1.

Dānijas radio un televīzijas licences maksa nepastāvēja simt gadu. Tā tika ieviesta 1926. gadā kā radio licences maksa, bet pēc daudzām izmaiņām ar nosaukumu [“]plašsaziņas līdzekļu licences maksa[”] ([“]medielicens[”]) tika atcelta 2022. gadā.

2.

Tomēr tā joprojām ir strīdīga vismaz no viena viedokļa, tas ir, attiecībā uz pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk tekstā – “PVN”) uzlikšanas likumību. Proti, kopš Dānijā 1967. gadā šis nodoklis tika ieviests, tas tika iekasēts no summām, kas samaksātas kā radio un televīzijas licences maksa.

3.

No Savienības tiesību viedokļa tā tika pamatota ar atkāpi no vispārīgajiem PVN noteikumiem, kas bija līdzīga atkāpei, kuru Tiesa aplūkoja lietā, kura pabeigta ar spriedumu GIS ( 2 ). Tomēr šajā lietā rodas jautājums par to, vai, ņemot vērā grozījumus, kādi izdarīti Dānijas radio un televīzijas licences maksas spēkā esamības laikā, minētajā spriedumā izdarītie secinājumi ir pilnībā piemērojami attiecībā uz šo lietu. Proti, šie grozījumi nozīmē, ka iepriekš minēto spriedumu nav iespējams tieši pārņemt, taču būs nepieciešami zināmi precizējumi par tā sekām apstākļos, kādi ir šajā lietā.

4.

Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu ( 3 ) 2. panta 1. punkta c) apakšpunktā noteikts:

“PVN uzliek šādiem darījumiem:

[..]

5.

Saskaņā ar šīs direktīvas 132. panta 1. punkta q) apakšpunktu:

“Dalībvalstis atbrīvo no nodokļa šādus darījumus:

[..]

6.

Minētās direktīvas 370. pantā paredzēts:

“Dalībvalstis, kuras 1978. gada 1. janvārī uzlika nodokli X pielikuma A daļā minēt[ajiem] darījumiem, drīkst turpināt uzlikt šiem darījumiem nodokli.”

7.

Visbeidzot, Direktīvas 2006/112 X pielikuma A daļas “Darījumi, par ko dalībvalstis var turpināt uzlikt nodokli” 2. punktā minēta “valsts radio un televīzijas organizāciju darbība, izņemot komerciālas radio un televīzijas organizācijas”.

8.

Radio licences maksa Dānijas tiesībās tika ieviesta 1926. gadā, un 1951. gadā tā kļuva par radio un televīzijas licences maksu. Pamatojoties uz 1973. gada 15. jūnijaLov nr. 421 om radio‑ og fjernsynsivrkomshed (Likums Nr. 421 par radio un televīzijas apraidi) tā tika nosaukta par “maksu par radio un televīzijas uztvērēju izmantošanu”.

9.

Pamatojoties uz 1996. gada 27. decembra Likumu, ar ko groza Likumu par radio un televīzijas apraidi, ieņēmumi no šīs nodevas varēja tikt izmantoti ne tikai valsts radio un televīzijas organizāciju darbības finansēšanai, bet arī “citiem iespējamiem mērķiem, kas saistīti ar plašsaziņas līdzekļu darbību”.

10.

Ar kārtējiem – 2006. gada 20. decembra – grozījumiem Likumā par radio un televīzijas apraidi licences maksas audiovizuālā daļa tika pārdēvēta par “plašsaziņas līdzekļu licences maksu”, kas tika iekasēta par jebkuru iekārtu, “kas spēj uztvert un atskaņot audiovizuālās programmas un pakalpojumus, kuri tiek pārraidīti publiski”.

11.

No 2013. gada šī licences maksa tika pakāpeniski atcelta, līdz saskaņā ar 2018. gada 18. decembra Likumu, ar ko groza Likumu par radio un televīzijas apraidi, tā tika galīgi atcelta 2022. gada 1. janvārī.

12.

A, B (fiziskās personas) un Foreningen C (fizisko personu grupa, kas cēla kolektīvo prasību) iesniedza prasības iesniedzējtiesā pret Skatteministeriet (Finanšu Ministrija, Dānija) par summu, ko tās samaksājušas kā PVN par plašsaziņas līdzekļu licences maksu laikposmā no 2007. līdz 2017. gadam, atmaksāšanu. Šīs prasības galvenokārt balstītas uz apgalvojumu, ka, tā kā plašsaziņas līdzekļu licences maksa nav samaksa par pakalpojumu sniegšanu par atlīdzību Direktīvas 2006/112 2. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē, PVN par šo maksu esot iekasēts, pārkāpjot minēto direktīvu, un tas jāatmaksā. Pakārtoti, prasītāji pamatlietā apgalvo, ka, pat ja PVN iekasēšana no plašsaziņas līdzekļu licences maksas principā būtu likumīga, pamatojoties uz Direktīvas 2006/112 370. pantu, kopsakarā ar šīs direktīvas X pielikuma A daļas 2. punktu, pēc 1978. gada 1. janvāra izdarītie grozījumi šīs maksas regulējumā būtiski maina tās raksturu, kas padara par neiespējamu atsaukšanos uz šajā tiesību normā paredzēto atturēšanās no jebkādas darbības klauzulu.

13.

Iesniedzējtiesa uzskata par neapstrīdamu to, ka plašsaziņas līdzekļu licences maksa nav samaksa par pakalpojumu sniegšanu par atlīdzību Direktīvas 2006/112 2. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē saskaņā ar secinājumiem, kas izriet no sprieduma Český rozhlas ( 4 ). Tomēr šai tiesai ir šaubas par minētās direktīvas 370. panta piemērojamību.

14.

Šādos apstākļos Østre Landsret (Austrumu reģiona apelācijas tiesa, Dānija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

15.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesā tika iesniegts 2022. gada 26. augustā. Rakstveida apsvērumus iesniedza prasītāji pamatlietā, Dānijas un Francijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. Šie paši lietas dalībnieki bija pārstāvēti tiesas sēdē, kas notika 2024. gada 14. martā.

16.

Tiesa 2023. gada 26. oktobrī taisīja spriedumu GIS.

17.

Šajā lietā iesniedzējtiesa uzdevusi Tiesai trīs prejudiciālus jautājumus.

18.

Ar pirmo no šiem jautājumiem minētā tiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2006/112 370. pants, kopsakarā ar šīs direktīvas X pielikuma A daļas 2. punktu, jāinterpretē tādējādi, ka ar to atļauts iekasēt PVN no nodevas, kuras mērķis ir valsts radio un televīzijas organizācijas darbības finansēšana, piemēram, no Dānijas plašsaziņas līdzekļu licences maksas, lai gan šī nodeva nav samaksa par pakalpojumu sniegšanu par atlīdzību minētās direktīvas 2. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē.

19.

Atbilde uz šo jautājumu, manuprāt, tieši izriet no sprieduma GIS. Patiesībā šis spriedums attiecas uz Direktīvas 2006/112 378. panta 1. punktu. Tomēr ar šo tiesību normu attiecībā uz Austriju ieviesta atkāpe, kas būtībā ir identiska atkāpei, kura ietverta šīs direktīvas 370. pantā un kas attiecas uz dalībvalstīm, kuras bija Eiropas Kopienas dalībvalstis pirms 1978. gada 1. janvāra. Minētās direktīvas 378. pants šajā ziņā attiecas uz šīs direktīvas X pielikuma A daļas 2. punktā minēto darbību un tātad uz tāda paša veida darbību kā šajā lietā aplūkotā. Turklāt Dānijas plašsaziņas līdzekļu licences maksa ir tāda paša veida nodeva kā sprieduma GIS rezolutīvajā daļā minētā nodeva. Tādējādi norādītajā spriedumā sniegtā Direktīvas 2006/112 378. panta kopsakarā ar šīs direktīvas X pielikuma A daļas 2. punktu interpretācija ir tieši piemērojama saistībā ar izskatāmajā lietā uzdoto pirmo prejudiciālo jautājumu.

20.

Ņemot vērā iepriekš minēto un saskaņā ar Tiesas vēlmēm, šajos secinājumos es aprobežojos ar apsvērumiem, kā arī priekšlikumu atbildēm uz abiem pārējiem prejudiciālajiem jautājumiem.

21.

Ar otro prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2006/112 370. pants kopsakarā ar šīs direktīvas X pielikuma A daļas 2. punktu jāinterpretē tādējādi, ka tas ir piemērojams nodokļa uzlikšanai par tādu valsts radio un televīzijas organizāciju darbību, kura tiek finansēta no likumā noteiktas nodevas, ko maksā šo organizāciju pārraidīto programmu uztveršanas iekārtu īpašnieki, jo pēc 1978. gada 1. janvāra šīs nodevas regulējums grozīts tādējādi, ka tā tiek iekasēta ne tikai par īpašumā esošu radio vai televīzijas apraides uztveršanas iekārtu, kā tas bija sākotnēji, bet arī par jebkuru citu iekārtu, kura var tikt izmantota, lai uztvertu šīs programmas, piemēram, viedtālruņiem, datoriem u. tml., kas potenciāli paplašina to subjektu loku, kuriem ir pienākums šo nodevu maksāt.

22.

Manuprāt, uz šo jautājumu jāsniedz apstiprinoša atbilde.

23.

Kā pēc analoģijas izriet no sprieduma GIS, ar šo Direktīvas 2006/112 normu tajā norādītajām dalībvalstīm, kuru vidū ir arī Dānija ( 6 ), atļauts saglabāt spēkā valsts radio un televīzijas organizāciju darbības nodokļa uzlikšanas sistēmu, kāda pastāvēja 1978. gada 1. janvārī, un šīs nodokļa uzlikšanas nosacījumi principā paliek nemainīgi ( 7 ). Tomēr tas neliedz šajā nodokļu sistēmā ieviest grozījumus, ar kuriem tiek vienīgi ņemti vērā tehnoloģiskie jauninājumi, kādi pa šo laiku notikuši, nemainot notikumu, no kura izriet pienākums maksāt nodevu, kas var tikt izmantota šīs darbības finansēšanai ( 8 ).

24.

Šie principi izriet no Tiesas judikatūras, saskaņā ar kuru, piemērojot Direktīvā 2006/112 ( 9 ) paredzētās atturēšanās no jebkādas darbības klauzulas, dalībvalstis būtībā nav tiesīgas paplašināt atkāpju no kopējās PVN sistēmas vispārīgajiem noteikumiem piemērošanas jomu, bet var pielāgot savas valsts tiesību normas jauniem apstākļiem ( 10 ).

25.

Ar šajā otrā prejudiciālā jautājuma analīzē aplūkotajiem grozījumiem Dānijas tiesiskajā regulējumā par plašsaziņas līdzekļu licences maksu pienākums maksāt šo maksu, kas sākotnēji attiecās vienīgi uz radio un televīzijas uztveršanas iekārtu īpašniekiem, tika paplašināts, attiecinot to arī uz citu tādu iekārtu īpašniekiem, ar kurām var uztvert radio un televīzijas programmas, piemēram, datoriem, viedtālruņiem u. tml. Šie grozījumi bija saistīti ar tehnoloģisko attīstību, kas ļāva uztvert radio un televīzijas programmas ar citu iekārtu palīdzību, nevis tikai ar īpaši tam pielāgotiem uztvērējiem.

26.

Bet ar šiem grozījumiem netika paplašināta Direktīvas 2006/112 370. pantā, kopsakarā ar šīs direktīvas X pielikuma A daļas 2. punktu, paredzētās atkāpes piemērošanas joma. Šī tiesību norma ļauj saglabāt spēkā nodokļa uzlikšanu valsts radio un televīzijas organizāciju darbībai. Tādā sistēmā kā Dānijas sistēma šī nodokļa uzlikšana notiek, iekasējot PVN no likumā noteiktās nodevas, ko izmanto šo valsts radio un televīzijas organizāciju darbības finansēšanai. Šajā lietā aplūkotā nodeva, tas ir, plašsaziņas līdzekļu licences maksa, tiek izmantota valsts radio un televīzijas organizāciju darbības finansēšanai neatkarīgi no to subjektu loka, kuriem ir pienākums to maksāt. Tādējādi atbilstoši attiecīgajām Direktīvas 2006/112 normām situācija nav mainījusies. Proti, šajā aspektā svarīgs ir šīs nodevas ieņēmumu mērķis, nevis to avots.

27.

Šo secinājumu nemaina apstāklis, uz ko vērš uzmanību iesniedzējtiesa, – ka paplašinot to iekārtu kategorijas, kuras rada pienākumu maksāt plašsaziņas līdzekļu licences maksu, vienlaikus paplašināts to subjektu loks, kuriem ir pienākums to maksāt. Direktīvas 2006/112 370. pantā nav ietverta prasība, ka faktiskajam nodokļa bāzes apmēram, kāds atļauts saskaņā ar šo normu, būtu jāpaliek nemainīgam.

28.

Arī pamatlietā prasītāju un Komisijas izvirzītajam argumentam, – ka radio un televīzijas programmu uztveršana nav tādu iekārtu kā datori vai viedtālruņi galvenā funkcija atšķirībā no radio un televīzijas uztvērējiem, – nav nozīmes.

29.

Spriedumā Český rozhlas Tiesa ir nospriedusi, ka tāda veida nodeva, kāda aplūkota šajā lietā, proti, plašsaziņas līdzekļu licences maksa, nav samaksa par valsts raidorganizāciju pakalpojumu sniegšanu, tostarp tādēļ, ka maksāšanas pienākums ir saistīts ar attiecīgas iekārtas turēšanu neatkarīgi no tās faktiskā izmantošanas veida ( 11 ). Tādēļ arī nodokļa uzlikšana, pamatojoties uz Direktīvas 2006/112 370. pantu, kopsakarā ar šīs direktīvas X pielikuma A daļas 2. punktu, nav saskaņota nodokļa uzlikšana, kas būtu kopējās PVN sistēmas neatņemama sastāvdaļa, bet gan ir atkāpe no šīs sistēmas piemērošanas jomas ( 12 ). Tātad, lai ar šādu pamatojumu uzliktais nodoklis būtu likumīgs, nav nepieciešams, lai pastāvētu jebkāda saikne starp to iekārtu izmantošanas veidu, kuru turēšana rada pienākumu maksāt summas, kas veido šī nodokļa bāzi, un ar nodokli apliekamo darbību, proti, valsts radio un televīzijas organizāciju darbību.

30.

Ņemot vērā iepriekš minēto, es ierosinu uz otro prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka Direktīvas 2006/112 370. pants kopsakarā ar šīs direktīvas X pielikuma A daļas 2. punktu jāinterpretē tādējādi, ka tas ir piemērojams nodokļu uzlikšanai valsts radio un televīzijas organizāciju darbībai, kura tiek finansēta no likumā noteiktas nodevas, ko maksā šo organizāciju pārraidīto programmu uztveršanas iekārtu īpašnieki, jo pēc 1978. gada 1. janvāra šīs nodevas regulējums grozīts tādējādi, ka tā tiek iekasēta ne tikai par īpašumā esošu radio vai televīzijas uztvērēju, kā tas bija sākotnēji, bet arī par jebkuru citu iekārtu, kura var tikt izmantota, lai uztvertu šīs programmas, piemēram, viedtālruņiem, datoriem u. tml., pat tad, ja tas potenciāli paplašina to subjektu loku, kuriem ir pienākums šo nodevu maksāt.

31.

Ar trešo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2006/112 370. pants kopsakarā ar šīs direktīvas X pielikuma A daļas 2. punktu jāinterpretē tādējādi, ka tas ir piemērojams nodokļa uzlikšanai valsts radio un televīzijas organizāciju darbībai, kura tiek finansēta no likumā noteiktas nodevas, ko maksā šo raidorganizāciju pārraidīto programmu uztveršanas iekārtu īpašnieki, jo pēc 1978. gada 1. janvāra šīs nodevas regulējums grozīts tādējādi, ka neliela daļa no šīs nodevas ieņēmumiem var tikt paredzēta tādu subjektu darbības finansēšanai, kuri nav valsts radio un televīzijas raidorganizācijas.

32.

Saskaņā ar informāciju, kas ietverta lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, neliela daļa (ne vairāk kā 5 %) no ieņēmumiem no plašsaziņas līdzekļu licences maksas laikposmā no 2007. līdz 2017. gadam tika paredzēta tādu subjektu finansēšanai, kuri nav valsts radio un televīzijas organizācijas. Tas it īpaši bija attiecināms uz vienu radio organizāciju, kas, lai gan ir privāts subjekts, veic valsts plašsaziņas līdzekļu misiju, uz kuru attiecas līdzīgi juridiskie ierobežojumi kā uz valsts raidorganizācijām un kura tiek finansēta lielākoties no ieņēmumiem no plašsaziņas līdzekļu licences maksas, – Dānijas Filmu institūtu [Det Danske Filminstitut], kura uzdevums ir sadarbībā ar valsts radio un televīzijas organizācijām finansiāli atbalstīt filmu ražošanu, kā arī filmu skolu bērniem un jauniešiem, kuru vada fonds, kura dibinātāji citu starpā ir valsts radio un televīzijas raidorganizācijas.

33.

Tieši saistībā ar šādiem faktiskajiem apstākļiem jāanalizē trešais prejudiciālais jautājums, jo plašsaziņas līdzekļu licences maksa ir galīgi atcelta no 2022. gada 1. janvāra, tādēļ nebūs iespējas no tās gūtos ieņēmumus paredzēt citiem mērķiem, izņemot iepriekš norādītos. Tādējādi jautājums nav par Dānijas tiesību normu par plašsaziņas līdzekļu licences maksu, abstraktu izvērtēšanu, bet gan par šo normu izvērtēšanu, ņemot vērā to faktisko piemērošanu laikposmā, uz kuru attiecas strīds pamatlietā.

34.

Direktīvas 2006/112 370. pants kopsakarā ar šīs direktīvas X pielikuma A daļas 2. punktu ļauj tajā norādītajām dalībvalstīm saglabāt valsts radio un televīzijas organizāciju darbības, izņemot komerciālu darbību, aplikšanu ar nodokli. Kā liecina šīs tiesību normas izstrādāšanas vēsture, ko iesniedzējtiesa ir sīki izklāstījusi lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, tās mērķis ir ļaut aplikt ar nodokli tādu radio un televīzijas organizāciju darbību, kuru dalībvalstis, kas pirms Direktīvas 77/388 stāšanās spēkā uzskatījušas šādas darbības par apliekamām ar nodokli – lai gan tās nebija ar nodokli apliekamas –, finansē, izmantojot tādu likumā noteiktu nodevu, kāda ir plašsaziņas līdzekļu licences maksa.

35.

Šī tiesību norma jāinterpretē, ņemot vērā šo mērķi un tādā veidā, kas ļauj nodrošināt tās lietderīgo iedarbību ( 13 ). Šāda interpretācija, manuprāt, prasa, lai jēdziens “valsts radio un televīzijas organizāciju darbība, izņemot komerciālas radio un televīzijas organizācijas [izņemot šo organizāciju komerciālu darbību]” Direktīvas 2006/112 attiecīgās normas izpratnē būtu tāds pats kā darbība, ko finansē no likumā noteiktas nodevas, piemēram, no šajā lietā aplūkotās plašsaziņas līdzekļu licences maksas. Proti, minētajā tiesību normā paredzētās atkāpes būtība ir ļaut dalībvalstīm iekasēt PVN no šādas nodevas ( 14 ).

36.

Šādā skatījumā apstāklis, ka neliela daļa ieņēmumu no plašsaziņas līdzekļu licences maksas tika paredzēta, pirmkārt, lai finansētu raidorganizāciju, kas, lai gan ir privāts subjekts, veica līdzīgu misiju kā valsts raidorganizācijas un tika finansēta lielākoties no šiem ieņēmumiem, un, otrkārt, subjektus, kas, lai gan patiesībā neveic apraides darbību, tomēr citādā veidā piedalās valsts radio un televīzijas organizāciju misijas izpildē un ir ar tām organizatoriski un funkcionāli saistīti, nemaina attiecīgo valsts tiesisko regulējumu tādā veidā, kurš būtu pretrunā ar Direktīvas 2006/112 370. panta 2. punktam kopsakarā ar šīs direktīvas X pielikuma A daļas 2. punktu.

37.

Šāda interpretācija nav pretrunā arī ar Direktīvas 2006/112 attiecīgās normas gramatisko formulējumu. Šī tiesību norma ļauj uzlikt nodokli par valsts radio un televīzijas organizāciju darbību, bet tajā nav precizēts, kāda veida darbībai tai jābūt. It īpaši tajā nav noteikts, ka jautājums ir tikai par apraides darbību, un ir lietots nevis jēdziens “[raid]organizācijas”, bet gan “organizācijas”. Tāpēc, manuprāt, nekas netraucē tam, lai šīs normas piemērošanas joma aptvertu arī citāda veida darbību, piemēram, producēšanu vai izglītojošu darbību, ciktāl tās ietilpst valsts raidorganizācijām uzticētajā misijā un tiek finansētas ar tādu likumā noteiktu nodevu, kāda ir plašsaziņas līdzekļu licences maksa, kāda aplūkota šajā lietā.

38.

Minētajā Direktīvas 2006/112 normā arī nav noteikta šo organizāciju juridiskā forma vai īpašnieku struktūra. Kā pamatoti norāda Dānijas valdība, analoģiskā lietā par šīs direktīvas 132. panta 1. punkta a) apakšpunktā reglamentēto atbrīvojumu Tiesa ir pieļāvusi tādu jēdziena “valsts pasta dienesti” interpretāciju, kura balstīta uz šo dienestu sniegto pakalpojumu publisko raksturu, nevis uz to formālo kvalificēšanu par publisko tiesību subjektiem vai valsts uzņēmumiem ( 15 ). Līdzīgu pieeju, manuprāt, var izmantot arī šajā lietā, kurā, kā informē iesniedzējtiesa, daļa no valsts radio un televīzijas organizāciju uzdevumiem ir uzticēta privātai radio raidorganizācijai, kas tomēr tiek finansēta no ieņēmumiem no plašsaziņas līdzekļu licences maksas.

39.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu uz trešo prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka Direktīvas 2006/112 370. pants, kopsakarā ar šīs direktīvas X pielikuma A daļas 2. punktu, jāinterpretē tādējādi, ka tas ir piemērojams nodokļa uzlikšanai valsts radio un televīzijas organizāciju darbībai, kura tiek finansēta no likumā noteiktas nodevas, ko maksā šo raidorganizāciju pārraidīto programmu uztveršanas iekārtu īpašnieki, jo pēc 1978. gada 1. janvāra šīs nodevas regulējums grozīts tādējādi, ka neliela daļa no šīs nodevas ieņēmumiem var tikt paredzēta tādu operatoru darbības finansēšanai, kuri nav valsts radio un televīzijas raidorganizācijas.

40.

Tomēr gadījumā, ja Tiesa nepieņemtu manu priekšlikumu atbildei uz trešo prejudiciālo jautājumu, kura – es atzīstu – ir mazāk acīmredzama nekā atbilde uz pirmajiem diviem jautājumiem, tad Dānijas nodokļu uzlikšanas par valsts radio un televīzijas organizāciju darbību sistēmas iespējamā nesaderība ar Direktīvu 2006/112, manuprāt, attiecas tikai uz PVN, kurš tiek iekasēts no plašsaziņas līdzekļu licences maksas, daļā, kas paredzēta tādu operatoru finansēšanai, kuri nav valsts radio un televīzijas raidorganizācijas. Bet pārējā daļā sistēma joprojām ir saderīga ar minēto direktīvu, kā izriet no atbildēm, kāda, manuprāt, jāsniedz uz pirmo un otro prejudiciālo jautājumu. Nav nekādu grūtību aprēķināt to PVN daļu, kas tiek iekasēta no plašsaziņas līdzekļu licences maksas un kas atbilst tai licences maksas daļai, kura paredzēta tādu organizāciju finansēšanai, kuras nav valsts radio un televīzijas raidorganizācijas. Tādējādi neredzu iemeslu, kādēļ šīs PVN daļas iespējamā nesaderība ar Direktīvu 2006/112 varētu izraisīt visas sistēmas nesaderību ar minēto direktīvu.

41.

Ņemot vērā visu iepriekš izklāstīto, ierosinu uz otro un trešo prejudiciālo jautājumu, ko Tiesai uzdevusi Østre Landsret (Austrumu reģiona apelācijas tiesa, Dānija), atbildēt šādi: