Pagaidu versija

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)

2024. gada 17. jūlijā 

Piekļuve dokumentiem – Regula (EK) Nr. 1049/2001 – Dokumenti, kuri attiecas uz Komisijas veiktu vakcīnu iegādi saistībā ar Covid‑19 pandēmiju – Daļējs piekļuves atteikums – Izņēmums saistībā ar personas datu aizsardzību – Izņēmums saistībā ar trešās personas komerciālo interešu aizsardzību – Pienākums norādīt pamatojumu – Paredzama, nevis tikai hipotētiska izvirzīto interešu aizskāruma riska esamība – Samērīguma princips

Lietā T‑761/21

Fabien Courtois, ar dzīvesvietu Rieijmalmezona [Rueil‑Malmaison] (Francija), un pārējie prasītāji, kuru vārdi norādīti pielikumā (*) un kurus pārstāv A. Durand un T. Saint‑Martin, advokāti,

prasītāji,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv C. Ehrbar, G. Gattinara un A. Spina, pārstāvji,

atbildētāja,

VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs J. Svenningsens [J. Svenningsen], tiesneši K. Makiokī [C. Mac Eochaidh] (referents) un H. Martins i Peress de Nanklaress [J. Martín y Pérez de Nanclares],

sekretāre: H. Ēriksone [H. Eriksson], administratore,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu, it īpaši:

–        prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2021. gada 6. decembrī,

–        Komisijas pieteikumu par tiesvedības izbeigšanu pirms sprieduma taisīšanas, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2022. gada 1. martā,

–        grozījumu rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2022. gada 6. aprīlī,

–        Komisijas apsvērumus par grozījumu rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti 2022. gada 29. aprīlī,

–        2022. gada 7. jūlija rīkojumu, ar kuru Vispārējā tiesa nolēma atlikt pieteikuma par tiesvedības izbeigšanu pirms sprieduma taisīšanas izskatīšanu līdz galīgā nolēmuma taisīšanai,

–        repliku un atbildi uz repliku, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegtas attiecīgi 2022. gada 8. oktobrī un 5. decembrī,

–        2023. gada 2. marta rīkojumu, ar kuru Vispārējā tiesa kā pierādījumu savākšanas pasākumu uzdeva Komisijai iesniegt pilnus konkrētu dokumentu tekstus,

pēc 2023. gada 18. oktobra tiesas sēdes, kuras laikā prasītāji atsauca vienu no pamatiem par akta autora kompetences neesamību,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar prasību, kas pamatota ar LESD 263. pantu, prasītāji – Fabien Courtois un pārējās fiziskās personas, kuru vārdi norādīti pielikumā, lūdz atcelt Eiropas Komisijas 2022. gada 28. februāra Lēmumu C(2022) 1359 final, kurš pieņemts saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV 2001, L 145, 43. lpp.) 4. pantu un ar kuru viņiem piešķirta daļēja piekļuve konkrētiem dokumentiem, kuri attiecas uz šīs iestādes veiktu vakcīnu iegādi saistībā ar Covid‑19 pandēmiju, kā arī minētā lēmuma franču valodas versiju, kas paziņota 2022. gada 31. martā.

I.      Tiesvedības priekšvēsture

2        2020. gada 14. aprīlī Eiropas Savienības Padome pieņēma Padomes Regulu (ES) 2020/521, ar ko aktivizē ārkārtas atbalstu saskaņā ar Regulu (ES) 2016/369 un groza tās noteikumus, ņemot vērā COVID‑19 uzliesmojumu (OV 2020, L 117, 3. lpp.). Ar šo regulu Padome aktivizēja ārkārtas atbalstu, kas ieviests ar Padomes Regulu (ES) 2016/369 (2016. gada 15. marts) par ārkārtas atbalsta sniegšanu Savienībā (OV 2016, L 70, 1. lpp.) un kas bija viens no pasākumiem, kas ļautu Eiropas Savienībai kā vienotam veselumam risināt ar Covid‑19 pandēmiju saistīto krīzes situāciju solidaritātes gaisotnē, ņemot vērā ierobežojumus, ko rada vīrusa straujā izplatīšanās, un šī uzliesmojuma plaša mēroga un starptautisko būtību un sekas, kuru dēļ uz to jāreaģē visaptveroši.

3        2020. gada 17. jūnijā Komisija publicēja paziņojumu “ES stratēģija “Covid‑19 vakcīnas”” (COM/2020/245 final). Šī stratēģija, kuras mērķis bija paātrināt Covid‑19 vakcīnu izstrādi, ražošanu un izplatīšanu, balstījās uz diviem pīlāriem. Pirmais no tiem bija nodrošināt vakcīnas ražošanu Savienībā pietiekamā apjomā un tādējādi pietiekamu piegādi tās dalībvalstīm, izmantojot Ārkārtas atbalsta instrumentu, kas tika aktivizēts ar Regulu 2020/521, un noslēdzot ar vakcīnu ražotājiem pirkuma priekšlīgumus. Otrais bija pielāgot Savienības tiesisko regulējumu pašreizējai steidzamības situācijai un izmantot esošo regulatīvo elastību nolūkā paātrināt vakcīnu izstrādi, apstiprināšanu un pieejamību, vienlaikus uzturot vakcīnu kvalitātes, drošuma un iedarbīguma standartus.

4        Šajā kontekstā Komisija precizēja, ka dalībvalstis piedalīsies minētajā procesā jau no paša sākuma un ka visas iesaistītās dalībvalstis tiks pārstāvētas koordinācijas padomē (turpmāk tekstā – “koordinācijas padome”), kas pirms pirkuma priekšlīgumu parakstīšanas palīdzēs Komisijai visos ar šiem līgumiem saistītajos aspektos. Tā arī precizēja, ka kopīga sarunu grupa (turpmāk tekstā – “kopīgā sarunu grupa”), kuras sastāvā būs Komisija un neliels skaits dalībvalstu ekspertu, risinās sarunas par to pirkuma priekšlīgumu nosacījumiem, kas tiks noslēgti visu iesaistīto dalībvalstu vārdā. Komisija arī apstiprināja, ka tā būs atbildīga par iepirkuma procesu dalībvalstu vārdā un noslēgtajiem pirkuma priekšlīgumiem.

5        Komisija norāda, ka ierosinātais satvars bija jāuzskata par “apdrošināšanas polisi”, saskaņā ar kuru daļa riska no farmācijas nozares tika pārnesta uz valsts iestādēm un apmaiņā pret to tika garantēts, ka dalībvalstīm veiksmīgas vakcīnas izstrādes gadījumā tiktu nodrošināta taisnīga un cenas ziņā pieejama piekļuve vakcīnai.

6        Ar 2021. gada 24. maija vēstuli, kas adresēta Komisijai, kā arī ar tās pašas dienas elektroniskā pasta vēstuli, kas adresēta Komisijas Ģenerālsekretariātam un kura reģistrēta 2021. gada 15. jūnijā ar atsauci GESTDEM 2021/3395, divi advokāti “platformas “https://dejavu/legal/” pirmo 86 000 lūgumraksta iesniedzēju vārdā un interesēs” (turpmāk tekstā – “lūgumraksts”), tos (viņu vidū bija arī prasītāji) pārstāvot, atbilstoši Regulai Nr. 1049/2001 lūdza piekļuvi noteiktam skaitam dokumentu, kuri attiecas uz vakcīnu iegādi, ko Komisija veikusi dalībvalstu vārdā, saistībā ar Covid‑19 pandēmiju (turpmāk tekstā – “sākotnējais pieteikums”). Elektroniskā pasta vēstulē bija iekļauts arī lūgums sniegt informāciju.

7        Konkrēti, sākotnējais pieteikums par iepirkumu nolīgumiem, kas parakstīti starp Komisiju un vakcīnu ražotājiem, Savienības pārstāvju, kuri piedalījās sarunās ar šiem ražotājiem, identitāti un tiešajām vai netiešajām interešu deklarācijām starp šiem pārstāvjiem un minētajiem vakcīnu ražotājiem, attiecās uz šādiem dokumentiem:

“1.      Visiem līgumiem, ko Eiropas Komisija parakstījusi, piemērojot [Regulu 2020/521], konkrēti, līgumiem ar:

Pfizer‑Biontech;

Moderna;

Johnson & Johnson;

Astrazeneca.

Precizējot, ka:

(a)      ar līgumu jāsaprot jebkur[a] nodomu vēstule, vienkārša pasūtījuma veidlapa, memorandum of understanding, līgums, nolīgums, papildu vienošanās, vienpusējs vai savstarpējs solījums;

(b)      nevienu no paziņotajiem dokumentiem NEVAR grozīt, ierobežot piekļuvi tam, aizklāt tā saturu vai slēpt jebkādu tajā iekļautu informāciju, vai arī daļēji vai nepilnīgi paziņot.

2.      Sarakstu, lēmumiem par iecelšanu un Savienības pārstāvju pilno identitāti saistībā ar sarunām par līgumiem (vārds, UZVĀRDS, profesionālais vai institucionālais amats).

3.      Tiešajām vai netiešajām interešu deklarācijām starp 2) punktā minētajiem Eiropas Savienības pārstāvjiem un vakcīnu un citu zāļu ražotājiem, ieguldītājiem tajās un finansētājiem.”

8        Ar 2021. gada 30. jūlija vēstuli Komisijas Veselības un pārtikas nekaitīguma ģenerāldirektorāta (ĢD) (turpmāk tekstā – “DG Santé”) ģenerāldirektore atbildēja uz sākotnējo lūgumu un norādīja, ka viņa bija identificējusi 46 dokumentus, kas atbilda sākotnējam pieteikumam, proti, četrus pirkuma priekšlīgumus un trīs pirkuma līgumus, kurus Komisija noslēgusi ar AstraZeneca, Pfizer‑BioNTech, Janssen un Moderna, 17 dokumentus ar nosaukumu “Saprašanās memoranda projekts” (draft term sheet) un 22 deklarācijas par interešu konflikta neesamību. Viņa norādīja, ka daļēja piekļuve tika piešķirta iepriekš norādītajiem pirkuma priekšlīgumiem un pirkuma līgumiem, kuru daļēji aizklātās versijas bija publicētās vienā no tā tīmekļvietnēm. Līgumu daļas tika aizklātas, pamatojoties uz izņēmumiem saistībā ar privātās dzīves un personas neaizskaramības aizsardzību, uzņēmumu komerciālo interešu aizsardzību un iestāžu lēmumu pieņemšanas procesu aizsardzību, kas attiecīgi paredzēti Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā, 4. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā un 4. panta 3. punktā. Šajās līgumu daļās esot ietverta komerciāli sensitīva informācija, konkrēti, par uzņēmumiem, to apakšuzņēmējiem un saistītajiem uzņēmumiem, tai skaitā, zinātniska informācija par vakcīnām, cenu, vakcīnu ieviešanas grafiku, ražošanas spēju, zinātību un ekspertu un partneru iesaisti, komerciālo stratēģiju, un cita informācija, kurai ir komerciāla nozīme. Daļēja piekļuve tika piešķirta arī deklarācijām par interešu konflikta neesamību, nosūtot prasītājiem tikai vienu eksemplāru, jo šie dokumenti atšķīrās vienīgi attiecībā uz parakstītāja vārdu, parakstu un parakstīšanas datumu. Informācija tika aizklāta, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzēto izņēmumu saistībā ar privātās dzīves un personas neaizskaramības aizsardzību. Savukārt Komisija norādīja, ka, pamatojoties uz izņēmumiem saistībā ar uzņēmumu komerciālo interešu aizsardzību un iestāžu lēmumu pieņemšanas procesu aizsardzību, kas paredzēti Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā un 4 panta 3. punktā, pilnīgi jāatsaka piekļuve 17 “saprašanās memoranda projektiem” un – pamatojoties arī uz izņēmumu saistībā ar iestāžu lēmumu pieņemšanas procesu aizsardzību, kas paredzēts minētās regulas 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā – sešiem minētajiem “saprašanās memoranda projektiem”.

9        2021. gada 13. augustā prasītāji atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 7. panta 2. punktam iesniedza atkārtotu pieteikumu, lūdzot Komisiju pārskatīt savu nostāju attiecībā uz visiem dokumentiem, kuriem piekļuve tika atteikta vai nu daļēji, vai pilnīgi (turpmāk tekstā – “atkārtotais pieteikums”).

10      2021. gada 24. septembrī Komisija paziņoja prasītājiem, ka tā joprojām nespēj atbildēt uz atkārtoto pieteikumu. Tā kā atbilde uz atkārtoto pieteikumu netika sniegta, attiecībā uz minēto pieteikumu, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 8. panta 3. punktu, šajā datumā tika pieņemts netiešs lēmums par noraidīšanu (turpmāk tekstā – “netiešais lēmums par noraidīšanu”).

11      2022. gada 28. februārī, konsultējusies ar attiecīgajiem farmācijas uzņēmumiem (turpmāk tekstā – “attiecīgie uzņēmumi”) atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 4. punktam, Komisija, piemērojot Regulas Nr. 1049/2001 4. pantu, pieņēma Lēmumu C(2022) 1359 final (turpmāk tekstā – “tiešais lēmums”), kurš prasītājiem angļu valodā tika paziņots 2022. gada 1. martā. Komisija norādīja, ka tiešais lēmums ātruma apsvērumu dēļ tika paziņots angļu valodā un ka šī lēmuma tulkojums franču valodā prasītājiem tiks paziņots drīzumā.

12      Komisija tiešajā lēmumā norādīja, ka atkārtotā pieteikuma izvērtēšanas laikā Ģenerālsekretariāts atkārtoti izskatīja DG Santé sniegto atbildi uz sākotnējo pieteikumu, ka pēc šīs atkārtotās izskatīšanas tika grozīts to dokumentu sarakts, uz kuriem attiecās pieteikums par piekļuvi dokumentiem, un ka identificēto dokumentu skaits bija 66.

13      Konkrēti, šo grozījumu rezultātā tika izslēgti visi 17 dokumenti, kurus DG Santé iepriekš bija identificējis kā “saprašanās memoranda projektus” un kuriem, atbildot uz sākotnējo pieteikumu, tika pilnībā atteikta piekļuve (skat. šī sprieduma 8. punktu), un tika pievienoti jauni dokumenti, kuriem tika piešķirta daļēja piekļuve, tostarp pirkuma priekšlīgumi, pirkuma līgumi un 31 vēstule, kas attiecās uz saraksti starp Komisiju un dalībvalstīm. Turklāt plašāka daļēja piekļuve tika piešķirta četriem pirkuma priekšlīgumiem un trīs pirkuma līgumiem, kuriem daļēja piekļuve jau bija piešķirta pēc sākotnējā pieteikuma.

14      Tādējādi ar tiešo lēmumu daļēja piekļuve tika piešķirta šādiem pirkuma priekšlīgumiem un pirkuma līgumiem (turpmāk tekstā – “attiecīgie līgumi”):

–        starp Komisiju un AstraZeneca noslēgtajam pirkuma priekšlīgumam (atsauce Ares(2020)4849918, 1. dokuments);

–        starp Komisiju un Sanofi‑GSK noslēgtajam pirkuma priekšlīgumam (atsauce Ares(2020)5034184, 2. dokuments);

–        starp Komisiju un Janssen Pharmaceutica noslēgtajam pirkuma priekšlīgumam (atsauce Ares(2020)5806059, 3. dokuments);

–        starp Komisiju un BioNTech‑Pfizer noslēgtajam pirkuma priekšlīgumam (atsauce Ares(2021)256798, 4. dokuments);

–        starp Komisiju un BioNTech‑Pfizer noslēgtajam pirkuma līgumam (atsauce Ares(2021)1601544, 5. dokuments);

–        otrā starp Komisiju un BioNTech‑Pfizer noslēgtā pirkuma līguma pirmajai un otrajai daļai (atsauce Ares(2021)3404228, 6. dokuments);

–        starp Komisiju un CureVac noslēgtajam pirkuma priekšlīgumam (atsauce Ares(2021)256728, 7. dokuments);

–        starp Komisiju un Moderna noslēgtajam pirkuma priekšlīgumam (atsauce Ares(2021)256592, 8. dokuments);

–        starp Komisiju un Moderna noslēgtajam pirkuma līgumam (atsauce Ares(2021)1601566, 9. dokuments);

–        starp Komisiju un Moderna noslēgtā pirkuma līguma grozījumiem I (atsauce Ares(2021)7098313, 10. dokuments);

–        starp Komisiju un Moderna noslēgtā pirkuma līguma grozījumiem II (atsauce Ares(2021)5602046, 11. dokuments);

–        starp Komisiju un Novavax noslēgtajam pirkuma priekšlīgumam (atsauce Ares(2021)6475411, 12. dokuments);

–        starp Komisiju un Valneva noslēgtajam pirkuma priekšlīgumam (atsauce Ares(2021)7403909, 13. dokuments).

15      Daļēja piekļuve tika piešķirta arī šādiem dokumentiem:

–        koordinācijas padomes 2020. gada 18. jūnija pirmās sanāksmes protokolam saistībā ar Savienības vienotu pieeju Covid‑19 vakcīnu iegādei (atsauce Ares(2020)6521773, 14. dokuments);

–        Austrijas federālā ministra vēstulei, kas adresēta par veselību atbildīgajam Komisijas loceklim, par pārskatīto Covid‑19 vakcīnu nolīguma projektu un koordinācijas padomē iecelto locekli (atsauce Ares(2020)3225023, 15. dokuments);

–        Čehijas veselības ministra vēstulei par nolīgumu Covid‑19 vakcīnu iegādei (atsauce Ares(2020)3225220, 16. dokuments);

–        Īrijas vēstulei par nolīgumu un koordinācijas padomē iecelto locekli Covid‑19 vakcīnu pirkuma priekšlīgumiem (atsauce Ares(2020)3225086, 17. dokuments);

–        Horvātijas Republikas atbildei uz Komisijas locekļa, kurš ir atbildīgs par veselību, vēstuli veselības ministram (atsauce Ares(2020)3247430, 18. dokuments);

–        Horvātijas Republikas 2020. gada 15. septembra elektroniskā pasta vēstulei par aizvietošanu (atsauce Ares(2020)3247430, 19. dokuments);

–        Dānijas Karalistes atbildes vēstulei uz veselības ministra vēstuli Komisijas loceklim, kurš ir atbildīgs par veselību (atsauce Ares(2020)3225169, 20. dokuments);

–        Vācijas federālā ministra atbildes vēstulei, kas adresēta par veselību atbildīgajam Komisijas loceklim, par vakcīnu nolīguma projektu (atsauce Ares(2020)3225035, 21. dokuments);

–        Itālijas Republikas atbildei uz Covid‑19 vakcīnu nolīguma projektu (atsauce Ares(2020)3225266, 22. dokuments);

–        Luksemburgas veselības ministra vēstulei, kas adresēta par veselību atbildīgajam Komisijas loceklim (atsauce Ares(2020)3225162, 23. dokuments);

–        Bulgārijas veselības ministra vēstulei, kas nosūtīta par veselību atbildīgā Komisijas locekļa zināšanai (atsauce Ares(2020)3225058, 24. dokuments);

–        Kipras Republikas elektroniskā pasta vēstulei par koordinācijas padomē iecelto locekli (atsauce Ares(2020)3247154, 25. dokuments);

–        Kipras Republikas 2020. gada 1. septembra elektroniskā pasta vēstulei par jaunajiem ieceltajiem kandidātiem (atsauce Ares(2020)4551254, 26. dokuments);

–        Kipras Republikas 2020. gada 4. septembra elektroniskā pasta vēstulei par locekļa aizstājēja iecelšanu (atsauce Ares(2020)3247154, 27. dokuments);

–        Francijas Republikas atbildei uz Komisijas locekļa, kurš ir atbildīgs par veselību, vēstuli, kas nosūtīta solidaritātes un veselības ministra zināšanai (atsauce Ares(2020)3225074, 28. dokuments);

–        Latvijas veselības ministra vēstulei, kas adresēta par veselību atbildīgajam Komisijas loceklim (atsauce Ares(2020)3225332, 29. dokuments);

–        Lietuvas veselības ministra atbildei uz vēstuli par Covid‑19 vakcīnu iegādi (atsauce Ares(2020)3196684, 30. dokuments);

–        Slovēnijas Republikas atbildei uz vēstuli par Covid‑19 vakcīnu iegādi (atsauce Ares(2020)3224440, 31. dokuments);

–        Igaunijas Republikas pastāvīgās pārstāvniecības atbildei uz pārskatīto Covid‑19 nolīguma projektu (atsauce Ares(2020)3224457, 32. dokuments);

–        Grieķijas Republikas atbildei uz Komisijas locekļa, kurš ir atbildīgs par veselību, vēstuli veselības ministram (atsauce Ares(2020)3247097, 33. dokuments);

–        Spānijas Karalistes pastāvīgās pārstāvniecības atbildei uz 2020. gada 16. jūnija vēstuli par pārskatīto Covid‑19 vakcīnu nolīguma projektu (atsauce Ares(2020)3224489, 34. dokuments);

–        Portugāles veselības ministra atbildei uz Komisijas locekļa, kurš ir atbildīgs par veselību, vēstuli par piekrišanu vakcīnu iegādes nolīguma projektam (atsauce Ares(2020)3225012, 35. dokuments);

–        Somijas sociālo lietu un veselības ministra atbildei par Covid‑19 vakcīnām (atsauce Ares(2020)3150427, 36. dokuments);

–        Ungārijas atbildes vēstulei par sadarbību Covid‑19 vakcīnu iegādes jomā (atsauce Ares(2020)3177860, 37. dokuments);

–        Maltas Republikas atbildei uz Komisijas locekļa, kurš ir atbildīgs par veselību, vēstuli par pārskatīto Covid‑19 vakcīnu nolīguma projektu (atsauce Ares(2020)3225207, 38. dokuments);

–        Rumānijas atbildei uz Covid‑19 vakcīnu nolīguma projektu (atsauce Ares(2020)3225251, 39. dokuments);

–        Slovākijas Republikas atbildei uz Komisijas locekļa, kurš ir atbildīgs par veselību, vēstuli veselības ministram (atsauce Ares(2020)3247222, 40. dokuments);

–        Zviedrijas Karalistes atbildei uz Komisijas locekļa, kurš ir atbildīgs par veselību, vēstuli veselības ministram (atsauce Ares(2020)3247528, 41. dokuments);

–        Nīderlandes Karalistes atbildei uz vēstuli “Covid‑19 vakcīnu nolīguma tulkojums” (atsauce Ares(2020)3726636, 42. dokuments);

–        Beļģijas veselības ministra vēstulei (atsauce Ares(2020)3225236, 43. dokuments);

–        Polijas Republikas nodomu vēstulei par pievienošanos nolīgumam par Covid‑19 vakcīnu iniciatīvu (atsauce Ares(2020)3225179, 44. dokuments);

–        deklarācijām par interešu konflikta neesamību, ko parakstījis katrs kopīgās sarunu grupas loceklis (atsauce Ares(2021)4288779, 45.-66. dokuments, tostarp viens eksemplārs, kurš jau tika paziņots, atbildot uz sākotnējo pieteikumu).

16      Komisija tiešajā lēmumā norādīja, ka izņēmums saistībā ar privātās dzīves un personas neaizskaramības aizsardzību ir piemērojams visiem attiecīgajiem līgumiem un citiem šī sprieduma 14. ‑15. punktā uzskaitītajiem dokumentiem un ka attiecīgajiem līgumiem ir piemērojams arī izņēmums saistībā ar uzņēmumu komerciālo interešu aizsardzību.

17      2022. gada 31. martā prasītājiem tika paziņota tiešā lēmuma franču valodas versija.

II.    Lietas dalībnieku prasījumi

18      Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt netiešo lēmumu par noraidīšanu;

–        atcelt tiešo lēmumu;

–        atcelt tiešā lēmuma 2022. gada 31. marta franču valodas versiju;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

19      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atzīt, ka par prasību, kas vērsta pret netiešo lēmumu par noraidīšanu, vairs nav jālemj;

–        noraidīt grozīto prasību par tiešo lēmumu kā nepamatotu;

–        noraidīt prasību, kas vērsta pret tiešā lēmuma 2022. gada 31. marta franču valodas versiju, kā nepieņemamu;

–        piespriest prasītājiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

III. Juridiskais pamatojums

A.      Par prasītāju locus standi

20      Apsvērumos par grozījumu rakstu, kā arī atbildes rakstā uz repliku Komisija izvirzīja noteiktas šaubas par visu prasītāju tiesībām celt prasību. Šajā ziņā tā norādīja, ka ir sarežģīti precīzi noteikt, vai visi prasītāji tiešām bija to pirmo 86 000 lūgumraksta iesniedzēju starpā, kuru vārdā un interesēs tika iesniegts sākotnējais pieteikums.

21      Ar 2022. gada 7. jūlijā paziņoto procesa organizatorisko pasākumu Vispārējā tiesa lūdza prasītājus iesniegt pierādījumu, ka vismaz viens no viņiem ir to 86 000 lūgumraksta iesniedzēju starpā, kuru vārdā un interesēs tika iesniegts sākotnējais pieteikums, un ka visiem prasītājiem ir tiesības celt prasību.

22      Atbildot uz šo procesa organizatorisko pasākumu, prasītāji iesniedza lūgumraksta iesniedzēju elektronisko parakstu uzskaiti, kurā bija norādīts datums, kurā katrs no prasītājiem bija apstiprinājis lūgumraksta parakstīšanu.

23      Šajā lietā vismaz viens no prasītājiem, proti, F. Courtois, 2021. gada 24. februārī pienācīgi apstiprināja lūgumraksta parakstīšanu pirms sākotnējā pieteikuma iesniegšanas datuma. Tātad F. Courtois ir tiesības celt šo prasību.

24      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, kuras pamatā ir procesuālās ekonomijas apsvērumi, runājot par vienu un to pašu prasību, ja vienam no prasītājiem ir tiesības celt prasību, pārējo prasītāju tiesības celt prasību nav jāpārbauda (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 23. septembris, ClientEarth un International Chemical Secretariat/ECHA, T‑245/11, EU:T:2015:675, 97. punkts un tajā minētā judikatūra).

25      No tā izriet, ka nav jāpārbauda, vai pārējiem prasītājiem, kuru vārdi norādīti lūgumraksta iesniedzēju parakstu uzskaitē, ir tiesības celt prasību.

B.      Par strīda priekšmetu

26      Netiešo lēmumu par noraidīšanu, uz kuru prasītāju iesniegtajā prasības pieteikumā sākotnēji attiecās atcelšanas prasība, pēc prasības pieteikuma iesniegšanas aizstāja tiešais lēmums. Tā rezultātā prasītāji, piemērojot Vispārējās tiesas Reglamenta 86. pantu, grozīja sākotnējos prasījumus, kā arī pamatus šo prasījumu pamatošanai.

27      Pēc prasījumu grozīšanas prasītāji lūdza atcelt tiešā lēmuma franču valodas versiju, kas viņiem tika paziņota 2022. gada 31. martā.

28      Komisija neiebilst pret prasītāju prasījumu un pamatu grozīšanu, taču apgalvo, ka tiešā lēmuma franču valodas versija ir tikai apstrīdamā akta apstiprinošs tulkojums, jo minētais akts ir 2022. gada 28. februārī angļu valodā pieņemtais un 2022. gada 1. martā paziņotais tiešais lēmums.

29      Tiesas sēdes laikā Komisija precizēja, ka tiešā lēmuma franču valodas versijas vēlāka paziņošana, kā tas prasīts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 4. punktā, LESD 24. panta ceturtajā daļā un Padomes Regulas Nr. 1 (1958. gada 6. oktobris), ar ko nosaka Eiropas Ekonomikas kopienā lietojamās valodas (OV 1958, 17, 385. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 2013. gada 13. maija Regulu (ES) Nr. 517/2013 (OV 2013, L 158, 1. lpp.), 2. pantā, varēja atsākt akta apstrīdēšanas termiņa skaitīšanu. Savukārt prasītāji būtībā apgalvoja, ka viņi prasīja tiešā lēmuma abu valodu versiju atcelšanu, lai izvairītos no “procesuāla strupceļa”. Prasītāji uzsvēra, ka viņu mērķis bija saņemt Vispārējās tiesas nolēmumu par prasību pēc būtības, nevis par tiešā lēmuma valodu, un ka viņi nevēlējās panākt termiņa atjaunošanu grozījumu raksta iesniegšanai.

30      Šajā ziņā, ja netiešs lēmums par daļējas piekļuves noraidīšanu ir ticis atsaukts ar vēlāku tiešu lēmumu, par prasību vairs nav jālemj daļā, kas vērsta pret šo netiešo lēmumu (spriedums, 2015. gada 2. jūlijs, Typke/Komisija, T‑214/13, EU:T:2015:448, 36. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2014. gada 2. oktobris, Strack/Komisija, C‑127/13 P, EU:C:2014:2250, 88. un 89. punkts). Tādēļ par šo prasību vairs nav jālemj, ciktāl tā attiecas uz prasības pieteikumā un replikā minētajiem prasījumiem par netiešā lēmuma par noraidīšanu atcelšanu.

31      Turklāt lietas dalībnieki nav norādījuši uz nevienu atšķirību starp tiešā lēmuma angļu un franču valodas versijām. Arī Vispārējā tiesa nav konstatējusi šādu atšķirību, izņemot katras valodu versijas trešo ievada punktu, kurā izskaidrota franču valodas tulkojuma nosūtīšana. Tādējādi pastāv tikai viens tiešais lēmums, kurš pieņemts divās valodu versijās.

32      Šādos apstākļos jāuzskata, ka prasītāju otrais un trešais prasījums faktiski attiecas uz to pašu mērķi, proti, tiešā lēmuma atcelšanu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”). Tāpēc minētie prasījumi tiks vērtēti kopā.

C.      Par lietas būtību

33      Lai izskatītu prasītāju izvirzītos pamatus, Vispārējā tiesa, vienlaikus precizējot, ka atbilstoši Reglamenta 104. pantam šie dokumenti netiks izpausti prasītājiem, ar 2023. gada 2. marta rīkojumu uzdeva Komisijai pilnībā iesniegt, pirmkārt, attiecīgos līgumus, kuriem tā ar apstrīdēto lēmumu bija daļēji atteikusi piekļuvi, un, otrkārt, 17 dokumentus, kurus DG Santé bija identificējis kā “saprašanās memoranda projektus”, kuriem, atbildot uz sākotnējo pieteikumu, piekļuve tika atteikta pilnībā un kuri apstrīdētajā lēmumā tika izslēgti no to dokumentu saraksta, uz kuriem attiecās pieteikums par piekļuvi dokumentiem. Komisija šo lūgumu izpildīja noteiktajos termiņus. Minēto dokumentu saņemšana ļāva Vispārējai tiesai izvērtēt prasības pamatus, zinot faktus.

34      Grozītās prasības pamatošanai prasītāji būtībā izvirza četrus pamatus par, pirmām kārtām, to dokumentu saraksta, kuri identificēti kā tādi, kas ietilpst pieteikuma par piekļuvi dokumentiem tvērumā, nepilnīgo raksturu, otrām kārtām, abu izņēmumu, kurus Komisija izvirzījusi, lai pamatotu daļēju piekļuves atteikumu prasītajiem dokumentiem, nepiemērojamību, trešām kārtām, sevišķas sabiedrības intereses esamību, kas attaisno pilnīgu piekļuvi prasītājiem dokumentiem, un, ceturtām kārtām, samērīguma principa pārkāpumu.

1.      Par pirmo pamatu, kurš attiecas uz to dokumentu saraksta, kuri identificēti kā tādi, kas ietilpst pieteikuma par piekļuvi dokumentiem tvērumā, nepilnīgo raksturu

35      Prasītāju izvirzītā argumentācija saistībā ar pirmo pamatu balstās uz divām daļām.

36      Pirmajā daļā prasītāji pārmet Komisijai, ka tā apstrīdētajā lēmumā no to dokumentu saraksta, uz kuriem attiecās pieteikums par piekļuvi dokumentiem, atsauca 17 dokumentus, kuri bija identificēti kā “saprašanās memoranda projekti” un kurus DG Santé bija minējis, atbildot uz sākotnējo pieteikumu.

37      Otrajā daļā prasītāji norāda, ka, paziņojot vienīgi aktu paraugus vai prasīto dokumentu versijas, no kurām svītrota būtiska informācija, Komisija nav ievērojusi sabiedrības piekļuves dokumentiem principu, nepareizi interpretējusi izņēmumus pieteikumam par piekļuvi dokumentiem un nav sniegusi paskaidrojumus par to, kā piekļuve šiem dokumentiem varētu aizskart, iespējams, aizsargātās intereses.

38      Komisija apstrīd šos argumentus.

39      Attiecībā uz pirmā pamata pirmo daļu, kā norādīts šī sprieduma 8., 12. un 13. punktā, no lietas materiāliem izrietot, ka, DG Santé, atbildot uz sākotnējo pieteikumu, identificēja 46 dokumentus, kas atbilda minētajam pieteikumam, tostarp 17 dokumentus, kuri identificēti kā “saprašanās memoranda projekti” un kuriem piekļuve tika liegta. Pēc atkārtotā pieteikuma to dokumentu saraksts, uz kuriem attiecās sākotnējais pieteikums, tika papildināts līdz 66 dokumentiem, taču iepriekš minētie 17 dokumenti tika atsaukti, jo Komisija esot uzskatījusi, ka tie tika iekļauti kļūdas dēļ. Komisija uzskata, ka šie dokumenti neietilpa sākotnējā pieteikuma tvērumā, jo tie būtībā jāuzskata par sagatavošanas dokumentiem.

40      Šajā lietā pietiekot uzskatīt, ka prasītāji lūdza piekļuvi tikai Komisijas “parakstītajiem līgumiem” (skat. šī sprieduma 7. punktu), tādēļ nevar uzskatīt, ka viņu piekļuves pieteikums attiecas arī uz to minēto līgumu parakstīšanas sagatavošanas dokumentiem, kuri apstrīdētajā lēmumā identificēti kā “saprašanās memoranda projekti”, kas norāda tikai uz sagatavēm vai pagaidu dokumentiem attiecībā uz līguma noteikumu izstrādi, par kurām puses vienotos vēlāk.

41      Šo vērtējumu nevarot atspēkot ar pieteikuma par piekļuvi dokumentiem 1. punkta a) apakšpunktā sniegto precizējumu, ka “ar līgumu jāsaprot jebkur[a] nodomu vēstule, vienkārša pasūtījuma veidlapa, memorandum of understanding, līgums, nolīgums, papildu vienošanās, vienpusējs vai savstarpējs solījums”. Proti, visi minētie jēdzieni norāda uz dokumentiem, par kuriem izteikta juridiski saistoša griba un kuri noteikti atspoguļo stingru un neatsaucamu apņemšanos. Nevienu no šiem jēdzieniem nekādi nevar pielīdzināt sagatavošanas dokumentam kā, piemēram, vienkāršai sagatavei vai pagaidu dokumentiem, kuru mērķis ir izstrādāt līguma noteikumus, par kuriem puses pēc tam vestu sarunas un noslēgtu galīgo vienošanos.

42      Tādēļ Komisija nav pieļāvusi nevienu kļūdu vērtējumā, sniedzot apstrīdētajā lēmumā pieteikuma par piekļuvi dokumentiem tvēruma interpretāciju.

43      Turklāt atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 7. un 8. pantam piekļuves iestāžu dokumentiem procedūra norisinās divos posmos. Tādējādi atbilde uz sākotnējo pieteikumu Regulas Nr. 1049/2001 7. panta 1. punkta izpratnē ir tikai pirmā nostāja, kura var tikt pārskatīta pēc atkārtota pieteikuma iesniegšanas saskaņā ar minētās regulas 7. panta 2. punktu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 2. oktobris, Strack/Komisija, C‑127/13 P, EU:C:2014:2250, 36. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2018. gada 11. decembris, Arca Capital Bohemia/Komisija, T‑440/17, EU:T:2018:898, 17.-19. punkts).

44      No tā izriet, ka apstrīdētā lēmuma posmā Komisija pamatoti varēja izslēgt 17 attiecīgos dokumentus no to dokumentu saraksta, uz kuriem attiecās pieteikums par piekļuvi dokumentiem. Proti, neviens no minētajiem dokumentiem nav Komisijas “parakstīts līgums”.

45      No iepriekš minētā izriet, ka pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

46      Prasītāju vispārīgie un abstraktie apgalvojumi, kas ietverti pirmā pamata otrajā daļā, pārklājas ar prasības otro un trešo pamatu, ciktāl prasītāji ar tiem apstrīd daļēju vai pilnīgu piekļuves atteikumu konkrētiem dokumentiem vai to daļām, tostarp deklarācijām par interešu konflikta neesamību un attiecīgajiem līgumiem. Tāpēc tie tiks izskatīti šī sprieduma 47.-214. punktā.

2.      Par otro pamatu, kurš attiecas uz abu izņēmumu, kurus Komisija izvirzījusi, lai pamatotu piekļuves atteikumu prasītajiem dokumentiem, nepiemērojamību

47      Otrā pamata, kas sadalīts divās daļās, pamatošanai prasītāji apgalvo, ka abi izņēmumi, kurus Komisija izvirzījusi, lai pamatotu piekļuves atteikumu prasītajiem dokumentiem, proti, izņēmumu saistībā ar privātās dzīves un personas neaizskaramības aizsardzību un izņēmumu saistībā ar uzņēmumu komerciālo interešu aizsardzību, nebija piemērojami šajā lietā.

a)      Par otrā pamata pirmo daļu, kura attiecas uz izņēmuma saistībā ar privātās dzīves un personas neaizskaramības aizsardzību nepiemērojamību (Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunkts)

48      Saistībā ar otrā pamata pirmo daļu, kura attiecas uz daļēju piekļuves atteikumu deklarācijām par interešu konflikta neesamību, prasītāji norāda, ka Komisija nav pierādījusi, kā kopīgās sarunu grupas locekļu identitātes izpaušana konkrēti apdraudētu viņu privāto dzīvi vai personas neaizskaramību. Šajā ziņā prasītāji apgalvo, ka Komisija, balstoties tikai uz prezumpcijām un neizvērtējot iesaistītās intereses, ir apgriezusi pierādīšanas pienākumu.

49      Prasītāji apgalvo, ka nepieciešamība izsniegt pieprasītos datus, kas iekļauti deklarācijās par interešu konflikta neesamību, kurām tika piešķirta daļēja piekļuve, ir balstīta vajadzībā pārbaudīt, vai personām, kuras apsprieda līgumus, nebija interešu konflikta, kā arī pilsoņu tiesībās un pieaugošajā vajadzībā pēc informācijas un pārskatāmības, konkrēti, attiecībā uz tiem kopīgās sarunu grupas locekļiem, kuri ieņēma publiskus amatus vai vismaz sniedza kādu sabiedrisko pakalpojumu.

50      Komisija apstrīd šos argumentus.

51      Tā apgalvo, ka apsvērumi, kurus prasītāji izvirzījuši atkārtotajā pieteikumā, nav pietiekami, lai pierādītu, ka attiecīgo personas datu izsniegšana šajā lietā bija nepieciešama. Komisija piebilst, ka pēc deklarāciju par interešu konflikta neesamību anonimizēto versiju izpaušanas prasītājiem bija iespējams pārbaudīt, vai attiecīgās amatpersonas atbilda prasībām saistībā ar visām Savienības publisko līgumu procedūrām. Tā arī apgalvo, ka nekādi netika apgriezts pierādīšanas pienākums, bet, ciktāl pastāv iemesli uzskatīt, kā tas ir šajā lietā, ka attiecīgo datu izpaušana varētu aizskart attiecīgo personu leģitīmās intereses, nav pamata izpaust prasītos datus, konkrēti, saistībā ar amatpersonām, kurām savā institūcijā nav lēmumu pieņemšanas pilnvaru vai hierarhiski augstāka amata. Komisija turklāt norāda, ka prasītāji grozījumu raksta stadijā izvirzīja jaunus argumentus, lai pierādītu personas datu izsniegšanas vajadzību, un ka Komisijai nebija iespējams tos izvērtēt apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī.

52      Jāatgādina, ka atbilstoši LESD 15. panta 3. punktam jebkuram Savienības pilsonim, kā arī jebkurai fiziskai personai, kas dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kam ir juridiskā adrese kādā dalībvalstī, ir tiesības piekļūt Savienības iestāžu dokumentiem, ievērojot principus un nosacījumus, kas noteikti saskaņā ar parasto likumdošanas kārtību. Regulas Nr. 1049/2001 mērķis, kā norādīts tās 4. apsvērumā un 1. pantā, ir pēc iespējas pilnīgāk nodrošināt sabiedrības tiesības iepazīties ar iestāžu dokumentiem (spriedumi, 2012. gada 28. jūnijs, Komisija/Éditions Odile Jacob, C‑404/10 P, EU:C:2012:393, 111. punkts, un 2012. gada 28. jūnijs, Komisija/Agrofert Holding, C‑477/10 P, EU:C:2012:394, 53. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2013. gada 14. novembris, LPN un Somija/Komisija, C‑514/11 P un C‑605/11 P, EU:C:2013:738, 40. punkts).

53      Pēc iespējas plašākas sabiedrības piekļuves dokumentiem princips tomēr ir pakļauts zināmiem ierobežojumiem, pamatojoties uz publiskajām vai privātajām interesēm. Proti, Regulā Nr. 1049/2001, konkrēti, tās 11. apsvērumā un 4. pantā, ir paredzēta izņēmumu sistēma, saskaņā ar kuru iestādes vai struktūras nedrīkst izsniegt dokumentus gadījumā, ja šī izsniegšana aizskartu kādas no šīm interesēm (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 28. jūnijs, Komisija/Éditions Odile Jacob, C‑404/10 P, EU:C:2012:393, 111. punkts; 2012. gada 28. jūnijs, Komisija/Agrofert Holding, C‑477/10 P, EU:C:2012:394, 53. punkts, un 2013. gada 14. novembris, LPN un Somija/Komisija, C‑514/11 P un C‑605/11 P, EU:C:2013:738, 40. punkts).

54      Tā kā Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzētie izņēmumi principā atkāpjas no plašākās iespējamās sabiedrības piekļuves dokumentiem, tie jāinterpretē un jāpiemēro šauri (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2011. gada 21. jūlijs, Zviedrija/MyTravel un Komisija, C‑506/08 P, EU:C:2011:496, 75. punkts, un 2014. gada 3. jūlijs, Padome/in't Veld, C‑350/12 P, EU:C:2014:2039, 48. punkts).

55      Saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunktu Savienības iestādes var atteikt piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt personu privātās dzīves un neaizskaramības aizsardzībai, jo īpaši saskaņā ar Savienības tiesību aktiem par personas datu aizsardzību.

56      No judikatūras izriet, ka gadījumos, kad pieteikums attiecas uz piekļuvi personas datiem Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2018/1725 (2018. gada 23. oktobris) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Savienības iestādēs, struktūrās, birojos un aģentūrās un par šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 45/2001 un Lēmumu Nr. 1247/2002/EK (OV 2018, L 295, 39. lpp.) 3. panta 1. punkta izpratnē, šīs regulas normas ir pilnībā piemērojamas (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūlijs, ClientEarth un PAN Europe/EFSA, C‑615/13 P, EU:C:2015:489, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).

57      Tādējādi personas datus trešajām personām, pamatojoties uz Regulu Nr. 1049/2001, var nodot vienīgi tad, ja šī nodošana atbilst Regulas 2018/1725 9. panta 1. punkta a) vai b) apakšpunkta nosacījumiem un tā ir likumīga apstrāde atbilstoši šīs pašas regulas 5. panta prasībām (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2014. gada 2. oktobris, Strack/Komisija, C‑127/13 P, EU:C:2014:2250, 104. punkts).

58      Šajā ziņā saskaņā ar Regulas 2018/1725 9. panta 1. punkta b) apakšpunktu personas datus saņēmējiem, kas nav Savienības iestādes un struktūras, nosūta tikai tad, ja saņēmējs konstatē, ka nosūtīšana ir vajadzīga konkrētam mērķim sabiedrības interesēs, un pārzinis, ja ir kāds iemesls uzskatīt, ka varētu tikt kaitēts datu subjekta likumīgajām interesēm, apliecināmi izvērtē dažādās konkurējošās intereses un pēc tam nosaka, ka personas datu pārsūtīšana ir samērīga ar minēto konkrēto mērķi.

59      Tādējādi no Regulas 2018/1725 9. panta 1. punkta b) apakšpunkta formulējuma izriet, ka personas datu pārsūtīšana ir pakārtota vairāku kumulatīvu nosacījumu izpildei.

60      Piekļuves prasītājam vispirms ir pienākums pierādīt personas datu pārsūtīšanas vajadzību konkrētam mērķim sabiedrības interesēs. Lai izpildītu šo nosacījumu, jāpierāda, ka personas datu pārsūtīšana salīdzinājumā ar citiem iespējamiem pasākumiem ir vispiemērotākais pasākums piekļuves prasītāja mērķa sasniegšanai un ka tas ir samērīgs ar šo mērķi, un tas piekļuves prasītājam rada pienākumu iesniegt skaidrus un likumīgus pamatus (skat. spriedumu, 2018. gada 19. septembris, Chambre de commerce et d’industrie métropolitaine Bretagne‑Ouest (port de Brest)/Komisija, T‑39/17, nav publicēts, EU:T:2018:560, 42. punkts un tajā minētā judikatūra). No tā izriet, ka nosacījuma par personas datu pārsūtīšanas vajadzību konkrētam mērķim sabiedrības interesēs piemērošana liek atzīt, ka pastāv izņēmums no Regulas Nr. 1049/2001 6. panta 1. punktā paredzētā noteikuma, saskaņā ar kuru piekļuves prasītājam nav jānorāda piekļuves pieteikuma iemesli (spriedums, 2015. gada 15. jūlijs, Dennekamp/Parlaments, T‑115/13, EU:T:2015:497, 55. punkts).

61      Tas, vai nav pamata pieņemt, ka šāda pārsūtīšana varētu nodarīt kaitējumu datu subjekta likumīgajām interesēm, attiecīgajai iestādei jāpārbauda tikai tad, ja šāds pierādījums ir sniegts; pretējā gadījumā tai apliecināmi jāizvērtē dažādās konkurējošās intereses, lai noteiktu, vai pieprasīto personas datu pārsūtīšana ir samērīga (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūlijs, ClientEarth un PAN Europe/EFSA, C‑615/13 P, EU:C:2015:489, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).

62      Izskatāmais pamats jāanalizē, ņemot vērā šos apsvērumus.

63      Šajā lietā Komisija uzskatīja, ka prasītāji nebija pierādījuši nevienu īpašu sabiedrības interesi, kas pamatotu personas datu pārsūtīšanu, jo īpaši, “ņemot vērā deklarāciju par interešu konflikta neesamību anonimizēto versiju izpaušanu”. Tā piebilda, ka pastāvēja iemesli uzskatīt, ka personas datu izpaušana kaitētu attiecīgo personu likumīgajām interesēm, jo risks, ka šāda izpaušana aizskar viņu privāto dzīvi un pakļauj viņus nevēlamiem ārējiem kontaktiem, ņemot vērā izskatāmā jautājuma sensitīvo raksturu, ir īsts, nevis tikai hipotētisks.

64      Tādēļ Komisija secināja, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunktu piekļuvi personas datiem nevarēja piešķirt.

65      Līdz ar to sākumā jāpārbauda, vai prasītāji ir pierādījuši kopīgās sarunu grupas locekļu personas datu nodošanas vajadzību.

66      Šajā ziņā jāatzīst, ka atkārtotajā piekļuves pieteikumā bija minēts vien apstāklis, ka Savienības “darbinieki, ierēdņi, pilnvarotie pārstāvji vai citas personas”, kuras apsprieda attiecīgos līgumus, veica “uzdevumu sabiedrības interesēs”, par ko viņi nevarēja nezināt, ņemot vērā šī jautājuma atspoguļojumu medijos, un tas, ka pārskatāmība būtu sabiedrības interesēs, ievērojot steidzamības tiesvedības vešanas izņēmuma raksturu un attiecīgo līgumu noslēgšanu. Tādējādi šajā pieteikumā varēja tikt skaidrāk norādīts, ka prasītāju mērķis bija pārliecināties par kopīgās sarunu grupas locekļu objektivitāti.

67      Taču jānorāda, ka atkārtotajā piekļuves pieteikumā bija pārņemti sākotnējā pieteikuma noteikumi. Turklāt sākotnējā pieteikumā prasītāji uzdeva Komisijai jautājumus, lai uzzinātu, “kuras personas Komisija pilnvaro[ja] [..] sarunu vešanai ar vakcīnu ražotājiem” un “kādas tiešas vai netiešas interešu saites pastāvē[ja] starp vakcīnu ražotājiem un ar lietas dalībniekiem saistītiem ieguldītājiem vai finansētājiem”.

68      Tā rezultātā, tā kā prasītāji lūdza viņiem izsniegt informāciju par šo locekļu identitāti un viņu iespējamo saikni ar vakcīnu ražotājiem, Komisija varēja saprast, ka piekļuves prasītāji vēlējās sasniegt šī sprieduma 66. punktā atgādināto mērķi, proti, pārliecināties par kopīgās sarunu grupas locekļu objektivitāti.

69      Tātad jākonstatē, ka prasītāji ir izvirzījuši argumentus, lai pierādītu attiecīgo personas datu nodošanas vajadzību. Tāpēc jānoraida Komisijas argumenti, ka prasītāji šādu konkrētu mērķi sabiedrības interesēs pirmo reizi izvirzīja tikai Vispārējā tiesā.

70      No Regulas Nr. 1049/2001 2. apsvēruma izriet, ka pārskatāmība Savienības iestādēm var nodrošināt lielāku leģitimitāti, efektivitāti un atbildību pret Savienības pilsoņiem demokrātiskā sistēmā (skat. spriedumu, 2020. gada 22. janvāris, PTC Therapeutics International/EMA, C‑175/18 P, EU:C:2020:30, 53. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt saskaņā ar Regulas 2018/1725 28. apsvērumu konkrēts mērķis sabiedrības interesēs minētās regulas 9. panta 1. punkta b) apakšpunkta nozīmē varētu attiekties uz Savienības iestāžu un struktūru pārredzamību.

71      Šādā kontekstā procesa, ko Komisija veica sarunu laikā ar Covid‑19 vakcīnu ražotājiem, un attiecīgo līgumu slēgšanas dalībvalstu vārdā pārskatāmība principā varētu būt konkrēts mērķis sabiedrības interesēs Regulas 2018/1725 9. panta 1. punkta b) apakšpunkta nozīmē, ciktāl tas varētu veicināt lielāku Savienības pilsoņu uzticēšanos šīs iestādes atbalstītajai vakcinācijas stratēģijai un līdz ar to, jo īpaši, veicināt cīņu pret nepatiesas informācijas izplatīšanu attiecībā uz apstākļiem, kādos tika apspriesti un noslēgti minētie līgumi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2022. gada 7. septembris, Saure/Komisija, T‑448/21, nav publicēts, EU:T:2022:525, 45. punkts, un 2022. gada 7. septembris, Saure/Komisija, T‑651/22, nav publicēts, EU:T:2022:526, 46. punkts), konkrēti, ļaujot Savienības pilsoņiem pārliecināties par jebkāda interešu konflikta neesamību starp kopīgās sarunu grupas locekļiem un minētajiem vakcīnu ražotājiem.

72      Turklāt personas datu nosūtīšanas pamatojuma vispārīgais raksturs tieši neskar jautājumu, vai nosūtīšana ir vajadzīga, lai sasniegtu pieteikuma iesniedzēja mērķus (spriedums, 2015. gada 15. jūlijs, Dennekamp/Parlaments, T‑115/13, EU:T:2015:497, 61. punkts).

73      Ņemot vērā šos apsvērumus, Vispārējā tiesa uzskata, ka prasītāji ir pietiekami norādījuši konkrēto mērķi sabiedrības interesēs, ko viņi vēlējās sasniegt, kā arī attiecīgo personas datu nosūtīšanas vajadzību. Proti, to, vai kopīgās sarunu grupas locekļi atradās interešu konflikta situācijā, prasītāji varēja pārbaudīt, vienīgi zinot minēto locekļu uzvārdus, vārdus un profesionālo vai institucionālo amatu.

74      Turpinot, saistībā ar attiecīgo personu privātās dzīves aizskāruma risku jānorāda, ka Komisija apgalvoja, ka kopīgās sarunu grupas locekļu identitātes izpaušana, pakļaujot viņus nevēlamiem ārējiem kontaktiem, varētu izraisīt to privātās dzīves aizskārumu, jo īpaši ņemot vērā izskatāmā jautājuma sensitīvo raksturu.

75      Šajā ziņā jānorāda uz pretrunu prasītāju argumentācijā, ko viņi izvirzījuši, lai apšaubītu šo vērtējumu. Proti, no vienas puses, prasītāji apgalvo, ka, tā kā kopīgās sarunu grupas locekļi veica uzdevumu sabiedrības interesēs, viņu identitātes izpaušana nekādi viņus nepakļautu nevēlamiem ārējiem kontaktiem. No otras puses, viņi apstiprina, ka minētie locekļi ir pakļauti nevēlējamiem ārējiem lūgumiem viņu pienākumu rakstura dēļ.

76      Katrā ziņā jākonstatē, ka Komisija uzskatīja, ka kopīgās sarunu grupas locekļi tiktu pakļauti nevēlamiem ārējiem kontaktiem, nevis pamatojoties uz minēto locekļu veiktā uzdevuma raksturu, bet gan uz viņu iesaisti aplūkotajā jautājumā, proti, līgumu slēgšanā Covid‑19 vakcīnu ražošanai un iegādei.

77      Prasītāji neapstrīd īpašo kontekstu, kādā strādāja kopīgās sarunu grupas locekļi, proti, laiku, kad pastāvēja liels pieprasījums pēc Covid‑19 vakcīnām, un tajā pašā laikā – kad daļa Savienības pilsoņu neuzticējās Komisijas atbalstītajai vakcinācijas stratēģijai. Šādos apstākļos risks, ka pēc kopīgās sarunu grupas locekļu identitātes izpaušanas viņi tiktu pakļauti nevēlamiem ārējiem kontaktiem, nebija vienīgi hipotētisks.

78      Prasītāju norādītais apstāklis, ka viņi nelūdz izpaust informāciju par kopīgās sarunu grupas locekļu dzīvesvietas adresēm vai informāciju, uz kuru attiecas Regulas 2018/1725 10. pants, neatspēko šo secinājumu, jo personas identitātes izpaušana paver iespēju veikt par viņu izpēti un tādējādi atrast minēto informāciju.

79      Tā kā prasītāji ir pierādījuši personas datu nodošanas vajadzību un Komisija – pamatoti uzskatījusi, ka pastāv attiecīgo personu privātās dzīves aizskāruma risks, Komisijai bija jāizvērtē iesaistītās intereses.

80      Šajā ziņā no apstrīdētā lēmuma izriet, ka Komisija ņēma vērā, pirmām kārtām, kopīgās sarunu grupas locekļu tehnisko lomu iepirkumu procedūrās un, otrām kārtām, apstākli, ka prasītājiem bija piekļuve informācijai, jo viņiem daļēji tika izpausts līguma dokumentos apspriestais jautājums un izpausta deklarāciju par interešu konflikta neesamību un konfidencialitātes ievērošanu anonimizētā versija.

81      Taču šādi Komisija, pirmkārt, nepaskaidro, kāpēc apstāklis, ka kopīgās sarunu grupas locekļu loma bija tikai tehniska, prevalē pār prasītāju noteikto mērķi, proti, pārliecināties par minēto locekļu interešu konflikta neesamību.

82      Šajā ziņā no apstrīdētā lēmuma nevar skaidri saprast papildu apsvērumus, kuri izvirzīti saistībā ar šo prasību un kuri būtībā attiecas uz dažādo konkurējošo interešu izvērtēšanu un, jo īpaši, uz iespējamo kopīgās sarunu grupas locekļu vietu hierarhijā (skat. šī sprieduma 51. punktu).

83      Otrkārt, prasītāji nenoliedzami zināja tostarp deklarācijas par interešu konflikta neesamību, ko parakstīja kopīgās sarunu grupas locekļi, saturu.

84      Tomēr, tā kā netika izpausta kopīgās sarunu grupas locekļu identitāte, prasītāju izvirzīto konkrēto mērķi sabiedrības interesēs – ļaut Savienības pilsoņiem pārliecināties par jebkāda interešu konflikta neesamību starp šīs grupas locekļiem un vakcīnu ražotājiem – nevar sasniegt. Proti, tikai fakts, ka visi kopīgās sarunu grupas locekļi parakstīja deklarāciju par interešu konflikta neesamību, neļauj pilsoņiem pašiem pārliecināties, ka minētie locekļi, pildot savus pienākumus, bija pilnīgi neatkarīgi.

85      No visa iepriekš minētā izriet, ka, pretēji Komisijas norādītajam apstrīdētajā lēmumā, prasītāji ir pierādījuši nepieciešamību iegūt piekļuvi kopīgās sarunu grupas locekļu uzvārdiem un vārdiem, lai sasniegtu konkrētu mērķi sabiedrības interesēs, un ka tādējādi pirmais Regulas 2018/1725 9. panta 1. punkta b) apakšpunktā izvirzītais nosacījums šīs informācijas izsniegšanai šajā lietā ir izpildīts. Turklāt Komisija nav pietiekami ņēmusi vērā šī gadījuma dažādos apstākļus, lai pareizi izvērtētu iesaistītās intereses.

86      Turpretim šķiet, ka, lai pārliecinātos par kopīgās grupas locekļu neatkarību, nav nepieciešams izpaust datumu, kurā tika parakstītas šīs deklarācijas par interešu konflikta neesamību, kā arī minētās grupas locekļu pašrocīgos parakstus.

87      Komisijas argumenti neatspēko šo secinājumu.

88      Pirmām kārtām, atšķirībā no izskatāmās lietas prasītājs lietā, kurā tika pasludināts 2022. gada 6. aprīļa spriedums Saure/Komisija (T‑506/21, nav publicēts, EU:T:2022:225), nebija pamatojis piekļuves pieteikumu ar nepieciešamību pārliecināties par jebkāda interešu konflikta neesamību starp kopīgās sarunu grupas locekļiem, no kuriem daži bija koordinācijas padomē, un vakcīnu ražotājiem. Tādēļ ir jānoraida argumenti, kurus Komisija balsta uz šo spriedumu.

89      Otrām kārtām, Komisija nevar pamatoti pārmest prasītājiem, ka viņi nebūtu norādījuši nevienu konkrētu pierādījumu, kas ļautu apšaubīt kopīgās sarunu grupas locekļu neatkarību.

90      Komisija tiešām pamatoti norāda, ka 2015. gada 16. jūlija spriedumā ClientEarth un PAN Europe/EFSA (C‑615/13 P, EU:C:2015:489) Tiesa atcēla EFSA lēmumu par piekļuves atteikumu to ekspertu uzvārdiem, kuri sniedza atsevišķus apsvērumus saistībā ar vadlīniju projektu izstrādi, tikai pēc tam, kad tika konstatēts, ka prasītāju apgalvojumi bija pamatoti ar konkrētiem pierādījumiem, kuri norādīja uz saitēm, kādas konkrētam skaitam Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes (EFSA) izvēlēto ekspertu bija ar ražošanas pārstāvjiem; tieši šīs saites bija pamatā tiem apgalvojumiem par neobjektivitāti, kuri tika izteikti attiecībā uz šo iestādi un tās ekspertiem.

91      Lietā, kurā tika pasludināts šis spriedums, prasītājas tomēr bija informētas par attiecīgo ekspertu uzvārdiem un tās bija ieguvušas piekļuvi viņu interešu deklarācijām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūlijs, ClientEarth un PAN Europe/EFSA, C‑615/13 P, EU:C:2015:489, 58. punkts). Taču izskatāmajā lietā prasītāji nezina ekspertu, kurus dalībvalstis iecēla kopīgajā sarunu grupā, identitāti, tādēļ viņi nevarēja iesniegt pierādījumus, kas apšaubītu šo ekspertu neatkarību.

92      No iepriekš minētā izriet, ka otrā pamata pirmā daļa ir jāapmierina.

b)      Par otrā pamata otro daļu, kura attiecas uz izņēmuma saistībā ar uzņēmumu komerciālo interešu aizsardzību nepiemērojamību (Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmais ievilkums)

93      Ar otrā pamata otro daļu, kura skar attiecīgos līgumus, prasītāji norāda, ka izņēmumam saistībā ar komerciālo interešu aizsardzību nav pretrunā noteiktas informācijas, kas aizklāta saskaņā ar šo izņēmumu, izpaušana, konkrēti, attiecībā uz juridiskiem un zinātniskiem elementiem, kurus veido noteikumi par vakcīnu raksturlielumiem, noteikumi par produktu kvalitātes kontroles kārtību, noteikumi par atbildību un kompensāciju un noteikumi par apakšuzņēmējiem.

94      Tādējādi prasītāji pārmet Komisijai, ka, iebilstot pret šī sprieduma 93. punktā minēto noteikumu izpaušanu, konkrēti, noteikumu par kompensāciju izpaušanu, tā apstrīdētajā lēmumā ir kļūdaini balstījusies uz vairākiem argumentiem, proti, informācijas sensitīvo raksturu, bažām par negatīvām sekām saistībā ar datu izpaušanu, bažām par tiesvedībām, risku, ka konkrētiem vakcīnu ražotājiem tiks sniegta konkurences priekšrocība vai arī patērētāju un tirdzniecības partneru vidū tiks aizskarta to vakcīnu ražotāju reputācija, kuri ar Komisiju noslēdza attiecīgos līgumus.

95      Komisija uzskata, ka šie apgalvojumi neatspēko apstrīdētajā lēmumā ietverto pamatojumu.

96      Saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmo ievilkumu Savienības iestādes var atteikt piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt fiziskas vai juridiskas personas komerciālo interešu, tostarp intelektuālā īpašuma, aizsardzībai, ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm.

97      Šajā ziņā jāatgādina, ka no paša Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta formulējuma izriet, ka ar vienkāršu attiecīgo interešu aizskārumu konkrētā gadījumā var pamatot viena no tajā uzskaitītajiem izņēmumiem piemērošanu, un šim aizskārumam nav jāsasniedz īpašs nopietnības slieksnis (spriedums, 2020. gada 22. janvāris, PTC Therapeutics International/EMA, C‑175/18 P, EU:C:2020:23, 90. punkts).

98      No judikatūras, papildus tai, kas jau atgādināta šī sprieduma 52.-54. punktā, izriet, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā un, it īpaši, tā 2. punktā paredzētā izņēmumu sistēma ir balstīta uz konkrētajā situācijā esošo pretējo interešu, proti, pirmkārt, interešu, kurām nāktu par labu attiecīgo dokumentu izpaušana, un, otrkārt, interešu, kuras šī izpaušana apdraudētu, līdzsvarošanu. Lēmums, kas pieņemts attiecībā uz pieteikumu par piekļuvi dokumentiem, ir atkarīgs no jautājuma par to, kādām interesēm konkrētajā gadījumā ir dodama priekšroka (spriedumi, 2013. gada 14. novembris, LPN un Somija/Komisija, C‑514/11 P un C‑605/11 P, EU:C:2013:738, 42. punkts, un 2015. gada 23. septembris, ClientEarth un International Chemical Secretariat/ECHA, T‑245/11, EU:T:2015:675, 168. punkts).

99      Attiecībā uz komerciālo interešu jēdzienu jānorāda, ka Regulā Nr. 1049/2001 šis jēdziens nav definēts, tajā vien precizēts, ka minētās intereses var aptvert konkrētas fiziskas vai juridiskas personas intelektuālo īpašumu. Turklāt jāatgādina, ka, lai pamatotu atteikumu ļaut piekļūt dokumentam, kuru lūgts izpaust, principā nepietiek ar to, ka šis dokuments attiecas uz komercdarbību; attiecīgajai iestādei jāsniedz paskaidrojumi par to, kā piekļuve šim dokumentam varētu konkrēti un faktiski kaitēt komerciālajām interesēm, un jāpierāda, ka šāds kaitējuma risks ir saprātīgi paredzams, nevis tikai hipotētisks (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 3. jūlijs, Padome/in’t Veld, C‑350/12 P, EU:C:2014:2039, 52. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2018. gada 27. februāris, CEE Bankwatch Network/Komisija, T‑307/16, EU:T:2018:97, 103.-105. punkts un tajos minētā judikatūra).

100    Turklāt jānorāda, ka visa informācija, kas attiecas uz uzņēmumu un tā komercattiecībām, nevar tikt uzskatīta par tādu, uz kuru attiecas aizsardzība, kāda jāgarantē komerciālajām interesēm saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmo ievilkumu, jo pretējā gadījumā netiktu ievērots vispārējais princips, saskaņā ar kuru sabiedrībai jāsaņem visplašākā iespējamā piekļuve iestāžu rīcībā esošajiem dokumentiem (skat. spriedumu, 2014. gada 9. septembris, MasterCard u.c./Komisija, T‑516/11, nav publicēts, EU:T:2014:759, 81. punkts un tajā minētā judikatūra). Šī aizsardzība var tomēr aptvert konfidenciālu komerciālo informāciju kā, piemēram, informāciju saistībā ar uzņēmumu komerciālo stratēģiju, tirdzniecības apmēriem, tirgus daļām vai komerciālajām attiecībām (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 28. jūnijs, Komisija/Agrofert Holding, C‑477/10 P, EU:C:2012:394, 54.-56. punkts, un 2014. gada 9. septembris, MasterCard u.c./Komisija, T‑516/11, nav publicēts, EU:T:2014:759, 82. un 83. punkts).

101    Visbeidzot, Regulas Nr. 1049/2001 noteikumu piemērošanas kontekstā iestādes pienākuma pamatot savu lēmumu, ar kuru atteikta piekļuve dokumentam, mērķis ir, pirmām kārtām, sniegt ieinteresētajai personai pietiekamu norādi, vai lēmums ir pietiekami pamatots vai arī tajā, iespējams, ir pieļauta kļūda, kas ļauj apstrīdēt tā spēkā esamību, un, otrām kārtām, ļaut Savienības tiesai veikt lēmuma tiesiskuma pārbaudi. Šī pienākuma piemērošanas joma ir atkarīga no attiecīgā akta būtības un konteksta, kādā tas pieņemts (skat. spriedumu, 2020. gada 6. februāris, Compañía de Tranvías de la Coruña/Komisija, T‑485/18, EU:T:2020:35, 20. punkts un tajā minētā judikatūra).

102    Izskatāmais pamats jāanalizē, ņemot vērā šos apsvērumus.

103    Šajā ziņā, ciktāl prasītāji apgalvo, ka izņēmumu saistībā ar komerciālo interešu aizsardzību nevarēja piemērot dēļ konteksta, kādā tika noslēgti attiecīgie līgumi, Vispārējā tiesa norāda, ka attiecīgie uzņēmumi – privāti farmācijas uzņēmumi – veic komercdarbību, kuras ietvaros tos ietekmē konkurence iekšējā tirgū un globālajos tirgos, un šis konteksts tiem ir licis saglabāt savas intereses minētajos tirgos.

104    Taču no judikatūras izriet, ka, lai gan valsts kapitāla uzņēmumam var būt komerciālas intereses, kuras var aizsargāt tādā pašā veidā kā privāta uzņēmuma intereses (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 27. februāris, CEE Bankwatch Network/Komisija, T‑307/16, EU:T:2018:97, 108. punkts), tam a fortiori jāattiecas arī uz privātu uzņēmumu, pat ja tas piedalās sabiedrisko interešu uzdevumu izpildē (spriedums, 2018. gada 5. decembris, Falcon Technologies International/Komisija, T‑875/16, nav publicēts, EU:T:2018:877, 49. punkts).

105    Tādējādi tikai apstāklis, ka attiecīgie uzņēmumi, izmantojot sākotnējās iemaksas vai avansa maksājumus, kuri veikti no publiskiem līdzekļiem, piedalījās sabiedrisko interešu uzdevumu izpildē, konkrēti, Covid‑19 vakcīnu izstrādē, neļauj pats par sevi uzskatīt, ka to komerciālās intereses nebūtu aizsargājamas.

106    Vispārējā tiesa turklāt norāda, ka attiecīgajiem līgumiem ir sevišķa nozīme un tajos var būt iekļauta konfidenciāla un sensitīva informācija par attiecīgajiem uzņēmumiem un to darījumu attiecībām šī sprieduma 100. punktā minētās judikatūras nozīmē.

107    No tā izriet, ka konteksts, kādā attiecīgie līgumi tika noslēgti, nav pretrunā Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā paredzētā izņēmuma piemērošanai.

1)      Par daļēju piekļuves atteikumu noteikumiem par vakcīnu raksturlielumiem un kvalitātes kontroli

108    Ar pirmo iebildumu prasītāji būtībā apstrīd pamatojuma pietiekamību apstrīdētajā lēmumā un tā pamatotību, lai attaisnotu daļēju piekļuves atteikumu noteikumiem par vakcīnu raksturlielumiem un kvalitātes kontroli, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā paredzēto izņēmumu saistībā ar komerciālo interešu aizsardzību.

109    Šajā ziņā prasītāji uzsver apstākli, ka 13. dokumentā tika aizklāts V pielikums par vakcīnu raksturlielumiem un 4. un 6. dokumentā tika aizklāts I.6.13 noteikums “Kvalitātes testi un pārbaudes” (quality tests and checks) par kvalitātes kontroli.

110    Prasītāji apgalvo, ka neviena komerciāla interese nepamato noteikumu par vakcīnu raksturlielumiem un kvalitātes kontroles kārtību aizklāšanu. Turklāt Komisija neesot pierādījusi, kā vakcīnu kvalitātes kontroles kārtības izpaušanas rezultātā varētu tikt nodarīts kaitējums attiecīgo uzņēmumu rūpniecības spējām. Minēto noteikumu izpaušana sniegtu nepieciešamās vakcīnu kvalitātes garantijas un ļautu sasniegt Savienības mērķus. Prasītāji uzskata, ka minēto uzņēmumu komerciālo vai konkurences interešu aizsardzība nav pārāka par tiesībām uz dzīvību.

111    Komisija apstrīd šos argumentus.

i)      Par apstrīdētā lēmuma pamatojumu

112    Apstrīdētā lēmuma 2.2.2 punktā, kurš veltīts riskiem saistībā ar organizāciju un attiecīgo uzņēmumu rūpniecības spējām, Komisija ir norādījusi, ka konkrētās aizklātās attiecīgo līgumu daļās ir iekļauta informācija, kas nav publiskota un kas ir tieši saistīta ar zinātību (know‑how) vakcīnu ražošanas jomā. Ja detaļas par attiecīgo uzņēmumu izstrādāto produktu un tehnoloģijām tiktu izpaustas, tās varētu izmantot minēto uzņēmumu konkurenti, konkrēti, tie konkurenti, kuri izmantotu tās pašas tehnoloģijas, lai izstrādātu paši savu produktu, izpostot attiecīgo uzņēmumu rūpniecības centienus, kaitējot to pozīcijai tirgū un apdraudot pašu attiecīgo līgumu izpildi.

113    Kā konkrētu piemēru noteikumiem, kas iekļautos šajā kategorijā, Komisija minēja konkrētas “produkta” (product) definīcijas daļas 7. dokumentā un “vakcīnas” (vaccine) vai “pielāgotas vakcīnas” (adapted vaccine) definīcijas 5. dokumentā. Tā arī uzsvēra attiecīgo līgumu pielikumos ietverto informāciju par “vakcīnu ražošanas apstākļiem” (specification of the product), tostarp 7. dokumenta IV pielikumu. Visbeidzot, Komisija norādīja uz noteikumiem saistībā ar piegādes procesu, no kuriem būtu iespējams secināt tehniskas detaļas par ražošanas procesu. Šajā ziņā tā kā piemēru minēja noteikumu par produkta glabāšanu, pārvadāšanu un atzīšanu 4. dokumentā un tam pievienotu dokumentu par piegādes specifikācijām un aukstuma ķēdi, kā arī visu 6. dokumenta otro daļu.

114    Komisija turklāt precizēja, ka, izvērtējot izņēmuma saistībā ar komerciālo interešu aizsardzību piemērojamību aizklātajai informācijai, tika ņemti vērā dažādi faktori, tostarp, katra attiecīgā uzņēmuma īpašā situācija, tā īpašības, attiecības ar citiem komerciālajiem dalībniekiem, tā tirgus un uzņēmējdarbības stratēģijas un tas, kā konkurenti varētu izmantot izpausto informāciju.

115    No šiem apsvērumiem izriet, ka Komisija, neizpaužot aizklātās informācijas saturu, ir sniegusi paskaidrojumus ar konkrētiem piemēriem, kas izņēmumam saistībā ar komerciālo interešu aizsardzību varētu atņemt tā galveno mērķi attiecībā uz aizklātajiem noteikumiem par attiecīgo uzņēmumu zinātību un vakcīnu ražošanas apstākļiem. Minētie paskaidrojumi attiecas uz noteikumiem par vakcīnu “raksturlielumiem” un “kvalitātes kontroli”, ciktāl tā aptver vakcīnu ražošanas apstākļus, uz kuriem norāda prasītāji.

116    Komisija arī iesniedza paskaidrojumus par to, kā minēto noteikumu izpaušana varētu konkrēti un reāli aizskart attiecīgo uzņēmumu komerciālās intereses.

117    Turklāt, lai gan Komisijai jāizklāsta iemesli, kas attaisno kāda no Regulā Nr. 1049/2001 paredzētajiem izņēmumiem no piekļuves tiesībām piemērošanu šajā lietā, tai nav pienākuma sniegt informāciju, kura pārsniedz to, kas nepieciešama, lai piekļuves pieprasītājs saprastu tās lēmuma pieņemšanas iemeslus un lai Vispārējā tiesa varētu pārbaudīt tā tiesiskumu (spriedums, 2008. gada 30. janvāris, Terezakis/Komisija, T‑380/04, nav publicēts, EU:T:2008:19, 119. punkts).

118    Taču Vispārējā tiesa norāda, ka uz noteikumiem par vakcīnu raksturlielumiem, konkrēti, 13. dokumentā un uz noteikumu “Kvalitātes testi un pārbaudes” 4. un 6. dokumentā prasītāji norādīja tikai grozījumu raksta stadijā.

119    No tā izriet, ka apstrīdētā lēmuma pamatojums ļauj prasītājiem saprast iemeslus, kuru dēļ Komisija attiecīgajos līgumos aizklāja noteikumus, kuri skar komerciāli sensitīvu informāciju un kuri nav vispārpieejami, saistībā ar attiecīgo uzņēmumu zinātību un vakcīnu ražošanas apstākļiem, tostarp, vakcīnu raksturlielumiem, un ļauj Savienības tiesai veikt minēto aizklājumu tiesiskuma pārbaudi šī sprieduma 101. un 117. punktā atgādinātās judikatūras nozīmē.

120    Tādējādi iebildums par apstrīdētā lēmuma pamatojuma nepietiekamību šajā ziņā jānoraida.

ii)    Par apstrīdētā lēmuma pamatojuma pamatotību

121    Attiecībā uz pamatojuma, ar kuru apstrīdētajā lēmumā attaisnota strīdīgās informācijas daļēja aizklāšana, pamatotību jānoskaidro, vai Komisija ir sniegusi ticamus paskaidrojumus par to, kā piekļuve aizklātajai informācijai varētu konkrēti un faktiski kaitēt attiecīgo uzņēmumu komerciālo interešu aizsardzībai, un vai apgalvotais kaitējums ir uzskatāms par saprātīgi paredzamu, nevis tikai hipotētisku (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 25. novembris, Bronckers/Komisija, T‑166/19, EU:T:2020:557, 58. punkts).

122    Saskaņā ar šī sprieduma 97. un 99. punktā minēto judikatūru Komisijai nav pienākuma pierādīt, ka attiecīgo uzņēmumu komerciālajām interesēm pastāv konkrēts aizskāruma risks.

123    Pietiek ar to, ka apstrīdētajā lēmumā ir ietverti faktiski elementi, kas ļautu secināt, ka attiecīgo uzņēmumu komerciālo interešu apdraudējuma risks tā pieņemšanas brīdī bija saprātīgi paredzams, nevis tikai hipotētisks, un ka minētajā lēmumā ir norādīts, ka šajā datumā pastāvēja objektīvi iemesli, kas ļāva saprātīgi paredzēt šāda apdraudējuma varbūtību gadījumā, ja prasītāju prasītā informācija tiktu izpausta (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 7. jūnijs, Toland/Parlaments, T‑471/08, EU:T:2011:252, 78. un 79. punkts).

124    Šajā lietā, kā norādīts šī sprieduma 112. punktā, no apstrīdētā lēmuma izriet, ka Komisija atteica pilnīgu piekļuvi noteikumiem par attiecīgo uzņēmumu zinātību, lai neatklātu komerciāli sensitīvu informāciju, ko minētie uzņēmumu konkurenti būtu varējuši izmantot laikā, kad pastāvēja liels pieprasījums pēc Covid‑19 vakcīnām un konkurence bija ļoti liela.

125    Aplūkojusi 13. dokumenta pilno versiju, Vispārējā tiesa konstatē, ka tā V pielikuma nosaukums ir “Paredzētā produkta profils” (target product profile) un ka tajā ir ieskicēts pārskats par tādas vakcīnas raksturlielumiem, kura joprojām tiek izstrādāta. Turklāt apstāklis, ka šī uzņēmuma izstrādātā vakcīna saņēma tirdzniecības atļauju tikai pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, ir vispārpieejams. No atbildes uz rakstveida jautājumu, ko Vispārējā tiesa uzdeva Komisijai, arī izriet, ka piegādes saskaņā ar šo pašu pirkuma priekšlīgumu tika uzsāktas tikai 2022. gada trešajā ceturksnī, proti, pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas.

126    Vispārējā tiesa turklāt konstatē, kā norāda Komisija, ka 4., 5. un 6. dokumentā aizklātais I.6.13 noteikums “Kvalitātes testi un pārbaudes” attiecas nevis uz tiesību aktos noteiktajiem Savienības pienākumiem zāļu kvalitātes kontroles jomā, bet gan uz līgumisku saistību attiecībā uz šī ražotāja iekšējo organizāciju saistībā ar vakcīnas ražošanas apstākļiem. Katrā ziņā no šo pašu dokumentu I.6.5 noteikuma, kuram Komisija piešķīra piekļuvi, izriet, ka attiecīgajam uzņēmumam ir jāievēro visi noteikumi, kas paredzēti šo produktu tirdzniecības atļaujās.

127    No tā izriet, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā pamatoti uzskatīja, ka, pilnīgi izpaužot noteikumus par attiecīgo uzņēmumu zinātību, to konkurentiem varētu tikt sniegta komerciāli sensitīva informācija par minēto uzņēmumu produktiem un tehnoloģijām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 12. oktobris, Saure/Komisija, T‑524/21, EU:T:2022:632, 99.-102. punkts).

128    No iepriekš minētā izriet, ka ir pamatoti Komisijas paskaidrojumi apstrīdētajā lēmumā par to, ka attiecīgo uzņēmumu komerciālo interešu aizskāruma risks, kas saistīts ar noteikumu par minēto uzņēmumu zinātības, konkrēti, 13. dokumenta V pielikuma un 4., 5. un 6. dokumenta I.6.13 noteikuma pilnīgu izpaušanu bija saprātīgi paredzams, nevis tikai hipotētisks.

129    Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, otrā pamata otrās daļas pirmais iebildums ir jānoraida.

2)      Par daļēju atteikumu sniegt piekļuvi noteikumiem par kompensāciju

130    Ar otro iebildumu prasītāji būtībā apstrīd apstrīdētā lēmuma pamatojuma pietiekamību un tā pamatotību, lai attaisnotu daļēju piekļuves atteikumu noteikumiem par atbildību un kompensāciju, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā paredzēto izņēmumu saistībā ar komerciālo interešu aizsardzību.

131    Pirmkārt, prasītāji apstrīd apsvērumus, kas izvirzīti apstrīdētajā lēmumā, saskaņā ar kuriem noteikumu par atbildību un kompensāciju pilnīgas izpaušanas rezultātā varētu tikt ierosinātas vairākas ļaunprātīgas un nepamatotas tiesvedības. Šie apsvērumi esot hipotētiski un spekulatīvi, ko pierādot vēlējuma izteiksmes lietojums apstrīdētajā lēmumā.

132    Otrkārt, prasītāji norāda, ka pieņēmums, saskaņā ar kuru attiecīgo noteikumu pilnīga izpaušana atklātu attiecīgā uzņēmuma konkurentiem tā atbildības seguma “vājos punktus” un sniegtu tiem konkurences priekšrocību, netika pierādīts un ka šis pieņēmums nav pārāks par tiesībām uz dzīvību un zaudējumu, kurus izraisījusi vakcīna ar iespējamiem trūkumiem, atlīdzību.

133    Treškārt, prasītāji apstrīd, ka attiecīgo noteikumu pilnīgai izpaušanai būtu kāda ietekme uz attiecīgo uzņēmumu vispārējo reputāciju. Komisijas izvirzītie apsvērumi esot hipotētiski. Attiecīgo uzņēmumu reputācija tiktu aizskarta, “nosakot”, ka zaudējumi, kuri radušies produkta ar trūkumiem un minēto noteikumu neizpaušanas dēļ, “nav atlīdzināmi”. Turklāt prasītie dokumenti drīzāk attiecoties uz juridiskiem un zinātniskiem elementiem, nevis komerciālu informāciju.

134    Komisija apstrīd šos argumentus.

135    Tā apgalvo, ka attiecīgajiem noteikumiem ir tāda pati ekonomiskā un finansiālā nozīme kā visiem pārējiem izmaksu elementiem attiecīgajam uzņēmumam un ka par tiem notika individuālas sarunas.

136    Pirmām kārtām, Komisija uzskata, ka attiecīgo noteikumu pilnīga izpaušana palielinātu prasību par kaitējuma atlīdzību skaitu pret attiecīgo uzņēmumu, jo tā varētu veicināt prasību par kaitējuma atlīdzību celšanu un sniegu prasītājam vairāk argumentu, ar kuriem pamatot vakcīnas trūkumus. Tā uzsver, ka, pretēji prasītāju apgalvotajam, aizsargājamā komerciālā interese neizpaužoties kā attiecīgo uzņēmumu atbrīvošana no atbildības.

137    Otrām kārtām, Komisija apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā ir juridiski pietiekami izskaidroti iemesli, kāpēc attiecīgo noteikumu izpaušanai būtu negatīva ietekme uz attiecīgajiem uzņēmumiem, it īpaši tāpēc, ka minēto uzņēmumu konkurentiem tiktu radīta konkurences priekšrocība un atklāts finansiālā riska apmērs, ko minētais uzņēmums būtu pieņēmis saistībā ar attiecīgajiem līgumiem.

138    Treškārt, Komisija apstrīd prasītāju argumentāciju, saskaņā ar kuru juridiskie vai zinātniskie elementi nerada komerciālu interesi. Šajā ziņā tā uzsver, ka finansiālo saistību nosacījumiem, kuri paredzēti attiecīgajos līgumos, vai zinātniskajiem datiem var būt komerciāla nozīme.

i)      Par apstrīdētā lēmuma pamatojumu

139    Šajā lietā Komisija apstrīdētā lēmuma 2.2.1 punktā norādījusi, ka informācija, kas aizklāta atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā paredzētajam izņēmumam saistībā ar komerciālo interešu aizsardzību, iekļāva komerciāli sensitīvus elementus, konkrēti, par atbildību un kompensāciju. Tā norādīja, ka, pilnīgi izpaužot šādu informāciju, attiecīgā uzņēmuma konkurentiem varētu tikt atklāts konkrētais labums, ko minētais uzņēmums guvis sarunu rezultātā.

140    Turpinot, 2.2.4 punktā Komisija vispirms ir pievērsusies attiecīgo uzņēmumu ārpuslīgumiskajai atbildībai attiecībā pret trešajām personām, konkrēti, atbildībai par nevēlamām sekām vakcīnu lietošanas rezultātā, un noteikumiem par iespējamu kompensāciju, proti, atlīdzībai, ko dalībvalstis maksātu attiecīgajiem uzņēmumiem, gadījumā, ja šiem uzņēmumiem atbilstoši to ārpuslīgumiskajai atbildībai būtu jāatlīdzina piespriestie zaudējumi trešajām personām. Pēc tam tā pievērsusies dažādiem attiecīgo uzņēmumu līgumiskās atbildības aspektiem.

141    Tādējādi Komisija precizēja, ka pilnīga attiecīgo noteikumu izpaušana varētu aizskart minēto uzņēmumu komerciālās intereses trīs aspektos.

142    Pirmām kārtām, precīzas zināšanas par attiecīgā uzņēmuma atbildības robežām pieļautu stratēģisku rīcību attiecībā pret to, ciktāl minētais uzņēmums varētu saskarties ar ekonomiskām sekām vairāku ļaunprātīgu un nepamatotu tiesvedību dēļ, kuras celtas tikai ar mērķi saņemt kompensāciju saistībā ar vakcīnas lietošanu. Otrām kārtām, pilnīgi izpaužot noteikumus par kompensāciju, ko dalībvalstis maksā attiecīgajiem uzņēmumiem, konkrēti, tos noteikumus, kuros definēti precīzi nosacījumi, saskaņā ar kuriem dalībvalsts nemaksā kompensāciju, attiecīgā uzņēmuma konkurentiem, tai skaitā tiem, kas neražo vakcīnas, neizbēgami tiktu atklāti šī uzņēmuma atbildības seguma “vājie punkti” un tiktu sniegta konkurences priekšrocība, ko tie varētu izmantot. Trešām kārtām, precīzas zināšanas par attiecīgā uzņēmuma atbildības robežām arī radītu ietekmi uz šī uzņēmuma vispārējo reputāciju patērētāju un potenciālo darījumu partneru vidū. Komisija uzskata, ka šis pamatojums izskaidro iemeslus, kāpēc nevar izpaust konkrētas līguma daļas saistībā ar atkāpi no noteikuma par kompensāciju, proti, nosacījumus, saskaņā ar kuriem attiecīgajam uzņēmumam netiek piešķirta kompensācija. Šajā sakarā tā kā piemēru min aizklājumus 4. dokumenta I.12 noteikumā.

143    Turpinot, Komisija norādīja, ka konkrētiem noteikumiem par līgumisko atbildību esot komerciāls raksturs, kas izvērtēts un apspriests ar attiecīgo uzņēmumu un kura izpaušana atklātu tā konkurentiem informāciju par šī uzņēmuma spējām un iekšējo stratēģiju, konkrēti, ciktāl šī informācija ļautu uzzināt precīzas izmaksas, ko līguma pārkāpums varētu radīt minētajam uzņēmumam. Komisija ilustrēja savus apsvērumus ar konkrētiem noteikumu piemēriem.

144    Tā precizēja, ka aizklātā informācija bija komerciāli sensitīva. Pirmkārt, šīs informācijas izpaušana ļautu uzzināt precīzas izmaksas, ko līguma pārkāpums varētu radīt attiecīgajiem uzņēmumiem. Otrkārt, šīs informācijas izpaušana varētu būt attiecīgajiem uzņēmumiem nelabvēlīga, jo tā sniegtu to konkurentiem ļoti reālu priekšstatu par faktisko peļņu, kas gūta saskaņā ar attiecīgo līgumu, kaut gan apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī šie paši uzņēmumi apsprieda Covid‑19 vakcīnu piegādes līgumus ar pircējiem trešajās valstīs, īstenojot konkurenci globālajā tirgū. Komisija arī precizēja, ka potenciālās pretrunas ar attiecīgo uzņēmumu komerciālajām interesēm būtu vēl nelabvēlīgākas, jo bija uzsākta konkrētu līgumu izpilde – tā tas apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī bija, konkrēti, 5. un 6. dokumenta gadījumā.

145    Visbeidzot, Komisija uzsvēra, ka šajā kontekstā, izvērtējot attiecīgo noteikumu izpaušanas sekas saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001, jāņem vērā globālais tirgus, kurā attiecīgie uzņēmumi veica savu darbību. Komisija norādīja, ka, izvērtējot izņēmuma saistībā ar komerciālo interešu aizsardzību piemērojamību, tika ņemti vērā dažādi faktori, tostarp, katra vakcīnu ražotāja īpašā tirgus situācija, tā īpašības, attiecības ar citiem komerciālajiem dalībniekiem, tā tirgus un uzņēmējdarbības stratēģijas un tas, kā konkurenti varētu izmantot izpausto informāciju. Komisija secināja, ka ar attiecīgajiem uzņēmumiem noslēgto līgumu pilnīga izpaušana aizskartu to komerciālās intereses, būtībā apdraudot šo uzņēmumu konkurētspēju globālajos tirgos.

146    No šiem apsvērumiem izriet, ka Komisija ir sniegusi paskaidrojumus par informācijas, kas ietverta noteikumos par atbildību un kompensāciju, komerciāli sensitīvo raksturu. Tā ir arī juridiski pietiekami izskaidrojusi, kā, pēc tās domām, minēto noteikumu pilnīga izpaušana varētu konkrēti un reāli aizskart attiecīgo uzņēmumu komerciālās intereses minēto uzņēmumu starpā vai arī šo uzņēmumu un trešo uzņēmumu, kas ir to konkurenti, starpā.

147    No tā izriet, ka apstrīdētā lēmuma pamatojums ļauj prasītājiem saprast konkrētos iemeslus, kuru dēļ Komisija attiecīgajos līgumos daļēji aizklāja noteikumus par attiecīgo uzņēmumu līgumisko un ārpuslīgumisko atbildību, kā arī noteikumus par iespējamu kompensāciju, ko dalībvalstis maksātu par minēto uzņēmumu iespējamām saistībām gadījumā, ja tie tiktu saukti pie ārpuslīgumiskās atbildības, un ļauj Savienības tiesai veikt minēto aizklājumu tiesiskuma pārbaudi šī sprieduma 101. un 117. punktā atgādinātās judikatūras nozīmē.

148    Tādējādi iebildums par apstrīdētā lēmuma pamatojuma nepietiekamību šajā ziņā jānoraida.

ii)    Par apstrīdētā lēmuma pamatojuma pamatotību

149    Attiecībā uz Komisijas izvirzītā pamatojuma pamatotību, lai attaisnotu noteikumu par atbildību un kompensāciju aizklāšanu, jānoskaidro, vai tā atbilstoši šī sprieduma 97., 99., 121. un 123. punktā atgādinātajai judikatūrai ir sniegusi ticamus paskaidrojumus par apstākli, ka piekļuve aizklātajai informācijai varētu konkrēti un faktiski aizskart attiecīgo uzņēmumu komerciālo interešu aizsardzību, un apstākli, ka apgalvotais aizskārums ir uzskatāms par saprātīgi paredzamu, nevis tikai hipotētisku.

–       Par noteikumiem attiecībā uz līgumisko atbildību

150    Izskatāmajā lietā, kā norādīts šī sprieduma 143.-145. punktā, no apstrīdētā lēmuma izriet, ka Komisija atteica pilnīgu piekļuvi noteikumiem par attiecīgo uzņēmumu līgumisko atbildību, lai neatklātu, iespējams, komerciāli sensitīvu informāciju par identificētajiem riskiem saistībā ar attiecīgo līgumu īstenošanu un finanšu sliekšņiem, ko minētie uzņēmumi laikā, kad pastāvēja liels pieprasījums pēc Covid‑19 vakcīnām un kurā notika vai vismaz bija paredzamas sarunas ar pircējiem trešajās valstīs, pieņēmuši attiecībā uz minētajiem riskiem.

151    Aplūkojusi attiecīgo līgumu pilnās versijas, Vispārējā tiesa konstatē, ka noteikumi par attiecīgo uzņēmumu atbildību minēto līgumu pārkāpuma, izbeigšanas vai apturēšanas gadījumā, konkrēti saistībā ar piegādes kavējumiem vai trūkstošām piegādēm, atšķiras. Turklāt prasītāji neapstrīd ne to, ka pastāvēja liels pieprasījums pēc Covid‑19 vakcīnām, ne apstākli, ka notika vai vismaz bija paredzamas sarunas ar pircējiem trešajās valstīs.

152    No tā izriet, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā pamatoti uzskatījusi, ka, pilnīgi izpaužot minētos noteikumus, attiecīgo uzņēmumu konkurentiem, kā arī pircējiem trešajās valstīs varētu tikt sniegta komerciāli sensitīva informācija par izmaksu elementiem, minēto uzņēmumu spējām un iekšējām stratēģijām un to pieņemtajiem finanšu sliekšņiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 12. oktobris, Saure/Komisija, T‑524/21, EU:T:2022:632, 99.-102. punkts).

153    No iepriekš minētā izriet, ka ir pamatoti Komisijas paskaidrojumi apstrīdētajā lēmumā par to, ka attiecīgo uzņēmumu komerciālo interešu aizskāruma risks saistībā ar noteikumu par attiecīgo uzņēmumu līgumisko atbildību pilnīgu izpaušanu bija saprātīgi paredzams, nevis hipotētisks.

–       Par noteikumiem attiecībā uz kompensāciju

154    Iesākumā jānorāda, ka saskaņā ar Padomes Direktīvas 85/374/EEK (1985. gada 25. jūlijs) par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz atbildību par produktiem ar trūkumiem (OV 1985, L 210, 29. lpp.) 1. un 12. pantu ražotājs ir atbildīgs par kaitējumu, kuru izraisījis viņa produktu trūkums, un ražotāja atbildību pret aizskarto personu nedrīkst samazināt vai atbrīvot no tās ar noteikumu, kas samazina atbildību vai atbrīvo no tās. Tādējādi, kā tiesas sēdē atzina Komisija, nepastāvot Direktīvas 85/374 grozījumiem, ne Komisijai, ne dalībvalstīm nebija tiesību atkāpties no minētās direktīvas noteikumiem.

155    Turklāt neviena Direktīvas 85/374 norma neliedz trešajai personai, šajā gadījumā – dalībvalstij, atlīdzināt zaudējumus, ko ražotājs būtu samaksājis tā produkta trūkumu dēļ.

156    Vispārējā tiesa arī norāda, ka starp Komisiju un dalībvalstīm noslēgtā 2020. gada 16. jūnija nolīguma par Covid‑19 vakcīnu iepirkumu 6. panta trešā daļa 2020. gada 7. septembrī tika publicēta Komisijas tīmekļvietnē un pilnībā izpausta kā attiecīgo līgumu, izņemot 1. dokumenta, pielikums. Šajā normā bija paredzēts kompensācijas mehānisms, saskaņā ar kuru dalībvalstis atlīdzinātu attiecīgajiem uzņēmumiem ekonomiskās izmaksas, proti, iespējamos zaudējumus, ko parasti segtu minētie uzņēmumi to atbildības par vakcīnām dēļ. Arī šī sprieduma 3. punktā minētajā paziņojumā COM/2020/245 final noteikts, ka šis mehānisms jāuzskata par “apdrošināšanas polisi”, saskaņā ar kuru daļa riska no farmācijas nozares tika pārnesta uz valsts iestādēm un apmaiņā pret to tika garantēts, ka dalībvalstīm veiksmīgas vakcīnas izstrādes gadījumā tiktu nodrošināta taisnīga un cenas ziņā pieejama piekļuve vakcīnai.

157    No iepriekš minētā, pirmām kārtām, izriet, ka kompensācijas, ko dalībvalstis maksā attiecīgajiem uzņēmumiem, mehānisms nekādi neietekmē minēto uzņēmumu juridisko atbildību atbilstoši Direktīvai 85/374, un, otrām kārtām, ka sākotnējā pieteikuma iesniegšanas un apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī šī informācija jau bija vispārpieejama.

158    Aplūkojusi attiecīgo līgumu pilnās versijas, Vispārējā tiesa konstatē, ka, pat ja visos pirkuma priekšlīgumos un pirkuma līgumos ir iekļauts noteikums par kompensāciju, kā tas bija paredzēts starp Komisiju un dalībvalstīm noslēgtā 2020. gada 16. jūnija nolīguma par Covid‑19 vakcīnu iepirkumu 6. pantā, minēto noteikumu detalizēts saturs nav identisks. Šajā saistībā Vispārējā tiesa norāda uz atšķirībām attiecībā uz, pirmkārt, konkrētajām situācijām, kurās tika panākta vienošanās, ka dalībvalsts samaksāta kompensācija nebūtu piemērojama, kaut arī vairums minēto situāciju attiecīgajos līgumos kopumā ir līdzīgas, otrkārt, iespējamās kompensācijas temporālo vai materiālo piemērošanas jomu un, treškārt, kārtību, kādā atbildētājs pārvalda iespējamas atlīdzības prasības un kā tiek piešķirta iespējama kompensācija.

159    Pēc šiem precizējumiem vēl jānosaka, vai Komisija pamatoti atteica plašāk vai pat pilnībā izpaust noteikumus par kompensāciju.

160    Šajā ziņā nevar piekrist pirmajam apstrīdētajā lēmumā izvirzītajam iemeslam, proti, ka precīzas zināšanas par attiecīgā uzņēmuma atbildības robežām pieļautu stratēģisku rīcību attiecībā pret to, jo minētais uzņēmums varētu saskarties ar ekonomiskām sekām vairāku ļaunprātīgu un nepamatotu tiesvedību dēļ, kas celtas tikai ar mērķi saņemt kompensāciju saistībā ar vakcīnas lietošanu.

161    Proti, pat ja pret uzņēmumu celto prasību par zaudējumu atlīdzību rezultātā neapšaubāmi varētu rasties augstas izmaksas, neatkarīgi no tā, vai tās saistītas ar ekonomiskajiem resursiem, laiku vai personālu, tai skaitā gadījumā, kad šādas prasības pēc tam tiktu noraidītas kā nepamatotas, trešo personu, kurām ar vakcīnu ar trūkumiem, iespējams, nodarīts kaitējums, tiesības pret attiecīgajiem uzņēmumiem celt prasību sakarā ar atbildību balstās uz valsts tiesību aktiem, ar kuriem transponēta Direktīva 85/374. Šīs tiesības celt prasību nav atkarīgas no noteikumu par kompensāciju esamības un to satura.

162    Turklāt attiecīgo uzņēmumu interese izvairīties no šādām prasībām atlīdzināt kaitējumu gadījumā, kad tie faktiski saražoja un izplatīja vakcīnu ar trūkumiem, nevar tikt kvalificēta kā komerciālā interese, un tā katrā ziņā nav pelnījusi aizsardzību, it īpaši ņemot vērā visu personu tiesības lūgt atlīdzināt kaitējumu, kas tām nodarīts ar produktu ar trūkumiem (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2011. gada 15. decembris, CDC Hydrogene Peroxide/Komisija, T‑437/08, EU:T:2011:752, 49. punkts un tajā minētā judikatūra). Arī vēlme izvairīties no lielākām izmaksām saistībā ar tiesvedību nav interese, kas aizsargājama ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmo ievilkumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 28. jūnijs, Intercept Pharma un Intercept Pharmaceuticals/EMA, T‑377/18, nav publicēts, EU:T:2019:456, 55. un 56. punkts).

163    Turklāt apstrīdētajā lēmumā nav ietverta nekāda informācija, kas ļautu secināt, ka attiecīgo uzņēmumu kompensācijas mehānisma plašāka izpaušana varētu būt prasību, kas celtas pret tiem, pamatā. Proti, šādu prasību mērķis vienmēr būs piespriest vakcīnu ražotājam samaksāt atlīdzību par nodarīto kaitējumu, neatkarīgi no tā, kurš galu galā segs izmaksātos zaudējumus.

164    Šādos apstākļos Vispārējā tiesa uzskata, ka pirmais apstrīdētajā lēmumā izvirzītais iemesls, ar ko pamatots atteikums plašāk izpaust noteikumus par kompensāciju, nepierāda, kā prasīts šī sprieduma 99. punktā minētajā judikatūrā, ka attiecīgo uzņēmumu komerciālajām interesēm pastāv paredzams, nevis tikai hipotētisks risks.

165    Otrais apstrīdētajā lēmumā izvirzītais iemesls, ar ko pamatots atteikums pilnībā izpaust noteikumus par kompensāciju, konkrēti, tos noteikumus, kuros definēti precīzi nosacījumi, saskaņā ar kuriem dalībvalsts nemaksā kompensāciju, ir par to, ka šādi attiecīgā uzņēmuma konkurentiem, tai skaitā tiem, kas neražo vakcīnas, neizbēgami tiktu atklāti šī uzņēmuma atbildības seguma “vājie punkti” un tiktu sniegta konkurences priekšrocība, ko tie varētu izmantot, piemēram, reklāmā vai salīdzinošā reklāmā.

166    Šajā ziņā jāatgādina, ka iemesls, kāpēc noteikumi par kompensāciju tika iekļauti attiecīgajos līgumos, – proti, kompensēt attiecīgajiem uzņēmumiem radītos riskus, kas saistīti ar vakcīnu izstrādes termiņu saīsināšanu, – bija vispārpieejams pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas.

167    Papildus, visos attiecīgajos līgumos ir ietverts noteikums par kompensāciju, kurā turklāt kopumā līdzīgā veidā ir uzskaitītas konkrētas galvenās situācijas, kurās dalībvalsts nemaksā kompensāciju attiecīgajam uzņēmumam.

168    Tā kā visi attiecīgie uzņēmumi identificēta un leģitīma iemesla dēļ guva labumu no noteikuma par kompensāciju, apstrīdētajā lēmumā nav ietverts neviens elements, kas ļautu secināt, ka plašākas noteikumu par kompensāciju izpaušanas gadījumā attiecīgo uzņēmumu komerciālo interešu aizskāruma risks, it īpaši radot konkurences priekšrocību attiecīgo uzņēmumu starpā, tā pieņemšanas brīdī bija saprātīgi paredzams, nevis tikai hipotētisks.

169    Šādos apstākļos Vispārējā tiesa uzskata, ka otrais apstrīdētajā lēmumā izvirzītais iemesls, ar ko pamatots atteikums plašāk izpaust noteikumus par kompensāciju, nepierāda, kā prasīts šī sprieduma 99. punktā minētajā judikatūrā, ka attiecīgo uzņēmumu komerciālajām interesēm pastāv paredzams, nevis tikai hipotētisks risks.

170    Attiecībā uz trešo apstrīdētajā lēmumā izvirzīto iemeslu – proti, ka precīzas zināšanas par attiecīgā uzņēmuma atbildības robežām negatīvi ietekmētu to reputāciju patērētāju un iespējamo darījumu partneru vidū – ar ko pamatots atteikums pilnībā izpaust noteikumus par kompensāciju, konkrēti, nosacījumus, saskaņā ar kuriem dalībvalstij nav jāmaksā kompensācija, jāatgādina, ka pretēji prasītāju apgalvotajam kaitējums uzņēmuma reputācijai noteikti ir aizskārums tā komerciālajām interesēm, ciktāl operatora, kurš darbojas kādā tirgū, reputācija ir pamatā tā ekonomiskās darbības īstenošanai tirgū (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 5. decembris, Falcon Technologies International/Komisija, T‑875/16, nav publicēts, EU:T:2018:877, 51. un 53. punkts).

171    Tomēr to pašu iemeslu dēļ, kas izklāstīti šī sprieduma 166.-168. punktā, apstrīdētajā lēmumā nav ietverts neviens elements, kas ļautu saprātīgi secināt, ka plašākas noteikumu par kompensāciju izpaušanas gadījumā attiecīgo uzņēmumu komerciālo interešu, konkrēti, to reputācijas, aizskāruma risks tā pieņemšanas brīdī bija saprātīgi paredzams, nevis tikai hipotētisks.

172    Šajos apstākļos Vispārējā tiesa uzskata, ka trešais apstrīdētajā lēmumā izvirzītais iemesls, ar ko pamatots atteikums plašāk izpaust noteikumus par kompensāciju, nepierāda, kā prasīts šī sprieduma 99. punktā minētajā judikatūrā, ka attiecīgo uzņēmumu komerciālajām interesēm pastāv paredzams, nevis tikai hipotētisks risks.

173    Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, otrā pamata otrās daļas otrais iebildums ir pamatots saistībā ar attiecīgo līgumu noteikumiem par kompensāciju.

174    No tā izriet, ka otrā pamata otrās daļas otrais iebildums daļēji jāapmierina attiecībā uz noteikumiem par kompensāciju un daļēji jānoraida attiecībā uz noteikumiem par attiecīgo uzņēmumu līgumisko atbildību.

3)      Par piekļuves atteikumu attiecīgo uzņēmumu ražošanas tīkla partneru un apakšuzņēmēju sarakstam

175    Ar trešo iebildumu prasītāji apstrīd pamatojuma apstrīdētajā lēmumā pietiekamību un tā pamatotību, lai attaisnotu piekļuves atteikumu informācijai par attiecīgo uzņēmumu ražošanas tīkla partneru un apakšuzņēmēju sarakstu, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā paredzēto izņēmumu saistībā ar komerciālo interešu aizsardzību.

176    Komisija apstrīd šos argumentus.

177    Šajā ziņā jānorāda, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā norādījusi, ka izvēle noteikt konkrētu ražotnes atrašanās vietu vai iesaistīt konkrētu apakšuzņēmēju īpaša uzdevuma veikšanai ir attiecīgo uzņēmumu iekšēja komerciālā stratēģija, kas pieņemta konkrētas ekonomiskas izvēles rezultātā. Minētās ražotnes un to ekonomiskā vai rūpniecības saikne ar attiecīgajiem uzņēmumiem neesot vispārpieejama. Komisija secinājusi, ka, izpaužot visu attiecīgo līgumu, kuri attiecas uz apakšuzņēmējiem, pielikumus, attiecīgo uzņēmumu konkurentiem tiktu atklāta svarīga informācija par šo uzņēmumu rūpniecības spējām un to rūpniecības spēja saražot vakcīnas varētu tikt apdraudēta, vai pat ekonomisku iemeslu dēļ kavēta pilnīga noslēgto līgumu izpilde.

178    Šādi, pretēji prasītāju apgalvotajam, Komisija esot sniegusi pietiekamus paskaidrojumus, kas skar informācijas par attiecīgo uzņēmumu ražošanas tīkla partneru un apakšuzņēmēju sarakstu komerciāli sensitīvo raksturu, tādēļ prasītāju iebildums par apstrīdētā lēmuma pamatojuma nepietiekamību šajā ziņā esot jānoraida.

179    Aplūkojusi attiecīgo līgumu pilnās versijas, Vispārējā tiesa konstatē, ka atšķirīgās detalizācijas pakāpēs tajos ir izpausta dažādu attiecīgo uzņēmumu apakšuzņēmēju vai partneru identitāte vai atrašanās vieta, kā arī atsevišķos gadījumos – uzdevumu sadalījums starp uzskaitītajiem subjektiem. Turklāt dažos gadījumos pirkuma līguma stadijā, salīdzinot ar pirkuma priekšlīguma stadiju, veiktas izmaiņas, piemēram, papildinājumi vai ražotņu vai partneru maiņa.

180    Tādēļ Komisija apstrīdētajā lēmumā pamatoti uzskatījusi, ka attiecīgajos līgumos aizklātā informācija par attiecīgo uzņēmumu ražošanas tīkla partneru un apakšuzņēmēju sarakstu attiecās uz šo uzņēmumu tirdzniecības attiecībām un galu galā uz to rūpniecības un komerciālajām spējām un stratēģiju.

181    Taču, kā atgādināts šī sprieduma 100. punktā, aizsardzība, kas komerciālajām interesēm nodrošināma saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmo ievilkumu, var aptvert šādu informāciju.

182    Turklāt, kā būtībā norāda Komisija, nevar izslēgt, ka tirdzniecības attiecības, ko attiecīgie uzņēmumi izveidojuši ar to ražošanas tīkla partneriem un apakšuzņēmējiem, ir radījušas ar komercvērtību apveltītu sinerģiju un ka personas datu par minētajām attiecībām izpaušana varētu radīt ieinteresēto personu komerciālo interešu aizskārumu vai kaitēt godīgai konkurencei (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2022. gada 17. novembris, Antea Polska u.c., C‑54/21, EU:C:2022:888, 79. punkts).

183    Papildus, attiecīgajos līgumos ietvertā informācija nav uzskatāma par novecojušu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 7. jūlijs, Axa Versicherung/Komisija, T‑677/13, EU:T:2015:473, 154. punkts un tajā minētā judikatūra, un rīkojumu, 2018. gada 12. jūlijs, RATP/Komisija, T‑250/18 R, nav publicēts, EU:T:2018:458, 55. un 57. punkts). Proti, šie dati nav vairāk kā divus gadus veci, un, kā izriet no Komisijas atbildes uz jautājumu saistībā ar procesa organizatorisko pasākumu, lielākā daļa attiecīgo līgumu apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī tika pildīti.

184    Visbeidzot, prasītāji neapstrīd ne to, ka attiecīgie uzņēmumi darbojas lielas konkurences apstākļos, ne to, ka pastāvēja liels pieprasījums pēc Covid‑19 vakcīnām.

185    No tā izriet, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā pamatoti uzskatījusi, ka, pilnīgi izpaužot attiecīgo uzņēmumu ražošanas tīkla partneru un apakšuzņēmēju sarakstu, minēto uzņēmumu konkurentiem varētu tikt sniegta komerciāli sensitīva informācija par to rūpniecības spējām (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2022. gada 7. septembris, Saure/Komisija, T‑651/21, nav publicēts, EU:T:2022:526, 108. un 109. punkts, un 2022. gada 12. oktobris, Saure/Komisija, T‑524/21, EU:T:2022:632, 99.-102. punkts).

186    No iepriekš minētā izriet, ka ir pamatoti Komisijas paskaidrojumi apstrīdētajā lēmumā par to, ka minēto uzņēmumu komerciālo interešu aizskāruma risks saistībā ar attiecīgo uzņēmumu ražošanas tīkla partneru un apakšuzņēmēju saraksta pilnīgu izpaušanu bija saprātīgi paredzams, nevis hipotētisks.

187    Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, otrā pamata otrās daļas trešais iebildums ir jānoraida.

c)      Secinājumi par otro pamatu

188    Šī sprieduma 65.-92. punktā un 154.-174. punktā izklāstīto iemeslu dēļ otrā pamata pirmā daļa un otrās daļas otrais iebildums jāapmierina un apstrīdētais lēmums jāatceļ, ciktāl tas attiecas uz daļēju piekļuves atteikumu deklarācijām par interešu konflikta neesamību un noteikumiem par kompensāciju, un pārējā daļā otrais pamats jānoraida.

3.      Par trešo pamatu, kurš attiecas uz sevišķas sabiedrības intereses esamību, kas pamato pilnīgu piekļuvi prasītajiem dokumentiem

189    Trešā pamata pamatošanai prasītāji apgalvo, ka viņu pieteikumu par piekļuvi dokumentiem pamato sevišķa sabiedrības interese, kas attaisno tieši aizklātās sensitīvās informācijas izpaušanu. Konkrēti, prasītāji atsaucas uz Savienības labas pārvaldības principu un pārskatāmības principu, kuriem piemītot sevišķa nozīme, jo ar prasītajiem dokumentiem tika aizskartas viņu pamattiesības. Viņi arī izvirza pamatprincipus, kas regulē Savienības publisko iepirkumu, tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu, tiesības uz labu pārvaldību un tiesības uz personas neaizskaramību. Viņi lūdz iespēju izvērtēt un pārbaudīt institucionālo dalībnieku, kuri ir atbildīgi par attiecīgo līgumu apspriešanu un noslēgšanu, praksi, kontrolēt minēto līgumu tiesiskumu, nodrošināt Komisijas piešķirto publisko līdzekļu labu izmantošanu un sniegt brīvu un informētu piekrišanu vakcinācijai. Prasītāji norāda uz daudzu personu vilcināšanos vakcinēties, apstākli, ka, ņemot vērā dalībvalstu noteiktos ierobežojumus brīvi pārvietoties sabiedrības veselības iemeslu dēļ, viņi bija spiesti vakcinēties, un viņu vēlmi piekļūt attiecīgajiem līgumiem, lai saņemtu pienācīgu informāciju un piekristu medicīniskai procedūrai.

190    Komisija apstrīd šos argumentus.

191    Šajā ziņā Vispārējā tiesa iesākumā, pirmām kārtām, norāda, ka trešā pamata vērtējums attiecas tikai uz attiecīgajiem līgumiem, proti, dokumentiem, par kuriem Komisija secinājusi, ka uz tiem attiecas Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā paredzētais izņēmums.

192    Proti, Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā nav paredzēts samērot intereses uz privātās dzīves aizsardzību un personas neaizskaramību ar sevišķām sabiedrības interesēm (spriedums, 2015. gada 15. jūlijs, Dennekamp/Parlaments, T‑115/13, EU:T:2015:497, 62. punkts). Tādējādi trešais pamats neattiecas uz deklarācijām par interešu konflikta neesamību, kuras aplūkotas otrā pamata pirmajā daļā.

193    Otrām kārtām, Vispārējā tiesa atgādina, ka otrā pamata otrās daļas otrais iebildums daļēji jāapmierina, ciktāl iemesli, kuru dēļ atteikta plašāka noteikumu par kompensāciju izpaušana, nepierāda paredzama, nevis tikai hipotētiska attiecīgo uzņēmumu komerciālo interešu aizskāruma riska esamību, radot Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmā ievilkuma pārkāpumu. No tā izriet, ka šis apstrīdētā lēmuma aspekts neattiecas uz trešā pamata vērtējumu.

194    Saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pēdējo teikuma daļu iestādes var atteikt piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt tostarp fiziskas vai juridiskas personas komerciālo interešu aizsardzībai, “ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm”. No tā izriet, ka Savienības iestādes nevar atteikt piekļuvi dokumentam, ja tā izpaušanu pamato sevišķas sabiedrības intereses, pat ja tas varētu apdraudēt konkrētas fiziskas vai juridiskas personas komerciālo interešu aizsardzību.

195    Šādā kontekstā jāizvērtē specifiskās intereses, kas jāaizsargā, neizpaužot attiecīgo dokumentu, no vienas puses, un, it īpaši, sabiedrības intereses, lai šis dokuments būtu pieejams, no otras puses, ņemot vērā, kā precizēts Regulas Nr. 1049/2001 2. apsvērumā, no tā izrietošās priekšrocības, ko sniedz palielināta pārskatāmība, proti, uzlabojot pilsoņu līdzdalību lēmumu pieņemšanas procesā, kā arī pilsoņu administrācijas leģitimitāti, efektivitāti un atbildību demokrātiskā sistēmā (skat. spriedumu, 2010. gada 21. oktobris, Agapiou Joséphidès/Komisija un EACEA, T‑439/08, nav publicēts, EU:T:2010:442, 136. punkts un tajā minētā judikatūra; spriedumu, 2018. gada 5. februāris, PTC Therapeutics International/EMA, T‑718/15, EU:T:2018:66, 107. punkts).

196    Pieteikuma iesniedzējam ir konkrēti jānorāda sevišķās sabiedrības intereses, kas pamato attiecīgo dokumentu izpaušanu (skat. spriedumus, 2013. gada 14. novembris, LPN un Somija/Komisija, C‑514/11 P un C‑605/11 P, EU:C:2013:738, 94. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2015. gada 16. jūlijs, ClientEarth/Komisija, C‑612/13 P, EU:C:2015:486, 90. punkts un tajā minētā judikatūra). Proti, personai, kas izvirza sevišķu sabiedrības interesi Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pēdējās teikuma daļas nozīmē, ir tā jāpierāda (spriedums, 2014. gada 25. septembris, Spirlea/Komisija, T‑306/12, EU:T:2014:816, 97. punkts).

197    Šādā kontekstā personai, kura vēlas apstrīdēt kādu piekļuves atteikuma iemeslu, pirmkārt, jānorāda par šo iemeslu pārāka sabiedrības interese un, otrkārt, jāpierāda, ka attiecīgo dokumentu izpaušana izskatāmajā gadījumā konkrēti veicinās šīs sabiedrības intereses aizsardzības nodrošināšanu, tādā mērā, ka pārskatāmības princips prevalētu pār to interešu aizsardzību, ar kurām pamatots izpaušanas atteikums (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2019. gada 21. maijs, Pint/Komisija, C‑770/18 P, nav publicēts, EU:C:2019:436, 18. punkts), proti, šajā gadījumā – pār attiecīgo uzņēmumu komerciālo interešu aizsardzību.

198    Sevišķajām sabiedrības interesēm, kas var pamatot dokumenta publiskošanu, nav jābūt atšķirīgām no Regulas Nr. 1049/2001 pamatā esošajiem principiem. Tomēr ar vispārīgiem apsvērumiem nevar pamatot piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem, kurai vajadzīgs, lai konkrētajā gadījumā pārskatāmības principam piemistu kāda sevišķa nozīme, kas prevalētu pār iemesliem, kas pamatoja atteikumu izpaust attiecīgos dokumentus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 14. novembris, LPN un Somija/Komisija, C‑514/11 P un C‑605/11 P, EU:C:2013:738, 92. un 93. punkts un tajos minētā judikatūra, un 2015. gada 16. jūlijs, ClientEarth/Komisija, C‑612/13 P, EU:C:2015:486, 92. un 93. punkts).

199    Prasītāji atkārtotajā pieteikumā izvirzījuši sevišķu sabiedrības interesi, kura pamato prasīto dokumentu izpaušanu un kura būtībā balstās uz pārskatāmību, kuru prasa “laba pārvaldība, kas saskaņā ar LESD 15. pantu regulē Savienības darbību”. Šī sabiedrības interese, ņemot vērā ārkārtas stāvokli veselības jomā, prevalējot pār attiecīgo uzņēmumu komerciālajām interesēm.

200    Apstrīdētajā lēmumā ,– ar kuru Komisija piešķīra plašāku piekļuvi 1., 3.-6., 8. un 9. dokumentam, kuri iepriekš bija izpausti, kā arī daļēju piekļuvi 2., 7. un 10.-13. dokumentu, kuri iepriekš nebija publiski izpausti, versijām ar aizklājumiem ,– Komisija norādījusi, ka tā atzīst ar Covid‑19 pandēmiju saistīto ārkārtas stāvokli, piekrīt, ka sabiedrības uzticība tās rīcībai attiecībā uz vakcīnu iepirkumu ir būtiska, un atzīst prasītās pārskatāmības augsto pakāpi. Tomēr tā uzskata, ka prasītāji nav pierādījuši vajadzību izpaust aizklāto komerciāli sensitīvo informāciju, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmo ievilkumu. Proti, argumenti par labu pārvaldību un pārskatāmību esot vispārīgi. Komisija atgādināja, ka tā regulāri ziņoja par sarunu virzību ar attiecīgajiem uzņēmumiem un par, tai skaitā Eiropas Parlamenta, veiktajām darbībām pārskatāmības nodrošināšanai. Tā norādīja, ka ir apspriedusies ar attiecīgajiem uzņēmumiem, lai piešķirtu iespējami plašāku piekļuvi attiecīgajiem līgumiem. Tomēr Komisija uzsvēra, ka tiesības piekļūt dokumentiem nebija vispārējas un absolūtas. Tā pēc tam atgādināja, ka vispārēji apsvērumi, tai skaitā par sabiedrības veselības aizsardzību, nav pietiekami, lai, nesniedzot konkrētu pamatojumu par to, kādā mērā izpaušana kalpotu šai sabiedrības interesei, pamatotu sevišķas sabiedrības intereses. Komisija precizēja, ka tā nebija spējusi identificēt jebkādu sabiedrības interesi, kas prevalētu pār sabiedrības un privāto interesi, kas aizsargāta ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmo ievilkumu. Visbeidzot, Komisija uzskatīja, ka apstāklis, ka attiecīgie līgumi bija saistīti ar administratīvo procedūru, nevis leģislatīviem aktiem, apstiprināja secinājumu, ka neviena sevišķa sabiedrības interese nepamato aizklāto līgumu daļu izpaušanu.

201    Šajā lietā Komisija nav pieļāvusi nevienu tiesību kļūdu savā vērtējumā attiecībā uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmo ievilkumu.

202    Konkrēti, prasītāji atkārtotajā pieteikumā ir norādījuši tikai vispārīgus apsvērumus par pārskatāmību un labu pārvaldību. Taču ar šādiem apsvērumiem nevar pierādīt, ka interesei saistībā ar pārskatāmību šajā lietā piemīt kāda sevišķa nozīme, kas varētu prevalēt pār iemesliem, kuri pamato atteikumu izpaust attiecīgo līgumu aizklātās daļas.

203    Katrā ziņā jākonstatē, ka Komisija nenoliedza, ka pastāvēja sabiedrības interese saņemt informāciju par vakcīnu iepirkumu un attiecīgajiem līgumiem, taču apstrīdētajā lēmumā uzskatīja, ka šo interesi apmierināja pārskatāmības nodrošināšanai veiktās darbības, to skaitā aktuālas informācijas publicēšana par sarunu virzību un informācijas sniegšana Parlamentam klātienē un rakstiski. Tāpat jākonstatē, ka aizklātā informācija neietvēra zinātniskas norādes par vakcīnu iedarbīgumu un drošumu, kas novērstu iespējamas sabiedrības bažas par vakcīnu lietošanu.

204    Šo secinājumu neatspēko prasītāju argumenti, kas izvirzīti grozījumu rakstā.

205    Pirmām kārtām, pretēji prasītāju apgalvotajam, no apstrīdētā lēmuma izriet, ka Komisija izvērtēja jautājumu par sevišķas sabiedrības intereses esamību, kurai veltīts šī lēmuma 3. punkts.

206    Otrām kārtām, ciktāl prasītāji atkārtotajā pieteikumā apgalvoja, ka pastāv sevišķa sabiedrības interese, kas pamato pilnīgu attiecīgo līgumu izpaušanu, viņiem bija konkrēti jānorāda apstākļi, kas pamato šādu izpaušanu. Šo konstatējumu neatspēko prasītāju arguments, saskaņā ar kuru Komisijai pēc savas ierosmes bija jāizvērtē šādas intereses esamība, pat ja prasītāji nebija uz to norādījuši.

207    Regulas Nr. 1049/2001 6. panta 1. punktā, kurā paredzēta pieteikumu par piekļuvi dokumentiem iesniegšanas praktiskā kārtība atbilstoši šai regulai, tiešām noteikts, ka “pieteikuma iesniedzējam nav jānorāda tā iesniegšanas iemesli”. Tomēr, ja iestāde, saņemot piekļuves pieteikumu, konstatē, ka attiecīgā izpaušana varētu aizskart kādas šīs regulas 4. panta 2. punktā uzskaitītās intereses aizsardzību, kā to atbildē uz sākotnējo pieteikumu konstatēja Komisija, pieteikuma iesniedzējam, kurš, apgalvojot sevišķas sabiedrības intereses esamību, vēlas, lai attiecīgā iestāde pārskata savu nostāju, šajā ziņā jāsniedz argumenti, kā konstatēts šī sprieduma 196. un 197. punktā.

208    Trešām kārtām, attiecībā uz prasītāju vispārējiem apgalvojumiem par viņu vēlmi spēt kontrolēt institucionālo dalībnieku, kuri ir atbildīgi par attiecīgo līgumu noslēgšanu, praksi, un minēto līgumu tiesiskumu, un nodrošināt Komisijas piešķirto publisko līdzekļu labu izmantošanu, viņi nepamato konkrētos iemeslus, kas šajā lietā attaisnotu plašāku attiecīgo līgumu izpaušanu. Šajā ziņā jāatgādina, ka prasītājiem nav jāpierāda, kādā mērā ir ievērotas Savienības tiesības iepirkumu jomā un Beļģijas tiesības, kas regulē attiecīgos līgumus. Viņiem arī nav jānodrošina Savienības finanšu interešu aizsardzība. Proti, Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES, Euratom) 2018/1046 (2018. gada 18. jūlijs) par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, ar kuru groza Regulas (ES) Nr. 1296/2013, (ES) Nr. 1301/2013, (ES) Nr. 1303/2013, (ES) Nr. 1304/2013, (ES) Nr. 1309/2013, (ES) Nr. 1316/2013, (ES) Nr. 223/2014, (ES) Nr. 283/2014 un Lēmumu Nr. 541/2014/ES un atceļ Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 (OV 2018, L 193, 1. lpp.), Regulā 2016/369, kurā grozījumi izdarīti ar Regulu 2020/521, kā arī attiecīgajos līgumos ir ietverti noteikumi, kuri pilnvaro Komisiju, Eiropas Revīzijas palātu un Eiropas Prokuratūru atbilstoši to attiecīgajām kompetencēm veikt revīzijas un izmeklēšanu. Turklāt prasītāji nav paskaidrojuši, kā aizklāto komerciāli sensitīvo elementu izpaušana viņiem ļautu formulēt informētu viedokli par kopīgo Covid‑19 vakcīnu iepirkumu vai par publisko līdzekļu izmantošanu, lai gan šos elementus varētu izmantot pret attiecīgajiem uzņēmumiem vai pat pret Komisiju un dalībvalstīm saistībā ar turpmākiem pirkuma līgumiem. No tā izriet, ka prasītāji nav precīzi pierādījuši, kā aizklātās informācijas izpaušana konkrēti veicinātu viņu izvirzīto interešu aizsardzības nodrošināšanu.

209    Ceturtām kārtām, ciktāl prasītāji būtībā apgalvo, ka plašāka attiecīgo līgumu izpaušana ir nepieciešama, lai viņi būtu pienācīgi informēti un varētu sniegt informētu piekrišanu vakcinācijai pret Covid‑19, šie apgalvojumi, papildus tam, ka tie ir vispārīgi, balstās uz pieņēmumu, ka aizklātajās attiecīgo līgumu daļās ir ietvertas zinātniskas norādes, kas varētu attiekties uz iespējamām sabiedrības bažām par vakcīnu lietošanu. Taču, kā norādīts šī sprieduma 202. punktā, tas tā nav, un, kā norādīts šī sprieduma 126. punktā, attiecīgajiem uzņēmumiem jāievēro visi noteikumi, kas paredzēti tirdzniecības atļaujās. Tādējādi nevar uzskatīt, ka prasītāji ir pierādījuši, ka aizklātās informācijas izpaušana konkrēti veicinātu viņu izvirzītās sabiedrības intereses aizsardzības nodrošināšanu.

210    Piektām kārtām, jānoraida prasītāju argumentācija, ka, tā kā ar attiecīgajiem līgumiem tika aizskartas viņu pamattiesības, pārskatāmībai piemīt kāda sevišķa nozīme. Proti, minētajos līgumos nav noteikts ne pienākums vakcinēties pret Covid‑19, ne pienākums uzrādīt vakcinācijas apliecinājumu, lai atceltu dalībvalstu ieviestos ierobežojumus brīvi pārvietoties sabiedrības veselības iemeslu dēļ. Pienākumus šajā ziņā nosaka tikai dalībvalstu tiesību akti (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2022. gada 29. aprīlis, Abenante u.c./Parlaments un Padome, T 527/21, nav publicēts, EU:T:2022:278, 22. un 23. punkts).

211    Visbeidzot, ciktāl prasītāji izvirza vēlmi veikt demokrātisku kontroli pār Komisijas darbībām, saistībā ar Komisijas administratīvo darbību, kā Komisija norādīja apstrīdētajā lēmumā, netiek prasīta tāda paša apjoma piekļuve dokumentiem kā saistībā ar Savienības iestādes likumdošanas darbību (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2010. gada 29. jūnijs, Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, C‑139/07 P, EU:C:2010:376, 60. punkts, un 2014. gada 27. februāris, Komisija/EnBW, C‑365/12 P, EU:C:2014:112, 91. punkts).

212    Taču šajā gadījumā attiecīgie līgumi ir daļa no administratīvas darbības.

213    Šādos apstākļos Komisija, nepieļaudama tiesību kļūdu, apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī atsaucās uz izņēmumu saistībā ar attiecīgo uzņēmumu komerciālo interešu aizsardzību, tomēr ievērojot, ka šo izņēmumu, kā izriet no Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 7. punkta, nav paredzēts piemērot uz neierobežotu laiku, bet gan tikai tik ilgi, kamēr šāda aizsardzība ir pamatota, ņemot vērā dokumenta saturu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 26. janvāris, Internationaler Hilfsfonds/Komisija, C‑362/08 P, EU:C:2010:40, 56. un 57. punkts).

214    No tā izriet, ka trešais pamats, kā noteikts šī sprieduma 191.-193. punktā, jānoraida kā nepamatots.

4.      Par ceturto pamatu, kurš attiecas uz samērīguma principa pārkāpumu

215    Ceturtā pamata pamatošanai prasītāji apgalvo, ka Komisijas veiktie pasākumi pārkāpj samērīguma principu.

216    Komisija lūdz noraidīt šos apgalvojumus.

217    Izskatāmajā lietā šī sprieduma 85.-92. punktā un 193. punktā izklāstīto iemeslu dēļ ceturtais pamats neattiecas uz daļēju piekļuves atteikumu ne deklarācijām par interešu konflikta neesamību, ne attiecīgo līgumu noteikumiem par kompensāciju.

218    Attiecībā uz Komisijai izteikto pārmetumu, ka tā nav pārbaudījusi, vai izpaušana bija samērīga ar prasītāju interešu aizskārumu, jāuzsver, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 6. punktā ir paredzēts, ka, ja izņēmumi attiecas tikai uz kādu pieprasītā dokumenta daļu, pārējās dokumenta daļas publisko, un ka daļēja piekļuve minētajam Komisijas dokumentam jāpārbauda, ievērojot samērīguma principu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2001. gada 6. decembris, Padome/Hautala, C 353/99 P, EU:C:2001:661, 27. un 28. punkts).

219    Proti, judikatūrā uzsvērts, ka no Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 6. punkta izriet, ka iestādei vai struktūrai jāpārbauda iespēja atļaut daļēji iepazīties ar pieteikumā par piekļuvi minētajiem dokumentiem, iespējamo atteikumu attiecinot tikai uz ziņām, uz kurām attiecas minētie izņēmumi. Iestādei vai struktūrai jāpiešķir šāda daļēja piekļuve, ja minētās iestādes vai struktūras mērķi, tai atsakot piekļuvi dokumentam, var sasniegt, šai iestādei aizklājot tikai tos fragmentus, kas var aizskart aizsargājamo sabiedrības interesi (spriedums, 2013. gada 12. septembris, Besselink/Padome, T‑331/11, nav publicēts, EU:T:2013:419, 84. punkts; šajā nozīmē skat. spriedumu, 2001. gada 6. decembris, Padome/Hautala, C‑353/99 P, EU:C:2001:661, 29. punkts).

220    Dažādo apstrīdētajā lēmumā minēto dokumentu detalizētā pārbaudē atklājas, ka Komisija ir pārbaudījusi pieteikumu par piekļuvi dokumentiem, stingri ievērojot samērīguma principu, kura piemērošana piekļuves dokumentiem jomā ir aprakstīta šī sprieduma 218. un 219. punktā minētajā judikatūrā.

221    Ņemot vērā iepriekš minēto, ceturtais pamats, kā noteikts šī sprieduma 217. punktā, jānoraida kā nepamatots.

222    Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, apstrīdētais lēmums jānoraida, ciktāl, pārkāpjot Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunktu, ar to atteikta plašāka piekļuve deklarācijām par interešu konflikta neesamību, kuras parakstījuši kopīgās sarunu grupas locekļi, un ciktāl, pārkāpjot Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmo ievilkumu, ar to atteikta plašāka piekļuve noteikumiem par kompensāciju, un pārējā daļā prasība jānoraida.

223    Šajā ziņā jāatgādina, ka Vispārējai tiesai nav jāaizstāj Komisija un nav jānorāda tās dokumentu daļas, kurām bija jāpiešķir pilnīga vai daļēja piekļuve, jo iestādei šī sprieduma izpildes gaitā un saskaņā ar LESD 266. pantu jāņem vērā tajā izklāstītie iemesli šajā sakarā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 6. jūlijs, Franchet un Byk/Komisija, T‑391/03 un T‑70/04, EU:T:2006:190, 133. punkts).

IV.    Par tiesāšanās izdevumiem

224    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Turklāt atbilstoši Reglamenta 137. pantam, ja tiesvedību lietā izbeidz pirms sprieduma taisīšanas, Vispārējā tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem pēc saviem ieskatiem. Tā kā Komisijai spriedums galvenokārt ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītāju prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)

nospriež:

1)      Izbeigt tiesvedību par prasījumiem, ar kuriem lūgts atcelt Eiropas Komisijas 2021. gada 24. septembra netiešo lēmumu, ar kuru noraidīts atkārtotais pieteikums par piekļuvi dokumentiem.

2)      Atcelt Komisijas 2022. gada 28. februāra Lēmumu C(2022) 1359 final, kurš pieņemts saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem 4. pantu un ar kuru Fabien Courtois un pārējām fiziskajām personām, kuru vārdi norādīti pielikumā, piešķirta daļēja piekļuve konkrētiem dokumentiem, kuri attiecas uz šīs iestādes veiktu vakcīnu iegādi saistībā ar Covid‑19 pandēmiju, kā arī minētā lēmuma franču valodas versiju, kura F. Courtois un pārējām fiziskajām personām, kuru vārdi norādīti pielikumā, paziņota 2022. gada 31. martā, ciktāl Komisija atteica plašāku piekļuvi, pirmkārt, deklarācijām par interešu konflikta neesamību, kuras parakstīja kopīgās sarunu grupas Covid‑19 vakcīnu iegādei locekļi, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunktu, un, otrkārt, attiecīgo līgumu noteikumiem par kompensāciju un starp Komisiju un attiecīgajiem farmācijas uzņēmumiem noslēgtajiem pirkuma līgumiem minētās vakcīnas iegādei, pamatojoties uz šīs pašas regulas 4. panta 2. punkta pirmo ievilkumu.

3)      Pārējā daļā prasību noraidīt.

4)      Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus, tostarp izdevumus, kas radušies saistībā ar prasības pieteikuma sākotnējo versiju.

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2024. gada 17. jūlijā.

[Paraksti]

Satura rādītājs

I. Tiesvedības priekšvēsture

II. Lietas dalībnieku prasījumi

III. Juridiskais pamatojums

A. Par prasītāju locus standi

B. Par strīda priekšmetu

C. Par lietas būtību

1. Par pirmo pamatu, kurš attiecas uz to dokumentu saraksta, kuri identificēti kā tādi, kas ietilpst pieteikuma par piekļuvi dokumentiem tvērumā, nepilnīgo raksturu

2. Par otro pamatu, kurš attiecas uz abu izņēmumu, kurus Komisija izvirzījusi, lai pamatotu piekļuves atteikumu prasītajiem dokumentiem, nepiemērojamību

a) Par otrā pamata pirmo daļu, kura attiecas uz izņēmuma saistībā ar privātās dzīves un personas neaizskaramības aizsardzību nepiemērojamību (Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunkts)

b) Par otrā pamata otro daļu, kura attiecas uz izņēmuma saistībā ar uzņēmumu komerciālo interešu aizsardzību nepiemērojamību (Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmais ievilkums)

1) Par daļēju piekļuves atteikumu noteikumiem par vakcīnu raksturlielumiem un kvalitātes kontroli

i) Par apstrīdētā lēmuma pamatojumu

ii) Par apstrīdētā lēmuma pamatojuma pamatotību

2) Par daļēju atteikumu sniegt piekļuvi noteikumiem par kompensāciju

i) Par apstrīdētā lēmuma pamatojumu

ii) Par apstrīdētā lēmuma pamatojuma pamatotību

– Par noteikumiem attiecībā uz līgumisko atbildību

– Par noteikumiem attiecībā uz kompensāciju

3) Par piekļuves atteikumu attiecīgo uzņēmumu ražošanas tīkla partneru un apakšuzņēmēju sarakstam

c) Secinājumi par otro pamatu

3. Par trešo pamatu, kurš attiecas uz sevišķas sabiedrības intereses esamību, kas pamato pilnīgu piekļuvi prasītajiem dokumentiem

4. Par ceturto pamatu, kurš attiecas uz samērīguma principa pārkāpumu

IV. Par tiesāšanās izdevumiem

*      Tiesvedības valoda – franču.

      Pārējo prasītāju vārdu saraksts ir pievienots vienīgi lietas dalībniekiem paziņotajā versijā.