Pagaidu versija

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta paplašinātā sastāvā)

2023. gada 20. decembrī (*)

Ekonomikas un monetārā savienība – Banku savienība – Kredītiestāžu” un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību vienotais noregulējuma mehānisms (VNM) – Vienotais noregulējuma fonds (VNF) – Vienotās noregulējuma valdes (VNV) lēmums par 2021. gada ex ante iemaksu aprēķinu – Pienākums norādīt pamatojumu – Efektīva tiesību aizsardzība tiesā – Vienlīdzīga attieksme – Samērīguma princips – VNV rīcības brīvība – Iebilde par prettiesiskumu – Komisijas rīcības brīvība – Sprieduma iedarbības laikā ierobežojums

Lietā T‑389/21

Landesbank Baden‑Württemberg, Štutgarte (Vācija), ko pārstāv H. Berger, M. Weber un D. Schoo, advokāti,

prasītāja,

pret

Vienoto noregulējuma valdi (VNV), ko pārstāv J. Kerlin, T. Wittenber un D. Ceran, pārstāvji, kuriem palīdz H.G. Kamann, F. Louis, P. Gey un L. Hesse, advokāti,

atbildētāja,

ko atbalsta

Eiropas Komisija, ko pārstāv D. Triantafyllou, A. Nijenhuis un A. Steiblytė, pārstāvji,

persona, kas iestājusies lietā,

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta paplašinātā sastāvā)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs A. Kornezovs [A. Kornezov], tiesneši G. De Bāre [G. De Baere], D. Petrlīks [D. Petrlík] (referents), K. Kečmārs [K. Kecsmár] un S. Kingstone [S. Kingston],

sekretāre S. Junda [S. Jund], administratore,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu,

pēc 2023. gada 7. marta tiesas sēdes

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar prasību, kas pamatota ar LESD 263. pantu, prasītāja – Landesbank Baden‑Württemberg – lūdz atcelt Vienotās noregulējuma valdes (VNV) 2021. gada 14. aprīļa Lēmumu SRB/ES/2021/22 par 2021. gada ex ante iemaksu Vienotajā noregulējuma fondā aprēķinu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), ciktāl tas attiecas uz prasītāju.

I.      Tiesvedības priekšvēsture

2        Prasītāja ir Vācijā reģistrēta publisko tiesību kredītiestāde. Tā ir iesaistīta Sparkassen‑Finanzgruppe (Krājkasu finanšu grupa, Vācija) institucionālajā aizsardzības sistēmā (turpmāk tekstā – “IAS”).

3        Ar apstrīdēto lēmumu VNV, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 806/2014 (2014. gada 15. jūlijs), ar ko izveido vienādus noteikumus un vienotu procedūru kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību noregulējumam, izmantojot vienotu noregulējuma mehānismu un vienotu noregulējuma fondu, un groza Regulu (ES) Nr. 1093/2010 (OV 2014, L 225, 1. lpp.), 70. panta 2. punktu, “iestādēm”, uz kurām attiecas šīs regulas 2. pants kopsakarā ar tās 67. panta 4. punktu (turpmāk tekstā – ““iestādes””), tostarp prasītājai, noteica ex ante iemaksas Vienotajā noregulējuma fondā (VNF) (turpmāk tekstā – “ex ante iemaksas”) par 2021. gadu (turpmāk tekstā – “2021. gada iemaksu periods”).

4        Ar 2021. gada 21. aprīļa paziņojumu Bundesanstalt für Finanzdienstleistungsaufsicht (Federālais finanšu darījumu uzraudzības dienests, Vācija), kas ir valsts noregulējuma iestāde (turpmāk tekstā – “VNI”) Regulas Nr. 806/2014 3. panta 1. punkta 3. apakšpunkta izpratnē, pieprasīja, lai prasītāja veiktu ex ante iemaksu par 2021. gada iemaksu periodu, kuru attiecībā uz to bija noteikusi VNV.

II.    Apstrīdētais lēmums

5        Apstrīdētais lēmums sastāv no pamatdaļas un trim pielikumiem.

6        Apstrīdētā lēmuma pamatdaļā ir aprakstīta metodika, saskaņā ar kuru visām “iestādēm” tiek aprēķinātas ex ante iemaksas par 2021. gada iemaksu periodu.

7        Konkrētāk, minētā lēmuma 5. iedaļā VNV noteica gada mērķapjomu 2021. gada iemaksu periodam (turpmāk tekstā – “gada mērķapjoms”), kas paredzēts Padomes Īstenošanas regulas (ES) 2015/81 (2014. gada 19. decembris), ar ko nosaka vienādus Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 806/2014 piemērošanas nosacījumus attiecībā uz ex ante iemaksām vienotajā noregulējuma fondā (OV 2015, L 15, 1. lpp.) 4. pantā (turpmāk tekstā – “gada mērķapjoms”).

8        VNV paskaidroja, ka šis gada mērķapjoms atbilst vienai astotdaļai no 1,35 % no visu “iestāžu” segto noguldījumu kopsummas, ko aprēķina pa ceturkšņiem, vidējā apjoma 2020. gadā (turpmāk tekstā – “segto noguldījumu vidējais apjoms 2020. gadā”), balstoties uz informāciju, ko bija sniegušas noguldījumu garantiju sistēmas atbilstoši Komisijas Deleģētās regulas (ES) 2015/63 (2014. gada 21. oktobris), ar ko Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/59/ES papildina attiecībā uz ex ante iemaksām noregulējuma finansēšanas mehānismos (OV 2015, L 11, 44. lpp.), 16. pantam.

9        Apstrīdētā lēmuma 6. iedaļā VNV aprakstīja metodi, kas izmantojama, lai aprēķinātu ex ante iemaksas par 2021. gada iemaksu periodu. Šajā ziņā minētā lēmuma 59. punktā tā precizēja, ka 13,33 % no ex ante iemaksām par šo periodu tika aprēķināti, balstoties uz “valsts bāzi”, tas ir, uz datiem, ko sniegušas attiecīgās “iestādes”, kuras darbības atļauju saņēmušas kādā no iesaistītajām dalībvalstīm (turpmāk tekstā – “valsts bāze”) atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/59/ES (2014. gada 15. maijs), ar ko izveido kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību atveseļošanas un noregulējuma režīmu un groza Padomes Direktīvu 82/891/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/24/EK, 2002/47/EK, 2004/25/EK, 2005/56/EK, 2007/36/EK, 2011/35/ES, 2012/30/ES un 2013/36/ES, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1093/2010 un (ES) Nr. 648/2012 (OV 2014, L 173, 190. lpp.), 103. pantam un Deleģētās regulas 2015/63 4. pantam. Atlikusī ex ante iemaksu daļa (tas ir, 86,67 %) tika aprēķināta atbilstoši Regulas Nr. 806/2014 69. un 70. pantam un Īstenošanas regulas 2015/81 4. pantam, balstoties uz “banku savienības bāzi”, proti, uz datiem, ko sniegušas visas “iestādes”, kurām darbības atļauja piešķirta kādā no Vienotajā noregulējuma mehānismā (VNM) iesaistītajām dalībvalstīm (turpmāk tekstā – “savienības bāze” un “iesaistītās dalībvalstis”).

10      Šajā apstrīdētā lēmuma 6. iedaļā VNV arī paskaidroja, ka būtībā ex ante iemaksas ir jāveic divu kategoriju “iestādēm”. Pirmajā kategorijā ietilpst “iestādes”, kurām – ņemot vērā to konkrētās iezīmes, piemēram, lielumu vai darbības veidu – ir jāveic vienreizējs maksājums. Šo “iestāžu” ex ante iemaksas aprēķins ir reglamentēts Deleģētās regulas 2015/63 10. un 11. pantā.

11      Iestādēm, kas ietilpst otrajā kategorijā, ir jāveic to riska profilam pielāgota ex ante iemaksa, ko VNV noteica šādos divos galvenajos posmos.

12      Pirmajā posmā VNV atbilstoši Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punkta otrās daļas a) apakšpunktam aprēķināja katras “iestādes” gada pamatiemaksu, kuras apmēru nosaka proporcionāli attiecīgās “iestādes” saistību apmēram, izņemot pašu kapitālu un segtos noguldījumus (turpmāk tekstā – “neto saistības”), attiecībā pret visu “iestāžu”, kurām darbības atļauja piešķirta kādā no iesaistītajām dalībvalstīm, neto saistību apmēru. Atbilstoši Deleģētās regulas 2015/63 5. panta 1. punktam VNV no “iestādes” neto saistībām, kas jāņem vērā, nosakot šo iemaksu, izslēdza dažu veidu saistības.

13      Ex ante iemaksas aprēķināšanas otrajā posmā VNV, pamatojoties uz Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punkta otrās daļas b) apakšpunktu, gada pamatiemaksu pielāgoja atbilstoši attiecīgās “iestādes” riska profilam. Šo riska profilu tā izvērtēja, balstoties uz Deleģētās regulas 2015/63 6. pantā minētajiem četriem riska pīlāriem, ko veido riska rādītāji. Lai klasificētu “iestādes” atbilstoši to riska līmenim, VNV vispirms – attiecībā uz katru 2021. gada iemaksu periodam piemēroto riska rādītāju – atbilstoši šīs deleģētās regulas I pielikuma “2. solis” 3. punktam izveidoja intervālus (“grozus”), pa kuriem tā sagrupēja “iestādes”. Uz konkrētu riska rādītāju vienā un tajā pašā grozā iekļautajām “iestādēm” tika attiecināts kopīgs lielums – tā sauktais “diskretizētais lielums”. VNV, apvienojot katra riska rādītāja diskretizētos lielumus, aprēķināja attiecīgās “iestādes” riska korekcijas reizinātāju (turpmāk tekstā – “korekcijas reizinātājs”). Minēto “iestādes” riska profilam pielāgoto gada pamatiemaksu VNV ieguva, gada pamatiemaksu reizinot ar tās korekcijas reizinātāju.

14      Pēc tam VNV saskaitīja visas riska profiliem pielāgotās gada pamatiemaksas un ieguva “kopsaucēju”, kas tiek izmantots, lai aprēķinātu gada mērķapjoma daļu, kas jāmaksā katrai “iestādei”.

15      Visbeidzot VNV aprēķināja katras “iestādes” ex ante iemaksu, sadalot gada mērķapjomu starp visām “iestādēm”, balstoties uz attiecību starp, pirmkārt, atbilstoši riska profilam pielāgotu gada pamatiemaksu un, otrkārt, kopsaucēju.

16      Apstrīdētā lēmuma I pielikumā ir iekļauts individuāls pārskats par katru “iestādi”, kurai jāveic ex ante iemaksas, tajā skaitā par prasītāju, kurā ietverti ex ante iemaksu aprēķina rezultāti katrai no šīm “iestādēm” (turpmāk tekstā – “individuālais pārskats”). Katrā no šiem pārskatiem ir norādīts attiecīgās “iestādes” gada pamatiemaksas apmērs, kā arī tās korekcijas reizinātāja lielums, kas aprēķināts, balstoties gan uz valsts bāzi, gan uz banku savienības bāzi, un katram riska rādītājam ir norādīts tā groza numurs, kurā minētā “iestāde” tika iekļauta. Turklāt individuālajā pārskatā ir norādīti dati, kas tika izmantoti, lai aprēķinātu visu attiecīgo “iestāžu” ex ante iemaksas, kuras VNV noteica, summējot vai apvienojot visu šo “iestāžu” individuālos datus. Visbeidzot šajā pārskatā ir iekļauti dati, kurus attiecīgā “iestāde” bija paziņojusi deklarācijas veidlapā un kas tika izmantoti, lai aprēķinātu tās ex ante iemaksu.

17      Apstrīdētā lēmuma II pielikumā kopsavilkuma un apkopotā veidā ietverti statistikas dati par katras iesaistītās dalībvalsts ex ante iemaksu aprēķinu. Šajā pielikumā citastarp ir precizēta ex ante iemaksu kopējā summa, kas jāsamaksā attiecīgajām “iestādēm” par katru no šīm dalībvalstīm. Turklāt katram riska rādītājam pielikumā ir norādīts grozu skaits, katrā grozā iekļauto “iestāžu” skaits, kā arī šo grozu minimālie un maksimālie lielumi. “Groziem”, kas attiecas uz valsts bāzi, šie lielumi konfidencialitātes apsvērumu dēļ tiek samazināti vai palielināti par nejauši izvēlētu skaitli, saglabājot sākotnējo “iestāžu” sadalījumu.

18      Apstrīdētā lēmuma III pielikumā “Apspriešanās par 2021. gada ex ante iemaksām Vienotajā noregulējuma fondā (VNF) ietvaros iesniegto komentāru izvērtējums” ir aplūkoti apsvērumi, kurus iesniegušas “iestādes” apspriešanās laikā, ko laikposmā no 2021. gada 5. līdz 19. martam apstrīdētā lēmuma pieņemšanas nolūkā rīkoja VNV.

III. Lietas dalībnieku prasījumi

19      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu, ieskaitot tā pielikumus, ciktāl tas attiecas uz prasītāju;

–        pakārtoti – konstatēt, ka apstrīdētais lēmums ir juridiski neeksistējošs, ciktāl tas attiecas uz prasītāju;

–        piespriest VNV atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

20      VNV prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus;

–        pakārtoti – apstrīdētā lēmuma atcelšanas gadījumā atstāt spēkā apstrīdētā lēmuma sekas līdz tā aizstāšanai vai vismaz sešus mēnešus no dienas, kad spriedums kļūs galīgs.

21      Eiropas Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

IV.    Juridiskais vērtējums

22      Prasītāja savas prasības pamatojumam sākotnēji izvirzīja desmit pamatus, no kuriem

–        pirmais pamats attiecas uz Regulas Nr. 806/2014 81. panta 1. punkta, lasot to kopsakarā ar Padomes Regulas Nr. 1 (1958. gada 15. aprīlis) par Eiropas Ekonomikas kopienā lietojamo valodu noteikšanu (OV 1958, 17, 385. lpp.) 3. pantu, pārkāpumu;

–        otrais pamats – uz LESD 296. panta otrās daļas un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 41. panta 1. punkta un 2. punkta c) apakšpunkta pārkāpumu apstrīdētā lēmuma nepietiekama pamatojuma dēļ;

–        trešais pamats – uz Hartas 47. panta 1. punktā garantēto tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu;

–        ceturtais pamats – uz iebildi par Deleģētās regulas 2015/63 4.–9. panta, kā arī I pielikuma prettiesiskumu Hartas 47. panta 1. punktā garantēto tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un tiesiskās noteiktības principa pārkāpuma dēļ;

–        piektais pamats – uz iebildi par Deleģētās regulas 2015/63 7. panta 4. punkta otrās daļas prettiesiskumu, kas pamatota ar Direktīvas 2014/59 103. panta 7. punkta h) apakšpunkta un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 575/2013 (2013. gada 26. jūnijs) par prudenciālajām prasībām attiecībā uz kredītiestādēm un ieguldījumu brokeru sabiedrībām, un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 648/2012 (OV 2013, L 176, 1. lpp.), 113. panta 7. punkta, “prasības par riskam pielāgotu iemaksas aprēķinu”, tiesību normu precizitātes principa, kas balstīts uz tiesiskumu, kā arī pienākuma pilnībā ņemt vērā faktus, ar tādu pamatojumu, ka ar šo tiesību normu nevar izsvērt riska rādītāju “dalība IAS” (turpmāk tekstā – “IAS riska rādītājs”), ņemot vērā riska rādītāju “tirdzniecības darbības un ārpusbilances riska darījumi, atvasinātie instrumenti, sarežģītība un noregulējamība”, pārkāpumu;

–        sestais pamats – uz Regulas Nr. 575/2013 113. panta 7. punkta, Direktīvas 2014/59 103. panta 7. punkta h) apakšpunkta, Hartas 16. un 20. panta, samērīguma principa un labas pārvaldības principa pārkāpumu;

–        septītais pamats – uz iebildi par Deleģētās regulas 2015/63 6., 7. un 9. panta, kā arī I pielikuma prettiesiskumu, “prasības par riskam pielāgotu iemaksas aprēķinu”, Hartas 16. un 20. panta, samērīguma principa un pienākuma ņemt vērā visus faktus pārkāpuma dēļ;

–        astotais pamats – uz Hartas 16. un 52. panta pārkāpumu, jo prasītājas ex ante iemaksas pielāgošana atbilstoši tās riska profilam neesot atbilstīga;

–        devītais pamats – uz Hartas 16., 20., 41. un 52. panta pārkāpumu, jo apstrīdētajā lēmumā esot pieļautas vairākas acīmredzamas kļūdas vērtējumā;

–        desmitais pamats – uz Deleģētās regulas 2015/63 20. panta 1. punkta pirmā un otrā teikuma prettiesiskumu, Direktīvas 2014/59 103. panta 7. punkta un “prasības par riskam pielāgotu iemaksu aprēķinu” pārkāpuma dēļ.

23      Būtu jāpiebilst, ka prasītāja atbildes rakstā uz repliku izvirzīja vienpadsmito pamatu, kas attiecas, pirmkārt, uz Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punkta, kā arī Hartas 16. un 17. panta pārkāpumu un, otrkārt, uz iebildi par Regulas Nr. 806/2014 69. un 70. panta prettiesiskumu, “prasības par riskam pielāgotu iemaksas aprēķinu”, samērīguma principa, Hartas 16. un 17. panta, tiesiskuma prasību un principu, kas izriet no 1958. gada 13. jūnija sprieduma Meroni/Augstā iestāde (10/56, 10/56, EU:C:1958:8), pārkāpuma dēļ.

24      Vispirms jāizskata pamati, kuros prasītāja norāda uz Deleģētās regulas 2015/63 4.–9. un 20. panta, kā arī I pielikuma prettiesiskumu, un pēc tam pamati, kas tieši attiecas uz apstrīdētā lēmuma tiesiskumu.

A.      Par iebildi par Deleģētās regulas 2015/63 4.–9. un 20. panta, kā arī I pielikuma prettiesiskumu

1.      Par ceturto pamatu – iebildi par Deleģētās regulas 2015/63 4.–9. panta, kā arī I pielikuma prettiesiskumu, ciktāl tajos neesot ievēroti efektīvas tiesību aizsardzības tiesā un tiesiskās drošības principi

25      Ceturtajā pamatā ir divas daļas.

26      Iesākumā jānorāda, ka Deleģētās regulas 2015/63 4. pantā ir paredzēts, ka VNV aprēķina ex ante iemaksu, kura jāveic katrai “iestādei”, atbilstoši “iestādes” riska profilam, balstoties uz šīs “iestādes” sniegto informāciju un piemērojot minētās Deleģētās regulas 4.–13. pantā izklāstīto metodiku.

27      Deleģētās regulas 2015/63 5. pantā “Gada [pamatiemaksas] riska korekcija” citastarp ir norādītas saistības, kas ir izslēgtas no šo iemaksu aprēķina. Minētās deleģētās regulas 6. pantā uzskaitīti riska pīlāri un riska rādītāji, kas VNV jāņem vērā, novērtējot “iestāžu” riska profilu, savukārt minētās deleģētās regulas 7. pantā ir precizēts katra riska pīlāra un riska rādītāja relatīvais svērums, kas VNV jāpiemēro, novērtējot katras “iestādes” riska profilu.

28      Deleģētās regulas 2015/63 8. pants attiecas uz riska rādītāju piemērošanu konkrētos gadījumos.

29      Turklāt Deleģētās regulas 2015/63 9. pantā “Riska korekcijas piemērošana gada [pamatiemaksai]” ir paredzēts, ka VNV aprēķina korekcijas reizinātāju, balstoties uz šīs deleģētās regulas 6. pantā minētajiem riska rādītājiem, saskaņā ar šīs deleģētās regulas I pielikumā izklāstīto formulu un procedūrām, un aprēķina katras “iestādes” gada iemaksu katrā iemaksu periodā, gada pamatiemaksu reizinot ar šo korekcijas reizinātāju saskaņā ar šīs deleģētās regulas I pielikumā noteikto formulu un procedūrām.

30      Visbeidzot Deleģētās regulas 2015/63 I pielikumā ir noteikta procedūra “iestāžu” gada iemaksu aprēķināšanai, kurā ir vairāki posmi.

a)      Par pirmo daļu – apgalvoto efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa pārkāpumu

31      Prasītāja apgalvo, ka Deleģētās regulas 2015/63 4.–9. pants, kā arī I pielikums pārkāpjot Hartas 47. panta 1. punktā nostiprināto efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu. Vispirms šīs tiesību normas radot nepārskatāmu ex ante iemaksu aprēķināšanas sistēmu, jo tajās minētā aprēķina vajadzībām esot paredzēts izmantot informāciju, uz kuru attiecas komercnoslēpums, kas neļaujot VNV pienācīgi pamatot lēmumus, ar ko nosaka minētās iemaksas. Proti, lai gan katras “iestādes” ex ante iemaksas apmērs ir atkarīgs no datiem par citām “iestādēm”, šo datu konfidencialitātes dēļ tos nedrīkstot izpaust attiecīgajai “iestādei”.

32      Otrkārt, minētās tiesību normas veidojot ex ante iemaksu noteikšanas sistēmu, ko raksturojot plaša VNV rīcības brīvība, un tas vēl vairāk palielinot attiecīgā tiesiskā regulējuma nepārskatāmību.

33      Visbeidzot Vispārējā tiesa nevarot kontrolēt apstrīdētā lēmuma tiesiskumu, jo tai neesot pieejama programmatūra, kuru VNV izmanto ex ante iemaksu aprēķināšanai un kura esot nepieciešama, lai pārbaudītu šo iemaksu aprēķinu.

34      VNV un Komisija šai argumentācijai nepiekrīt.

35      Deleģētās regulas 2015/63 4.–9. pantā, kā tas izriet no šā sprieduma 26.‑30. punkta, ir paredzēti noteikumi, kas VNV jāpiemēro, lai noteiktu gada pamatiemaksu un pielāgotu to atbilstoši “iestāžu” riska profilam. Vēlāk šīs tiesību normas tika konkretizētas Deleģētās regulas I pielikumā.

36      Saskaņā ar šīm tiesību normām katras “iestādes” gada pamatiemaksas pielāgošana atbilstoši tās riska profilam ir balstīta uz visu attiecīgo “iestāžu” individuālo datu salīdzinājumu. Tomēr VNV uzskata, ka uz visiem šiem datiem attiecas komercnoslēpums, tāpēc tā nevar tos izpaust “iestādēm”, kuru ex ante iemaksas tiek aprēķinātas lēmumā, ar ko tiek noteikts šo iemaksu apmērs.

37      Pamattiesību hartas 47. pantā garantētās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā prasa, lai ieinteresētā persona varētu uzzināt attiecībā uz to pieņemtā lēmuma pamatojumu vai nu no paša lēmuma, vai no pēc šīs personas pieprasījuma sniegtā paziņojuma, neskarot kompetentās tiesas tiesības lūgt attiecīgajai iestādei iesniegt tai šo informāciju, lai persona pēc iespējas labākos apstākļos varētu aizstāvēt savas tiesības un, zinot visus apstākļus, nolemt, vai ir lietderīgi vērsties kompetentajā tiesā, kā arī lai šī tiesa pilnībā varētu īstenot attiecīgā lēmuma tiesiskuma pārbaudi (skat. spriedumus, 2018. gada 26. aprīlis, Donnellan, C‑34/17, EU:C:2018:282, 55. punkts, un 2020. gada 24. novembris, Minister van Buitenlandse Zaken, C‑225/19 un C‑226/19, EU:C:2020:951, 43. punkts).

38      Turklāt, ņemot vērā sacīkstes principu, kas ir viens no Hartas 47. pantā paredzētajām tiesībām uz aizstāvību, procesa dalībniekiem ir tiesības iepazīties ar visiem lietas materiāliem vai tiesai iesniegtajiem apsvērumiem, lai varētu ietekmēt tiesas nolēmumu un apspriest izvirzītos apsvērumus. Pamattiesības uz efektīvu iespēju vērsties tiesā neļauj pamatot tiesas nolēmumu ar faktiem un dokumentiem, ar kuriem nav varējuši iepazīties paši lietas dalībnieki vai viens no viņiem un attiecībā uz kuriem lietas dalībnieki līdz ar to nav varējuši paust savu nostāju (skat. spriedumus, 2013. gada 4. jūnijs, ZZ, C‑300/11, EU:C:2013:363, 55. un 56. punkts, un 2014. gada 23. oktobris, Unitrading, C‑437/13, EU:C:2014:2318, 21. punkts).

39      Tomēr dažos konkrētos izņēmuma gadījumos Savienības iestāde var iebilst pret precīzu un pilnīgu iemeslu paziņošanu attiecīgajai personai, kas ir pret to pieņemtā lēmuma pamatā, atsaucoties uz iemesliem, kas saistīti ar konfidenciālas informācijas aizsardzību. Šādā gadījumā ir jāizmanto tiesību normas un paņēmieni, kas ļauj saskaņot, pirmkārt, pamatotus apsvērumus par tādas konfidenciālas informācijas aizsardzību, kas tika ņemta vērā, pieņemot šādu lēmumu, un, otrkārt, vajadzību pietiekami nodrošināt attiecīgajai personai tādu tās procesuālo tiesību ievērošanu kā tiesības tikt uzklausītam, kā arī sacīkstes principu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 115.–120. punkts; šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. arī spriedumu, 2013. gada 18. jūlijs, Komisija u.c./Kadi, C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, EU:C:2013:518, 125. punkts).

40      Ņemot vērā ex ante iemaksu īpašo raksturu, šāda saskaņošana jāveic arī šo iemaksu aprēķināšanas gadījumā. Proti, kā izriet no Direktīvas 2014/59 105.–107. apsvēruma un Regulas Nr. 806/2014 41. apsvēruma, minēto iemaksu mērķis ir pēc apdrošināšanā balstītas loģikas nodrošināt, ka finanšu sektors sniedz VNM pietiekamus finansiālos līdzekļus, lai tas varētu īstenot savas funkcijas, vienlaikus rosinot attiecīgās “iestādes” īstenot mazāk riskantus darbības veidus. Tātad šo iemaksu aprēķināšanas pamatā ir nevis kādas likmes piemērošana nodokļa bāzei, bet atbilstoši Direktīvas 2014/59 102. un 103. pantam, kā arī Regulas Nr. 806/2014 69. un 70. pantam tāda mērķapjoma noteikšana, kas jāsasniedz ar minēto iemaksu, kuras ir iekasējamas līdz 2023. gada 31. decembrim, apjomu (turpmāk tekstā – “galīgais mērķapjoms”), bet pēc tam – gada mērķapjoma noteikšana, kas jāsadala starp “iestādēm”, kurām darbības atļauja piešķirta kādā no iesaistītajām dalībvalstīm (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 113. punkts).

41      Tā kā galīgais mērķapjoms kopumā ir noteikts 1 % apmērā no visu šo “iestāžu” segto noguldījumu apmēra un tā kā katras “iestādes” gada pamatiemaksa tiek aprēķināta proporcionāli tās neto saistību summai, salīdzinot to ar visu to “iestāžu” kumulatīvām neto saistībām, kas apstiprinātas kādā no iesaistītajām dalībvalstīm, šķiet, pats ex ante iemaksu VNF aprēķina metodes princips, kurš izriet no Direktīvas 2014/59 un Regulas Nr. 806/2014, nozīmē, ka VNV izmanto datus, uz kuriem attiecas komercnoslēpums (skat. spriedumu, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 114. punkts).

42      Tomēr principā Savienības iestādēm, institūcijām un struktūrām, piemērojot principu par komercnoslēpuma aizsardzību, kas uzskatāms par vienu no vispārējiem Savienības tiesību principiem un kas citastarp ir konkretizēts LESD 339. pantā, ir pienākums neizpaust privāta tirgus dalībnieka konkurentiem konfidenciālu informāciju, ko tas sniedzis (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 109. un 114. punkts un tajos minētā judikatūra).

43      Šajos apstākļos Eiropas Savienības Komisijai un Padomei, ieviešot ex ante iemaksu aprēķināšanas sistēmu ar Deleģēto regulu 2015/63 un Īstenošanas regulu 2015/81, komercnoslēpuma ievērošana jāsaskaņo ar efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu, tādējādi informāciju, uz kuru attiecas šis komercnoslēpums, nevar paziņot attiecīgajām personām, it īpaši to nedrīkst iekļaut to lēmumu pamatojumā, ar ko tiek noteikts ex ante iemaksu apjoms.

44      Tomēr šī ex ante iemaksu aprēķināšanas sistēmas iezīme neliedz Savienības tiesai veikt efektīvu pārbaudi tiesā.

45      Proti, pirmkārt, tiesību normās, uz kuru prettiesiskumu atsaucas prasītāja, VNV, pieņemot savu lēmumu, ar ko nosaka ex ante iemaksas, saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 88. panta 1. punkta pirmo daļu nekas neliedz izpaust tās darbības ietvaros iegūtu konfidenciālu informāciju kopsavilkuma vai apkopotā veidā tā, lai attiecīgās “iestādes” nevarētu tikt identificētas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 136. punkts).

46      Otrkārt, gadījumos, kad lēmuma pamatojums ir bijis jāierobežo, lai nodrošinātu tādu konfidenciālu datu aizsardzību, uz kuriem balstījies šā lēmuma autors, tam gadījumā, ja tiktu celta prasība Savienības tiesās, kurā šie dati tiek apšaubīti, ir pienākums iesniegt tiesai nepieciešamos pierādījumus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 1. jūlijs, Chronopost un La Poste/UFEX u.c., C‑341/06 P un C‑342/06 P, EU:C:2008:375, 110. punkts, un 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 145. punkts).

47      Vajadzības gadījumā, lai veiktu efektīvu pārbaudi tiesā, kas atbilst Hartas 47. panta prasībām, Savienības tiesas tātad var lūgt VNV iesniegt informāciju, kas varētu pamatot aprēķinus, kuru precizitāte tiek apstrīdēta šajās tiesās, vajadzības gadījumā nodrošinot šīs informācijas konfidencialitāti (spriedums, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden-Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 146. punkts).

48      Turklāt Savienības tiesai, izvērtējot visus VNV izvirzītos tiesiskos un faktiskos apstākļus, jāpārbauda, vai iemesli, kurus tā ir norādījusi, iebilstot pret ex ante iemaksu aprēķina vajadzībām izmantotās informācijas paziņošanu, ir pamatoti (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2013. gada 18. jūlijs, Komisija u.c./Kadi, C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, EU:C:2013:518, 126. punkts).

49      Ja izrādās, ka VNV norādīto iemeslu dēļ nevar izpaust Savienības tiesā iesniegto informāciju vai pierādījumus, ar tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā saistītās prasības, it īpaši sacīkstes princips, ir atbilstoši jālīdzsvaro ar prasībām, kas izriet no komercnoslēpuma aizsardzības (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2013. gada 18. jūlijs, Komisija u.c./Kadi, C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, EU:C:2013:518, 128. punkts).

50      No iepriekš minētā izriet, ka ex ante iemaksu aprēķins, ņemot vērā informāciju, uz kuru attiecas komercnoslēpums, saskaņā ar Deleģētās regulas 2015/63 4.–9. pantu, kā arī I pielikumu un neizpaužot minēto informāciju attiecīgajām personām, pats par sevi nenozīmē, ka šīs tiesību normas ir nesaderīgas ar efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu.

51      Attiecībā uz prasītājas argumentu par VNV rīcības brīvību, no judikatūras izriet, ka, lai gan jomās, kurās jāveic sarežģīti ekonomiski vērtējumi, Savienības iestādei vai struktūrai ir izvērtēšanas pilnvaras ekonomikas jomā, tas nenozīmē, ka Savienības Tiesai nav jāpārbauda šīs iestādes vai struktūras ekonomiska rakstura informācijas interpretācija. Savienības tiesai it īpaši ir jāpārbauda ne tikai izvirzīto pierādījumu faktiskā pareizība, ticamība un saskanīgums, bet arī jāpārbauda, vai šie pierādījumi ir uzskatāmi par visu atbilstošo informāciju, kura jāņem vērā, lai novērtētu sarežģītu situāciju, un vai tie pamato no tiem izdarītos secinājumus (skat. spriedumu, 2020. gada 10. decembris, Comune di Milano/Komisija, C‑160/19 P, EU:C:2020:1012, 115. punkts un tajā minētā judikatūra).

52      Šādos apstākļos tikai tas vien, ka VNV ir rīcības brīvība, nenozīmē, ka Vispārējai tiesai ir liegts veikt apstrīdētā lēmuma efektīvu pārbaudi.

53      Visbeidzot ir jānoraida prasītājas arguments, ka Deleģētā regula 2015/63 pārkāpjot efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu, jo Savienības tiesas nevarot pārbaudīt konkrētās “iestādes” ex ante iemaksas aprēķina pareizību.

54      Šajā ziņā prasītāja nesniedz sīkākus paskaidrojumus, bet tikai apgalvo, ka šādas pārbaudes veikšanai Vispārējās tiesas rīcībā jābūt VNV izmantotajai programmatūrai, kas tai tomēr netika darīta pieejama. Taču šis apstāklis nevar ietekmēt Deleģētās regulas 2015/63 4.–9. panta, kā arī I pielikuma tiesiskumu. Turklāt šīs tiesību normas neliedz Vispārējai tiesai citastarp veikt tādus reglamentā paredzētus pasākumus, kurus tā uzskata par piemērotiem, lai pārbaudītu ex ante iemaksas apmēru.

55      Ņemot vērā iepriekš minēto, ceturtā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

b)      Par otro daļu – apgalvoto tiesiskās drošības principa pārkāpumu

56      Ceturtā pamata otrajā daļā būtībā ir trīs iebildumi.

1)      Par pirmo iebildumu – par to, ka Deleģētās regulas 2015/63 4.–9. pants, kā arī I pielikums neļaujot “iestādēm” iepriekš aprēķināt to ex ante iemaksas

57      Prasītāja apgalvo, ka Deleģētās regulas 2015/63 4.–9. pants, kā arī I pielikums pārkāpjot tiesiskās drošības principu, jo tie neļaujot tai iepriekš aprēķināt ex ante iemaksu, kas tai jāveic iemaksu periodā, jo šīs tiesību normas piešķir VNV plašu rīcības brīvību. Turklāt VNV esot izmantojusi šo rīcības brīvību, pieņemot iekšējus lēmumus, kuros ir precizēta ex ante iemaksu aprēķināšanas metodika (turpmāk tekstā – “starplēmumi”), bet kuri netika ne publicēti, ne arī darīti pieejami prasītājai. Tas pierādot, ka minētās deleģētās regulas apstrīdēto tiesību normu struktūrai nav “atbilstoša blīvuma”, kas ļautu izslēgt attiecīgo Savienības iestāžu patvaļīgu rīcību.

58      VNV un Komisija šai argumentācijai nepiekrīt.

59      Iesākumā jāprecizē šīs iebildes par prettiesiskumu tvērums.

60      Šajā ziņā, pirmkārt, jākonstatē, ka, neraugoties uz šīs iebildes par prettiesiskumu nosaukumu, kā to formulējusi prasītāja, tās arguments attiecas uz Deleģētās regulas 2015/63 6. un 7. panta atbilstību tiesiskās drošības principam. Savukārt prasītāja nav izvirzījusi nevienu neatkarīgu un mērķtiecīgu argumentu par šīs deleģētās regulas 4., 5., 8. un 9. panta vai tās I pielikuma tiesiskumu, kas pārsniegtu tās argumentu attiecībā uz šīs deleģētās regulas 6. un 7. pantu. Šajos apstākļos jākonstatē, ka šī iebilde par prettiesiskumu faktiski attiecas uz šīs deleģētās regulas 6. un 7. pantu.

61      Otrkārt, jānorāda, ka saskaņā ar šīm tiesību normām VNV veic “iestāžu” gada pamatiemaksas korekciju, ņemot vērā četrus riska pīlārus; katrs no šiem pīlāriem sastāv no riska rādītājiem, kas savukārt var sastāvēt no riska apakšrādītājiem.

62      Tomēr attiecībā uz pirmajiem trim riska pīlāriem, kas minēti Deleģētās regulas 2015/63 6. panta 1. punkta a)–c) apakšpunktā, prasītāja nav iesniegusi Vispārējai tiesai nevienu konkrētu pierādījumu, lai apstrīdētu to tiesiskumu iespējamās nesaderības ar tiesiskās drošības principu dēļ. Turklāt attiecībā uz šīs deleģētās regulas 6. panta 1. punkta d) apakšpunktā minēto riska pīlāru “papildu riska rādītāji, ko nosaka noregulējuma iestāde (turpmāk tekstā – “IV riska pīlārs”) prasītāja neapgalvo, ka riska rādītājs “iepriekš piešķirtā ārkārtas publiskā finanšu atbalsta apmērs”, kas ir viens no IV riska pīlāra rādītājiem, būtu neskaidrs un tādējādi nesaderīgs ar šo principu.

63      Šajos apstākļos jākonstatē, ka šī iebilde par prettiesiskumu attiecas uz IV pīlāra riska rādītāju, izņemot riska rādītāju “iepriekš piešķirtā ārkārtas publiskā finanšu atbalsta apmērs”, iespējamo nesaderību ar tiesiskās drošības principu.

64      Pēc šiem precizējumiem jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru tiesiskās drošības princips prasa, pirmkārt, lai tiesību normas būtu skaidras un precīzas un, otrkārt, lai to piemērošana personām būtu paredzama, it īpaši tad, ja tās var radīt nelabvēlīgas sekas. Minētais princips citastarp prasa, lai tiesiskais regulējums ļautu ieinteresētajām personām precīzi zināt tajā noteikto pienākumu apjomu un lai šīs personas nepārprotami zinātu savas tiesības un pienākumus un spētu atbilstoši rīkoties (spriedumi, 2021. gada 29. aprīlis, Banco de Portugal u.c., C‑504/19, EU:C:2021:335, 51. punkts, un 2022. gada 16. februāris, Polija/Parlaments un Padome, C‑157/21, EU:C:2022:98, 319. punkts).

65      Tomēr šīs prasības nevar interpretēt kā tādas, kas nepieļautu, ka Savienības iestāde tās pieņemtajā tiesību normā izmanto abstraktu juridisku jēdzienu, ne arī kā tādas, kas paredz, ka šādā abstraktā tiesību normā ir jāmin dažādi konkrēti gadījumi, kad tas var būt piemērojams, jo minētā iestāde visus šos gadījumus nevar noteikt iepriekš (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2017. gada 20. jūlijs, Marco Tronchetti Provera u.c., C‑206/16, EU:C:2017:572, 39. un 40. punkts, un 2022. gada 16. februāris, Polija/Parlaments un Padome, C‑157/21, EU:C:2022:98, 320. punkts).

66      Tātad Savienības tiesību akta norma pārkāpj tiesiskās drošības principu tikai tad, ja konkrētajai tiesību normai piemīt tāda pārprotamība, kas attiecīgai personai rada grūtības pietiekami pārliecinoši kliedēt iespējamās šaubas par šīs tiesību normas piemērojamību vai jēgu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2005. gada 14. aprīlis, Beļģija/Komisija, C‑110/03, EU:C:2005:223, 31. punkts, un 2007. gada 22. maijs, Mebrom/Komisija, T‑216/05, EU:T:2007:148, 108. punkts).

67      Tāpat fakts, ka Savienības tiesību akts piešķir rīcības brīvību iestādēm, kurām ir uzdota tā īstenošana, pats par sevi nav pretrunā paredzamības prasībai, ja vien šādu pilnvaru izmantošanas apjoms un noteikumi, ņemot vērā attiecīgo leģitīmo mērķi, ir pietiekami skaidri definēti, lai indivīdam nodrošinātu atbilstošu aizsardzību pret patvaļu (skat. spriedumu, 2022. gada 16. februāris, Polija/Parlaments un Padome, C‑157/21, EU:C:2022:98, 321. punkts un tajā minētā judikatūra).

68      Ņemot vērā šos apsvērumus, jāpārbauda, vai ex ante iemaksu aprēķina metode, ciktāl to ietekmē IV riska pīlārs, ir definēta pietiekami precīzi, lai privātpersonas varētu pietiekami droši kliedēt jebkādas šaubas par tiesību normu, kas attiecas uz šo riska pīlāru, tvērumu vai nozīmi.

69      Šajā ziņā jākonstatē, ka prasītāja neapgalvo, ka Deleģētās regulas 2015/63 6. un 7. pantā lietotie jēdzieni ir tik neskaidri, ka tā nevar pietiekami droši kliedēt iespējamās šaubas par to piemērošanas tvērumu vai nozīmi.

70      It īpaši prasītāja tiesas sēdē būtībā atzina, ka tā saprot, kāda nozīme jāpiešķir Deleģētās regulas 2015/63 6. panta 6. punktā lietotajiem terminiem. Lai gan tā nepiekrita interpretācijai, kādu VNV ir sniegusi dažiem no šiem terminiem, it īpaši terminam “vispārējais darījumdarbības modelis”, tā tomēr neapstrīdēja, ka tiem ir nosakāma nozīme, tādēļ jebkādas iespējamas šaubas par to tvērumu vai nozīmi varēja pietiekami droši novērst.

71      Tas it īpaši ir tādēļ, ka lielākā daļa Deleģētās regulas 2015/63 6. panta 6. punktā lietoto terminu ir definēta apstrīdētā lēmuma 98. punktā un 36.‑40. zemsvītras piezīmē, kuros ir atsauce uz vairākām piemērojamā tiesiskā regulējuma normām. Tomēr prasītāja neapgalvo, ka šīs definīcijas neizriet no šīm tiesību normām.

72      Savukārt, piekrītot prasītājai, ir jānorāda, ka ar Deleģētās regulas 2015/63 6. un 7. pantu VNV ir piešķirta rīcības brīvība.

73      Proti, saskaņā ar Deleģētās regulas 2015/63 6. panta 5. punkta pirmo daļu IV riska pīlāru veido trīs riska rādītāji, proti, pirmkārt, “tirdzniecības darbības un ārpusbilances riska darījumi, atvasinātie instrumenti, sarežģītība un noregulējamība”, otrkārt, “[iespējama] dalība [IAS]” un, treškārt, “iepriekš piešķirtā ārkārtas publiskā finanšu atbalsta apmērs”.

74      Saskaņā ar Deleģētās regulas 2015/63 6. panta 5. punkta otro daļu, nosakot šos riska rādītājus, VNV jāpieļauj “varbūtīb[a], ka attiecīgā “iestāde” varētu kļūt noregulējama un no tā izrietoš[ā] varbūtīb[a], ka varētu tikt izmantots noregulējuma finansēšanas mehānisms, ja “iestāde” tiktu noregulēta”.

75      No Deleģētās regulas 2015/63 6. panta 5. punkta otrās daļas formulējuma izriet, ka šī tiesību norma piešķir VNV rīcības brīvību, izvēloties veidu, kādā tai, nosakot minētos riska rādītājus, “jāpieļauj” “varbūtīb[a], ka attiecīgā “iestāde” varētu kļūt noregulējama un no tā izrietoš[ā] varbūtīb[a], ka varētu tikt izmantots noregulējuma finansēšanas mehānisms, ja “iestāde” tiktu noregulēta”, jo šajā tiesību normā norādītie kritēriji ir jāprecizē VNV, lai tos varētu piemērot konkrētajā gadījumā.

76      Attiecībā uz pirmo riska rādītāju, kas ietilpst IV riska pīlārā un attiecas uz tirdzniecības darbībām, ārpusbilances riska darījumiem, atvasinātajiem instrumentiem un “iestādes” sarežģītību un noregulējamību, Deleģētās regulas 2015/63 6. panta 6. punktā ir paredzēti vairāki faktori, kas VNV jāņem vērā, nosakot šo rādītāju, no kuriem daži var palielināt attiecīgās “iestādes” riska profilu, bet citi – to samazināt.

77      Tātad šā riska profila palielinājumu var izraisīt četri elementi: pirmkārt, “tirdzniecības darbību nozīme attiecībā pret bilances apmēru, pašu kapitāla līmeni, riska darījumu riska līmeni un vispārējo darījumdarbības modeli”; otrkārt, “ārpusbilances riska darījumu nozīme attiecībā pret bilances apmēru, pašu kapitāla līmeni un riska darījumu riska līmeni”, treškārt, “atvasināto instrumentu summas nozīme attiecībā pret bilances apmēru, pašu kapitāla līmeni, riska darījumu riska līmeni un vispārējo darījumdarbības modeli” un, ceturtkārt, “apmērs, kādā [..] “iestādes” darījumdarbības modeli un organizatorisko struktūru uzskata par sarežģītu”.

78      Šo riska profilu var samazināt divi faktori, proti, “tādu atvasināto instrumentu relatīvā summa, kam tiek veikta tīrvērte, izmantojot centrālo darījumu partneri”, un “apmērs, kādā [..] “iestāde” var tikt ātri noregulēta bez juridiskiem šķēršļiem”.

79      No Deleģētās regulas 2015/63 6. panta 6. punkta formulējuma izriet, ka šajā tiesību normā VNV ir piešķirta rīcības brīvība attiecībā uz “nozīmi”, kas VNV jāpiešķir “tirdzniecības darbībām”, “ārpusbilances riska darījumiem”, “atvasināto instrumentu summai” un saiknei starp dažādiem šajā tiesību normā minētajiem elementiem.

80      Tātad, lai gan no Deleģētās regulas 2015/63 6. panta 6. punkta izriet, ka saskaņā ar šajā tiesību normā minēto pirmo rādītāju “tirdzniecības darbības” nozīme jāsalīdzina attiecībā pret bilances apmēru, pašu kapitāla līmeni un riska darījumu riska līmeni un “iestādes” vispārējo darījumdarbības modeli”, minētā tiesību norma neietver precizējumus par to, kā konkrēti ir veicama to salīdzināšana.

81      Tas pats ir sakāms attiecībā uz Deleģētās regulas 2015/63 6. panta 6. punkta a) apakšpunkta ii) un iii) punktā minēto otro un trešo riska apakšrādītāju.

82      Turklāt no Deleģētās regulas 2015/63 6. panta 7. punkta izriet, ka, nosakot IAS riska rādītāju, VNV ir jāņem vērā nekavējoši pieejamo naudas līdzekļu summas atbilstība to naudas līdzekļu summai, kas nepieciešami, “lai nodrošinātu ticamu un efektīvu [attiecīgās “iestādes” finansējumu]”, un tiesiskās vai līgumiskās drošības pakāpe saistībā ar to, ka minētie naudas līdzekļi tiks “pilnībā izmantoti pirms publiskā sektora ārkārtas atbalsta lūgšanas”.

83      No šīs tiesību normas formulējuma izriet, ka VNV ir rīcības brīvība ievērot minētajā tiesību normā minētos nosacījumus par attiecīgajai IAS pieejamo naudas līdzekļu pietiekamību un tiesiskās vai līgumiskās drošības pakāpi saistībā ar šiem naudas līdzekļiem.

84      Tas attiecas arī uz Deleģētās regulas 2015/63 7. panta 4. punktā paredzēto IV riska pīlārā ietilpstošo riska rādītāju izsvēršanu.

85      Proti, lai gan Deleģētās regulas 2015/63 7. panta 4. punktā ir skaidri noteikts, kāds ir šā sprieduma 73. punktā minēto triju riska rādītāju, kas veido šo riska pīlāru, relatīvais svērums, šajā tiesību normā nav norādīts, kā jāveic dažādu apakšrādītāju un citu elementu izsvēršana pirmo divu riska rādītāju ietvaros. It īpaši minētajā tiesību normā nav precizēts, vai šis svērums ir proporcionāli jāsadala starp šādiem apakšrādītājiem. Tātad ar Deleģētās regulas 2015/63 7. panta 4. punktu VNV ir piešķirta rīcības brīvība noteikt dažādo riska apakšrādītāju, kas veido šos riska rādītājus un kas jāņem vērā atbilstoši Deleģētās regulas 2015/63 6. panta 5.–7. punktam, svērumu.

86      Šādos apstākļos ir jāpārbauda, vai atbilstoši šā sprieduma 67. punktā minētajai judikatūrai Deleģētās regulas 2015/63 6. panta 5.–7. punktu un 7. panta 4. punktu var uzskatīt par tiesību normām, kurās pietiekoši skaidri ir noteikts VNV rīcības brīvības apjoms un tās izmantošanas kārtība, ņemot vērā attiecīgo leģitīmo mērķi, un līdz ar to nodrošina pienācīgu aizsardzību pret patvaļu un dod attiecīgajām personām iespēju ar pietiekamu noteiktību kliedēt jebkādas šaubas par šo tiesību normu tvērumu vai nozīmi.

87      Ja tiesību norma piešķir Savienības iestādēm vai struktūrām pilnvaras uzlikt finansiālus maksājumus, saskaņā ar visiem attiecīgajiem faktoriem, ir jānosaka, vai tās pietiekami skaidri definē šādu pilnvaru izmantošanas apjomu un noteikumus, lai attiecīgās personas varētu paredzēt nosacījumus, ar kādiem šādi maksājumi tiks uzlikti (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2022. gada 16. februāris, Polija/Parlaments un Padome, C‑157/21, EU:C:2022:98, 319.–321. punkts).

88      It īpaši jānovērtē, vai saprātīgs uzņēmējs, vajadzības gadījumā izmantojot juristu un ekonomistu konsultācijas, var pietiekami precīzi paredzēt aprēķināšanas metodi un kārtību, kādā nosaka šādu maksājumu lielumu, saprotot to tādējādi, ka tas, ka šim uzņēmējam iepriekš nav precīzi zināms minēto maksājumu apmērs, ko Savienības iestāde vai struktūra uzliks katrā atsevišķā gadījumā, nav uzskatāms par soda tiesiskuma principa pārkāpumu (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumus, 2010. gada 17. jūnijs, Lafarge/Komisija, C‑413/08 P, EU:C:2010:346, 95. punkts, un 2013. gada 18. jūlijs, Schindler Holding u.c./Komisija, C‑501/11 P, EU:C:2013:522, 58. punkts un tajā minētā judikatūra).

89      Šajā ziņā it īpaši jāizvērtē, vai Savienības iestāde vai struktūra, izmantojot savu rīcības brīvību, vadās pēc noteiktām objektīvām pazīmēm, kas ļauj attiecīgajām personām pietiekami precīzi paredzēt aprēķina metodi un kārtību, kādā nosaka veicamo maksājumu apmēru. Šādas norādes jo īpaši ir sniegtas uzvedības noteikumos, ko Savienības iestāde vai struktūra pati ir sev noteikusi šajā jomā un kas ierobežo tās rīcības brīvību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 17. jūnijs, Lafarge/Komisija, C‑413/08 P, EU:C:2010:346, 95. punkts). Tomēr šādas norādes var izrietēt arī no šīs iestādes vai struktūras pastāvīgas, zināmas un pieejamas administratīvās prakses (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 12. decembris, Ecka Granulate un non ferrum Metallpulver/Komisija, T‑400/09, nav publicēts, EU:T:2012:675, 31. punkts).

90      Līdzīgi arī piemērojamajā tiesiskajā regulējumā sniegtā sasniedzamā rezultāta skaidra definīcija attiecīgajām personām var būt atbilstoša norāde, kas ļauj paredzēt veidu, kādā Savienības iestāde vai struktūra izmantos tās rīcības brīvību (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 4. maijs, Pillbox 38, C‑477/14, EU:C:2016:324, 100. punkts). Tas tā it īpaši ir tad, ja attiecīgajā tiesiskajā regulējumā šā rezultāta sasniegšanai ir paredzēta konkrēta metode vai process (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 4. maijs, Pillbox 38, C‑477/14, EU:C:2016:324, 101. punkts).

91      Šajā lietā, pirmkārt, ir konstatējams, ka piemērojamajā tiesiskajā regulējumā ir paredzēts sasniedzamais rezultāts, proti VNF pieejamo finansiālo līdzekļu galīgais mērķapjoms, kas jāsasniedz līdz laikam, kad beigsies astoņus gadus ilgais sākotnējais laikposms, kuru skaita no 2016. gada 1. janvāra (turpmāk tekstā – “sākotnējais laikposms”), kā arī šā rezultāta sasniegšanas metode; tādējādi ir ierobežota VNV rīcības brīvības ietekme ex ante iemaksu noteikšanā. Katras “iestādes” ex ante iemaksas apmērs ir atkarīgs no gada mērķapjoma summas, ko VNV nosaka, balstoties uz savām aplēsēm par summu, kas 2023. gada 31. decembrī atbilst vismaz 1 % no segtajiem noguldījumiem visās iesaistītajās dalībvalstīs, pamatojoties uz Regulas Nr. 806/2014 69. panta 1. un 2. punktu.

92      Turklāt, kā izriet no šā sprieduma 12. punkta, katras “iestādes” ex ante iemaksu nosaka, balstoties citastarp uz gada pamatiemaksu, ko aprēķina, izmantojot datus par attiecīgo “iestāžu” neto saistību apmēru. Taču VNV nav rīcības brīvības šo summu aprēķināšanā. Turklāt attiecīgajai “iestādei” ir zināma tās neto saistību summa un ir pieejami arī dati par pārējo “iestāžu” neto saistību kopsummu, tomēr komercnoslēpuma aizsardzības dēļ tai nav pieejama piekļuve konfidenciāliem, individuāliem pārējo “iestāžu” datiem, kas nepieciešami, lai varētu pārbaudīt šo summu aprēķinu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 114.–125. punkts).

93      Otrām kārtām, gada pamatiemaksu pielāgo atbilstoši attiecīgās “iestādes” riska profilam, ņemot vērā, ka saskaņā ar Deleģētās regulas 2015/63 9. panta 3. punktu korekcijas reizinātājs ir noteikts diapazonā no 0,8 līdz 1,5.

94      Šī korekcija tiek aprēķināta, balstoties uz Deleģētās regulas 2015/63 6. pantā paredzētajiem četriem riska pīlāriem. Tomēr, kā norādīts šā sprieduma 62. punktā, prasītāja nav iesniegusi Vispārējai tiesai nekādus pierādījumus tam, ka pirmie trīs riska pīlāri ir neskaidri, jo saskaņā ar minētās deleģētās regulas 7. panta 1. punktu šie pīlāri nosaka 80 % no katras “iestādes” riska profila.

95      Tāpat prasītāja nav norādījusi, ka IV riska pīlāra riska rādītājs “iepriekš piešķirtā ārkārtas publiskā finanšu atbalsta apmērs”, kuram saskaņā ar Deleģētās regulas 2015/63 7. panta 4. punkta pirmās daļas c) apakšpunktu šajā pīlārā ir 10 % svērums, būtu neskaidrs.

96      No tā izriet, ka riska rādītāji, par kuru neskaidrību apgalvo prasītāja un attiecībā uz kuriem VNV dažā ziņā ir rīcības brīvība, “iestādes” riska profilu ietekmē tikai apmērā, kas mazāks par 20 %. Turklāt šo rādītāju ietekmi uz ex ante iemaksas galīgo apmēru mazina arī tas, ka VNV nav rīcības brīvības gada pamatiemaksas apmēra noteikšanā un ka šīs iemaksas korekcijas reizinātājs – atbilstoši “iestādes” riska profilam – ir nepārprotami noteikts iepriekš definētā diapazonā no 0,8 līdz 1,5, kā atgādināts šā sprieduma 93. punktā.

97      Šādos apstākļos, ņemot vērā attiecīgo tiesiski pamatoto mērķi, nevar uzskatīt, ka Deleģētās regulas 2015/63 6. panta 5.‑7. punktā un 7. panta 4. punktā nebūtu pienācīgi formulēts vai nebūtu pietiekoši skaidri definēts VNV piešķirtās rīcības brīvības apjoms un īstenošanas kārtība, un tādēļ nevar uzskatīt, ka tie nenodrošinātu pienācīgu aizsardzību pret patvaļīgu iejaukšanos.

98      Tas it īpaši ir tādēļ, ka prasītāja ir saprātīgs saimnieciskās darbības subjekts, kas, vajadzības gadījumā izmantojot juristu un ekonomistu konsultācijas, pietiekoši precīzi var prognozēt savas veicamās ex ante iemaksas aprēķināšanas metodi un apmēru.

99      Šo secinājumu neatspēko prasītājas arguments, ka Deleģētās regulas 2015/63 6. un 7. pants pārkāpjot tiesiskās drošības principu, jo šajās tiesību normās piešķirto rīcības brīvību VNV izmantoja, pieņemot starplēmumus, kas netika publicēti vai arī citādi darīti pieejami.

100    Par šādu lēmumu iespējamu pieņemšanu vai nepieejamību ir atbildīga VNV, un tas nav paredzēts Deleģētās regulas 2015/63 6. un 7. pantā.

101    Ņemot vērā iepriekš minēto, jāsecina, ka prasītāja nav pierādījusi, ka Deleģētās regulas 2015/63 6. un 7. pants pārkāpj tiesiskās drošības principu.

102    Tādēļ ceturtā pamata otrās daļas pirmais iebildums ir jānoraida.

2)      Par otro iebildumu, kurā apgalvots, ka Komisija esot varējusi noteikt citu ex ante iemaksu aprēķina metodi

103    Prasītāja apgalvo, ka Komisija esot varējusi noteikt tādu ex ante iemaksu aprēķina metodi, kurā tiktu ņemti vērā tikai attiecīgās “iestādes” dati, līdz ar to nebūtu bijis jāizmanto citu “iestāžu” konfidenciāli dati. Tātad šāda aprēķina metode ļautu prasītājai labāk saprast savu saistību apjomu un līdz ar to netiktu pārkāpts tiesiskās drošības princips.

104    VNV šai argumentācijai nepiekrīt.

105    Iesākumā jāatgādina, ka saistībā ar deleģētajām pilnvarām LESD 290. panta izpratnē Komisijai ir plaša rīcības brīvība tai piešķirto pilnvaru īstenošanā, kad tai ir jāveic sarežģīti novērtējumi un izvērtējumi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 11. maijs, Dyson/Komisija, C‑44/16 P, EU:C:2017:357, 53. punkts un tajā minētā judikatūra).

106    Tā tas ir gadījumā, kad tiek noteikti kritēriji ex ante iemaksas koriģēšanai atbilstoši riska profilam uz Direktīvas 2014/59 103. panta 7. punkta pamata.

107    Šajā ziņā jāatgādina: kā izriet no Direktīvas 2014/59 105.‑107. apsvēruma un Regulas Nr. 806/2014 41. apsvēruma, šo iemaksu īpašais raksturs nozīmē, ka pēc apdrošināšanā balstītas loģikas tiek nodrošināts, ka finanšu sektors sniedz VNM pietiekamus finansiālos līdzekļus, lai tas varētu īstenot savas funkcijas, vienlaikus rosinot attiecīgās “iestādes” īstenot mazāk riskantus darbības veidus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 113. punkts).

108    Šajos apstākļos, kā izriet no Direktīvas 2014/59 114. apsvēruma, Savienības likumdevējs ir uzlicis Komisijai pienākumu deleģētajā aktā precizēt, kā jāpielāgo “iestāžu” iemaksas noregulējuma finansēšanas mehānismos atbilstoši to riska profilam.

109    Šajā ziņā minētās direktīvas 107. apsvērumā ir precizēts, ka, lai nodrošinātu ex ante iemaksu taisnīgu aprēķināšanu un radītu stimulu darboties saskaņā ar mazāk riskantu modeli, nosakot iemaksas valsts finansēšanas mehānismos, būtu jāņem vērā tā kredītu, likviditātes un tirgus riska pakāpe, kuru “iestādes” ir uzņēmušās.

110    No iepriekš minētā izriet, ka Komisijai ir jāizstrādā noteikumi par ex ante iemaksu pielāgošanu atbilstoši “iestāžu” riska profilam, īstenojot divus saistītus mērķus, proti, pirmkārt, nodrošināt, ka tiek ņemti vērā dažādi riski, ko rada “iestāžu”, banku vai – plašāk – finanšu darbība, un, otrkārt, rosināt šīs “iestādes” īstenot mazāk riskantus darbības veidus.

111    Tomēr, kā izriet no dokumentiem, kas saistīti ar Deleģētās regulas 2015/63 pieņemšanu, it īpaši tādiem dokumentiem kā “JRC technical work supporting Commission second level legislation on risk based contributions to the (single) resolution fund” [JRC tehniskais pētījums, lai atbalstītu Komisijas otrā līmeņa tiesību aktus attiecībā uz riskiem balstītām iemaksām (vienotajā) noregulējuma fondā, turpmāk tekstā – “tehniskais pētījums”] un “Commission Staff Working Document: estimates of the application of the proposed methodology for the calculation of iemaksas to resolution financing arrangements” [Komisijas dienestu darba dokuments: aplēses par ierosinātās metodes piemērošanu, lai aprēķinātu iemaksas noregulējuma finansēšanas mehānismos], Komisija, izstrādājot šos noteikumus, veica sarežģītus novērtējumus un izvērtējumus, ciktāl tai bija jāizvērtē dažādi faktori, ņemot vērā dažādus riska veidus banku nozarē un finanšu sektorā.

112    Šādos apstākļos attiecībā uz gada pamatiemaksu korekcijas metodi saskaņā ar Direktīvas 2014/59 103. panta 7. punktu Savienības tiesai vienīgi jāpārbauda, vai Komisija šīs izvērtēšanas pilnvaras nav īstenojusi acīmredzami kļūdaini vai nepareizi izmantojot pilnvaras, kā arī, vai tā nav acīmredzami pārsniegusi savas izvērtēšanas pilnvaras (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 21. jūlijs, Etimine, C‑15/10, EU:C:2011:504, 60. punkts).

113    Šajā lietā jākonstatē, pirmkārt, ka prasītāja nav paskaidrojusi, kā tikai tādēļ, ka Komisija esot varējusi noteikt citu ex ante iemaksu aprēķina metodi, kas nav Deleģētajā regulā 2015/63 paredzētā metode, šajā deleģētajā regulā esot pieļauta tik acīmredzama kļūda vai pilnvaru nepareiza izmantošana, ka tas acīmredzami pārsniedz Komisijai piešķirtās rīcības brīvības robežas vai arī pārkāpj tiesiskās drošības principa prasības, kā tas atgādināts šā sprieduma 64. punktā.

114    Otrkārt, tā ir taisnība, ka prasītāja nevar iepriekš precīzi aprēķināt tai veicamo ex ante iemaksu apmēru, ja tai nav pieejami dati par citām “iestādēm”, uz kuriem attiecas komercnoslēpums un kurus tādējādi nedrīkst izpaust prasītājai.

115    Tomēr, kā norādīts šā sprieduma 41. punktā, Direktīvā 2014/59 un Regulā Nr. 806/2014 paredzētā prasība par ex ante iemaksu aprēķina metodi, kuras spēkā esamība nav apstrīdēta, ietver to, ka VNV izmanto datus, uz kuriem attiecas komercnoslēpums.

116    Šādos apstākļos tikai tas vien, ka Komisija būtu varējusi izmantot citu ex ante iemaksu aprēķina metodi, nenozīmē tiesiskās drošības principa pārkāpumu.

117    Tādēļ šis iebildums ir jānoraida.

3)      Par trešo iebildumu – Regulas 2016/1011 12. panta pārkāpumu

118    Prasītāja apgalvo, ka Deleģētās regulas 2015/63 6. un 7. pants neatbilstot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/1011 (2016. gada 8. jūnijs) par indeksiem, ko izmanto kā etalonus finanšu instrumentos un finanšu līgumos vai ieguldījumu fondu darbības rezultātu mērīšanai, un ar kuru grupa Direktīvu 2008/48/EK, Direktīvu 2014/17/ES un Regulu (ES) Nr. 596/2014 (OV 2016, L 171, 1. lpp.), 12. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētajai prasībai. Saskaņā ar šo tiesību normu, lai noteiktu etalonu finanšu tirgu regulējuma jomā, esot jāizmanto metodoloģija, kas “ietver skaidrus noteikumus par to, kā un kādos gadījumos attiecīgā etalona noteikšanā var izmantot rīcības brīvību”.

119    VNV šai argumentācijai nepiekrīt.

120    Jānorāda, ka Regula 2016/1011, kā tas izriet no tās nosaukuma, attiecas uz indeksiem, ko izmanto kā etalonus finanšu instrumentos un finanšu līgumos vai ieguldījumu fondu darbības rezultātu mērīšanai.

121    Tādēļ Regula 2016/1011 nav piemērojama ex ante iemaksu noteikšanai. Tātad prasītāja nevar apgalvot, ka Deleģētā regula 2015/63 nav saderīga ar minētās regulas 12. pantā noteiktajām pārskatāmības un precizitātes prasībām.

122    Tādēļ šis iebildums ir jānoraida.

c)      Secinājumi par ceturto pamatu

123    Ņemot vērā iepriekš minēto, ceturtais pamats ir jānoraida.

2.      Par piekto pamatu – iebildi par Deleģētās regulas 2015/63 7. panta 4. punkta otrās daļas prettiesiskumu, jo ar to esot pārkāptas vairākas augstāka juridiskā spēka normas

124    Piektajā pamatā ir divas daļas.

a)      Par pirmo daļu – Deleģētās regulas 2015/63 7. panta 4. punkta otrās daļas nesaderību ar Direktīvas 2014/59 103. panta 7. punkta h) apakšpunktu un Regulas Nr. 575/2013 113. panta 7. punktu

125    Prasītāja apgalvo, ka Deleģētās regulas 2015/63 7. panta 4. punkta otrā daļa neesot saderīga ar Direktīvas 2014/59 103. panta 7. punkta h) apakšpunktu un Regulas Nr. 575/2013 113. panta 7. punktu, ciktāl tajā paredzēts ar IAS riska rādītāju saistīts svērums, nošķirot “iestādes”, kuras ietilpst vienā un tajā pašā IAS, jo, piemērojot šo svērumu, VNV jāņem vērā riska rādītāja “tirdzniecības darbības un ārpusbilances riska darījumi, atvasinātie instrumenti, sarežģītība un noregulējamība” svērums.

126    It īpaši IAS aizsargājošā iedarbība saskaņā ar Regulas Nr. 575/2013 113. panta 7. punktu esot plaša un attiecoties uz visām “iestādēm”, kas ir šīs sistēmas dalībnieces. Turklāt saskaņā ar Regulas Nr. 575/2013 113. panta 7. punkta b) apakšpunktu esot nodrošināts, ka pirms pieprasījuma par ārkārtas finansiālā atbalsta sniegšanu no publiskiem līdzekļiem tiek izlietoti visi IAS līdzekļi.

127    Šādos apstākļos vienā un tajā pašā IAS ietilpstošo “iestāžu” diferencēšana, balstoties uz riska rādītāju “tirdzniecības darbības un ārpusbilances riska darījumi, atvasinātie instrumenti, sarežģītība un noregulējamība” atbilstoši Deleģētās regulas 2015/63 7. panta 4. punkta otrajai daļai, esot pretrunā vienveidīgai un konsekventai attieksmei pret visām šādas IAS dalībniecēm, kura paredzēta Direktīvas 2014/59 103. panta 7. punkta h) apakšpunktā un Regulas Nr. 575/2013 113. panta 7. punktā.

128    VNV un Komisija šai argumentācijai nepiekrīt.

129    Saskaņā ar Deleģētās regulas 2015/63 7. panta 4. punkta otro daļu, piemērojot IAS riska rādītāju, VNV ņem vērā riska rādītāja “tirdzniecības darbības un ārpusbilances riska darījumi, atvasinātie instrumenti, sarežģītība un noregulējamība” relatīvo svērumu.

130    No tā izriet, ka, ja vairākas “iestādes” ietilpst vienā un tajā pašā IAS, ir iespējams, ka “iestādēm”, kurām attiecībā uz riska rādītāju “tirdzniecības darbības un ārpusbilances riska darījumi, atvasinātie instrumenti, sarežģītība un noregulējamība” piešķirtais svērums ir labāks nekā citām šīs IAS dalībniecēm, attiecībā uz IAS riska rādītāju piešķirtais svērums ir labāks nekā šīm pārējām dalībniecēm.

131    Šajā ziņā no Direktīvas 2014/59 103. panta 7. punkta h) apakšpunkta izriet, ka Komisijai ir pilnvaras pieņemt deleģētos aktus, lai precizētu jēdzienu “[gada pamata] iemaksu pielāgošana atbilstoši “iestāžu” riska profilam”, “ņemot vērā “iestādes” dalību IAS.

132    Tomēr nedz Direktīvas 2014/59 103. panta 7. punkta h) apakšpunktā, nedz arī pārējā minētā panta daļā nav precizēts, kā Komisijai ir jāņem vērā šī dalība IAS. Tātad Komisijai nav noteikts pienākums piešķirt vienādu svērumu visām vienā un tajā pašā IAS ietilpstošajām “iestādēm”.

133    Turklāt, kā izriet no šā sprieduma 107.–111. punkta, Komisijai ir plaša rīcības brīvība izmantot Direktīvas 2014/59 103. panta 7. punktā izklāstīto gada pamatiemaksu koriģēšanas metodi, citastarp nosakot kritēriju attiecībā uz “iestāžu” dalību IAS. Tātad Savienības tiesai ir jāpārbauda tikai tas, vai šīs rīcības brīvības izmantošanā nav pieļauta acīmredzama kļūda vai pilnvaru nepareiza izmantošana un vai Komisija nav acīmredzami pārsniegusi šīs brīvības robežas.

134    Šajā ziņā VNV un Komisija vispirms paskaidroja, un tas netika apšaubīts, ka tādām IAS dalībniecēm kā prasītāja nav beznosacījuma tiesību saņemt no šādas IAS tik lielu atbalstu, kas segtu visas to saistības, tomēr IAS ir zināma rīcības brīvība, kad tās lemj par atbalsta sniegšanu kādai no tās dalībniecēm.

135    Turpinājumā VNV un Komisija norādīja, ka “iestādes” ar lielu un sarežģītu bilanci maksātnespēja varot pilnā apmērā izsmelt šādas IAS naudas līdzekļus. Tomēr prasītāja nav iesniegusi pierādījumus, lai apstrīdētu šo apgalvojumu.

136    Turklāt prasītāja nav iesniegusi Vispārējai tiesai nevienu konkrētu pierādījumu, kas liktu apšaubīt to, ka ar riska rādītāju “tirdzniecības darbības un ārpusbilances riska darījumi, atvasinātie instrumenti, sarežģītība un noregulējamība” esot iespējams novērtēt, vai kādai “iestādei” ir liela un sarežģīta bilance.

137    Šādos apstākļos prasītāja nav pierādījusi, ka Deleģētās regulas (ES) 2015/63 7. panta 4. punkta otrajā daļā būtu pieļauta acīmredzama kļūda vai pilnvaru nepareiza izmantošana, vai arī ka tā acīmredzami pārsniegtu Komisijai Direktīvas 2014/59 103. panta 7. punkta h) apakšpunktā piešķirtās rīcības brīvības robežas.

138    Visbeidzot attiecībā uz iebildi par prettiesiskumu, kas attiecas uz Deleģētās regulas 2015/63 7. panta 4. punkta otrās daļas nesaderību ar Regulas Nr. 575/2013 113. panta 7. punktu, pirmkārt, jānorāda, ka šajā pēdējā minētajā tiesību normā ir izklāstīti nosacījumi, ar kādiem var tikt piešķirta atļauja saistībā ar IAS, nevis ex ante iemaksu aprēķins.

139    Saskaņā ar Direktīvas 2014/59 2. panta 1. punkta 8. apakšpunktu VNV var ņemt vērā tikai tās IAS, kurām ir piešķirta atļauja uz Regulas Nr. 575/2013 113. panta 7. punkta pamata. Tomēr šīs regulas 113. panta 7. punkta formulējumā neliedz ex ante iemaksu aprēķina vajadzībām diferencēt “iestādes”, kas piedalās vienā un tajā pašā IAS.

140    Turklāt, kaut arī Regulas Nr. 575/2013 113. panta 7. punkta b) apakšpunktā ir noteikts, ka, lai IAS tiktu atzīta prudenciālās uzraudzības vajadzībām, tai jāspēj atbilstīgi tās saistībām sniegt vajadzīgo atbalstu no līdzekļiem, kuri tai pieejami nekavējoši, šajā tiesību normā tomēr nav paredzēts, ka būtu jānodrošina IAS līdzekļu pietiekamība, lai izvairītos no visu tās dalībnieču, tostarp visu lielo “iestāžu”, noregulējuma.

141    Šo secinājumu neatspēko prasītājas minētais Eiropas Centrālās bankas Pamatnostādnes (ES) 2016/1994 (2016. gada 4. novembris) par nacionālo kompetento iestāžu pieeju [IAS] atzīšanai prudenciālās uzraudzības vajadzībām saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu Nr. 575/2013 (OV 2016, L 306, 37. lpp.), 5. pants. Tāpat šajā tiesību, kurā ietverti norādījumi par Regulas Nr. 575/2013 113. panta 7. punkta b) apakšpunkta īstenošanu, nav paredzēts, ka IAS jābūt pietiekamiem līdzekļiem, lai novērstu visu tās dalībnieču noregulējumu.

142    Ņemot vērā iepriekš minēto, piektā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

b)      Par otro daļu – Deleģētās regulas 2015/63 7. panta 4. punkta otrās daļas nesaderību ar “prasību par riskam pielāgotu iemaksas aprēķinu” un vienlīdzīgas attieksmes principu

143    Piektā pamata otrajā daļā būtībā ir divi iebildumi.

1)      Par pirmo iebildumu – “prasības par riskam pielāgotu iemaksas aprēķinu” pārkāpumu

144    Prasītāja apgalvo, ka Deleģētās regulas 2015/63 7. panta 4. punkta otrajā daļā neesot ievērota “prasība par riskam pielāgotu iemaksas aprēķinu”, kas izrietot no Hartas 16., 17. un 52. pantā, Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punktā un Direktīvas 2014/59 103. panta 2. un 7. punktā nostiprinātā samērīguma principa.

145    Ņemot vērā šo principu, neesot skaidri un precīzi norādīts, kā riska rādītājs “tirdzniecības darbības un ārpusbilances riska darījumi, atvasinātie instrumenti, sarežģītība un noregulējamība” liecinot par prasītājas noregulējuma risku saskaņā ar Deleģētās regulas 2015/63 6. panta 5. punkta otro daļu.

146    Turklāt starp Deleģētās regulas 2015/63 7. panta 4. punkta pirmās daļas a) apakšpunktā noteikto riska rādītāju “tirdzniecības darbības un ārpusbilances riska darījumi, atvasinātie instrumenti, sarežģītība un noregulējamība” un tās pašas daļas b) apakšpunktā paredzēto dalības IAS rādītāju neesot pietiekamas objektīvas saiknes, lai pamatotu pēdējā minētā riska rādītāja relatīvo svērumu.

147    Visbeidzot, sasaistot šos divus riska rādītājus, ar Deleģēto regulu 2015/63 esot ieviesta pirmā riska rādītāja dubulta uzskaite, jo tas jau esot ticis ņemts vērā, aprēķinot ex ante iemaksu saskaņā ar šīs deleģētās regulas 6. panta 5. punkta a) apakšpunktu.

148    VNV un Komisija šai argumentācijai nepiekrīt.

149    Nepastāvot nepieciešamībai pārbaudīt, vai Direktīvā 2014/59 vai kādā citā Savienības tiesību normā ir noteikta “prasība par riskam pielāgotu ex ante iemaksu aprēķinu”, prasītājas piektā pamata otrās daļas pirmais iebildums jāsaprot tādējādi, ka tā būtībā apgalvo, ka Deleģētās regulas 2015/63 7. panta 4. punkta otrajā daļā esot pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā, jo VNV esot liegts pienācīgi pielāgot gada pamatiemaksas atbilstoši “iestāžu” faktiskajam riska profilam.

150    Šajā ziņā no šā sprieduma 107.–111. punkta vispirms izriet tas, ka Komisijai ir plaša rīcības brīvība, īstenojot Direktīvas 2014/59 103. panta 7. punkta h) apakšpunktu.

151    Otrkārt, prasītāja nav iesniegusi Vispārējai tiesai nekādus konkrētus pierādījumus, lai apstrīdētu VNV apgalvojumu, saskaņā ar kuru riska rādītājs “tirdzniecības darbības un ārpusbilances riska darījumi, atvasinātie instrumenti, sarežģītība un noregulējamība” ir objektīvs kritērijs, kas saistībā ar Deleģētās regulas 2015/63 7. panta 4. punkta otro daļu ļauj novērtēt tādas varbūtības pastāvēšanu, ka “iestāde” lūgs IAS atbalstu, kuru tā nevarēs piešķirt, un tādējādi šai “iestādei” būs jārēķinās ar noregulējumu. Tātad nekas neliecina, ka Deleģētās regulas 2015/63 7. panta 4. punkta otrā daļa liedz ex ante iemaksu pielāgot atbilstoši attiecīgās “iestādes” faktiskajam riska profilam.

152    Visbeidzot pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, Deleģētās regulas 2015/63 7. panta 4. punkta otrajā daļā paredzētā metode neizraisa riska rādītāja “tirdzniecības darbības un ārpusbilances riska darījumi, atvasinātie instrumenti, sarežģītība un noregulējamība” dubultu uzskaiti.

153    Proti, pirmkārt, riska rādītājs “tirdzniecības darbības un ārpusbilances riska darījumi, atvasinātie instrumenti, sarežģītība un noregulējamība” saskaņā ar Deleģētās regulas 2015/63 6. panta 5. punkta a) apakšpunktu ir piemērojams visām “iestādēm”, kuru ex ante iemaksa tiek pielāgota atbilstoši to riska profilam. Savukārt šīs deleģētās regulas 2015/63 7. panta 4. punkta otrās daļas piemērošanas vajadzībām minēto riska rādītāju piemēro tikai tām “iestādēm”, kas ietilpst IAS. Otrkārt, Deleģētās regulas 2015/63 6. panta 6. punktā ir noteikts, ka riska rādītāja “tirdzniecības darbības un ārpusbilances riska darījumi, atvasinātie instrumenti, sarežģītība un noregulējamība” mērķis ir novērtēt riskus attiecīgajā “iestādē”, ņemot vērā it īpaši tās bilancē esošos aktīvus, tās uzņēmējdarbības modeli un organizatorisko struktūru. Tomēr, ja šo riska rādītāju piemēro saistībā ar Deleģētās regulas 7. panta 4. punkta otro daļu, to izmanto, lai izsvērtu IAS riska rādītāju, un tā mērķis ir novērtēt risku, ko attiecīgā “iestāde” rada minētās IAS spējai iejaukties savu dalībnieču atbalstam. Proti, kā izriet no šā sprieduma 163. un 164. punktā minētajiem apsvērumiem, riski, kurus novērtē, piemērojot minēto riska rādītāju, var mainīties atkarībā no “iestādes” un tie var būt tik lieli, ka IAS var nespēt uzņemties šos riskus gadījumā, ja tajā ietilpstoša “iestāde” kļūtu maksātnespējīga.

154    Šajos apstākļos Deleģētās regulas 2015/63 7. panta 4. punkta otrajā daļā nav pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā, paredzot, ka IAS riska rādītāja noteikšanas procesā jāņem vērā riska rādītājs “tirdzniecības darbības un ārpusbilances riska darījumi, atvasinātie instrumenti, sarežģītība un noregulējamība”.

155    Ņemot vērā iepriekš minēto, piektā pamata otrās daļas pirmais iebildums ir jānoraida.

2)      Par otro iebildumu – vienlīdzīgas attieksmes principa neievērošanu

156    Prasītāja apgalvo, ka IAS būtība ir aizsargāt visas tās dalībnieces neatkarīgi no to konkrētā riska situācijas tādējādi, ka neviena “iestāde” nebūtu noregulējama tik ilgi, kamēr IAS pastāv un pilda savu funkciju. Tādēļ visas attiecīgās “iestādes”, pievienojoties IAS, kļūstot salīdzināmas.

157    Tomēr, ja tiek atļauts nošķirt šīs “iestādes”, Deleģētās regulas 2015/63 7. panta 4. punkta otrā daļa pārkāpjot Hartas 20. pantā nostiprināto vienlīdzīgas attieksmes principu. Proti, neviens objektīvs kritērijs nevarot attaisnot šo atšķirīgo attieksmi. Deleģētās regulas 2015/63 6. panta 5. punkta otrajā daļā paredzētajam kritērijam, proti, “varbūtība[i], ka attiecīgā “iestāde” varētu kļūt noregulējama”, neesot objektīvas saiknes ar kritēriju, ko faktiski piemēro saskaņā ar minētās deleģētās regulas 7. panta 4. punktu, lai svērtu IAS riska rādītāju, proti, riska rādītāju “tirdzniecības darbības un ārpusbilances riska darījumi, atvasinātie instrumenti, sarežģītība un noregulējamība”.

158    VNV un Komisija šai argumentācijai nepiekrīt.

159    Hartas 20. pantā ir nostiprināts vienlīdzīgas attieksmes princips, kas paredz, ka salīdzināmās situācijās nedrīkst būt atšķirīga attieksme un ka atšķirīgās situācijās nedrīkst būt vienāda attieksme, ja vien šāda attieksme nav objektīvi attaisnojama (spriedums, 2021. gada 3. februāris, Fussl Modestraße Mayr, C‑555/19, EU:C:2021:89, 95. punkts).

160    Šajā ziņā vispirms jāpārbauda, vai tādas IAS ietilpstošas “iestādes” kā prasītāja situācija ir salīdzināma ar to citu “iestāžu” situāciju, kas ietilpst tajā pašā IAS.

161    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru atšķirīgo situāciju salīdzināmība tiek novērtēta, ņemot vērā visus to raksturojošos faktorus. Šie faktori jānosaka un jānovērtē citastarp attiecīgo atšķirību paredzošā tiesību akta priekšmeta un mērķa gaismā. Turklāt jāņem vērā arī tās jomas principi un mērķi, kurās ietilpst šis akts (skat. spriedumu, 2021. gada 3. februāris, Fussl Modestraße Mayr, C‑555/19, EU:C:2021:89, 99. punkts un tajā minētā judikatūra).

162    Attiecībā uz Deleģētajā regulā 2015/63 noteiktajiem principiem un mērķiem jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2014/59 105.‑107. apsvērumu un Regulas Nr. 806/2014 41. apsvērumu ex ante iemaksu būtība ir tāda, ka pēc apdrošināšanā balstītas loģikas tiek nodrošināts, ka finanšu sektors sniedz VNM pietiekamus finansiālos līdzekļus, lai tas varētu īstenot savas funkcijas, vienlaikus rosinot attiecīgās “iestādes” izmantot mazāk riskantus darbības veidus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 113. punkts).

163    Ņemot vērā šos principus un mērķus, jānorāda, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, nav uzskatāms, ka visas vienā un tajā pašā IAS ietilpstošās “iestādes” jau šīs dalības dēļ būtu salīdzināmā situācijā. Proti, kā norāda VNV, un prasītāja to neapstrīd, tādas IAS, kurā ietilpst prasītāja, dalībniecēm nav beznosacījuma tiesību saņemt no IAS atbalstu, kas sedz visas to saistības, jo IAS ir zināma rīcības brīvība, kad tā lemj par atbalsta sniegšanu kādai no tās dalībniecēm.

164    Turpinot, VNV un Komisija norādīja, ka “iestādes” ar lielu un sarežģītu bilanci maksātnespēja varētu pilnā apmērā izsmelt IAS naudas līdzekļus – atšķirībā no tādu “iestāžu” maksātnespējas, kurām ir mazāka un vienkāršāka bilance. Tomēr prasītāja nav iesniegusi pierādījumus, lai apstrīdētu šo apgalvojumu.

165    Visbeidzot, atbilstoši šā sprieduma 151. punktam riska rādītājs “tirdzniecības darbības un ārpusbilances riska darījumi, atvasinātie instrumenti, sarežģītība un noregulējamība” ir uzskatāms par objektīvu kritēriju, lai novērtētu, kuras “iestādes”, kas ietilpst IAS, visticamāk, lūgs IAS atbalstu, kuru tā nebūs spējīga piešķirt. Tātad tas ir objektīvs kritērijs, pēc kura iespējams novērtēt, kuru “iestāžu” situācijas – šāda riska ziņā – ir salīdzināmas. Tas it īpaši ir tādēļ, ka minētais kritērijs ir saderīgs ar vienu no galvenajiem VNM mērķiem, proti, rosināt “iestādes” īstenot mazāk riskantus darbības veidus.

166    Tāpēc arī piektā pamata otrās daļas otrais iebildums ir jānoraida, jo prasītāja nevar apgalvot, ka visas vienā IAS ietilpstošās “iestādes” jau šīs dalības dēļ būtu salīdzināmā situācijā.

c)      Par trešo daļu – Deleģētās regulas 2015/63 7. panta 4. punkta otrās daļas nesaderību ar tiesiskās drošības principu

167    Prasītāja apgalvo, ka Deleģētās regulas 2015/63 7. panta 4. punkta otrā daļa neatbilstot tiesiskās drošības principa prasībām. It īpaši šajā tiesību normā neesot skaidri norādīts, kā VNV jāņem vērā “rādītāja [“tirdzniecības darbības un ārpusbilances riska darījumi, atvasinātie instrumenti, sarežģītība un noregulējamība”] relatīvais svērums”. Tiesību norma esot tik nenoteikta, ka VNV varot iekļaut “iestādes” arī divos grozos vai vairāk nekā trijos grozos.

168    Turklāt minētā tiesību norma ļaujot VNV brīvi izvēlēties faktorus, kurus tā uzskata par piemērotiem, lai iekļautu “iestādes” dažādos grozos, līdz ar to nevar izslēgt patvaļīgu rīcību.

169    VNV un Komisija šai argumentācijai nepiekrīt.

170    Pirmkārt, no Deleģētās regulas 2015/63 7. panta 4. punkta otrās daļas pietiekami skaidri izriet, ka saistībā ar IAS riska rādītāju VNV jāiekļauj “iestādes” grozos un vienlaikus jāpiemēro svērums, ņemot vērā riska rādītāja “tirdzniecības darbības un ārpusbilances riska darījumi, atvasinātie instrumenti, sarežģītība un noregulējamība” apakšrādītājus.

171    Otrkārt, šā sprieduma 68.–85. punktā ir norādīts, ka Deleģētās regulas 2015/63 6. panta 6. punkts un 7. panta 4. punkts piešķir VNV rīcības brīvību noteikt riska rādītāju “tirdzniecības darbības un ārpusbilances riska darījumi, atvasinātie instrumenti, sarežģītība un noregulējamība” un IAS riska rādītāja svērumu.

172    Tomēr, kā konstatēts šā sprieduma 86.–97. punktā, no Deleģētās regulas 2015/63 izriet, ka šīs rīcības brīvības izmantošanas apjoms un noteikumi ir definēti pietiekami skaidri, tādējādi tas ļauj “iestādēm” diezgan precīzi paredzēt riska rādītāja “tirdzniecības darbības un ārpusbilances riska darījumi, atvasinātie instrumenti, sarežģītība un noregulējamība” noteikšanas metodi.

173    Tādēļ piektā pamata trešā daļa ir jānoraida.

d)      Par ceturto daļu – Deleģētās regulas 2015/63 7. panta 4. punkta otrās daļas nesaderību ar prasību pilnībā ņemt vērā lietas faktiskos apstākļus

174    Prasītāja apgalvo, ka Deleģētās regulas 2015/63 7. panta 4. punkta otrā daļa pārkāpjot prasību pilnībā ņemt vērā lietas faktiskos apstākļus. Proti, varbūtību, ka “iestādei”, kas ir IAS dalībniece, tiks piemērots noregulējums, nevarot noteikt tikai uz riska rādītāja “tirdzniecības darbības un ārpusbilances riska darījumi, atvasinātie instrumenti, sarežģītība un noregulējamība” pamata. Esot jāņem vērā arī citi būtiski faktori, kas nosaka riska profilu saistībā ar noregulējuma varbūtību.

175    VNV un Komisija šai argumentācijai nepiekrīt.

176    Prasītājas iebildums, ka neesot ievērota “prasība pilnībā ņemt vērā lietas faktiskos apstākļus”, jāsaprot kā atsauce uz Hartas 41. pantā nostiprināto labas pārvaldības principu, ar kuru Savienības iestādēm un struktūrām ir uzlikts pienākums rūpīgi un objektīvi izvērtēt visus attiecīgās lietas būtiskos apstākļus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1991. gada 21. novembris, Technische Universität München, C‑269/90, EU:C:1991:438, 14. punkts, un 2009. gada 23. septembris, Igaunija/Komisija, T‑263/07, EU:T:2009:351, 99. punkts un tajā minētā judikatūra).

177    Tomēr prasītāja šajā ziņā apgalvo tikai to, ka, pieņemot Deleģētās regulas 2015/63 7. panta 4. punktu, Komisija neesot ņēmusi vērā dažus “būtiskus faktorus”, kas var ietekmēt “iestādes” – IAS dalībnieces noregulējuma varbūtību, tomēr tā neprecizē, kādi ir šie faktori un kāpēc Komisijai tie jāņem vērā.

178    Tādēļ piektā pamata ceturtā daļa ir jānoraida.

e)      Secinājumi par piekto pamatu

179    Ņemot vērā iepriekš minēto, piektais pamats ir jānoraida.

3.      Par septīto pamatu – iebildi par Deleģētās regulas 2015/63 6., 7. un 9. panta, kā arī I pielikuma prettiesiskumu, ciktāl tie pārkāpjot vairākas augstāka juridiskā spēka tiesību normas

180    Prasītāja apgalvo, ka Deleģētās regulas 2015/63 6., 7. un 9. pantā, kā arī I pielikumā neesot ievērota “prasība par riskam pielāgotu iemaksu aprēķinu”, kā arī Hartas 16. un 20. pants, samērīguma princips un “prasība pilnībā ņemt vērā lietas faktiskos apstākļus”, ciktāl šajās tiesību normās ir definēti riska pīlāri un rādītāji, kā arī to apvienošanas procedūra un formulas, balstoties uz “idealizētu priekšstatu, kas neatbilst visu [to] “iestāžu” reālajai pieredzei un faktiskajai situācijai [kurām jāmaksā atbilstoši to riska profilam pielāgotas ex ante iemaksas]”.

181    Proti, riska rādītāju svērums un to īstenošana Deleģētās regulas 2015/63 I pielikumā izraisot grozu izveidi un dažādu “iestāžu” iekļaušanu šajos grozos, kas tādām “iestādēm” kā prasītāja radot objektīvi nepamatotu, nesamērīgu un diskriminējošu slogu.

182    It īpaši, kā izrietot no apstrīdētā lēmuma II pielikuma, Deleģētās regulas 2015/63 I pielikuma sadaļas “2. solis” piemērošanas dēļ pirmajam un pēdējam grozam esot noteikts pārmērīgi plašs skaitlisko lielumu diapazons. Piemēram, attiecībā uz riska rādītāju “tirgus riska svērtie aktīvi, dalīti ar aktīvu kopsummu” – kas ir daļa no IV riska pīlāra – par ex ante iemaksas daļu, kas aprēķināta, balstoties uz savienības bāzi, prasītāja ar savu lielumu [konfidenciāli] % apmērā ir iekļauta [konfidenciāli] grozā, [konfidenciāli], un atrodas tādā pašā situācijā kā “iestāde”, kuras lielums ir [konfidenciāli] reizes lielāks, proti, [konfidenciāli] %, savukārt [konfidenciāli]. Tas esot attiecināms uz šā riska rādītāja daļu, kas aprēķināta, balstoties uz valsts bāzi, kā arī citiem riska rādītājiem, piemēram, rādītāju “saistība ar atvasinātajiem instrumentiem, dalītu ar pirmā līmeņa pamata kapitālu”.

183    Turklāt no apstrīdētā lēmuma II pielikuma arī izrietot, ka vairāki grozi, kas attiecas uz sešiem no deviņiem Deleģētās regulas 2015/63 6. panta 5. punkta pirmās daļas a) apakšpunktā minētajiem IV riska pīlāra riska rādītājiem, ir tukši, savukārt pirmajos grozos ikreiz ir iekļauts ļoti liels “iestāžu” skaits; un tas esot pretrunā šīs deleģētās regulas I pielikumam, saskaņā ar kuru katrā grozā VNV jāiekļauj vienāds “iestāžu” skaits. Tas parādot, ka Komisija ir izstrādājusi tiesisko regulējumu, kura piemērošana sniedz pretrunīgus rezultātus, kas neatspoguļo to “iestāžu” riska profilu, kurām jāveic ex ante iemaksas.

184    VNV un Komisija šai argumentācijai nepiekrīt.

185    Pirmkārt, jāpārbauda Deleģētās regulas 2015/63 I pielikuma sadaļas “2. solis” saderība ar Hartas 20. pantā nostiprināto vienlīdzīgas attieksmes principu.

186    Ņemot vērā šā sprieduma 159. punktā minēto judikatūru, vispirms jāizvērtē, vai šīs “iestādes” atrodas salīdzināmā situācijā.

187    Saskaņā ar Deleģētās regulas 2015/63 I pielikuma sadaļu “2. solis” VNV, pirmkārt, jāaprēķina grozu skaits, lai salīdzinātu “iestādes”, ņemot vērā dažādus riska rādītājus un apakšrādītājus. Otrkārt, VNV ir atbildīga par to, lai principā katrā grozā tiktu iekļauts vienāds “iestāžu” skaits, sākumā pirmajā grozā iekļaujot “iestādes”, kurām ir viszemākie nekoriģētā rādītāja lielumi. Treškārt, VNV jāpiešķir visām attiecīgajā grozā iekļautajām “iestādēm” vienāds vērtējums, tā sauktais “diskretizētais rādītājs”, kas tai jāņem vērā turpmākajā korekcijas koeficienta aprēķinā.

188    Nav izslēgts, ka šīs tā sauktās sagrupēšanas (binning) metodes, kas ieviesta ar Deleģētās regulas 2015/63 I pielikuma sadaļu “2. solis” (turpmāk “binning metode”), piemērošana faktiski var radīt situācijas, kurās “iestādes”, kuru riska rādītāja lielumi ir tuvi iepriekšējā grozā iekļauto “iestāžu” lielumiem, tomēr tiek iekļautas nākamajā grozā, kurā “iestādēm” šā paša rādītāja lielumi dažkārt var būt ievērojami augstāki. Tas izriet no Deleģētās regulas 2015/63 I pielikuma sadaļas “2. solis” 3. punktā paredzētā noteikuma piemērošanas, saskaņā ar kuru VNV katrā grozā principā jāiekļauj vienāds “iestāžu” skaits.

189    Lai pārbaudītu, vai vienā un tajā pašā grozā iekļautās “iestādes”, kurām viena un tā paša riska rādītāja lielumi ievērojami atšķiras, atrodas salīdzināmā situācijā atbilstoši šā sprieduma 161. un 162. punktā minētajai judikatūrai, ir jāņem vērā VNM mērķi, it īpaši mērķis rosināt “iestādes” īstenot mazāk riskantus darbības veidus.

190    Jākonstatē, ka, tā kā viens no galvenajiem VNM mērķiem ir rosināt attiecīgās “iestādes” īstenot mazāk riskantus darbības veidus, metode, pēc kuras “iestādes” tiek attiecinātas uz vienu un to pašu grozu, lai gan tām ir konstatējami ievērojami atšķirīgi viena un tā paša riska rādītāja lielumi, neatrodas salīdzināmās situācijās, jo to iezīmes, kas nozīmīgas riska pakāpei, kura mērāma ar šo rādītāju, atšķiras.

191    Tomēr, kā izriet no šā sprieduma 187. punkta, attieksme pret šīm “iestādēm” ir vienlīdzīga, jo, ņemot vērā minēto riska rādītāju, tās tiek iekļautas vienā un tajā pašā grozā un līdz ar to tām tiek piešķirts viens un tas pats diskretizētais rādītājs, kuru VNV ņem vērā, aprēķinot korekcijas reizinātāju.

192    Tātad, kad ir konstatēta vienlīdzīga attieksme pret personām, kas atrodas atšķirīgās situācijās, vienlīdzīgas attieksmes princips nav pārkāpts, ja šī attieksme ir pienācīga un attaisnojama (skat. spriedumu, 2017. gada 7. marts, RPO, C‑390/15, EU:C:2017:174, 52. punkts un tajā minētā judikatūra).

193    Tā tas ir arī gadījumā, ja atšķirīgā attieksme ir saistīta ar pieļaujamu, tiesiski pamatotu tā pasākuma mērķi, ar kuru tiek ieviesta šāda atšķirīga attieksme, un ja tā ir samērīga ar šo mērķi (skat. spriedumu, 2017. gada 7. marts, RPO, C‑390/15, EU:C:2017:174, 53. punkts un tajā minētā judikatūra).

194    Šajā ziņā Tiesa jau ir atzinusi, ka tiesiski pamatots ir Savienības iestādes mērķis noteikt vispārīgus noteikumus, kurus kompetentās iestādes var vienkārši piemērot un viegli pārbaudīt (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 24. februāris, Sopora, C‑512/13, EU:C:2015:108, 33. punkts, un 2017. gada 7. marts, RPO, C‑390/15, EU:C:2017:174, 60. punkts).

195    Šajā gadījumā ir jānorāda, ka Deleģētā regula 2015/63 atbilst šim mērķim.

196    Proti, Deleģētajā regulā 2015/63 ir paredzēta metode, ar ko ex ante iemaksas pielāgo atbilstoši “iestāžu” riska profilam, salīdzinot to riska profilus, balstoties uz lielumiem, ko šīs “iestādes” iegūst attiecībā uz vairākiem riska rādītājiem.

197    Ar šā sprieduma 187. punktā aprakstīto binning metodi VNV ir iespējams efektīvi pārvaldīt lielu daudzumu datu, kas tai ir jāņem vērā, lai veiktu minēto salīdzinājumu, pēc iespējas izvairoties no tā, ka tā sauktie galējie lielumi, proti, lielumi ar lielu novirzi no vidējā lieluma, novestu pie sagrozīta salīdzinājuma.

198    Proti, kā it īpaši izriet no JRC tehniskā pētījuma par Deleģēto regulu 2015/63, viens no binning metodes mērķiem ir vienkāršas metodes ieviešana, lai salīdzinātu lielu daudzumu datu, ko paziņojušas “iestādes”, kuru ex ante iemaksas tiek pielāgotas atbilstoši to riska profilam. Turklāt šī metode dod iespēju novērst to, ka “iestādes”, kurām konkrētiem riska rādītājiem ir īpaši negatīvi lielumi, tomēr saņemtu vērtējumu, kas saistībā ar šo rādītāju liecina par zemu riska profilu, jo dažām “iestādēm” ir galēji lielumi.

199    Turpinājumā, ņemot vērā aplūkojamā tiesiskā regulējuma mērķi, attiecībā uz binning metodes samērīgumu ir jāatgādina, ka Komisijai, kā izriet no šā sprieduma 107.–111. punkta, ir plaša rīcības brīvība Direktīvas 2014/59 103. panta 7. punkta īstenošanā.

200    Šajos apstākļos saskaņā ar judikatūru (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 16. jūnijs, Gauweiler u. c., C‑62/14, EU:C:2015:400, 80., 81. un 91. punkts; 2022. gada 30. novembris, Trasta Komercbanka u.c./ECB, T‑698/16, nav publicēts, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2022:737, 221. un 222. punkts un tajos minētā judikatūra, un 2022. gada 21. decembris, Firearms United Network u.c./Komisija, T‑187/21, nav publicēts, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2022:848, 122. un 123. punkts un tajos minētā judikatūra) Vispārējai tiesai ir jāpārbauda tikai tas, vai Komisijas veiktie pasākumi nav acīmredzami nederīgi izvirzītā mērķa sasniegšanai, vai tie acīmredzami nepārsniedz to, kas ir nepieciešams šā mērķa sasniegšanai, un vai tie neizraisa negatīvas sekas, kas būtu acīmredzami nesamērīgas ar minēto mērķi.

201    Attiecībā uz jautājumu par to, vai ar binning metodi ir sasniegts šā sprieduma 197. un 198. punktā minētais mērķis, jānorāda, ka šī metode ir atzīta statistikas metode, kā tas it īpaši konstatēts JRC tehniskajā pētījumā. Tāpat šajā ex ante iemaksu noteikšanas metodē tiek izmantoti objektīvi kritēriji, proti, it īpaši Deleģētās regulas 2015/63 I pielikuma sadaļas “2. solis” 2. punktā izklāstītā matemātikas formula.

202    Turklāt binning metode ļauj viegli salīdzināt daudzu “iestāžu” sniegtos datus un efektīvi un objektīvi aprēķināt to ex ante iemaksas.

203    Šādos apstākļos šī metode ļauj sasniegt izvirzīto mērķi – izveidot vienkāršu un viegli kontrolējamu metodi, lai ex ante iemaksu aprēķināšanas vajadzībām salīdzinātu lielu daudzumu datu.

204    Otrkārt, prasītāja nav pierādījusi, ka binning metode acīmredzami pārsniedz to, kas ir nepieciešams izvirzītā mērķa sasniegšanai. It īpaši tā nav pierādījusi, ka cita “iestāžu” riska profilu salīdzināšanas metode tām radītu acīmredzami mazāk neērtību nekā binning metode un ļautu tikpat efektīvi sasniegt minēto mērķi.

205    Visbeidzot, kā norādīts šā sprieduma 188. punktā, tā ir taisnība, ka, piemērojot šo statistikas metodi, atsevišķos gadījumos “iestādes” ar ievērojami atšķirīgiem lielumiem tomēr var tikt iekļautas vienā un tajā pašā grozā, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma II pielikuma. Tomēr, ņemot vērā attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķi, šo apstākli nevar uzskatīt par acīmredzami nesamērīgu trūkumu.

206    Proti, pirmkārt, jānorāda, ka saskaņā ar Deleģētās regulas 2015/63 9. panta 3. punktu ex ante iemaksas var koriģēt tikai koeficienta no 0,8 līdz 1,5 diapazonā. Tātad gada pamatiemaksa joprojām ir dominējošais elements, lai noteiktu ex ante iemaksu atbilstoši “iestāžu” riska profilam.

207    Otrkārt, kā izriet no empīriskā pētījuma, kas tika veikts pirms Deleģētās regulas 2015/63 pieņemšanas un kura rezultāti apkopoti JRC tehniskajā pētījumā, 188. un 205. punktā konstatētā statistiskā parādība ir ierobežota, jo galvenokārt tā mēdz izpausties pēdējās grupās, nevis lielākajā daļā grupu.

208    Treškārt, nav strīda par to, ka šajās pēdējās grupās iekļautajām “iestādēm” attiecīgā riska rādītāja lielumi ir augstāki nekā “iestādēm”, kas iekļautas zemākajās grupās.

209    Ceturtkārt, kā izriet no Deleģētās regulas 2015/63 6. panta, ex ante iemaksu pielāgošanas atbilstoši riska profilam metodē tiek ņemti vērā daudzi riska rādītāji. Tāpēc “iestāde” kopumā tiek iekļauta vairākos grozos atbilstoši tās lielumiem un citu “iestāžu” lielumiem, kas tiek piešķirti katram riska rādītājam.

210    Kā izriet no šā sprieduma 207. punktā minētā JRC tehniskā pētījuma, “iestādēm” ir tendence atrasties citās grupās attiecībā uz dažādiem riska rādītājiem. Tātad, ja “iestāde” attiecībā uz kādu riska rādītāju ir iekļauta pēdējā grupā un līdz ar to tiek pielīdzināta “iestādēm” ar ievērojami augstākiem lielumiem, tad situācija attiecībā uz citiem riska rādītājiem parasti atšķiras, un tas ļauj veikt attiecīgo “iestāžu” vispārēju salīdzinājumu.

211    Šajos apstākļos jākonstatē, ka prasītāja nav pierādījusi, ka binning metodes izmantošana nebūtu saderīga ar Hartas 20. pantu un samērīguma principu.

212    Turklāt šā sprieduma 209. un 210. punktā aprakstīto parādību ilustrē prasītājas ex ante iemaksas par 2021. gada iemaksu periodu aprēķins, kā to apliecina tās individuālais pārskats. Proti, attiecībā uz tās ex ante iemaksas daļu, kas aprēķināta, balstoties uz savienības bāzi, prasītāja ir iekļauta [konfidenciāli] grozā attiecībā uz [konfidenciāli]. Savukārt attiecībā uz nevienu no riska rādītājiem, kas veido [konfidenciāli] riska pīlāru, prasītāja nav [konfidenciāli] grozā, lai gan [konfidenciāli].

213    Turklāt līdzīga situācija ir tai prasītājas ex ante iemaksas daļai, kas aprēķināta, balstoties uz valsts bāzi. No prasītājas individuālā pārskata izriet, ka tā ir iekļauta [konfidenciāli] grozā attiecībā uz [konfidenciāli]. Savukārt tā nav atrodama [konfidenciāli] grozā, kas attiecas uz kādu no riska rādītājiem, kuri veido riska pīlārus [konfidenciāli].

214    Otrkārt, attiecībā uz iebildumu, ka neesot ievērota “prasība par riskam pielāgotu ex ante iemaksas aprēķinu”, nav jālemj par to, vai šāds princips pastāv Savienības tiesībās. Šo iebildumu var saprast tādējādi, ka prasītāja faktiski pārmet Komisijai acīmredzamu kļūdu vērtējumā, paredzot binning metodi, jo šī metode neļaujot VNV gada pamatiemaksas pienācīgi pielāgot atbilstoši “iestāžu” faktiskajam riska profilam.

215    Ņemot vērā šā sprieduma 201.–211. punktā izklāstītos apsvērumus, prasītāja nevar apgalvot, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ieviešot binning metodi.

216    Treškārt, attiecībā uz binning metodes saderību ar Hartas 16. pantu un prasību pilnībā ņemt vērā lietas faktiskos apstākļus prasītāja neizvirza nevienu autonomu un mērķtiecīgu argumentu par šā panta un šīs prasības neievērošanu un atsaucas vienīgi uz to pārkāpumu.

217    Šajā ziņā no judikatūras izriet, ka ar nolūku nodrošināt tiesisko drošību un pareizu tiesvedību, lai prasība būtu pieņemama, pamata faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, ar kuriem tā ir pamatota, ir jāizriet – vismaz kopsavilkuma veidā un tomēr saskaņotā un saprotamā veidā – no paša prasības pieteikuma teksta. Tātad jebkurš pamats, kas nav pietiekami izklāstīts pieteikumā par lietas ierosināšanu, ir jāuzskata par nepieņemamu. Analoģiskas prasības ir noteiktas, ja iebildums ir izvirzīts kāda pamata atbalstam. Šis absolūtais šķērslis tiesas procesam Savienības tiesai ir jāizvirza pēc savas ierosmes (skat. spriedumus, 2021. gada 30. jūnijs, Itālija/Komisija, T‑265/19, nav publicēts, EU:T:2021:392, 33. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2021. gada 7. jūlijs, Bateni/Padome, T‑455/17, EU:T:2021:411, 135. punkts un tajā minētā judikatūra).

218    Tā kā 216. punktā minētie iebildumi neatbilst šīm prasībām, tie ir jānoraida kā nepieņemami.

219    Visbeidzot, prasītāja savā prasības pieteikumā nav izvirzījusi nevienu autonomu un mērķtiecīgu argumentu attiecībā uz apgalvoto Deleģētās regulas 2015/63 6., 7. un 9. panta vai citu šīs deleģētās regulas I pielikuma daļu prettiesiskumu, izņemot to, kas ietverts sadaļā “2. solis”, kas savukārt pārsniegtu šajā spriedumā izskatīto argumentāciju.

220    Tādēļ iebilde par šo pēdējo minēto tiesību normu prettiesiskumu ir jānoraida.

221    Ņemot vērā iepriekš minēto, septītais pamats ir jānoraida.

4.      Par desmito pamatu – Deleģētās regulas 2015/63 20. panta 1. punkta pirmā un otrā teikuma prettiesiskumu, ciktāl tie pārkāpjot Direktīvas 2014/59 103. panta 7. punktu un “prasību par riskam pielāgotu iemaksas aprēķinu”

222    Prasītāja norāda uz Deleģētās regulas 2015/63 20. panta 1. punkta pirmā un otrā teikuma prettiesiskumu, jo, ciktāl šī tiesību norma ļaujot VNV nenoteiktu laiku nepiemērot vienu vai vairākus riska rādītājus, aprēķinot ex ante iemaksas, ja nav pieejami dati par šiem rādītājiem, Komisija neesot ievērojusi Direktīvas 2014/59 103. panta 7. punktu, kas uzliekot tai pienākumu ņemt vērā visus šajā tiesību normā paredzētos elementus, kad tā pieņem Deleģēto regulu 2015/63.

223    Konkrētāk, piemērojot Deleģētās regulas 2015/63 20. panta 1. punkta pirmo un otro teikumu, VNV 2021. gada iemaksu periodā neesot ņēmusi vērā riska pīlāra riska rādītāju “riska darījumu lielumu”, “iestādes” pašu kapitālu un atbilstīgās saistības, kas pārsniedz minimuma prasību pašu kapitālam un atbilstīgajām saistībām (MREL)” saistībā ar riska pīlāru “finansējuma avotu stabilitāte un dažādība” – rādītāju “neto stabila finansējuma rādītājs” un saistībā ar IV riska pīlāru – riska rādītājus “sarežģītība” un “noregulējamība”.

224    Šo pašu iemeslu dēļ arī Deleģētās regulas 2015/63 20. panta 1. punkta pirmais un otrais teikums esot pretrunā “prasībai par riskam pielāgotu iemaksas aprēķinu”.

225    VNV un Komisija šai argumentācijai nepiekrīt.

226    Iesākumā jāprecizē, pirmkārt, ka desmitajā pamatā prasītāja tikai izvirza iebildi par Deleģētās regulas 2015/63 20. panta 1. punkta prettiesiskumu.

227    Otrkārt, tā kā nav nepieciešamības pārbaudīt, vai Direktīvā 2014/59 vai citā Savienības tiesību normā ir paredzēts “princips par riskam pielāgotu ex ante iemaksu aprēķinu”, prasītājas iebildums par šā principa neievērošanu ir jāsaprot tādējādi, ka tā būtībā apgalvo, ka Deleģētās regulas 2015/63 20. panta 1. punktā esot pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā, jo šī tiesību norma liedzot VNV pienācīgi pielāgot “iestāžu” gada pamatiemaksas atbilstoši to faktiskajam riska profilam.

228    Pēc šā precizējuma jānorāda, ka saskaņā ar Deleģētās regulas 2015/63 20. panta “Pārejas noteikumi” 1. punktu riska rādītāju nepiemēro, ja konkrēta rādītāja noteikšanai nepieciešamā informācija, kas minēta šīs deleģētās regulas II pielikumā, nav iekļauta tās 14. pantā minētajās uzraudzības pārskatu sniegšanas prasībās, proti, prasībās attiecībā uz uzraudzības pārskatiem, kuras izklāstītas Komisijas Īstenošanas regulā Nr. 680/2014 (2014. gada 16. aprīlis), ar ko nosaka īstenošanas tehniskos standartus attiecībā uz “iestāžu” sniegtajiem uzraudzības pārskatiem saskaņā ar Regulu Nr. 575/2013 (OV 2014, L 191, 1. lpp.), vai attiecīgā gadījumā dalībvalstu tiesību aktos.

229    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Deleģētā regula 2015/63 tika pieņemta, pamatojoties uz Direktīvas 2014/59 103. panta 7. punktu, ar ko Komisijai ir uzlikts pienākums ņemt vērā visus minētās normas a)–h) apakšpunktā uzskaitītos elementus, “lai precizētu jēdzienu par iemaksu koriģēšanu proporcionāli iestāžu riska profilam”.

230    Neraugoties uz to, ar Deleģētās regulas 2015/63 20. panta 1. punktu VNV ir pilnvarota pārejas posmā nepiemērot dažus no šiem elementiem, kas atspoguļoti šajā deleģētajā regulā paredzētajos riska rādītājos.

231    Šajā ziņā ir jānorāda, ka, lai gan Direktīvas 2014/59 103. panta 7. punkts uzliek Komisijai pienākumu “ņemt vērā” visus Direktīvas 2014/59 103. panta 7. punkta a)‑h) apakšpunktā uzskaitītos elementus, šajā tiesību normā nav precizēts, kādā veidā tai tie būtu jāņem vērā. Šajā ziņā, kā atgādināts šā sprieduma 107.–111. punktā, Komisijai ir piešķirta plaša rīcības brīvība šīs tiesību normas īstenošanā.

232    Tomēr attiecīgā gadījumā šāda rīcības brīvība var rasties nepieciešamība paredzēt pārejas periodus Direktīvas 2014/59 103. panta 7. punkta a)–h) apakšpunktā uzskaitīto elementu piemērošanā, citastarp tā iemesla dēļ, ka nav pieejami dati, kas ir vajadzīgi, lai aprēķinātu uz šiem elementiem balstītus riska rādītājus.

233    Deleģētās regulas 2015/63 20. panta 1. punktā ir paredzēts šāds pārejas periods: ar to VNV ir pilnvarota pārejas posmā nepiemērot dažus no elementiem, kas atspoguļoti šajā deleģētajā regulā paredzētajos riska rādītājos, kā izriet no šīs deleģētās regulas 20. panta nosaukuma, kā arī no šā panta 1. punkta piemērošanas nosacījumiem.

234    Turklāt, piekrītot VNV un Komisijai, ir jānorāda, ka šajā normā paredzētā pārejas perioda pamatojums ir cieši saistīts ar prudenciālo prasību un attiecīgo informēšanas prasību īstenošanas procesa pakāpeniskumu. Kā izriet no Direktīvas 2014/59 preambulas 6. apsvēruma, Deleģētā regula 2015/63 tika pieņemta laikā, kad šīs prasības vēl nebija galīgi pieņemtas vai tās vēl bija jāpielāgo. Šajā ziņā prasītāja nav cēlusi būtiskus iebildumus pret VNV apgalvojumu, saskaņā ar kuru kompetentās iestādes pakāpeniski nosaka dažas no šīm prasībām, kas savukārt ietekmējot datus, kuriem jābūt pieejamiem, lai aprēķinātu Deleģētajā regulā 2015/63 paredzētos riska rādītājus. No tā izriet, ka šādi dati, kas ir vajadzīgi, lai aprēķinātu dažus no šiem riska rādītājiem, vismaz daļu no sākotnējā laikposma varēja būt nepieejami par visām attiecīgajām “iestādēm” vai vismaz par visām tām “iestādēm”, kuru juridiskā adrese ir kādā no dalībvalstīm, precizējot, ka šos datus nevar uzskatīt par prudenciālo informāciju saskaņā ar Savienības tiesībām vai attiecīgā gadījumā valsts tiesībām.

235    Šajā kontekstā Deleģētās regulas 2015/63 20. panta 1. punkta mērķis ir izvairīties no tā, ka attiecīgā gadījumā, aprēķinot ex ante iemaksas, “iestādēm” tiktu uzlikts nesamērīgs vai diskriminējošs slogs tieši tā iemesla dēļ, ka prudenciālās prasības un attiecīgās informēšanas prasības tiek īstenotas pakāpeniski. Proti, šis aprēķins ietver salīdzinošu novērtējumu. Šajā ziņā VNV būtībā paskaidroja, un tas netika apstrīdēts, ka gadījumā, ja dažu riska rādītāju aprēķināšanai nepieciešamie dati nav pieejami visām “iestādēm” vai vismaz visām tām “iestādēm”, kuru juridiskā adrese ir attiecīgā dalībvalstī, VNV esot jāņem vērā ar šādiem rādītājiem saistīti dati, kas tomēr nav salīdzināmi.

236    Visbeidzot, lai gan Deleģētās regulas 2015/63 20. panta 1. punktā paredzētā izņēmuma dēļ var rasties situācija, kurā daži šīs deleģētās regulas 6. pantā noteiktie riska rādītāji netiks piemēroti visā sākotnējā laikposmā. Tomēr, pirmkārt, kā norādīts šā sprieduma 234. punktā, šādas sekas izraisa prudenciālo prasību ieviešanas pakāpeniskums. Otrkārt, kā izriet no Regulas Nr. 806/2014 71. panta, minētie riska rādītāji ir paredzēti piemērošanai arī pēc sākotnējā laikposma beigām.

237    Šādos apstākļos, ņemot vērā šā sprieduma 231. punktā izklāstītos apsvērumus, prasītāja nav pierādījusi, ka Deleģētās regulas (ES) 2015/63 20. panta 1. punktā ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā vai pilnvaru nepareiza izmantošana vai arī ka Komisija ir acīmredzami pārsniegusi tai saskaņā ar Direktīvas 2014/59 103. panta 7. punktu piešķirto plašo rīcības brīvību.

238    Tādēļ desmitais pamats ir jānoraida.

B.      Par pamatiem, kas attiecas uz apstrīdētā lēmuma tiesiskumu

1.      Par pirmo pamatu – Regulas Nr. 806/2014 81. panta 1. punkta, lasot to kopsakarā ar Regulas Nr. 1/58 3. pantu, pārkāpumu

239    No lietas materiāliem izriet, ka BaFin 2021. gada 21. aprīļa paziņojumam par iekasēšanu bija pievienots apstrīdētā lēmuma teksts angļu valodā, ieskaitot tā pielikumus, un to brīvs tulkojums vācu valodā. Paziņojumā par iekasēšanu norādīts, ka tikai apstrīdētā lēmuma angļu valodas versija ir autentiska.  

240    Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētais lēmums esot pretrunā Regulas Nr. 806/2014 81. panta 1. punktam, lasot to kopsakarā ar Regulas Nr. 1 3. pantu, jo tajā esot norādīts, ka tikai angļu valodas versija ir autentiska, lai gan tā nepārprotami bija izvēlējusies vācu valodu kā administratīvā procesa oficiālo valodu. Tā kā prasītāja nav tieši formulējusi, ka tā atteiktoss no savām tiesībām sazināties ar VNV vācu valodā, tas, ka VNV apstrīdētā lēmuma neoficiālo versiju bija sagatavojusi arī vācu valodā, nevarot novērst šo trūkumu, it īpaši tāpēc, ka tajā ir būtiskas atšķirības no apstrīdētā lēmuma angļu valodas versijas.

241    VNV šai argumentācijai nepiekrīt.

242    Saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 81. panta 1. punktu Regula Nr. 1 ir piemērojama VNV.

243    No Regulas Nr. 1 3. panta izriet, ka dokumenti, kurus Savienības iestādes un struktūras adresē dalībvalstij vai dalībvalsts jurisdikcijā esošai personai, jāsagatavo šīs valsts valodā.

244    Tomēr saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 81. panta 4. punktu VNV var vienoties ar VNI par valodu, kādā sagatavo savstarpēji nosūtāmos vai pārsūtāmos dokumentus, un tādējādi šī tiesību norma ir īpašs tiesiskais regulējums salīdzinājumā Regulas Nr. 1 3. pantu.

245    Tomēr VNV šo 81. panta 4. punktu īstenoja, vienojoties ar VNI par praktisko sadarbības kārtību saistībā ar VNM, kas tika apstiprināta ar VNV 2018. gada 17. decembra Lēmumu SRB/PS/2018/15, ar ko nosaka kārtību VNV un VNI praktiskai sadarbībai saistībā ar VNM (turpmāk tekstā – “VNV un VNI nolīgums”).

246    Tādēļ ir jāpārbauda, vai apstrīdētajā lēmumā ir ievēroti šajā nolīgumā paredzētie noteikumi.

247    Saskaņā ar VNV un VNI nolīguma 4. panta 6. punktu tiesību aktus, kas adresēti VNI, lai tos īstenotu saskaņā ar valsts tiesību aktiem, VNV pieņem angļu valodā, un šo aktu versija šajā valodā ir juridiski saistoša.

248    Šajā ziņā no Īstenošanas regulas 2015/81 5. panta 1. punkta izriet, ka VNV ir pienākums paziņot attiecīgajām VNI tās lēmumus par ex ante iemaksu aprēķināšanu.

249    Saskaņā ar šo tiesību normu VNV apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas 2. pantā precizēja, ka tas tiks paziņots Vācijas VNI kā vienai no adresātēm.

250    No tā izriet, ka apstrīdētais lēmums ietilpst VNV un VNI nolīguma 4. panta 6. punkta piemērošanas jomā.

251    Līdz ar to VNV varēja – atbilstoši Regulas Nr. 806/2014 81. panta 4. punktam – šo lēmumu sagatavot angļu valodā. Šādos apstākļos prasītāja nevar tai pārmest minētās regulas 81. panta 1. punkta vai Regulas Nr. 1 3. panta pārkāpumu.

252    Šo secinājumu neatspēko prasītājas argumentācija.

253    Pirmkārt, ir jānoraida prasītājas arguments, ka administratīvajā posmā tā bija izvēlējusies saņemt no VNV dokumentus vācu valodā, tāpēc VNV esot bijis jāpaziņo tai apstrīdētais lēmums šajā valodā.

254    Lai arī no prasības pieteikuma A.10. pielikumā iekļautās veidlapas izriet, ka prasītāja ir izdarījusi šādu izvēli, šī izvēle attiecas tikai uz dokumentu apmaiņu starp VNV un prasītāju un tā nav attiecināma uz lēmumiem par ex ante iemaksām, jo šādus lēmumus VNV adresē VNI.

255    Turpinājumā nevar pieņemt arī prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru apstrīdētais lēmums to skar tieši un individuāli un tādēļ tai ir tiesības saņemt tā oficiālu kopiju vācu valodā.

256    Pirmkārt, šajā argumentā nav ņemts vērā Regulas Nr. 806/2014 81. panta 4. punkta formulējums, lasot to kopsakarā ar Īstenošanas regulas 2015/81 5. panta 1. punktu un VNV un VNI nolīguma 4. panta 6. punktu.

257    Otrkārt, no judikatūras izriet, ka Savienības tiesībās nepastāv vispārējs tiesību princips, kas ikvienai personai nodrošina tiesības uz to, ka visiem dokumentiem, kas var skart tās intereses, vienmēr jābūt sagatavotiem tās dzimtajā valodā un atbilstoši tam iestādēm ir jālieto visas oficiālās valodas jebkurā situācijā, nepieļaujot nevienu atkāpi no tā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 26. marts, Spānija/Parlaments, C‑377/16, EU:C:2019:249, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

258    Tādēļ pirmais pamats ir jānoraida.

2.      Par otro pamatu – pamatojuma nesniegšanu

259    Otrajā pamatā ir septiņas daļas.

a)      Ievadapsvērumi

260    LESD 296. panta otrajā daļā ir noteikts, ka tiesību aktos tiek sniegts to pieņemšanas pamatojums. Tāpat Hartas 41. pantā nostiprinātajās tiesībās uz labu pārvaldību ir paredzēts, ka Savienības iestādēm un struktūrām ir pienākums pamatot savus lēmumus.

261    Savienības iestādes, institūcijas vai struktūras lēmuma pamatojums ir ļoti svarīgs, jo tas dod ieinteresētajai personai iespēju, zinot visus apstākļus, izlemt, vai tā vēlas celt prasību par šo lēmumu, savukārt kompetentajai tiesai – iespēju veikt pārbaudi, un tātad tas ir viens no Hartas 47. pantā garantētās pārbaudes tiesā iedarbīguma nosacījumiem (skat. spriedumu, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 103. punkts un tajā minētā judikatūra).

262    Šāds pamatojums jāpielāgo aplūkojamā akta būtībai un tā pieņemšanas kontekstam. Šajā ziņā netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu konkretizēti visi nozīmīgie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo pamatojuma pietiekamība jāvērtē, ņemot vērā ne tikai tā formulējumu, bet arī tā kontekstu un attiecīgo jomu reglamentējošo tiesību normu kopumu, it īpaši atkarībā no akta adresātu iespējamās intereses saņemt paskaidrojumus. Līdz ar to nelabvēlīgs akts ir pietiekami pamatots, ja tas ir pieņemts attiecīgajai personai zināmos apstākļos, un tas ļauj tai izprast attiecībā uz to noteiktā pasākuma apmēru (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 104. punkts un tajā minētā judikatūra).

263    Lai pārbaudītu, vai šis pamatojums ir pietiekams attiecībā uz lēmumu, ar ko nosaka ex ante iemaksas, jāatgādina, pirmkārt, ka no Tiesas judikatūras nevar secināt, ka jebkura Savienības iestādes, institūcijas vai struktūras lēmuma, ar kuru privātam tirgus dalībniekam uzlikts pienākums maksāt kādu naudas summu, pamatojumā noteikti būtu jāiekļauj visi elementi, kas tā adresātam dotu iespēju pārliecināties par šīs naudas summas aprēķina pareizību (skat. spriedumu, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 105. punkts un tajā minētā judikatūra).

264    Otrkārt, Savienības iestādēm, institūcijām un struktūrām, piemērojot principu par komercnoslēpuma aizsardzību, kas uzskatāms par vienu no vispārējiem Savienības tiesību principiem un kas citastarp ir konkretizēts LESD 339. pantā, ir pienākums neizpaust privāta tirgus dalībnieka konkurentiem konfidenciālu informāciju, ko tas sniedzis (skat. spriedumu, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 109. punkts un tajā minētā judikatūra).

265    Treškārt, uzskatot, ka VNV lēmuma, ar ko nosaka ex ante iemaksas, pamatojumam obligāti jābūt tādam, lai dotu “iestādēm” iespēju pārbaudīt to ex ante iemaksas aprēķina precizitāti, katrā ziņā nozīmētu, ka Savienības likumdevējam tiktu aizliegts ieviest tādu šo iemaksu aprēķināšanas veidu, kurā izmantojami dati, kuru konfidencialitāte ir aizsargāta ar Savienības tiesību aktiem, un līdz ar to tiktu pārmērīgi ierobežota plašā rīcības brīvība, kādai šajā nolūkā jāpiemīt šim likumdevējam, citastarp liedzot tam izvēlēties metodi, kas varētu nodrošināt VNF finansēšanas dinamisku pielāgošanu finanšu sektora attīstībai, piemēram, salīdzinoši ņemot vērā katras “iestādes”, kurai darbības atļauja piešķirta kādā no iesaistītajām dalībvalstīm, finansiālo stāvokli (spriedums, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 118. punkts).

266    Ceturtkārt, lai gan no iepriekš minētā izriet, ka VNV pienākums norādīt pamatojumu, ņemot vērā VNF finansēšanas sistēmas loģiku un Savienības likumdevēja ieviesto aprēķināšanas metodi, ir jālīdzsvaro ar VNV pienākumu ievērot attiecīgo “iestāžu” komercnoslēpumu, tomēr šis pēdējais minētais pienākums nav interpretējams tik plaši, ka tas sagrozītu pienākuma norādīt pamatojumu būtību (spriedums, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, EU:C:2021:601, 120. punkts).

267    Tomēr, pienākumu norādīt pamatojumu, līdzsvarojot to ar principu par komercnoslēpuma aizsardzību, nevar uzskatīt, ka tad, ja lēmuma, ar kuru privātam tirgus dalībniekam ir uzlikts pienākums maksāt kādu naudas summu, pamatojumā netiktu sniegta visa informācija, kas dotu tam iespēju precīzi pārbaudīt šīs naudas summas apmēra aprēķinu, katrā ziņā tiktu sagrozīta pienākuma norādīt pamatojumu būtība (spriedums, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 121. punkts).

268    Pienākums norādīt pamatojumu VNV lēmumam, ar ko nosaka ex ante iemaksas, jāuzskata par izpildītu, ja šā lēmuma, adresātiem, kam gan nav nosūtīti dati, uz kuriem attiecas komercnoslēpums, ir zināma VNV izmantotā aprēķināšanas metode un pietiekama informācija, kas dod iespēju būtībā saprast, kā attiecīgās ex ante iemaksas aprēķināšanas nolūkā tika ņemta vērā adresātu individuālā situācija un arī ikvienas citas attiecīgās “iestādes” situācija (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 122. punkts).

269    Šādā gadījumā šīm personām ir iespējams pārbaudīt, vai to ex ante iemaksa nav noteikta patvaļīgi, proti, neņemot vērā tā reālo saimniecisko stāvokli vai izmantojot tādus datus par finanšu sektoru kopumā, kuri nav ticami. Līdz ar to minētās personas var saprast lēmuma, ar ko nosaka to ex ante iemaksas, pamatojumu un novērtēt, vai ir lietderīgi celt prasību par šo lēmumu, un līdz ar to būtu pārmērīgi prasīt, lai VNV iesniegtu katru skaitlisko informāciju, uz kuru ir balstīts katras attiecīgās “iestādes” iemaksas aprēķins (spriedums, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 123. punkts).

270    No iepriekš minētā izriet, ka VNV it īpaši nav pienākuma sniegt “iestādei” datus, kas tai ļautu pilnīgi pārbaudīt, cik precīzs ir korekcijas reizinātāja lielums, jo šāda pārbaude nozīmētu, ka tai būtu nepieciešama informācija, uz kuru attiecas komercnoslēpums saistībā ar visu pārējo attiecīgo “iestāžu” ekonomisko stāvokli (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, EU:C:2021:601, 135. punkts).

271    Savukārt VNV ir pienākums apkopotā un anonimizētā veidā publicēt vai nodot attiecīgajām “iestādēm” informāciju par šīm “iestādēm”, kas tiek izmantota, lai aprēķinātu šīs iemaksas, ciktāl šī informācija var tikt paziņota, neskarot komercnoslēpumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, EU:C:2021:601, 166. punkts).

272    Informāciju, kas tādējādi ir jānodod rīcībā, citastarp veido katra groza un ar to saistīto rādītāju robežlielumi, uz kuriem balstoties  “iestāžu” ex ante iemaksas tika pielāgotas to riska profilam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, EU:C:2021:601, 167. punkts).

273    Argumenti, kurus prasītāja ir izvirzījusi otrā pamata ietvaros, jāizvērtē, ņemot vērā šos apsvērumus.

b)      Par pirmo daļu – apstrīdētā lēmuma autentisko valodas versiju

274    Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētais lēmums nepastāv valodā, kuru tā skaidri izvēlējusies saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 81. panta 1. punktu, proti, vācu valodā. Turklāt apstrīdētā lēmuma autentiskā versija angļu valodā būtiski atšķiras no tā tulkojumu vācu valodā.

275    VNV šai argumentācijai nepiekrīt.

276    Pirmkārt, iebildums par to, ka apstrīdētais lēmums nebija pieejams prasītājas izvēlētajā valodā, būtībā pārklājas ar pirmo pamatu, tāpēc tas ir jānoraida šā sprieduma 242.–257. punktā izklāstīto iemeslu dēļ. Otrkārt, izvirzot iebildumu par šā lēmuma valodu versiju atšķirībām, prasītāja min tikai vienu tā punktu, kura autentiskā versija angļu valodā atšķiras no tā tulkojuma vācu valodā, proti, 114. punktu par triju grozu izveidi IAS riska rādītājam. Tomēr, pieņemot, ka pastāv šāda lingvistiska neatbilstība, prasītāja nepaskaidro, kā šī neatbilstība tai ir liegusi saprast iemeslus, kuru dēļ VNV attiecībā uz IAS riska rādītāju izveidoja trīs grozus.

277    Tādēļ otrā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

c)      Par otro daļu – ex ante iemaksu aprēķina pamatojuma sarežģītību

278    Prasītāja vispirms apgalvo, ka paskaidrojumi, kurus VNV sniegusi apstrīdētajā lēmumā un kuri atrodami četros atsevišķos dokumentos, esot pārmērīgi sarežģīti un nepārskatāmi.

279    Turpinājumā – aprēķina rīks, kuru VNV izmantoja ex ante iemaksu aprēķināšanai, neesot bijis pieejams ne prasītājai, ne Vispārējā tiesai.

280    Visbeidzot kļūdas apstrīdētā lēmuma pamatojumā apstiprinot arī tas, ka VNV sīkāk izklāstīja lēmuma, ar ko nosaka ex ante iemaksas par 2022. gada iemaksu periodu, pamatojumu.

281    VNV šai argumentācijai nepiekrīt.

282    Vispirms prasītāja juridiski pietiekami nepaskaidro, kādā ziņā apstrīdētā lēmuma sadalīšana četros dokumentos padara šo lēmumu par nesaprotamu un tādējādi tā pamatojumā ir pieļauta kļūda.

283    Tāpat, lai gan prasītāja apgalvo, ka dokumentus, kas veido apstrīdēto lēmumu, savā starpā saista vairākas atsauces un savstarpējas atsauces, un tādējādi neesot iespējams pilnībā saprast katru aprēķina elementu, tā nemin nevienu elementu, kurš šā iemesla dēļ būtu nesaprotams.

284    Turpinājumā, runājot par aprēķina rīku, ko VNV izmantoja ex ante iemaksu aprēķināšanai, jānorāda, ka saskaņā ar paskaidrojumiem, kurus prasītāja sniedza tiesas sēdē, prasītājas iebildums attiecas uz aprēķina rīku – programmatūru, ko VNV izmantoja tās iekšienē, lai aprēķinātu visu “iestāžu” ex ante iemaksas par 2021. gada iemaksu periodu.

285    Tomēr prasītāja nevar pārmest VNV, ka tā nav nodrošinājusi tai piekļuvi šādam rīkam, jo tā nav iesniegusi Vispārējā tiesai konkrētus pierādījumus tam, kāpēc šāda piekļuve bija nepieciešama, lai izpildītu prasības, kas izriet no šā sprieduma 268., 271. un 272. punktā minētās judikatūras.

286    Visbeidzot tikai tam vien, ka VNV esot sīkāk izklāstījusi lēmuma, ar ko nosaka ex ante iemaksas par 2022. gada iemaksu periodu, pamatojumu, nav nozīmes, lai izvērtētu, vai apstrīdētais lēmums ir pietiekami pamatots. Proti, pēdējā minētā lēmuma pamatojumu nevar pārbaudīt, ņemot vērā aptuveni gadu pēc apstrīdētā lēmuma pieņemtā lēmuma pamatojumu.

287    Ņemot vērā iepriekš minēto, otrā pamata otrā daļa ir jānoraida.

d)      Par sesto daļu – citu “iestāžu” datu neizpaušanu

288    Pēc prasītājas domām, apstrīdētā lēmuma pamatojums neesot pietiekams, jo VNV neesot izpaudusi citu “iestāžu” datus, kas ir ex ante iemaksu aprēķina pamatā, tas savukārt radot šaubas par tās ex ante iemaksas aprēķina precizitāti. Tātad VNV neesot izdevies panākt taisnīgu līdzsvaru starp pienākumu norādīt pamatojumu un komercnoslēpumu.

289    VNV šai argumentācijai nepiekrīt.

290    Apstrīdētā lēmuma 88. punktā VNV norādīja, ka “iestāžu” komercnoslēpumi, proti, visa informācija par “iestāžu” profesionālo darbību, kuras izpaušana konkurentam un/vai plašākai sabiedrībai varētu nopietni kaitēt “iestāžu” interesēm, ir uzskatāmi par konfidenciālu informāciju”. Tā piebilda, ka “individuālā informācija, ko ex ante iemaksu aprēķina vajadzībām “iestādes” norādījušas savās [deklarācijas] veidlapās, kuras [tā] izmanto, lai aprēķinātu to ex ante iemaksas, [ir] uzskatāma par komercnoslēpumu”.

291    Turklāt apstrīdētā lēmuma 90.–92. punktā VNV norādīja, ka tai ir aizliegts “izpaust jebkuras “iestādes” datu daļas, kas [minētajā lēmumā] bija aprēķinu pamatā”, bet tā drīkst “izpaust uzkrāto un kopējo datu daļas, ciktāl šie dati [bija] apvienoti. Tomēr saskaņā ar minēto lēmumu “iestādēm” bija “pilnīga pārredzamība attiecībā uz to [gada pamatiemaksu] un korekcijas koeficienta aprēķinu” šo iemaksu aprēķināšanas soļos, kas attiecās uz “Nekoriģēto rādītāju aprēķinu” (1. solis), “Rādītāju svēruma pārrēķināšanu” (3. solis) un “Saliktā rādītāja aprēķinu” (5. solis). Turklāt “iestādes” varēja iegūt “kopēju datu daļas, kuras VNV izmantoja vienādi visām “iestādēm” un pielāgoja atkarībā no to riska profila” aprēķināšanas soļos, kas attiecās uz “Rādītāju diskretizāciju” (2. solis), “Piešķirtās zīmes iekļaušanu” (4. solis) un “Gada iemaksu aprēķinu” (6. solis).

292    Šajā ziņā jāatgādina, pirmkārt, ka pats ex ante iemaksu aprēķināšanas metodes princips, kurš izriet no Direktīvas 2014/59 un Regulas Nr. 806/2014, nozīmē, ka VNV izmanto datus, ko aizsargā komercnoslēpums un kurus nav iespējams iekļaut lēmuma, ar kuru nosaka ex ante iemaksas, pamatojumā (spriedums, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden-Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 114. punkts).

293    Otrkārt, pretēji prasītājas apgalvotajam, pienākums norādīt pamatojumu neliek VNV apstrīdētajā lēmumā iekļaut detalizētus apsvērumus, kas pierāda katras datu, ko sniegušas “iestādes”, kategorijas konfidencialitāti.

294    Proti, kā izriet no šā sprieduma 262. punktā minētās judikatūras, akta pamatojumā nav obligāti jānorāda visi attiecīgie faktiskie un tiesiskie aspekti, jo pamatojuma pietiekamība ir jāvērtē, ņemot vērā ne tikai tā formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kas regulē attiecīgo jautājumu, it īpaši ņemot vērā interesi saņemt skaidrojumus, kāda var būt personām, uz kurām attiecas akts

295    Tomēr, no vienas puses, no apstrīdētā lēmuma 88. punktā ietvertajiem apsvērumiem izriet, ka VNV ieskatā visus katras “iestādes” sniegtos datus kopumā aizsargā komercnoslēpums, jo šo datu izpaušana konkurentam vai plašākai sabiedrībai varētu nopietni kaitēt attiecīgās “iestādes” interesēm.

296    No otras puses, tā kā prasītāja ir sniegusi savus datus ex ante iemaksu aprēķināšanas nolūkā atbilstoši Deleģētās regulas 2015/63 14. pantam, tai bija pilnīgas zināšanas par katras šo datu kategorijas būtību un vispārējām iezīmēm. Tādējādi tā citastarp varēja izvērtēt, cik lielā mērā katra no šīm datu kategorijām varēja ietvert konfidenciālu informāciju.

297    Šādos apstākļos prasītājas rīcībā bija pietiekama informācija, lai saprastu un attiecīgā gadījumā apstrīdētu iemeslus, kuru dēļ VNV uzskatīja, ka citu “iestāžu” individuālos datus aizsargā komercnoslēpums. Ņemot vērā katras šo datu kategorijas būtību un vispārējās iezīmes, tā citastarp varēja apstrīdēt VNV vērtējumu, kas ietverts apstrīdētā lēmuma 88. punktā, ka minētie dati bija slepeni un to izpaušana varēja nopietni kaitēt attiecīgās “iestādes” interesēm. Tātad tās rīcībā bija visa nepieciešamā informācija, lai varētu apstrīdēt faktu, ka VNV nav ievērojusi Tiesas izvirzītās prasības par pienākuma norādīt pamatojumu un komercnoslēpuma aizsardzības principa līdzsvarošanu, kā atgādināts šā sprieduma 268., 271. un 272. punktā.

298    Tomēr prasītāja nav iesniegusi nekādus pierādījumus, lai apstrīdētu VNV vērtējumu, saskaņā ar kuru uz citu “iestāžu” individuālajiem datiem attiecas komercnoslēpums.

299    Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, prasītāja nevar apgalvot, ka apstrīdētais lēmums ir nepietiekami pamatots, jo tajā nav sniegti citu “iestāžu” individuāli dati, kas ļautu pārbaudīt tās ex ante iemaksas aprēķinu.

300    Šo secinājumu neatspēko prasītājas arguments, ka VNV, lai izpildītu pienākumu norādīt pamatojumu, esot jāiesniedz tai anonimizēts saraksts ar visu tajā pašā grozā iekļauto “iestāžu” datiem.

301    Pirmkārt, šādas prasības noteikšana VNV pārsniegtu prasības, kas noteiktas šā sprieduma 268., 271. un 272. punktā atgādinātajā judikatūrā.

302    Otrkārt, VNV apgalvoja, un šajā jautājumā netika celti nopietni iebildumi, ka pat saraksts ar anonimizētiem datiem par konkrētu grozu informētiem ekonomikas dalībniekiem, kas darbojas banku nozarē, var dot iespēju uzzināt konkrētu “iestāžu” komercnoslēpumus. Šajā ziņā prasītāja citastarp nav apstrīdējusi to, ka šie ekonomikas dalībnieki zina, kurās “iestādēs” konkrēti riska rādītāju rādītāji parasti ir augsti. Tomēr, ja tās katru gadu saņemtu sarakstus ar šādiem datiem, tās varētu sekot šo “iestāžu” riska rādītāju izmaiņām, pat ja tie satur komerciāli jutīgu informāciju. Šāds risks pastāv it īpaši attiecībā uz lielām kredītiestādēm un “iestādēm”, kas ir reģistrētas dalībvalstīs, kurās ir ierobežots to “iestāžu” skaits, kurām jāveic ex ante iemaksas. Proti, nevar izslēgt, ka šādos gadījumos informēts ekonomikas dalībnieks var izsecināt šādu “iestāžu” identitāti arī tad, ja tās ir anonimizētas. Tātad nevar pārmest VNV, ka tā nebūtu sagatavojusi sarakstu ar visiem anonimizētajiem datiem par vienā grozā iekļautajām “iestādēm”.

303    Ņemot vērā iepriekš minēto, otrā pamata sestā daļa ir jānoraida.

e)      Par trešo daļu – gada mērķapjoma pamatojumu

304    Prasītāja uzskata, ka gada mērķapjoma noteikšana apstrīdētajā lēmumā neesot pietiekami pamatota. It īpaši VNV esot bijis jāpaskaidro, cik lielā mērā tā bija ņēmusi vērā prociklisku iemaksu iespējamo ietekmi uz attiecīgo “iestāžu” finansiālo stāvokli. Turklāt VNV neesot paziņojusi ne prognozēto galīgo mērķapjomu, ne arī interpretējusi Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punkta otrajā daļā minēto maksimālo apjomu. Tomēr, kā parādot lēmums, ar ko nosaka ex ante iemaksas par 2022. gada iemaksu periodu, VNV ieskatā tai esot pilnvaras brīvi palielināt gada mērķapjomu, izmantojot koeficientu, kas nav paredzēts piemērojamajā tiesiskajā regulējumā, tādējādi radīt “iestādēm” nesamērīgu slogu.

305    VNV norāda: no apstrīdētā lēmuma 35.–48. punkta izrietot, ka tā esot izpildījusi tās pienākumu norādīt pamatojumu attiecībā uz gada mērķapjoma noteikšanu 2021. gada iemaksu periodam.

306    Proti, no apstrīdētā lēmuma 43.–48. punkta izrietot, ka, izvērtējot ārkārtas uzņēmējdarbības cikla fāzi, kā arī prociklisku iemaksu iespējamo ietekmi uz iemaksas veicošo “iestāžu” finansiālo stāvokli, VNV esot ņēmusi vērā COVID‑19 pandēmiju. Šajā ziņā VNV esot paskaidrojusi, ka tā paredzēja ekonomikas atveseļošanu 2021. gadā, pat ja šī atveseļošanās bija grūti prognozējama.

307    Turklāt VNV savā vietnē internetā bija publicējusi prognozēto galīgo mērķapjomu, un prasītāja esot bijusi informēta par šo publikāciju. Apgalvojums, ka neesot tikusi izpausta VNV interpretācija attiecībā uz Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punktā paredzēto 12,5 % maksimālo apmēru, nevarot ietekmēt apstrīdētā lēmuma pamatojuma tiesiskumu.

308    Uzreiz jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 69. panta 1. punktu, līdz sākotnējā laikposma beigām VNF pieejamajiem finansiālajiem līdzekļiem ir jāsasniedz galīgais mērķapjoms, tas ir, vismaz 1 % no segtajiem noguldījumiem visās “iestādēs”, kurām darbības atļauja piešķirta kādā no dalībvalstīm, kas iesaistītas VNM.

309    Saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 69. panta 2. punktu sākotnējā laikposmā veicamās ex ante iemaksas pēc iespējas vienādi sadala laika ziņā, līdz ir sasniegts šā sprieduma 308. punktā minētais galīgais mērķapjoms, bet pienācīgi jāņem vērā darījumdarbības cikla fāze un prociklisku iemaksu iespējamā ietekme uz “iestāžu” finansiālo stāvokli.

310    Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punktā ir precizēts, ka ik gadu iemaksu, kas jāveic “iestādēm”, kurām darbības atļauja piešķirta kādā no iesaistītajām dalībvalstīm, kopsumma nepārsniedz 12,5 % no galīgā mērķapjoma.

311    Attiecībā uz ex ante iemaksu aprēķināšanas veidu Deleģētās regulas 2015/63 4. panta 2. punktā ir paredzēts, ka VNV to apmēru nosaka, balstoties uz gada mērķapjomu, kurā ņemts vērā sasniedzamais mērķapjoms, un uz segto noguldījumu vidējo apjomu iepriekšējā gadā, kas no ceturkšņa datiem aprēķināts par visām “iestādēm”, kurām darbības atļauja piešķirta kādā no iesaistītajām dalībvalstīm.

312    Tāpat saskaņā ar Īstenošanas regulas 2015/81 4. pantu VNV katras “iestādes” ex ante iemaksu aprēķina, balstoties uz gada mērķapjomu, ko nosaka, ņemot vērā galīgo mērķapjomu un izmantojot Deleģētajā regulā 2015/63 izklāstīto metodi.

313    Kā izriet no apstrīdētā lēmuma 48. punkta, šajā gadījumā VNV gada mērķapjomu par 2021. gada iemaksu periodu noteica 11 287 677 212,56 EUR apmērā.

314    Apstrīdētā lēmuma 36. un 37. punktā VNV būtībā paskaidroja, ka gada mērķapjoms ir jānosaka, balstoties uz vērtējumu par segto noguldījumu kopapjoma izmaiņām iepriekšējos gados, vērtējumu par nozīmīgām izmaiņām ekonomikā, kā arī tādu rādītāju izvērtējumu, kas saistīti ar to darbības cikla stadiju un prociklisku iemaksu varbūtējo ietekmi uz “iestāžu” finansiālo stāvokli. Turpinājumā, balstoties uz šo izvērtējumu un VNF pieejamiem finansiālajiem līdzekļiem, VNV pauda uzskatu, ka ir lietderīgi noteikt koeficientu (turpmāk tekstā – “koeficients”). Lai sasniegtu gada mērķapjomu, VNV šo koeficientu piemēroja vienai astotdaļai no segto noguldījumu vidējās kopsummas 2020. gadā.

315    Apstrīdētā lēmuma 38.–47. punktā VNV izklāstīja savu pieeju koeficienta noteikšanai.

316    Apstrīdētā lēmuma 38. punktā VNV konstatēja, ka visās iesaistīto dalībvalstu “iestādēs” bija vērojama segto noguldījumu pastāvīga pieauguma tendence. It īpaši 2020. gadā šo noguldījumu vidējā summa, ko aprēķina pa ceturkšņiem, bija 6,689 miljardi EUR.

317    Apstrīdētā lēmuma 40. un 41. punktā VNV iepazīstināja ar prognozēm par segto noguldījumu attīstību sākotnējā laikposma atlikušajos trijos gados, proti, no 2021. līdz 2023. gadam. Tā uzskatīja, ka segto noguldījumu gada pieauguma likmes līdz sākotnējā laikposma beigām būs no 4 % līdz 7 %.

318    Apstrīdētā lēmuma 42.–45. punktā VNV sniedza novērtējumu par darījumdarbības cikla fāzi un ex ante iemaksu iespējamu prociklisku ietekmi uz “iestāžu” finansiālo stāvokli. Tādējādi tā norādīja, ka tā ņēma vērā vairākus rādītājus, piemēram, Komisijas iekšzemes kopprodukta izaugsmes prognozi un ECB prognozi šajā ziņā vai privātā sektora kredītu plūsmas procentuālo daļu no iekšzemes kopprodukta.

319    Apstrīdētā lēmuma 46. punktā VNV secināja, ka, lai gan bija pamatoti sagaidīt turpmāku segto noguldījumu pieaugumu banku savienībā, šā pieauguma temps būs lēnāks nekā 2020. gadā. Šajā ziņā VNV apstrīdētā lēmuma 47. punktā norādīja, ka, paredzot segto noguldījumu pieauguma likmes turpmākajos gados līdz 2023. gadam, tā izmantoja “piesardzīgu pieeju”.

320    Ņemot vērā šos apsvērumus, VNV apstrīdētā lēmuma 48. punktā koeficientu noteica 1,35 % apmērā. Pēc tam tā aprēķināja gada mērķapjomu, segto noguldījumu vidējo kopsummu 2020. gadā reizinot ar šo koeficientu un šajā aprēķinā iegūto rezultātu dalot ar astoņi atbilstoši minētā lēmuma 48. punktā izklāstītajai matemātikas formulai:

“Mērķapjoms0 [gada mērķapjoma summa] = Kopējie segtie noguldījumi2020 * 0,0135 * ⅛ = 11 287 677 212,56 EUR”.

321    Tomēr tiesas sēdē VNV norādīja, ka gada mērķapjomu 2021. gada iemaksu periodam tā bija noteikusi šādi.

322    Pirmkārt, balstoties uz nākotnē vērstu izvērtējumu, VNV noteica visās iesaistītajās dalībvalstīs visu atļauju saņēmušo “iestāžu” segto noguldījumu apmēru, prognozējot, ka sākotnējā laikposma beigās tā būs aptuveni 7,5 miljardi EUR. Lai iegūtu šo summu, VNV ņēma vērā segto noguldījumu vidējo apmēru 2020. gadā, proti, 6689 miljardus EUR, un segto noguldījumu gada pieauguma likmi 4 % apmērā, kā arī iemaksu periodu skaitu līdz sākotnējā laikposma beigām, proti, trīs periodus.

323    Otrkārt, saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 69. panta 1. punktu VNV aprēķināja 1 % no šiem 7,5 miljardiem EUR, lai iegūtu aplēsto galīgo mērķapjomu, kas jāsasniedz 2023. gada 31. decembrī, proti, aptuveni 75 miljardus EUR.

324    Treškārt, VNV no šīs summas atskaitīja finansiālos līdzekļus, kas 2021. gadā jau bija pieejami VNF, proti, aptuveni 42 miljardus EUR, lai iegūtu summu, kas jāiekasē atlikušajos iemaksu periodos līdz sākotnējā laikposma beigām, proti, no 2021. līdz 2023. gadam. Šī summa bija aptuveni 33 miljardi EUR.

325    Ceturtkārt, VNV dalīja šo summu ar trīs, lai to vienmērīgi sadalītu starp trim atlikušajiem periodiem. Tādējādi gada mērķapjoms par 2021. gada iemaksu periodu tika noteikts šā sprieduma 313. punktā minētajā apmērā, proti, aptuveni 11,287 miljardu EUR apmērā.

326    VNV tiesas sēdē arī norādīja, ka tā bija publiskojusi informāciju, kas bija šā sprieduma 322.–325. punktā aprakstītās metodes pamatā, un tā esot devusi prasītājai iespēju noskaidrot, kāda metode tika izmantota gada mērķapjoma aprēķināšanā. Citastarp tā precizēja, ka 2021. gada maijā, proti, pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, bet pirms šīs prasības celšanas tā savā vietnē internetā publicēja apraksta lapu “Fact Sheet 2021” (turpmāk tekstā – “apraksta lapa”), kurā bija norādīta galīgā mērķapjoma aplēstā summa. Tāpat VNV norādīja, ka labu laiku pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas tās vietnē internetā, kā arī citos publiskos avotos bija atrodams VNF pieejamo finansiālo līdzekļu apmērs.

327    Lai pārbaudītu, vai VNV ievēroja tās pienākumu norādīt pamatojumu, nosakot gada mērķapjomu, vispirms jāatgādina, ka pamatojuma neesamība vai nepietiekamība ir absolūts pamats, ko Savienības tiesa var izvirzīt vai kas tai pat ir jāizvirza pēc savas ierosmes (skat. spriedumu, 2009. gada 2. decembris, Komisija/Īrija u.c., C‑89/08 P, EU:C:2009:742, 34. punkts un tajā minētā judikatūra). Tātad Vispārējā tiesa var ņemt vērā vai pat tai ir jāņem vērā arī tās nepilnības pamatojumā, kuras prasītāja nav minējusi, it īpaši tad, ja tās tiek atklātas tiesvedības laikā.

328    Tādēļ lietas dalībnieki mutvārdu procesa daļā tika uzklausīti par visām iespējamām nepilnībām, kas pieļautas apstrīdētajā lēmumā pamatojumā attiecībā uz gada mērķapjoma noteikšanu. It īpaši, atbildot uz tai uzdoto jautājumu šajā ziņā, VNV vairākkārt apstiprināja, ka, nosakot gada mērķapjomu par 2021. gada iemaksu periodu, tā faktiski soli pa solim izmantoja šā sprieduma 286.–289. punktā izklāstīto metodi.

329    Turpinājumā, runājot par pienākuma norādīt pamatojumu saturu, no judikatūras izriet, ka Savienības iestādes vai struktūras pieņemta lēmuma pamatojumā citastarp nedrīkst būt pretrunu, lai ieinteresētās personas varētu uzzināt šā lēmuma patieso pamatojumu nolūkā aizstāvēt savas tiesības kompetentajā tiesā un lai šī tiesa varētu veikt savu pārbaudi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 10. jūlijs, Bertelsmann un Sony Corporation of America/Impala, C‑413/06 P, EU:C:2008:392, 169. punkts un tajā minētā judikatūra; 2005. gada 22. septembris, Suproco/Komisija, T‑101/03, EU:T:2005:336, 20. un 45.–47. punkts, un 2015. gada 16. decembris, Grieķija/Komisija, T‑241/13, EU:T:2015:982, 56. punkts).

330    Tāpat konkrētiem paskaidrojumiem, kurus apstrīdētā lēmuma autors sniedz tiesvedības laikā Savienības tiesā, ir jābūt saderīgiem ar šajā lēmumā izklāstītajiem apsvērumiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2005. gada 22. septembris, Suproco/Komisija, T‑101/03, EU:T:2005:336, 45.–47. punkts, un 2016. gada 13. decembris, Printeos u.c./Komisija, T‑95/15, EU:T:2016:722, 54. un 55. punkts).

331    Proti, ja apstrīdētajā lēmumā izklāstītie apsvērumi nav saderīgi ar tiesvedībā sniegtajiem paskaidrojumiem, attiecīgā lēmuma pamatojums nepilda šā sprieduma 261. un 262. punktā atgādinātās funkcijas. It īpaši šāda nekonsekvence liedz, pirmkārt, attiecīgajām personām pirms prasības celšanas uzzināt patieso apstrīdētā lēmuma pamatojumu un sagatavot savu aizstāvību pret to un, otrkārt, Savienības tiesai identificēt pamatojumu, kas bija patiess šā lēmuma tiesiskais pamats, un pārbaudīt tā saderību ar piemērojamām tiesību normām.

332    Visbeidzot jāatgādina, ka, pieņemot lēmumu, ar ko nosaka ex ante iemaksas, VNV jādara zināma attiecīgajām “iestādēm” šo iemaksu aprēķina metode (skat. spriedumu, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 122. punkts).

333    Tas ir attiecināms arī uz gada mērķapjoma noteikšanas metodi, jo šim apjomam ir būtiska nozīme šāda lēmuma struktūrā. Proti, kā izriet no Īstenošanas regulas 2015/81 4. panta, ex ante iemaksu aprēķināšanas veids ietver minētā apmēra sadalījumu starp visām attiecīgajām “iestādēm”, tādējādi šā apmēra palielinājums vai samazinājums izraisa attiecīgo ex ante iemaksu, kas jāmaksā katrai no šīm “iestādēm”, palielinājumu vai samazinājumu.

334    No iepriekš minētā izriet, ka gadījumā, ja VNV apstrīdētajā lēmumā izskaidro “iestādēm” gada mērķapjoma noteikšanas metodi, šim skaidrojumam ir jābūt saderīgam ar paskaidrojumiem par faktiski izmantoto metodi, kurus VNV sniedz tiesvedībā.

335    Taču šajā gadījumā tas tā nav.

336    Vispirms jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 48. punktā ir izklāstīta matemātikas formula, kura tika izmantota gada mērķapjoma noteikšanā. Tomēr, kā tika paskaidrots tiesas sēdē, ir konstatējams, ka šajā formulā nav iekļauti vairāki VNV faktiski izmantotās metodes elementi. Proti, kā izriet no šā sprieduma 322.–325. punkta, VNV noteica gada mērķapjomu saskaņā ar šo metodi, no galīgā mērķapjoma atskaitot VNF pieejamos finansiālos līdzekļus, lai aprēķinātu summu, kas bija jāiekasē līdz sākotnējā laikposma beigām, un dalot šo pēdējo minēto summu ar trīs. Tomēr šie divi aprēķināšanas posmi nekādā veidā nav atspoguļoti minētajā matemātikas formulā.

337    No argumentācijas, kuru prasītāja sniegusi šajā pamatā, izriet, ka tā bija informēta par apraksta lapu un līdz ar to par aplēsto galīgā mērķapjoma apmēru, kas bija norādīts tajā ietvertajā diapazonā. Tomēr – ar pieņēmumu, ka tā zināja arī VNF pieejamo finansiālo līdzekļu apmēru, – šie apstākļi paši par sevi nebija pietiekami, lai tā varētu saprast, ka īstenībā VNV bija veikusi abas šā sprieduma 336. punktā minētās darbības, turklāt ir jāprecizē, ka apstrīdētā lēmumā 48. punktā ietvertajā matemātikas formulā tās pat nav minētas.

338    Līdzīga nekonsekvence ietekmē arī to, kā tika noteikts koeficients 1,35 % apmērā, kuram šā sprieduma 337. punktā minētajā matemātikas formulā tomēr ir būtiska loma. Proti, šo koeficientu var saprast tādējādi, ka tas kopā ar citiem parametriem ir balstīts uz segto noguldījumu prognozēto pieaugumu atlikušajos sākotnējā laikposma gados. Proti, kā tiesas sēdē atzina VNV, šis koeficients tika noteikts tādējādi, lai varētu pamatot gada mērķapjoma aprēķina rezultātu, proti, pēc tam, kad VNV šo summu bija aprēķinājusi, veicot četras šā sprieduma 322.–325. punktā izklāstītās darbības, citastarp dalot ar trīs summu, kas bija iegūta, no galīgā mērķapjoma atskaitot VNF pieejamos finansiālos līdzekļus. Taču no apstrīdētā lēmuma šīs abas darbības nebūt neizriet.

339    Turklāt jāatgādina, ka apraksta lapā aplēstā galīgā mērķapjoma summa bija diapazonā no 70 līdz 75 miljardiem EUR. Tomēr šis diapazons neatbilst apstrīdētā lēmuma 41. punktā minētajam segto noguldījumu kopsummas pieauguma likmju diapazonam, proti, no 4 % līdz 7 %. Proti, VNV tiesas sēdē norādīja, ka, lai noteiktu gada mērķapjomu, tā ņēma vērā segto noguldījumu pieauguma likmi 4 % apmērā – kas ir zemākā otrā diapazona likme – un tādējādi ieguva aplēsto galīgo mērķapjomu 75 miljardu EUR apmērā – kas ir pirmā diapazona augstākais lielums. Tātad izrādās, ka starp šiem abiem diapazoniem pastāv neatbilstība. Proti, pirmkārt, segto noguldījumu pieauguma likmju diapazons ietver arī lielumus, kuri pārsniedz 4 % likmi un kuras piemērojot aplēstais galīgais mērķapjoms ir lielāks nekā šajā mērķapjoma diapazonā iekļautie lielumi. Otrkārt, prasītājai nav iespējams saprast, kāpēc ar minēto mērķapjomu saistītajā diapazonā VNV iekļāva summas, kas mazākas par 75 miljardiem EUR. Proti, lai to panāktu, būtu jāpiemēro likme, kas ir mazāka par 4 %, kas tomēr neietilpst segto noguldījumu pieauguma likmju diapazonā. Šādos apstākļos prasītājai nebija iespējams konstatēt, kā VNV šo noguldījumu apjoma izmaiņu likmju diapazonu bija izmantojusi, lai aprēķinātu aplēsto galīgo mērķapjomu.

340    No tā izriet, ka apstrīdētajā lēmumā VNV aprakstītā gada mērķapjoma noteikšanas metode neatbilst faktiski izmantotajai un tiesas sēdē izklāstītajai metodei un ka nedz “iestādēm”, nedz Vispārējai tiesai apstrīdētā lēmuma tekstā nebija iespējams konstatēt šāda mērķapjoma noteikšanas patiesos iemeslus.

341    Ņemot vērā iepriekš minēto, ir konstatējams, ka apstrīdētajā lēmumā ir pieļautas kļūdas pamatojumā attiecībā uz gada mērķapjoma noteikšanu.

342    Tādēļ otrā pamata trešā daļa ir jāapmierina. Tomēr, ņemot vērā šajā lietā aplūkotos tiesību un ekonomikas jautājumus, tiesvedības labas pārvaldības interesēs būtu jāizvērtē arī pārējie prasības pamati.

f)      Par ceturto daļu – gada pamatiemaksas nepietiekamu pamatojumu

343    Prasītāja apgalvo, ka VNV neesot precizējusi visus konkrētos gada pamatiemaksas aprēķina elementus attiecībā uz prasītāju. Proti, individuālajā pārskatā neesot norādīts ne saucējs, kas bija jāpiemēro šai iemaksai, proti, visu attiecīgo “iestāžu” neto saistību summa, kas koriģēta saskaņā ar Deleģētās regulas 2015/63 5. pantu, ne arī “prasītājas pamatiemaksas apmērs pēc [apstrīdētajā] lēmumā noteiktās formulas piemērošanas”.

344    VNV šai argumentācijai nepiekrīt.

345    Iesākumā jāatgādina, ka “iestādēm”, kurām ir jāveic atbilstoši to riska profiliem pielāgota ex ante iemaksa, šī iemaksa būtībā tiek aprēķināta divos posmos.

346    Pirmajā posmā VNV aprēķina gada pamatiemaksu, balstoties uz attiecīgās “iestādes” neto saistībām, saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 70. panta 1. punktu un Direktīvas 2014/59 103. panta 2. punktu. Atbilstoši Deleģētās regulas 2015/63 5. pantam no “iestāžu” neto saistībām atskaita dažas saistības.

347    Otrajā posmā VNV gada pamatiemaksu pielāgo atbilstoši attiecīgās “iestādes” riska profilam saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punkta otrās daļas b) apakšpunktu un Direktīvas 2014/59 103. panta 2. punkta otro daļu.

348    Otrā pamata ceturtā daļa attiecas uz ex ante iemaksu aprēķina pirmo posmu.

349    Apstrīdētā lēmuma 62.–65. punktā VNV izskaidroja metodi, kas tika izmantota, lai noteiktu šā aprēķina pamatā esošo skaitītāju un saucēju.

350    Turklāt individuālā pārskata 1. lappusē, sadaļā “Gada pamatiemaksa (GPI): skaitītājs”, VNV norādīja skaitītāja lielumu, kas tika ņemts vērā, lai aprēķinātu prasītājas gada pamatiemaksu, kā arī datus, uz kuru pamata tā tika aprēķināta.

351    Turklāt individuālā pārskata 2. lappusē “Nekoriģētās iemaksas aprēķins ([Deleģētās regulas 2015/63] 1. pielikuma sadaļa “6. solis”)” apstrīdētajā lēmumā ir norādīts saucēja lielums, kas tika ņemts vērā šajā aprēķinā.

352    No tā izriet, ka prasītājai bija pietiekama informācija, lai būtībā saprastu, kā tika ņemta vērā tās individuālā situācija saskaņā ar 268. punktā minēto judikatūru.

353    Tā ir taisnība, ka ne apstrīdētā lēmuma pamattekstā, ne arī tā pielikumos VNV nav atsevišķi norādījusi gada pamatiemaksas saucēja veidojošos elementus, proti, visu attiecīgo “iestāžu” neto saistību summu, kas koriģēta saskaņā ar Deleģētās regulas 2015/63 5. pantu.

354    Tomēr, kā tiesas sēdē atzina prasītāja, šie elementi ietver individualizētus datus par visām attiecīgajām “iestādēm”.

355    Tomēr šāda informācija nav nepieciešama, lai prasītāja būtībā varētu saprast, kā tika ņemta vērā tās individuālā situācija, lai aprēķinātu tās ex ante iemaksu, salīdzinājumā ar visu citu attiecīgo “iestāžu” situāciju.

356    Tātad, nosakot VNV prasību izpaust šādu informāciju, tiktu pārsniegtas prasības, kas noteiktas šā sprieduma 268., 271. un 272. punktā minētajā judikatūrā.

357    Tādēļ otrā pamata ceturtā daļa ir jānoraida.

g)      Par piekto daļu – pamatojumu par gada pamatiemaksas pielāgošanu atbilstoši riskam

358    Otrā pamata piektajā daļā būtībā ir ietverti trīs iebildumi.

1)      Par pirmo iebildumu – neiespējamību pārbaudīt, vai visām attiecīgajām “iestādēm” ir jāveic atbilstoši riska profilam pielāgota iemaksa

359    Pēc prasītājas domām, neesot iespējams pārbaudīt, vai visām “iestādēm” faktiski bija jāveic korekcija atbilstoši riskam, jo pastāvot atšķirība starp, pirmkārt, “iestāžu” skaitu, kas norādīts VNV vietnē internetā publicētajā statistikā, un, otrkārt, apraksta lapā minēto “iestāžu” skaitu.

360    VNV šai argumentācijai nepiekrīt.

361    Vispirms jānorāda, ka saskaņā ar Deleģētās regulas 2015/63 9. panta 1. punktu VNV aprēķina korekcijas reizinātāju visām “iestādēm”, izņemot “iestādes”, kuras saskaņā ar minētās deleģētās regulas 10. pantu ir tiesīgas veikt vienreizēju maksājumu, un šīs deleģētās regulas 11. pantā minētās “iestādes; tā aprēķina šo reizinātāju, apvienojot Deleģētās regulas 2015/63 6. pantā minētos riska rādītājus saskaņā ar šīs deleģētās regulas I pielikumā izklāstīto matemātikas formulu un procedūrām.

362    Pirmkārt, ciktāl prasītājas arguments jāsaprot kā pārmetums VNV par to, ka apstrīdētajā lēmumā tā neesot norādījusi visas “iestādes”, kuras piedalās VNM un kuru ex ante iemaksas tika pielāgotas atbilstoši to riska profilam, jākonstatē, ka prasītāja nav iesniegusi Vispārējā tiesai nekādus pierādījumus, pamatojoties uz kuriem, varētu secināt, ka šai informācija ir būtiska nozīme, lai saprastu, kā tika ņemta vērā tās individuālā situācija, aprēķinot tās ex ante iemaksu, attiecībā pret visu pārējo attiecīgo “iestāžu” situāciju saskaņā ar šā sprieduma 268. punktā minēto judikatūru.

363    Visbeidzot, ciktāl prasītājas arguments būtu jāsaprot tādējādi, ka VNV ir pienākums paziņot tikai to “iestāžu” skaitu, kuru ex ante iemaksas par 2021. gada iemaksu periodu tika pielāgotas atbilstoši to riska profilam, jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma II pielikums ļauj noteikt šādu “iestāžu” skaitu. Proti, attiecībā uz to ex ante iemaksu daļu, kas aprēķināta, ņemot vērā valsts bāzi, šo skaitu katrā dalībvalstī var pārbaudīt apstrīdētā lēmuma II pielikuma 6.–131. lappusē, sadaļā “N”. Tas ir attiecināms arī uz to ex ante iemaksu daļu, kas ir aprēķināta, ņemot vērā savienības bāzi, un attiecībā uz kuru statistika izklāstīta šā lēmuma II pielikuma 132.–137. lappusē. Tātad no šīs statistikas izriet, ka 2021. gada iemaksu periodā kopumā 1627 “iestādēm” tika piemērota atbilstoši to riska profilam pielāgota ex ante iemaksa.

364    Ņemot vērā iepriekš minēto, otrā pamata piektās daļas pirmais iebildums ir jānoraida.

2)      Par otro iebildumu – riska rādītāja “tirdzniecības darbības un ārpusbilances riska darījumi, atvasinātie instrumenti, sarežģītība un noregulējamība” ņemšanu vērā

365    Prasītāja apgalvo, ka VNV neesot sniegusi pietiekamu pamatojumu saistībā ar riska rādītāja “tirdzniecības darbības un ārpusbilances riska darījumi, atvasinātie instrumenti, sarežģītība un noregulējamība” noteikšanu, it īpaši tā neesot sniegusi Deleģētās regulas 2015/63 6. panta 6. punkta a) apakšpunkta i)–iv) punktā minēto faktoru izvērtējumu, kas izraisa “iestāžu” riska profila pieaugumu. Tomēr VNV esot sniegusi minētās deleģētās regulas 6. panta 6. punkta b) apakšpunkta i) un ii) punktā noteikto elementu izvērtējumu, kas izraisa “iestāžu” riska profila samazinājumu.

366    VNV šai argumentācijai nepiekrīt.

367    Pirmkārt, jānorāda, ka apakšrādītājus, kas attiecas uz riska rādītāju “tirdzniecības darbības un ārpusbilances riska darījumi, atvasinātie instrumenti, sarežģītība un noregulējamība”, VNV nosaka saskaņā ar Deleģētās regulas 2015/63 6. panta 6. punktā izklāstītajiem nosacījumiem.

368    Otrkārt apstrīdētā lēmuma 98.–100. punktā VNV paskaidroja, kādā veidā tā noteica riska rādītāja “tirdzniecības darbības un ārpusbilances riska darījumi, atvasinātie instrumenti, sarežģītība un noregulējamība” apakšrādītājus. VNV citastarp iekļāva šo apakšrādītāju sarakstu kopā ar to definīcijām un paskaidroja, pirmkārt, kādi konkrēti dati tos veido un, otrkārt, kā šā riska pīlāra aprēķināšanas vajadzībām tā veica minēto apakšrādītāju svērumu.

369    Šāds pamatojums ļauj prasītājai saprast, kādā veidā VNV piemēroja riska rādītāju “tirdzniecības darbības un ārpusbilances riska darījumi, atvasinātie instrumenti, sarežģītība un noregulējamība”, un tādējādi tas atbilst šā sprieduma 268., 271. un 272. punktā minētajā judikatūrā izklāstītajām prasībām.

370    Ņemot vērā iepriekš minēto, otrā pamata piektās daļas otrais iebildums ir jānoraida.

3)      Par trešo iebildumu – gada pamatiemaksas pielāgošanas atbilstoši prasītājas riska profilam 1.–6. soļa pamatojumu

371    Prasītāja apgalvo, ka individuālajā pārskatā aprakstītā 1.–6. soļa pamatojums saistībā ar tās gada pamatiemaksas pielāgošanu atbilstoši riska profilam neesot pietiekams.

372    VNV šai argumentācijai nepiekrīt.

373    Lai izvērtētu šo iebildumu, jāpārbauda, vai prasītājai bija pieejama VNV izmantotā aprēķina metode un pietiekama informācija, lai būtībā saprastu, kā tika ņemta vērā tās individuālā situācija, lai aprēķinātu tās ex ante iemaksu, attiecībā pret visu pārējo attiecīgo “iestāžu” situāciju dažādos šā aprēķina posmos, kā tas noteikts Deleģētās regulas 2015/63 I pielikumā.

i)      1. solis

374    VNV 1. solī katram riska rādītājam un apakšrādītājam aprēķina “nekoriģēto rādītāju”. Pirmajiem trim riska pīlāriem nekoriģēto rādītāju aprēķina, pamatojoties uz definīcijām un darbībām, kas minētas Deleģētās regulas 2015/63 I pielikuma sadaļas “1. solis” iekļautajā tabulā. IV riska pīlāram nekoriģēto rādītāju aprēķina, pamatojoties uz definīcijām un darbībām, kas minētas apstrīdētā lēmuma 98.‑101. punktā. Visus nekoriģētos rādītājus aprēķina, ņemot vērā katras “iestādes” sniegto informāciju. Šie nekoriģētie rādītāji, kurus VNV izmantoja, lai aprēķinātu katras “iestādes” ex ante iemaksu, vēlāk tika iekļauti individuālajā pārskatā.

375    Tā kā individuālais pārskats tika paziņots prasītājai, tai bija pietiekama informācija, lai tā pēc būtības varētu pārbaudīt tās nekoriģētā rādītāja aprēķinu.

376    Šo secinājumu neatspēko prasītājas arguments, ka VNV saistībā ar riska pīlāru “iestādes” nozīme finanšu sistēmas vai ekonomikas stabilitātei” neesot norādījusi saucēju riska rādītāja “starpbanku aizdevumu un noguldījumu īpatsvars Eiropas Savienībā” aprēķināšanai, kā tas noteikts Deleģētās regulas 2015/63 I pielikuma sadaļas “1. solis” septītajā rindkopā.

377    Šajā ziņā prasītāja nav iesniegusi Vispārējai tiesai pierādījumus, lai paskaidrotu, kā šādu datu esamība būtu ļāvusi tai pēc būtības saprast, kā tās ex ante iemaksas aprēķinā tika ņemta vērā tās individuālā situācija attiecībā pret visu pārējo attiecīgo “iestāžu” situāciju. Proti, attiecībā uz šo riska rādītāju prasītāja var pārbaudīt savu pozīciju salīdzinājumā ar citām “iestādēm”, balstoties uz savu starpbanku aizdevumu un noguldījumu īpatsvaru, kas tas ir norādīts individuālā pārskata 3. lappusē, 4C6 un 4C7 sadaļā “Citi aprēķinā izmantotie deklarētie dati”. Pēc tam tā šo lielumu var salīdzināt ar tās grupas robežlielumiem, kurā tā tika iekļauta attiecībā uz šo riska rādītāju, jo šie robežlielumi ir norādīti apstrīdētā lēmuma II pielikuma 31. lappusē (valsts bāze) un 133. lappusē (savienības bāze).

378    Turklāt prasītāja katrā ziņā varēja uzzināt formulas, ko VNV izmantoja, lai aprēķinātu šo riska rādītāju, saucēja lielumu, proti, kopējo starpbanku aizdevumu un noguldījumu summu, kas ir “iestāžu” turējumā katrā dalībvalstī vai banku savienībā, reizinot “iestāžu” kopējo skaitu (N) ar šā rādītāja vidējo lielumu [Moy. ( )]. Dati, kas ir vajadzīgi, lai veiktu šo reizināšanu, arī ir atrodami apstrīdētā lēmuma II pielikuma 31. un 133. lappusē.

ii)    2. solis

379    VNV 2. solī katram 1. solī aprēķinātajam nekoriģētajam rādītājam attiecībā uz katru riska rādītāju un apakšrādītāju, izņemot rādītāju “iepriekš piešķirtā ārkārtas publiskā finanšu atbalsta apmērs”, veic šādas darbības. Pirmkārt, tā aprēķina grozu skaitu, lai salīdzinātu “iestāžu” nekoriģētos rādītājus. Otrkārt, VNV katrā grozā iekļauj vienādu “iestāžu” skaitu, sākot ar “iestāžu”, kurām ir viszemākie nekoriģēto rādītāju lielumi, iekļaušanu pirmajā grupā. Tātad katram grozam ir robežlielumi, ko nosaka pēc zemākā nekoriģētā rādītāja un augstākā nekoriģētā rādītāja. Treškārt, VNV visām konkrētajā grozā iekļautajām “iestādēm” piešķir “diskretizēto rādītāju” katram grozam, ko sauc par , kas atspoguļo šā groza kārtas skaitli, skaitot no kreisās puses uz labo, tā, lai diskretizētā rādītāja lielums būtu noteikts kā vienāda ar 1, 2, 3 un līdz skaitlim pēdējā grupā.

380    Pirmkārt, grozu skaitu aprēķina, izmantojot Deleģētās regulas 2015/63 I pielikuma sadaļas “2. solis” 2. punktā izklāstīto formulu. Šajā formulā ir šādi trīs elementi:

–        to “iestāžu” skaits, kas veic iemaksas VNF, tas ir tā sauktais N;

–        lielums , ko aprēķina, balstoties uz šo “iestāžu” skaitu N;

–        lielums , ko aprēķina, balstoties uz šo pašu “iestāžu” skaitu N, attiecīgā nekoriģētā rādītāja vidējo lielumu, ko apzīmē ar , un katras “iestādes” nekoriģētajiem rādītājiem, kas tiek saukti par .

381    Kā izriet no šā sprieduma 363. punkta, prasītāja varēja noskaidrot “iestāžu”, kas veic iemaksas VNF, skaitu N.

382    Turklāt apstrīdētā lēmuma II pielikuma 30.–34. un 132.–136. lappusē VNV paziņoja un lielumus, kā arī nekoriģēto rādītāju vidējo lielumu katram riska rādītājam un apakšrādītājam.

383    Visbeidzot, no šā sprieduma 292.–302. punktā izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka VNV nav pienākuma paziņot “iestādēm” visu pārējo attiecīgo “iestāžu” nekoriģētos rādītājus.

384    Tādējādi attiecībā uz grozu skaita aprēķinu VNV nodrošināja “iestādēm” maksimāli iespējamu pārskatāmību, ievērojot ierobežojumus, kas tai noteikti saistībā ar tās pienākumu ievērot “iestāžu” komercnoslēpumu, līdz ar to prasītājai bija pietiekama informācija, lai būtībā saprastu, kā VNV bija veikusi šo aprēķinu.

385    Otrkārt, prasītājai, pirmām kārtām, bija piekļuve katras grupas minimālajiem un maksimālajiem lielumiem attiecībā uz katru no riska rādītājiem vai apakšrādītājiem, jo tās ir norādītas apstrīdētā lēmuma II pielikuma 30.–34. un 132.–136. lappusē. Otrām kārtām, tā bija informēta par nekoriģētajiem rādītājiem, ko VNV izmantoja, lai aprēķinātu tās ex ante iemaksu, jo šie rādītāji ir iekļauti tās individuālajā pārskatā. Tādējādi prasītāja varēja pārbaudīt, vai tai piešķirtie nekoriģētie rādītāji atradās starp minimālajiem un maksimālajiem lielumiem grozos, kuros tā bija iekļauta.

386    Treškārt, “iestādes” individuālajā pārskatā var pārbaudīt diskretizēto rādītāju, kāds tai piešķirts attiecībā uz konkrētu riska rādītāju vai apakšrādītāju.

387    Šādos apstākļos prasītājai bija pietiekama informācija, lai būtībā saprastu 2. solī veiktās darbības.

388    Prasītājas argumenti neatspēko šo secinājumu.

389    Prasītāja vispirms apgalvo, ka, piemērojot Deleģētās regulas 2015/63 I pielikuma sadaļas “2. solis” 3. punktu, neesot iespējams pārbaudīt, vai “iestādes” ar tādu pašu nekoriģēto rādītāju faktiski tika iekļautas vienā un tajā pašā grozā. Tātad VNV esot jāiesniedz visu “iestāžu” klasifikācijas saraksts, lai prasītāja var pārbaudīt, vai to iekļaušana dažādos grozos bija pareiza. Turklāt, tā kā apstrīdētajā lēmumā nav sniegta detalizēta informācija par 2. soļa trešo posmu, proti, diskretizētā rādītāja piešķiršanu “iestādēm”, prasītāja neesot varējusi pārbaudīt diskretizēto rādītāju, kas tai tika piešķirts attiecībā uz dažādiem riska rādītājiem.

390    Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar šā sprieduma 265. punktā minēto judikatūru pienākums norādīt pamatojumu neprasa nodrošināt prasītājai piekļuvi visiem elementiem, kas tai ļautu pārbaudīt tās ex ante iemaksas aprēķina pareizību.

391    It īpaši, kā izriet no šā sprieduma 270. punktā minētās judikatūras, VNV nav pienākuma sniegt prasītājai informāciju, uz kuru attiecas komercnoslēpums un kura attiecas uz visu pārējo attiecīgo “iestāžu” ekonomisko stāvokli.

392    Tomēr VNV varēja likumīgi uzskatīt, ka uz “iestādei” piešķirto diskretizēto rādītāju attiecas komercnoslēpums. Proti, VNV varēja uzskatīt, ka šīs informācijas iespējama izpaušana varētu atklāt šādas “iestādes” ekonomisko stāvokli un citastarp riska līmeni saistībā ar konkrētu darbību finanšu jomā, ļaujot šo riska līmeni tieši salīdzināt ar citu “iestāžu” riska līmeni.

iii) 3. solis

393    Trešajā solī VNV katram riska rādītājam un apakšrādītājam pārrēķina 2. solī iegūtos diskretizētos rādītājus diapazonā no 1 līdz 1000, lai iegūtu “pārrēķināto rādītāju”, kas tiek saukts par .

394    Lai aprēķinātu šo pārrēķināto rādītāju, VNV piemēro formulu, kurā tiek izmantoti šādi trīs elementi:

–        diskretizētais rādītājs, kas tiek piešķirts attiecīgajai “iestādei” 2. solī;

–        maksimālais funkcijas arguments, kura lielums atbilst attiecīgā riska rādītāja vai apakšrādītāja pēdējā groza skaitlim;

–        minimālais funkcijas arguments, kura lielums atbilst attiecīgā riska rādītāja vai apakšrādītāja pirmā groza skaitlim.

395    Prasītājai bija pieejami šie elementi. Pirmkārt, diskretizētais rādītājs ir iegūts 2. solī veiktajā darbībā, kas aprakstīta šā sprieduma 379. punktā. Otrkārt, apstrīdētā lēmuma II pielikuma 30.–34. un 132.–136. lappusē rindās “bin min” un “bin max” ir norādītas maksimālā un minimālā funkcijas argumenta lielumi, kas minēti šā sprieduma 394. punktā.

396    Tātad prasītājai bija pietiekama informācija, lai saprastu 3. solī veikto darbību un tādējādi iegūtu pārrēķināto rādītāju.

iv)    4. solis

397    VNV 4. solī katram riska rādītājam un apakšrādītājam aprēķina “pārveidoto pārrēķināto rādītāju”, kas tiek saukts par .

398    Šajā ziņā Deleģētās regulas 2015/63 I pielikuma sadaļas “4. solis” 1. punktā katram riska rādītājam tiek piešķirta pozitīva vai negatīva zīme. Attiecībā uz rādītājiem ar pozitīvu zīmi augstāki lielumi atbilst augstākam “iestādes” riska līmenim. Attiecībā uz rādītājiem ar negatīvu zīmi augstāki lielumi atbilst zemākam “iestādes” riska līmenim.

399    Pēc zīmes piemērošanas VNV aprēķina pārveidotos pārrēķinātos rādītājus, izmantojot šim nolūkam formulu, kas paredzēta Deleģētās regulas 2015/63 I pielikuma sadaļas “4. solis” 2. punktā.

400    Pārveidoto pārrēķināto rādītāju aprēķina, izmantojot 3. solī iegūto pārrēķināto rādītāju. Tātad, ja attiecīgajam riska rādītājam ir piemērota negatīva zīme, pārveidotajam pārrēķinātajam rādītājam ir tāds pats lielums kā pārrēķinātajam rādītājam. Savukārt, ja attiecīgajam riska rādītājam ir piemērota pozitīva zīme, no skaitļa 1001 jāatskaita pārrēķinātais rādītājs saskaņā ar formulu .

401    Ņemot vērā šā sprieduma 400. punktā minēto darbību raksturu, kas vai nu neietver nekādus aprēķinus, vai arī ietver tikai vienkāršus aprēķinus, neizmantojot papildu datus, prasītāja nevar apgalvot, ka tai nebija pietiekamas informācijas, lai pārbaudītu minētās VNV veiktās darbības.

402    Turpinājumā jānoraida prasītājas arguments, saskaņā ar kuru VNV saistībā ar 4. soli neesot paskaidrojusi iemeslus, kuru dēļ IV riska pīlāra riska rādītājiem tā sistemātiski piemēroja pozitīvu zīmi.

403    Šajā ziņā VNV apstrīdētā lēmuma 112. punktā precizēja, ka negatīvas zīmes vai pozitīvas zīmes piemērošana ir atkarīga no konkrētā riska rādītāja rakstura. Turpinājumā tā atgādināja, ka attiecībā uz rādītājiem ar pozitīvu zīmi augstāki lielumi atbilst augstākam “iestādes” riska līmenim. Līdz ar to VNV piemēroja pozitīvu zīmi visiem IV riska pīlāra riska rādītājiem, izņemot IAS riska rādītāju, jo attiecībā uz šiem rādītājiem augstāki lielumi atbilst augstākam “iestādes” riska līmenim.

404    Turklāt prasītāja kļūdaini apgalvo, ka tā nevar pārbaudīt 4. solī veiktās darbības, jo tajās esot izmantoti 3. solī iegūtie lielumi, kuri tai nav zināmi.

405    Proti, kā tas ir izklāstīts šā sprieduma 393.–395. punktā, prasītāja var aprēķināt tai piemērotos pārrēķinātos rādītājus, tādējādi tā arī var pārbaudīt, vai 4. solī iegūtais to pārveidošanas rezultāts, kas norādīts tās individuālā pārskata ailē “bin score (TRI)”, ir pareizs.

406    Visbeidzot prasītāja uzskata, ka VNV saistībā ar 4. soli neesot pamatojusi savu lēmumu attiecībā uz IAS riska rādītāja svērumu. Proti, VNV it īpaši neesot precizējusi, kā saskaņā ar Deleģētās regulas 2015/63 7. panta 4. punkta otro daļu IAS riska rādītāja piemērošanas vajadzībām tā ņēma vērā riska rādītāja “tirdzniecības darbības un ārpusbilances riska darījumi, atvasinātie instrumenti, sarežģītība un noregulējamība” relatīvo svērumu. Tāpat tā neesot paskaidrojusi, kāpēc “iestādes” tika iekļautas trīs grozos, kāpēc diviem no šiem groziem tika piešķirti korekcijas koeficienti 7/9 un 5/9, pēc kādiem kritērijiem “iestādes” tika iekļautas šajos grozos un kāpēc prasītāja tika iekļauta vienā no šiem konkrētajiem groziem.

407    Šajā ziņā, pirmkārt, jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 114. punktā VNV paskaidroja, ka, lai gan Deleģētās regulas 2015/63 7. panta 4. punkta otrajā daļā VNV ir noteikts pienākums veikt IAS riska rādītāja svērumu atbilstoši tajā noteiktajiem riska rādītājiem, tai jānodrošina, lai pat visriskantākā profila “iestādes”, aprēķinot ex ante iemaksas, joprojām var gūt labumu no dalības IAS. No šā skatpunkta VNV apstrīdētā lēmuma 114.–116.punktā un šā lēmuma III pielikuma 131. punktā norādīja, ka, lai sasniegtu šo mērķi, tā izveidoja trīs grozus IAS riska rādītāja svērumam un “iestādes” ar viszemāko riska profilu tā iekļāva trešajā grozā, kurā šā rādītāja korekcija nav paredzēta. No minētajiem paskaidrojumiem izriet arī tas, ka pēc tās pašas loģikas “iestādes” ar vidēji augstu riska profilu un “iestādes” ar visaugstāko riska profilu VNV iekļāva attiecīgi otrajā un pirmajā grozā un attiecībā uz šo rādītāju piemēroja tām korekcijas koeficientu 7/9 un 5/9.

408    Šajā ziņā VNV apstrīdētā lēmuma III pielikuma 131. punktā piebilda, ka, piemērojot šādus korekcijas koeficientus, pat “iestādes” ar visaugstāko riska profilu joprojām attiecībā uz ex ante iemaksu aprēķinu gūst labumu vairāk nekā 50 % no maksimālās priekšrocības, kuru tās varēja iegūt no to dalības IAS.

409    Šādi paskaidrojumi ļauj prasītājai saprast iemeslus, kuru dēļ VNV noteica IAS riska rādītāja svērumu, un ļauj Vispārējai tiesai veikt savu pārbaudi.

410    Otrkārt, attiecībā uz iemesliem, kuru dēļ prasītāja tika iekļauta attiecīgajā grozā attiecībā uz IAS riska rādītāju, pietiek norādīt, ka apstrīdētā lēmuma 115. punktā VNV paskaidroja, ka tā klasificēja attiecīgās “iestādes” atbilstoši IV pīlāra deviņu riska apakšrādītāju pārveidoto pārrēķināto rādītāju taisnīgi svērtajam vidējam aritmētiskajam lielumam.

411    Šāds pamatojums ir pietiekams, tādējādi prasītājas argumentācijai nevar piekrist.

v)      5. solis

412    VNV 5. solī veic šādas darbības:

413    Pirmkārt, tā apkopo riska rādītājus i katrā riska pīlārā j, izmantojot svērto vidējo aritmētisko, un piemēro šim nolūkam paredzēto formulu, kas minēta Deleģētās regulas 2015/63 I pielikuma sadaļas “5. solis” 1. punktā.

414    Šo formulu atrisina, pamatojoties, pirmkārt, uz attiecīgā riska rādītāja svērumu attiecīgajā riska pīlārā, kas tiek saukts par , un, otrkārt, uz pārveidoto pārrēķināto rādītāju. Tomēr šādi svērumi ir minēti ne tikai Deleģētās regulas 2015/63 7. panta 2.–4. punktā, bet arī prasītājas individuālajā pārskatā un apstrīdētā lēmuma II pielikuma 5. lappusē. Turklāt pārveidotais pārrēķinātais rādītājs tika iegūts 4. solī.

415    Šādos apstākļos prasītāja nevar apgalvot, ka tai nebija pieejami dati, kas ir vajadzīgi, lai atrisinātu minēto formulu.

416    Otrkārt, VNV apkopo riska pīlārus j, lai iegūtu “salikto rādītāju”, kas tiek saukts par , izmantojot svērto vidējo ģeometrisko lielumu un piemērojot šim nolūkam Deleģētās regulas 2015/63 I pielikuma sadaļas “5. solis” 2. punktā paredzēto formulu.

417    Šī formula ir atrisināta, balstoties uz riska pīlāru svērumu, kas tiek saukts par , kas paredzēts Deleģētās regulas 2015/63 7. panta 1. punktā, un lielumiem, kas iegūti pēc riska rādītāju apkopošanas katrā riska pīlārā šā sprieduma 413. un 414. punktā aprakstītās darbības ietvaros. Pēdējie minētie lielumi prasītājai tiek paziņoti tās individuālajā pārskatā.

418    Treškārt, VNV koriģē salikto rādītāju , piemērojot Deleģētās regulas 2015/63 I pielikuma sadaļas “5. solis” 3. punktā šim nolūkam paredzēto formulu, proti, 1000 , lai iegūtu “galīgo salikto rādītāju”, kas tiek saukts par . Tātad “iestādes” ar augstāku riska profilu iegūst augstāku galīgo salikto rādītāju.

419    Šajos apstākļos prasītāja apgalvo, ka VNV 5. solī esot bijis jāpaskaidro, pirmkārt, riska rādītāju apkopošanas procedūra katrā riska pīlārā, it īpaši ņemot vērā Deleģētās regulas 2015/63 7. pantā noteikto rādītāju relatīvo svērumu, un jānorāda tas, kā tā nonāca pie šo rādītāju apkopošanas, un, otrkārt, saliktā rādītāja iegūšanas veids. Tas it īpaši esot tādēļ, ka 2021. gada iemaksu periodā VNV nepiemēroja dažus no šiem rādītājiem, un tādējādi to svērums esot bijis jāsadala.

420    Šajā ziņā vispirms jānorāda, ka šā sprieduma 412.–418. punktā minētais riska rādītāju apkopošanas process ir balstīts uz Deleģētās regulas 2015/63 I pielikuma sadaļas “5. solis” 1.–3. punktā norādītajām formulām.

421    Turklāt no šiem punktiem izriet, ka prasītājas rīcībā bija visa informācija, kas ir vajadzīga, lai atrisinātu minētās formulas.

422    Visbeidzot, apstrīdētā lēmuma 94. punktā VNV paskaidroja, ka, tā kā daži riska rādītāji 2021. gada iemaksu periodā netika piemēroti, pieejamo riska rādītāju svērumi tika proporcionāli pārrēķināti tādējādi, lai to svērumu summa sasniegtu 100 %, saprotot, ka šāda pārrēķināšana ir paredzēta Deleģētās regulas 2015/63 20. panta 1. punktā.

423    Ņemot vērā iepriekš minēto, prasītājai bija pietiekama informācija, lai saprastu 5. solī paredzētās un VNV veiktās darbības.

vi)    6. solis

424    VNV 6. solī veic šādas divas darbības:

425    Pirmkārt, tā aprēķina korekcijas reizinātāju, kas tiek saukts par , pārrēķinot 5. solī iegūto galīgo salikto rādītāju diapazonā no 0,8 līdz 1,5 saskaņā ar Deleģētās regulas 2015/63 I pielikuma sadaļas “6. solis” 1. punktā izklāstīto formulu.

426    Lai atrisinātu šo formulu, VNV balstās uz triju veidu datiem, proti:

–        attiecīgās “iestādes” galīgo salikto rādītāju;

–        galīgā saliktā rādītāja minimālo funkciju, kas tiek saukta par un atbilst šā rādītāja minimālajam lielumam visām “iestādēm”, kuras veic iemaksas VNF un kurām tiek aprēķināts šāds rādītājs;

–        galīgā saliktā rādītāja maksimālo funkciju, kas tiek saukta par , kas atbilst šā paša rādītāja maksimālajam lielumam minētajām “iestādēm”.

427    Attiecīgās “iestādes” galīgais saliktais rādītājs ir piešķirts 5. solī. Turklāt šā sprieduma 426. punktā minētās minimālās un maksimālās funkcijas ir dati, kas ir identiski visām “iestādēm”, kuru gada pamatiemaksas tiek pielāgotas atbilstoši riska profilam. Šie dati ir norādīti katras “iestādes” individuālajā pārskatā, kā arī apstrīdētā lēmuma II pielikuma 4. lappusē, tabulas ceturtajā un piektajā ailē, attiecīgi “k” un “l” ailē. Tātad prasītajai bija pieejami dati, kas ir vajadzīgi, lai atrisinātu Deleģētās regulas 2015/63 I pielikuma sadaļas “6. solis” 1. punktā paredzēto formulu.

428    Otrkārt, VNV aprēķina attiecīgās “iestādes” galīgo iemaksu, kas tiek saukta par , saskaņā ar Deleģētās regulas 2015/63 I pielikuma sadaļas “6. solis” 2. punktā norādīto formulu.

429    Šo aprēķinu veic, balstoties uz piecu veidu datiem, proti:

–        gada mērķapjomu, kas koriģēts saskaņā ar Deleģētās regulas 2015/63 I pielikuma sadaļas “6. solis” 2. punktu un kas tiek saukts par “target”;

–        attiecīgās “iestādes” neto saistības, kas koriģētas saskaņā ar Deleģētās regulas 2015/63 5. pantu, un veido gada pamatiemaksas skaitītāju, kas tiek saukts par ;

–        visu attiecīgo “iestāžu” riska koriģēto gada pamatiemaksu summu, kas tiek saukta par ;

–        visu to “iestāžu” kopējās neto saistības, kurām darbības atļauja piešķirta kādā no iesaistītajām dalībvalstīm, kas ir gada pamatiemaksas saucējs, kas tiek saukts par ;

–        attiecīgās “iestādes” korekcijas reizinātāju.

430    Prasītājas neto saistības, kas koriģētas saskaņā ar Deleģētās regulas 2015/63 5. pantu un tās korekcijas reizinātāju, kā arī visu to “iestāžu” kumulatīvās neto saistības, kuras saņēmušas atļauju kādā no iesaistītajām dalībvalstīm, tika paziņotas prasītājai tās individuālajā pārskatā. Turklāt apstrīdētā lēmuma II pielikuma 4. lappusē ir norādīts koriģētais gada mērķapjoms – tajā iekļautās tabulas pirmajā slejā “h” – un visu attiecīgo “iestāžu” gada riskam pielāgota pamatiemaksu summa; šī summa ir atspoguļota tās pašas tabulas trešajā slejā “j”.

431    Visbeidzot papildu paskaidrojumus par 6. soli VNV ir sniegusi apstrīdētā lēmuma 118.–121. punktā.

432    Šādos apstākļos prasītājai bija pietiekama informācija, lai saprastu 6. solī veiktos aprēķinus.

433    Šo secinājumu neatspēko prasītājas argumentācija.

434    Attiecībā uz 6. solī veikto korekcijas reizinātāja aprēķinu, kas minēts šā sprieduma 425. un 426. punktā, prasītāja kļūdaini apgalvo, ka, tā kā neesot sniegtas norādes par visu “iestāžu” galīgajiem saliktajiem rādītājiem, tā nevar noskaidrot, vai 426. punktā minētās galīgo salikto rādītāju minimālie un maksimālie funkcijas lielumi nav izņēmumi, kas izraisa korekcijas reizinātāju sagrozīšanu.

435    Šajā ziņā no šā sprieduma 263. punktā minētās judikatūras izriet, ka pienākums norādīt pamatojumu neprasa nodrošināt prasītājai piekļuvi visai informācijai, lai tā varētu pārbaudīt savas ex ante iemaksas aprēķina pareizību. Tātad VNV nav pienākuma paziņot prasītājai arī visu “iestāžu” galīgos saliktos rādītājus. To lielumi faktiski var saturēt informāciju par attiecīgo “iestāžu” ekonomisko stāvokli un it īpaši par to riska līmeni tirgos, saprotot, ka “iestādes” ar augstāku riska profilu iegūst augstāku galīgo salikto rādītāju. Šādos apstākļos VNV varēja pamatoti uzskatīt, ka, izpaužot visu “iestāžu” galīgos saliktos rādītājus, tiktu pārkāpts tās pienākums aizsargāt attiecīgo “iestāžu” komercnoslēpumu. Tātad, ņemot vērā šā sprieduma 265. punktā minēto judikatūru, VNV paskaidrojumus, kas sniegti apstrīdētā lēmuma 118. punktā, un datus, kas tika paziņoti individuālajā pārskatā un šā lēmuma II pielikuma 4. lappusē, var uzskatīt par pietiekamiem.

436    Tāpat prasītāja attiecībā uz šā sprieduma 428. un 429. punktā minēto galīgās iemaksas aprēķinu 6. solī nevar apgalvot, ka VNV, lai gan apstrīdētajā lēmumā ir minēta šā aprēķina formula un izskaidroti tās dažādie komponenti, neesot paskaidrojusi, kādā veidā tā ir ieguvusi individuālajā pārskatā norādīto aprēķina rezultātu, ciktāl tas attiecas uz prasītāju.

437    Pirmkārt, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 119.–121. punkta, prasītājas galīgā iemaksa tika aprēķināta saskaņā ar Deleģētās regulas 2015/2015/EK I pielikuma sadaļas “6. solis” 2. punktā norādīto formulu. Otrkārt, kā norādīts šā sprieduma 430. punktā, prasītāja varēja atrast šīs formulas atrisināšanai nepieciešamos datus savā individuālajā pārskatā, kā arī apstrīdētā lēmuma II pielikuma 4. lappusē esošās tabulas h un j ailē.

438    No iepriekš minētā izriet, ka, izmantojot, no vienas puses, Deleģētās regulas 2015/63 I pielikumā paredzētās formulas un, no otras puses, apstrīdētā lēmuma I un II pielikumā norādītos datus, prasītāja faktiski soli pa solim var pārbaudīt, kā VNV ir veikusi tās ex ante iemaksas aprēķinu.

439    Tādēļ otrā pamata piektās daļas trešais iebildums ir jānoraida.

h)      Par septīto daļu – nepublicētu starplēmumu esamību

440    Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma pamatojums neesot pietiekams, jo VNV ir pieņēmusi starplēmumus, kas netika publicēti un tai netika paziņoti.

441    VNV šai argumentācijai nepiekrīt.

442    No judikatūras izriet, ka lēmumā par ex ante iemaksu noteikšanu ietvertais pamatojums jāuzskata par nepietiekamu, ja šis pamatojums attiecībā uz atsevišķiem elementiem, kuriem VNV jāsniedz pamatojums, ir balstīts tikai uz citiem tiesību aktiem, piemēram, starplēmumiem, kurus VNV ir pieņēmusi, lai precizētu un atsevišķos gadījumos papildinātu konkrētus šo iemaksu noteikšanas aspektus, bet kurus tā nav publicējusi vai citādi paziņojusi “iestādēm” (skat. spriedumus, 2019. gada 28. novembris, Hypo Vorarlberg Bank/VNV, T‑377/16, T‑645/16 un T‑809/16, EU:T:2019:823, 194. un 199. punkts, un 2019. gada 28. novembris, Portigon/VNV, T‑365/16, EU:T:2019:824, 171. un 176. punkts).

443    Šajā lietā, atbildot uz Vispārējās tiesas 2022. gada 9. novembra noteikto pierādījumu savākšanas pasākumu, VNV iesniedza starplēmumus, kuriem bija būtiska nozīme, lai aprēķinātu ex ante iemaksas par 2021. gada iemaksu periodu. Šajos lēmumos, kuru nekonfidenciālā versija vēlāk tika paziņota prasītājai, ir iekļauti VNV darbiniekiem adresēti iekšēji norādījumi, lai palīdzētu viņiem ex ante iemaksu aprēķināšanas procesā.

444    Tomēr, kā izriet no šā sprieduma 5.–18. punktā sniegtā apstrīdētā lēmuma kopsavilkuma, lēmumā ir ietverts pamatojums attiecībā uz ex ante iemaksu noteikšanu par 2021. gada iemaksu periodu.

445    Turklāt prasītāja nav norādījusi nevienu starplēmumos ietvertu elementu, kas nebūtu iekļauts apstrīdētajā lēmumā un kas būtu ņemts vērā, nosakot ex ante iemaksas par 2021. gada iemaksu periodu.

446    Tātad nekas neliecina par to, ka starplēmumu esamība ir ietekmējusi prasītājai pieejamās informācijas apjomu, lai tā varētu pārbaudīt tās ex ante iemaksas noteikšanas tiesiskumu un apstrīdēt to Savienības tiesā. It īpaši, kā izriet no otrā pamata pirmās līdz sestās daļas pārbaudes, prasītāja varēja saprast visus ex ante iemaksas aprēķina elementus, izņemot gada mērķapjoma noteikšanu, tikai no apstrīdētā lēmuma.

447    Līdz ar to apstrīdētais lēmums ir nošķirams no VNV lēmuma, ar ko nosaka ex ante iemaksas, uz kurām attiecās lietas, kurās pasludināts 2019. gada 28. novembra spriedums Hypo Vorarlberg Bank/VNV (T‑377/16, T‑645/16 un T‑809/16, EU:T:2019:823), un 2019. gada 28. novembra spriedums Portigon/VNV (T‑365/16, EU:T:2019:824). Proti, šajā lēmumā nebija nekādu norāžu par to, kā VNV noteica IV riska pīlāru, jo šādas norādes ir sniegtas tikai šajās lietās aplūkotajos starplēmumos (skat. spriedumus, 2019. gada 28. novembris, Hypo Vorarlberg Bank/VNV, T‑377/16, T‑645/16 un T‑809/16, EU:T:2019:823, 195. punkts, un 2019. gada 28. novembris, Portigon/VNV, T‑365/16, EU:T:2019:824, 172. punkts).

448    Visbeidzot, prasītāja nav paskaidrojusi, kā, ņemot vērā šā sprieduma 444.–446. punktā izklāstītos apsvērumus, starplēmumu publicēšana tai būtu ļāvusi pēc iespējas labi īstenot savas tiesības Savienības tiesās vai kā šāda publicēšana būtu ļāvusi šīm tiesām efektīvāk veikt pārbaudi.

449    Šādos apstākļos tikai tas vien, ka starplēmumi netika publicēti vai paziņoti, nevar izraisīt apstrīdētā lēmuma pamatojuma neesamību.

450    Ņemot vērā iepriekš minēto, otrā pamata septītā daļa ir jānoraida.

i)      G – Secinājumi par otro pamatu

451    Ņemot vērā iepriekš minēto, otrā pamata trešā daļa ir jāapmierina. Pārējās šā pamata daļas ir jānoraida.

3.      Par trešo pamatu – tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu apstrīdētā lēmuma nepārbaudāmības dēļ

452    Prasītāja apgalvo, ka VNV esot pārkāpusi efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu, jo apstrīdētā lēmuma pārbaude tiesā praktiski neesot iespējama. Pirmkārt, ne Vispārējā tiesas, ne prasītājas rīcībā neesot datu par citām “iestādēm”, kas nav prasītāja, lai gan šādi dati esot nepieciešami, lai pārbaudītu prasītājas veiktās ex ante iemaksas aprēķinu. Otrkārt, pat ja Vispārējā tiesa iegūtu piekļuvi attiecīgajiem datiem, tā nevarētu tos izmantot, jo tai nebūtu piekļuves VNV ex ante iemaksu aprēķinā izmantotajai programmatūrai, lai varētu izsekot dažādos aprēķina posmus saskaņā ar Deleģētās regulas 2015/63 I pielikumu.

453    VNV šai argumentācijai nepiekrīt.

454    Kā norādīts šā sprieduma 43. punktā, ieviešot ar Deleģēto regulu 2015/63 un Īstenošanas regulu 2015/81 ex ante iemaksu aprēķināšanas sistēmu, Komisijai un Padomei komercnoslēpuma ievērošana jāsaskaņo ar efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu, tādējādi informāciju, uz kuru attiecas šis komercnoslēpums, nevar paziņot attiecīgajām personām, it īpaši to nedrīkst iekļaut tādu lēmumu pamatojumā, ar ko nosaka ex ante iemaksu apmēru.

455    Turklāt saskaņā ar LESD 339. pantu un Regulas Nr. 806/2014 88. pantu VNV, paziņojot apstrīdēto lēmumu, jānodrošina arī tas, ka “iestādēm” netiek izpausti dati, uz kuriem attiecas komercnoslēpums.

456    Ņemot to vērā, Savienības Tiesai jāpārbauda, vai VNV norādītie iemesli ir pamatoti, lai iebilstu pret minēto iemaksu aprēķināšanai izmantoto datu izpaušanu, kā norādīts šā sprieduma 48. punktā.

457    Izskatāmajā lietā no šā sprieduma 292.–302. punktā veiktās pārbaudes izriet, ka VNV bija tiesības iebilst pret tādu individuālo datu izpaušanu prasītājai, kas attiecās uz citām “iestādēm”.

458    Turklāt arguments, ka VNV ex ante iemaksu aprēķināšanai izmantotā programmatūra liedz turpmākas pārbaudes tiesā veikšanu, ir jānoraida to pašu iemeslu dēļ, kas minēti šā sprieduma 54. punktā.

459    Šādos apstākļos trešais pamats ir jānoraida.

4.      Par sesto pamatu – vairāku primāro un atvasināto tiesību normu pārkāpumu, piemērojot prasītājai IAS riska reizinātāju

460    Sestajā pamatā ir četras daļas.

a)      Par pirmo pamatu – Regulas Nr. 575/2013 113. panta 7. punkta un Direktīvas 2014/59 103. panta 7. punkta h) apakšpunkta pārkāpumu

461    Prasītāja atgādina, ka apstrīdētajā lēmumā attiecībā uz IAS riska rādītāju tai tika piemērots korekcijas koeficients [konfidenciāli]. Tomēr šāda koeficienta piemērošana esot pretrunā gan Regulas Nr. 575/2013 113. panta 7. punktam, gan Direktīvas 2014/59 103. panta 7. punkta h) apakšpunktam. Proti, IAS, kuras dalībniece ir prasītāja, vienādi aizsargā visas tās dalībnieces, tāpēc šo “iestāžu” nošķiršana atbilstoši IAS riska rādītājam esot pretrunā šo tiesību normu formulējumam un garam.

462    VNV šai argumentācijai nepiekrīt.

463    Pirmkārt, kā izriet no šā sprieduma 132. un 139. punkta, nekas Direktīvas 2014/59 103. panta 7. punkta vai Regulas Nr. 575/2013 113. panta 7. punkta formulējumā neliedz Komisijai Deleģētās regulas 2015/63 7. panta 4. punkta otrajā daļā paredzēt, ka VNV, piemērojot IAS riska rādītāju, jāņem vērā rādītāja “tirdzniecības darbības un ārpusbilances riska darījumi, atvasinātie instrumenti, sarežģītība un noregulējamība” relatīvais svērums.

464    Otrkārt, no apstrīdētā lēmuma 114.–116. punkta un tā III pielikuma 131. punkta izriet, ka VNV ir izpildījusi pienākumus, kas paredzēti Deleģētās regulas 2015/63 7. panta 4. punktā, kura prettiesiskums turklāt nav pierādīts.

465    Tādēļ sestā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

b)      Par otro daļu – Hartas 16. panta un samērīguma principa pārkāpumu

466    Prasītāja apgalvo, ka tās klasificēšana attiecībā uz IAS riska rādītāju [konfidenciāli] un līdz ar to [konfidenciāli] korekcijas koeficienta – kas izraisīja [konfidenciāli] – piemērošana tai esot nesamērīgas un pārkāpjot tās Hartas 16. pantā nostiprināto brīvību veikt uzņēmējdarbību un Hartas 52. panta 1. punktā nostiprināto samērīguma principu.

467    Šāda korekcijas koeficienta piešķiršana IAS riska rādītājam esot acīmredzami nepamatota un patvaļīga, jo prasītājai esot laba kapitalizācija un pozitīvs riska profils, tādējādi tās noregulējuma iespējamība esot niecīga. To it īpaši parādot, balstoties uz 2019. gadā pieejamo informāciju prasītājas veiktās riska rādītāju izvērtējuma rezultāti, kā arī ECB statistika.

468    VNV šai argumentācijai nepiekrīt.  

469    Vispirms jānorāda, ka prasītāja tikai apgalvo, ka esot pārkāpta Hartas 16. pantā nostiprinātā brīvība veikt uzņēmējdarbību un samērīguma princips, nesniedzot mērķtiecīgu argumentāciju attiecībā uz šiem principiem.

470    Tātad, ņemot vērā šā sprieduma 217. punktā minēto judikatūru, prasītājas iebildumi, ciktāl tie attiecas uz šo principu pārkāpumu, ir jānoraida.

471    Turklāt, lai gan prasītājas argumentācija ir jāsaprot tādējādi, ka tā faktiski apgalvo, ka VNV esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, attiecībā uz IAS riska rādītāju piešķirdama tai [konfidenciāli], ir jānorāda turpmākais.

472    Attiecībā uz IAS riska rādītāju VNV un Komisija precizēja, ka tādas “iestādes” ar lielu un sarežģītu bilanci kā prasītāja maksātnespēja varētu pilnībā izsmelt IAS līdzekļus atšķirībā no “iestāžu” ar mazāku un vienkāršāku bilanci maksātnespējas. Tātad risks, ka prasītājai būs jāizmanto VNF, ne vienmēr ir saistīts ar tās dalību IAS. Tomēr prasītāja nav iesniegusi pierādījumus, lai apstrīdētu šo apgalvojumu.

473    Būtu jāpiebilst, ka, lai apstrīdētu VNV veikto IAS riska rādītāja novērtējumu, prasītāja nevar atsaukties uz savu riska rādītāju izvērtējumu vai ECB statistikas datiem.

474    Pirmkārt, šis izvērtējums un šī statistika neattiecas uz visām “iestādēm”, kuru dati tika ņemti vērā, lai aprēķinātu prasītājas IAS riska rādītāju. Proti, prasītāja savā izvērtējumā sevi salīdzina tikai ar sešām citām “iestādēm” Vācijā. Savukārt, kā norādīts apstrīdētā lēmuma II pielikumā, VNV ir ņēmusi vērā datus par 1627 “iestādēm”, lai izveidotu IAS riska rādītāju grozus, balstoties uz savienības bāzi, un datus par 776 “iestādēm”, lai izveidotu ar IAS riska rādītāju grozus, balstoties uz valsts bāzi.

475    Tas ir attiecināms arī uz ECB statistiku. Tā attiecas tikai uz 113 “iestādēm”, proti, daļu no “iestādēm”, kuru datus VNV ņēma vērā, veidojot IAS riska rādītāja grozus.

476    Otrkārt, prasītājas veiktais izvērtējums un ECB statistikas dati attiecas uz faktoriem, kas nav būtiski IAS riska rādītāja svērumam.

477    Saskaņā ar Deleģētās regulas 2015/63 7. panta 4. punktu, nosakot IAS riska rādītāja svērumu, VNV jāņem vērā riska rādītājs “tirdzniecības darbības un ārpusbilances riska darījumi, atvasinātie instrumenti, sarežģītība un noregulējamība”, kas jāpiemēro attiecīgajai “iestādei” šīs deleģētās regulas 6. panta 5. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

478    Tomēr ne dažādie faktori prasītājas veiktajā riska rādītāju izvērtējumā, proti, pirmā līmeņa pamata kapitāla rādītājs,  kopējā pamata kapitāla rādītājs, TIER 1 kapitāla rādītājs, ienākumus nenesošu kredītu rādītājs [non‑performing loan quote (NPL)], seguma rādītājs, labvēlības perioda (forbearance) rādītājs un ienākumus nenesošu riska darījumu [non-performing exposures (NPE)] rādītājs, ne ECB statistikā iekļautie faktori, proti, kopējā kapitāla rādītājs, pirmā līmeņa kapitāla rādītājs un sviras rādītājs nav iekļauti Deleģētās regulas 2015/63 7. panta 4. punktā vai minētās Deleģētās regulas 6. panta 5. punkta a) apakšpunktā.

479    Tādēļ sestā pamata otrā daļa ir jānoraida.

c)      Par trešo daļu – Hartas 20. panta un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu

480    Prasītāja apgalvo, ka [konfidenciāli] korekcijas koeficienta piemērošana tai attiecībā uz IAS riska rādītāju radot nepamatotu nevienlīdzīgu attieksmi salīdzinājumā ar “iestādēm”, kas saņem [konfidenciāli] attiecībā uz IAS riska rādītāju, tādējādi apstrīdētajā lēmumā esot pārkāpts Hartas 20. pants un vienlīdzīgas attieksmes princips.

481    It īpaši dalība IAS esot apstāklis, kas visas attiecīgās “iestādes” padarot salīdzināmas, un nekāds objektīvs kritērijs nevarot pamatot atšķirīgu attieksmi pret dažādām “iestādēm” – tās pašas IAS dalībniecēm. Riska rādītājs “tirdzniecības darbības un ārpusbilances riska darījumi, atvasinātie instrumenti, sarežģītība un noregulējamība” neesot atbilstošs kritērijs, kā tas izklāstīts piektajā pamatā.

482    Turklāt korekcijas koeficienta [konfidenciāli] piešķiršana prasītājai esot acīmredzami neatbilstoša diferenciācija, ņemot vērā prasītājas maksātnespējas varbūtību, tās noregulējumu un VNF izmantošanu.

483    VNV šai argumentācijai nepiekrīt.

484    Pirmkārt, kā norādīts šā sprieduma 160.–163. punktā, prasītāja nevar apgalvot, ka visas “iestādes”, kas ietilpst vienā un tajā pašā IAS, atrodas salīdzināmā situācijā.

485    Otrkārt, kā norādīts šā sprieduma 165. punktā, elementi, kas attiecas uz riska rādītāju “tirdzniecības darbības un ārpusbilances riska darījumi, atvasinātie instrumenti, sarežģītība un noregulējamība” un tiek izmantoti, lai noteiktu IAS riska rādītāja svērumu starp dažādām “iestādēm”, kuras ietilpst vienā un tajā pašā IAS, ir objektīvi kritēriji, kas turklāt ir saderīgi ar vienu no VNM mērķiem, proti, rosināt “iestādes” izvēlēties mazāk riskantus darbības veidus.

486    Tātad, ņemot vērā 159. punktā minēto judikatūru, sestā pamata trešā daļa ir jānoraida.

d)      Par ceturto daļu – labas pārvaldības principa pārkāpumu

487    Ceturtajā daļā ir divi iebildumi.

1)      Par pirmo iebildumu, ciktāl VNV neesot pienācīgi pamatojusi apstrīdēto lēmumu

488    Prasītāja apgalvo, ka VNV apstrīdētajā lēmumā neesot pietiekami juridiski izskaidrojusi, pirmkārt, kāpēc ir lietderīgi izveidot trīs IAS riska rādītāja svēruma grozus, nevis, piemēram, divus vai piecus grozus un, otrkārt, kāpēc pirmā groza korekcijas koeficientam jābūt 5/9, bet otrā groza koeficientam – 7/9, lai “dažādotu dalības [IAS] ietekmi atbilstoši papildu faktoriem, kas saistīti ar “iestāžu” riska līmeni”.

489    VNV šai argumentācijai nepiekrīt.

490    Jānorāda, ka prasītāja būtībā atkārtoti min daļu no argumentiem, kurus tā ir izvirzījusi attiecībā uz 4. soli otrā pamata piektās daļas trešā iebilduma pamatojumam.

491    Tātad to pašu iemeslu dēļ, kas izklāstīti šā sprieduma 407.‑409. punktā, sestā pamata ceturtās daļas pirmais iebildums ir jānoraida.

2)      Par otro iebildumu, ciktāl VNV neesot izpildījusi savu izmeklēšanas pienākumu

492    Prasītāja apgalvo, ka, iekļaujot to [konfidenciāli] IAS riska rādītāja grozā, VNV neesot pilnīgi, rūpīgi un objektīvi ņēmusi vērā visus būtiskos faktus. VNV neesot pārbaudījusi, kā IAS, kuras dalībniece ir prasītāja, piešķirtā aizsardzība dod labumu tās dalībniecēm. Tāpat tā neesot pārbaudījusi, vai un cik lielā mērā Deleģētās regulas 2015/63 7. panta 4. punkts var pamatot groza izveidi un uz risku balstītas diferenciācijas veidošanu salīdzinājumā ar citām IAS, kurā ietilpst prasītāja, dalībniecēm. Tas ir attiecināms arī uz pārbaudi, vai un cik lielā mērā prasītājas riska profils un citi lietas apstākļi nepamatojot tās iekļaušanu labvēlīgākā grozā.

493    Šajos apstākļos VNV esot pieļāvusi arī kļūdas vērtējumā. Proti, iekļaušanas grozos process novedot pie kļūdainiem rezultātiem, it īpaši tad, ja tiek apvienotas divas “iestādes”, kas ietilpst vienā un tajā pašā IAS. Šādā gadījumā esot jāmaina citu “iestāžu” iekļaušana grozos, jo dažādos grozos būtu jāiekļauj mazāk “iestāžu”, savukārt noteicošie kritēriji, lai atzītu Deleģētās regulas 2015/63 6. panta 7. punktā minēto IAS riska rādītāju, nemainoties.

494    VNV šai argumentācijai nepiekrīt.

495    Hartas 41. pantā nostiprinātais labas pārvaldības princips uzliek Savienības iestādēm un struktūrām pienākumu rūpīgi un objektīvi pārbaudīt visus atbilstošos izskatāmās lietas nozīmīgos faktus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1991. gada 21. novembris, Technische Universität München, C‑269/90, EU:C:1991:438, 14. punkts, un 2009. gada 23. septembris, Igaunija/Komisija, T‑263/07, EU:T:2009:351, 99. punkts un tajā minētā judikatūra).

496    Izskatāmajā lietā, pirmkārt, jānorāda, ka VNV, nosakot IAS riska rādītāja svērumu, var ņemt vērā tikai Deleģētās regulas 2015/63 7. panta 4. punktā minētos elementus, proti, riska rādītāju “tirdzniecības darbības un ārpusbilances riska darījumi, atvasinātie instrumenti, sarežģītība un noregulējamība” šīs deleģētās regulas 6. panta 5. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

497    Otrkārt, VNV jāaprēķina IAS riska rādītājs, balstoties uz datiem, kurus “iestādes” ir nosūtījušas atbilstoši Deleģētās regulas 2015/63 14. pantam.

498    Šajos apstākļos VNV nevar pārmest, ka, aprēķinot prasītājas ex ante iemaksu, tā nav ņēmusi vērā tādus prasītājas minētos elementus kā šā sprieduma 492. punktā norādītie, kas nav paredzēti ne Deleģētās regulas 2015/63 7. panta 4. punktā, ne 14. pantā.

499    Treškārt, ir jānoraida iebildums par to, ka VNV esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, nosakot grozus IAS riska rādītāja svēruma vajadzībām.

500    Pirmkārt, no šā sprieduma 159.–165. punkta izriet, ka VNV varēja nošķirt IAS dalībnieces, lai izvērtētu dažādu “iestāžu” riska profilu to ex ante iemaksu aprēķināšanas nolūkā.

501    Otrkārt, no šajā spriedumā veiktās piektā pamata izvērtējuma izriet, ka VNV varēja veikt šo nošķiršanu, pamatojoties uz Deleģētās regulas 2015/63 7. panta 4. punktā noteikto kritēriju, saskaņā ar kuru tā veic IAS riska rādītāja svērumu, pamatojoties uz riska rādītāju “tirdzniecības darbības un ārpusbilances riska darījumi, atvasinātie instrumenti, sarežģītība un noregulējamība”.

502    Visbeidzot prasītāja nav iesniegusi Vispārējai tiesai nevienu konkrētu pierādījumu, lai apstrīdētu šā kritērija piemērošanu.

503    Ceturtkārt, kā būtībā paskaidroja VNV, un prasītāja to nav apstrīdējusi, ja divas “iestādes”, kas ietilpst vienā un tajā pašā IAS, apvienojas, samazinās to “iestāžu” skaits, kas jāiekļauj IAS riska rādītāja svēršanai izveidotajos grozos, un šis elements automātiski tiek ņemts vērā pēdējā minētā riska rādītāja galīgajā aprēķinā, ar nosacījumu, ka šī apvienošanās ir notikusi pirms Deleģētās regulas 2015/63 14. pantā minētā pārskata gada beigām.

504    Tādēļ sestā pamata ceturtā daļa ir jānoraida.

e)      Secinājums par sesto pamatu

505    Ņemot vērā iepriekš minēto, sestais pamats ir jānoraida.

5.      Par astoto pamatu – Hartas 16. un 52. panta pārkāpumu korekcijas koeficienta nepiemērotības dēļ 

506    Prasītāja apgalvo, ka tai piemērotie korekcijas reizinātāji, proti, reizinātājs, kas tai tika piemērots, aprēķinot tās ex ante iemaksu, balstoties uz savienības bāzi, un reizinātājs, kas piemērots, aprēķinot šo iemaksu, balstoties uz valsts bāzi, neatbilstot tās riska profilam, tādējādi apstrīdētajā lēmumā esot pārkāpts Hartas 16. pantā un tās 52. panta 1. punktā nostiprinātais samērīguma princips.

507    Prasītāja it īpaši norāda, ka tai esot laba kapitalizācija un pozitīvs riska profils. Tātad tās noregulējuma iespējamība esot niecīga. Tas it īpaši izrietot no tās veiktā izvērtējuma rezultātiem, kā arī ECB statistikas, balstoties uz 2019. gadā pieejamo informāciju.

508    Turklāt attiecībā uz IAS riska rādītāju VNV neesot norādījusi prasītājai objektīvu pamatojumu tās iekļaušanai [konfidenciāli] grozā, neraugoties uz to, ka IAS, kurā tā ietilpst, nodrošina pilnīgu aizsardzību. Tas izraisot ex ante iemaksu [konfidenciāli], līdz ar to apstrīdētajā lēmumā esot pārkāpts Hartas 16. pants, samērīguma princips un Hartas 20. pants.

509    VNV šai argumentācijai nepiekrīt.

510    Iesākumā jākonstatē, ka prasītāja atsaucas tikai uz Hartas 16. un 20. pantā nostiprināto principu un samērīguma principa pārkāpumiem, neizvirzot nekādu mērķtiecīgu argumentāciju attiecībā uz šiem principiem.

511    Tātad, ņemot vērā šā sprieduma 217. punktā minēto judikatūru, prasītājas arguments, ciktāl tajā tā apgalvo, ka esot pārkāpti minētie principi, ir jānoraida.

512    Turklāt, ja šis arguments ir jāsaprot tādējādi, ka prasītāja faktiski apgalvo, ka, aprēķinot tās korekcijas reizinātājus, VNV ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ir jānorāda turpmākais.

513    Pirmkārt, iebildums par to, ka VNV saistībā ar IAS riska rādītāju iekļāva prasītāju nepareizā grozā, ir jānoraida to pašu iemeslu dēļ, kas izklāstīti šā sprieduma 500.–502. punktā.

514    Otrkārt, prasītāja nevar balstīties uz savu riska rādītāju izvērtējumu, lai apstrīdētu savu korekcijas reizinātāju aprēķinu. Pirmkārt, no apstrīdētā lēmuma 112. punkta izriet, ka, aprēķinot ex ante iemaksas, VNV ņēma vērā sešpadsmit riska rādītājus. Tomēr prasītājas izvērtējums attiecas tikai uz vienu no šiem sešpadsmit rādītājiem, proti, uz pirmā līmeņa pamata kapitāla rādītāju. Savā izvērtējumā prasītāja sevi salīdzina ar sešām citām “iestādēm” Vācijā. Savukārt, kā izriet no apstrīdētā lēmuma II pielikuma, VNV, aprēķinot tās ex ante iemaksu, balstoties uz savienības bāzi, ņēma vērā datus par 1627 “iestādēm” un, aprēķinot šo iemaksu, balstoties uz valsts bāzi, datus par 776 “iestādēm”.

515    Tāpat prasītāja nevar balstīties uz ECB statistiku, lai apstrīdētu tās korekcijas reizinātāju aprēķinu. Pirmkārt, šī statistika attiecas tikai uz diviem no 16 riska rādītājiem, kurus VNV ņēma vērā, aprēķinot ex ante iemaksas, proti, “pirmā līmeņa pamata kapitāla rādītāju” un sviras rādītāju. Otrkārt, minētie statistikas dati attiecas tikai uz 113 “iestādēm”, proti, tikai daļu no “iestādēm”, kuru datus VNV ņēma vērā šajā aprēķinā.

516    Ņemot vērā iepriekš minēto, astotais pamats ir jānoraida.

6.      Par devīto pamatu – Hartas 16., 20., 41. un 52. panta pārkāpumu acīmredzamu kļūdu vērtējumā dēļ

517    Prasītāja apgalvo, ka VNV neesot ievērojusi savu rīcības brīvību un tādējādi esot pārkāpusi Hartas 16., 20. un 41. pantu, kā arī tās 52. pantā nostiprināto samērīguma principu, jo, aprēķinot ex ante iemaksas, tā esot pieļāvusi vairākas acīmredzamas kļūdas vērtējumā.

518    Pirmkārt, VNV neesot pienācīgi ņēmusi vērā vai noteikusi:

–        prociklisku iemaksu iespējamo ietekmi uz “iestāžu” finansiālo stāvokli, kad tā noteica Regulas Nr. 806/2014 69. panta 2. punktā paredzēto gada mērķapjomu;

–        riska rādītāju “tirdzniecības darbības un ārpusbilances riska darījumi, atvasinātie instrumenti, sarežģītība un noregulējamība”;

–        IAS riska rādītāju;

–        riska rādītāju svērumu pārrēķināšanu riska pīlāra ietvaros dažu riska rādītāju nepiemērošanas gadījumā.

519    Otrkārt, riska rādītāji, kā arī korekcijas koeficienti saskaņā ar Deleģēto regulu 2015/63 ļaujot izveidot grozus un veikt pārgrupēšanu grozos, kas prasītājai radot acīmredzami nepamatotu, nesamērīgu un diskriminējošu slogu. Kā norādīts septītajā pamatā, šīs deleģētās regulas I pielikuma dēļ rodoties situācija, kurā pirmajam un pēdējam grozam maksimālo un minimālo lielumu diapazons ir nesamērīgi plašs, vairāki grozi paliek tukši, savukārt citos grozos ir acīmredzami pārmērīgs “iestāžu” skaits. Šajā ziņā VNV neesot ievērojusi savu rīcības brīvību un neesot veikusi ex ante iemaksu pielāgošanu, kā to prasa vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma princips.

520    VNV šai argumentācijai nepiekrīt.

521    Vispirms jākonstatē, ka prasītāja tikai atsaucas uz Hartas 16., 20. un 41. pantā nostiprināto principu, kā arī tās 52. pantā paredzētā samērīguma principa pārkāpumiem, nesniedzot neatkarīgu un mērķtiecīgu argumentāciju attiecībā uz šiem principiem.

522    Tātad, ņemot vērā šā sprieduma 217. punktā minēto judikatūru, prasītājas arguments, ciktāl tajā tā apgalvo, ka esot pārkāpti minētie principi, ir jānoraida.

523    Turklāt, ciktāl prasītāja apgalvo, ka VNV esot pieļāvusi acīmredzamas kļūdas vērtējumā, veidojot grozus un šajos grozos iekļaujot “iestādes”, šis iebildums nav pamatots ar konkrētiem argumentiem. It īpaši prasītāja neprecizē, kā VNV piešķirtā rīcības brīvība ir saistīta ar šā sprieduma 518. punktā minētajiem faktoriem, ne arī to, kā konkrēti VNV bija jāņem vērā šie faktori.

524    Tāpat, lai gan prasītāja pārmet VNV, ka tā neesot veikusi “nepieciešamās individuālās korekcijas [attiecībā uz Deleģētās regulas 2015/63 I pielikuma sadaļas “2. solis” piemērošanas rezultātiem], kas atbilst vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principam”, tā neprecizē šādu korekciju raksturu un rezultātus.

525    Visbeidzot prasītāja ir izvirzījusi neskaidrus argumentus attiecībā uz binning metodi. Pirmkārt, atsaucoties uz saviem septītajā pamatā izvirzītajiem argumentiem, tā apgalvo, ka VNV neesot ņēmusi vērā, ka, piemērojot 2. soli, pirmajā un pēdējā grozā tika iegūts nesamērīgi liels skaitlis, ka vairākos grozos nebija nevienas “iestādes” un ka pirmajos grozos bija acīmredzami liels “iestāžu” skaits. Tādējādi, izvirzot savu iebildumu, prasītāja norāda, ka, tāsprāt, binning metode neesot saderīga ar augstāka juridiskā spēka tiesību normām, tomēr šā pamata ietvaros tā neceļ iebildi par prettiesiskumu. Tomēr uz šādu izņēmumu ir skaidri jāatsaucas, lai akta autors varētu aizstāvēt tā tiesiskumu (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2009. gada 20. janvāris, Sack/Komisija, C‑38/08 P, EU:C:2009:21, 21. un 22. punkts. Otrkārt, prasītāja pārmet VNV, ka tā esot pārkāpusi Deleģētās regulas 2015/63 I pielikuma prasības to pašu iemeslu dēļ. Šajos apstākļos Tiesa nevar precīzi noteikt, kāds ir prasītājas šajā ziņā izvirzīto argumentu tvērums, un spriest par to pamatotību.

526    Tātad, ņemot vērā iepriekš minēto, devītais pamats ir jānoraida.

7.      Par vienpadsmito pamatu – Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punkta pārkāpumu un Regulas Nr. 806/2014 69. un 70. panta nesaderību ar augstāka juridiska spēka tiesību normām

527    Nav strīda par to, ka vienpadsmito pamatu prasītāja pirmo reizi izvirzīja replikas rakstā. Neraugoties uz to, tā uzskata, ka šis pamats esot pieņemams, jo tas ir balstīts uz faktiskiem un tiesiskiem apstākļiem, kas radušies tiesvedības laikā. Proti, elements, kas ir vajadzīgs, lai saprastu, vai gada mērķapjoms pārsniedz Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punktā paredzētos 12,5 % no galīgā mērķapjoma, tai esot darīts zināms VNV 2022. gada 11. aprīļa Lēmumā SRB/ES/2022/18 par 2022. gada ex ante iemaksu VNF aprēķinu.

528    VNV apgalvo, pirmkārt, ka šis iebildums esot nepieņemams, jo ir novēlots, un, otrkārt, tas būtu jānoraida pēc būtības.

529    Atbilstoši Reglamenta 84. panta 1. punktam tiesvedības laikā nav atļauts izvirzīt jaunus pamatus, izņemot gadījumus, kad šie pamati ir saistīti ar tādiem tiesiskiem vai faktiskiem apstākļiem, kas kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā, vai kad tie tieši vai netieši papildina pieteikumā par lietas ierosināšanu iepriekš izvirzītu pamatu un tiem ar to ir cieša saikne (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 5. oktobris, HeidelbergCement un Schwenk Zement/Komisija, T‑380/17, EU:T:2020:471, 87. punkts un tajā minētā judikatūra).

530    Tomēr, pirmkārt, nav strīda par to, ka VNV šā sprieduma 326. punktā minētajā apraksta lapā norādīja tās prognozēto galīgā mērķapjoma summu diapazonā no 70 līdz 75 miljardiem EUR, lai noteiktu ex ante iemaksas par 2021. gada iemaksu periodu. Otrkārt, no prasības pieteikuma izriet, ka prasītāja varēja iepazīties ar šo lapu pirms prasības celšanas, jo tā atsaucas uz to savā otrā pamata pamatojumam izvirzītajā argumentācijā.

531    Šajos apstākļos prasītāja nevar apgalvot, ka faktiskie apstākļi, uz kuriem tā atsaucas vienpadsmitā pamata pamatojumam un kuri attaisnojot šā pamata izvirzīšanu replikas stadijā, prasības celšanas brīdī tai vēl nebija zināmi.

532    Turklāt prasītāja nav apgalvojusi, ka šis pamats papildina iepriekš izvirzīto pamatu.

533    Šajos apstākļos vienpadsmitais pamats ir jānoraida kā nepieņemams.

534    Turklāt, pieņemot, ka vienpadsmitais pamats būtu pieņemams, Vispārējā tiesa nevarētu izvērtēt tā pamatotību. Kā izriet no 308.–340. punkta, apstrīdētajā lēmumā nav norādīts pamatojums attiecībā uz gada mērķapjoma noteikšanu 2021. gada iemaksu periodam, un šā iemesla dēļ tas ir jāatceļ. Turklāt šāda pamatojuma neesamība liedz Vispārējai tiesai pārbaudīt vienpadsmitā pamata pamatotību.

C.      Secinājumi

535    No visa iepriekš minētā izriet, ka otrā pamata trešā daļa ir pamatota, bet pārējās šā pamata daļas, kā arī visi pārējie pamati ir jānoraida. Tā kā otrā pamata trešā daļa pati par sevi var pamatot apstrīdētā lēmuma atcelšanu, šis lēmums ir jāatceļ, ciktāl tas attiecas uz prasītāju.

V.      Par sprieduma iedarbības laikā ierobežošanu

536    Apstrīdētā lēmuma atcelšanas gadījumā VNV lūdz Vispārējā tiesai atstāt spēkā tā iedarbību līdz brīdim, kad tas tiks aizstāts, vai vismaz sešus mēnešus no dienas, kad spriedums kļūs galīgs.

537    Prasītāja tiesas sēdē būtībā norādīja, ka tā neiebilst pret šo lūgumu, ciktāl apstrīdētais lēmums tiks atcelts būtisko procesuālo noteikumu pārkāpuma dēļ.

538    Jāatgādina, ka atbilstoši LESD 264. panta otrajai daļai Savienības tiesa, ja tā uzskata par vajadzīgu, var noteikt, kuras no atceltā tiesību akta sekām jāuzskata par galīgām.

539    Šajā ziņā no judikatūras izriet, ka, ņemot vērā iemeslus, kas attiecas uz tiesisko drošību, šāda tiesību akta sekas var atstāt spēkā it īpaši tad, ja tā atcelšanas tūlītēja ietekme izraisītu nopietnu nelabvēlīgu ietekmi un ja apstrīdētā tiesību akta likumība ir apstrīdēta nevis tā mērķa vai satura dēļ, bet tāpēc, ka ir noticis būtisku procedūras noteikumu pārkāpums (skat. spriedumu, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 175. punkts un tajā minētā judikatūra).

540    Šajā lietā apstrīdētais lēmums tika pieņemts, pārkāpjot būtiskus procedūras noteikumus. Savukārt Vispārējā tiesa šajā tiesvedībā nav konstatējusi kļūdu, kas ietekmētu šā lēmuma tiesiskumu.

541    Turklāt atbilstoši tam, ko nospriedusi Tiesa 2021. gada 15. jūlija spriedumā Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, (C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 177. punkts), jākonstatē, ka, ja apstrīdētais lēmums tiktu atcelts, neparedzot tā seku uzturēšanu spēkā līdz brīdim, kad tas tiks aizstāts ar jaunu aktu, tiktu apdraudēta Direktīvas 2014/59, Regulas Nr. 806/2014 un Deleģētās regulas 2015/63 – kuras veido banku savienības būtisku elementu, kas veicina eurozonas stabilitāti, – īstenošana.

542    Šādos apstākļos apstrīdētā lēmuma – ciktāl tas attiecas uz prasītāju – sekas ir jāatstāj spēkā, līdz saprātīgā termiņā, kas nepārsniedz sešus mēnešus no šā sprieduma pasludināšanas dienas, stāsies spēkā jauns VNV lēmums, ar kuru tiks noteikta prasītājas ex ante iemaksa VNF par 2021. gada iemaksu periodu.

VI.    Par tiesāšanās izdevumiem

543    Saskaņā ar Reglamenta 134. panta 1. punktu lietas dalībniekam, kam nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā spriedums ir nelabvēlīgs VNV, ir jāpiespriež tai segt savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus atbilstoši prasītājas prasījumiem.

544    Saskaņā ar Reglamenta 138. panta 1. punktu Komisija savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      Atcelt Vienotās noregulējuma valdes (VNV) 2021. gada 14. aprīļa Lēmumu SRB/ES/2021/22 par 2021. gada ex ante iemaksu Vienotajā noregulējuma fondā aprēķinu, ciktāl tas attiecas uz Landesbank Baden‑Württemberg.

2)      Lēmuma SRB/ES/2021/22 – ciktāl tas attiecas uz Landesbank Baden‑Württemberg – sekas paliek spēkā, līdz saprātīgā termiņā, kas nepārsniedz sešus mēnešus no šā sprieduma pasludināšanas dienas, stāsies spēkā jauns VNV lēmums, ar kuru tiks noteikta tās 2021. gada ex ante iemaksa Vienotajā noregulējuma fondā.

3)      VNV sedz savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzina Landesbank Baden‑Württemberg tiesāšanās izdevumus.

4)      Eiropas Komisija savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2023. gada 20. decembrī.

[Paraksti]

Satura rādītājs

I. Tiesvedības priekšvēsture

II. Apstrīdētais lēmums

III. Lietas dalībnieku prasījumi

IV. Juridiskais vērtējums

A. Par iebildi par Deleģētās regulas 2015/63 4.–9. un 20. panta, kā arī I pielikuma prettiesiskumu

1. Par ceturto pamatu – iebildi par Deleģētās regulas 2015/63 4.–9. panta, kā arī I pielikuma prettiesiskumu, ciktāl tajos neesot ievēroti efektīvas tiesību aizsardzības tiesā un tiesiskās drošības principi

a) Par pirmo daļu – apgalvoto efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa pārkāpumu

b) Par otro daļu – apgalvoto tiesiskās drošības principa pārkāpumu

1) Par pirmo iebildumu – par to, ka Deleģētās regulas 2015/63 4.–9. pants, kā arī I pielikums neļaujot “iestādēm” iepriekš aprēķināt to ex ante iemaksas

2) Par otro iebildumu, kurā apgalvots, ka Komisija esot varējusi noteikt citu ex ante iemaksu aprēķina metodi

3) Par trešo iebildumu – Regulas 2016/1011 12. panta pārkāpumu

c) Secinājumi par ceturto pamatu

2. Par piekto pamatu – iebildi par Deleģētās regulas 2015/63 7. panta 4. punkta otrās daļas prettiesiskumu, jo ar to esot pārkāptas vairākas augstāka juridiskā spēka normas

a) Par pirmo daļu – Deleģētās regulas 2015/63 7. panta 4. punkta otrās daļas nesaderību ar Direktīvas 2014/59 103. panta 7. punkta h) apakšpunktu un Regulas Nr. 575/2013 113. panta 7. punktu

b) Par otro daļu – Deleģētās regulas 2015/63 7. panta 4. punkta otrās daļas nesaderību ar “prasību par riskam pielāgotu iemaksas aprēķinu” un vienlīdzīgas attieksmes principu

1) Par pirmo iebildumu – “prasības par riskam pielāgotu iemaksas aprēķinu” pārkāpumu

2) Par otro iebildumu – vienlīdzīgas attieksmes principa neievērošanu

c) Par trešo daļu – Deleģētās regulas 2015/63 7. panta 4. punkta otrās daļas nesaderību ar tiesiskās drošības principu

d) Par ceturto daļu – Deleģētās regulas 2015/63 7. panta 4. punkta otrās daļas nesaderību ar prasību pilnībā ņemt vērā lietas faktiskos apstākļus

e) Secinājumi par piekto pamatu

3. Par septīto pamatu – iebildi par Deleģētās regulas 2015/63 6., 7. un 9. panta, kā arī I pielikuma prettiesiskumu, ciktāl tie pārkāpjot vairākas augstāka juridiskā spēka tiesību normas

4. Par desmito pamatu – Deleģētās regulas 2015/63 20. panta 1. punkta pirmā un otrā teikuma prettiesiskumu, ciktāl tie pārkāpjot Direktīvas 2014/59 103. panta 7. punktu un “prasību par riskam pielāgotu iemaksas aprēķinu”

B. Par pamatiem, kas attiecas uz apstrīdētā lēmuma tiesiskumu

1. Par pirmo pamatu – Regulas Nr. 806/2014 81. panta 1. punkta, lasot to kopsakarā ar Regulas Nr. 1/58 3. pantu, pārkāpumu

2. Par otro pamatu – pamatojuma nesniegšanu

a) Ievadapsvērumi

b) Par pirmo daļu – apstrīdētā lēmuma autentisko valodas versiju

c) Par otro daļu – ex ante iemaksu aprēķina pamatojuma sarežģītību

d) Par sesto daļu – citu “iestāžu” datu neizpaušanu

e) Par trešo daļu – gada mērķapjoma pamatojumu

f) Par ceturto daļu – gada pamatiemaksas nepietiekamu pamatojumu

g) Par piekto daļu – pamatojumu par gada pamatiemaksas pielāgošanu atbilstoši riskam

1) Par pirmo iebildumu – neiespējamību pārbaudīt, vai visām attiecīgajām “iestādēm” ir jāveic atbilstoši riska profilam pielāgota iemaksa

2) Par otro iebildumu – riska rādītāja “tirdzniecības darbības un ārpusbilances riska darījumi, atvasinātie instrumenti, sarežģītība un noregulējamība” ņemšanu vērā

3) Par trešo iebildumu – gada pamatiemaksas pielāgošanas atbilstoši prasītājas riska profilam 1.–6. soļa pamatojumu

i) 1. solis

ii) 2. solis

iii) 3. solis

iv) 4. solis

v) 5. solis

vi) 6. solis

h) Par septīto daļu – nepublicētu starplēmumu esamību

i) G – Secinājumi par otro pamatu

3. Par trešo pamatu – tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu apstrīdētā lēmuma nepārbaudāmības dēļ

4. Par sesto pamatu – vairāku primāro un atvasināto tiesību normu pārkāpumu, piemērojot prasītājai IAS riska reizinātāju

a) Par pirmo pamatu – Regulas Nr. 575/2013 113. panta 7. punkta un Direktīvas 2014/59 103. panta 7. punkta h) apakšpunkta pārkāpumu

b) Par otro daļu – Hartas 16. panta un samērīguma principa pārkāpumu

c) Par trešo daļu – Hartas 20. panta un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu

d) Par ceturto daļu – labas pārvaldības principa pārkāpumu

1) Par pirmo iebildumu, ciktāl VNV neesot pienācīgi pamatojusi apstrīdēto lēmumu

2) Par otro iebildumu, ciktāl VNV neesot izpildījusi savu izmeklēšanas pienākumu

e) Secinājums par sesto pamatu

5. Par astoto pamatu – Hartas 16. un 52. panta pārkāpumu korekcijas koeficienta nepiemērotības dēļ

6. Par devīto pamatu – Hartas 16., 20., 41. un 52. panta pārkāpumu acīmredzamu kļūdu vērtējumā dēļ

7. Par vienpadsmito pamatu – Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punkta pārkāpumu un Regulas Nr. 806/2014 69. un 70. panta nesaderību ar augstāka juridiska spēka tiesību normām

C. Secinājumi

V. Par sprieduma iedarbības laikā ierobežošanu

VI. Par tiesāšanās izdevumiem

*      Tiesvedības valoda – vācu.