I. Ievads

II. Atbilstošās tiesību normas

A. Līgums par Eiropas Savienības darbību

B. Regula par Savienības finanšu interešu aizsardzību

C. Savienības finanšu regulas

1. 2002. gada Finanšu regula

2. 2018. gada Finanšu regula

III. Apelācijas sūdzību priekšvēsture

A. Apvienotās lietas C‑160/22 P un C‑161/22 P

1. Lēmumi par CARDS un TACIS līdzekļu atgūšanu

a) Lēmums par CARDS līdzekļu atgūšanu

b) Lēmums par TACIS līdzekļu atgūšanu

2. Spriedumi T‑795/19 un T‑796/19

B. Lieta C‑597/22 P

1. Lēmumi par CARDS un TACIS izpildes rīkojumu izdošanu

2. Spriedums T‑408/21

IV. Apelācijas tiesvedības un pušu prasījumi

A. Apvienotās lietas C‑160/22 P un C‑161/22 P

B. Lieta C‑597/22 P

V. Novērtējums

A. Lietas C-160/22 P un C-161/22 P

1. Par apelācijas sūdzību pieņemamību

2. Par tiesas kompetenci izskatīt prasības, kas celtas par lēmumiem par CARDS un TACIS līdzekļu atgūšanu

a) Vispārējās tiesas pamatojums šajā lietā

b) Komisijas argumentu vērtējums

1) Lēmumi par CARDS un TACIS līdzekļu atgūšanu tika vērtēti, ņemot vērā prasības atcelt tiesību aktus, kas pieņemti līguma kontekstā, pieņemamības nosacījumus

2) Lēmumi par CARDS un TACIS līdzekļu atgūšanu un Komisijas “dubultā loma” līgumtiesību jautājumos

3. Secinājumi par lietām C‑160/22 P un C‑161/22 P

B. Lieta C‑597/22 P

C. Pagaidu secinājums

VI. Tiesāšanās izdevumi

VII. Secinājumi

1.

Ja Eiropas Savienības līgumslēdzējs līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras laikā ir pieļāvis pārkāpumu, kas atklājas tikai pēc līguma parakstīšanas, Eiropas Komisija var pieņemt lēmumu attiecībā uz šo līgumslēdzēju atgūt saskaņā ar līgumu izmaksātās summas. Taču vai šāds lēmums, lai noteiktu tiesas jurisdikciju to izskatīt, ietilpst līgumiskajā vai ārpuslīgumiskajā ietvarā?

2.

Citiem vārdiem sakot, vai šāds atgūšanas lēmums ietilpst līguma tiesas – attiecīgā gadījumā valsts tiesas vai Savienības tiesas jurisdikcijā, atkarībā no tā, vai līgumā ir vai nav ietverta šķīrējklauzula LESD 272. panta izpratnē – vai, gluži pretēji, tas ir akts, kas ir apstrīdams tikai Savienības tiesā, iesniedzot atcelšanas prasību LESD 263. panta izpratnē?

3.

Uz šo jautājumu Tiesai ir jāatbild lietās C‑160/22 P un C‑161/22 P. Šī atbilde noteiks, vai Vispārējā tiesa ir pamatoti kvalificējusi attiecīgos atgūšanas lēmumus kā tādus, kas ietilpst līgumattiecību kontekstā, un ir atteikusies no savas kompetences par labu Beļģijas tiesai, kas ir līguma tiesa, vai arī, gluži pretēji, tai bija jāatzīst, ka izskatīt prasības, ko par minētajiem lēmumiem cēlis Komisijas līgumslēdzējs, ietilpst tās kompetencē.

4.

No Tiesas atbildes uz šo jautājumu būs atkarīga atbilde uz lietā C‑597/22 P uzdoto jautājumu. Šis jautājums attiecas uz to, vai Komisija varēja pieņemt lēmumus, kas ir izpildes rīkojumi LESD 299. panta izpratnē, lai atgūtu apstrīdētajos atgūšanas lēmumos pieprasītās summas.

5.

Vispārējā tiesa, piekrītot, ka minētie lēmumi ietilpst līgumiskajā ietvarā, uz šo jautājumu atbildēja noliedzoši. Proti, saskaņā ar spriedumu ADR Center/Komisija (turpmāk tekstā – “spriedums ADR”) ( 2 ) Komisija nevar pieņemt lēmumu, kas ir izpildes rīkojums, tādu līgumattiecību ietvaros, kurās nav ietverta šķīrējklauzula par labu Savienības tiesai.

6.

Tālab Vispārējās tiesas sprieduma lietā C‑597/22 P apstrīdēto izpildes lēmumu atcelšanas pareizība ir atkarīga no tās konstatējumu pareizības attiecībā uz atgūšanas lēmumiem, par kuriem ir strīds lietās C‑160/22 P un C‑161/22 P.

7.

LESD 272., 274. un 299. pantā ir noteikts:

“272. pants

Eiropas Savienības Tiesas kompetencē ir sniegt spriedumus saskaņā ar visām šķīrējklauzulām, kas ietvertas publisko tiesību vai privāttiesību līgumos, kurus noslēgusi Savienība vai kuri noslēgti tās vārdā.

274. pants

Domstarpības, kurās viena puse ir Savienība, tāpat ir dalībvalstu tiesu jurisdikcijā, izņemot gadījumus, kad Līgumi paredz Eiropas Savienības Tiesas jurisdikciju.

299. pants

Padomes, Komisijas vai Eiropas Centrālās bankas akti, kas uzliek finansiālas saistības personām, kuras nav valstis, ir izpildāmi.

Izpildi reglamentē tās valsts civilprocesa normas, kurā izpilde notiek. Valsts iestāde, ko šim nolūkam norīko attiecīgās dalībvalsts valdība un dara to zināmu Komisijai un Eiropas Savienības Tiesai, lēmumam pievieno izpildes rīkojumu, iepriekš pārbaudot tikai lēmuma autentiskumu.

Kad pēc attiecīgās puses lūguma ir izpildītas šīs formalitātes, minētā puse var sākt izpildi saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem, griežoties tieši kompetentā iestādē.

Izpildi var apturēt tikai ar Tiesas lēmumu. Sūdzības par nepareizu izpildi tomēr ir attiecīgās valsts tiesu jurisdikcijā.”

8.

Padomes 1995. gada 18. decembra Regulas (EK, Euratom) Nr. 2988/95 par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību (turpmāk tekstā – “FIA regula”) ( 3 ) 1. un 4. pants ir formulēts šādi:

“1. pants

1.   Eiropas Kopienu finansiālo interešu aizsardzībai ar šo tiek pieņemti vispārīgi noteikumi par vienveida pārbaudēm un administratīviem pasākumiem un sodiem, kas saistīti ar Kopienas tiesību pārkāpumiem.

2.   “Pārkāpums” nozīmē Kopienas tiesību normas pārkāpumu, ko rada kāda saimnieciskās darbības subjekta rīcība vai nolaidība, kas kaitē vai varētu kaitēt Kopienu budžetam vai to pārvaldītiem budžetiem: mazinot vai zaudējot ienākumus no Kopienu vārdā tieši izveidotajiem pašu resursiem vai veicot nepamatotus izdevumus.

4. pants

1.   Pārkāpuma gadījumā nelikumīgi iegūtais labums atgūstams:

2.   Piemērojot 1. punktā minētos pasākumus, atgūst tikai iegūtos labumus, un, ja tā paredzēts, procentus, ko var noteikt pēc vienotas likmes.

3.   Ja konstatēts, ka darbības nolūks ir iegūt labumu pretēji attiecīgajā gadījumā piemērojamo Kopienas tiesību aktu mērķiem, labuma saņemšanai vajadzīgos apstākļus radot mākslīgi, šo labumu atbilstoši gadījumam nepiešķir vai atsauc.

4.   Šajā pantā paredzētie pasākumi nav uzskatāmi par sodiem.”

9.

Padomes 2002. gada 25. jūnija Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam ( 4 ), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Padomes 2006. gada 13. decembra Regulu (EK, Euratom) Nr. 1995/2006 ( 5 ) (turpmāk tekstā – “2002. gada Finanšu regula”), 103. pantā bija noteikts:

“Ja atklājas, ka līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā ir pieļautas nopietnas kļūdas, pārkāpumi vai krāpšana, iestādes procedūru aptur, un tās var veikt visus vajadzīgos pasākumus, tostarp anulēt procedūru.

Ja pēc līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas atklājas, ka piešķiršanas procedūrā vai līguma izpildē ir pieļautas nopietnas kļūdas, pārkāpumi vai krāpšana, tad – atkarībā no procedūras stadijas – iestādes var atturēties no līguma noslēgšanas vai apturēt līguma izpildi, vai, attiecīgos gadījumos, izbeigt līgumu.

Ja šādas kļūdas, pārkāpumus vai krāpšanu ir izdarījis līgumslēdzējs, iestādes – samērā ar kļūdas, pārkāpuma vai krāpšanas smagumu – turklāt var atteikties izdarīt maksājumus, var atgūt jau samaksātās summas vai izbeigt visus līgumus, kas noslēgti ar šo līgumslēdzēju.”

10.

Regulas (ES, Euratom) 2018/1046 (turpmāk tekstā – “2018. gada Finanšu regula”) ( 6 ) 98. pantā ir noteikta Savienības debitoru parāda konstatēšanas kārtība un tiesību nodibināšana pieprasīt, lai debitors samaksā parādu.

11.

2018. gada Finanšu regulas 100. panta “Atgūšanas pilnvarojums” 2. punkta pirmajā daļā ir noteikts:

“Savienības iestāde var pieņemt lēmumu, ar kuru oficiāli konstatē kā debitoru parādu to summu, kas pienākas no personām, kuras nav dalībvalstis, un šāds lēmums ir izpildāms LESD 299. panta nozīmē.”

12.

Šīs regulas 131. pantā “Apturēšana, izbeigšana un samazināšana” tostarp ir noteikts:

1.   Ja piešķiršanas procedūrā ir pieļauti pārkāpumi vai krāpšana, atbildīgais kredītrīkotājs procedūru pārtrauc un var veikt jebkādus nepieciešamos pasākumus, tostarp procedūras atcelšanu. [..]

2.   Ja pēc piešķiršanas atklājas, ka piešķiršanas procedūrā ir pieļauti pārkāpumi vai krāpšana, atbildīgais kredītrīkotājs var:

3.   Atbildīgais kredītrīkotājs var apturēt maksājumus vai juridisko saistību izpildi, ja:

Ja pirmās daļas b) apakšpunktā minētie iespējamie pārkāpumi, krāpšana vai pienākumu neizpilde netiek apstiprināti, pēc iespējas drīz atsāk īstenošanu vai maksājumus.

Atbildīgais kredītrīkotājs var izbeigt juridiskās saistības pilnībā vai attiecībā uz vienu vai vairākiem saņēmējiem pirmās daļas a) un c) apakšpunktā minētajos gadījumos.

4.   Papildus 2. vai 3. punktā minētajiem pasākumiem atbildīgais kredītrīkotājs samērīgi pārkāpumu, krāpšanas vai pienākumu neizpildes smagumam var samazināt dotāciju, godalgu, iemaksu saskaņā ar iemaksu nolīgumu vai cenu, kas maksājama saskaņā ar līgumu, tostarp ja attiecīgās darbības netika īstenotas vai tika īstenotas slikti, daļēji vai novēloti.

[..]”

13.

Šīs lietas attiecas uz diviem līgumiem, ko Savienība noslēgusi ar prasītāju HB, CARDS līgumu un TACIS līgumu. Šo līgumu izpildes laikā tika atklāti pārkāpumi, kurus prasītāja bija pieļāvusi līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru laikā.

14.

Pēc šīs informācijas atklāšanas Komisija pieņēma lēmumus par saskaņā ar līgumiem izmaksāto summu atgūšanu, par kuriem tika pieņemti Vispārējās tiesas 2021. gada 21. decembra spriedumi lietās HB/Komisija (T‑795/19, turpmāk tekstā – “spriedums T‑795/19”, EU:T:2021:917) un HB/Komisija (T‑796/19, turpmāk tekstā – “spriedums T‑796/19”, EU:T:2021:918), kas tika apstrīdēti ar apelācijas sūdzībām lietās C‑160/22 P un C‑161/22 P. Turklāt Komisija vēlāk pieņēma izpildes lēmumus par prasīto summu atgūšanu, par kuriem tika pieņemts Vispārējās tiesas 2022. gada 6. jūlija spriedums lietā HB/Komisija (T‑408/21, turpmāk tekstā – “spriedums T‑408/21”, EU:T:2022:418), kas pārsūdzēts ar apelācijas sūdzību lietā C‑597/22 P.

15.

Lietderības labad var norādīt, ka Tiesā ir citas lietas, kas arī attiecas uz CARDS un TACIS līgumiem ( 7 ).

16.

Tiesvedības priekšvēsture lietā C‑160/22 P it īpaši ir ietverta sprieduma T‑795/19 1.–29. punktā, kā arī Komisijas 2019. gada 15. oktobra Lēmuma C(2019)7319 final par saistībā ar līguma CARDS/2008/166‑429 maksājamo summu samazināšanu un nepamatoti izmaksāto summu atgūšanu (turpmāk tekstā – “lēmums par CARDS līdzekļu atgūšanu”) apsvērumos, un to var rezumēt šādi:

17.

Savienība, ko pārstāvēja Eiropas Rekonstrukcijas aģentūra (ERA), 2007. gada 24. oktobrī izsludināja publisko iepirkumu ar atsauces numuru EuropeAid/125037/D/SER/YU, lai noslēgtu līgumu par tehniskās palīdzības pakalpojumu sniegšanu Augstajai tiesu padomei Serbijā. Līgums bija daļa no Kopienas atbalsta programmas rekonstrukcijai, attīstībai un stabilizācijai (CARDS), kuras mērķis bija sniegt atbalstu Dienvidaustrumeiropas valstīm, lai tās varētu piedalīties stabilizācijas un asociācijas procesā ar Eiropas Savienību.

18.

2008. gada 10. jūnijā līguma slēgšanas tiesības CARDS/2008/166-429 (turpmāk tekstā – “iepirkums CARDS”) tika piešķirtas konsorcijam, kuru koordinēja prasītāja HB. Attiecīgais līgums Nr. 06SER01/05/004 (turpmāk tekstā – “CARDS līgums”) tika parakstīts 2008. gada 30. jūlijā par maksimālo vērtību 1999125 EUR apmērā.

19.

CARDS līgumā tostarp bija noteikts, ka līgumam piemērojamās tiesības ir Savienības tiesības, kas vajadzības gadījumā papildinātas ar Beļģijas tiesībām (īpašo nosacījumu 9.1. pants), ka jebkurš strīds saistībā ar šo līgumu ir vienīgi Briseles (Beļģija) tiesu kompetencē (īpašo nosacījumu 11. pants), ka, ja Savienības līgumslēdzējs ir pieļāvis kļūdas, pārkāpumus vai krāpšanu līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras laikā, Savienība var atteikties veikt pienākošos maksājumus vai atgūt jau samaksātās summas proporcionāli pieļauto kļūdu, pārkāpumu vai krāpšanas smagumam (vispārējo nosacījumu 35.1. un 35.2. pants) un ka Savienība var izbeigt līgumu virknē gadījumu, it īpaši, ja līgumslēdzējs ir vainojams nopietnā profesionālā pārkāpumā (vispārējo nosacījumu 36.3. panta g) punkts).

20.

Pēc ERA darba izbeigšanas 2008. gada decembrī CARDS līgums tika nodots Savienības delegācijai Serbijā (turpmāk tekstā – “delegācija Serbijā”).

21.

2010. gada 31. martā CARDS līguma izpilde tika apturēta pēc tam, kad Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) faktu vākšanas misijā un analītiskā ziņojumā konstatēja nopietnus pārkāpumus un iespējamu korupciju iepirkuma procedūras laikā.

22.

Pēc galīgā izmeklēšanas ziņojuma un pēc OLAF papildu analīzes ziņojuma delegācija Serbijā informēja prasītāju par nodomu izbeigt CARDS līgumu. 2015. gada 8. maija vēstulē tā prasītājai tostarp norādīja, ka šis līgums ir jāuzskata par spēkā neesošu jau no paša sākuma pārkāpumu dēļ saistībā ar attiecīgo iepirkumu un ka Komisija veiks visu izmaksāto summu atgūšanu. Delegācija Serbijā 2015. gada 9. oktobra vēstulē apstiprināja savu lēmumu izbeigt minēto līgumu.

23.

2019. gada 15. oktobrī Komisija pieņēma lēmumu par CARDS līdzekļu atgūšanu. Šajā lēmumā tostarp bija norādes uz 2002. gada Finanšu regulas 103. pantu, 2018. gada Finanšu regulas 131. un 98. pantu, kā arī FIA regulas 4. pantu, un tā rezolutīvā daļa bija formulēta šādi:

“1. pants

Slēgtā konkursa ar atsauces numuru EuropeAid/125037/D/SER/YU piešķiršanas procedūrā tika konstatēts pārkāpums [2002. gada Finanšu] regulas 103. panta un [2018. gada Finanšu] regulas 131. panta izpratnē.

Minētais pārkāpums ir attiecināms uz [prasītājas] vadīto konsorciju, kas parakstīja līgumu [CARDS], kura slēgšanas tiesības tika piešķirtas pēc uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu.

2. pants

Līguma [CARDS] summa tiek samazināta no 1199125,00 EUR līdz 0 (nulle) EUR.

3. pants

Visus maksājumus 1197055,86 EUR apmērā, kas veikti saskaņā ar [CARDS] līgumu, uzskata par nepamatoti izmaksātiem un atgūstamiem.

4. pants

Kaimiņattiecību politikas un paplašināšanās sarunu ģenerāldirektorāta ģenerāldirektors izdod atgūšanas rīkojumu attiecībā uz [prasītāju] par 3. pantā minēto summu.

Šis lēmums un tam pievienotā debetnota ir adresēti [prasītājai]. Šo lēmumu piemēro no dienas, kad [prasītāja] to ir saņēmusi.

5. pants

Saskaņā ar [LESD] 263. pantu šī lēmuma atcelšanas prasību var iesniegt Eiropas Savienības Tiesā divu mēnešu laikā.”

24.

Tiesvedības priekšvēsture lietā C‑161/22 P it īpaši ir ietverta sprieduma T‑796/19 1.–24. punktā, kā arī Komisijas 2019. gada 15. oktobra Lēmuma C(2019)7318 final par saistībā ar līguma TACIS/2006/101‑510 maksājamo summu samazināšanu un nepamatoti izmaksāto summu atgūšanu (turpmāk tekstā – “lēmums par TACIS līdzekļu atgūšanu”) apsvērumos, un to var rezumēt šādi:

25.

Savienība, ko pārstāvēja tās delegācija Ukrainā (turpmāk tekstā – “delegācija Ukrainā”), 2006. gada 25. janvārī izsludināja konkursu ar atsauces numuru EuropeAid/122038/C/SV/UA, lai noslēgtu pakalpojumu līgumu par tehniskās palīdzības sniegšanu Ukrainas iestādēm nolūkā tuvināt Ukrainas tiesību aktus Savienības tiesību aktiem. Šis līgums bija daļa no tehniskās palīdzības programmas Neatkarīgo Valstu Sadraudzībai (TACIS), kuras mērķis bija veicināt pāreju uz tirgus ekonomiku un stiprināt demokrātiju un tiesiskumu Austrumeiropas un Vidusāzijas partnervalstīs.

26.

2006. gada 17. jūnijā līguma slēgšanas tiesības TACIS/2006/101‑510 (turpmāk tekstā – “iepirkums TACIS”) tika piešķirtas konsorcijam, kuru koordinēja prasītāja HB. Attiecīgais līgums 2006/101‑510 (turpmāk tekstā – “TACIS līgums”) tika parakstīts 2006. gada 17. jūlijā par maksimālo vērtību 4410000 EUR apmērā.

27.

TACIS līgumā it īpaši bija noteikts, ka visus jautājumus, kas nav ietverti minētajā līgumā, reglamentē Beļģijas tiesību akti (īpašo nosacījumu 9.1. pants), ka visi strīdi saistībā ar līgumu ir vienīgi Briseles tiesu kompetencē (īpašo nosacījumu 11. pants), ka, ja Savienības līgumslēdzējs ir pieļāvis kļūdas, pārkāpumus vai krāpšanu līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras laikā, Savienība var atteikties veikt pienākošos maksājumus vai atgūt jau samaksātās summas proporcionāli pieļauto kļūdu, pārkāpumu vai krāpšanas smagumam (vispārējo nosacījumu 35.3. un 35.4. pants) un ka Savienība var izbeigt līgumu virknē gadījumu, it īpaši, ja līgumslēdzējs ir vainojams nopietnā profesionālā pārkāpumā (vispārējo nosacījumu 36.3. panta g) punkts).

28.

2009. gada 16. jūlijā TACIS līguma izpilde un ar to saistītie maksājumi tika apturēti pēc OLAF faktu vākšanas misijas un analītiskā ziņojuma, kuros konstatēja nopietnus pārkāpumus un iespējamu korupciju iepirkuma procedūras laikā. Arī OLAF konstatējumi tika nosūtīti Beļģijas tiesu iestādēm.

29.

OLAF2010. gada 19. aprīļa galīgajā izmeklēšanas ziņojumā apstiprināja nopietnu pārkāpumu un iespējamas korupcijas esamību. OLAF ieteica delegācijai Ukrainā izbeigt TACIS līgumu un atgūt nepamatoti izmaksātās summas.

30.

2012. gada 20. aprīlī delegācija Ukrainā informēja prasītāju par nodomu atcelt TACIS līguma apturēšanu, pamatojoties uz to, ka, pirmkārt, Beļģijas iestāžu veiktā tiesas izmeklēšana turpinās un, otrkārt, minētais līgums var tikt uzskatīts par izpildītu.

31.

2013. gada 19. martā delegācija Ukrainā informēja prasītāju, ka TACIS līgums var tikt uzskatīts par izpildītu pēc galīgā ziņojuma apstiprināšanas, galīgā rēķina samaksas un bankas garantijas atmaksas.

32.

2018. gada 24. maijā delegācija Ukrainā paziņoja prasītājai par nodomu atgūt visas summas, kas izmaksātas saistībā ar TACIS līgumu, proti, 4241507 EUR.

33.

2019. gada 15. oktobrī Komisija pieņēma lēmumu par TACIS līdzekļu atgūšanu. Šajā lēmumā tostarp bija norādes uz 2002. gada Finanšu regulas 103. pantu, 2018. gada Finanšu regulas 131. un 98. pantu, kā arī FIA regulas 4. pantu, un tā rezolutīvā daļa bija formulēta šādi:

“1. pants

Slēgtā konkursa ar atsauces numuru EuropeAid/122038/C/SV/UA piešķiršanas procedūrā tika konstatēts pārkāpums [2002. gada finanšu] regulas 103. panta un [2018. gada finanšu] regulas 131. panta izpratnē.

Minētais pārkāpums ir attiecināms uz [prasītājas] vadīto konsorciju, kas parakstīja līgumu [TACIS], kura slēgšanas tiesības tika piešķirtas pēc uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu.

2. pants

Līguma [TACIS] summa tiek samazināta no EUR 4410000,00 līdz EUR 0 (nulle).

3. pants

Visus maksājumus 4241507,00 EUR apmērā, kas veikti saskaņā ar līgumu, uzskata par nepamatoti izmaksātiem un atgūstamiem.

4. pants

Kaimiņattiecību politikas un paplašināšanās sarunu ģenerāldirektorāta ģenerāldirektors izdod atgūšanas rīkojumu attiecībā uz [prasītāju] par 3. pantā minēto summu.

Šis lēmums un tam pievienotā debetnota ir adresēti [prasītājai]. Šo lēmumu piemēro no dienas, kad [prasītāja] to ir saņēmusi.

5. pants

Saskaņā ar [LESD] 263. pantu šī lēmuma atcelšanas prasību var iesniegt Eiropas Savienības Tiesā divu mēnešu laikā.”

34.

Tiesvedības Vispārējā tiesā un turpmākās norises ir aprakstītas sprieduma T‑795/19 30.–51. punktā un sprieduma T‑796/19 25.–46. punktā, un tās var rezumēt šādi.

35.

Ar 2019. gada 19. novembrī iesniegtajiem dokumentiem prasītāja cēla prasības par lēmumiem par CARDS (lieta T‑795/19) un TACIS līdzekļu atgūšanu (lieta T‑796/19). Ar šīm prasībām tā it īpaši lūdza Vispārējo tiesu atcelt minētos lēmumus, kā arī piespriest Komisijai samaksāt zaudējumu atlīdzību. Savukārt Komisija lūdza Vispārējo tiesu it īpaši noraidīt lūgumus atcelt lēmumus kā nepamatotus un lūgumus par zaudējumu atlīdzību kā nepieņemamus vai nepamatotus.

36.

Prasītāja 2020. gada 7. februārī cēla prasību pret Eiropas Savienību, ko pārstāv Komisija, Briseles (Beļģija) frankofonā pirmās instances tiesā, kurā tā pēc būtības lūdza, lai attiecībā uz TACIS līgumu tiktu atzīts, ka Eiropas Savienība nav tiesīga izdot rīkojumu samazināt šī līguma summu līdz nullei, un attiecībā uz CARDS līgumu atzīt, ka Eiropas Savienība nav tiesīga izbeigt šo līgumu. Pakārtoti, prasītāja lūdza piespriest Savienībai atlīdzināt zaudējumus, kas atbilst TACIS un CARDS līgumu pilnai summai.

37.

2021. gada 19. februārī Briseles frankofonā pirmās instances tiesa pasludināja spriedumu, kurā tā atzina, ka tās kompetencē izskatīt prasītājas celto prasību pret Savienību gan attiecībā uz TACIS līgumu, gan CARDS līgumu, vienlaikus nolemjot apturēt tiesvedību pēc būtības līdz brīdim, kad tiks pieņemts galīgais nolēmums vai nolēmumi lietās T‑795/19 un T‑796/19.

38.

Ar spriedumiem T‑795/19 un T‑796/19 Vispārējā tiesa, pirmkārt, noraidīja abas tajā celtās prasības kā nepieņemamas, ciktāl tajās bija lūgts atcelt lēmumus par CARDS un TACIS līdzekļu atgūšanu, un kā nepamatotas, ciktāl tās attiecās uz Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanos. Otrkārt, tā piesprieda Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar tās Reglamenta 135. panta 2. punktu. Atbilstoši šai tiesību normai Vispārējā tiesa lietas dalībniekam, pat ja nolēmums ir tam labvēlīgs, var piespriest pilnībā vai daļēji atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to pamato tā rīcība, tostarp pirms tiesvedības ierosināšanas, it īpaši, ja tā pretējai pusei ir radījusi izdevumus, kurus Vispārējā tiesa atzīst par nepamatotiem vai ļaunprātīgi radītiem. Vispārējā tiesa uzskatīja, ka šajā lietā Komisija ar CARDS un TACIS lēmumu 5. panta formulējumu ir veicinājusi strīda rašanos.

39.

2021. gada 5. maijā Komisija pieņēma Lēmumu C(2021)3340 final par prasītājas parāda 1197055,86 EUR apmērā piedziņu saskaņā ar CARDS līgumu (turpmāk tekstā – “lēmums par CARDS izpildes rīkojuma izdošanu”), un Lēmumu C(2021)3339 final par prasītājas parāda 4241507 EUR apmērā piedziņu saskaņā ar TACIS līgumu (turpmāk tekstā – “lēmums par TACIS izpildes rīkojuma izdošanu”). Saskaņā ar šo abu lēmumu 5. pantu tie ir izpildāmi saskaņā ar LESD 299. pantu.

40.

2021. gada 9. jūlijā prasītāja cēla prasību Vispārējā tiesā, lūdzot it īpaši atcelt lēmumus par CARDS un TACIS izpildes rīkojumu izdošanu, kas reģistrēta ar numuru T‑408/21.

41.

Ar spriedumu T‑408/21 Vispārējā tiesa atcēla minētos lēmumus, būtībā pamatojoties uz to, ka Komisijai, tā kā CARDS un TACIS līgumos nebija šķīrējklauzulas, nebija pilnvaru pieņemt lēmumus par izpildes rīkojumu izdošanu, pamatojoties uz LESD 299. pantu.

42.

Ar dokumentiem, kas iesniegti 2022. gada 7. martā, Komisija iesniedza apelācijas sūdzības par spriedumiem T‑795/19 un T‑796/19, kas tika reģistrētas ar numuriem C‑160/22 P un C‑161/22 P.

43.

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2022. gada 11. maija lēmumu lietas C‑160/22 P un C‑161/22 P tika apvienotas rakstveida un mutvārdu procesam, kā arī sprieduma taisīšanai.

44.

Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

45.

Prasītājas prasījumi Tiesai ir šādi:

46.

Ar dokumentu, kas iesniegts 2022. gada 16. septembrī, Komisija iesniedza apelācijas sūdzību par spriedumu T‑408/21, kas tika reģistrēta ar numuru C‑597/22 P.

47.

Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

48.

Prasītājas prasījumi Tiesai ir šādi:

49.

Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Tiesas jautājumiem tika uzklausīti tiesas sēdē, kas bija kopīga trim apelācijas sūdzībām un notika 2023. gada 27. septembrī.

50.

Kā norādīts ievadā, risinājums, kas jāpieņem lietā C‑597/22 P (B), ir atkarīgs no risinājuma, kas tiks rasts lietās C‑160/22 P un C‑161/22 P. Tādēļ šīs lietas ir jāizskata vispirms (A).

51.

Pirms pievērsties šo lietu būtībai, kas attiecas uz jautājumu par to, vai lēmumi par CARDS un TACIS līdzekļu atgūšanu patiešām ietilpst līgumiskajā ietvarā un pēc tam ir līgumtiesas kompetencē (2), ir jāpārbauda Komisijas apelācijas sūdzību pieņemamība, ko apšauba prasītāja (1).

52.

Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. panta otro daļu apelācijas sūdzību var iesniegt personas, kuru prasījumi vai iebildumi nav apmierināti vai ir apmierināti daļēji.

53.

Prasītāja uzskata, ka šajā gadījumā Komisijai spriedums nav nelabvēlīgs attiecībā uz prasītājas prasībām atcelt lēmumus par CARDS un TACIS līdzekļu atgūšanu Vispārējā tiesā, jo Vispārējā tiesa noraidīja šīs prasības. Tas, ka tās tika noraidītas kā nepieņemamas, nevis kā nepamatotas, kā to bija lūgusi Komisija, pēc prasītājas domām, nevar nozīmēt, ka Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs.

54.

Turklāt, pēc prasītājas domām, Komisija neesot ieinteresēta celt prasību, ciktāl tā savu apelācijas sūdzību pamato ar nepieciešamību aizsargāt Savienības finanšu intereses. Šajā argumentā neesot ņemts vērā LESD paredzētais jurisdikcijas kompetenču sadalījums un tas, ka valsts tiesa kā tiesa, kas izskata Savienības noslēgtu līgumu, ir tikpat spējīga aizsargāt Savienības finanšu intereses kā Savienības tiesa.

55.

Šī iebilde par nepieņemamību ir jānoraida, neizskatot jautājumu par to, vai Komisijai kā privileģētai prasītājai ir jāpierāda interese celt prasību, ja tā iesniedz apelācijas sūdzību tādās lietās kā šajā lietā. Tāpat nav jāizvērtē prasītājas izvirzītie argumenti, lai apstrīdētu Komisijas interesi celt prasību, kas, mūsuprāt, attiecas uz apelācijas sūdzību pamatotības pārbaudi, proti, jautājumu par Savienības tiesas kompetenci izskatīt prasības pirmajā instancē, nevis par apelācijas sūdzību pieņemamību.

56.

Pietiek konstatēt, ka katrā ziņā, pretēji prasītājas viedoklim, Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs pirmajā instancē attiecībā uz prasībām atcelt lēmumus par CARDS un TACIS līdzekļu atgūšanu, kas tai piešķir interesi celt apelācijas sūdzību, lai panāktu spriedumu T‑795/19 un T‑796/19 atcelšanu.

57.

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka Vispārējā tiesa noraidīja minētās prasības atcelt tiesību aktu, jo tā uzskatīja, ka strīdiem ir līgumisks raksturs un līdz ar to tie ietilpst Beļģijas tiesas, kas ir līgumtiesa, kompetencē saskaņā ar CARDS un TACIS līgumu noteikumiem ( 8 ). Turklāt prasītāja arī vērsās šajā Beļģijas tiesā ar prasībām, kas pēc to sekām ir identiskas prasībām, kuras bija celtas Vispārējā tiesā, un Beļģijas tiesa atzina, ka tās ir kompetentas izskatīt šīs prasības, vienlaikus apturot tiesvedību, gaidot galīgos nolēmumus šajās lietās ( 9 ).

58.

Tādējādi, kā pamatoti norāda Komisija, apstāklis, ka Vispārējā tiesa noraidīja prasītājas prasības atcelt lēmumus par CARDS un TACIS līdzekļu atgūšanu kā nepieņemamas, nevis nepamatotas, to nelabvēlīgi ietekmē tādā veidā, ka apelācijas sūdzības izskatīšanas rezultāts tai varētu būt labvēlīgs ( 10 ). Ja Vispārējā tiesa būtu izskatījusi šo prasījumu pamatotību un noraidījusi tos kā nepamatotus, tiesvedība būtu izbeigta un Komisijas prasījumu pamatotība būtu konstatēta (ar nosacījumu, ka tā tiek apstiprināta apelācijas sūdzības gadījumā).

59.

No tā izriet, ka, tā kā Komisijai spriedums nav labvēlīgs attiecībā uz tās prasījumiem Vispārējā tiesā atcelt lēmumus par CARDS un TACIS līdzekļu atgūšanu, apelācijas sūdzības lietās C‑160/22 P un C‑161/22 P ir pieņemamas.

60.

Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdas, nospriežot, ka lēmumi par CARDS un TACIS līdzekļu atgūšanu ietilpst līgumiskajā ietvarā, lai noteiktu tiesas kompetenci tos izskatīt, līdz ar to tie ir līgumtiesas, nevis tiesas, kas izskata tiesību akta atcelšanu, kompetencē. Komisija, gluži pretēji, uzskata, ka šie lēmumi ir apstrīdami tiesību akti LESD 263. panta izpratnē.

61.

Komisija argumentu pamatošanai izvirza trīs pamatus, kas, pēc pašas Komisijas domām, ir cieši saistīti un tādēļ ir aplūkojami kopā. Ar šiem pamatiem tā būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini kvalificējusi kā līguma slēgšanas tiesības tās publiskās varas prerogatīvas, kas tai ir piešķirtas ar regulām, lai aizsargātu Savienības finanšu intereses, un kuras izpaužas kā vienpusēja pārkāpumu konstatēšana, līguma cenu samazināšana un nepamatoti samaksāto summu atgūšana.

62.

Attiecībā uz Vispārējās tiesas pamatojumu šajā lietā vispirms tā atgādināja Tiesas pastāvīgo judikatūru kopš sprieduma Lito Maieftiko Gynaikologiko kai Cheirourgiko Kentro/Komisija (turpmāk tekstā – “spriedums Lito”) ( 11 ), saskaņā ar kuru Savienības tiesa nevar paplašināt savu jurisdikciju ārpus LESD 274. pantā noteiktajām robežām, kurā valsts tiesām ir piešķirta vispārējā jurisdikcija izskatīt strīdus, kuros Savienība ir puse. Tālab gadījumā, ja ir līgums starp prasītāju un kādu no Savienības iestādēm, Savienības tiesā, pamatojoties uz LESD 263. pantu var tikt celta prasība tikai tad, ja apstrīdētais akts ir paredzēts obligātu juridisku seku radīšanai, kas neietilpst līgumattiecībās, kuras saista puses, un kas nozīmē publiskās varas, kāda ir piešķirta līgumslēdzējai pusei – iestādei administratīvas iestādes statusā, prerogatīvu īstenošanu ( 12 ).

63.

Ņemot vērā šo divkāršo nosacījumu, Vispārējā tiesa noraidīja Komisijas argumentu, saskaņā ar kuru lēmumi par CARDS un TACIS līdzekļu atgūšanu tādēļ vien, ka tie tika pieņemti, pamatojoties uz atvasināto tiesību normām, ar kurām Komisijai tiek piešķirtas publiskās varas prerogatīvas, ietilpst “administratīvajā jomā” (pretstatā “līgumiskajai jomai”) ( 13 ).

64.

Vispārējās tiesas ieskatā, pieņemot, ka ar 2002. un 2018. gada finanšu regulām ( 14 ), kā arī FIA regulu Komisijai ar zināmiem nosacījumiem ir atļauts īstenot pasākumus, kas ietilpst publiskās varas prerogatīvās, no spriedumā Lito izvirzītajiem nosacījumiem izriet, ka ar to nepietiek, lai uzreiz izslēgtu minētos pasākumus no līgumiskā ietvara, jo šo regulu īstenošanas pamatā ir pienākumu neizpilde, kurā tiek vainota puse, kas ir iesaistīta līgumattiecībās ar Savienību ( 15 ).

65.

Vispārējā tiesa uzskata, ka pat tad, ja uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu procedūras vēl neietilpst līguma ietvaros, pēc līguma parakstīšanas līgumslēdzējai iestādei ir līgumiskas saistības pret izraudzīto pretendentu. Tālab līgumslēdzējai iestādei ar atvasināto tiesību normām piešķirto pilnvaru īstenošana, lai sodītu par iepirkuma procedūras laikā pieļautajiem pārkāpumiem, sākot no līguma parakstīšanas brīža, ietilpst līgumattiecībās. Šajā gadījumā noteicošie faktori tādējādi bija fakts, ka šīs pilnvaras tika izmantotas, lai gan puses jau bija uzņēmušās saistības viena pret otru saskaņā ar CARDS un TACIS līgumu, ka tās jau bija izpildījušas būtisku daļu vai pat visus attiecīgos pienākumus un ka apstrīdēto pasākumu rezultātā tika atceltas Komisijas saistības, kas izrietēja no līgumiem, proti, prasītājai veiktie maksājumi ( 16 ).

66.

Tādējādi saskaņā ar Vispārējās tiesas veikto analīzi nebija izpildīts otrais judikatūrā paredzētais nosacījums, lai līguma ietvaros pieņemtu aktu kvalificētu kā apstrīdamu aktu LESD 263. panta izpratnē, jo lēmumi par CARDS un TACIS līdzekļu atgūšanu varēja radīt tikai līgumā noteiktās sekas ( 17 ).

67.

Komisija it īpaši pirmajā pamatā apgalvo, ka Vispārējās tiesas argumentācija rada jaunu judikatūru, kas ietver tās kā publiskas varas prerogatīvu “līgumisku” izmantošanu. Šādi rīkojoties, tas sagrautu Savienības tiesību sistēmu, padarītu Komisijas pieņemto lēmumu noteikumus par neefektīviem, atņemtu tai publiskās varas prerogatīvas un atņemtu tai būtisku instrumentu Savienības finanšu interešu aizstāvībai.

68.

Tomēr šiem argumentiem nevar piekrist.

69.

Pretēji tam, ko apgalvo Komisija, strīdīgais Vispārējās tiesas pamatojums ir pareiza principu piemērošana, kas ir nostiprināti it īpaši spriedumos Lito un ADR (1). Tāpat tās risinājums neietekmē Komisijas kompetenci īstenot savas publiskās varas prerogatīvas, bet attiecas tikai uz tās kompetenci izskatīt šajā sakarā pieņemtos pasākumus (2).

70.

Kā norādījusi Vispārējā tiesa, saskaņā ar spriedumu Lito gadījumā, ja pastāv līgums, kas saista prasītāju ar Savienības iestādi, lai to varētu apstrīdēt, ceļot prasību atcelt tiesību aktu, pamatojoties uz LESD 263. pantu, tiesību aktam ir jāatbilst diviem nosacījumiem: tas ne tikai izriet no līgumslēdzējai iestādei kā administratīvai iestādei piešķirto publiskās varas prerogatīvu īstenošanas, bet arī tam ir jābūt vērstam uz saistošu juridisku seku radīšanu, kas neietilpst līgumattiecībās, kuras saista puses.

71.

No tā izriet, ka pretēji tam, ko apgalvo Komisija savā pirmajā pamatā, Vispārējā tiesa ir pamatoti uzskatījusi, ka tikai ar to, ka Komisijas īstenotās pilnvaras, pieņemot lēmumus par CARDS un TACIS līdzekļu atgūšanu, bija ārpuslīgumiskas, pat pieņemot, ka tas ir pierādīts, nepietiek, lai kvalificētu šos lēmumus kā apstrīdamus tiesību aktus saskaņā ar LESD 263. pantu, jo šiem lēmumiem nav seku ārpus līgumiskajām attiecībām starp lietas dalībniekiem.

72.

Šo secinājumu neatspēko fakts, uz kuru Komisija it īpaši norādīja savā pirmajā pamatā, kā arī tiesas sēdē, ka tai šīs pilnvaras tika piešķirtas kā administratīvai iestādei, lai sodītu par pārkāpumiem FIA regulas 4. panta un 2002. gada Finanšu regulas 103. panta izpratnē un aizsargātu Savienības budžetu. Tāpat ar to, ka Komisijai ir rīcības brīvība atgūt jau izmaksātās summas proporcionāli pieļauto pārkāpumu smagumam, nepietiek, lai secinātu, ka šajā sakarā veiktie pasākumi nevar tikt kvalificēti kā līgumiski, lai tos uzskatītu par strīdīgiem.

73.

Šādas pilnvaras, protams, līdzinās “administratīviem” pasākumiem, kas atšķiras no klasisko līgumisko tiesību un pienākumu īstenošanas, piemēram, prasības par zaudējumu atlīdzību par līguma nepienācīgu izpildi ( 18 ). Taču attiecībā uz Savienības iestāžu līgumiem tas tomēr nenozīmē, ka līgumslēdzējas iestādes pieņemtie akti, ar kuriem tiek īstenotas šādas pilnvaras, ir jākvalificē kā apstrīdami tiesību akti LESD 263. panta izpratnē, ja tie iekļaujas līgumiskajā ietvarā un nerada saistošas tiesiskās sekas, kas ir ārpus tām ( 19 ). Tas nebūtu saderīgi ar primārajās tiesībās noteikto tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmu, ja šo pilnvaru īstenošana automātiski radītu Savienības tiesas kompetenci saskaņā ar šo tiesību normu.

74.

Kā izriet no šo secinājumu 62. punktā izklāstītajiem sprieduma Lito apsvērumiem, divkāršais nosacījums, kas ir jāizpilda, lai Savienības pieņemtu aktu attiecībā uz līgumslēdzēju pusi varētu apstrīdēt ar prasību atcelt tiesību aktu, izriet no LESD noteiktās tiesiskās aizsardzības līdzekļu sistēmas. Saskaņā ar tā 272. un 274. pantu strīdi, kuros Savienība ir līgumslēdzēja puse, nav izslēgti no valstu tiesu jurisdikcijas, un Savienības tiesām ir jurisdikcija izšķirt strīdus, kas izriet no Savienības noslēgta līguma, tikai tad, ja šajā līgumā ir ietverta šķīrējklauzula par labu Savienības tiesām.

75.

Tālab, kā Tiesa ir konstatējusi sprieduma Lito 19. punktā un sprieduma ADR 64. punktā, ja Savienības tiesa atzītu savu kompetenci, pamatojoties uz LESD 263. pantu, lemt par tiesību aktu, kas ietilpst līgumiskā kontekstā, tiesiskumu, tad pastāvētu risks, ka LESD 272. pants zaudē jēgu. Turklāt gadījumā, ja līgumā nebūtu ietverta šķīrējklauzula par labu Savienības tiesām, tas varētu radīt risku paplašināt tās jurisdikciju, pārsniedzot LESD 274. pantā noteiktās robežas.

76.

Tieši šā jurisdikcijas sadalījuma dēļ apstrīdamā akta definīcija LESD 263. panta izpratnē līgumtiesību kontekstā ir iecerēta šaurāk nekā citos kontekstos. Tādējādi, ja tiesību akts attiecas uz Savienības līgumslēdzēju, lai tas būtu apstrīdams saskaņā ar LESD 263. pantu, nepietiek ar to, ka tas rada saistošas tiesiskās sekas tā adresātam; tāpat šīm saistošajām tiesiskajām sekām ir jābūt ārpus līgumattiecībām, kas saista puses ( 20 ). Šis Savienības līgumslēdzēju piekļuves atcelšanas tiesai ierobežojums neapdraud to tiesības celt prasību, ja tām ir efektīva tiesību aizsardzība tiesā, kas izskata līgumu ( 21 ).

77.

Līgumā pieņemtā lēmuma ārpuslīgumiskās sekas ir, piemēram, ja līgumslēdzējs, kas ir pārkāpis līgumu, uz laiku tiek izslēgts no citiem Savienības publiskā iepirkuma līgumiem un dotācijām vai ja šāds līgumslēdzējs tiek iekļauts Savienības iestāžu centrālajā datubāzē melnajā sarakstā ( 22 ).

78.

Šajā lietā Komisija nav pierādījusi, kādas būtu lēmuma par CARDS un TACIS līdzekļu atgūšanu sekas ārpus līgumiskajām attiecībām starp pusēm.

79.

Kā Vispārējā tiesa būtībā pamatoti ir konstatējusi, pat ja ar šiem lēmumiem tiek noteikts sods par pārkāpumu, kas pieļauts pirms strīdīgo līgumu noslēgšanas, šo lēmumu sekas ir tādas, ka prasītājai ir jāatmaksā maksājumi, ko Savienība ir veikusi par labu tai saskaņā ar šiem līgumiem. Tādējādi tie attiecas uz pušu tiesībām un pienākumiem saistībā ar minētajiem līgumiem. Sākotnēji šie maksājumi prasītājai bija jāveic tikai līguma noteikumu dēļ, un Savienība tos nebūtu veikusi, ja tie vēl nebūtu parakstīti. Tālab prasītājai noteiktais pienākums atmaksāt attiecīgās summas ietekmē tās kā Savienības līgumslēdzējas situāciju, bet neuzliek tai saistības, kas pārsniedz vai rada sekas ārpus šīm līgumattiecībām.

80.

Pat ja Komisijas veiktie pasākumi neattiecas uz prasītājas veikto līguma izpildi, ar tiem tā tiek sodīta kā Savienības līgumslēdzēja. Turklāt pati Komisija, it īpaši tiesas sēdē šajās lietās, uzsvēra, ka fakts, ka šajā lietā sodītie pārkāpumi tika izdarīti pirms līgumu noslēgšanas, nebija izšķirošs. Komisija uzskata, ka izšķirošais elements, lai strīdīgos lēmumus par atgūšanu kvalificētu kā apstrīdamus tiesību aktus LESD 263. panta izpratnē, ir tas, ka sodītā rīcība ir “pārkāpums” FIA regulas un 2002. gada Finanšu regulu izpratnē.

81.

Kā pamatoti norāda prasītāja, šāda nostāja ir pilnīgi neiedomājama, ņemot vērā Līgumā noteikto jurisdikcijas sadalījumu. Proti, ņemot vērā jēdziena “pārkāpums” plašo definīciju FIA regulas 1. pantā, nebūtu iespējams nošķirt pārkāpumus, kuru sankcijas būtu piekritīgas atcelšanas tiesai, no līgumsaistību pārkāpumiem, kuru sankcijas būtu piekritīgas līguma tiesai. Turklāt šāda situācija radītu tiesisko nenoteiktību gan Savienības līgumslēdzējiem, gan valstu tiesām.

82.

Visbeidzot ir jānorāda, ka Komisijas pieņemtie lēmumi par CARDS un TACIS līdzekļu atgūšanu šajā lietā atšķiras no lēmumiem, kas ir izpildes rīkojumi lietā ADR, LESD 299. panta izpratnē, kuri tika kvalificēti kā apstrīdami tiesību akti LESD 263. panta izpratnē. Proti, kā ir konstatējusi Tiesa, šādu lēmumu, kas ir izpildes rīkojumi (kas ļauj tieši izmantot piespiedu izpildi), sekas un saistošais spēks nevar izrietēt no līguma noteikumiem, bet gan tas izriet no LESD 299. panta, lasot to kopsakarā ar Finanšu regulas tiesību normu, kas ir juridiskais pamats šāda lēmuma pieņemšanai konkrētā gadījumā ( 23 ).

83.

Šajā gadījumā strīdīgajos lēmumos par līdzekļu atgūšanu, atšķirībā no lēmumiem, kas ir izpildes rīkojumi LESD 299. panta izpratnē, protams, ir noteikts pienākums maksāt, bet tie neļauj šo pienākumu izpildīt tieši, piespiedu kārtā. Tas tādēļ, ka piedziņas izpildes lēmuma ārpuslīgumiskās juridiskās sekas izriet no tā, ka Komisija ar vienpusēju, pašas pieņemtu suverēnu aktu pamato līgumiska prasījuma izpildi ( 24 ).

84.

Turklāt uz LESD 299. pantu balstīta lēmuma piespiedu izpilde var tikt apturēta tikai ar Tiesas nolēmumu, savukārt valsts tiesu iestāžu kompetencē ir tikai pārbaudīt izpildes pasākumu likumību. Tālab lēmumam, kas ir izpildes rīkojums LESD 299. panta izpratnē, ir jābūt Savienības tiesu jurisdikcijā ( 25 ). Tomēr šajā lietā Komisija nav pierādījusi, kādēļ, pēc tās domām, attiecīgie atgūšanas lēmumi būtu jāiekļauj Eiropas Savienības Tiesas jurisdikcijā.

85.

No iepriekš minētā izriet, ka otrais un trešais apelācijas sūdzības pamats ir neefektīvs. Ar šiem pamatiem Komisija būtībā norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, pasākumus, ko Komisija veikusi, izmantojot lēmumus par CARDS un TACIS līdzekļu atgūšanu, pielīdzinot līgumiskiem pasākumiem, piemēram, kā sankciju par pārkāpumu, kas ietekmē līguma noslēgšanu, vai “viltu” Beļģijas tiesību izpratnē, vai arī kā līguma saistošo seku atcelšanu ar atpakaļejošu spēku.

86.

Pat ja Vispārējā tiesa būtu kļūdījusies, analizējot šos pasākumus, izmantojot līgumisko tiesību prizmu, tomēr tā ir pareizi piemērojusi judikatūrā izvirzītos nosacījumus, lai analizētu, vai tiesību akti, kurus Komisija ir pieņēmusi attiecībā uz saviem līgumslēdzējiem, ir vai nav apstrīdami LESD 263. panta izpratnē. Tādējādi otrais un trešais apelācijas sūdzības pamats ir jānoraida un nav jāizvērtē konkrētie argumenti, kurus Komisija ir izvirzījusi šajos pamatos.

87.

Pretēji tam, ko apgalvo Komisija, Vispārējās tiesas pieņemtais risinājums neliedz tai iespēju īstenot pilnvaras sodīt pārkāpumus, kas tai ir piešķirtas ar FIA regulu un 2002. un 2018. gada Finanšu regulām. Vispārējā tiesa, kā, šķiet, apgalvo Komisija, nav lēmusi par tās kompetenci pieņemt lēmumus par CARDS un TACIS līdzekļu atgūšanu, bet vienīgi par tiesas kompetenci izskatīt prasības, kas celtas par šiem lēmumiem.

88.

Tādējādi Vispārējā tiesa nemaz neizvirzīja jautājumu par to, vai Komisijai bija tiesības pieņemt lēmumus par CARDS un TACIS līdzekļu atgūšanu, pamatojoties tikai uz FIA regulas 4. pantu un 2002. gada Finanšu regulas 103. pantu, vai arī bija nepieciešams, lai attiecīgie šo regulu noteikumi tiktu iekļauti arī līguma klauzulās, kā tas bija šajā gadījumā ( 26 ). Vispārējā tiesa uzskatīja, ka minētās regulas ir tieši piemērojamas strīdīgajiem līgumiem; tomēr tā konstatēja, ka katrā ziņā šajā lietā attiecīgie šo pašu regulu noteikumi bija pārņemti arī minēto līgumu noteikumos ( 27 ). Šādos apstākļos šajās lietās nav nepieciešams atrisināt jautājumu par to, vai Komisija tomēr varētu īstenot pilnvaras, kas tai piešķirtas ar FIA regulu un 2002. un 2018. gada Finanšu regulām, tādā gadījumā, ja iespēja izmantot šīs pilnvaras nebūtu norādīta līguma noteikumos.

89.

Kā Komisija paskaidroja tiesas sēdē, slēdzot līgumus, tai ir “dubulta loma”, proti: lai gan tai ir līgumiskas saistības, tā neīsteno savas intereses kā privāts līdzlīgumslēdzējs, bet īsteno savas pilnvaras, lai veiktu savus uzdevumus, tostarp politiku īstenošanu un Savienības finanšu interešu aizsardzību. Tādējādi, pat ja tā ir līgumslēdzēja, tā neizbeidz īpašās tiesības un pienākumus, kas tai ir kā valsts iestādei, un līdz ar to tās līgumi ir pakļauti režīmam, kas atšķiras no tā, kurš tiek piemērots līgumiem starp privātiem līgumslēdzējiem. Tas jo vairāk ir tā, ciktāl Savienības likumdevējs ar atvasināto tiesību aktiem tai ir piešķīris tādas rīcības pilnvaras attiecībā uz tās līgumslēdzējiem, kādas īstenotas šajā lietā ( 28 ).

90.

Tomēr tas nenozīmē, ka pasākumi, kas veikti saskaņā ar šīm pilnvarām, ietilpst atcelšanas tiesas kompetencē, ja šo pasākumu sekas iekļaujas līgumattiecībās, kas saista puses. Pretējā gadījumā tas būtu pretrunā LESD noteiktajam tiesu kompetenču sadalījumam Savienības noslēgto līgumu jomā, kā tas ir paskaidrots iepriekš 70.–76. punktā.

91.

Turklāt pretēji Komisijas apgalvojumiem, Vispārējās tiesas pieņemtais risinājums neatņem tās pieņemtajiem tiesību aktiem to efektivitāti, lai sodītu par tās līgumslēdzēju izdarītajiem pārkāpumiem, un neuzliek tai pienākumu vērsties tiesā, lai tā īstenotu savas pilnvaras, tādējādi liedzot tai aizsargāt Savienības finanšu intereses. Tādēļ Vispārējā tiesa nekādā veidā neapšaubīja to, ka vienpusēji lēmumi par līgumu izbeigšanu un samaksāto summu atgūšanu (tādā nozīmē, ka ar tiem tiek noteikts maksāšanas pienākums) stājas spēkā, tiklīdz tie ir pieņemti, neatkarīgi no līguma tiesneša iejaukšanās. Vienīgais, kas Komisijai ir jādara ar līguma tiesneša starpniecību, ir, piemērojot ADR judikatūru, jāiegūst izpildes rīkojums šo summu atgūšanai, ja līgumā nav ietverta šķīrējklauzula par labu Savienības tiesai. Kā tikko tika paskaidrots, tas izriet no primārajās tiesībās noteiktā jurisdikcijas sadalījuma līgumtiesību lietās.

92.

Visbeidzot, tiesas sēdē šajās lietās tika minētas Francijas administratīvās tiesības, kurām it īpaši administrācijas līgumu jomā ir zināma līdzība ar Savienības iestāžu administratīvajām tiesībām. Risinājums, saskaņā ar kuru tiek atzīts, ka pastāv līgumslēdzējas iestādes prerogatīvas, vienlaikus ieviešot pasākumus, kas veikti, īstenojot šīs pilnvaras, atzīt līguma tiesas, nevis tiesas, kas izskata lietu par atcelšanu, kompetencē, atbilst arī Francijas administratīvajās tiesībās pieņemtajam risinājumam ( 29 ).

93.

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Komisijas izvirzītie argumenti, lai pierādītu Vispārējās tiesas pieļautās kļūdas spriedumos T‑795/19 un T‑796/19, nevar tikt atbalstīti. Apelācijas sūdzības lietā C‑160/22 P un lietā C‑161/22 P ir jānoraida.

94.

Kā norādīts iepriekš ( 30 ), lietas C‑597/22 P priekšmets ir lēmumi, kas ir izpildes rīkojumi LESD 299. panta izpratnē un ko Komisija ir pieņēmusi pret prasītāju, lai atgūtu summas, kas pieprasītas ar lēmumiem par CARDS un TACIS līdzekļu atgūšanu.

95.

Ar spriedumu T‑408/21 Vispārējā tiesa atcēla šos lēmumus, kas ir izpildes rīkojumi, piemērojot principus, kuri izriet no sprieduma lietā ADR. Kā norādīja Vispārējā tiesa ( 31 ), minētajā spriedumā Tiesa nosprieda, ka Komisija nevar pieņemt lēmumu, kas ir izpildes rīkojums līgumattiecību kontekstā, ja šajās attiecībās nav ietverta šķīrējklauzula par labu Savienības tiesām un tādējādi tās ir piekritīgas dalībvalsts tiesām.

96.

Tādējādi no Vispārējās tiesas risinājuma spriedumos T‑795/19 un T‑796/19, saskaņā ar kuru lēmumiem par CARDS un TACIS līdzekļu atgūšanu ir līgumisks raksturs, izriet, ka Komisijai nebija pilnvaru pieņemt lēmumus, kas ir izpildes rīkojumi to īstenošanai, jo CARDS un TACIS līgumos nav ietverta šķīrējklauzula par labu Savienības tiesai.

97.

Ar apelācijas sūdzību lietā C 597/22 P Komisija apgalvo, ka šis secinājums, ko Vispārējā tiesa ir izdarījusi spriedumā T‑408/21, ir kļūdains, jo tās secinājums attiecībā uz lēmumu par CARDS un TACIS līdzekļu atgūšanu līgumisko raksturu spriedumos T‑795/19 un T‑796/19 pats ir kļūdains.

98.

No tā izriet, kā to atzīst pati Komisija, ka, ja Tiesa apstiprina lēmumu par CARDS un TACIS līdzekļu atgūšanu līgumisko raksturu, tas atņem Komisijai pilnvaras pieņemt CARDS un TACIS izpildes lēmumus un pamatojumu tās apelācijas sūdzībai lietā C‑597/22 P.

99.

Tādējādi atbilstoši manam priekšlikumam lietās C‑160/22 P un C‑161/22 P, proti, apstiprināt Vispārējās tiesas pieņemto risinājumu spriedumos T‑795/19 un T‑796/19, ierosinu Tiesai apstiprināt arī Vispārējās tiesas spriedumā T‑408/21 pieņemto risinājumu un līdz ar to noraidīt apelācijas sūdzību lietā C‑597/22 P.

100.

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka gan apelācijas sūdzības apvienotajās lietās C‑160/22 P un C‑161/22 P, gan apelācijas sūdzība lietā C‑597/22 P ir jānoraida.

101.

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

102.

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktu, kas, pamatojoties uz Tiesas Reglamenta 184. panta 1. punktu, ir piemērojams apelācijas tiesvedībā, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

103.

Tā kā Komisijai nolēmums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus atbilstoši prasītājas prasījumiem.

104.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai apvienotajās lietās C‑160/22 P un C‑161/22 P un lietā C‑597/22 P lemt šādi: