Pagaidu versija

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)

2024. gada 17. jūlijā (*)

Piekļuve dokumentiem – Regula (ES) Nr. 1049/2001 – Starp Komisiju un farmācijas uzņēmumiem noslēgti pirkuma priekšlīgumi un pirkuma līgumi Covid‑19 vakcīnu iegādei – Daļējs piekļuves atteikums – Izņēmums saistībā ar trešās personas komerciālo interešu aizsardzību – Pienākums norādīt pamatojumu – Paredzama, nevis tikai hipotētiska izvirzīto interešu aizskāruma riska esamība – Labas pārvaldības princips – Vārda brīvība

Lietā T‑689/21

Margrete Auken,

Tilly Metz,

Jutta Paulus,

Emilie Mosnier, Michèle Rivasi mantinieces statusā,

Kimberly van Sparrentak,

kuras pārstāv B. Kloostra, advokāte,

prasītājas,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv G. Gattinara un A. Spina, pārstāvji,

atbildētāja,

VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs J. Svenningsens [J. Svenningsen], tiesneši K. Makiokī [C. Mac Eochaidh] (referents) un H. Martins i Peress de Nanklaress [J. Martín y Pérez de Nanclares],

sekretāre: S. Spiropula [S. Spyropoulos], administratore,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu, it īpaši:

–        prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2021. gada 22. oktobrī,

–        Komisijas pieteikumu par tiesvedības izbeigšanu pirms sprieduma taisīšanas, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2022. gada 22. februārī,

–        2022. gada 2. marta rīkojumu, ar kuru Vispārējā tiesa kā pierādījumu savākšanas pasākumu uzdeva Komisijai iesniegt pilnus līgumu, kuriem tā daļēji liedza piekļuvi, tekstus,

–        prasītāju apsvērumus par pieteikumu par tiesvedības izbeigšanu pirms sprieduma taisīšanas un grozījumu rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti attiecīgi 2022. gada 22. martā un 21. aprīlī,

–        2022. gada 31. maija rīkojumu, ar kuru Vispārējā tiesa nolēma atlikt pieteikuma par tiesvedības izbeigšanu pirms sprieduma taisīšanas izskatīšanu līdz galīgā nolēmuma taisīšanai,

–        Komisijas iebildumu rakstu, kurā ietverti tās apsvērumi par grozījumu rakstu un kurš Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2022. gada 22. jūlijā,

–        repliku un atbildi uz repliku, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegtas attiecīgi 2022. gada 21. oktobrī un 16. decembrī,

pēc 2023. gada 17. oktobra tiesas sēdes, kuras laikā prasītājas atsauca prasījumu atcelt netiešo lēmumu,

ņemot vērā M. Rivasi nāvi, kas iestājās 2023. gada 29. novembrī,

ņemot vērā E. Mosnier iestāšanos lietā M. Rivasi mantinieces statusā, kas Vispārējās tiesas kancelejā paziņota 2024. gada 26. februārī,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar prasību, kas pamatota ar LESD 263. pantu, prasītājas, Eiropas Parlamenta deputātes Margrete Auken, Tilly Metz, Jutta Paulus un Kimberly van Sparrentak, kā arī Emilie Mosnier, savas mātes, Eiropas Parlamenta deputātes Michèle Rivasi (mirusi), tiesību pārņēmēja, lūdz atcelt Eiropas Komisijas 2022. gada 15. februāra Lēmumu C(2022) 1038 final, kurš pieņemts saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV 2001, L 145, 43. lpp.) 4. pantu un ar kuru viņām piešķirta daļēja piekļuve starp Komisiju un attiecīgajiem farmācijas uzņēmumiem noslēgtajiem pirkuma priekšlīgumiem un pirkuma līgumiem Covid‑19 vakcīnu iegādei (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

I.      Tiesvedības priekšvēsture

2        2020. gada 14. aprīlī Eiropas Savienības Padome pieņēma Regulu (ES) 2020/521, ar ko aktivizē ārkārtas atbalstu saskaņā ar Regulu (ES) 2016/369 un groza tās noteikumus, ņemot vērā COVID‑19 uzliesmojumu (OV 2020, L 117, 3. lpp.). Ar šo regulu Padome aktivizēja ārkārtas atbalstu, kas ieviests ar Padomes Regulu (ES) 2016/369 (2016. gada 15. marts) par ārkārtas atbalsta sniegšanu Savienībā (OV 2016, L 70, 1. lpp.) un kas bija viens no pasākumiem, kas ļautu Eiropas Savienībai kā vienotam veselumam risināt ar Covid‑19 pandēmiju saistīto krīzes situāciju solidaritātes gaisotnē, ņemot vērā ierobežojumus, ko rada vīrusa straujā izplatīšanās, un šī uzliesmojuma plaša mēroga un starptautisko būtību un sekas, kuru dēļ uz to jāreaģē visaptveroši.

3        2020. gada 17. jūnijā Komisija publicēja paziņojumu “ES stratēģija “Covid‑19 vakcīnas”” (COM/2020/245 final). Šī stratēģija, kuras mērķis bija paātrināt Covid‑19 vakcīnu izstrādi, ražošanu un izplatīšanu, balstījās uz diviem pīlāriem. Pirmais no tiem bija nodrošināt vakcīnas ražošanu Savienībā pietiekamā apjomā un tādējādi pietiekamu piegādi tās dalībvalstīm, izmantojot Ārkārtas atbalsta instrumentu, kas tika aktivizēts ar Regulu 2020/521, un noslēdzot ar vakcīnu ražotājiem pirkuma priekšlīgumus. Otrais bija pielāgot Savienības tiesisko regulējumu pašreizējai steidzamības situācijai un izmantot esošo regulatīvo elastību nolūkā paātrināt vakcīnu izstrādi, apstiprināšanu un pieejamību, vienlaikus uzturot vakcīnu kvalitātes, drošuma un iedarbīguma standartus.

4        Komisija norāda, ka ierosinātais satvars bija jāuzskata par “apdrošināšanas polisi”, saskaņā ar kuru daļa riska no farmācijas nozares tika pārnesta uz valsts iestādēm un apmaiņā pret to tika garantēts, ka dalībvalstīm veiksmīgas vakcīnas izstrādes gadījumā tiktu nodrošināta taisnīga un cenas ziņā pieejama piekļuve vakcīnai.

5        Ar 2021. gada 20. janvāra vēstuli, kas adresēta Komisijas priekšsēdētājai un ģenerālsekretārei un kas nākamajā dienā tika reģistrēta ar atsauci GESTDEM 2021/0389, seši Parlamenta deputāti (turpmāk tekstā – “seši deputāti”), no kuriem piecas ir sākotnējās prasītājas, atbilstoši Regulai Nr. 1049/2001 lūdza piekļuvi “dažādiem līgumiem – pirkuma priekšlīgumiem, – kas noslēgti starp Komisiju un farmācijas uzņēmumiem Covid‑19 vakcīnu iegādei” (turpmāk tekstā – “sākotnējais pieteikums”). Tajā bija norādīts, ka saskaņā ar sešu deputātu rīcībā esošo informāciju līgumi ar uzņēmumiem AstraZeneca, Sanofi‑GSK, Johnson and Johnson, BioNTech‑Pfizer, CureVac un Moderna jau bija parakstīti tādēļ pieteikums attiecās uz minētajiem līgumiem, kā arī uz līgumiem, kurus varētu noslēgt pēc pieteikuma iesniegšanas datuma, kā, piemēram, līgumu ar Novavax.

6        Ar 2021. gada 11. marta vēstuli Komisijas Veselības un pārtikas nekaitīguma ģenerāldirektorāta (ĢD) ģenerāldirektore (turpmāk tekstā – “DG Santé”) informēja sešus deputātus, ka viņa bija identificējusi astoņus dokumentus, kas atbilda sākotnējam pieteikumam, proti, sešus pirkuma priekšlīgumus un divus pirkuma līgumus. Ģenerāldirektore norādīja, ka viņa tīmekļvietnēs bija publicējusi trīs pirkuma priekšlīgumu versijas ar aizklājumiem, proti, ar AstraZeneca, Sanofi‑GSK un CureVac noslēgto līgumu versijas, un ka viņa turpinās atlikušo dokumentu izvērtējumu un apspriedīsies ar attiecīgajām trešajām personām, lai pieņemtu lēmumus par to izpaušanu.

7        Ar 2021. gada 9. jūnija vēstuli DG Santé ģenerāldirektore informēja sešus deputātus, ka, atbildot uz sākotnējo pieteikumu, daļēja piekļuve tika piešķirta deviņiem dokumentiem, uz kuriem attiecās pieteikums, proti, astoņiem šī sprieduma 6. punktā minētajiem dokumentiem, kā arī ar Pfizer‑BioNTech noslēgtajam papildu pirkuma līgumam. Viņa norādīja, ka minēto dokumentu versijas ar aizklājumiem tika publicētas tīmekļvietnē un ka teksta daļas tika aizklātas, pamatojoties uz izņēmumiem saistībā ar privātās dzīves un personas neaizskaramības aizsardzību, komerciālo interešu aizsardzību un iestāžu lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzību, kas attiecīgi paredzēti Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā, 4. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā un 4. panta 3. punkta pirmajā daļā.

8        Ar 2021. gada 30. jūnija vēstuli, kas tika reģistrēta nākamajā dienā, seši deputāti, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 7. panta 2. punktu, iesniedza atkārtotu pieteikumu, lūdzot Komisiju pārskatīt savu nostāju attiecībā uz deviņiem identificētajiem dokumentiem un izpaust tos pilnībā, izņemot tās dokumentu daļas, kas attiecās uz minētās regulas 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzēto privātās dzīves un personas neaizskaramības aizsardzību (turpmāk tekstā – “atkārtotais pieteikums”). Viņi atsaucās uz apstākli, ka visos noslēgtajos pirkuma priekšlīgumos norādītās cenas, kā arī ar AstraZeneca, Pfizer‑BioNTech un Moderna noslēgto pirkuma priekšlīgumu pilnās versijas bija nopludinātas kādā sociālajā tīklā un medijos laikā no 2020. gada decembra līdz 2021. gada aprīlim.

9        2021. gada 13. augustā Komisijas Ģenerālsekretariāts informēja sešus deputātus, ka tas joprojām nespēj atbildēt uz viņu atkārtoto pieteikumu. Tā kā atbilde uz atkārtoto pieteikumu netika sniegta, attiecībā uz minēto pieteikumu šajā datumā tika pieņemts netiešs noraidošs lēmums, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 8. panta 3. punktu.

10      2022. gada 15. februārī, pēc apspriedes ar attiecīgajiem farmācijas uzņēmumiem (turpmāk tekstā – “attiecīgie uzņēmumi”) atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 4. punktam Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu. Šajā lēmumā ir norādīts, ka atkārtotā pieteikuma izvērtēšanas laikā Komisijas Ģenerālsekretariāts atkārtoti izskatīja DG Santé sniegto atbildi uz sākotnējo pieteikumu un ka pēc šīs atkārtotās izskatīšanas tika identificēti trīspadsmit dokumenti, uz kuriem attiecās pieteikums par piekļuvi dokumentiem, proti, deviņi šī sprieduma 7. punktā minētie dokumenti, kā arī četri papildu dokumenti.

11      Tādējādi ar apstrīdēto lēmumu Komisija piešķīra daļēju piekļuvi šādiem dokumentiem (turpmāk tekstā kopā – “attiecīgie līgumi”):

–        starp Komisiju un AstraZeneca noslēgtajam pirkuma priekšlīgumam (atsauce ARES(2020)4849918, 1. dokuments);

–        starp Komisiju un Sanofi‑GSK noslēgtajam pirkuma priekšlīgumam (atsauce ARES(2020)5034184, 2. dokuments);

–        starp Komisiju un Janssen Pharmaceutica noslēgtajam pirkuma priekšlīgumam (atsauce ARES(2020)5806059, 3. dokuments);

–        starp Komisiju un Pfizer‑BioNTech noslēgtajam pirkuma priekšlīgumam (atsauce ARES(2021)256798, 4. dokuments);

–        starp Komisiju un CureVac noslēgtajam pirkuma priekšlīgumam (atsauce ARES(2021)256728, 5. dokuments);

–        starp Komisiju un Moderna noslēgtajam pirkuma priekšlīgumam (atsauce ARES(2021)256592, 6. dokuments);

–        starp Komisiju un Pfizer‑BioNTech noslēgtajam pirkuma līgumam (atsauce ARES(2021)1601544, 7. dokuments);

–        starp Komisiju un Moderna noslēgtajam pirkuma līgumam (atsauce ARES(2021)1601566, 8. dokuments);

–        starp Komisiju un Moderna noslēgtā pirkuma līguma grozījumiem I (atsauce ARES(2021)7098313, 9. dokuments);

–        starp Komisiju un Moderna noslēgtā pirkuma līguma grozījumiem II (atsauce ARES(2021)5602046, 10. dokuments);

–        otrā starp Komisiju un Pfizer‑BioNTech noslēgtā pirkuma līguma pirmajai un otrajai daļai (atsauce ARES(2021)3404228, 11. dokuments);

–        starp Komisiju un Novavax noslēgtajam pirkuma priekšlīgumam (atsauce ARES(2021)6475411, 12. dokuments);

–        starp Komisiju un Valneva noslēgtajam pirkuma priekšlīgumam (atsauce ARES(2021)7403909, 13. dokuments).

12      Konkrētāk, Komisija piešķīra plašāku daļēju piekļuvi 1.–8 un 11. dokumentam, kas iepriekš bija izpausti, kā arī daļēju piekļuvi 9., 10., 12. un 13. dokumenta, kas iepriekš nebija publiski izpausti, versijām ar aizklājumiem. Minēto dokumentu versijas ar aizklājumiem tika pievienotas apstrīdētajam lēmumam.

13      Lai pamatotu tikai daļējas piekļuves piešķiršanu attiecīgajiem līgumiem, Komisija apstrīdētajā lēmumā atsaucās uz izņēmumu saistībā ar privātās dzīves un personas neaizskaramības aizsardzību un izņēmumu saistībā ar attiecīgo uzņēmumu komerciālo interešu aizsardzību.

II.    Lietas dalībnieku prasījumi

14      Prasības pieteikuma grozījumu rakstā prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tostarp izdevumus, kas radušies saistībā ar prasības pieteikuma sākotnējo versiju.

15      Iebildumu rakstā, kurā pēc Vispārējās tiesas lūguma tika ietverti Komisijas apsvērumi par grozījumu rakstu, Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt grozīto prasību;

–        piespriest prasītājām atlīdzināt šajā tiesvedībā radušos tiesāšanās izdevumus.

III. Juridiskais pamatojums

16      Savas grozītās prasības pamatošanai prasītājas izvirza sešus pamatus par:

–        pirmkārt, kļūdainu izņēmuma saistībā ar komerciālo interešu aizsardzību piemērošanu informācijai, uz kuru tas neattiecas, pamatojuma nesniegšanu šajā ziņā, kā arī minētā izņēmuma nekonsekventu piemērošanu;

–        otrkārt, pamatojuma neesamību attiecībā uz izņēmuma saistībā ar komerciālo interešu aizsardzību piemērošanu septiņām noteikumu kategorijām;

–        treškārt, nekonsekventu Regulas Nr. 1049/2001 piemērošanu, kā rezultātā tika pieļauts tās pārkāpums, un labas pārvaldības principa pārkāpumu, jo Komisija līdzvērtīgi neaizklāja vienādus noteikumus vai informāciju, kā arī pamatojuma nesniegšanu šajā ziņā;

–        ceturtkārt, Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pārkāpumu, jo Komisija neņēma vērā sevišķas sabiedrības intereses, kas pamato prasītās informācijas izpaušanu, kā arī pamatojuma nesniegšanu šajā ziņā;

–        piektkārt, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 42. panta un 52. panta 3. punkta un Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kas parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī, (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 10. panta 1. punkta pārkāpumu;

–        sestkārt, Regulas Nr. 1049/2001 7. un 8. punkta pārkāpumu, jo Komisija ar apstrīdēto lēmumu aizklāja konkrētu informāciju, ko tā iepriekš bija izpaudusi, kā arī pamatojuma nesniegšanu šajā ziņā.

A.      Par pirmo pamatu un otrā pamata pirmo daļu, kas attiecas uz kļūdainu izņēmuma saistībā ar komerciālo interešu aizsardzību piemērošanu informācijai, uz kuru šis izņēmums neattiecas, pamatojuma nesniegšanu šajā ziņā, kā arī minētā izņēmuma nekonsekventu piemērošanu

17      Ar grozīto pirmo pamatu un otrā pamata pirmo daļu prasītājas apgalvo, ka Komisija ir kļūdaini piemērojusi izņēmumu saistībā ar komerciālo interešu aizsardzību informācijai, uz kuru šis izņēmums neattiecas, vai nu pilnībā, vai daļēji aizklājot šādu informāciju:

–        definīcijas, konkrēti, terminu “tīšs pārkāpums” (wilful misconduct) 1. dokumentā un “visas saprātīgi iespējamās pūles” (best reasonable efforts) 4. un 7. dokumentā definīcijas;

–        noteikumus par revīziju grafikiem un datu glabāšanu;

–        noteikumus par izdevumiem saistībā ar pētījumiem par drošību pēc uzsākšanas un risku pārvaldību;

–        noteikumus par dāvinājumiem un atkārtotu pārdošanu;

–        noteikumus par atbildības režīmu personas datu aizsardzības pārkāpuma gadījumā.

18      Prasītājas apgalvo, ka 17. punktā uzskaitītā informācija nerada komerciālu interesi un tādējādi uz to neattiecas Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā paredzētais izņēmums.

19      Viņas apgalvo, ka Komisija nav norādījusi ne iemeslus, kāpēc izņēmums saistībā ar komerciālo interešu aizsardzību attiektos uz šī sprieduma 17. punktā uzskaitīto informāciju, ne to, kā piekļuve minētajai informācijai varētu saprātīgi paredzamā veidā, konkrēti un faktiski radīt attiecīgo uzņēmumu komerciālo interešu aizskārumu. Turklāt Komisija minēto izņēmumu esot piemērojusi nekonsekventi, aizklājot no konkrētiem līgumiem informāciju, kura tomēr bija pieejama citos līgumos.

20      Papildus, prasītājas apgalvo – ņemot vērā Covid‑19 pandēmijas kontekstu, kurā tika noslēgti attiecīgie līgumi, konkrēti, pirkuma priekšlīgumi, un to, ka nozīmīgas pētniecības un attīstības darbības vakcīnu klāsta izstrādei, kuras iznākums toreiz nebija skaidrs, tika finansētas no valsts līdzekļiem, veicot avansa maksājumus attiecīgajiem uzņēmumiem atbilstoši pirkuma priekšlīgumiem – nepastāvēja Covid‑19 vakcīnu tirgus. Tādējādi attiecīgie līgumi atšķiroties no ierastiem komercattiecību līgumiem. Tādēļ Komisija apstrīdētajā lēmumā esot kļūdaini piemērojusi izņēmumu saistībā ar komerciālo interešu aizsardzību un kļūdaini aizklājusi definīcijas un citu informāciju.

21      Komisija apstrīd šos argumentus.

22      Tā apgalvo, ka par visu attiecīgo līgumu pilnajiem tekstiem tika rīkotas atsevišķas sarunas, kuru rezultātā dažādu definīciju un citu līgumu noteikumu konkrētais formulējums atspoguļoja šajās atsevišķajās sarunās panāktos sarežģītos kompromisus. Komisija norāda, ka, lai novērtētu, vai līguma noteikumu izpaušana apdraud ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmā ievilkuma aizsargāto interesi, jāpiemēro kritērijs, ar kuru nosaka, vai attiecīgo noteikumu saturs aizskar līgumslēdzēju pušu komerciālās intereses. Taču definīcijas precizējot saskaņoto pienākumu piemērošanas jomu un nosakot līguma materiāltiesisko saturu, tādēļ tās esot “normatīvas”. Turklāt konkrētas definīcijas šajā lietā, piemēram, termini “visas saprātīgi iespējamās pūles” vai “tīšs pārkāpums”, un citi savstarpēji pienākumi aizskarot attiecīgo uzņēmumu komerciālās intereses, jo tie varot izraisīt minēto uzņēmumu līgumisko un ārpuslīgumisko atbildību.

23      Komisija apstiprina, ka tā apstrīdētajā lēmumā norādīja Covid‑19 vakcīnu iepirkuma procedūras kontekstu un izņēmuma raksturu, lai izskaidrotu prasītajos dokumentos ietvertas konkrētas informācijas nozīmību no ekonomiskā un komerciālā viedokļa. Šāda kontekstuāla informācija ļautu saprast iemeslus, kas bija atsevišķo sarunu procesu par Covid‑19 vakcīnu pirkuma līgumiem pamatā, un minēto vakcīnu iegādes globālo mērogu, uzsverot konkrētas informācijas, kas ietverta starp Komisiju un attiecīgajiem uzņēmumiem noslēgtajos līgumos, sensitivitāti no komerciālā viedokļa.

24      Komisija turklāt uzskata, ka izņēmuma saistībā ar komerciālo interešu aizsardzību piemērošana nav pakārtota tirgus, kas atvērts brīvai konkurencei kādam produktam, esamībai. Vakcīnu iegādes īpašie apstākļi arī pamatojot apstākli, ka attiecīgie uzņēmumi saskārās ar pieaugošu konkurences spiedienu piegādāt ļoti lielu vakcīnu daudzumu ļoti īsā termiņā. Komisija arī uzsver, ka visi attiecīgie uzņēmumi neapšaubāmi darbojas globālā līmenī un ir pakļauti tirgus konkurences spēkiem, kuru intereses var attiekties uz attiecīgā izņēmuma piemērošanas jomu. Šo uzņēmumu darbību, tostarp Covid‑19 vakcīnu piegāžu, komerciālo raksturu neietekmējot daļēja izpētes un attīstības subsidēšana nolūkā palielināt iespēju iegūt vairāk vakcīnu un tās ātrāk saņemt.

1.      Ievada apsvērumi

25      Vispārējā tiesa norāda, ka pirmajā pamatā un otrā pamata pirmajā daļā izvirzītie iebildumi, kas attiecas uz noteikumiem par dāvinājumiem un atkārtotu pārdošanu, pārklājas ar otrā pamata septītajā daļā izvirzītajiem iebildumiem. Tādēļ šie iebildumi tiks skatīti saistībā ar otrā pamata minēto daļu (skat. šī sprieduma 179.-184. punktu).

26      Attiecībā uz noteikumiem par revīziju grafikiem un datu glabāšanu, noteikumiem par izdevumiem saistībā ar pētījumiem par drošību pēc uzsākšanas un risku pārvaldību un noteikumiem par atbildības režīmu personas datu aizsardzības pārkāpuma gadījumā jākonstatē, ka prasītājas uz tiem atsaucas tikai īsi prasības pieteikuma 32. un 43. punktā, kā arī grozījumu raksta 25. un 33. punktā.

27      Taču ar apstrīdēto lēmumu piekļuve šiem noteikumiem nav tieši atteikta. Turklāt, tā kā netika sniegti precizējumi par aizklājumiem, uz kuriem attiecas minētā prasītāju argumentācija, Vispārējā tiesa nav arī spējusi identificēt šādus noteikumus dokumentos, kurus Komisija iesniedza, atbildot uz pierādījumu savākšanas pasākumu, kas tika noteikts atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 91. panta c) punktam un 104. pantam. Vispārējā tiesa arī norāda, ka noteikumi par “pārbaudēm un revīzijām” (checks and audits) ir pilnībā izpausti 1., 2., 3., 5., 6., 8., 12. un 13. dokumentā. Turklāt laikposms, kurā var veikt šīs “pārbaudes un revīzijas”, tika izpausts 4., 7. un 11. dokumentā. 9. un 10. dokumentā nav norāžu uz šādām “pārbaudēm un revīzijām”.

28      Ņemot vērā iepriekš minēto, vērtējums par pirmā pamata un otrā pamata pirmās daļas pamatotību var attiekties tikai uz piekļuves atteikumu terminu “tīšs pārkāpums” un “visas saprātīgi iespējamās pūles” definīcijām.

29      Saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmo ievilkumu Savienības iestādes var atteikt piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt fiziskas vai juridiskas personas komerciālo interešu, tostarp intelektuālā īpašuma, aizsardzībai, ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm.

30      Šajā ziņā jāatgādina, ka no paša Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta formulējuma izriet, ka ar vienkāršu attiecīgo interešu aizskārumu attiecīgā gadījumā var pamatot viena no tajā uzskaitītajiem izņēmumiem piemērošanu, un šim aizskārumam nav jāsasniedz īpašs nopietnības slieksnis (spriedums, 2020. gada 22. janvāris, PTC Therapeutics International/EMA, C‑175/18 P, EU:C:2020:23, 90. punkts).

31      Attiecībā uz komerciālo interešu jēdzienu jānorāda, ka Regulā Nr. 1049/2001 šis jēdziens nav definēts, tajā vien precizēts, ka šīs intereses var aptvert fiziskas vai juridiskas personas intelektuālo īpašumu. Turklāt jāatgādina, ka, lai pamatotu atteikumu ļaut piekļūt dokumentam, kuru lūgts izpaust, principā nepietiek ar to, ka pieprasītais dokuments attiecas uz komercdarbību, tomēr attiecīgajai iestādei jāsniedz paskaidrojumi par to, kā piekļuve šim dokumentam var konkrēti un reāli kaitēt komerciālajām interesēm, un jāpierāda, ka šāds apdraudējuma risks ir saprātīgi paredzams, nevis tikai hipotētisks (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 3. jūlijs, Padome/in’t Veld, C‑350/12 P, EU:C:2014:2039, 52. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2018. gada 27. februāris, CEE Bankwatch Network/Komisija, T‑307/16, EU:T:2018:97, 103.‑105. punkts un tajos minētā judikatūra).

32      Turklāt pārbaudei, kas iestādei jāveic, lai piemērotu kādu izņēmumu, jābūt konkrētai, un tai jāizriet no lēmuma pamatojuma (skat. spriedumu, 2008. gada 30. janvāris, Terezakis/Komisija, T‑380/04, nav publicēts, EU:T:2008:19, 86. punkts un tajā minētā judikatūra).

33      Šajā saistībā jānorāda, ka visa informācija, kas attiecas uz sabiedrību un tās tirdzniecības attiecībām, nevar tikt uzskatīta par tādu, uz kuru attiecas aizsardzība, kāda jāgarantē komerciālajām interesēm saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmo ievilkumu, jo pretējā gadījumā netiktu ievērots vispārējais princips, saskaņā ar kuru sabiedrībai jāsaņem visplašākā iespējamā piekļuve iestāžu rīcībā esošajiem dokumentiem (skat. spriedumu, 2014. gada 9. septembris, MasterCard u.c./Komisija, T‑516/11, nav publicēts, EU:T:2014:759, 81. punkts un tajā minētā judikatūra). Tomēr šī aizsardzība var aptvert konfidenciālu komerciālo informāciju, kā, piemēram, informāciju saistībā ar uzņēmumu komerciālo stratēģiju, tirdzniecības apmēriem, tirgus daļām vai tirdzniecības attiecībām (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 28. jūnijs, Komisija/Agrofert Holding, C‑477/10 P, EU:C:2012:394, 54.-56. punkts, un 2014. gada 9. septembris, MasterCard u.c./Komisija, T‑516/11, nav publicēts, EU:T:2014:759, 82. un 83. punkts).

34      Regulas Nr. 1049/2001 noteikumu piemērošanas kontekstā iestādes pienākuma pamatot savu lēmumu, ar kuru atteikta piekļuve dokumentam, mērķis ir, pirmām kārtām, sniegt ieinteresētajai personai pietiekamu norādi, vai lēmums ir pienācīgi pamatots vai arī tajā, iespējams, pieļauta kļūda, kas ļauj apstrīdēt tā spēkā esamību, un, otrām kārtām, ļaut Savienības tiesai veikt lēmuma tiesiskuma pārbaudi. Šī pienākuma piemērošanas joma ir atkarīga no attiecīgā akta būtības un konteksta, kādā tas pieņemts (skat. spriedumu, 2020. gada 6. februāris, Compañía de Tranvías de la Coruña/Komisija, T‑485/18, EU:T:2020:35, 20. punkts un tajā minētā judikatūra).

35      Saskaņā ar judikatūru pienākums norādīt pamatojumu tomēr nenozīmē, ka attiecīgajai iestādei jāatbild uz katru argumentu, kas izvirzīts procesā līdz apstrīdētā galīgā lēmuma pieņemšanai (skat. spriedumu, 2018. gada 25. septembris, Psara u.c./Parlaments, T‑639/15 līdz T‑666/15 un T‑94/16, EU:T:2018:602, 134. punkts un tajā minētā judikatūra).

36      Taču kaut arī situācija, kādā pieņemts lēmums, var atvieglot pamatojuma sniegšanas prasības, kas jāizpilda attiecīgajai iestādei, tā tomēr arī var īpašos apstākļos padarīt tās smagākas. Tā tas ir gadījumā, kad pieteikuma par piekļuvi dokumentiem procedūras laikā pieteikuma iesniedzējs izvirza pierādījumus, ar kuriem var apstrīdēt pirmā atteikuma pamatotību. Šādos apstākļos prasība sniegt pamatojumu uzliek iestādei pienākumu atbildēt uz atkārtotu pieteikumu, norādot iemeslus, kāpēc šie pierādījumi neļauj tai mainīt savu nostāju. Pretējā gadījumā pieteikuma iesniedzējs nevarētu izprast iemeslus, kādēļ atbildes uz atkārtoto pieteikumu autors atteikuma atstāšanai spēkā nolēma saglabāt to pašu pamatojumu (spriedums, 2000. gada 6. aprīlis, Kuijer/Padome, T‑188/98, EU:T:2000:101, 45. un 46. punkts).

37      Ņemot vērā šos apsvērumus, jāanalizē prasītāju argumenti, saskaņā ar kuriem Komisija attiecīgajiem līgumiem, īpaši definīcijām, un, konkrētāk, jēdziena “tīšs pārkāpums” definīcijai 1. dokumentā un jēdziena “visas saprātīgi iespējamās pūles” definīcijai 4. un 7. dokumentā, esot kļūdaini piemērojusi izņēmumu saistībā ar komerciālo interešu aizsardzību.

2.      Par apstrīdētā lēmuma pamatojumu attiecībā uz definīciju daļēju aizklāšanu

38      Prasītājas norāda, ka uz definīcijām attiecīgajos līgumos neattiecas Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā paredzētais izņēmums, un apstrīd apstrīdētā lēmuma pamatojuma, ar ko pamatota definīciju daļēja aizklāšana, pietiekamību.

39      Vispārējā tiesa norāda, ka, tikai izlasot attiecīgos līgumus, kā tie izpausti ar apstrīdēto lēmumu, redzams, ka noteiktas definīcijas ir identiskas, savukārt par citām, tostarp, šķietami tehniskām un, iespējams, viennozīmīgām definīcijām, tika rīkotas atsevišķas un konkrētas sarunas – kā norāda Komisija un kā izriet no, tostarp, dažādiem papildinājumiem un papildu precizējumiem.

40      No tā izriet, ka, pat ja definīciju esamību attiecīgajos līgumos var uzskatīt par ierastu, to konkrēto formulējumu nevar visos gadījumos uzskatīt par “vispārīgu un ierastu” 2008. gada 30. janvāra sprieduma Terezakis/Komisija 98. punkta nozīmē (T‑380/04, nav publicēts, EU:T:2008:19). Turklāt lietā, kurā tika pasludināts minētais spriedums, iestāde atteica piekļuvi attiecīgā līguma pilnajam tekstam, tādēļ tā nozīmīgums izskatāmajā lietā, kurā Komisija pamatoti apsvēra iespēju piešķirt daļēju piekļuvi attiecīgajiem līgumiem, jāskata relatīvi.

41      Konkrētāk, attiecībā uz terminu “tīšs pārkāpums” 1. dokumentā un “visas saprātīgi iespējamās pūles” 4. un 7. dokumentā definīciju aizklāšanu Vispārējā tiesa konstatē, ka seši deputāti īpaši norādīja uz tiem atkārtotajā pieteikumā.

42      Tomēr no apstrīdētā lēmuma, kurā izklāstīti iemesli, kas pamatojot pilnīgu vai daļēju informācijas neizpaušanu virknē informācijas kategoriju attiecīgajos līgumos, tostarp, piemēram, “vakcīnas” (vaccine) un “pielāgotas vakcīnas” (adapted vaccine) definīciju, kā arī noteikumu par atbildību un kompensāciju neizpaušanu, neļauj skaidri, pat ne īsumā, saprast iemeslus, kāpēc tika aizklātas citas definīcijas, konkrēti, terminu “tīšs pārkāpums” 1. dokumentā un “visas saprātīgi iespējamās pūles” 4. un 7. dokumentā definīcijas, uz kurām seši deputāti īpaši norādīja atkārtotajā pieteikumā.

43      Šo secinājumu nevar apšaubīt ar argumentāciju, ko Komisija izvērsusi tās rakstveida dokumentos un tiesas sēdē un saskaņā ar kuru definīcijas precizējot saskaņoto pienākumu piemērošanas jomu un nosakot līguma materiāltiesisko saturu, kā dēļ tās esot “normatīvas”, un ka terminu “tīšs pārkāpums” 1. dokumentā un “visas saprātīgi iespējamās pūles” 4. un 7. dokumentā definīcijas varot aizskart attiecīgo uzņēmumu komerciālās intereses, jo tās varētu izraisīt minēto uzņēmumu līgumisko un ārpuslīgumisko atbildību.

44      Proti, šie paskaidrojumi netika izvirzīti apstrīdētajā lēmumā un tos nevar izsecināt no apstrīdētajā lēmumā ietvertajiem paskaidrojumiem, tostarp tiem, kuri ietverti minētā lēmuma 2.1.4. punktā, kas konkrēti skar attiecīgo uzņēmumu atbildības iestāšanos. Taču Savienības tiesai nav jāņem vērā papildu paskaidrojumi, ko attiecīga akta autors sniedzis tikai tiesvedības laikā, lai novērtētu, vai ir ievērots pienākums norādīt pamatojumu, jo pretējā gadījumā tiktu apdraudēts kompetenču sadalījums starp administrāciju un Savienības tiesu un vājināta administrācijas aktu tiesiskuma pārbaude (skat. spriedumu, 2023. gada 6. jūlijs, EIB un Komisija/ClientEarth, C‑212/21 P un C‑223/21 P, EU:C:2023:546, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).

45      No tā izriet, ka apstrīdētā lēmuma pamatojums neļauj ne prasītājām saprast konkrētos šo aizklājumu iemeslus, ne Savienības tiesai veikt minēto aizklājumu tiesiskuma pārbaudi šī sprieduma 31., 34. un 36. punktā atgādinātās judikatūras nozīmē.

46      Tādējādi prasītājas pamatoti norāda, ka Komisija, nesniedzot pietiekamus paskaidrojumus par to, kā piekļuve attiecīgajām definīcijām varētu konkrēti un reāli kaitēt komerciālajām interesēm, attiecīgi, AstraZeneca un Pfizer‑BioNTech komerciālajām interesēm, nav ievērojusi Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmo ievilkumu.

47      Attiecībā uz iebildumu, saskaņā ar kuru Komisija definīcijām nekonsekventi piemērojusi izņēmumu saistībā ar komerciālo interešu aizsardzību – tas pārklājas ar trešo pamatu, tāpēc jāizskata saistībā ar to.

B.      Par otro pamatu, kas attiecas uz pamatojuma neesamību attiecībā uz izņēmuma saistībā ar komerciālo interešu aizsardzību piemērošanu un Regulas Nr. 1049/2001 pārkāpumu, ciktāl Komisija neveica minētā izņēmuma sašaurinātu interpretāciju un piemērošanu

48      Ar otro pamatu prasītājas apstrīd veidu, kādā Komisija piemērojusi izņēmumu saistībā ar komerciālo interešu aizsardzību, lai attiecīgajos līgumos aizklātu konkrētas to daļas sešās informācijas kategorijās, tostarp:

–        ražotņu atrašanās vietas;

–        intelektuālā īpašuma tiesības;

–        sākotnējās iemaksas vai avansa maksājumi;

–        noteikumi par atbildību un kompensāciju;

–        piegādes grafiki;

–        noteikumi par dāvinājumiem un atkārtotu pārdošanu.

49      Prasītājas arī pārmet Komisijai, ka tā apstrīdētajā lēmumā neesot pietiekami pamatojusi minētā izņēmuma piemērošanu.

50      Komisija apstrīd šos argumentus.

1.      Par piekļuves atteikumu informācijai par ražotņu atrašanās vietām

51      Ar grozītā otrā pamata otro daļu prasītājas apgalvo, ka izņēmums saistībā ar komerciālo interešu aizsardzību nav pretrunā informācijas izpaušanai par ražotņu atrašanās vietām un attiecīgo uzņēmumu apakšuzņēmējiem.

52      Prasītājas arī apstrīd apstrīdētajā lēmumā izklāstītā pamatojuma pietiekamību šajā ziņā un tā pamatotību. Tajā neesot minēts apstāklis, ka attiecīgā informācija jau bija vispārpieejama. Tajā arī neesot izklāstīti iemesli, kāpēc šī informācija, cita informācija vai sīkāka informācija par ražotņu atrašanās vietām jāuzskata par konfidenciālu, ne arī tas, kā šīs informācijas, kura tomēr attiecās uz pirmajiem 18 pandēmijas mēnešiem, izpaušana apdraudētu attiecīgo uzņēmumu pašreizējās komerciālās intereses.

53      Prasītājas piebilst, ka viņas ir ieinteresētas to attiecīgajos līgumos minēto vietu izpaušanā, kas jau bija vispārpieejamas, lai salīdzinātu tās ar vietām, kas ietvertas attiecīgajos līgumos. To izpaušana ir būtiska arī tāpēc, lai sabiedrība varētu pārliecināties, kur tika ieguldīti publiskie līdzekļi un kādos apstākļos tika izstrādātas, ražotas, glabātas un pārvadātas pirmās vakcīnas.

54      Komisija apstrīd šos argumentus.

55      Šajā lietā kā neefektīva uzreiz esot jānoraida prasītāju argumentācija, ka būtībā informācijas izpaušana par attiecīgo uzņēmumu ražotņu atrašanās vietām un tirdzniecības attiecībām ar to apakšuzņēmējiem nevarot apdraudēt attiecīgo uzņēmumu pašreizējās komerciālās intereses.

56      Proti, kāda no Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzētajiem izņēmumiem piemērošanas pamatotības vērtējums jāveic, ņemot vērā faktus, kuri pastāvēja lēmuma, ar kuru atteikta piekļuve dokumentiem, pamatojoties uz šo izņēmumu, pieņemšanas brīdī (skat. spriedumus, 2017. gada 11. maijs, Zviedrija/Komisija, C‑562/14 P, EU:C:2017:356, 63. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2020. gada 6. februāris, Compañía de Tranvías de la Coruña/Komisija, T‑485/18, EU:T:2020:35, 36. punkts un tajā minētā judikatūra), un informāciju, kas iestādei varēja būt pieejama tā pieņemšanas brīdī (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 27. februāris, CEE Bankwatch Network/Komisija, T‑307/16, EU:T:2018:97, 133. punkts un tajā minētā judikatūra), proti, šajā lietā – 2022. gada 15. februārī.

57      Turpinot, prasītājas būtībā apgalvo, ka noteikta informācija par attiecīgo uzņēmumu ražotņu atrašanās vietām un to apakšuzņēmējiem jau bija vispārpieejama interaktīvā kartē, kas bija publicēta Komisijas tīmekļvietnē un Eiropas Zāļu aģentūras (EMA) publiskajos ziņojumos, tāpēc sīkāka, šajā lietā aizklāta informācija par šīm vietām un minēto uzņēmumu tirdzniecības attiecībām ar to apakšuzņēmējiem nav komerciāli sensitīva. Prasītājas pārmet Komisijai, ka tā apstrīdētajā lēmumā neesot aplūkojusi šos apsvērumus.

58      Šajā ziņā jānorāda, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā norādījusi, ka izvēle noteikt konkrētu ražotnes atrašanās vietu vai iesaistīt konkrētu apakšuzņēmēju ir attiecīgo uzņēmumu iekšēja komerciālā stratēģija, kas pieņemta konkrētas ekonomiskas izvēles rezultātā. Minētās ražotnes un to ekonomiskā vai rūpniecības saikne ar attiecīgajiem uzņēmumiem neesot vispārpieejama. Komisija secinājusi, ka, izpaužot informāciju par attiecīgo uzņēmumu ražotnēm, konkrēti, 4. dokumenta I.6.3. pantu un visu attiecīgo līgumu, kas skar minēto uzņēmumu apakšuzņēmējus, pielikumus, to konkurentiem tiktu atklāta svarīga informācija par šo uzņēmumu rūpniecības spējām un to rūpniecības spēja saražot vakcīnas varētu tikt apdraudēta, vai pat ekonomisku iemeslu dēļ kavēta pilnīga noslēgto līgumu izpilde.

59      Aplūkojusi attiecīgo līgumu pilnās versijas, Vispārējā tiesa konstatē, ka atšķirīgās detalizācijas pakāpēs tajos ir izpaustas attiecīgo uzņēmumu ražotnes un to atrašanās vietas, dažādie minēto uzņēmumu apakšuzņēmēji vai partneri, kā arī attiecīgā gadījumā uzdevumu sadalījums starp uzskaitītajiem subjektiem. Turklāt dažos gadījumos pirkuma līguma stadijā, salīdzinot ar pirkuma priekšlīguma stadiju, veiktas izmaiņas, piemēram, ražotņu vai partneru maiņa vai papildinājumi.

60      Tādēļ Komisija apstrīdētajā lēmumā pamatoti uzskatījusi, ka attiecīgajos līgumos aizklātā informācija par ražotņu atrašanās vietām un attiecīgo uzņēmumu apakšuzņēmējiem attiecās uz šo uzņēmumu tirdzniecības attiecībām un galu galā uz to rūpniecības un komerciālajām spējām un stratēģiju.

61      Taču, kā atgādināts šī sprieduma 33. punktā, aizsardzība, kas nodrošināma komerciālajām interesēm saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmo ievilkumu, var aptvert šādu informāciju.

62      Turklāt attiecīgajos līgumos ietvertā informācija nav uzskatāma par novecojušu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 7. jūlijs, Axa Versicherung/Komisija, T‑677/13, EU:T:2015:473, 154. punkts un tajā minētā judikatūra, un rīkojumu, 2018. gada 12. jūlijs, RATP/Komisija, T‑250/18 R, nav publicēts, EU:T:2018:458, 55. un 57. punkts). Proti, šie dati nav vairāk kā divus gadus veci, un, kā izriet no Komisijas atbildes uz jautājumu saistībā ar procesa organizatorisko pasākumu, lielākā daļa attiecīgo līgumu tika pildīti apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī.

63      Šī sprieduma 60. punktā ietverto secinājumu neatspēko arī interaktīvā karte, kura publicēta Komisijas tīmekļvietnē un kurā uzskatāmi parādītas “Covid‑19 vakcīnu ražošanas spējas [Savienībā]” (interactive map showing the production capacities of COVID‑19 vaccines in the EU).

64      Proti, kā Komisija apstiprināja, atbildot uz Vispārējās tiesas uzdotu jautājumu saistībā ar procesa organizatorisko pasākumu, interaktīvajā kartē nav iekļauta informācija par attiecīgajos līgumos ietverto Covid‑19 ražotņu atrašanās vietām Savienības teritorijā. Kā atzina Komisija, labākajā gadījuma, piemērojot filtru “contracted by APA manufacturer” (apakšuzņēmuma līgums ar ražotāju, kas noslēdzis pirkuma priekšlīgumu), uzrādās tikai viena ražotne Vācijā, kas nav ietverta līgumos, kuriem prasītājas lūdz piekļuvi.

65      Tātad pretēji prasītāju apgalvotajam interaktīvā karte nenorāda ne uz konkrētām Covid‑19 vakcīnu ražotņu atrašanās vietām, kas ir attiecīgo līgumu priekšmets, ne uz iespējamo attiecīgo apakšuzņēmēju nosaukumiem.

66      Turklāt, pat ja EMA publiskajos ziņojumos par dažādajām Covid‑19 vakcīnām ir ietverta informācija par ražotņu atrašanās vietām, šis apstāklis pats par sevi nerada Komisijai pienākumu paziņot informāciju par ražotņu atrašanās vietām un attiecīgo uzņēmumu apakšuzņēmējiem pilnā apmērā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 19. decembris, ECB/Espírito Santo Financial (Portugal), C‑442/18 P, EU:C:2019:1117, 56. punkts).

67      No tā izriet, ka Komisija, aizklājot informāciju par ražotņu atrašanās vietām un attiecīgo uzņēmumu apakšuzņēmējiem, nav pieļāvusi tiesību kļūdu.

68      Visbeidzot, tā kā Komisija interaktīvajā kartē neizpauda informāciju par ražotņu atrašanās vietām un attiecīgo uzņēmumu apakšuzņēmējiem, apstrīdētā lēmuma pamatojums attiecībā uz minēto karti nav nepietiekams.

69      Ņemot vērā iepriekš minēto, otrā pamata otrā daļa jānoraida.

70      Visbeidzot, argumenti par interesi, lai tiktu izpausta aizklātā informācija par ražotņu atrašanās vietām, tiks izskatīti saistībā ar ceturto pamatu, ciktāl tie pārklājas ar minētajā pamatā izklāstītājiem argumentiem (skat. šī sprieduma 210. punktu).

2.      Par daļēju piekļuves atteikumu noteikumiem intelektuālā īpašuma tiesību jomā

71      Ar otrā pamata trešo daļu prasītājas apstrīd apstrīdētā lēmuma pamatojuma pietiekamību un tā pamatotību, lai attaisnotu noteikumu intelektuālā īpašuma tiesību jomā daļēju aizklāšanu, balstoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā paredzēto izņēmumu saistībā ar komerciālo interešu aizsardzību.

72      Prasītājas uzskata, ka ir hipotētiski apstrīdētajā lēmumā izklāstītie apsvērumi, saskaņā ar kuriem aizklātās informācijas izpaušana radītu attiecīgo uzņēmumu komerciālo interešu apdraudējuma risku, jo tā palielinātu uz minētajiem uzņēmumiem izdarīto spiedienu darīt zināmu daļu to zinātības un tai būtu negatīvas sekas uz to rūpniecības spējām. Turklāt prasītājas apgalvo, ka Komisija nav norādījusi noteikumu intelektuālā īpašuma tiesību jomā elementus, kas izskaidrotu konkrētus un īpašus to neizpaušanas iemeslus.

73      Komisija apstrīd šos argumentus.

a)      Par apstrīdētā lēmuma pamatojumu

74      Vispārējā tiesa norāda, ka seši deputāti atkārtotajā pieteikumā īpaši lūdza izpaust noteikumus intelektuālā īpašuma tiesību jomā.

75      Šajā lietā Komisija ar apstrīdēto lēmumu daļēji aizklāja noteikumus intelektuālā īpašuma tiesību jomā 1., 4., 6., 7., 8., 11., 12. un 13. dokumentā.

76      Komisija apstrīdētajā lēmumā norādīja, ka informācija, kas aizklāta atbilstoši izņēmumam saistībā ar komerciālo interešu aizsardzību, iekļāva tādus komerciāli sensitīvus elementus kā intelektuālais īpašums. Apstrīdētā lēmuma daļā, kura veltīta riskiem saistībā ar organizāciju un attiecīgo uzņēmumu rūpniecības spējām, tā arī norādīja, ka, izpaužot attiecīgo līgumu pušu savstarpējo pienākumu intelektuālā īpašuma jomā aprakstu, attiecīgo uzņēmumu konkurentiem tiktu atklāta svarīga informācija par to rūpniecības spējām, un to rūpniecības spēja saražot vakcīnas varētu tikt apdraudēta, vai pat ekonomisku iemeslu dēļ varētu tikt kavēta pilnīga noslēgto līgumu izpilde. Minētajos noteikumos esot paredzētas vai nu attiecīgā uzņēmuma ekskluzīvas tiesības gūt labumu no intelektuālā īpašuma tiesībām, kas radušās vakcīnu ražošanas rezultātā, vai kādas šo tiesību daļas licencēšana. Attiecīgais uzņēmums varot saņemt lūgumus vai nu veikt atkāpes no ekskluzivitātes turpmāku klīnisko testu veikšanai, vai piešķirt papildu licences, un tikt pakļauts pieaugošam konkurentu spiedienam publiskot daļu tā zinātības. Šādi lūgumi tiktu iesniegti arvien biežāk, ņemot vērā pieaugošo vajadzību pēc vakcīnām saistībā ar pandēmijas globālo izplatību.

77      No šiem apsvērumiem izriet, ka Komisija sniedza īsus paskaidrojumus, neizpaužot teikumu vai aizklāto teikumu daļu saturu, kas izņēmumam saistībā ar komerciālo interešu aizsardzību varētu atņemt tā galveno mērķi attiecībā uz daļēji aizklāto noteikumu intelektuālā īpašuma tiesību jomā raksturu. Tā arī iesniedza paskaidrojumus par to, kā minēto noteikumu izpaušana varētu konkrēti un reāli kaitēt attiecīgo uzņēmumu komerciālajām interesēm.

78      Turklāt, lai gan Komisijai jāizklāsta iemesli, kas attaisno kāda no Regulā Nr. 1049/2001 paredzētajiem izņēmumiem no piekļuves tiesībām piemērošanu šajā lietā, tai nav pienākuma sniegt informāciju, kura pārsniedz to, kas nepieciešama, lai piekļuves pieprasītājs saprastu Komisijas lēmuma pieņemšanas iemeslus un lai Vispārējā tiesa varētu pārbaudīt tā tiesiskumu (spriedums, 2008. gada 30. janvāris, Terezakis/Komisija, T‑380/04, nav publicēts, EU:T:2008:19, 119. punkts).

79      No tā izriet, ka apstrīdētā lēmuma pamatojums ļauj prasītājām saprast konkrētos iemeslus, kuru dēļ Komisija attiecīgajos līgumos daļēji aizklāja noteikumus intelektuālā īpašuma tiesību jomā, un ļauj Savienības tiesai veikt minēto aizklājumu tiesiskuma pārbaudi šī sprieduma 34., 35. un 78. punktā atgādinātās judikatūras nozīmē.

80      Tādējādi iebildums par apstrīdētā lēmuma pamatojuma nepietiekamību šajā ziņā jānoraida.

b)      Par apstrīdētā lēmuma pamatojuma pamatotību

81      Attiecībā uz Komisijas izvirzītā pamatojuma pamatotību apstrīdētajā lēmumā, lai attaisnotu noteikumu intelektuālā īpašuma tiesību jomā aizklāšanu, jānoskaidro, vai Komisija ir sniegusi ticamus paskaidrojumus par to, kā piekļuve aizklātajai informācijai varētu konkrēti un faktiski kaitēt attiecīgo uzņēmumu komerciālo interešu aizsardzībai, un vai apgalvotais kaitējums uzskatāms par saprātīgi paredzamu, nevis tikai hipotētisku (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 25. novembris, Bronckers/Komisija, T‑166/19, EU:T:2020:557, 58. punkts).

82      Saskaņā ar šī sprieduma 30. un 31. punktā minēto judikatūru Komisijai nav pienākuma pierādīt, ka pastāv konkrēts attiecīgo uzņēmumu komerciālo interešu apdraudējuma risks.

83      Pietiek ar to, ka apstrīdētajā lēmumā ir ietverti faktiski elementi, kas ļautu secināt, ka attiecīgo uzņēmumu komerciālo interešu apdraudējuma risks tā pieņemšanas brīdī bija saprātīgi paredzams, nevis tikai hipotētisks, un ka minētajā lēmumā ir norādīts, ka šajā datumā pastāvēja objektīvi iemesli, kas ļāva saprātīgi paredzēt šāda apdraudējuma varbūtību gadījumā, ja prasītāju lūgtā informācija tiktu izpausta (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 7. jūnijs, Toland/Parlaments, T‑471/08, EU:T:2011:252, 78. un 79. punkts).

84      Izskatāmajā lietā, kā norādīts šī sprieduma 76. punktā, no apstrīdētā lēmuma izriet, ka Komisija atteica pilnīgu piekļuvi attiecīgajiem noteikumiem, lai netraucētu iespējamai attiecīgo uzņēmumu stratēģiskās nostājas pieņemšanai attiecībā uz to tiesību izmantošanu laikā, kad pastāvēja liels pieprasījums pēc Covid‑19 vakcīnām un kurā bija paredzams, ka trešo pušu uzņēmumi iesniegs licencēšanas pieteikumus.

85      Aplūkojusi attiecīgo līgumu pilnās versijas, Vispārējā tiesa konstatē, ka, pat ja noteikumos intelektuālā īpašuma tiesību jomā, kā arī noteikumos, kas ietverti līguma sadaļā “Rezultātu izmantošana” un/vai sadaļā “Intelektuālā īpašuma tiesības”, ir līdzības, no dažādiem papildinājumiem attiecīgajā gadījumā izriet, ka tie nav identiski. Turklāt prasītājas neapstrīd ne to, ka bija liels pieprasījums pēc Covid‑19 vakcīnām, ne apstākli, ka bija paredzami licencēšanas pieteikumi. Viņas arī neapstrīd, ka kāda uzņēmuma komerciālo interešu apdraudējuma risks būtu individuāls.

86      Turklāt Komisijas paskaidrojumi apstrīdētajā lēmumā liecina, ka tā konkrēti un individuāli izvērtēja pieteikumu par piekļuvi attiecīgajiem līgumiem un ka attiecībā uz noteikumiem intelektuālā īpašuma tiesību jomā tā balstījās uz konkrētiem lietas un attiecīgo uzņēmumu apstākļiem, lai pierādītu, ka minēto uzņēmumu komerciālo interešu apdraudējuma risks bija saprātīgi paredzams, nevis tikai hipotētisks.

87      No iepriekš minētā izriet, ka ir pamatoti Komisijas paskaidrojumi apstrīdētajā lēmumā par to, ka attiecīgo uzņēmumu komerciālo interešu apdraudējuma risks saistībā ar noteikumu intelektuālā īpašuma jomā pilnīgu izpaušanu bija saprātīgi paredzams, nevis tikai hipotētisks.

88      Attiecībā uz iebildumu, saskaņā ar kuru Komisija nekonsekventi piemēroja izņēmumu saistībā ar komerciālo interešu aizsardzību – tas pārklājas ar trešo pamatu, tāpēc jāizskata saistībā ar to.

89      Ievērojot iepriekš izklāstīto, otrā pamata trešā daļa jānoraida.

3.      Par daļēju piekļuves atteikumu noteikumiem par sākotnējām iemaksām vai avansa maksājumiem

90      Ar otrā pamata ceturto daļu prasītājas apstrīd apstrīdētā lēmuma pamatojuma pietiekamību un tā pamatotību, lai attaisnotu noteikumu par sākotnējām iemaksām (down payments) vai avansa maksājumiem (advance payments) daļēju aizklāšanu “konkrētos” attiecīgajos līgumos, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā paredzēto izņēmumu saistībā ar komerciālo interešu aizsardzību.

91      Prasītājas apstrīd apstrīdētajā lēmumā izvirzītos apsvērumus, saskaņā ar kuriem aizklātās informācijas izpaušana radītu attiecīgo uzņēmumu komerciālo interešu apdraudējuma risku, jo tā ļautu noteikt attiecīgā līguma kopējo vērtību un cenu par devu, un atklātu minēto uzņēmumu tarifu stratēģijas un struktūras, kas varētu kaitēt to sarunām globālajā tirgū un ko konkurenti varētu izmantot, lai radītu kaitējumu minētajiem uzņēmumiem. Prasītājas norāda, ka Komisija izpauda “konkrētu” attiecīgo līgumu sākotnējo iemaksu vai avansa maksājumu summas un ka “konkrētas” minētās summas bija zināmas, jo informācija par tām tika nopludināta kādā sociālajā tīklā un medijos (skat. šī sprieduma 8. punktu). Taču Komisija neesot apstiprinājusi, ka faktiski bija iespējams aprēķināt cenu par devu vai izdarīt citus komerciāli sensitīvus secinājumus no aizklātās informācijas par sākotnējām iemaksām vai avansa maksājumiem, tostarp, attiecībā uz attiecīgo uzņēmumu cenu noteikšanas stratēģijām. Šajā saistībā prasītājas uzsver, ka dalībvalstu ziņā atstātā cena netika izpausta. Katrā ziņā Komisija neesot paskaidrojusi, kāpēc attiecīgo uzņēmumu komerciālo interešu apdraudējuma risks bija paredzams, nevis hipotētisks.

92      Prasītājas pārmet Komisijai, ka tā neesot izskaidrojusi, kā sākotnējo iemaksu vai avansa maksājumu izpaušana varētu atklāt informāciju par attiecīgo uzņēmumu pašreizējo situāciju un Covid‑19 vakcīnu tirgu.

93      Prasītājas apgalvo, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā paredzētais izņēmums neaptver attiecīgo uzņēmumu komerciālo interešu par sarunām ar pircējiem trešajās valstīs apdraudējuma risku un ka šis risks ir hipotētisks.

94      Prasītājas apstrīd apstrīdētajā lēmumā izvirzītos apsvērumus, saskaņā ar kuriem pirkuma priekšlīgumu noteikumu par sākotnējām iemaksām vai avansa maksājumiem pilnīga izpaušana nostādītu attiecīgo uzņēmumu nelabvēlīgākā situācijā salīdzinājumā ar tā konkurentiem, atklājot finansiālā riska pakāpi, ko minētais uzņēmums būtu pieņēmis, noslēdzot attiecīgo līgumu un sniedzot norādes par tā cenu noteikšanas stratēģiju. Pēc prasītāju domām minētie elementi neprecizē, kā šīs informācijas izpaušana varētu konkrēti apdraudēt attiecīgo uzņēmumu komerciālās intereses vai atklāt sensitīvu informāciju par to izmaksu struktūrām.

95      Šajā saistībā prasītājas apgalvo, ka, pat ja pastāvētu kāds pamatojums, kāpēc noteikumi par sākotnējām iemaksām vai avansa maksājumiem tika aizklāti pirkuma priekšlīgumos, kamēr tie bija spēkā, šāds pamatojums vairs nebūtu pastāvējis apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī. Turklāt šī informācija nebūtu nozīmīga turpmākās sarunās. Prasītājas uzsver, ka viņas neesot lūgušas piekļuvi attiecīgajiem līgumiem, kamēr tie netika parakstīti, un ka apstrīdētā lēmumā pieņemšanas brīdī pirkuma līgumi jau bija parakstīti.

96      Visbeidzot prasītājas pārmet Komisijai, ka tā neesot izsvērusi attiecīgo uzņēmumu interesi saglabāt noteikumu par sākotnējām iemaksām vai avansa maksājumiem konfidencialitāti ar sabiedrības interesēm attiecībā uz pārskatāmību un neesot pamatojusi, ka pirmā interese būtu pārāka par otro.

97      Komisija apstrīd šos argumentus.

a)      Par apstrīdētā lēmuma pamatojumu

98      Vispārējā tiesa norāda, ka seši deputāti atkārtotajā pieteikumā apstrīdēja daļēja atteikuma iemeslus, kas izklāstīti 2021. gada 9. jūnija atbildē uz viņu sākotnējo pieteikumu sniegt piekļuvi informācijai par attiecīgajos līgumos ietvertajām cenām.

99      Šajā lietā Komisija ar apstrīdēto lēmumu daļēji aizklāja noteikumus par cenām un maksāšanas kārtību visos attiecīgajos līgumos, izņemot 10. dokumentā, jo tajā nav aplūkotas cenas. Tādējādi tā aizklāja sākotnējo iemaksu vai avansa maksājumu summas 2., 3., 4., 12. un 13. dokumentā, bet tās izpauda 1., 5. un 6. dokumentā. Turklāt Komisija attiecīgajos līgumos aizklāja dažādu informāciju attiecīgā gadījumā, konkrēti, par cenu par devu, piegādes cenu, kopējo cenu vai izmaksām, dalībvalstu ziņā atstāto summu un maksājumu grafiku.

100    Komisija apstrīdētajā lēmumā vispirms norādīja, ka informācija, kas aizklāta atbilstoši izņēmumam saistībā ar komerciālo interešu aizsardzību, iekļāva komerciāli sensitīvus elementus, it īpaši, cenas un individuālās cenas par devu, aplēses par kopējām produktu izmaksām un izmaksu metodoloģiju. Tā norādīja, ka aizklātās informācijas izpaušana varētu kaitēt attiecīgo uzņēmumu konkurences stāvoklim Covid‑19 vakcīnu ražošanas un tirdzniecības globālajā tirgū.

101    Turpinot, daļā, kas veltīta tieši finansiālajiem riskiem, Komisija norādīja, ka pirkuma priekšlīgumos ietvertie noteikumi par cenu un pirkuma nosacījumiem joprojām bija aktuāli turpmākiem pirkuma līgumiem. Tā paskaidroja, ka informācija par cenām tika aizklāta, jo tās izpaušana ļautu trešajām personām izdarīt secinājumus par attiecīgo uzņēmumu komerciālajām un cenu noteikšanas stratēģijām, kuras minēto uzņēmumu konkurenti varētu izmantot savu stratēģiju plānošanā, nopietni apdraudot attiecīgo uzņēmumu esošās un turpmākās sarunas ar citiem starptautiskiem pircējiem.

102    Konkrētāk, attiecībā uz sākotnējām iemaksām vai avansa maksājumiem attiecīgajos līgumos, proti, iemaksām no ārkārtas atbalsta līdzekļiem (skat. šī sprieduma 2. un 3. punktu), Komisija apstiprināja, ka tā esot izpaudusi minētās iemaksas par gandrīz katru attiecīgo līgumu. Kopējais sākotnējo iemaksu apmērs bija aptuveni 2,7 miljardi EUR. Tā norādīja, ka gadījumos, kad sākotnējās iemaksas apmērs līgumos bija aizklāts, attiecīgie uzņēmumi minēja konkrētus iemeslus, lai pamatotu šīs summas komerciāli konfidenciālo raksturu. Konkrēti, zinot sākotnējās iemaksas apmēru, saskaņā ar tirgus praksi būtu iespējams novērtēt un noteikt kopējo līguma vērtību un, visbeidzot, cenu par devu – komerciāli sensitīvu informāciju visiem uzņēmumiem. Tas varētu negatīvi ietekmēt attiecīgo uzņēmumu sarunas ar citiem pircējiem un apdraudēt visu minēto uzņēmumu darbību, ciktāl tiktu atklātas to stratēģijas un cenu noteikšanas struktūras. Šādas attiecīgo uzņēmumu grūtības savukārt varētu apdraudēt attiecīgo līgumu īstenošanu.

103    Turklāt Komisija izklāstīja konkrētu aizklājumu, proti, 3. un 6. dokumentā, saistībā ar sākotnējām iemaksām iemeslus. Šie aizklājumi esot saistīti ar konkrētiem līgumu aspektiem par izmaksām, kuras attiecoties uz attiecīgā uzņēmuma ražošanas procesu vai apstākli, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī tika veiktas piegādes un notika apspriedes ar attiecīgo uzņēmumu. Šo aizklājumu mērķis esot bijis nodrošināt attiecīgā līguma pareizu izpildi.

104    Turpinot, Komisija norādīja, ka saskaņā ar judikatūru komerciāli sensitīvu informāciju, tostarp par attiecīgo uzņēmumu komerciālajām stratēģijām vai to tirdzniecības attiecībām, aizsargā Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmais ievilkums. Turklāt arī potenciālie komerciālie riski, cenas un finanšu saistību sliekšņi, kas saskaņoti sensitīva rakstura līgumā, varot būt komerciāli sensitīva informācija, it īpaši tajos līgumos, kuri vēl tiktu pildīti. Izskatāmajā gadījumā šādu pirkuma priekšlīgumu daļu izpaušana skaidri nostādot attiecīgo uzņēmumu nelabvēlīgākā situācijā salīdzinājumā ar tā konkurentiem, jo tādējādi minētā uzņēmuma pieņemtais finansiālā riska līmenis un informācija par cenu noteikšanas stratēģijām nonāk konkurentu rīcībā. Šajos apstākļos Komisija uzskatīja, ka konkrēti līgumu finansiālie aspekti jāturpina aizsargāt saskaņā ar izņēmumu saistībā ar komerciālo interešu aizsardzību.

105    Visbeidzot Komisija noraidīja apstākļa ka trīs pirkuma priekšlīgumi tika nopludināti medijos, nozīmību.

106    No šiem apsvērumiem izriet, ka Komisija iesniedza detalizētus paskaidrojumus attiecībā uz aizklātās informācijas par sākotnējām iemaksām un avansa maksājumiem raksturu un attiecībā uz to, kā minētās informācija izpaušana varētu konkrēti un reāli kaitēt attiecīgo uzņēmumu komerciālajām interesēm, vai nu tas būtu šo uzņēmumu starpā, vai šo uzņēmumu un trešo farmācijas uzņēmumu, kas ir to konkurenti, starpā. Turklāt šajos paskaidrojumos ir ņemta vērā informācijas apmaiņa starp Komisiju un sešiem deputātiem. Proti, Komisija norādīja iemeslus, kāpēc pirkuma priekšlīgumi būs būtiski turpmākos pirkuma līgumos, kā arī sarunās ar pircējiem trešajās valstīs, un iemeslus, kāpēc ar medijos nopludināto informāciju nevar pamatot atkāpšanos no tās konfidencialitātes.

107    No tā izriet, ka apstrīdētā lēmuma pamatojums ļauj prasītājām saprast konkrētos iemeslus, kuru dēļ Komisija attiecīgajos līgumos daļēji aizklāja noteikumus par sākotnējām iemaksām vai avansa maksājumiem, un ļauj Savienības tiesai veikt minēto aizklājumu tiesiskuma pārbaudi šī sprieduma 34., 35. un 78. punktā atgādinātās judikatūras nozīmē.

108    Tādējādi iebildums par apstrīdētā lēmuma pamatojuma nepietiekamību šajā ziņā jānoraida.

b)      Par apstrīdētā lēmuma pamatojuma pamatotību

109    Attiecībā uz Komisijas izvirzītā pamatojuma pamatotību, lai attaisnotu noteikumu par sākotnējām iemaksām vai avansa maksājumiem aizklāšanu, jānoskaidro, vai Komisija atbilstoši šī sprieduma 30., 31., 81. un 83. punktā atgādinātajai judikatūrai ir sniegusi ticamus paskaidrojumus par apstākli, ka piekļuve aizklātajai informācijai varētu konkrēti un faktiski kaitēt attiecīgo uzņēmumu komerciālo interešu aizsardzībai, un apstākli, ka apgalvotais kaitējums ir uzskatāms par saprātīgi paredzamu, nevis tikai hipotētisku.

110    Izskatāmajā lietā, kā norādīts šī sprieduma 100.-105. punktā, no apstrīdētā lēmuma izriet, ka Komisija atteica pilnīgu piekļuvi attiecīgajiem noteikumiem, tai skaitā grafikiem un maksāšanas kārtībai, lai neatklātu komerciāli sensitīvu informāciju attiecīgajos līgumos, kas galu galā attiecās uz attiecīgo uzņēmumu komerciālajām un cenu noteikšanas stratēģijām, laikā, kad pastāvēja liels pieprasījums pēc Covid‑19 vakcīnām un kurā notika vai vismaz bija paredzamas sarunas ar pircējiem trešajās valstīs.

111    Aplūkojusi attiecīgo līgumu pilnas versijas, Vispārējā tiesa konstatē, ka noteikumi par sākotnējām iemaksām vai avansa maksājumiem, kā arī maksāšanas kārtība un grafiki ir atšķirīgi. Turklāt prasītājas neapstrīd ne to, ka pastāvēja liels pieprasījums pēc Covid‑19 vakcīnām, ne apstākli, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī notika vai vismaz bija paredzamas sarunas ar pircējiem trešajās valstīs.

112    Pretēji prasītāju apgalvotajam apstāklis, ka attiecīgie uzņēmumi varēja gūt labumu no sākotnējām iemaksām, kas veiktas no publiskiem līdzekļiem Covid‑19 vakcīnu izstrādei, pats par sevi neizslēdz noteikumu par sākotnējām iemaksām vai avansa maksājumiem komerciāli sensitīvo raksturu un neliedz uzskatīt, ka minēto uzņēmumu komerciālās intereses nebūtu aizsargājamas.

113    Šajā ziņā saskaņā ar judikatūru, ja valsts kapitāla uzņēmumam var būt komerciālas intereses, kuras var aizsargāt tādā pašā veidā kā privāta uzņēmuma intereses (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 27. februāris, CEE Bankwatch Network/Komisija, T‑307/16, EU:T:2018:97, 108. punkts), tam a fortiori jāattiecas arī uz privātu uzņēmumu, pat ja tas piedalās sabiedrisko interešu uzdevumu izpildē (spriedums, 2018. gada 5. decembris, Falcon Technologies International/Komisija, T‑875/16, nav publicēts, EU:T:2018:877, 49. punkts).

114    Kā norāda Komisija, jānoraida arī prasītāju arguments par apstākli, ka informācija par vakcīnu cenām tika nopludināta medijos.

115    Proti, dokumenta neatļautas izpaušanas sekas nevar būt tādas, ka sabiedrībai tiek darīts pieejams dokuments, uz kuru attiecas kāds no Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzētajiem izņēmumiem (spriedums, 2013. gada 25. oktobris, Beninca/Komisija, T‑561/12, nav publicēts, EU:T:2013:558, 55. punkts).

116    Nevar arī piekrist prasītāju argumentam par apstākli, ka 2022. gada septembrī un oktobrī, proti, vairāk nekā sešus mēnešus pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, divi uzņēmumi (AstraZeneca un CureVac) attiecīgi esot vai nu paziņojuši, ka tiem nav grūtību publiskot pirkuma priekšlīgumus, vai atklājuši “visu informāciju par cenu un saņemto sākotnējo iemaksu”, kas, pēc prasītāju domām, pierāda, ka informācijas par sākotnējām iemaksām izpaušana nerada risku attiecīgā uzņēmuma komerciālajām interesēm.

117    Proti, kā izklāstīts šī sprieduma 56. punktā, izņēmuma saistībā ar komerciālo interešu aizsardzību piemērošanas pamatotības vērtējums jāveic, ņemot vērā faktus, kuri pastāvēja apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī, nevis iespējamus dažu uzņēmumu paziņojumus, kas izteikti vairāk nekā sešus mēnešus pēc šī lēmuma, kurā Komisija katrā ziņā atklāja attiecīgo sākotnējo iemaksu apmērus, pieņemšanas.

118    No tā izriet, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā pamatoti uzskatīja, ka, pilnīgi izpaužot noteikumus par sākotnējām iemaksām vai avansa maksājumiem, attiecīgo uzņēmumu konkurentiem, kā arī pircējiem trešajās valstīs, iespējams, tiktu sniegta komerciāli sensitīva informācija par attiecīgo uzņēmumu komerciālajām un cenu noteikšanas stratēģijām.

119    No iepriekš minētā izriet, ka Komisijas paskaidrojumi apstrīdētajā lēmumā par to, ka attiecīgo uzņēmumu komerciālo interešu apdraudējuma risks – saistībā ar noteikumu par sākotnējām iemaksām vai avansa maksājumiem pilnīgu izpaušanu – bija saprātīgi paredzams, nevis tikai hipotētisks, ir pamatoti.

120    Attiecībā uz iebildumu, saskaņā ar kuru Komisija nekonsekventi piemērojusi izņēmumu saistībā ar komerciālo interešu aizsardzību – tas pārklājas ar trešo pamatu, tāpēc jāizskata saistībā ar to.

121    Ievērojot iepriekš izklāstīto, otrā pamata ceturtā daļa jānoraida.

4.      Par daļēju piekļuves atteikumu noteikumiem par atbildību un kompensāciju

122    Ar otrā pamata piekto daļu prasītājas apstrīd apstrīdētā lēmuma pamatojuma pietiekamību un tā pamatotību, lai attaisnotu daļēju atteikumu sniegt piekļuvi noteikumiem par atbildību un kompensāciju, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā paredzēto izņēmumu saistībā ar komerciālo interešu aizsardzību.

123    Pirmkārt, prasītājas apgalvo, ka nav izskaidrots pieņēmums, saskaņā ar kuru noteikumu par atbildību un kompensāciju pilnīgas izpaušanas rezultātā varētu tikt ierosinātas vairākas ļaunprātīgas un nepamatotas tiesvedības, un ka Komisija nav ne precizējusi, ne pamatojusi, kā šo noteikumu izpaušana apdraudētu attiecīgo uzņēmumu komerciālās intereses.

124    Otrkārt, prasītājas apstrīd apstrīdētajā lēmumā izvirzītos apsvērumus, ka, izpaužot attiecīgos noteikumus pilnībā, attiecīgā uzņēmuma konkurentiem tiktu atklāta tā atbildības seguma “vājie punkti” un tiem tiktu sniegta konkurences priekšrocība, ko tie varētu izmantot.

125    Treškārt, prasītājas apstrīd, ka attiecīgo noteikumu pilnīgai izpaušanai būtu ietekme uz attiecīgo uzņēmumu vispārējo reputāciju. Komisija nekur nav izskaidrojusi iemeslus, kāpēc minēto noteikumu izpaušanai būtu šāda ietekme. Proti, ja tiek atzīts, ka kāds uzņēmums ir atbildīgs par kaitējumu saistībā ar produktu ar trūkumiem, kaitējums reputācijai rodas no šī kaitējuma, nevis noteikumiem, kas apspriesti ar Komisiju.

126    Ceturtkārt, prasītājas uzskata, ka nav pamatoti arī trīs apstrīdētajā lēmumā izvirzītie papildu apsvērumi, saskaņā ar kuriem aizklātā informācija atklātu attiecīgā uzņēmuma konkurentiem izmaksas, kuras varētu radīt līguma pārkāpums, kā arī minētā līguma faktisko cenu, un kaitētu attiecīgo uzņēmumu komerciālajām interesēm, galvenokārt, apdraudot to konkurētspēju globālajos tirgos. Pēc prasītāju domām Komisija nav iesniegusi pietiekamus pierādījumus, ka attiecīgās informācijas izpaušana atklātu attiecīgo uzņēmumu komerciālās stratēģijas saturu un vājinātu to konkurētspēju globālajos tirgos. Turklāt apstrīdētajā lēmumā minētie piemēri neatspoguļojot aizklātās informācijas sensitīvo raksturu.

127    Prasītājas arī apgalvo, ka Komisijas argumentācija, saskaņā ar kuru sarunas par noteikumiem par atbildību un kompensāciju bija individuālas, ir maldinoša. Pēc prasītāju domām no Eiropas Savienības Revīzijas palātas īpašā ziņojuma “ES Covid‑19 vakcīnu iepirkums” 76. punkta izriet, ka šie noteikumi ir vienādi attiecīgajos līgumos, tāpēc to izpaušana nevarētu ietekmēt attiecīgo uzņēmumu komerciālās intereses.

128    Replikas stadijā prasītājas apgalvoja, ka, pat pieņemot, ka Komisija būtu pierādījusi, ka aizklātās informācijas izpaušana konkrēti un faktiski apdraud attiecīgo uzņēmumu komerciālās intereses, sabiedrības interesēm, ko radītu minētās informācijas izpaušana, būtu prioritāte pār minētajām komerciālajām interesēm.

129    Komisija apstrīd šos argumentus.

130    Tā apgalvo, ka attiecīgajiem noteikumiem ir tāda pati ekonomiskā un finansiālā nozīme kā visiem pārējiem attiecīgā uzņēmuma izmaksu elementiem un ka par šiem noteikumiem notika individuālas sarunas.

131    Pirmām kārtām, Komisija uzskata, ka ir kļūdains apgalvojums, ka minēto noteikumu izpaušanas rezultātā nepastāvētu risks, ka pret attiecīgajiem uzņēmumiem tiek celtas stratēģiskas un spekulatīvas prasības par kaitējuma atlīdzību.

132    Tādējādi, pēc Komisijas domām, pilnīga attiecīgo noteikumu izpaušana palielinātu prasību par kaitējuma atlīdzību – neatkarīgi no tā, vai tās būtu pamatotas, vai nē – skaitu pret attiecīgo uzņēmumu, jo tā sniegu prasītājam vairāk argumentu, ar kuriem pamatot vakcīnas trūkumus. Turklāt šis risks būtu vēl īstāks, jo kaitējuma, par kuru attiecīgais uzņēmums varētu lūgt atlīdzību, definīcija jau ir izpausta konkrētos līgumos, proti, 5. dokumentā. Turklāt sīkākas informācijas par kompensāciju, kas jāmaksā attiecīgajai dalībvalstij, izpaušana varot radīt ietekmi uz pierādīšanas pienākumu attiecībā uz produkta trūkumiem. Proti, šādas sīkākas informācijas uzziņas rezultātā uzdevums pierādīt vakcīnas ražotāja atbildību varot tikt vienkāršots vai padarīts sarežģītāks. Tādēļ Komisija uzskata, ka neesot abstrakts risks, ka viens uzņēmums var tikt iesaistīts ievērojamās tiesvedībās un ka tam var rasties būtiskas finansiālas sekas.

133    Otrām kārtām, Komisija apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā ir juridiski pietiekami izskaidroti iemesli, kāpēc attiecīgo noteikumu pilnīgai izpaušanai būtu negatīva ietekme uz attiecīgajiem uzņēmumiem. Proti, minētie noteikumi neesot “tipveida noteikumi” – par tiem notika individuālas sarunas, kuru rezultātā izstrādātajā galīgajā noteikumu redakcijā uzņēmums piekritis, cita starpā, finansiālam riskam sarežģīta līguma ietvaros. Ja šie noteikumi tiktu pilnībā izpausti, to salīdzinošs novērtējums varētu izraisīt nepamatotu negatīvu priekšstatu par konkrētiem produktiem. Turklāt judikatūrā esot atzīts, ka Komisija var izvirzīt izņēmumu saistībā ar komerciālo interešu aizsardzību, ja ir nodarīts kaitējums operatora, kurš darbojas kādā tirgū, reputācijai. Komisija arī apgalvo, ka pat ar pilnībā piemērojamu kompensācijas klauzulu nevar atlīdzināt visu kaitējumu, konkrēti, kaitējumu sodītā uzņēmuma tēlam un reputācijai, kas radies, atlīdzinot piespriestos zaudējumus cietušajam. Tādējādi, pilnībā izpaužot noteikumus par atbildību un kompensāciju, proti, gadījumus, kad uzņēmums ir vai nav saņēmis kompensāciju, nenoliedzami tiekot ietekmētas to komerciālās intereses.

134    Trešām kārtām, Komisija norāda, ka prasītājas apgalvo, ka faktisks un konkrēts komerciālo interešu apdraudējums, kas izriet no minēto noteikumu izpaušanas, šajā lietā neesot pierādīts un, pat ja Komisija būtu pamatojusi šādu apdraudējumu, pastāv sevišķas sabiedrības intereses, kas attaisnojot šo noteikumu izpaušanu. Komisija uzskata, ka apstrīdētajā lēmumā ir izskaidrotas negatīvās sekas, ko attiecīgajiem uzņēmumiem šajā lietā varētu izraisīt minētās informācijas izpaušana. Taču apstāklis, ka apstrīdētajā lēmumā esot izvirzīts faktiska un konkrēta komerciālo interešu apdraudējuma risks, nenozīmējot, ka šis risks nav pamatots vai ka tas ir spekulatīvs. Turklāt prasītāju argumentācija esot pretrunīga, ciktāl viņas apgalvo, ka ir svarīgi uzzināt, vai attiecīgie uzņēmumi tiktu saukti pie atbildības par kaitējumu vakcīnu negatīvās ietekmes gadījumā, vienlaikus norādot, ka sekas, kas attiecīgajiem uzņēmumiem rastos attiecīgo noteikumu izpaušanas rezultātā un uz kurām norāda Komisija, esot spekulatīvas un hipotētiskas.

a)      Par apstrīdētā lēmuma pamatojumu

135    Šajā lietā Komisija apstrīdētā lēmuma 2.1.1 punktā norādījusi, ka informācija, kas aizklāta atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā paredzētajam izņēmumam saistībā ar komerciālo interešu aizsardzību, iekļāva komerciāli sensitīvus elementus, konkrēti, par atbildību un kompensāciju. Tā minēja, ka, pilnīgi izpaužot šādu informāciju, attiecīgā uzņēmuma konkurentiem varētu tikt atklāts konkrēts labums, ko tas guvis sarunu rezultātā.

136    Turpinot, 2.1.4 punktā Komisija vispirms pievērsusies attiecīgo uzņēmumu ārpuslīgumiskajai atbildībai attiecībā pret trešajām personām, konkrēti, atbildībai par nevēlamām sekām vakcīnu lietošanas rezultātā, un noteikumiem par iespējamu kompensāciju, proti, atlīdzībai, ko dalībvalstis maksātu attiecīgajiem uzņēmumiem gadījumā, ja šiem uzņēmumiem atbilstoši to ārpuslīgumiskajai atbildībai būtu jāatlīdzina piespriestie zaudējumi trešajām personām. Pēc tam Komisija pievērsusies dažādiem attiecīgo uzņēmumu līgumiskās atbildības aspektiem.

137    Tādējādi Komisija precizēja, ka pilnīga attiecīgo noteikumu izpaušana varētu apdraudēt minēto uzņēmumu komerciālās intereses trīs aspektos.

138    Pirmām kārtām, precīzas zināšanas par attiecīgā uzņēmuma atbildības robežām pieļautu stratēģisku rīcību attiecībā pret to, jo minētais uzņēmums varētu saskarties ar ekonomiskām sekām vairāku ļaunprātīgu un nepamatotu tiesvedību dēļ, kas celtas tikai ar mērķi saņemt kompensāciju saistībā ar vakcīnas lietošanu. Otrām kārtām, pilnīgi izpaužot noteikumus par kompensāciju, ko attiecīgajiem uzņēmumiem maksā dalībvalstis, konkrēti, noteikumus, kuros definēti precīzi nosacījumi, saskaņā ar kuriem dalībvalsts nemaksā kompensāciju, attiecīgā uzņēmuma konkurentiem, tai skaitā tiem, kas neražo vakcīnas, neizbēgami tiktu atklāti šī uzņēmuma atbildības seguma “vājie punkti” un tiktu sniegta konkurences priekšrocība, ko tie varētu izmantot. Trešām kārtām, precīzas zināšanas par attiecīgā uzņēmuma atbildības robežām arī radītu ietekmi uz šī uzņēmuma vispārējo reputāciju patērētāju un potenciālo darījumu partneru vidū. Komisija uzskata, ka šis pamatojums izskaidro iemeslus, kāpēc nav izpaustas konkrētas līgumu daļas saistībā ar atkāpi no noteikuma par kompensāciju, proti, nosacījumi, saskaņā ar kuriem attiecīgajam uzņēmumam nav jāmaksā kompensācija. Šajā saistībā Komisija kā piemēru min aizklājumus 4. dokumenta I.12 noteikumā.

139    Turpinot, Komisija norādīja, ka konkrētiem noteikumiem par līgumisko atbildību ir komerciāls raksturs, kas izvērtēts un apspriests ar attiecīgo uzņēmumu un kura izpaušana atklātu tā konkurentiem informāciju par šī uzņēmuma spējām un iekšējo stratēģiju, jo īpaši tāpēc, ka minētā informācija ļautu uzzināt precīzas izmaksas, ko līguma pārkāpums varētu radīt šim uzņēmumam. Komisija ilustrēja savus apsvērumus ar konkrētiem noteikumu piemēriem.

140    Tā precizēja, ka aizklātā informācija bija komerciāli sensitīva. Pirmkārt, šīs informācijas izpaušana ļautu uzzināt precīzas izmaksas, ko līguma pārkāpums varētu radīt attiecīgajiem uzņēmumiem. Otrkārt, šīs informācijas izpaušana varētu būt attiecīgajiem uzņēmumiem nelabvēlīga, jo tā sniegtu to konkurentiem ļoti reālu priekšstatu par faktisko peļņu, kas gūta saskaņā ar attiecīgo līgumu, kaut gan apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī šie paši uzņēmumi apsprieda Covid‑19 vakcīnu piegādes līgumus ar pircējiem trešajās valstīs, īstenojot konkurenci globālajā tirgū. Komisija arī precizēja, ka potenciālās pretrunas ar attiecīgo uzņēmumu komerciālajām interesēm būtu vēl nelabvēlīgākas, jo bija uzsākta konkrētu līgumu izpilde, kā tas apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī bija, konkrēti, 7. un 11. dokumenta gadījumā.

141    Visbeidzot Komisija uzsvēra, ka, izvērtējot attiecīgo noteikumu izpaušanas sekas saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001, šajā kontekstā jāņem vērā globālais tirgus, kurā attiecīgie uzņēmumi veica savu darbību. Tā norādīja, ka, izvērtējot izņēmuma saistībā ar komerciālo interešu aizsardzību piemērojamību, tika ņemti vērā dažādi faktori, tostarp, katra vakcīnu ražotāja īpašā tirgus situācija, tā īpašības, attiecības ar citiem komerciālajiem dalībniekiem, tā tirgus un uzņēmējdarbības stratēģijas un tas, kā konkurenti varētu izmantot izpausto informāciju. Komisija secināja, ka līgumu, kas noslēgti ar attiecīgajiem uzņēmumiem, pilnīga izpaušana kaitētu to komerciālajām interesēm, būtībā apdraudot šo uzņēmumu konkurētspēju globālajos tirgos.

142    No šiem apsvērumiem izriet, ka Komisija iesniedza paskaidrojumus par informācijas, kas ietverta noteikumos par atbildību un kompensāciju, komerciāli sensitīvo raksturu. Komisija arī juridiski pietiekami izskaidroja, kā, pēc tās domām, minēto noteikumu pilnīga izpaušana varētu konkrēti un reāli kaitēt attiecīgo uzņēmumu komerciālajām interesēm, vai nu tas būtu šo uzņēmumu starpā, vai šo uzņēmumu un trešo uzņēmumu, kas ir to konkurenti, starpā.

143    No tā izriet, ka apstrīdētā lēmuma pamatojums ļauj prasītājām saprast konkrētos iemeslus, kuru dēļ Komisija attiecīgajos līgumos daļēji aizklāja noteikumus par attiecīgo uzņēmumu līgumisko un ārpuslīgumisko atbildību, kā arī noteikumus par iespējamu kompensāciju, ko dalībvalstis maksātu par attiecīgo uzņēmumu iespējamiem pienākumiem gadījumā, ja tie tiktu saukti pie ārpuslīgumiskās atbildības, un ļauj Savienības tiesai veikt minēto aizklājumu tiesiskuma pārbaudi šī sprieduma 34., 35. un 78. punktā atgādinātās judikatūras nozīmē.

144    Tādējādi iebildums par apstrīdētā lēmuma pamatojuma nepietiekamību šajā ziņā jānoraida.

b)      Par apstrīdētā lēmuma pamatojuma pamatotību

145    Attiecībā uz Komisijas izvirzītā pamatojuma pamatotību, lai attaisnotu noteikumu par atbildību un kompensāciju aizklāšanu, jānoskaidro, vai Komisija atbilstoši šī sprieduma 30., 31., 81. un 83. punktā atgādinātajai judikatūrai ir sniegusi ticamus paskaidrojumus par apstākli, ka piekļuve aizklātajai informācijai varētu konkrēti un faktiski kaitēt attiecīgo uzņēmumu komerciālo interešu aizsardzībai, un apstākli, ka apgalvotais kaitējums varētu tikt uzskatīts par saprātīgi paredzamu, nevis tikai hipotētisku.

1)      Par noteikumiem attiecībā uz līgumisko atbildību

146    Izskatāmajā lietā, kā norādīts šī sprieduma 139.-141. punktā, no apstrīdētā lēmuma izriet, ka Komisija atteica pilnīgu piekļuvi noteikumiem par attiecīgo uzņēmumu līgumisko atbildību, lai neatklātu, iespējams, komerciāli sensitīvu informāciju par identificētajiem riskiem saistībā ar attiecīgo līgumu īstenošanu un finanšu sliekšņiem, ko minētie uzņēmumi laikā, kad pastāvēja liels pieprasījums pēc Covid‑19 vakcīnām un kurā notika vai vismaz bija paredzamas sarunas ar pircējiem trešajās valstīs, pieņēmuši attiecībā uz šiem riskiem.

147    Aplūkojusi attiecīgo līgumu pilnas versijas, Vispārējā tiesa konstatē, ka noteikumi par attiecīgo uzņēmumu atbildību minēto līgumu pārkāpuma, izbeigšanas vai apturēšanas gadījumā, konkrēti saistībā ar piegādes kavējumiem vai trūkstošām piegādēm, atšķiras. Turklāt prasītājas neapstrīd ne to, ka pastāvēja liels pieprasījums pēc Covid‑19 vakcīnām, ne apstākli, ka notika vai vismaz bija paredzamas sarunas ar pircējiem trešajās valstīs.

148    No tā izriet, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā pamatoti uzskatīja, ka, pilnīgi izpaužot minētos noteikumus, attiecīgo uzņēmumu konkurentiem, kā arī pircējiem trešajās valstīs varētu tikt sniegta komerciāli sensitīva informācija par izmaksu elementiem, minēto uzņēmumu spējām un iekšējām stratēģijām un to pieņemtajiem finanšu sliekšņiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 12. oktobris, Saure/Komisija, T‑524/21, EU:T:2022:632, 99.-102. punkts).

149    No iepriekš minētā izriet, ka ir pamatoti Komisijas paskaidrojumi apstrīdētajā lēmumā par to, ka minēto uzņēmumu komerciālo interešu apdraudējuma risks – attiecībā uz noteikumu par attiecīgo uzņēmumu līgumisko atbildību pilnīgu izpaušanu – bija saprātīgi paredzams, nevis hipotētisks.

150    Attiecībā uz iebildumu, saskaņā ar kuru Komisija nekonsekventi piemēroja izņēmumu saistībā ar komerciālo interešu aizsardzību – tas pārklājas ar trešo pamatu, tāpēc jāizskata saistībā ar to.

2)      Par noteikumiem attiecībā uz kompensāciju

151    Iesākumā jānorāda, ka saskaņā ar Padomes Direktīvas 85/374/EEK (1985. gada 25. jūlijs) par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz atbildību par produktiem ar trūkumiem (OV 1985, L 210, 29. lpp.) 1. un 12. pantu ražotājs ir atbildīgs par kaitējumu, kuru izraisījis viņa produktu trūkums, un ražotāja atbildību pret aizskarto personu nedrīkst samazināt vai atbrīvot no tās ar noteikumu, kas samazina atbildību vai atbrīvo no tās. Tādējādi, kā tiesas sēdē atzina Komisija, nepastāvot Direktīvas 85/374 grozījumiem, ne Komisijai, ne dalībvalstīm nebija tiesību atkāpties no minētās direktīvas noteikumiem.

152    Turklāt neviena Direktīvas 85/374 norma neliedz trešajai personai, šajā gadījumā – dalībvalstij, atlīdzināt zaudējumus, ko ražotājs būtu samaksājis tā produkta trūkumu dēļ.

153    Vispārējā tiesa arī norāda, ka starp Komisiju un dalībvalstīm noslēgtā 2020. gada 16. jūnija nolīguma par Covid‑19 vakcīnu iepirkumu 6. panta trešā daļa 2020. gada 7. septembrī tika publicēta Komisijas tīmekļvietnē un pilnībā izpausta kā attiecīgo līgumu, izņemot 1. dokumenta, pielikums. Šajā normā bija paredzēts kompensācijas mehānisms, saskaņā ar kuru dalībvalstis atlīdzinātu attiecīgajiem uzņēmumiem ekonomiskās izmaksas, proti, iespējamos zaudējumus, ko parasti segtu minētie uzņēmumi to atbildības par vakcīnām dēļ. Arī šī sprieduma 3. punktā minētajā paziņojumā COM/2020/245 final noteikts, ka šis mehānisms jāuzskata par “apdrošināšanas polisi”, saskaņā ar kuru daļa riska no farmācijas nozares tika pārnesta uz valsts iestādēm un apmaiņā pret to tika garantēts, ka dalībvalstīm veiksmīgas vakcīnas izstrādes gadījumā tiktu nodrošināta taisnīga un cenas ziņā pieejama piekļuve vakcīnai.

154    No iepriekš minētā, pirmām kārtām, izriet, ka kompensācijas, ko dalībvalstis maksā attiecīgajiem uzņēmumiem, mehānisms nekādi neietekmē minēto uzņēmumu juridisko atbildību atbilstoši Direktīvai 85/374, un, otrām kārtām, ka sākotnējā pieteikuma iesniegšanas un apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī šī informācija jau bija vispārpieejama.

155    Aplūkojusi attiecīgo līgumu pilnas versijas, Vispārējā tiesa konstatē, ka, pat ja visos pirkuma priekšlīgumos un pirkuma līgumos ir iekļauts noteikums par kompensāciju, kā tas bija paredzēts starp Komisiju un dalībvalstīm noslēgtā 2020. gada 16. jūnija nolīguma par Covid‑19 vakcīnu iepirkumu 6. pantā, minēto noteikumu detalizēts saturs nav identisks. Šajā saistībā Vispārējā tiesa norāda uz atšķirībām attiecībā uz, pirmkārt, konkrētajām situācijām, kurās tika panākta vienošanās, ka dalībvalsts samaksāta kompensācija nebūtu piemērojama, kaut arī vairums minēto situāciju attiecīgajos līgumos kopumā ir līdzīgas, otrkārt, iespējamās kompensācijas temporālo vai materiālo piemērošanas jomu un, treškārt, kārtību, kādā atbildētājs pārvalda iespējamas atlīdzības prasības un kā tiek piešķirta iespējama kompensācija.

156    Pēc šiem precizējumiem vēl jānosaka, vai Komisija pamatoti atteica plašāk vai pat pilnībā izpaust noteikumus par kompensāciju.

157    Šajā ziņā nevar piekrist pirmajam apstrīdētajā lēmumā izvirzītajam iemeslam, proti, ka precīzas zināšanas par attiecīgā uzņēmuma atbildības robežām pieļautu stratēģisku rīcību attiecībā pret to, jo minētais uzņēmums varētu saskarties ar ekonomiskām sekām vairāku ļaunprātīgu un nepamatotu tiesvedību dēļ, kas celtas tikai ar mērķi saņemt kompensāciju saistībā ar vakcīnas lietošanu.

158    Proti, pat ja pret uzņēmumu celto prasību par zaudējumu atlīdzību rezultātā var neapšaubāmi rasties augstas izmaksas, neatkarīgi no tā, vai tās saistītas ar ekonomiskajiem resursiem, laiku vai personālu, tai skaitā gadījumā, kad šādas prasības pēc tam tiktu noraidītas kā nepamatotas, trešo personu, kurām ar vakcīnu ar trūkumiem, iespējams, nodarīts kaitējums, tiesības pret attiecīgajiem uzņēmumiem celt prasību sakarā ar atbildību balstās uz valsts tiesību aktiem, ar kuriem transponēta Direktīva 85/374. Šīs tiesības celt prasību nav atkarīgas no noteikumu par kompensāciju esamības un to satura.

159    Turklāt attiecīgo uzņēmumu interese izvairīties no šādām prasībām atlīdzināt kaitējumu gadījumā, kad tie faktiski saražoja un izplatīja vakcīnu ar trūkumiem, nevar tikt kvalificēta kā komerciāla interese, un tā katrā ziņā nav pelnījusi aizsardzību, it īpaši ņemot vērā visu personu tiesības lūgt atlīdzināt kaitējumu, kas tām nodarīts ar produktu ar trūkumiem (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2011. gada 15. decembris, CDC Hydrogene Peroxide/Komisija, T‑437/08, EU:T:2011:752, 49. punkts un tajā minētā judikatūra). Arī vēlme izvairīties no lielākām izmaksām saistībā ar tiesvedību nav interese, kas aizsargājama ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmo ievilkumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 28. jūnijs, Intercept Pharma un Intercept Pharmaceuticals/EMA, T‑377/18, nav publicēts, EU:T:2019:456, 55. un 56. punkts).

160    Turklāt apstrīdētajā lēmumā nav ietverta nekāda informācija, kas ļautu secināt, ka attiecīgo uzņēmumu kompensācijas mehānisma plašāka izpaušana varētu būt prasību, kas celtas pret tiem, pamatā. Proti, šādu prasību mērķis vienmēr būs piespriest vakcīnu ražotājam samaksāt atlīdzību par nodarīto kaitējumu, neatkarīgi no tā, kurš galu galā segs izmaksātos zaudējumus.

161    Šajos apstākļos Vispārējā tiesa uzskata, ka pirmais apstrīdētajā lēmumā izvirzītais iemesls, ar ko pamatots atteikums plašāk izpaust noteikumus par kompensāciju, nepierāda, kā prasīts šī sprieduma 31. punktā minētajā judikatūrā, ka attiecīgo uzņēmumu komerciālajām interesēm pastāv paredzams, nevis tikai hipotētisks risks.

162    Otrais apstrīdētajā lēmumā izvirzītais iemesls, ar ko pamatots atteikums pilnībā izpaust noteikumus par kompensāciju, konkrēti, tos noteikumus, kuros definēti precīzi nosacījumi, saskaņā ar kuriem dalībvalsts nemaksā kompensāciju, ir par to, ka šādi attiecīgā uzņēmuma konkurentiem, tai skaitā tiem, kas neražo vakcīnas, neizbēgami tiktu atklāti šī uzņēmuma atbildības seguma “vājie punkti” un tiktu sniegta konkurences priekšrocība, ko tie varētu izmantot, piemēram, reklāmā vai salīdzinošā reklāmā.

163    Šajā ziņā jāatgādina, ka iemesls, kāpēc noteikumi par kompensāciju tika iekļauti attiecīgajos līgumos, – proti, kompensēt attiecīgajiem uzņēmumiem radītos riskus, kas saistīti ar vakcīnu izstrādes termiņu saīsināšanu, – bija vispārpieejams pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas.

164    Papildus, visos attiecīgajos līgumos ir ietverts noteikums par kompensāciju, kurā turklāt kopumā līdzīgā veidā ir uzskaitītas konkrētas galvenās situācijas, kurās dalībvalsts nemaksā kompensāciju attiecīgajam uzņēmumam.

165    Tā kā visi attiecīgie uzņēmumi identificēta un leģitīma iemesla dēļ guva labumu no noteikuma par kompensāciju, apstrīdētajā lēmumā nav ietverts neviens elements, kas ļautu secināt, ka plašākas noteikumu par kompensāciju izpaušanas gadījumā attiecīgo uzņēmumu komerciālo interešu apdraudējuma risks, it īpaši radot konkurences priekšrocību attiecīgo uzņēmumu starpā, tā pieņemšanas brīdī bija saprātīgi paredzams, nevis tikai hipotētisks.

166    Šajos apstākļos Vispārējā tiesa uzskata, ka otrais apstrīdētajā lēmumā izvirzītais iemesls, ar ko pamatots atteikums plašāk izpaust noteikumus par kompensāciju, nepierāda, kā prasīts šī sprieduma 31. punktā minētajā judikatūrā, ka attiecīgo uzņēmumu komerciālajām interesēm pastāv paredzams, nevis tikai hipotētisks risks.

167    Attiecībā uz trešo apstrīdētajā lēmumā izvirzīto iemeslu – proti, ka precīzas zināšanas par attiecīgo uzņēmumu atbildības robežām negatīvi ietekmētu to reputāciju patērētāju un iespējamo darījumu partneru vidū – ar ko pamatots atteikums pilnībā izpaust noteikumus par kompensāciju, konkrēti, nosacījumus, saskaņā ar kuriem dalībvalstij nav jāmaksā kompensācija, jānorāda, ka pretēji prasītāju apgalvotajam kaitējums uzņēmuma reputācijai noteikti ir aizskārums tā komerciālajām interesēm, ciktāl operatora, kurš darbojas kādā tirgū, reputācija ir pamatā tā ekonomiskās darbības īstenošanai tirgū (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 5. decembris, Falcon Technologies International/Komisija, T‑875/16, nav publicēts, EU:T:2018:877, 51. un 53. punkts).

168    Tomēr to pašu iemeslu dēļ, kas izklāstīti šī sprieduma 163.-165. punktā, apstrīdētajā lēmumā nav ietverts neviens elements, kas ļautu saprātīgi secināt, ka plašākas noteikumu par kompensāciju izpaušanas gadījumā attiecīgo uzņēmumu komerciālo interešu, konkrēti, to reputācijas apdraudējuma risks tā pieņemšanas brīdī bija saprātīgi paredzams, nevis tikai hipotētisks.

169    Šajos apstākļos Vispārējā tiesa uzskata, ka trešais apstrīdētajā lēmumā izvirzītais iemesls, ar ko pamatots atteikums plašāk izpaust noteikumus par kompensāciju, nepierāda, kā prasīts šī sprieduma 31. punktā minētajā judikatūrā, ka attiecīgo uzņēmumu komerciālajām interesēm pastāv paredzams, nevis tikai hipotētisks risks.

170    Ņemot vērā iepriekš minēto, otrā pamata piektā daļa ir pamatota daļā par attiecīgo līgumu noteikumiem par kompensāciju.

171    No tā izriet, ka otrā pamata piektā daļa daļēji jāapmierina attiecībā uz noteikumiem par kompensāciju un daļēji jānoraida attiecībā uz noteikumiem par attiecīgo uzņēmumu līgumisko atbildību.

5.      Par daļēju piekļuves atteikumu piegādes grafikiem

172    Ar otrā pamata sesto daļu prasītājas pārmet Komisijai, ka tā ir aizklājusi attiecīgo uzņēmumu vakcīnu piegādes grafikus un nav šajā ziņā pietiekami pamatojusi izņēmuma saistībā ar komerciālo interešu aizsardzību piemērošanu. Pēc viņu domām, minētā informācija nav komerciāli sensitīva, un attiecīgo uzņēmumu komerciālo interešu apdraudējuma risks ir hipotētisks.

173    Komisija apstrīd šos argumentus.

174    Šajā lietā Komisija 3. un 8.-13. dokumentā ar apstrīdēto lēmumu ir aizklājusi piegādes grafikus stricto sensu, proti, devu apjomus un piegāžu biežumu.

175    Komisija apstrīdētajā lēmumā norādīja, ka piegādes grafiki, kā arī ar tiem saistītās līgumsaistības attiecīgajiem uzņēmumiem ir komerciāli sensitīva informācija, kuras izpaušana atklātu to iespējamiem konkurentiem informāciju par minēto uzņēmumu spējām un iekšējām komerciālajām stratēģijām. Šajā kategorijā ietilpst, piemēram, 12. dokumenta I.4.7.1 un turpmākie panti, 13. dokumenta II.14 pants un 8. dokumenta I.4.7 pants. Komisija arī norādīja, ka šī informācija atklātu precīzas izmaksas, ko līguma pārkāpums varētu radīt attiecīgajam uzņēmumam, jo minētā informācija attiecīgā gadījumā ietver noteikumus par līgumsodu, ja kavējas vai trūkst piegādes. Šī informācija esot vēl jo vairāk sensitīva, ņemot vērā intensīvos konkurences apstākļus, kuros darbojas attiecīgie uzņēmumi, proti, tie globālā līmenī apspriežas un savstarpēji konkurē, lai nodrošinātu Covid‑19 vakcīnas arī pircējiem ārpus Savienības. Šīs potenciālās pretrunas attiecīgo uzņēmumu komerciālajām interesēm esot vēl nelabvēlīgākas, ja ir uzsākta līgumu izpilde, kā tas apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī bija, piemēram, 7. un 11. dokumentā gadījumā. Komisija arī precizēja, ka, izvērtējot izņēmuma saistībā ar komerciālo interešu aizsardzību piemērojamību, tā ņēma vērā attiecīgo uzņēmumu īpašo situāciju, kā arī attiecīgā līguma izpildes posmu.

176    Šajā ziņā Vispārējā tiesa uzskata, ka Komisijas izvirzītie elementi pamato uzskatu, ka aizklātā informācija par piegādes grafikiem ir komerciāli sensitīva, un ir pietiekami, lai secinātu, ka attiecīgo uzņēmumu komerciālo interešu apdraudējuma risks ir saprātīgi paredzams, nevis tikai hipotētisks (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 3. jūlijs, Padome/in’t Veld, C‑350/12 P, EU:C:2014:2039, 52. punkts un tajā minētā judikatūra).

177    Proti, aplūkojusi attiecīgo līgumu pilnās versijas, Vispārējā tiesa konstatē, ka aizklātā informācija par piegādes grafikiem sniedz atbilstīgu un nesenu pārskatu par attiecīgo uzņēmumu spējām un iekšējām komerciālajām stratēģijām, piegādes nosacījumiem un kārtību, piegāžu apjomu un biežumu, kā arī par sekām, kas attiecīgajiem uzņēmumiem rastos piegāžu trūkuma vai kavēšanās gadījumā. Tādējādi nevar noraidīt, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī, iespējams, pastāvēja saprātīgi paredzams, nevis tikai hipotētisks attiecīgo uzņēmumu iekšējo komerciālo stratēģiju apdraudējuma risks.

178    Ievērojot iepriekš izklāstīto, otrā pamata sestā daļa jānoraida.

6.      Par daļēju piekļuves atteikumu noteikumiem par dāvinājumiem un atkārtotu pārdošanu

179    Ar otrā pamata septīto daļu, līdzīgi kā pirmā pamata gadījumā (skat. šī sprieduma 17. un 25. punktu), prasītājas pārmet Komisijai, ka tā attiecīgajos līgumos ir lielā mērā aizklājusi noteikumus par vakcīnu dāvinājumiem un atkārtotu pārdošanu un nav šajā ziņā pietiekami pamatojusi izņēmuma saistībā ar komerciālo interešu aizsardzību piemērošanu. Pēc viņu domām, attiecīgo uzņēmumu komerciālo interešu apdraudējuma risks ir hipotētisks. Turklāt šī informācija esot ļoti svarīga sabiedrības veselībai trešajās valstīs. Komisijai vajadzēja izsvērt iespējamo attiecīgo uzņēmumu komerciālo interešu apdraudējuma risku pret sabiedrības interesēm attiecībā uz pārskatāmību, jo vakcinācija globālā līmenī esot svarīgākais pasākums cilvēku veselības aizsardzībai Savienībā un trešajās valstīs.

180    Komisija apstrīd šos argumentus.

181    Tā uzskata, ka, ņemot vērā apstākļus, kādos tika panākta vienošanās par attiecīgajiem līgumiem, noteikumi par dāvinājumiem un atkārtotu pārdošanu, kā norādīts apstrīdētajā lēmumā, ir komercdarījumu pamatā un to izpaušana apdraudētu attiecīgo uzņēmumu komerciālās intereses, jo īpaši attiecībā uz to spējām un iekšējām komerciālajām stratēģijām. Tā apgalvo, ka minēto noteikumu neizpaušanas mērķis ir saglabāt dalībvalsts un attiecīgā uzņēmuma rīcības brīvību attiecībā uz iespējamas tālākpārdošanas vai dāvinājuma novērtējumu saistībā ar iespējamiem trīspusējiem līgumiem ar trešajām valstīm. Taču minēto noteikumu pilnīga izpaušana padarītu šādus lēmumus atkarīgus no faktoriem, kas nav saistīti ar komerciālām interesēm, un varētu radīt būtiskas finansiālās sekas attiecīgajam uzņēmumam, jo īpaši saistībā ar kompensāciju, un sniegtu to konkurentiem komerciāli noderīgu informāciju, ko tie varētu izmantotu pret uzņēmumu trešajās valstīs. Tādēļ šiem noteikumiem esot komerciāls raksturs. Tā kā apsvērumi saistībā ar sabiedrības veselību nevarot šajā ziņā būt izšķiroši, Komisija apstrīd prasītāju argumentāciju, saskaņā ar kuru minētie noteikumi neesot uzskatāmi kā komerciāli sensitīvi, jo tie esot ļoti svarīgi sabiedrības veselībai ārpus Savienības.

182    Šajā lietā Komisija ar apstrīdēto lēmumu pilnībā aizklāja noteikumus par dāvinājumiem un atkārtotu pārdošanu 7. un 11. dokumentā. Tā daļēji svītroja šos noteikumus 3., 4., 6., 8., 9., 12. un 13. dokumentā.

183    Tomēr no apstrīdētā lēmuma, kurā izklāstīti iemesli, kas pamatojot pilnīgu vai daļēju informācijas neizpaušanu daudzās informācijas kategorijās attiecīgajos līgumos, nevar skaidri, pat ne īsumā, saprast iemeslus, kāpēc tika aizklāti noteikumi par dāvinājumiem un atkārtotu pārdošanu.

184    Šo secinājumu nevar apšaubīt ar argumentāciju, ko Komisija izvērsusi tās rakstveida dokumentos un saskaņā ar kuru noteikumiem par dāvinājumiem un atkārtotu pārdošanu piemītot komerciāli sensitīvs raksturs saistībā ar attiecīgo uzņēmumu iespējamiem trīspusējiem līgumiem, konkrēti, tarifu, kompensācijas un izmaksu segšanas jomā, un tā rezultātā saistībā ar to potenciālajām nākotnes tirdzniecības attiecībām. Proti, šie paskaidrojumi netika izvirzīti apstrīdētajā lēmumā un tos nevar izsecināt no apstrīdētajā lēmumā ietvertajiem paskaidrojumiem.

185    Šo secinājumu nevar arī apšaubīt ar Komisijas apgalvojumu tiesas sēdē, saskaņā ar kuru apstrīdētā lēmuma 2.1.1 punktā esot ietverts pamatojuma sākums attiecībā uz noteikumiem par dāvinājumiem un atkārtotu pārdošanu. Šajā punktā tiešām norādīts, ka “aizklātajās līgumu, kuriem [prasītājas] lūdz piekļuvi, daļās ir ietverta informācija, kas tās izpaušanas gadījumā varētu kaitēt attiecīgo uzņēmumu konkurētspējai attiecīgo farmācijas produktu ražošanas un tirdzniecības globālajā tirgū”. Tomēr šis teikums ir tik vispārīgs, ka tas varētu attiekties uz gandrīz visiem attiecīgo līgumu noteikumiem, un tas nenorāda uz konkrētām attiecīgo uzņēmumu vai pat dalībvalstu bažām saistībā ar iespējamas tālākpārdošanas vai dāvinājuma novērtējumu attiecīgo noteikumu plašākas izpaušanas gadījumā.

186    No tā izriet, ka Komisija nav iesniegusi pietiekamus paskaidrojumus par to, kā piekļuve noteikumiem par dāvinājumiem un atkārtotu pārdošanu varētu konkrēti un reāli kaitēt attiecīgo uzņēmumu komerciālajām interesēm.

187    Tādējādi, ņemot vērā iepriekš minēto, prasītājas pamatoti norāda, ka Komisija nav ievērojusi Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmo ievilkumu, atsakoties sniegt piekļuvi noteikumiem par dāvinājumiem un atkārtotu pārdošanu.

188    No tā izriet, ka otrā pamata septītā daļa ir jāapmierina.

7.      Secinājumi par otro pamatu

189    Šī sprieduma 151.-171. punktā un 182.-187. punktā izklāstīto iemeslu dēļ otrā pamata piektā un septītā daļa jāapmierina un apstrīdētais lēmums jāatceļ, ciktāl tas attiecas uz noteikumiem par kompensāciju, kā arī noteikumiem par dāvinājumiem un atkārtotu pārdošanu, un pārējā daļā otrais pamats jānoraida.

C.      Par trešo pamatu attiecībā uz nekonsekventu Regulas Nr. 1049/2001 piemērošanu, kā rezultātā tika pieļauts tās pārkāpums, un labas pārvaldības principa pārkāpumu, ciktāl Komisija līdzvērtīgi neaizklāja vienādus noteikumus vai informāciju

190    Ar trešo pamatu prasītājas pārmet Komisijai, ka tā dažos attiecīgajos līgumos, bet ne pārējos, nekonsekventi aizklāja konkrētus līdzīgus vai pat identiskus noteikumus un informāciju. Turklāt Komisija neesot izskaidrojusi ne šādu atšķirību iemeslus, ne to, kā aizklātās informācijas izpaušana radītu apdraudējuma risku attiecīgo uzņēmumu komerciālajām interesēm. Prasītājas uzskata, ka nekonsekvence aizklātajā informācijā liecina, ka Komisija vienīgi rīkojās pēc attiecīgā uzņēmuma ieskatiem, un replikas stadijā apgalvo, ka šī nekonsekvence ir labas pārvaldības principa pārkāpums.

191    Šajā saistībā prasītājas, pirmām kārtām, uzsver noteikumus par intelektuālā īpašuma tiesībām un noteikumus par sākotnējām iemaksām vai avansa maksājumiem.

192    Prasītājas balstās uz līdzīgiem iebildumiem saistībā ar pirmo pamatu par definīcijām, kā arī saistībā ar otrā pamata trešo un piekto daļu par noteikumiem intelektuālā īpašuma jomā, noteikumiem par sākotnējām iemaksām un avansa maksājumiem un noteikumiem par atbildību un kompensāciju.

193    Komisija apstrīd šos argumentus.

194    Šajā ziņā Vispārējā tiesa atgādina, ka Hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunktā ir noteikts, ka tiesības uz labu pārvaldību ietver pārvaldes pienākumu pamatot savus lēmumus.

195    Turklāt attiecībā uz trešo personu izdotiem dokumentiem Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 4. punktā noteikts, ka Savienības iestāde apspriežas ar attiecīgo trešo personu ar mērķi noskaidrot, vai ir jāpiemēro minētās regulas 4. panta 1. vai 2. punktā paredzētie izņēmumi, ja nav skaidrības par to, vai šo dokumentu drīkst izsniegt vai ne. Ja attiecīgā iestāde uzskata, ka ir skaidrs, ka piekļuve trešās personas izdotam dokumentam jāatsaka, pamatojoties uz šī paša panta 1. vai 2. punktā paredzētajiem izņēmumiem, tā atsaka piekļuvi pieteikuma iesniedzējam, pat nekonsultējoties ar trešo personu, kura šo dokumentu izdevusi, neatkarīgi no tā, vai šī trešā persona ir vai nav iebildusi pret piekļuves pieteikumu tiem pašiem dokumentiem, kas iesniegts, pamatojoties uz šo regulu.

196    Attiecībā uz Savienības iestāžu rīcības brīvību saistībā ar trešo personu iesniegtu pieteikumu par piekļuvi dokumentiem izskatīšanu jāprecizē, ka iestādei, kurā iesniegts pieteikums par piekļuvi, ir pienākums efektīvi piemērot Regulas Nr. 1049/2001 normas, kurās, ņemot vērā tajās uzskaitītos izņēmumus, ir paredzētas tiesības piekļūt visiem iestādes dokumentiem (spriedums, 2012. gada 14. februāris, Vācija/Komisija, T‑59/09, EU:T:2012:75, 48. punkts).

197    Tādēļ trešās personas izdotu dokumentu gadījumā, ja apspriešanās ar šo personu pirms tās izdota dokumenta izpaušanas tiešām ir obligāta, Komisijai jāizvērtē riski, ar kādiem varētu būt saistīta šo dokumentu publiskošana. Konkrētāk, Komisija nevar uzskatīt, ka šo trešo personu iebildumi automātiski nozīmē, ka šādus dokumentus nevar publiskot tādēļ, ka tas apdraudētu komerciālo interešu aizsardzību, bet ir neatkarīgi jāizvērtē visi nozīmīgie apstākļi un atbilstoši savai rīcības brīvībai jāpieņem lēmums.

198    Tādējādi saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 8. pantu galīgā atbildība par šīs regulas pareizu piemērošanu ir Savienības iestādei, kurai ir arī jāaizstāv Eiropas Savienības tiesās vai Eiropas Ombudā tā lēmuma spēkā esamība, ar ko ir atteikta piekļuve trešo personu izdotiem dokumentiem. Ja iestādei gadījumā, kad dokumentu izdevusi trešā persona, būtu automātiski jāpieņem attiecīgās trešās personas izvirzītie iemesli, tai attiecībā uz personu, kas iesniegusi pieteikumu par piekļuvi, un attiecīgajā gadījumā savās kontroles iestādēs būtu pienākums atbalstīt nostāju, ko tā pati neatzīst par atbalstāmu (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2012. gada 14. februāris, Vācija/Komisija, T‑59/09, EU:T:2012:75, 48. punkts).

199    Šajā lietā apstrīdētajā lēmumā norādīts, ka Komisija atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 4. punktam ar attiecīgajiem uzņēmumiem rīkoja turpmākas apspriedes, kas raksturotas kā “plašas”, par iespēju pēc atkārtotā pieteikuma plašāk izpaust attiecīgos līgumus. Šajā lēmumā paskaidrots, ka no minētajām sarunām izrietēja, ka attiecīgo līgumu daļām bija nepieciešama aizsardzība, jo tās bija komerciāli sensitīvas un to izpaušana varēja apdraudēt attiecīgo uzņēmumu komerciālās intereses. Apstrīdētajā lēmumā precizēts, ka plašāka daļēja piekļuve attiecīgajiem līgumiem tika piešķirta pēc tam, kad iestāde ņēma vērā attiecīgo uzņēmumu apsvērumus un to vērtējumu. Apstrīdētajā lēmumā arī izklāstīts, ka svītrojumu saturs atšķīrās, konkrēti, atkarībā no katra attiecīgā uzņēmuma situācijas, tā īpašībām, attiecībām ar citiem komerciālajiem dalībniekiem, tirgus un uzņēmējdarbības stratēģijām, tā, kā konkurenti varētu izmantot izpausto informāciju, un attiecīgā līguma izpildes posma.

200    No tā izriet, ka prasītājas varēja pilnībā saprast iemeslus, ar kuriem izskaidrotas atšķirības attiecībā uz svītrojumiem attiecīgajos līgumos, un to, kā, pēc Komisijas domām, dažādu aizklāto daļu pilnīga izpaušana varētu dažādi ietekmēt attiecīgo uzņēmumu komerciālās intereses. Tātad apstrīdētajā lēmumā šajā ziņā ir norādīts pamatojums.

201    Turklāt no apstrīdētā lēmuma un attiecīgo līgumu teksta izriet, ka, ja šie dokumenti tiešām attiecas uz to pašu materiāltiesisko priekšmetu, proti, Covid‑19 vakcīnu iepirkumu, un ja tajos ir ietverti noteikumi par līgumslēdzēju pušu savstarpējiem pienākumiem šajā ziņā, katra attiecīgā līguma juridiskais priekšmets ir atšķirīgs, jo atšķiras attiecīgais uzņēmums un konkrētā vakcīna. Tādējādi katrs attiecīgais līgums ir patstāvīgs dokuments.

202    Taču prasītājas ir tikai būtībā uzskatījušas, ka apstāklis, ka konkrēta informācija ir sensitīva vienam uzņēmumam, bet nav sensitīva citam, ir maz ticams. Tomēr viņas nav iesniegušas nevienu atbilstošu pierādījumu, kas atspēkotu paskaidrojumus, kurus Komisija sniegusi apstrīdētajā lēmumā un saskaņā ar kuriem tā balstījusi atteikumu piešķirt piekļuvi aizklātajai informācijai uz elementu analīzi par katra attiecīgā līguma konkrēto saturu un katra attiecīgā uzņēmuma individuālo situāciju.

203    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, trešais pamats jānoraida kā nepamatots.

D.      Par ceturto pamatu attiecībā uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pārkāpumu, ciktāl Komisija neesot ņēmusi vērā sevišķas sabiedrības intereses, kas pamato prasītās informācijas izpaušanu

204    Ar grozīto ceturto pamatu prasītājas būtībā apstrīd iemeslu, ko Komisija izvirzījusi apstrīdētajā lēmumā, pamatotību un pietiekamību attiecībā uz to, ka nepastāv sevišķas sabiedrības intereses, kas pamato attiecīgo līgumu pilnīgu izpaušanu, Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pēdējās teikuma daļas nozīmē.

205    Pēc prasītāju domām sevišķas sabiedrības intereses pastāv attiecībā uz attiecīgo līgumu pilnīgu izpaušanu, lai veicinātu sabiedrības uzticību Komisijai saistībā ar kopīgo Covid‑19 vakcīnu iepirkumu un publisko līdzekļu izmantošanu šajā ziņā, kā arī, lai veicinātu sabiedrības uzticību pašām vakcīnām nolūkā cīnīties pret vilcināšanos vakcinēties un dezinformāciju.

206    Prasītājas arī apgalvo, ka pastāv saikne starp vilcināšanos vakcinēties un sabiedrības neuzticēšanos iestādēm un konkrētas attiecīgajos līgumos ietvertas informācijas – proti, dažādu vakcīnu ražošanas izmaksu struktūru, cenu, ražotņu atrašanās vietu, noteikumu intelektuālā īpašuma jomā, noteikumu par atbildību un kompensāciju un noteikumu par piekļuvi vakcīnai – neizpaušanu.

207    Prasītājas apgalvo, ka, lai pamatotu aizklātās informācijas izpaušanu, viņas izvirzīja tikai vispārīgus argumentus. Viņas pārmet Komisijai, ka tā neesot izsvērusi attiecīgo uzņēmumu komerciālās intereses ar sevišķām sabiedrības veselības interesēm, kuras veicina pārskatāmība. Komisija tikai noraidīja prasītāju argumentus, skaidri neprecizējot iemeslus, kāpēc nepastāvēja sevišķas sabiedrības intereses izpaust attiecīgo informāciju.

208    Visbeidzot, prasītājas grozījumu rakstā uzskaita iemeslus, kāpēc būtu nepieciešama konkrētas attiecīgajos līgumos aizklātas informācijas izpaušana. Pirmkārt, viņas apgalvo, ka definīciju izpaušana ir priekšnoteikums attiecīgo līgumu izpratnei un līdz ar to pārskatāmībai un uzticībai, kas tādējādi veido sevišķu sabiedrības interesi. Otrkārt, vakcīnu ražotņu atrašanās vietu izpaušana esot nepieciešama, lai dalībvalstīs organizētu vakcinācijas kampaņas un lai sabiedrība varētu novērtēt, vai būs sagaidāma iespējama piegāžu kavēšanās, un pārbaudīt, vai vakcīnu savlaicīgas piegādes spējas ir pietiekamas. Treškārt, noteikumu par dāvinājumiem un atkārtotu pārdošanu izpaušana esot nepieciešama, lai zinātu, kā Savienība un dalībvalstis globālā līmenī sekmē cīņu pret Covid‑19. Ceturtkārt, cenu par devu un piegādes grafiku izpaušana esot nepieciešama, lai atjaunotu sabiedrības uzticību kopīgajā Covid‑19 vakcīnu iepirkumā un izskaidrotu dalībvalstu atšķirīgo vakcīnu izvēli un piegādes grūtības, ar kurām jo īpaši saskārās AstraZeneca. Piektkārt, noteikumu par sākotnējām iemaksām un avansa maksājumiem izpaušana esot svarīga, lai nodrošinātu, ka sabiedrība uzticas vakcīnām un Komisijas veiktajiem publisko līdzekļu ieguldījumiem un spēj analizēt un izdarīt secinājumus par kopīgo Covid‑19 vakcīnu iepirkumu un iespējamo peļņu, ko guvuši attiecīgie uzņēmumi. Sestkārt, noteikumu par atbildību un kompensāciju izpaušana esot būtiska, lai palielinātu uzticēšanos vakcīnām, cīnītos pret dezinformāciju un zinātu, kurš ir atbildīgs un kam tiktu piešķirta kompensācija vakcinācijas blakusefektu gadījumā.

209    Komisija apstrīd šos argumentus.

210    Šajā ziņā Vispārējā tiesa iesākumā atgādina, ka pirmais pamats un otrā pamata otrā, kā arī piektā un septītā daļa jāapmierina, ciktāl Komisija nesniedza pietiekamus paskaidrojumus par to, kā piekļuve termina “tīšs pārkāpums” 1. dokumentā un termina “visas saprātīgi iespējamās pūles” 4. un 7. dokumentā definīcijai un noteikumiem par dāvinājumiem un atkārtotu pārdošanu varētu konkrēti un reāli kaitēt attiecīgo uzņēmumu komerciālajām interesēm, un ciktāl iemesli, ar kuriem pamatots atteikums plašāk izpaust noteikumus par kompensāciju, nepierāda, ka attiecīgo uzņēmumu komerciālajām interesēm pastāv paredzams, nevis tikai hipotētisks risks, radot Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmā ievilkuma pārkāpumu. No tā izriet, ka uz ceturtā pamata vērtējumu neattiecas minētie apstrīdētā lēmuma aspekti.

211    Saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pēdējo teikuma daļu iestādes atsaka piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt tostarp fiziskas vai juridiskas personas komerciālo interešu aizsardzībai, “ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm”. No tā izriet, ka Savienības iestādes nevar atteikt piekļuvi dokumentam, ja tā izpaušanu pamato sevišķas sabiedrības intereses, pat ja tas varētu apdraudēt konkrētas fiziskas vai juridiskas personas komerciālo interešu aizsardzību.

212    Šādā kontekstā jāizvērtē specifiskās intereses, kas jāaizsargā, neizpaužot attiecīgo dokumentu, no vienas puses, un, it īpaši, sabiedrības intereses, lai šis dokuments būtu pieejams, no otras puses, ņemot vērā, kā tas precizēts Regulas Nr. 1049/2001 2. apsvērumā, no tā izrietošās priekšrocības, ko sniedz palielināta pārskatāmība, proti, uzlabojot pilsoņu līdzdalību lēmumu pieņemšanas procesā, kā arī pilsoņu administrācijas leģitimitāti, efektivitāti un atbildību demokrātiskā sistēmā (skat. spriedumu, 2010. gada 21. oktobris, Agapiou Joséphidès/Komisija un EACEA, T‑439/08, nav publicēts, EU:T:2010:442, 136. punkts un tajā minētā judikatūra; spriedumu, 2018. gada 5. februāris, PTC Therapeutics International/EMA, T‑718/15, EU:T:2018:66, 107. punkts).

213    Pieteikuma iesniedzējam ir konkrēti jānorāda sevišķās sabiedrības intereses, kas pamato attiecīgo dokumentu izpaušanu (skat. spriedumus, 2013. gada 14. novembris, LPN un Somija/Komisija, C‑514/11 P un C‑605/11 P, EU:C:2013:738, 94. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2015. gada 16. jūlijs, ClientEarth/Komisija, C‑612/13 P, EU:C:2015:486, 90. punkts un tajā minētā judikatūra). Proti, personai, kas izvirza sevišķu sabiedrības interesi Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pēdējās teikuma daļas nozīmē, ir tas jāpierāda (spriedums, 2014. gada 25. septembris, Spirlea/Komisija, T‑306/12, EU:T:2014:816, 97. punkts).

214    Sevišķajām sabiedrības interesēm, kas var pamatot dokumenta publiskošanu, nav jābūt atšķirīgām no Regulas Nr. 1049/2001 pamatā esošajiem principiem. Tomēr ar vispārīgiem apsvērumiem nevar pamatot piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem, jo tai ir vajadzīgs, lai konkrētajā gadījumā pārskatāmības principam piemistu kāda sevišķa nozīme, kas prevalētu pār iemesliem, kas pamatoja atteikumu izpaust attiecīgos dokumentus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 14. novembris, LPN un Somija/Komisija, C‑514/11 P un C‑605/11 P, EU:C:2013:738, 92. un 93. punkts un tajos minētā judikatūra, un 2015. gada 16. jūlijs, ClientEarth/Komisija, C‑612/13 P, EU:C:2015:486, 92. un 93. punkts).

215    Šajā lietā seši deputāti atkārtotajā pieteikumā izvirzīja sevišķas sabiedrības intereses, kas, pēc viņu domām, pamato attiecīgo līgumu izpaušanu, un kuru pamatā ir būtībā piecas daļas, proti, pirmkārt, pārskatāmība, lai veicinātu sabiedrības uzticību Komisijai saistībā ar Covid‑19 vakcīnu iepirkumu un publisko līdzekļu izmantošanu šajā ziņā, otrkārt, pārskatāmība, lai sabiedrība uzticētos pašām vakcīnām un cīnītos pret nevēlēšanos vakcinēties, treškārt, dažādi Parlamenta paziņojumi, aicinot nodrošināt lielāku pārskatāmību, ceturtkārt, pandēmijas globālais raksturs un, piektkārt, Harta un sešu deputātu dubultā Savienības pilsoņu un Parlamenta deputātu loma.

216    Apstrīdētajā lēmumā – ar kuru Komisija piešķīra plašāku daļēju piekļuvi 1.-8. dokumentam un 11. dokumentam, kas iepriekš bija izpausti, kā arī daļēju piekļuvi 9., 10., 12. un 13. dokumentu, kas iepriekš nebija publiski izpausti, versijām ar aizklājumiem – Komisija norādīja, ka tā piekrīt, ka sabiedrības uzticība tās rīcībai attiecībā uz vakcīnu iepirkumu ir būtiska, un atzīst prasītās pārskatāmības augsto pakāpi. Komisija atgādināja, ka tā regulāri ziņoja par sarunu virzību ar attiecīgajiem uzņēmumiem un par, tai skaitā Parlamenta, veiktajām darbībām pārskatāmības nodrošināšanai. Tā norādīja, ka apspriedās ar attiecīgajiem uzņēmumiem, lai piešķirtu iespējami plašāku piekļuvi attiecīgajiem līgumiem. Komisija tomēr uzsvēra, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī veselības krīze turpinājās un tiesības piekļūt dokumentiem nebija vispārējas un absolūtas. Tā pēc tam norādīja, ka atkārtotājā pieteikumā ietvertā argumentācija par iespējamu vilcināšanos vakcinēties, dažādajiem Parlamenta paziņojumiem, Hartu un pandēmijas globālo raksturu ir vispārēja, un atgādināja, ka vispārēji apsvērumi, tai skaitā par cilvēku veselības aizsardzību, nav pietiekami, lai, nesniedzot konkrētu pamatojumu, kādā mērā izpaušana kalpotu šai sabiedrības interesei, pamatotu sevišķas sabiedrības intereses. Komisija precizēja, ka tā nebija spējusi identificēt jebkādu sabiedrības interesi, kas prevalētu pār to sabiedrības un privāto interesi, kas aizsargāta ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmo ievilkumu. Tā noraidīja tādu apsvērumu nozīmību, kas balstīti uz apstākli, ka trīs noslēgtie pirkuma priekšlīgumi tika nopludināti medijos. Visbeidzot, Komisija uzskatīja, ka apstāklis, ka attiecīgie līgumi bija saistīti ar administratīvo procedūru, nevis leģislatīviem aktiem, apstiprināja secinājumu, ka neviena sevišķa sabiedrības interese nepamato aizklāto līgumu daļu izpaušanu.

217    No šiem apsvērumiem izriet, ka Komisija sniedza kodolīgus paskaidrojumus, kas ļāva prasītājām saprast iemeslus, kuru dēļ tika noraidīta sevišķu sabiedrības interešu, kas pamato attiecīgo līgumu pilnīgu izpaušanu, esamība Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pēdējās teikuma daļas nozīmē.

218    Tādējādi iebildums par apstrīdētā lēmuma pamatojuma nepietiekamību jānoraida.

219    Attiecībā uz apstrīdētā lēmuma pamatotību Komisija savā vērtējumā nav pieļāvusi nevienu tiesību kļūdu attiecībā uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmo ievilkumu.

220    Proti, apstāklis, ka attiecīgie uzņēmumi šajā lietā piedalījās sabiedrisko interešu uzdevumu izpildē, konkrēti, izstrādāja Covid‑19 vakcīnas, izmantojot sākotnējās iemaksas vai avansa maksājumus, kas veikti no publiskiem līdzekļiem un samaksāti saskaņā ar attiecīgajiem līgumiem, par kuriem Komisija panāca vienošanos dalībvalstu vārdā, principā liecina par faktisku sabiedrības interesi piekļūt informācijai par minētajām vakcīnām un līgumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 7. septembris, Breyer/REA, C‑135/22 P, EU:C:2023:640, 77. punkts).

221    Turklāt procesa, ko Komisija veica sarunu laikā ar Covid‑19 vakcīnu ražotājiem, un attiecīgo līgumu slēgšanas dalībvalstu vārdā pārskatāmība var veicināt lielāku Savienības pilsoņu uzticēšanos šīs iestādes atbalstītajai vakcinācijas stratēģijai un līdz ar to, jo īpaši, veicināt cīņu pret nepatiesas informācijas izplatīšanu attiecībā uz apstākļiem, kādos tika apspriesti un noslēgti minētie līgumi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2022. gada 7. septembris, Saure/Komisija, T‑448/21, nav publicēts, EU:T:2022:525, 45. punkts, un 2022. gada 7. septembris, Saure/Komisija, T‑651/21, nav publicēts, EU:T:2022:526, 46. punkts).

222    Šajā saistībā jākonstatē, ka Komisija nenoliedza, ka pastāvēja sabiedrības interese saņemt informāciju par vakcīnu iepirkumu un attiecīgajiem līgumiem, taču apstrīdētajā lēmumā uzskatīja, ka šo interesi apmierināja pārskatāmības nodrošināšanai veiktās darbības, to skaitā aktuālas informācijas publicēšana par sarunu virzību un informācijas sniegšana Parlamentam klātienē un rakstiski. Tāpat jākonstatē, ka aizklātā informācija neietvēra zinātniskas norādes par vakcīnu iedarbīgumu un drošumu, kas novērstu iespējamas sabiedrības bažas par vakcīnu lietošanu.

223    Tomēr ar tik vispārīgiem apsvērumiem, kādus norādījušas prasītājas, proti, nepieciešamība veicināt sabiedrības uzticību Komisijai saistībā ar Covid‑19 vakcīnu iepirkumu un nepieciešamība veicināt uzticību pašām vakcīnām, lai cīnītos pret nevēlēšanos vakcinēties, nevar pierādīt, ka interesei saistībā ar pārskatāmību šajā lietā piemīt kāda sevišķa nozīme, kas varētu prevalēt pār iemesliem, kuri pamato atteikumu izpaust attiecīgo līgumu aizklātās daļas.

224    Šo secinājumu neatspēko prasītāju sīkāki argumenti, kas ietverti grozījumu rakstā.

225    Pirmām kārtām, prasītājas nav nekādi pamatojušas, kāpēc informācijas par attiecīgo uzņēmumu ražotņu atrašanās vietām izpaušana pašām prasītājām un galu galā sabiedrībai būtu nepieciešama, lai dalībvalstīs organizētu vakcinācijas kampaņas, kuras rīko valstu kompetentās iestādes. Viņas nav arī paskaidrojušas, kā šīs informācijas izpaušana ļautu sabiedrībai formulēt informētu viedokli par iespējamiem piegāžu kavējumiem un minēto ražotņu ražošanas spējām.

226    Otrām kārtām, jākonstatē, ka prasītājas nav pamatojušas savus apsvērumus, ciktāl viņas apgalvo, ka cenu par devu un piegādes grafiku izpaušana atjaunotu lielākas sabiedrības daļas uzticību vakcīnu iepirkumam un izskaidrotu dalībvalstu atšķirīgo vakcīnu izvēli un piegādes grūtības. Konkrēti, prasītājas nav paskaidrojušas, kā sabiedrības uzticību kopīgajam Covid‑19 vakcīnu iepirkumam stiprinātu attiecīgajos līgumos ietvertās finansiāli sensitīvās informācijas izpaušana, kas varētu tikt izmantota pret attiecīgajiem uzņēmumiem to sarunās ar pircējiem trešajās valstīs vai pat pret Komisiju un dalībvalstīm saistībā ar turpmākiem pirkuma līgumiem. Viņas nav arī paskaidrojušas, kā tikai cenas par devu varētu atklāt dalībvalstu lēmumu pamatā esošos iemeslus attiecībā uz vakcīnām, kas izmantotas Covid‑19 vakcinācijas kampaņās. Minētos lēmumus, papildus dalībvalsts lēmumam par dalību attiecīgajā līgumā un cenai, var ietekmēt dažādi apsvērumi, kā, piemēram, vakcīnas raksturlielumi, tās pieejamība un piegādes termiņš. Turklāt, līdzīgi Komisijas apgalvotajam, piegādes grafiku izpaušana nesniegtu nekādu skaidrību par iespējamu piegādes grūtību iemesliem.

227    Trešām kārtām, ciktāl prasītājas apgalvo, ka noteikumu par sākotnējām iemaksām un avansa maksājumiem izpaušana stiprinātu sabiedrības uzticību vakcīnām un publisko līdzekļu ieguldījumiem, ļaujot tai analizēt un izdarīt secinājumus par Komisijas sarunām un ieguldījumiem, un attiecīgo uzņēmumu iespējamo peļņu, jānorāda, ka finansiāli sensitīvajai informācijai attiecīgajos līgumos nav nekādas saiknes ar Covid‑19 vakcīnu iedarbīgumu vai drošumu. Turklāt, pat pieņemot, ka plašāka 2.-4., 12. un 13. dokumentā aizklāto noteikumu izpaušana faktiski ļautu izdarīt secinājumus par sarunām par minētajiem līgumiem, publisko līdzekļu izmantošanu un attiecīgo uzņēmumu peļņu, prasītājas, līdzīgi šī sprieduma 226. punktā konstatētajam, nav paskaidrojušas, kā sabiedrības uzticību stiprinātu aizklātās informācijas izpaušana, kas tomēr varētu negatīvi ietekmēt esošās vai turpmākas sarunas.

228    Ceturtām kārtām, tā kā kompensācijas, ko dalībvalstis maksā attiecīgajiem uzņēmumiem, mehānisms nekādi neietekmē minēto uzņēmumu juridisko atbildību atbilstoši Direktīvai 85/374 un tā kā šī informācija sākotnējā pieteikuma iesniegšanas un apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī jau bija vispārpieejama, prasītājas nav paskaidrojušas, kā noteikumu par attiecīgo uzņēmumu līgumisko atbildību izpaušana attiecīgo līgumu pārkāpuma, izbeigšanas vai apturēšanas gadījumā, konkrēti saistībā ar piegādes kavējumiem vai trūkstošām piegādēm, palielinātu uzticību vakcīnām un veicinātu cīņu pret dezinformāciju.

229    Visbeidzot un kā Komisija norādīja apstrīdētajā lēmumā, saistībā ar tās administratīvo darbību netiek prasīta tāda paša apjoma piekļuve dokumentiem kā saistībā ar Savienības iestādes likumdošanas darbību (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2010. gada 29. jūnijs, Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, C‑139/07 P, EU:C:2010:376, 60. punkts, un 2014. gada 27. februāris, Komisija/EnBW, C‑365/12 P, EU:C:2014:112, 91. punkts).

230    Taču šajā gadījumā attiecīgie līgumi bija daļa no administratīvas darbības.

231    Šādos apstākļos Komisija, nepieļaudama tiesību kļūdu, apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī atsaucās uz izņēmumu saistībā ar attiecīgo uzņēmumu komerciālo interešu aizsardzību, tomēr ievērojot, ka šo izņēmumu, kā izriet no Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 7. punkta, nav paredzēts piemērot uz neierobežotu laiku, bet gan tikai tik ilgi, kamēr šāda aizsardzība ir pamatota, ņemot vērā dokumenta saturu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 26. janvāris, Internationaler Hilfsfonds/Komisija, C‑362/08 P, EU:C:2010:40, 56. un 57. punkts).

232    No tā izriet, ka ceturtais pamats jānoraida kā nepamatots.

E.      Par piekto pamatu attiecībā uz Hartas 42. panta un 52. panta 3. punkta, kā arī ECPAK 10. panta 1. punkta pārkāpumu

233    Ar piekto pamatu prasītājas atgādina, ka Komisijai ir jāņem vērā gan Hartas 11. panta 1. punktā garantētās tiesības uz vārda brīvību, gan tiesības piekļūt dokumentiem, kas aizsargātas ar Hartas 42. pantu. Viņas pārmet Komisijai, ka tā nav izvērtējusi, vai un kādā apmērā vienīgi daļējas piekļuves piešķiršana attiecīgajiem līgumiem traucēja īstenot Hartas 11. panta 1. punktā paredzētās tiesības uz vārda brīvību, kas ietver brīvību saņemt informāciju, šādi pārkāpjot minētās Hartas 52. panta 3. punktu un ECPAK 10. panta 1. punktu. Replikas stadijā prasītājas piebilda, ka, neievērojot izņēmumam saistībā ar komerciālo interešu aizsardzību noteiktās robežas, Komisija pārkāpa arī Hartas 42. pantu.

234    Komisija apstrīd šos argumentus.

235    Pirmkārt, tā kā nav iesniegti nekādi argumenti, kas pamatotu replikas stadijā izvirzīto apgalvojumu par Hartas 42. pantu, tas ir jauns un nepieņemams, un katrā ziņā nepamatots. Otrkārt, Hartas 42. pantā noteiktās tiesības piekļūt dokumentiem neesot beznosacījuma, bet atbilstoši Hartas 52. panta 2. punktam izmantojamas saskaņā ar Līgumos noteiktajiem nosacījumiem un ierobežojumiem. Tādējādi Komisija, atsakoties piešķirt piekļuvi konkrētām attiecīgo līgumu daļām atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzētajiem izņēmumiem, neesot pārkāpusi prasītāju tiesības uz vārda brīvību.

236    Prasītāju piektais pamats esot jāsaprot tādējādi, ka tā mērķis ir būtībā pārmest Komisijai gan Hartas 11. panta 1. punkta, gan tās 42. panta pārkāpumu, ciktāl Komisija, kā izrietot no pārējo pamatu, kas izvirzīti šīs prasības pamatojumam, vērtējuma, pietiekami neizvērtēja, vai un kādā apmērā daļējs piekļuves atteikums attiecīgajiem līgumiem iejaucās viņu tiesībās piekļūt dokumentiem un vārda un informācijas brīvībā.

237    Turklāt jānorāda, ka prasītājas nav iesniegušas konkrētus argumentus, lai pierādītu, kā daļējs piekļuves atteikums konkrēti pārkāpj viņu brīvības un pamattiesības, bet būtībā padara šāda pārkāpuma konstatēšanu atkarīgu no iepriekš aplūkoto pamatu apmierināšanas.

238    Šādos apstākļos to pašu iemeslu dēļ, kas izklāstīti šī sprieduma 39.-46., 151.-171. un 182.-188. punktā, jākonstatē Hartas 11. panta 1. punkta un 42. panta pārkāpums, kas attiecas uz terminu “tīšs pārkāpums” un “visas saprātīgi iespējamās pūles” 4. un 7. dokumentā definīciju un noteikumu par dāvinājumiem un atkārtotu pārdošanu, kā arī noteikumu par kompensāciju aizklāšanu attiecīgajos līgumos.

239    Turpretī, tā kā prasītājas, lai apstrīdētu piekļuves atteikumu informācijai, kas nav šī sprieduma 238. punktā minētā informācija, nav iesniegušas nevienu argumentu, kas atšķirtos no pirmajā līdz ceturtajā pamatā izvirzītajiem argumentiem, kas aplūkoti iepriekš, piektais pamats jānoraida, ciktāl tas attiecas uz šādu informāciju.

240    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, piektais pamats jāapmierina daļēji.

F.      Par sesto pamatu, kas attiecas uz Regulas Nr. 1049/2001 7. un 8. panta pārkāpumu, ciktāl Komisija ar apstrīdēto lēmumu aizklāja konkrētu informāciju, ko tā bija izpaudusi iepriekš

241    Ar sesto pamatu prasītājas apgalvo, ka Komisija, svītrojot no 7. un 11. dokumenta konkrētu informāciju, ko tā tomēr bija izpaudusi, atbildot uz sākotnējo pieteikumu, pārkāpa Regulas Nr. 1049/2001 7. un 8. pantu. Pēc viņu domām, Komisija, atbildot uz atkārtotu pieteikumu, likumīgi nevar izpaust mazāk informācijas.

242    Komisija apstrīd šos argumentus.

243    Šajā ziņā, bez vajadzības lemt par to, vai Komisija, atbildot uz atkārtotu pieteikumu, var atsaukt piekļuvi konkrētai informācijai, ko tā izpaudusi, ieņemot sākotnējo nostāju, pietiek konstatēt, ka šajā lietā Komisija nebija vēlējusies atsaukt piekļuvi informācijai 7. un 11. dokumentā, ko tā bija izpaudusi, ieņemot sākotnējo nostāju.

244    Proti, pirmām kārtām, Komisija tiešām aizklāja konkrētu informāciju 7. un 11. dokumentā, ko tā tomēr bija izpaudusi, atbildot uz sākotnējo pieteikumu. Taču apstrīdētājā lēmuma nav nekādu norāžu par šādu atkāpi. Otrām kārtām, Komisija Vispārējā tiesā skaidri atsaucās uz apstākli, ka prasītājām nebija intereses izvirzīt šādu pamatu, jo viņas “jau [bija] likumīgi ieguvušas [..] daļēju piekļuvi dokumentiem, kas bija izpausti sākotnējā posmā”. Visbeidzot, Komisija nenosūtīja prasītājām lūgumu apņemties dzēst viņām paziņotos datus.

245    Šādos apstākļos jāuzskata, ka prasītājas saglabāja piekļuvi konkrētai informācijai 7. un 11. dokumentā, ko viņas ieguva kā atbildi uz sākotnējo pieteikumu.

246    Līdz ar to sestais pamats jānoraida kā neefektīvs.

247    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, apstrīdētais lēmums jāatceļ, ciktāl ar to atteikta plašāka piekļuve, pirmkārt, termina “tīšs pārkāpums” 1. dokumentā un termina “visas saprātīgi iespējamās pūles” 4. un 7. dokumentā definīcijai, otrkārt, noteikumiem par dāvinājumiem un atkārtotu pārdošanu un, treškārt, noteikumiem par kompensāciju.

248    Šajā ziņā jāatgādina, ka Vispārējai tiesai nav jāaizstāj Komisija un nav jānorāda tās dokumentu daļas, kurām bija jāpiešķir pilnīga vai daļēja piekļuve, tā kā iestādei šī sprieduma izpildes gaitā un saskaņā ar LESD 266. pantu jāņem vērā tajā šajā sakarā izklāstītie iemesli (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 6. jūlijs, Franchet un Byk/Komisija, T‑391/03 un T‑70/04, EU:T:2006:190, 133. punkts).

IV.    Par tiesāšanās izdevumiem

249    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā Komisijai spriedums galvenokārt ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītāju prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)

nospriež:

1)      Atcelt Eiropas Komisijas 2022. gada 15. februāra Lēmumu C(2022) 1038 final, ciktāl Komisija, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem 4. panta 2. punkta pirmo ievilkumu, atteica plašāku piekļuvi, pirmkārt, termina “tīšs pārkāpums” (wilful misconduct) definīcijai pirkuma priekšlīgumā, ko tā noslēdza ar AstraZeneca, un termina “visas saprātīgi iespējamās pūles” (best reasonable efforts) definīcijai pirkuma priekšlīgumā, ko tā noslēdza ar Pfizer‑BioNTech, un pirkuma līgumā, ko tā noslēdza ar Pfizer‑BioNTech, otrkārt, noteikumiem par dāvinājumiem un atkārtotu pārdošanu un, treškārt, noteikumiem par kompensāciju pirkuma priekšlīgumos un pirkuma līgumos, ko tā noslēdza ar attiecīgajiem farmācijas uzņēmumiem Covid‑19 vakcīnu iegādei.

2)      Pārējā daļā prasību noraidīt.

3)      Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus, tostarp izdevumus, kas radušies saistībā ar prasības pieteikuma sākotnējo versiju.

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2024. gada 17. jūlijā.

[Paraksti]

Satura rādītājs

I. Tiesvedības priekšvēsture

II. Lietas dalībnieku prasījumi

III. Juridiskais pamatojums

A. Par pirmo pamatu un otrā pamata pirmo daļu, kas attiecas uz kļūdainu izņēmuma saistībā ar komerciālo interešu aizsardzību piemērošanu informācijai, uz kuru šis izņēmums neattiecas, pamatojuma nesniegšanu šajā ziņā, kā arī minētā izņēmuma nekonsekventu piemērošanu

1. Ievada apsvērumi

2. Par apstrīdētā lēmuma pamatojumu attiecībā uz definīciju daļēju aizklāšanu

B. Par otro pamatu, kas attiecas uz pamatojuma neesamību attiecībā uz izņēmuma saistībā ar komerciālo interešu aizsardzību piemērošanu un Regulas Nr. 1049/2001 pārkāpumu, ciktāl Komisija neveica minētā izņēmuma sašaurinātu interpretāciju un piemērošanu

1. Par piekļuves atteikumu informācijai par ražotņu atrašanās vietām

2. Par daļēju piekļuves atteikumu noteikumiem intelektuālā īpašuma tiesību jomā

a) Par apstrīdētā lēmuma pamatojumu

b) Par apstrīdētā lēmuma pamatojuma pamatotību

3. Par daļēju piekļuves atteikumu noteikumiem par sākotnējām iemaksām vai avansa maksājumiem

a) Par apstrīdētā lēmuma pamatojumu

b) Par apstrīdētā lēmuma pamatojuma pamatotību

4. Par daļēju piekļuves atteikumu noteikumiem par atbildību un kompensāciju

a) Par apstrīdētā lēmuma pamatojumu

b) Par apstrīdētā lēmuma pamatojuma pamatotību

1) Par noteikumiem attiecībā uz līgumisko atbildību

2) Par noteikumiem attiecībā uz kompensāciju

5. Par daļēju piekļuves atteikumu piegādes grafikiem

6. Par daļēju piekļuves atteikumu noteikumiem par dāvinājumiem un atkārtotu pārdošanu

7. Secinājumi par otro pamatu

C. Par trešo pamatu attiecībā uz nekonsekventu Regulas Nr. 1049/2001 piemērošanu, kā rezultātā tika pieļauts tās pārkāpums, un labas pārvaldības principa pārkāpumu, ciktāl Komisija līdzvērtīgi neaizklāja vienādus noteikumus vai informāciju

D. Par ceturto pamatu attiecībā uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pārkāpumu, ciktāl Komisija neesot ņēmusi vērā sevišķas sabiedrības intereses, kas pamato prasītās informācijas izpaušanu

E. Par piekto pamatu attiecībā uz Hartas 42. panta un 52. panta 3. punkta, kā arī ECPAK 10. panta 1. punkta pārkāpumu

F. Par sesto pamatu, kas attiecas uz Regulas Nr. 1049/2001 7. un 8. panta pārkāpumu, ciktāl Komisija ar apstrīdēto lēmumu aizklāja konkrētu informāciju, ko tā bija izpaudusi iepriekš

IV. Par tiesāšanās izdevumiem

*      Tiesvedības valoda – angļu.