 2008/675 noteikumiem atbilstīgas valsts tiesību interpretācijas princips nevar ļaut valsts tiesai nepiemērot 15 gadu ierobežojumu, kas valsts tiesību aktos ir noteikts attiecībā uz kopējiem brīvības atņemšanas sodiem, kas noteikti, pamatojoties uz bardzības kompensēšanas mehānismu.

76.

Jānorāda, ka mans vērtējums ir balstīts uz pieņēmumu, ka Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) judikatūrā prasība ievērot 15 gadu ierobežojumu attiecībā uz kopējiem brīvības atņemšanas sodiem, kas pastāv sodu apvienošanas jomā, ir attiecināta arī uz bardzības kompensēšanas mehānismu. Būtībā, tikai ciktāl pašās Vācijas tiesībās ir paredzēts, ka minētais ierobežojums ir piemērojams vairākās dalībvalstīs izdarītu noziedzīgu nodarījumu reālās kopības gadījumā, Pamatlēmuma 2008/675 3. panta 5. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neļauj nepiemērot šo ierobežojumu.

77.

Tomēr jānorāda, ka tiesas sēdes laikā notikušās debates, iespējams, varēja radīt neizpratni par to, vai šādu 15 gadu ierobežojumu bija paredzēts attiecināt arī uz bardzības kompensēšanas mehānismu, jo Federālās augstākās tiesas ģenerālprokurors norādīja gan to, ka saskaņā ar Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) judikatūru šis ierobežojums bija attiecināms uz bardzības kompensēšanas mehānismu, gan arī to, ka šādu ierobežojumu nevarēja piemērot un ka tas arī nekad nav ticis piemērots. Turklāt no pamatlietas priekšvēstures izriet, ka pirmās instances tiesa atteicās piemērot šādu ierobežojumu. Līdz ar to nav pārliecinoši konstatēts, ka Vācijas tiesību aktos ir paredzēts piemērot minēto 15 gadu ierobežojumu, piespriežot kopēju sodu saistībā ar bardzības kompensēšanas mehānisma izmantošanu.

78.

Tomēr gadījumā, ja Vācijas tiesību aktos attiecībā uz bardzības kompensēšanas mehānismu šāds ierobežojums nav paredzēts, valsts tiesību normu atbilstīga interpretācija, ņemot vērā Pamatlēmuma 2008/675 3. panta 5. punktu, var radīt risinājumu, kas ir pretējs manis piedāvātajam.

79.

Šādos apstākļos iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai Vācijas tiesību aktos paredzētais 15 gadu ierobežojums attiecībā uz kopējiem brīvības atņemšanas sodiem patiešām ir piemērojams, izmantojot bardzības kompensēšanas mehānismu.

80.

No iepriekš minētā, manuprāt, izriet, ka Pamatlēmuma 2008/675 3. panta 5. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, nepastāvot šī noteikuma transponēšanas pasākumiem un ciktāl valsts tiesību aktos gadījumos, kad tiek ņemti vērā citā dalībvalstī pasludinātie notiesājošie spriedumi, ir paredzēts ierobežojums piespriežot brīvības atņemšanas sodu, dalībvalstij kriminālprocesā, kas ierosināts pret attiecīgo personu, ir jāpiemēro savas valsts noteikumi, ņemot vērā šos iepriekš attiecībā uz šo personu ārvalstīs pasludinātos notiesājošos spriedumus par citām darbībām, kas izdarītas agrāk, ja noziedzīgais nodarījums, par kuru notiek jaunais kriminālprocess, ir izdarīts pirms šo iepriekšējo notiesājošo spriedumu pasludināšanas, pat ja šo valsts noteikumu piemērošana nozīmē, ka jaunajā kriminālprocesā nav iespējams piespriest nekādu sodu vai vismaz nav iespējams to izpildīt.

81.

Uzdodot otro jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai gadījumā, ja dalībvalstij, pamatojoties uz Pamatlēmuma 2008/675 3. panta 5. punkta pirmo daļu, nav jāpiemēro savas valsts tiesību normas sodu apvienošanas jomā, ņemot vērā iepriekš citā dalībvalstī pasludinātus notiesājošus spriedumus, šī pamatlēmuma 3. panta 5. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka, ņemot vērā notiesājošos spriedumus, kas citās dalībvalstīs iepriekš pasludināti citā veidā, kā paredzēts šajā tiesību normā, valsts tiesai, nosakot sodu par valsts teritorijā izdarīto noziedzīgo nodarījumu, ir skaidri un skaitliskā izteiksmē jādefinē nelabvēlīgā situācija, ko rada neiespējamība veikt sodu apvienošanu saskaņā ar valsts tiesību normām.

82.

Ņemot vērā pirmā prejudiciālā jautājuma vērtējumu, uz otro jautājumu nav jāatbild. Tomēr pilnīguma labad es to izvērtēšu, ja Tiesa tomēr nepiekristu šim vērtējumam.

83.

Pamatlēmuma 2008/675 3. panta 5. punktā ir paredzēts, ka gadījumos, kad tiek piemērota šī noteikuma pirmā daļa un tas ļauj valsts tiesai, neievērojot šī 3. panta 1. punktā paredzēto vienlīdzīgas attieksmes principu, noziedzīgu nodarījumu reālās kopības gadījumā neņemt vērā iepriekš pasludinātu notiesājošu spriedumu, dalībvalstīm tomēr ir jānodrošina, ka to tiesas var kā citādi ņemt vērā iepriekšējos notiesājošos spriedumus.

84.

Citiem vārdiem, Pamatlēmuma 2008/675 3. panta 5. punkts nodrošina, ka pat gadījumos, kad ārvalstīs iepriekš pasludinātie notiesājošie spriedumi netiek ņemti vērā, jaunajā kriminālprocesā netiek ignorēta attiecīgās personas kriminālā pagātne, lai garantētu zināmu taisnīgumu, pat ja nav vienlīdzīgas attieksmes šaurā nozīmē.

85.

Kā norādījusi Komisija un Federālās augstākās tiesas ģenerālprokurors, šajā noteikumā savukārt nav paredzētas nekādas prasības attiecībā uz šīs alternatīvās vērā ņemšanas konkrētajām izpausmēm, it īpaši saistībā ar piespriestā soda skaitlisko izteiksmi. Līdz ar to šis jautājums ir jāatstāj minētajā noteikumā norādīto dalībvalstu tiesu ziņā, un no Pamatlēmuma 2008/675 3. panta 5. punkta nav iespējams izsecināt citas prasības, izņemot prasību par ņemšanu vērā, kas paredz kompensēšanu par vienlīdzīgas attieksmes principa nepiemērošanu.

86.

Šajos apstākļos es uzskatu, ka Pamatlēmuma 2008/675 3. panta 5. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka, ņemot vērā notiesājošos spriedumus, kas citās dalībvalstīs iepriekš pasludināti citā veidā, kā paredzēts šajā noteikumā, valsts tiesai, nosakot sodu par savas valsts teritorijā izdarīto noziedzīgo nodarījumu, nav skaidri un skaitliskā izteiksmē jādefinē nelabvēlīgā situācija, ko rada neiespējamība veikt sodu apvienošanu saskaņā ar valsts tiesību normām.

87.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu Tiesai uz Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Padomes Pamatlēmuma 2008/675/TI (2008. gada 24. jūlijs) par Eiropas Savienības dalībvalstīs pieņemtu spriedumu ņemšanu vērā jaunā kriminālprocesā 3. panta 5. punkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka

tad, ja nepastāv šī noteikuma transponēšanas pasākumi un ciktāl valsts tiesību aktos gadījumos, kad tiek ņemti vērā citā dalībvalstī pasludinātie notiesājošie spriedumi, ir paredzēts ierobežojums, piespriežot brīvības atņemšanas sodu, dalībvalstij kriminālprocesā, kas ierosināts pret attiecīgo personu, ir jāpiemēro savas valsts noteikumi, ņemot vērā šos iepriekš attiecībā uz šo personu ārvalstīs pasludinātos notiesājošos spriedumus par citām darbībām, kas izdarītas agrāk, ja noziedzīgais nodarījums, par kuru notiek jaunais kriminālprocess, ir izdarīts pirms šo iepriekšējo notiesājošo spriedumu pasludināšanas, pat ja šo valsts noteikumu piemērošana nozīmē, ka jaunajā kriminālprocesā nav iespējams piespriest nekādu sodu vai vismaz nav iespējams to izpildīt.