1.

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/95/ES (2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu, un par piešķirtās aizsardzības saturu ( 2 ) 14. panta 4. punkta b) apakšpunkts.

2.

Šis lūgums iesniegts saistībā ar tiesvedību starp M.A., trešās valsts valstspiederīgo, un Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (tieslietu un drošības valsts sekretārs, Nīderlande; turpmāk tekstā – “valsts sekretārs”) par minētā valsts sekretāra lēmumu noraidīt tā starptautiskās aizsardzības pieteikumu.

3.

Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts, ka dalībvalstis var atcelt piešķirto bēgļa statusu personai, kas pēc notiesāšanas ar galīgu spriedumu par sevišķi smagu noziegumu rada draudus tās dalībvalsts sabiedrībai, kurā tā uzturas.

4.

Saskaņā ar šīs direktīvas 14. panta 5. punktu šādos gadījumos dalībvalstis var arī nolemt nepiešķirt bēgļa statusu, ja šāds lēmums vēl nav bijis pieņemts. Tieši saskaņā ar šo tiesību normu ir ticis pieņemts pamatlietā aplūkotais lēmums.

5.

Secinājumos, kurus esmu sniedzis lietās AA (Bēglis, kas izdarījis smagu noziegumu) un Commissaire général aux réfugiés et aux apatrides (Bēglis, kas izdarījis smagu noziegumu) ( 3 ), aizstāvēju interpretāciju, saskaņā ar kuru dalībvalsts var izmantot tai doto iespēju atcelt bēgļa statusu, ja ir izpildīti divi kumulatīvi nosacījumi, kas paredzēti Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta b) apakšpunktā. Šajā ziņā esmu paskaidrojis, kāpēc uzskatu, ka obligāts nosacījums tam ir galīga notiesājoša sprieduma par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu esamība, tomēr ar to nepietiek, lai dalībvalsts varētu atcelt šo statusu.

6.

Šajos secinājumos esmu arī minējis iemeslus, kuru dēļ uzskatu, ka lēmuma par bēgļa statusa atcelšanu pieņemšanas brīdī draudiem, ko notiesātā persona rada attiecīgās dalībvalsts sabiedrībai, ir jābūt reāliem, pastāvošiem un pietiekami nopietniem. Esmu arī precizējis, ka lēmumā par bēgļa statusa atcelšanu, manuprāt, ir jāievēro samērīguma princips un – plašākā nozīmē – attiecīgās personas pamattiesības, kas garantētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartā.

7.

Savukārt, tā kā iesniedzējtiesu uzdotie jautājumi lietās C‑663/21 un C‑8/22 tieši neattiecās uz tāda nosacījuma tvērumu, saskaņā ar kuru attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam ir jābūt “notiesātam ar galīgu spriedumu par sevišķi smagu noziegumu”, savu nostāju par šo aspektu neesmu paudis.

8.

Izskatāmajā lietā Raad van State (Valsts padome, Nīderlande) pirmajā prejudiciālajā jautājumā Tiesai vēlas gūt skaidrojumus tieši par minēto aspektu, kad tiek pieņemts lēmums par starptautiskās aizsardzības pieteikuma noraidīšanu.

9.

Pēc Tiesas lūguma šajos secinājumos tiks aplūkots pirmais prejudiciālais jautājums, ar kuru iesniedzējtiesa vēlas saņemt no Tiesas precizējumus par kritērijiem, kas ļauj definēt jēdzienu “sevišķi smags noziegums” Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

10.

Turpmākajā izklāstā norādīšu iemeslus, kuru dēļ uzskatu, ka šī tiesību norma ir jāinterpretē tādējādi, ka “sevišķi smags noziegums” minētās normas izpratnē ir noziedzīgs nodarījums, kam raksturīga sevišķa smaguma pakāpe. Es precizēšu metodi un kritērijus, kas, manuprāt, palīdzēs dalībvalstīm izvērtēt šāda nozieguma esamību.

11.

Ženēvas Konvencijas par bēgļa statusu ( 4 ), kas papildināta ar Protokolu par bēgļa statusu ( 5 ) (turpmāk tekstā – “Ženēvas konvencija”), 33. pantā ir paredzēts:

“1.   Neviena dalībvalsts nekādā gadījumā neizraida vai neatgriež bēgli uz tās valsts robežu, kuras teritorijā viņa dzīvība un brīvība ir apdraudēta sakarā ar viņa rasi, reliģiju, tautību vai piederību pie kādas īpašas sociālās grupas vai sakarā ar viņa politiskajiem uzskatiem.

2.   Iepriekšējā noteikuma priekšrocības tomēr nevar pieprasīt bēglis, kuru ir pamats uzskatīt par bīstamu tās valsts drošībai, kurā viņš atrodas, vai ja viņš ir atzīts par vainīgu sevišķi smaga nozieguma izdarīšanā, kas apdraud šīs valsts sabiedrību.”

12.

Direktīvas 2011/95 12. panta 2. punktā ir noteikts:

“Trešās valsts valstspiederīgos vai bezvalstniekus izslēdz no to personu loka, kas atzītas par bēgļiem, ja ir nopietni iemesli uzskatīt, ka:

13.

Šīs direktīvas 14. panta 4. un 5. punktā ir noteikts:

“4.   Dalībvalstis var atcelt, izbeigt vai atteikt pagarināt bēgļa statusu, ko piešķīrusi valsts, administratīva, tiesu vai tiesām līdzīgu iestāžu struktūra, ja:

5.   Situācijās, kas aprakstītas 4. punktā, dalībvalstis var izlemt nepiešķirt bēglim statusu, ja šāds lēmums vēl nav bijis pieņemts.”

14.

Minētās direktīvas 17. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir formulēts šādi:

“Trešās valsts valstspiederīgo vai bezvalstnieku izslēdz no to person[u] loka, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, ja ir nopietni iemesli uzskatīt, ka:

[..]

b) viņš izdarījis smagu noziegumu.”

15.

Šīs pašas direktīvas 21. panta 1. un 2. punkts ir formulēts šādi:

“1.   Dalībvalstis ievēro neizraidīšanas principu saskaņā ar to starptautiskajām saistībām.

2.   Ja 1. punktā minētās starptautiskās saistības to neaizliedz, dalībvalstis var izraidīt bēgli neatkarīgi no tā, vai viņa statuss ir oficiāli atzīts vai nav, ja:

16.

Vreemdelingencirculaire 2000 (2000. gada Ārvalstnieku apkārtraksts) C2/7.10.1. iedaļā “Sabiedriskā kārtība kā atteikuma pamats” ir precizēts:

“Izskatot pieteikumu par pagaidu uzturēšanās atļaujas patvēruma meklētājam piešķiršanu, Immigratie – en Naturalisatiedienst (Imigrācijas un naturalizācijas dienests, Nīderlande; turpmāk tekstā – “IND”) pārbauda, vai ārvalstnieks rada draudus sabiedriskajai kārtībai vai valsts drošībai. Ja ārvalstnieks ir bēglis [Ženēvas] konvencijas izpratnē, IND izvērtē, vai ir izdarīts sevišķi smags noziegums [..].

IND, pamatojoties uz visiem atbilstošajiem konkrētā gadījuma faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, izvērtē, vai noziegums ir (sevišķi) smags. Šajā ziņā tā jebkurā gadījumā ņem vērā konkrētos apstākļus, kurus ārvalstnieks norādījis saistībā ar noziedzīgā nodarījuma raksturu un smagumu, kā arī laiku, kas pagājis kopš attiecīgo faktu norises.

[..]

IND izskata jautājumu par (sevišķi) smaga nozieguma esamību, pārbaudot, vai piespriesto sodu kopsumma sasniedz vismaz piemērojamo standartu. Šajā ziņā tas lielu nozīmi piešķir individuālajiem apstākļiem, tostarp jautājumam, kāda ir noziedzīgo nodarījumu daļa, kas rada draudus sabiedrībai. Jebkurā gadījumā vismaz vienam no notiesājošajiem spriedumiem ir jāattiecas uz noziedzīgu nodarījumu, kas rada šādus draudus.

Lai noskaidrotu, vai piespriesto sodu summa sasniedz piemērojamo standartu, IND jebkurā gadījumā ņem vērā to sodu daļu, kas izpildāmi bez nosacījumiem.

Vērtējumā tā ņem vērā nosacīto sodu daļu, ja un ciktāl runa ir par:

Lai novērtētu, vai pastāv draudi sabiedriskajai kārtībai vai valsts drošībai, IND ņem vērā arī notiesāšanu, piespriežot sabiedriskā darba sodu. Tas aprēķina piemērojamo standartu, pamatojoties uz šādiem elementiem:

[..]

Sabiedriskā kārtība, ja ārvalstnieks ir bēglis [Ženēvas] konvencijas izpratnē

IND nepiešķir pagaidu uzturēšanās atļauju patvēruma meklētājam tādam ārvalstniekam, kas atbilst visiem turpinājumā minētajiem nosacījumiem:

Uzskatāms, ka ir izdarīts “sevišķi smags noziegums”, ja ir izpildīti visi turpmāk minētie nosacījumi:

IND šajā vērtējumā ņem vērā arī ārvalstīs izdarītus noziedzīgus nodarījumus. Šajā ziņā, pamatojoties uz Openbaar Ministerie [Prokuratūra, Nīderlande] sniegto informāciju, IND izvērtē, kādas sekas šie noziedzīgie nodarījumi izraisītu saskaņā ar Nīderlandes tiesībām, ja tie būtu izdarīti un par tiem tiktu piespriests sods Nīderlandē.

IND novērtē draudus sabiedrībai katrā konkrētā gadījumā, pamatojoties uz visiem atbilstošajiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem.

Novērtējot ārvalstnieka radītos “draudus sabiedrībai”, IND jebkurā gadījumā tostarp ņem vērā šādus aspektus:

IND novērtē draudus, ko ārvalstnieks rada sabiedrībai, pamatojoties uz pieteikuma izskatīšanas brīdī esošo situāciju (“ex nunc” novērtējums).

Jebkurā gadījumā IND var atzīt, ka pastāv draudi sabiedrībai, ja ir izdarīti šādi noziedzīgi nodarījumi:

[..]”

17.

2018. gada 5. jūlijā M.A. iesniedza ceturto starptautiskās aizsardzības pieteikumu Nīderlandē.

18.

Valsts sekretārs ar 2020. gada 12. jūnija lēmumu šo pieteikumu noraidīja. Šajā lēmumā viņš norādīja, ka M.A. bailes no vajāšanas viņa izcelsmes valstī ir pamatotas, bet ka viņš ir notiesāts ar galīgu nolēmumu par sevišķi smagu noziegumu un šī iemesla dēļ viņš rada draudus sabiedrībai.

19.

Šajā ziņā valsts sekretārs balstījās uz to, ka M.A. 2018. gadā ar likumiskā spēkā stājušos spriedumu bija notiesāts ar 24 mēnešu brīvības atņemšanas sodu ( 6 ) par vienā vakarā izdarītu seksuālu vardarbību trijās epizodēs, seksuālas vardarbības mēģinājumu vienā epizodē un mobilā tālruņa zādzību.

20.

M.A. cēla prasību par 2020. gada 12. jūnija lēmumu.

21.

Ar 2020. gada 13. jūlija spriedumu rechtbank Den Haag (Hāgas tiesa, Nīderlande) šo lēmumu atcēla, pamatojoties uz to, ka valsts sekretārs nebija pietiekami pamatojis, pirmkārt, ka M.A. izdarītie nodarījumi ir tik smagi, ka attaisnoja bēgļa statusa atteikumu, un, otrkārt, ka M.A. rada reālus, pastāvošus un pietiekami nopietnus draudus kādām no sabiedrības pamatinteresēm.

22.

Valsts sekretārs par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Raad van State (Valsts padome). Šīs apelācijas sūdzības pamatojumam viņš apgalvo, pirmām kārtām, ka M.A. pārmestie noziedzīgie nodarījumi esot jāuzskata par vienotu pārkāpumu, kas veido sevišķi smagu noziegumu, ņemot vērā minēto nodarījumu raksturu, par tiem piespriesto sodu un šo nodarījumu graujošo ietekmi uz Nīderlandes sabiedrību. Viņš apgalvo, otrām kārtām, ka M.A. notiesāšana par sevišķi smagu noziegumu principā pierāda, ka viņš rada draudus sabiedrībai.

23.

Savukārt M.A. apgalvo, ka valsts sekretārs esot kļūdaini izmantojis piespriesto sodu kā atskaites punktu vērtējumā par to, vai noziedzīgs nodarījums ir sevišķi smags. Esot bijis jāveic katra gadījuma individuāls novērtējums, un to izdarīt neļaujot valsts sekretāra izmantotā metode. M.A. arī uzsver, ka seksuāla vardarbība ir visvieglākais dzimumnoziegumu veids. Turklāt M.A. uzskata, ka rechtbank Den Haag (Hāgas tiesa) vērtējums par draudu sabiedrībai pastāvēšanu esot pareizs.

24.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka, lai pieņemtu nolēmumu par minēto apelācijas sūdzību, tai ir vajadzīgi precizējumi par apstākļiem, uz kuru pamata dalībvalstīm jānosaka, vai trešās valsts valstspiederīgais ir notiesāts ar galīgu spriedumu par sevišķi smagu noziegumu. Tā it īpaši vēlas noskaidrot, cik lielā mērā risinājumu, ko Tiesa radusi 2018. gada 13. septembra spriedumā Ahmed ( 7 ) attiecībā uz Direktīvas 2011/95 17. panta 1. punkta b) apakšpunktu, var attiecināt uz tās 14. panta 4. punkta b) apakšpunktu, ja pirmā minētā tiesību norma attiecas uz “smagu noziegumu”, savukārt otrajā minētajā normā ir atsauce uz “sevišķi smagu noziegumu”.

25.

Turklāt, ņemot vērā domstarpības starp lietas dalībniekiem par jēdzienu “draudi sabiedrībai”, iesniedzējtiesa pārņem prejudiciālos jautājumus, kurus Conseil d’État (Valsts padome, Beļģija) uzdevusi lietā C‑8/22 ( 8 ).

26.

Šādos apstākļos Raad van State (Valsts padome) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

27.

Rakstveida apsvērumus iesniedza M.A., Nīderlandes un Ungārijas valdības, kā arī Eiropas Komisija.

28.

Ar pirmo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa lūdz Tiesai atbildēt par Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta b) apakšpunkta tvērumu, lai noteiktu, saskaņā ar kādu metodi un kritērijiem ir jādefinē jēdziens “sevišķi smags noziegums” šīs tiesību normas izpratnē.

29.

Šī tiesa it īpaši vēlas noskaidrot, vai prasībām un parametriem, kas jāņem vērā, lai konstatētu, ka persona ir izdarījusi “smagu noziegumu” Direktīvas 2011/95 17. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, un kas it īpaši izriet no sprieduma Ahmed, ir nozīme arī tad, kad tiek lemts par to, vai persona ir izdarījusi “sevišķi smagu noziegumu” šīs direktīvas 14. panta 4. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

30.

Atgādinu, ka sevišķi smaga nozieguma esamība ir obligāts nosacījums – lai gan ne pietiekams –, lai izmantotu bēgļa statusa atcelšanas vai atteikuma iespēju, kas dalībvalstīm dota saskaņā ar šo tiesību normu vai Direktīvas 2011/95 14. panta 5. punktu.

31.

Norādu, ka nedz Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta b) apakšpunktā, nedz kādā citā tās normā nav jēdziena “sevišķi smags noziegums” definīcijas.

32.

Turklāt jākonstatē, ka Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta b) apakšpunktā nav atsauces uz dalībvalstu tiesībām, lai definētu šajā normā minēto jēdzienu “sevišķi smags noziegums”. Tomēr gan saskaņā ar Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas, gan vienlīdzības principa prasībām tāds šo tiesību normas teksts, kurā nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, lai noteiktu tās jēgu un piemērojamību, parasti visā Eiropas Savienībā ir jāinterpretē autonomi un vienveidīgi ( 9 ).

33.

Šajā ziņā precizēju, ka jēdziena “sevišķi smags noziegums” Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta b) apakšpunkta izpratnē autonomas un vienveidīgas interpretācijas dēļ nedrīkst tikt atņemta rīcības brīvība dalībvalstīm, kad tās nosaka savu politiku krimināltiesību jomā. Citiem vārdiem, nav runa par mēģinājumu aplinkus vienādot dalībvalstu politikas krimināltiesību jomā. Šādas interpretācijas vienīgais mērķis ir panākt, ka šajā tiesību normā minētais nosacījums par nozieguma sevišķu smagumu tiktu izvērtēts, balstoties uz kopējiem kritērijiem un metodi, kas garantētu, ka bēgļa statusa atcelšanas vai atteikuma iespēja visās dalībvalstīs tiek īstenota, ievērojot vienus un tos pašus ierobežojumus.

34.

Kopumā tas nenozīmē noliegt iespējamās atšķirības, kas dažādās dalībvalstīs pastāv pieejā politikai krimināltiesību jomā. Mērķis ir nodrošināt kompetentajām iestādēm nepieciešamos instrumentus, lai uz kopēja pamata noteiktu nozieguma sevišķo smagumu.

35.

Ņemot vērā šo precizējumu, tā kā Direktīvā 2011/95 nav definēts jēdziens “sevišķi smags noziegums”, tas ir jāinterpretē atbilstoši tā ierastajai nozīmei ikdienas valodā, ņemot vērā kontekstu, kādā tas tiek lietots, un tiesiskā regulējuma, kurā tas ietilpst, mērķus ( 10 ).

36.

Jēdziens “noziegums”, manuprāt, ir jāsaprot kā tāds, kas vispārīgi attiecas uz [jebkādu] attiecīgās dalībvalsts krimināltiesībās paredzētu noziedzīgu nodarījumu, neattiecinot to tikai uz specifiskām noziedzīgu nodarījumu kategorijām.

37.

Faktiski nošķiršanas kritērijs, kas ļauj norobežot jēdziena “sevišķi smags noziegums” tvērumu, attiecas uz aplūkojamā noziedzīgā nodarījuma smaguma pakāpi. Tādējādi tikai tie noziegumi, kas sasniedz sevišķa smaguma pakāpi, var ļaut dalībvalstīm īstenot tām doto bēgļa statusa atcelšanas vai atteikuma iespēju.

38.

Runājot par jēdziena “sevišķi smags” ierasto nozīmi, ikdienas valodā tas apzīmē tādu smaguma pakāpi, kam, ņemot vērā tās apjomu, ir neparasts vai ārkārtas raksturs, un tādējādi to var kvalificēt kā “ārkārtēju”. Tādējādi šis jēdziens ir sinonīms jēdzieniem “ārkārtēji smags”, “neparasti smags” vai “ļoti smags”.

39.

No tā izriet, ka “sevišķi smags noziegums” ir noziedzīgs nodarījums, kam ir raksturīgas dažas specifiskas pazīmes, kuras ļauj to iekļaut vissmagāko noziegumu kategorijā.

40.

Tāpēc uzskatu, ka “sevišķi smags noziegums” Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta b) apakšpunkta izpratnē ir ārkārtēji smags noziedzīgs nodarījums, kas dalībvalstī, kura vēlas izmantot bēgļa statusa atcelšanas vai atteikuma iespēju, ir atzīts par sevišķi smagu.

41.

Konteksts, kurā iekļaujas šī tiesību norma, manuprāt, ļauj apstiprināt šos sākotnējos analīzes elementus.

42.

Šajā ziņā norādu, ka atbilstoši šim kontekstam minētā tiesību norma ir jāinterpretē šauri.

43.

Proti, atgādinu, ka bēgļa statuss ir jāpiešķir personai, kura izpilda Savienības tiesībās noteiktās obligātās prasības. Tādējādi saskaņā ar Direktīvas 2011/95 13. pantu dalībvalstis piešķir bēgļa statusu trešās valsts valstspiederīgajam vai bezvalstniekam, kas tiek kvalificēts kā bēglis atbilstoši šīs direktīvas II un III nodaļai.

44.

Tomēr Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta b) apakšpunktā un 5. punktā ir noteikts bēgļa statusa atcelšanas vai atteikuma pamats, kas ir izņēmums no šīs direktīvas 13. pantā paredzētā vispārīgā noteikuma un ierobežo direktīvas VII nodaļā paredzētās tiesības un priekšrocības. Tādējādi šis bēgļa statusa atcelšanas vai atteikuma pamats, kas ir atkāpes noteikums, manuprāt, ir jāinterpretē šauri, un tas nozīmē, ka to var piemērot tikai tad, ja kompetentā iestāde pierāda, ka attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais ir notiesāts ar galīgu spriedumu par noziegumu, kam raksturīgs ārkārtējs smagums.

45.

Salīdzinājums ar citām Direktīvas 2011/95 normām, manuprāt, ļauj apstiprināt šo interpretāciju. Tādējādi šīs direktīvas 12. panta 2. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts tāds bēgļa statusa izslēgšanas pamats kā “smaga nepolitiska nozieguma” izdarīšana, bet minētās direktīvas 17. panta 1. punkta b) apakšpunktā viens no alternatīvās aizsardzības statusa izslēgšanas pamatiem ir “smaga nozieguma” izdarīšana. Atsaucoties uz “sevišķi smagu noziegumu” šīs direktīvas 14. panta 4. punkta b) apakšpunktā, Savienības likumdevējs acīmredzami ir vēlējies ierobežot šīs normas piemērošanas jomu, pieprasot ne tikai lai saskaņā ar minēto tiesību normu nepieciešamā smaguma pakāpe būtu augstāka par to, kas nepieciešama izslēgšanas pamatu īstenošanai, bet arī lai tā būtu ārkārtēja smaguma pakāpe. Papildus norādu, ka šis likumdevējs ir lietojis jēdzienu “sevišķi smags” un nevis “ļoti smags”.

46.

Turklāt, tāpat Tiesa ir norādījusi saistībā ar atbilstošo pamatu, kas minēts Direktīvas 2011/95 21. panta 2. punktā un pieļauj bēgļa izraidīšanu, jāuzskata, ka šīs direktīvas 14. panta 4. punkta b) apakšpunktā bēgļa statusa atcelšana ir pakļauta stingriem nosacījumiem, jo vienīgi bēglis, kas ar galīgu spriedumu notiesāts “par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu”, var tikt uzskatīts par tādu, kas rada “draudus šīs dalībvalsts sabiedrībai” ( 11 ). Šie stingrie nosacījumi atbilst būtiskajām sekām, ko rada bēgļa statusa atcelšana vai atteikums, proti, ka attiecīgajai personai turpmāk tiks liegtas visas tiesības un priekšrocības, kuras paredzētas minētās direktīvas VII nodaļā, jo tās ir saistītas ar šo statusu ( 12 ).

47.

Interpretācija, saskaņā ar kuru Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta b) apakšpunkta un 5. punkta piemērošanas jomā ietilpst tikai ārkārtēji smagi noziegumi, manuprāt, atbilst arī Ženēvas konvencijas 33. panta 2. punkta interpretācijai, kurā tostarp ir noteikts, ka uz neizraidīšanas principu nevar atsaukties bēglis, “ja viņš ir atzīts par vainīgu sevišķi smaga nozieguma izdarīšanā, kas apdraud [valsts, kurā viņš uzturas,] sabiedrību”. Šajā ziņā norādu, ka, lai gan šīs tiesību normas mērķis ir atšķirīgs, jo tajā ir paredzēti izņēmumi no neizraidīšanas principa, nav domstarpību par to, ka tā ir avots bēgļa statusa atcelšanas vai atteikuma pamatiem, ko Savienības likumdevējs paredzējis Direktīvas 2011/95 14. panta 4. un 5. punktā. Līdz ar to man šķiet piemēroti ņemt vērā šīs konvencijas 33. panta 2. punkta interpretāciju, kas – kā tas izriet no Direktīvas 2011/95 4., 23. un 24. apsvēruma – veido bēgļu aizsardzības starptautiski tiesiskā režīma pamatu ( 13 ).

48.

Vispārīgāk runājot, tā kā Direktīvas 2011/95 14. panta 4. un 5. punktā minētie gadījumi, kādos dalībvalstis var atcelt vai atteikt bēgļa statusu, būtībā atbilst gadījumiem, kuros dalībvalstis var izraidīt bēgli atbilstoši šīs direktīvas 21. panta 2. punktam un Ženēvas konvencijas 33. panta 2. punktam, uzskatu, ka šajās tiesību normās minētie pamati būtu jāinterpretē vienādi.

49.

Tomēr Ženēvas konvencijas 33. panta 2. punkta interpretācija, šķiet, atbilst manis piedāvātajai Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta b) apakšpunkta interpretācijai, proti, ka “sevišķi smags” noziegums ir noziegums, kam ir ārkārtēja smaguma pakāpe.

50.

Jau esmu norādījis, ka valstu tiesībās jēdzienam “noziegums” var būt dažādas nozīmes, kā tas uzsvērts saistībā ar Ženēvas konvencijas 33. panta 2. punkta interpretāciju ( 14 ). Tādējādi šīs normas piemērojamība ir atkarīga nevis no tā, vai nodarījums, par kuru persona ir notiesāta, ir iekļauts kādā no valsts krimināltiesībās paredzētajām kategorijām, bet drīzāk no konstatējuma, ka nodarījums ir “sevišķi smags”, un no tā, ka šajās tiesībās tas tiek par tādu atzīts ( 15 ).

51.

Turklāt var uzsvērt Ženēvas konvencijas 33. panta 2. punkta īstenošanas izņēmuma raksturu ( 16 ). No šī skatpunkta “sevišķi smags noziegums” ir “smaga nozieguma” variants, kas attiecināms tikai uz “ārkārtējiem gadījumiem” ( 17 ). Prasība par “sevišķi smagu noziegumu”, ņemot vērā tajā pausto ierobežojošo dimensiju, ir saderīga ar vajadzību Ženēvas konvencijas 33. panta 2. punktā ietvertajam neizraidīšanas principa izņēmumam noteikt īpaši augstu piemērojamības slieksni ( 18 ).

52.

Direktīvas 2011/95 galvenais mērķis – nodrošināt, ka dalībvalstis piemēro vienotus kritērijus, lai identificētu personas, kurām patiesi nepieciešama starptautiskā aizsardzība un nodrošināt šīm personām minimālo pabalstu līmeni visās dalībvalstīs ( 19 ) –, manuprāt, arī apstiprina interpretāciju, saskaņā ar ko tās 14. panta 4. punkta b) apakšpunkta un 5. punkta piemērošanas jomā ietilpst tikai ārkārtēji gadījumi, proti, attiecīgajā dalībvalstī visbargāk sodāmi noziedzīgi nodarījumi un vissmagākie noziedzības veidi.

53.

Pēc šiem precizējumiem tagad ir jāaplūko metode un kritēriji, kas dalībvalstīm palīdz konstatēt, ka pastāv “sevišķi smags noziegums” Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

54.

Šajā ziņā Tiesas judikatūrā ir vairākas atziņas, kuras, manuprāt, lielā mērā var piemērot pēc analoģijas, bet kuras tomēr ir jāpapildina.

55.

Runājot par metodi, no šīs judikatūras izriet, ka uz Direktīvas 2011/95 12. panta 2. punkta b) apakšpunktā un šīs direktīvas 17. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzēto izslēgšanas pamatu, kas attiecas uz apstākli, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs ir izdarījis “smagu noziegumu”, attiecīgās dalībvalsts kompetentā iestāde var atsaukties vienīgi pēc tam, kad katrā individuālajā gadījumā ir izvērtējusi tai zināmos konkrētos faktus, lai noteiktu, vai pastāv nopietni iemesli uzskatīt, ka uz nodarījumiem, ko izdarījusi attiecīgā persona, kura citādi atbilst kritērijiem, lai saņemtu bēgļa statusu, attiecas šis izslēgšanas pamats, turklāt, lai novērtētu aplūkotā pārkāpuma smagumu, ir jāveic visu attiecīgā individuālā gadījuma apstākļu visaptveroša pārbaude ( 20 ).

56.

Šādi definēta metode, manuprāt, ir saderīga ar to, ka dalībvalstis tiesiskās drošības interesēs nosaka minimālo sodu sliekšņus, lai varētu īstenot Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta b) apakšpunktā un 5. punktā tām doto bēgļa statusa atcelšanas vai atteikuma iespēju ( 21 ). Turklāt dalībvalstis var nolemt izmantot šo iespēju tikai attiecībā uz konkrētiem noziedzīgu nodarījumu veidiem. Tomēr jebkurā gadījumā minētās iespējas īstenošanā ir jāizslēdz jebkāds automātisms ( 22 ). Tāpēc neatkarīgi no tā, vai dalībvalstis ir vai nav noteikušas soda slieksni, sistemātiski jāveic visu konkrētās lietas apstākļu novērtējums. Šāds novērtējums ir it īpaši nozīmīgs un grūti veicams, jo tiek sodīts nevis noziegums, bet noziedznieks ( 23 ). Turklāt viena un tā pati krimināltiesiskā kvalifikācija var attiekties uz plašu tādu rīcību klāstu, kurām ir dažādas smaguma pakāpes.

57.

Notiesājošā sprieduma pamatojumam veicamajā novērtējumā, manuprāt, ir izšķiroša nozīme. Tāpēc jāpārbauda, vai tiesa, kas notiesājusi attiecīgo personu, ir kvalificējusi noziedzīgus nodarījumus kā “smagus” vai “sevišķi smagus” un kādus pierādījumus tā ir izmantojusi šīs kvalifikācijas pamatojumam.

58.

Tādējādi, kā esmu norādījis iepriekš, nav runa par nozieguma sevišķa smaguma sliekšņa noteikšanu Savienības līmenī, jo tas ne tikai būtu pretrunā atšķirībām, kas pastāv starp dalībvalstu politikām krimināltiesību jomā, bet arī būtu nesaderīgi ar metodi, saskaņā ar kuru ir jāizvērtē visi katra individuālā gadījuma apstākļi.

59.

Papildus, tāpat kā to dara Komisija, ir jāprecizē – tā kā materiālās krimināltiesības ir saskaņotas tikai daļēji, dalībvalstis saglabā zināmu rīcības brīvību, lai Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta b) apakšpunkta piemērošanas nolūkā definētu “sevišķi smagu noziegumu”.

60.

Attiecībā uz kritērijiem – Tiesa spriedumā Ahmed ir norādījusi, ka interpretāciju, saskaņā ar kuru jāizvērtē visi atbilstošie fakti, “apstiprina Eiropas Patvēruma atbalsta biroja (“EPAB”) [ ( 24 )] 2016. gada janvāra ziņojums “Izslēgšana: Kvalifikācijas direktīvas (2011/95/ES) 12. un 17. pants”, kura 3.2.2. punktā par Direktīvas 2011/95 17. panta 1. punkta b) apakšpunktu nozieguma, kura dēļ persona var tikt izslēgta no alternatīvās aizsardzības, smagumu ir ieteikts izvērtēt, ņemot vērā vairākus kritērijus, tostarp, piemēram, attiecīgā nodarījuma raksturu, nodarīto kaitējumu, kriminālvajāšanas uzsākšanai izmantotās procedūras veidu, paredzētā soda raksturu, un ņemt vērā, vai arī lielākā daļa tiesu attiecīgo nodarījumu uzskata par smagu noziegumu. [EUAA] šajā ziņā atsaucas uz dažiem nolēmumiem, ko pieņēmušas dalībvalstu augstākās tiesas” ( 25 ).

61.

Lai gan šajā spriedumā Tiesa šos kritērijus ir uzsvērusi attiecībā uz jēdzienu “smags noziegums” Direktīvas 2011/95 17. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, uzskatu, ka šie kritēriji ir noderīgi arī, lai konstatētu “sevišķi smaga nozieguma” esamību šīs direktīvas 14. panta 4. punkta b) apakšpunkta izpratnē ( 26 ), ņemot vērā, ka ar minētajiem kritērijiem šajā kontekstā ir jācenšas pierādīt attiecīgā nozieguma ārkārtējo smagumu, un tā ir ļoti būtiska pakāpes atšķirība salīdzinājumā ar smagu noziegumu ( 27 ).

62.

Šajā ziņā norādu, ka saistībā ar Ženēvas konvencijas 33. panta 2. punkta piemērošanu tiek ņemti vērā tādi faktori kā nozieguma raksturs, faktiski nodarītais kaitējums, kriminālvajāšanai izmantotās procedūras veids un tas, vai attiecīgais nodarījums tiek uzskatīts par smagu noziegumu lielākajā daļā citu tiesību sistēmu ( 28 ).

63.

Tādējādi, lai pierādītu, ka pastāv “sevišķi smags noziegums” Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta b) apakšpunkta izpratnē, manuprāt, ir jāņem vērā turpmāk minētie kritēriji: attiecīgā nodarījuma raksturs ( 29 ), nodarītais kaitējums ( 30 ), attiecīgās personas kriminālvajāšanai un tiesāšanai izmantotās procedūras veids, piespriestā soda raksturs un ilgums ( 31 ), kā arī tas, vai vairākums tiesu attiecīgo nodarījumu tāpat uzskata par sevišķi smagu noziegumu.

64.

Turklāt jāņem vērā, ka spriedumā Ahmed attiecībā uz piespriesto sodu Tiesa ir lēmusi, ka Direktīvas 2011/95 17. panta 1. punkta b) apakšpunktam ir pretrunā valsts tiesību akti, kuros paredzēts, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju var uzskatīt par tādu, kurš izdarījis smagu noziegumu, pamatojoties tikai uz sodu, kas paredzēts par attiecīgo noziegumu saskaņā ar šīs dalībvalsts tiesībām ( 32 ). Tomēr šajā spriedumā ir atzīts, ka, vērtējot nozieguma smagumu, piespriestā soda kritērijam ir īpaša nozīme ( 33 ).

65.

Piespriestā, nevis tikai paredzētā soda kontekstā soda rakstura un ilguma kritērijam, manuprāt, ir jāpiešķir vēl lielāka nozīme ( 34 ).

66.

Tomēr pēc analoģijas ar to, ko Tiesa lēmusi spriedumā Ahmed, piekrītu, ka, pārbaudot, vai noziegums ir sevišķi smags, nav automātiski jāizmanto tikai piespriestā soda kritērijs. Šis kritērijs tāpat kā nozieguma rakstura kritērijs ir jāpapildina ar visu apstākļu novērtējumu, tostarp ir jāizvērtē noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas konteksts un attiecīgās personas rīcība ( 35 ), un šim vērtējumam it īpaši jābalstās uz pamatojumu, kas ietverts notiesājošajā spriedumā.

67.

Tā kā Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta b) apakšpunkts attiecas uz galīgu notiesājošu spriedumu, jāuzskata, ka tiesa, kas pasludinājusi šādu notiesājošu spriedumu, ir ņēmusi vērā visus individuālos apstākļus, lai piespriestu tās ieskatā atbilstošu sodu. Šajā ziņā krimināltiesas notiesājošā sprieduma pamatojuma un šo spriedumu pasludinājušās tiesas veiktā vērtējuma izšķirošā nozīme, kuru esmu uzsvēris iepriekš, manuprāt, izriet no atšķirības, kāda pastāv starp šīs direktīvas 12. panta 2. punkta b) apakšpunktā un 17. panta 1. punkta b) apakšpunktā minētajiem pamatiem izslēgšanai no to personu loka, kas atzītas par bēgļiem vai saņēmušas alternatīvo aizsardzību smaga nozieguma “izdarīšanas” dēļ, un šīs direktīvas 14. panta 4. punkta b) apakšpunktā un 5. punktā minēto bēgļa statusa atcelšanas vai atteikuma pamatu, kas attiecas uz “notiesāšanu ar galīgu spriedumu”.

68.

Turklāt, manuprāt, saistībā ar veicamo novērtējumu ir īpaši svarīgi salīdzināt piespriesto sodu ar maksimālo sodu, kas tiesību aktos paredzēts par attiecīgo noziedzīgo nodarījumu ( 36 ). Turklāt ir jāpārbauda piespriestā soda vieta attiecīgajā dalībvalstī piemērojamo sodu skalā ( 37 ).

69.

Pievienoju arī šādus kritērijus, kas, manuprāt, ir daļa no to kritēriju kopuma, kas ir noderīgi, izvērtējot, vai noziegums ir sevišķi smags:

70.

Turklāt jāprecizē, ka Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta b) apakšpunktā ir atsauce uz bēgļa notiesāšanu “ar galīgu spriedumu par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu” ( 39 ). Vienskaitļa lietošana, kā arī nepieciešamība sniegt šīs normas šauru interpretāciju, manuprāt, izslēdz to, ka šis bēgļa statusa atcelšanas vai atteikuma pamats var tikt piemērots, balstoties uz tādu sodu kumulāciju, kas piespriesti par vairākiem noziedzīgiem nodarījumiem, no kuriem nevienu, aplūkojot tos atsevišķi, nevar kvalificēt kā “sevišķi smagu noziegumu” ( 40 ).

71.

Iesniedzējtiesai ir jāizvērtē, vai tā var kvalificēt M.A. notiesāšanu kā notiesāšanu par “sevišķi smagu noziegumu”, ņemot vērā manis aprakstīto metodi un kritērijus. Šai tiesai it īpaši būs jāņem vērā M.A. piespriestā soda, šajā gadījumā brīvības atņemšanas soda uz 24 mēnešiem, raksturs un apmērs. Minētajai tiesai arī būs jāpārbauda, vai sods ietver nosacītu sodu uz astoņiem mēnešiem, kā tas šķietami izriet no M.A. un Nīderlandes valdības rakstveida apsvērumiem.

72.

Turklāt, kā jau esmu norādījis, metode, saskaņā ar kuru piespriestā brīvības atņemšanas soda vai ar brīvības atņemšanu saistīta pasākuma ilgums – šajā gadījumā 10 mēneši – Nīderlandes tiesiskajā regulējumā tiek izmantots kā minimālais slieksnis, kas ļauj dalībvalstij īstenot tai doto bēgļa statusa atcelšanas vai atteikuma iespēju, principā nav apstrīdama. Tomēr šajā metodē ir jāiekļauj visu katrai individuālajai situācijai raksturīgo apstākļu novērtējums, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

73.

Turklāt, kā pamatoti norāda Komisija, Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta b) apakšpunktam, manuprāt, būtu pretrunā tas, ka saskaņā ar Nīderlandes tiesisko regulējumu kompetentajai iestādei, lai pārbaudītu, vai šis minimālais slieksnis ir pārsniegts, būtu atļauts saskaitīt vairākus sodus, kas piespriesti par vairākiem noziedzīgiem nodarījumiem. Šajā ziņā man šķiet atbilstoši nošķirt atkarībā no tā, vai dalībvalsts krimināltiesībās par noziedzīgiem nodarījumiem ir paredzēta sodu kumulācija vai sodu kumulācijas neesamība, piespriežot vislielāko sodu. Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai M.A. piespriestais sods atbilst kādam no šiem gadījumiem, jo pirmajā gadījumā kompetentā iestāde, saskaitot kopā vairākus par vairākiem noziedzīgiem nodarījumiem piespriestos sodus, nevar kvalificēt noziedzīgu nodarījumu kā “sevišķi smagu noziegumu” šīs tiesību normas izpratnē.

74.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Raad van State (Valsts padome, Nīderlande) uzdoto pirmo prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/95/ES (2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu, un par piešķirtās aizsardzības saturu 14. panta 4. punkta b) apakšpunkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka