Prasība, kas celta 2021. gada 28. aprīlī – Illumina/Komisija

(Lieta T-227/21)

(2021/C 252/37)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Illumina, Inc. (Vilmingtona, Delavēra, Amerikas Savienotās Valstis) (pārstāvji: D. Beard, QC, un P. Chappatte, advokāts)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasījumi

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

—

atcelt Eiropas Komisijas 2021. gada 19. aprīļa lēmumu (lieta COMP/M.10188) saskaņā ar Regulas 139/2004/EK par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju (1) 22. panta 3. punktu, ar kuru Komisija pieņēma Francijas Autorité de la Concurrence2021. gada 9. marta lietas nodošanas pieprasījumu saskaņā ar Apvienošanās regulas 22. panta 1. punktu un apstiprināja savu kompetenci izvērtēt Illumina, Inc. un GRAIL Inc. koncentrāciju atbilstoši Apvienošanās regulai;

—	atcelt piecus turpmākos lēmumus par lietu apvienošanu, ko Komisija pieņēmusi attiecībā uz Nīderlandi, Beļģiju, Grieķiju, Islandi un Norvēģiju, ļaujot tām pievienoties lietas nodošanas pieprasījumam;

—	atcelt lietas nodošanas pieprasījumu;

—

ja un, ciktāl nepieciešams, atcelt Komisijas 2021. gada 11. marta lēmumu, ar kuru tā informēja Illumina, ka Komisija ir saņēmusi lietas nodošanas pieprasījumu, un kura tiesiskās sekas atbilstoši Apvienošanās regulas 22. panta 4. punkta otrajam teikumam bija tādas, ka Illumina tika liegts īstenot koncentrāciju atbilstoši Apvienošanās regulas 7. pantam;

—	piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas radušies šajā tiesvedībā.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatošanai prasītāja izvirza četrus prasības pamatus.

Ar pirmo prasības pamatu tiek apgalvots, ka Komisijas lēmums izvērtēt koncentrāciju nav tās kompetencē. It īpaši:

—	lēmumā ir pieļauta kļūda, nosakot Apvienošanās regulas mērķi;

—	lēmumā nav atzīts, ka lietu nodošana saskaņā ar Apvienošanās regulas 22. pantu (un tās 9. pantu) ir izņēmuma gadījums un attiecīgās pilnvaras ir interpretējamas šauri;

—	lēmumā ir pieļauta kļūda, izvērtējot Apvienošanās regulas 22. panta likumdošanas vēsturi;

—	lēmumā ir pieļauta kļūda, interpretējot Apvienošanās regulas 22. panta formulējumu;

—	Komisija ir interpretējusi lēmumu pretēji subsidiaritātes, tiesiskās drošības un samērīguma principiem.

Ar otro prasības pamatu tiek apgalvots, ka Komisijas lēmums izvērtēt koncentrāciju nav spēkā esošs, jo Francijas konkurences iestādes iesniegtais lietas nodošanas pieprasījums ir novēlots un/vai lēmums, ņemot vērā Komisijas kavēšanos, ir pretrunā tiesiskajai drošībai un labai pārvaldībai. Konkrētāk:

—

Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu, interpretējot un piemērojot Apvienošanās regulas 22. panta 1. punktā ietverto jēdzienu “darīt[s] zinām[s]”, aprēķinot dienu, kad sākās 15 darba dienu laikposms, un kļūdaini nav atzinusi ka pieprasījums ir novēlots, un tādējādi Komisijai nav pilnvaru pieņemt lēmumu.

—

turklāt vai pakārtoti, ja un, ciktāl koncentrācija tika “darīta zināma” Francijas iestādēm (un/vai citām dalībvalstīm) ar uzaicinājuma vēstuli saskaņā Apvienošanās regulas 22. panta 5. punktu, Komisijas kavēšanās, sagatavojot uzaicinājuma vēstuli, bija pretrunā tiesiskās drošības pamatprincipam un pienākumam rīkoties saprātīgā termiņā atbilstoši labas pārvaldības principam.

Ar trešo prasības pamatu tiek apgalvots, ka Komisijas lēmums izvērtēt koncentrāciju ir uzskatāms par tās politikas maiņu, kas ir pretrunā Illumina tiesiskajai paļāvībai un tiesiskajai drošībai, jo komisāre M. Vestagere 2020. gada 11. septembrī bija paudusi konkrētu un beznosacījumu apgalvojumu, ka pēc jauno vadlīniju publicēšanas Komisijas politikā notiks izmaiņas saistībā ar atbilstoši 22. pantam izskatāmajām lietām. Tomēr uzaicinājuma vēstule bija nosūtīta pirms jauno vadlīniju publicēšanas, proti, brīdī, kad Komisijas politika bija tāda, ka dalībvalstīm tiek lūgts atturēties no lietu nodošanas pieprasījumiem, saistībā ar kuriem tām nav kompetences saskaņā ar to pašu tiesībām. Komisija tādējādi īstenoja savu jauno politiku pirms tās jauno vadlīniju saistībā ar 22. pantu publicēšanas, pretrunā Illumina tiesiskajai paļāvībai un tiesiskajai drošībai.

Ar ceturto prasības pamatu tiek apgalvots, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdas faktos un vērtējumā, kas apdraud Komisijas lēmuma izvērtēt koncentrāciju pamatu. Konkrētāk:

—	uzaicinājuma vēstulē un lietas nodošanas pieprasījumā bija svarīgas kļūdas faktos un/vai pastāvēja negodīga procedūra/tiesību uz aizstāvību neievērošana, kuru dēļ lēmums un/vai pieprasījums ir nelikumīgi;

—	Komisija esot pieļāvusi kļūdu, secinot, ka ir ietekmēta tirdzniecība starp dalībvalstīm, jo tai neesot bijusi pienācīga pierādījumu bāze;

—	Komisija esot pieļāvusi kļūdu, secinot, ka koncentrācija var nopietni ietekmēt tirdzniecību, jo tai neesot bijusi pienācīga pierādījumu bāze.

(1) Padomes Regula (EK) Nr. 139/2004 (2004. gada 20. janvāris) par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju (EK Apvienošanās Regula) (OV 2004, L 24, 1. lpp.).