1.

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko atbilstoši LESD 267. pantam iesniegusi Rayonen sad Nesebar (Nesebaras rajona tiesa, Bulgārija), attiecas uz Padomes Pamatlēmuma 2008/675/TI (2008. gada 24. jūlijs) par Eiropas Savienības dalībvalstīs pieņemtu spriedumu ņemšanu vērā jaunā kriminālprocesā ( 2 ) 3. panta interpretāciju. Šis lūgums iesniegts saistībā ar prasību, ko iesniedzējtiesā cēlis Rayonna prokuratura Nesebar (Nesebaras rajona prokuratūra, Bulgārija) prokurors, lai šī tiesa faktiski izpildītu notiesājošu spriedumu, kuru attiecībā uz Rumānijas pilsoni QS iepriekš pasludinājusi Rumānijas tiesa.

2.

Izskatāmajā lietā ir izvirzīti svarīgi juridiski jautājumi par ierobežojumiem, ko Savienības likumdevējs ir noteicis attiecībā uz savstarpējās atzīšanas principu, uz kuru ir balstīts Pamatlēmums 2008/675 un kurš dalībvalsts tiesai ļauj ņemt vērā arī citās dalībvalstīs pieņemtos galīgos spriedumus krimināllietās, lai noteiktu piemērojamo sodu veidu un izpildes kārtību. Precīzāk, Tiesai būs jāspriež par nozīmi, kāda jāpiešķir tradicionālajam krimināltiesību “teritorialitātes” principam kā valsts suverenitātes izpausmei Savienības brīvības, drošības un tiesiskuma telpā. Lai gan Pamatlēmumā 2008/675 ir paredzēti noteikumi, kuru mērķis ir atrisināt konfliktus starp šiem abiem principiem, tomēr to piemērošana saskaras ar šķēršļiem, kas saistīti ar interpretācijas šaubām. Šķiet, ka Tiesas nostāja šajos īpaši jutīgajos jautājumos ir nepieciešama, jo no tās ir atkarīga laba sadarbība starp tiesībaizsardzības iestādēm.

3.

Šī pamatlēmuma 1. panta “Priekšmets” 1. punktā ir noteikts:

“Šā pamatlēmuma mērķis ir paredzēt nosacījumus, atbilstīgi kuriem dalībvalsts kriminālprocesā pret personu ņem vērā spriedumus, kas attiecībā uz šo pašu personu par citiem faktiem iepriekš pieņemti citās dalībvalstīs.”

4.

Minētā pamatlēmuma 2. pantā “Definīcijas” ir paredzēts:

“Šajā pamatlēmumā “spriedums” ir jebkurš galīgs krimināltiesas nolēmums, ar ko konstatē vainu noziedzīgā nodarījumā.”

5.

Šī paša pamatlēmuma 3. pants “Citā dalībvalstī pieņemta sprieduma ņemšana vērā jaunā kriminālprocesā” ir formulēts šādi:

“1.   Katra dalībvalsts nodrošina to, ka kriminālprocesā pret personu saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem ņem vērā spriedumus, kas attiecībā uz to pašu personu par citiem faktiem iepriekš pieņemti citās dalībvalstīs un par ko informācija ir saņemta saskaņā ar piemērojamiem instrumentiem par savstarpēju tiesisko palīdzību vai informācijas apmaiņu no sodāmības reģistra, tiktāl, ciktāl ņem vērā iepriekšējus pašu valstī pieņemtus spriedumus, un to, ka tiem paredz tiesiskās sekas, kas ir līdzvērtīgas iepriekšējo savas valsts spriedumu sekām.

2.   Šā panta 1. punktu piemēro pirmstiesas izmeklēšanas posmā, pašā lietas izskatīšanas posmā un sprieduma izpildes laikā, jo īpaši attiecībā uz piemērojamiem procesuālajiem noteikumiem, tostarp tiem, kas attiecas uz iepriekšēju apcietinājumu, nodarījuma kvalifikāciju, soda veidu un līmeni, kā arī noteikumiem, kas reglamentē nolēmuma izpildi.

3.   Tam, ka ņem vērā citās dalībvalstīs iepriekš pieņemtus spriedumus, kā noteikts 1. punktā, nav tādas sekas, ka jaunā procesa dalībvalsts iejaucas iepriekš pieņemtos spriedumos vai jebkādos lēmumos saistībā ar to izpildi, vai arī atceļ vai pārskata tos.

4.   Atbilstīgi 3. punktam 1. punktu nepiemēro gadījumos, kad – ja iepriekšējais spriedums būtu tās dalībvalsts spriedums, kurā notiek jaunais process – ņemot vērā iepriekšējo spriedumu, saskaņā ar šīs dalībvalsts tiesību aktiem notiktu iejaukšanās iepriekš pieņemtajā spriedumā vai jebkādos lēmumos saistībā ar tā izpildi, vai arī tā atcelšana vai pārskatīšana.

5.   Ja nodarījums, par kuru notiek jaunais kriminālprocess, ir izdarīts pirms iepriekšējā sprieduma pieņemšanas vai pilnīgas izpildes, 1. un 2. punkts nerada dalībvalstīm pienākumu piemērot tos savus noteikumus par spriedumu pieņemšanu, kuru piemērošana ārvalstu spriedumiem ierobežotu tiesnesi, viņam pieņemot spriedumu jaunajā kriminālprocesā.

Tomēr dalībvalstis nodrošina, ka šādos gadījumos to tiesas var kā citādi ņemt vērā iepriekšējus spriedumus, kas pieņemti citās dalībvalstīs.”

6.

Padomes Pamatlēmuma 2008/947/TI (2008. gada 27. novembris) par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu tādiem spriedumiem un probācijas lēmumiem, kuri paredzēti probācijas pasākumu un alternatīvu sankciju uzraudzībai ( 3 ), 1. pantā “Mērķi un darbības joma” ir paredzēts:

“1.   Šā pamatlēmuma mērķis ir atvieglot notiesāto personu sociālo rehabilitāciju, uzlabojot upuru un visas sabiedrības aizsardzību, un atvieglot probācijas pasākumu un alternatīvo sankciju piemērošanu tādiem likumpārkāpējiem, kas nedzīvo sprieduma valstī. [..]

[..]

3.   Šis pamatlēmums neattiecas uz:

[..].”

7.

Pamatlēmuma 2008/947 5. pantā “Kritēriji, kas attiecas uz sprieduma un, attiecīgā gadījumā, probācijas lēmuma nosūtīšanu” ir noteikts:

“1.   Sprieduma valsts kompetentā iestāde var spriedumu un, attiecīgā gadījumā, probācijas lēmumu nosūtīt izpildes valsts kompetentai iestādei dalībvalstī, kur notiesātā persona likumīgi un pastāvīgi dzīvo, ja notiesātā persona ir atgriezusies vai vēlas atgriezties šajā valstī.

2.   Sprieduma valsts kompetenta iestāde var pēc notiesātās personas lūguma spriedumu un, attiecīgā gadījumā, probācijas lēmumu nosūtīt kompetentai iestādei dalībvalstī, kas nav dalībvalsts, kur notiesātā persona likumīgi un pastāvīgi dzīvo, ar nosacījumu, ka pēdējā minētā iestāde ir piekritusi šādai nosūtīšanai.”

8.

Šī pamatlēmuma 14. panta “Jurisdikcija attiecībā uz visu turpmāko lēmumu pieņemšanu un piemērojamie tiesību akti” 1. punkts ir formulēts šādi:

“Izpildes valsts kompetentās iestādes jurisdikcijā ir visi turpmākie lēmumi, kas izriet no nosacīta soda, nosacītas atbrīvošanas, soda noteikšanas nosacītas atlikšanas un no alternatīvās sankcijas, jo īpaši gadījumos, kad pastāv neatbilstība probācijas pasākumam vai alternatīvajai sankcijai vai ja notiesātā persona [..] izdara jaunu noziedzīgu nodarījumu.

Šādi turpmāki lēmumi jo īpaši ietver:

[..]

9.

Nakazatelen kodeks (Kriminālkodekss) 8. panta 2. punktā ir noteikts:

“Galīgu spriedumu, kas citā Eiropas Savienības dalībvalstī pasludināts par nodarījumu, kurš saskaņā ar Bulgārijas Kriminālkodeksu ir noziedzīgs nodarījums, ņem vērā katrā kriminālprocesā, kas pret to pašu personu ir uzsākts Bulgārijas Republikā.”

10.

Šī kodeksa 68. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Ja pirms tiesas noteiktā pārbaudes laika beigām notiesātā persona izdara citu tīšu noziedzīgu nodarījumu, par kuru pēc prokuratūra iniciatīvas veic kriminālvajāšanu un par kuru tai ir piespriests brīvības atņemšanas sods, pat pēc pārbaudes laika beigām tai ir jāizcieš arī nosacīti piespriestais sods.”

11.

Saskaņā ar minētā kodeksa 343.b panta 1. punktu:

“Transportlīdzekļa vadīšana, ja alkohola līmenis autovadītāja asinīs pārsniedz 1,2 promiles un tas ir pienācīgi konstatēts, ir sodāma ar brīvības atņemšanas sodu uz laiku no viena līdz trim gadiem un ar naudas sodu no divsimt līdz tūkstoš [Bulgārijas levu (BGN)].”

12.

QS ir Rumānijas pilsonis, kurš dzīvo Rumānijā.

13.

Ar 2019. gada 3. aprīļa spriedumu, kas apstiprināts ar Curtea de Appel Cluj (Klužas apelācijas tiesa, Rumānija) 2019. gada 24. jūnija spriedumu, kurš stājies likumīgā spēkā, QS tika piespriests brīvības atņemšanas sods uz vienu gadu un sešiem mēnešiem nosacīti ar pārbaudes laiku uz diviem gadiem, proti, līdz 2021. gada 24. jūnijam (turpmāk tekstā – “pirmais notiesājošais spriedums”), par transportlīdzekļa vadīšanu alkohola reibumā (turpmāk tekstā – “pirmais noziedzīgais nodarījums”).

14.

Pārbaudes laikā – 2020. gada 1. septembrī – Bulgārijas teritorijā QS izdarīja Bulgārijas Kriminālkodeksa 343.b panta 1. punktā minēto noziedzīgo nodarījumu, proti, vadīja mehānisko transportlīdzekli alkohola reibumā (turpmāk tekstā – “otrais noziedzīgais nodarījums”).

15.

Ar Rayonen sad Nesebar (Nesebaras rajona tiesa) rīkojumu, kas stājās likumīgā spēkā 2022. gada 9. martā, QS tika piespriests brīvības atņemšanas sods uz trim mēnešiem, naudas sods 150 BGN (aptuveni 77 EUR), kā arī viņam tika atņemta vadītāja apliecība uz 12 mēnešiem (turpmāk tekstā – “otrais notiesājošais spriedums”).

16.

2022. gada 23. martā šī tiesa, kas ir iesniedzējtiesa, saņēma priekšlikumu, kuru saskaņā ar Bulgārijas Kriminālkodeksa 68. panta 1. punktu bija iesniedzis Rayonna prokuratura Burgas (Burgasas rajona prokuratūra, Bulgārija) prokurors, par pirmā notiesājošā sprieduma izpildi, pamatojoties uz to, ka otrais noziedzīgais nodarījums tika izdarīts pārbaudes laikā, kas paredzēts šajā spriedumā.

17.

Šādā kontekstā iesniedzējtiesa pauž šaubas par Pamatlēmuma 2008/675 3. panta interpretāciju.

18.

Šajā ziņā šī tiesa norāda, ka ar Bulgārijas Kriminālkodeksa 8. panta 2. punktu esot transponēti šajā pamatlēmumā, it īpaši tā 3. panta 1. punktā, noteiktie principi, paredzot, ka citā dalībvalstī pasludināts notiesājošs spriedums, kas stājies likumīgā spēkā, par darbību, kura saskaņā ar šo kodeksu ir noziedzīgs nodarījums, tiek ņemts vērā katrā kriminālprocesā, kas pret to pašu personu ir uzsākts Bulgārijā.

19.

Tā tas esot pirmā notiesājošā sprieduma gadījumā, jo QS ir ticis galīgi notiesāts ar brīvības atņemšanas sodu uz vienu gadu un sešiem mēnešiem Rumānijā un, pamatojoties uz informāciju, kas iegūta, izmantojot savstarpējās tiesiskās palīdzības instrumentus, esot pierādīts, ka darbība, kura veido pirmo noziedzīgo nodarījumu, ir līdzvērtīga otro noziedzīgo nodarījumu veidojošajai darbībai.

20.

Turklāt iesniedzējtiesa konstatē, ka šajā gadījumā esot izpildīti visi Bulgārijas Kriminālkodeksa 68. panta 1. punktā paredzētie nosacījumi šī notiesājošā sprieduma piespiedu izpildei. Proti, pirms tā pārbaudes perioda beigām, kas norādītas minētajā notiesājošajā spriedumā, QS esot izdarījis vēl vienu tīšu noziedzīgu nodarījumu, par kuru pēc prokuratūras iniciatīvas ir veikta kriminālvajāšana un par kuru viņam esot piespriests brīvības atņemšanas sods.

21.

Tādējādi šī tiesa uzskata, ka tai ir jāņem vērā pirmais notiesājošais spriedums un tas ir jāizpilda saskaņā ar Bulgārijas Kriminālkodeksa 8. panta 2. punkta un 68. panta 1. punkta normām, aplūkojot tās kopsakarā. Tomēr rodoties jautājums, vai Pamatlēmuma 2008/675 3. panta 3. punkts nepieļauj šādu ņemšanu vērā.

22.

Šajā ziņā minētā tiesa norāda, ka ar šo tiesību normu, kā to ir interpretējusi Tiesa, tiekot prasīts nepārskatīt lēmumu par iepriekšēja notiesājoša sprieduma izpildi. Tomēr tā uzskata, ka izskatāmā lieta atšķiroties no lietas, kurā pasludināts spriedums Beshkov ( 5 ) – tajā minēto tiesību normu Tiesa esot interpretējusi tādējādi, ka ar to, nosakot kopējo sodu, ir aizliegts grozīt šī soda izpildes kārtību, kas noteikta citā dalībvalstī.

23.

Proti, izskatāmajā lietā pirmā notiesājošā sprieduma izpildes kārtību iesniedzējtiesa neesot pārskatījusi vai grozījusi pēc saviem ieskatiem, bet tā izrietot no tādas imperatīvas normas kā Bulgārijas Kriminālkodeksa 68. panta 1. punkts, ar kuru iesniedzējtiesai esot noteikts pienākums izpildīt nosacītu sodu ar pārbaudes laiku, ja, kā tas ir šajā gadījumā, ir izpildīti visi šajā ziņā paredzētie nosacījumi.

24.

Šādos apstākļos Rayonen sad Nesebar (Nesebaras rajona tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Pamatlēmuma [2008/675] 3. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kāds ir ietverts [Bulgārijas Kriminālkodeksa] 68. panta 1. punktā, skatītā kopā ar [tā] 8. panta 2. punktu, kurā ir paredzēts, ka valsts tiesa, kurā ir iesniegts pieteikums par tāda soda izpildi, ko iepriekš ar spriedumu ir piemērojusi citas dalībvalsts tiesa, šajā nolūkā, nosakot faktisko izpildi, var mainīt šā pēdējā soda izpildes nosacījumus?”

25.

Iesniedzējtiesas 2022. gada 25. marta nolēmums Tiesas kancelejā tika saņemts 2022. gada 28. martā.

26.

Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. pantā noteiktajā termiņā QS un Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus.

27.

Vispārējā sapulcē, kas notika 2023. gada 24. janvārī, Tiesa nolēma nerīkot tiesas sēdi mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai.

28.

Brīvības, drošības un tiesiskuma telpā, kuras pamatā ir savstarpēja uzticēšanās, Savienība ir veikusi pasākumus, lai garantētu pilsoņu aizsardzību pret noziedzību, vienlaikus nodrošinot, ka tiek ievērotas viņu pamattiesības, ja tie kā cietušie vai kā atbildētāji ir iesaistīti kriminālprocesā. Šādas integrētas tiesiskuma telpas izveidei nepieciešams, lai notiesājošie spriedumi, kuri pasludināti pret personām vienā dalībvalstī, tiktu ņemti vērā citā dalībvalstī, lai novērstu turpmākus noziedzīgus nodarījumus. Tāpat, ja attiecīgais noziedzīga nodarījuma izdarītājs ir izdarījis jaunus noziegumus, tiesvedības taisnīguma saglabāšanas nolūkā tikpat svarīgi būtu ņemt vērā šo uzvedības faktoru jaunajā kriminālprocesā ( 6 ).

29.

Proti, lai Savienībā nodrošinātu efektīvu krimināltiesvedību, visās dalībvalstīs vajadzētu būt spēkā noteikumiem, ka visos kriminālprocesa posmos ir jāņem vērā, vai attiecīgā persona pārkāpusi likumu pirmoreiz vai arī jau ir bijusi notiesāta citā dalībvalstī. Lai jaunais kriminālprocess noritētu rezultatīvi, konkrētāk, lai varētu pieņemt pamatotus lēmumus par pirmstiesas aizturēšanu vai drošības naudu, kā arī nodrošināt pilnīgu informāciju sprieduma pieņemšanas posmā, ir būtiski gūt piekļuvi informācijai par noziedzīga nodarījuma izdarītāja agrāko noziedzīgo rīcību. Tieši šādā kontekstā tika pieņemts Pamatlēmums 2008/675. Ar šo instrumentu tiek prasīts, lai dalībvalsts tiesu iestādes ņemtu vērā citās dalībvalstīs pieņemtos galīgos spriedumus krimināllietās, ja vien ir izpildīti konkrēti nosacījumi ( 7 ).

30.

Pamatlēmumā 2008/675 ir paredzēti daži izņēmumi no šī pienākuma, kuru mērķis būtībā ir saglabāt dalībvalstu suverenitāti krimināltiesību jomā, aizliedzot, ka citas dalībvalstis pieņem konkrētus lēmumus to vietā ( 8 ). Tādējādi ar šiem izņēmumiem tiek koordinēta dažādu tiesu iestāžu jurisdikcija un nodrošināta zināma saskaņotība tiesvedības īstenošanā krimināllietās Savienībā.

31.

Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa jautā par viena no šiem izņēmumiem tvērumu, proti, Pamatlēmuma 2008/675 3. panta 3. punktā paredzētā izņēmuma, saskaņā ar kuru “tam, ka ņem vērā citās dalībvalstīs iepriekš pieņemtus spriedumus [..], nav tādas sekas, ka jaunā procesa dalībvalsts iejaucas iepriekš pieņemtos spriedumos vai jebkādos lēmumos saistībā ar to izpildi, vai arī atceļ vai pārskata tos”, tvērumu. Šī tiesa uzskata, ka pienākums, kas tai ir noteikts Bulgārijas tiesiskajā regulējumā saistībā ar jaunu kriminālprocesu pret personu, attiecībā uz kuru citā dalībvalstī iepriekš ir pasludināts notiesājošs spriedums, atcelt tāda soda izpildes nosacītu apturēšanu, kas piespriests ar citā dalībvalstī iepriekš pieņemtu notiesājošu nolēmumu, un izdot rīkojumu par šī soda faktisku izpildi savā teritorijā varētu izrādīties pretrunā tam, kas paredzēts iepriekš minētajā tiesību normā. Tiesas atbildē būtu jāņem vērā problēmas, ar kurām saskaras iesniedzējtiesa, un tai būtu jābūt pietiekami precīzai, lai varētu atrisināt lietu.

32.

Tomēr, pirms tiek izskatīts šis jautājums, ir jāizvērtē, vai Bulgārijas tiesiskajā regulējumā paredzētais gadījums, kas aprakstīts iepriekšējā punktā, ietilpst Pamatlēmuma 2008/675 3. panta 1. punkta, proti, tiesību normas, ar kuru dalībvalstīm ir noteikts pienākums piemērot savstarpējās atzīšanas principu, piemērošanas jomā. Saskaņā ar šo tiesību normu iesniedzējtiesai a priori būtu jāņem vērā QS pirmais notiesājošais spriedums Rumānijā. Šādas tiesiskās sekas tiktu izslēgtas tikai tad, ja būtu piemērojams izņēmums, kurš minēts Pamatlēmuma 2008/675 3. panta 3. punktā.

33.

Prejudiciālā jautājuma analīzē būtībā tiks piemērota shēma, kas aprakstīta iepriekšējos punktos. Līdz ar to izvērtēšu, pirmām kārtām, vai Pamatlēmums 2008/675 ir piemērojams konkrētajā gadījumā ( 9 ). Otrām kārtām, paskaidrošu, kāds ir šajā pamatlēmumā noteiktā pienākuma ņemt vērā iepriekš pieņemtos notiesājošos spriedumus apjoms ( 10 ). Visbeidzot, trešām kārtām, izskatāmajā lietā piemērošu principus, uz kuriem šis pienākums ir balstīts ( 11 ). Kā detalizēti paskaidrošu, analīze parādīs, ka attiecīgais Bulgārijas tiesiskais regulējums, kā to interpretējusi iesniedzējtiesa, nav atbilstošs neiejaukšanās principam, kas minēts šī pamatlēmuma 3. panta 3. punktā.

34.

Ir jāprecizē, ka, atsaucoties uz attiecīgo “Bulgārijas tiesisko regulējumu”, tas nozīmē interpretāciju, kas izriet no divu valsts tiesību normu – proti, Bulgārijas Kriminālkodeksa 8. panta 2. punkta un 68. panta 1. punkta –, kurās saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegto informāciju tai ir noteikts pienākums, kas minēts šo secinājumu 31. punktā, kopīga lasījuma. Lai gan, kā savos apsvērumos norāda Komisija, šāda interpretācija no attiecīgo tiesību normu lasījuma nav viegli izsecināma ( 12 ), tomēr attiecībā uz valsts tiesību sistēmas normu interpretāciju Tiesai principā ir jābalstās uz vērtējumiem, kas izriet no iesniedzējtiesas nolēmuma ( 13 ). Tātad prejudiciālais jautājums būs jāizvērtē, pamatojoties uz Bulgārijas tiesību interpretāciju, kādu to ir atbalstījusi iesniedzējtiesa.

35.

Vispirms jānorāda, ka saskaņā ar Pamatlēmuma 2008/675 1. panta 1. punktu tā mērķis ir “paredzēt nosacījumus, atbilstīgi kuriem dalībvalsts kriminālprocesā pret personu ņem vērā spriedumus, kas attiecībā uz šo pašu personu par citiem faktiem iepriekš pieņemti citās dalībvalstīs” ( 14 ). Kā izriet no pamatlēmuma 2. apsvēruma, tā mērķis ir ļaut izvērtēt likumpārkāpēja iepriekšējo sodāmību.

36.

No tā izriet, ka Pamatlēmums 2008/675 attiecas uz situācijām, kurās pret personu, kas iepriekš tikusi notiesāta citā dalībvalstī, ir sākts “jauns kriminālprocess” saskaņā ar šī pamatlēmuma nosaukuma un tā 3. panta formulējumu. Kā tas izriet no minētā pamatlēmuma 3. panta 2. punkta un 7. apsvēruma, jēdziens “jauns kriminālprocess” ir jāsaprot plaši kā tāds, kas ietver kriminālprocesa pirmstiesas izmeklēšanas posmu, pašu krimināllietas izskatīšanas posmu un sprieduma izpildes stadiju.

37.

Šajā lietā, manuprāt, tā kā Bulgārijā uzsāktās tiesvedības pret QS mērķis ir kriminālvajāšana saistībā ar noziedzīgu nodarījumu, kas 2020. gada 1. septembrī izdarīts šajā valstī, proti, transportlīdzekļa vadīšanu alkohola reibumā, tā ir jāuzskata par “jaunu kriminālprocesu” Pamatlēmuma 2008/675 1. panta 1. punkta izpratnē. Līdz ar to saskaņā ar līdzvērtības principu, kurš noteikts Pamatlēmuma 2008/675 3. panta 1. punktā, Bulgārijas tiesu iestādēm principā ir jāņem vērā notiesājošais spriedums, kas iepriekš pieņemts Rumānijā.

38.

Iepriekšējā notiesājošā sprieduma, kas arī ir pasludināts par transportlīdzekļa vadīšanu alkohola reibumā, ņemšanai vērā var būt nozīme gan pašā krimināllietas izskatīšanā, it īpaši, lai noteiktu par jauno noziedzīgo nodarījumu piemērojamā soda veidu un līmeni, gan sprieduma izpildes stadijā, lai noteiktu tā izpildes kārtību. Proti, kā esmu norādījis šajos secinājumos ( 15 ), iesniedzējtiesa šaubās tieši par iespēju izdot rīkojumu par Rumānijā pasludinātā notiesājošā sprieduma faktisku izpildi Bulgārijā. Uzdotais jautājums ir jāsaprot šādā nozīmē.

39.

Šajā kontekstā jāatgādina Tiesas judikatūra, saskaņā ar kuru Pamatlēmums 2008/675 ir piemērojams “ne tikai procedūrām par kriminālvajātas personas iespējamās vainas noteikšanu un konstatēšanu” ( 16 ), bet arī “valsts procedūrai, kuras mērķis ir izpildes nolūkā noteikt kopējo brīvības atņemšanas sodu, ņemot vērā valsts tiesas noteikto sodu personai, kā arī sodu, kas noteikts ar citas dalībvalsts tiesas iepriekš pasludinātu notiesājošu spriedumu pret to pašu personu par citiem faktiem” ( 17 ). Šādos apstākļos runa ir par tādu valsts procedūru saistībā ar soda izpildi, kurā ir jāņem vērā sods, kas piespriests ar citā dalībvalstī iepriekš pieņemtu notiesājošu nolēmumu.

40.

Iesniedzējtiesas nolēmumā aprakstītajā situācijā valsts tiesvedība (Bulgārijā) attiecas uz citā dalībvalstī (Rumānijā) pasludināta sprieduma, kura izpilde ir tikusi nosacīti atlikta, nosakot pārbaudes laiku, izpildi. Tomēr valsts tiesvedība tika uzsākta tikai tādēļ, ka pārbaudes laikā likumīgā spēkā ir stājies notiesājošs spriedums par jaunu noziedzīgu nodarījumu, kas izdarīts Bulgārijā pārbaudes laikā. Saskaņā ar attiecīgo Bulgārijas tiesisko regulējumu, uz kuru ir atsauce iesniedzējtiesas nolēmumā, Bulgārijas tiesai, kam ir jāapstiprina apsūdzētās personas un prokurora vienošanās par izdarīto noziedzīgo nodarījumu, ir jālemj arī par iepriekš piespriestā soda, kura izpilde tika nosacīti atlikta, nosakot pārbaudes laiku, izpildi.

41.

Šādos apstākļos man šķiet, ka dalībvalstī uzsāktā tiesvedība, lai atceltu tāda soda izpildes nosacītu atlikšanu, kas piespriests ar citā dalībvalstī iepriekš pieņemtu notiesājošu spriedumu, tādēļ ka attiecīgā persona ir notiesāta par jaunu noziedzīgu nodarījumu, kas izdarīts šajā iepriekšējā spriedumā paredzētajā pārbaudes laikā, ietilpst jēdzienā “jauns kriminālprocess” Pamatlēmuma 2008/675 1. panta 1. punkta izpratnē. Līdz ar to šis pamatlēmums principā ir piemērojams konkrētajā gadījumā.

42.

Turpinājumā jāizvērtē Pamatlēmumā 2008/675 noteiktā pienākuma ņemt vērā iepriekš pieņemtos notiesājošos spriedumus tvērums un jāizskata jautājums, vai pastāv izņēmumi, kurus var piemērot tādos apstākļos, kādi ir šajā lietā.

43.

Šajā ziņā, pirmkārt, ir jāmin Pamatlēmuma 2008/675 2. apsvērums, no kura izriet, ka tā mērķis ir īstenot principu par nolēmumu savstarpēju atzīšanu krimināllietās, un kurā ir paredzēts, ka “dalībvalsts tiesai jāspēj ņemt vērā citās dalībvalstīs pieņemtos galīgos spriedumus krimināllietās, lai tādējādi izvērtētu likumpārkāpēja iepriekšējo sodāmību un noteiktu, vai viņš izdarījis atkārtotu pārkāpumu, un lai noteiktu piemērojamo soda veidu un tā izpildes nosacījumus”. Saskaņā ar šī pamatlēmuma 3. apsvērumu tā “mērķis ir noteikt obligātu minimālo pienākumu dalībvalstīm ņemt vērā citās dalībvalstīs pieņemtos spriedumus” ( 18 ), pamatojoties uz savstarpējās atzīšanas principu. Ir jānorāda, ka Tiesa šo pienākumu ir sapratusi tādējādi, ka iepriekš pieņemti notiesājoši spriedumi “ir jāņem vērā tādi, kādi tie tika pasludināti” ( 19 ).

44.

Otrkārt, ir jāatsaucas uz līdzvērtības principu, kurš nostiprināts Pamatlēmuma 2008/675 3. panta 1. punktā un uz kuru ir atsauce tā 5. un 6. apsvērumā. Atbilstoši šim principam “citā dalībvalstī pasludinātam spriedumam dalībvalstīs būtu jāparedz sekas, kas ir līdzvērtīgas saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem tās tiesu pieņemtam spriedumam” ( 20 ). Tā 5. apsvērumā ir precizēts, ka ar šo pamatlēmumu “netiecas saskaņot sekas, kādas dažādu valstu tiesību sistēmas paredz attiecībā uz iepriekšēju spriedumu esamību”, bet tikai prasa, lai tiktu ņemti vērā citās dalībvalstīs iepriekš pieņemti spriedumi tā, it kā tos būtu pieņēmušas tās dalībvalsts tiesu iestādes, kura ir atbildīga par jaunu kriminālprocesu.

45.

Treškārt, ir jāpievērš uzmanība neiejaukšanās principam, kurš nostiprināts Pamatlēmuma 2008/675 3. panta 3. punktā un kuram, manuprāt, ir īpaša nozīme izskatāmajā lietā. Atbilstoši šim principam “tam, ka ņem vērā citās dalībvalstīs iepriekš pieņemtus spriedumus [..], nav tādas sekas, ka jaunā procesa dalībvalsts iejaucas iepriekš pieņemtos spriedumos vai jebkādos lēmumos saistībā ar to izpildi, vai arī atceļ vai pārskata tos” ( 21 ). Šis princips ir precizēts šī pamatlēmuma 3. panta 4. punktā, no kura izriet, ka savstarpējās atzīšanas principu “nepiemēro gadījumos, kad – ja iepriekšējais spriedums būtu tās dalībvalsts spriedums, kurā notiek jaunais process – ņemot vērā iepriekšējo spriedumu, saskaņā ar šīs dalībvalsts tiesību aktiem notiktu iejaukšanās iepriekš pieņemtajā spriedumā vai jebkādos lēmumos saistībā ar tā izpildi, vai arī tā atcelšana vai pārskatīšana” ( 22 ).

46.

Šī panta 3. un 4. punkts ir savstarpēji papildinoši, un tādēļ tie ir jālasa kopsakarā, lai novērtētu neiejaukšanās principa piemērojamību. No tā izriet nepieciešamība iekļaut Pamatlēmuma 2008/675 3. panta 4. punktu prejudiciālā jautājuma izskatīšanā. Fakts, ka iesniedzējtiesa šo punktu nav skaidri minējusi, neliedz to darīt, jo Tiesai ir jāsniedz šai tiesai visi interpretācijas elementi, kas tai var būt noderīgi, izspriežot izskatāmo lietu, neatkarīgi no tā, vai šī tiesa savu jautājumu formulējumā uz tiem ir vai nav atsaukusies. Tiesa vairākkārt ir atgādinājusi, ka prejudiciālais jautājums ir jāizskata, ņemot vērā visas Līgumu un atvasināto tiesību normas, kurām var būt nozīme saistībā ar izvirzīto problēmu ( 23 ).

47.

Tāpat nedrīkst par zemu novērtēt preambulas nozīmi attiecīgo Pamatlēmuma 2008/675 normu interpretācijā. Proti, lai gan Savienības tiesību aktu apsvērumiem pašiem par sevi nav juridiska spēka, jo tie drīzāk ir aprakstoši, nevis normatīvi, tomēr Tiesas judikatūrā tiem ir piešķirta nenoliedzama nozīme ekseģēzes mērķiem ( 24 ). Apsvērumi patiešām ir precīzi minēto tiesību aktu interpretācijas elementi, jo tie ļauj labāk saprast Savienības likumdevēja nodomu ( 25 ). Tieši šādā aspektā ir jāmin Pamatlēmuma 2008/675 14. apsvērums, ņemot vērā to, ka tajā ir attīstīts jēdziens “iejaukšanās spriedumā vai tā izpildē” ( 26 ), kas izmantots šī pamatlēmuma 3. panta 3. un 4. punktā.

48.

Man šķiet, ka vienlīdz būtisks, lai izvērtētu savstarpējās atzīšanas principa apmēru šajā specifiskajā Savienības tiesību jomā, ir Pamatlēmuma 2008/675 6. apsvērums, no kura izriet, ka šī pamatlēmuma “mērķis nav kādas dalībvalsts tiesu nolēmumu izpilde citās dalībvalstīs” ( 27 ). Šis skaidrojums ir loģisks no neiejaukšanās principa viedokļa, kurš ir pamatlēmuma pamatā, jo citādi katra dalībvalsts pēc saviem ieskatiem varētu brīvi iejaukties citas dalībvalsts tiesu nolēmumos saistībā ar izpildi, un tas arī kaitētu tiesu nolēmumu saskaņotībai integrētajā tiesiskuma telpā.

49.

Iepriekš minētās tiesību normas, lasot tās precizējošo apsvērumu kontekstā, liecina, ka neiejaukšanās princips paredz vairākus savstarpējās atzīšanas principa ierobežojumus, kuri tiek noteikti ar jēdzienu “iejaukšanās”, kas arī ir minēts iepriekš. Pamatlēmuma 2008/675 14. apsvērumā šajā ziņā ir sniegti daži skaidrojumi, jo tajā ir precizēts, ka kumulatīva soda piespriešana par vairākiem noziedzīgiem nodarījumiem ir “ietekmēšana” un tādējādi “iejaukšanās”, kas ir aizliegta ar šo pamatlēmumu, ja pirmais notiesājošais spriedums vēl nav izpildīts vai nav “nodots” otrajai dalībvalstij tā izpildei ( 28 ).

50.

It īpaši attiecībā uz minētajā 14. apsvērumā paredzēto iespēju “nodot” notiesājoša sprieduma izpildi citai dalībvalstij ir jāuzsver, ka tas katrā ziņā ir izņēmums no vispārējā principa, proti, krimināltiesību teritorialitātes principa, kas ir piemērojams automātiski. Šis vērtējums atbilst ģenerāladvokāta M. Bobeka [M. Bobek] analīzei viņa secinājumos lietā C‑2/19 A. P. (Probācijas pasākumi) ( 29 ). Neiejaukšanās princips, kas nostiprināts Pamatlēmuma 2008/675 3. panta 3. un 4. punktā, nodrošina, ka tiek ievērotas sprieduma dalībvalsts tiesības izpildīt šīs valsts tiesu pieņemtos notiesājošos nolēmumus savā teritorijā un saskaņā ar tās tiesību aktos noteikto kārtību.

51.

Konkrētāk, no vispārējā principa var atkāpties, ja dalībvalsts, kas pasludinājusi iepriekšējo notiesājošo spriedumu, ir nosūtījusi spriedumu, ar kuru piespriests sods, kura izpilde ir nosacīti atlikta, nosakot pārbaudes laiku, (un attiecīgā gadījumā probācijas lēmumu) tās dalībvalsts kompetentajai iestādei, kurā notiek jaunais kriminālprocess, lai uzraudzītu probācijas pasākumus pēdējā minētajā dalībvalstī saskaņā ar Pamatlēmuma 2008/947 noteikumiem. Ja pēdējā minētā dalībvalsts atzīst pirmajā dalībvalstī pasludināto notiesājošo nolēmumu, tā var uzņemties atbildību par jebkuru turpmāko lēmumu atbilstoši šī pamatlēmuma 14. pantam un it īpaši atcelt sprieduma izpildes nosacītu apturēšanu gadījumā, ja notiesātā persona izdara jaunu noziedzīgu nodarījumu. Saskaņā ar Pamatlēmuma 2008/947 1. panta 1. punktu šī mehānisma mērķis ir “atvieglot notiesāto personu sociālo rehabilitāciju, uzlabojot upuru un visas sabiedrības aizsardzību, un atvieglot probācijas pasākumu un alternatīvo sankciju piemērošanu tādiem likumpārkāpējiem, kas nedzīvo sprieduma valstī”.

52.

Lai gan pastāv šī Savienības likumdevēja paredzētā iespēja, nedrīkst aizmirst, ka iespēja to izmantot galu galā ir balstīta uz brīvprātīgu un suverēnu dalībvalsts, kas ir pasludinājusi attiecīgo notiesājošo spriedumu, lēmumu. Līdz ar to ir acīmredzams, ka iespēja paredzēt sprieduma izpildes nodošanu citai dalībvalstij tikai apstiprina noteikumu, ka katras dalībvalsts jurisdikcijā ir izpildīt tās tiesu pieņemtos notiesājošos nolēmumus savā teritorijā saskaņā ar kārtību, kas paredzēta tās valsts tiesībās.

53.

Spriedumā Beshkov Tiesa ir atzinusi kompetenču sadalījumu starp dalībvalstīm tiesu varas īstenošanā krimināllietās, ko paredz Pamatlēmums 2008/675, un ir konstatējusi, ka tā 3. panta 3. punkts “izslēdz šo [iepriekšējo] notiesājošo spriedumu pārskatīšanu, kas tādējādi ir jāņem vērā tādi, kādi tie tika pasludināti” ( 30 ). Turpinājumā Tiesa ir nospriedusi, ka šis pamatlēmums nepieļauj, ka dalībvalsts, kad tā ņem vērā iepriekšējos notiesājošos spriedumus, “groza” citā dalībvalstī piespriestā soda “izpildes kārtību” ( 31 ).

54.

Iepriekšējos šo secinājumu punktos esmu identificējis izņēmumus no pienākuma ņemt vērā iepriekš pieņemtos notiesājošos spriedumus, kurus, manuprāt, var ņemt vērā izskatāmajā lietā. Ir jānorāda, ka attiecīgie izņēmumi nenozīmē, ka minētie gadījumi tiek izslēgti no šī pamatlēmuma piemērošanas jomas, bet ar tiem drīzāk ir paredzētas atkāpes no savstarpējās atzīšanas principa, ja ir izpildīti konkrēti nosacījumi.

55.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, secinu, ka soda, kas piespriests ar pirmo notiesājošo spriedumu, izpildes nosacītas apturēšanas atcelšana, lai izdotu rīkojumu par šī soda faktisku izpildi Bulgārijas teritorijā, ir izpildes kārtības grozīšana un līdz ar to “iejaukšanās” Pamatlēmuma 2008/675 3. panta 3. punkta izpratnē. Proti, ar to notiek iejaukšanās lēmumā par iepriekš pieņemta notiesājoša sprieduma izpildi. Ir jānorāda, ka uz šādu atcelšanu turklāt attiecas šī pamatlēmuma 3. panta 4. punkts, ņemot vērā, ka tad, ja pirmais notiesājošais spriedums būtu pasludināts Bulgārijā, nevis Rumānijā, tā ņemšanas vērā saskaņā ar piemērojamo Bulgārijas tiesisko regulējumu sekas būtu tādas, ka tiktu noteikti grozījumi tā izpildes kārtībā, jo valsts tiesa būtu izdevusi rīkojumu par soda, kura izpilde sākotnēji tika nosacīti atlikta, nosakot pārbaudes laiku, faktisku izpildi.

56.

Kā esmu atgādinājis šajos secinājumos ( 32 ), savā judikatūrā Tiesa ir uzskatījusi, ka notiesājoša nolēmuma izpildes kārtības grozīšana, it īpaši atceļot nosacītu apturēšanu attiecībā uz sodu, kas piespriests ar citā dalībvalstī iepriekš pieņemtu notiesājošu nolēmumu, un pārveidojot sodu, kura izpilde ir tikusi nosacīti atlikta, nosakot pārbaudes laiku, par brīvības atņemšanu slēgta tipa cietumā, ir “iejaukšanās” iepriekš pieņemta notiesājoša sprieduma izpildē. No šīs judikatūras izrietošie principi, manuprāt, ir pilnībā piemērojami izskatāmajā lietā.

57.

Man šķiet, ka šajā ziņā nav nozīmes apstāklim, kuru iesniedzējtiesa ir izklāstījusi savā nolēmumā, ka soda izpildes nosacītas apturēšanas atcelšana ir jāuzdod, pamatojoties uz imperatīvu normu, kas valsts tiesai nepiešķir nekādu rīcības brīvību, nevis iepriekšējā notiesājošā sprieduma pārskatīšanas kā tādas dēļ. Jāatgādina, ka saskaņā ar Pamatlēmuma 2008/675 5. panta 1. punktu šajā pamatlēmumā noteikto pienākumu adresātes ir dalībvalstis. No tā izriet dažādo valsts varas atzaru pienākums nodrošināt šo pienākumu ievērošanu atbilstoši to kompetencei, kas paredzēta to iekšējā konstitucionālajā kārtībā. Šī atbildība gulstas gan uz tiesu varu, gan likumdošanas varu. Šī iemesla dēļ uzskatu, ka nav nozīmes tam, vai valsts tiesai saskaņā ar likumu ir rīcības brīvība vai arī valsts likumdevējs tai uzliek pienākumu rīkoties noteiktā veidā. Līdz ar to pastāv “iejaukšanās” pirmā notiesājošā sprieduma izpildē.

58.

Šajā analīzes posmā jānorāda, ka Pamatlēmuma 2008/675 14. apsvērums neliedz izdarīt šādu konstatējumu, jo, kā paskaidrošu turpinājumā, nav iestājies neviens no abiem tajā minētajiem gadījumiem, izslēdzot “ietekmēšanu” un līdz ar to aizliegtu “iejaukšanos” šī pamatlēmuma 3. panta 3. un 4. punkta izpratnē ( 33 ).

59.

Pirmkārt, ir jāatzīmē, ka iesniedzējtiesas nolēmumā nav ietverts neviens elements, kas ļautu secināt, ka pirmais notiesājošais spriedums jau ir pilnībā izpildīts. Saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegto informāciju QS ir izdarījis noziedzīgu nodarījumu, uz kuru attiecas otrais notiesājošais spriedums, “pārbaudes laikā”, kas bija paredzēts pirmajā notiesājošajā spriedumā ( 34 ). Ir jānorāda, ka izskatāmās lietas apstākļi atšķiras no sprieduma Beshkov pamatā esošajiem apstākļiem, un Tiesa tajā ir konstatējusi, ka “[bija] beidzies [..] pārbaudes laiks, kas noteikts ar [pirmo notiesājošo spriedumu], un ka tādējādi ir galīgi beidzies sods, kas [attiecīgajai personai] bija uzlikts, nosakot pārbaudes laiku”, un tādēļ Tiesa ir uzskatījusi, ka “viss šis sods [bija] uzskatāms par pilnībā izpildītu” ( 35 ). Šo iemeslu dēļ uzskatu, ka, ciktāl tas attiecas uz izskatāmo lietu, ir jābalstās uz pieņēmumu, ka pirmais notiesājošais spriedums vēl nav ticis pilnībā izpildīts.

60.

Otrkārt, norādīšu, ka iesniedzējtiesas nolēmumā nav norādīts, vai Rumānijas tiesu iestādes ir atļāvušas izpildīt pirmo notiesājošo spriedumu Bulgārijā. Gluži pretēji – tas, ka iesniedzējtiesa uzdod jautājumu tieši par Pamatlēmuma 2008/675 3. panta 3. punkta tvērumu un piemērojamību konkrētajā gadījumā, it īpaši, ņemot vērā it kā skaidro pienākumu, kas tai neatstāj nekādu rīcības brīvību un ir noteikts Bulgārijas tiesiskajā regulējumā, proti, atcelt soda, kurš piespriests ar citā dalībvalstī iepriekš pieņemtu notiesājošu nolēmumu, izpildes nosacītu apturēšanu, nosakot pārbaudes laiku, un izdot rīkojumu par šī soda faktisku izpildi tās teritorijā, drīzāk ļauj pieņemt, ka Bulgārijas tiesu iestādes ir rīkojušās pēc savas iniciatīvas un nekāda vienošanās par pirmā notiesājušā sprieduma izpildes nodošanu starp šīs dalībvalstīm nav panākta.

61.

Turklāt šaubos, ka šāda vienošanās varētu būt noslēgta pamatlietas apstākļos, jo izpildes nodošana Bulgārijai būtu pretrunā Pamatlēmumā 2008/947 izvirzītajam mērķim, kas citastarp ir atvieglot “notiesāto personu sociālo rehabilitāciju”, kā arī “probācijas pasākumu un alternatīvo sankciju piemērošanu tādiem likumpārkāpējiem, kas nedzīvo sprieduma valstī” ( 36 ). Tās dalībvalsts iestādes, kurā dzīvo notiesātā persona, parasti ir vispiemērotākās, lai uzraudzītu tiesiskā pienākuma pārbaudes laikā neizdarīt jaunu noziedzīgu nodarījumu ievērošanu un izdarītu secinājumus no tā iespējamā pārkāpuma ( 37 ). Tieši šī iemesla dēļ šī pamatlēmuma 5. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts, ka sprieduma nosūtīšana notiek vai nu pēc sprieduma valsts iniciatīvas, ja notiesātā persona ir atgriezusies vai vēlas atgriezties dalībvalstī, kurā tā likumīgi un pastāvīgi dzīvo, vai arī pēc notiesātās personas lūguma.

62.

Šajā kontekstā vēlos atgādināt, ka notiesātās personas sociālā reintegrācija un reintegrācija sabiedrībā ir mērķis, kas izvirzīts arī citos Savienības normatīvajos aktos ( 38 ), kā tas ir Pamatlēmuma 2008/909 gadījumā. Kā izriet no tā 9. apsvēruma, soda izpildei izpildes valstī “vajadzētu palielināt nosodītās personas sociālās rehabilitācijas [reintegrācijas] iespēju” ( 39 ). Turklāt no šī apsvēruma izriet, ka, lai pārliecinātos par to, ka soda izpilde izpildes valstī atbildīs iepriekš minētajam mērķim, sprieduma valsts, t.i., dalībvalsts, kurā pieņemts spriedums krimināllietā, kompetentajai iestādei “vajadzētu ņemt vērā tādus aspektus kā, piemēram, personas piesaiste izpildes valstij, vai šī persona izpildes valsti uzskata par vietu, ar kuru viņu saista ģimene, valoda, kultūra, sociālas vai ekonomiskas un citas saiknes” ( 40 ). Papildus tam atgādināšu, ka ģenerāladvokāts Ī. Bots [Y. Bot] savos secinājumos lietā C‑582/15 van Vemde šo 9. apsvērumu ir interpretējis tādējādi, ka “vis[i] pasākum[i] saistībā ar sodu izpildi un atvieglošanu tiesu iestād[ēm] [ir jānosaka] individuāli, lai, ievērojot sabiedrības intereses un cietušo personu tiesības, papildus recidīva novēršanai sekmētu notiesātās personas sociālo integrāciju vai reintegrāciju” ( 41 ).

63.

Taču šajā lietā notiesātā persona ir Rumānijas pilsonis, kurš dzīvo Rumānijā, un līdz ar to Rumānijas kompetentajām iestādēm sākotnēji nebija nekāda iemesla nosūtīt pirmo notiesājošo spriedumu Bulgārijas iestādēm, lai kontrolētu probācijas pasākumus, un šī persona, iespējams, arī nebija ieinteresēta pieprasīt šādu nosūtīšanu. Turklāt šī notiesājošā sprieduma vēlāka nosūtīšana Bulgārijas iestādēm tā faktiskai izpildei pēc jauna noziedzīga nodarījuma izdarīšanas pārbaudes laikā Bulgārijā, tāpat kā no tā izrietošā izpildes nosacītas atlikšanas atcelšana saskaņā ar Bulgārijas tiesisko regulējumu, nevar veicināt minētās notiesātās personas sociālo rehabilitāciju. Šie apsvērumi nostiprina manu pārliecību, ka Pamatlēmuma 2008/947 mērķis tiktu apdraudēts, ja QS būtu jāizcieš sods ārvalstī.

64.

To ievērojot, ir jānorāda, ka, lai gan pastāv noteikti šķēršļi pirmā notiesājošā sprieduma, kas pasludināts Rumānijā, izpildei, Bulgārijas kompetentās iestādes var nosūtīt otro notiesājošo spriedumu Rumānijas kompetentajām iestādēm, piemērojot Pamatlēmumu 2008/909, lai Rumānijā izpildītu šo otro notiesājošo spriedumu, ar nosacījumu, ka ir saņemta QS piekrišana un tiek ievēroti šajā pamatlēmumā paredzētie nosacījumi. Vajadzības gadījumā Rumānijas tiesām būtu jāizvērtē otrā notiesājošā sprieduma ietekme uz pirmā sprieduma izpildes kārtību. Pareizas tiesvedības interesēs man šķiet lietderīgi, ka Tiesa pievērš iesniedzējtiesas uzmanību šādai iespējai, kas piedāvāta Pamatlēmumā 2008/909.

65.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ir jāsecina, ka Pamatlēmuma 2008/675 3. panta 3. un 4. punkts nepieļauj tādu valsts tiesību normu piemērošanu, ar kurām dalībvalsts tiesai jaunā kriminālprocesā, kas uzsākts pret iepriekš citā dalībvalstī notiesātu personu, tiktu uzlikts pienākums atcelt tāda soda izpildes nosacītu atlikšanu, kurš piespriests ar citā dalībvalstī iepriekš pasludinātu notiesājošu spriedumu, un izdot rīkojumu par šī soda faktisku izpildi savas dalībvalsts teritorijā.

66.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai uz Rayonen sad Nesebar (Nesebaras rajona tiesa, Bulgārija) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

Padomes Pamatlēmuma 2008/675/TI (2008. gada 24. jūlijs) par Eiropas Savienības dalībvalstīs pieņemtu spriedumu ņemšanu vērā jaunā kriminālprocesā 3. panta 3. un 4. punkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka

tie nepieļauj tādu valsts tiesību normu piemērošanu, ar kurām dalībvalsts tiesai jaunā kriminālprocesā, kas uzsākts pret iepriekš citā dalībvalstī notiesātu personu, tiktu uzlikts pienākums atcelt tāda soda izpildes nosacītu atlikšanu, kurš piespriests ar citā dalībvalstī iepriekš pasludinātu notiesājošu spriedumu, un izdot rīkojumu par šī soda faktisku izpildi savas dalībvalsts teritorijā.