Lieta T‑39/21

PP u.c.

pret

Eiropas Parlamentu

Vispārējās tiesas (septītā palāta paplašinātā sastāvā) 2023. gada 19. aprīļa spriedums

Civildienests – Ierēdņi – Ar Covid‑19 pandēmiju saistītā veselības krīze – Lēmums, ar kuru atļauj strādāt nepilnu darba laiku, lai rūpētos par tuviniekiem ārpus dienesta vietas – Iespējas veikt pilna laika tāldarbu ārpus darba vietas neesamība – Kļūdas pirmstiesas procedūrā – Lēmums, ar kuru apmierināts pieteikums par nepilna darba laika darbu – Intereses celt prasību neesamība – Nepieņemamība – Atalgojums – Ekspatriācijas pabalsta izmaksas apturēšana – Civildienesta noteikumu 62. un 69. pants – Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta pārkāpums

  1. Tiesvedība – Pieteikums par lietas ierosināšanu – Formas prasības – Strīda priekšmeta noteikšana – Pamatu identificēšana pēc būtības un nevis pēc formālas kvalifikācijas

    (Tiesas statūtu 21. pants; Vispārējās tiesas Reglamenta 76. panta d) punkts)

    (skat. 57. un 58. punktu)

  2. Ierēdņu celta prasība – Iebilde par prettiesiskumu – Netieši izvirzīta iebilde – Pieņemamība – Nosacījumi

    (LESD 277. pants, Civildienesta noteikumu 91. pants)

    (skat. 58. punktu)

  3. Ierēdņu celta prasība – Interese celt prasību – Prasība, kas prasītājam var dot labumu – Prasība, kas celta pret aktu, ar kuru ir apmierināts prasītāja lūgums – Nepieņemamība – Psiholoģiska spiediena rezultātā iesniegts lūgums – Iestādes ārpuslīgumiskā atbildība – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Pieņemamība – Nosacījumi

    (Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punkts)

    (skat. 67.–71. punktu)

  4. Eiropas Parlaments – Pilnvaras – Iekšēja organizācija – Parlamenta ģenerālsekretāra pilnvaras vadīt Sekretariātu – Apjoms – Kompetence pieņemt iekšēju direktīvu, kas atkāpjas no Civildienesta noteikumu normām – Izslēgšana

    (Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punkts; Parlamenta Reglamenta 234. panta 2. punkts)

    (skat. 93. punktu)

  5. Ierēdņi – Atalgojums – Ekspatriācijas pabalsts – Priekšmets – Pastāvīgā dzīvesvieta darba vietas dalībvalstī atskaites laikposmā – Administrācijas iespēja pagaidu tāldarba veikšanas gadījumā ārpus dienesta vietas apturēt maksājumus veselības krīzes kontekstā – Izslēgšana

    (Civildienesta noteikumu 20. un 69. pants un VII pielikuma 4. panta 1. punkts)

    (skat. 94.–108. punktu)

Rezumējums

Ņemot vērā Covid‑19 pandēmijas straujo attīstību, 2020. gada martā Eiropas Parlamenta ģenerālsekretārs (turpmāk tekstā – “ģenerālsekretārs”) pieņēma vairākus iekšējus lēmumus par tā ierēdņu un darbinieku darba apstākļiem. Darbiniekiem, kuru fiziska klātbūtne telpās nebija absolūti nepieciešama, tika piemērots obligātais tāldarba režīms 70 % apmērā, kas vēlāk tika palielināts līdz 100 %.

2020. gada 31. martā ģenerālsekretārs pieņēma jaunu lēmumu par pagaidu nepilna darba laika darbu ārpus dienesta vietas ģimenes apstākļu dēļ, reaģējot uz Covid‑19 pandēmiju ((turpmāk tekstā – “ģenerālsekretāra lēmums”). No tā izrietēja, ka par laikposmu, uz kuru saskaņā ar šo lēmumu attiecas atļauja strādāt nepilnu darba laiku, konkrētais Parlamenta darbinieks nesaņems Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) VII pielikuma 4. pantā paredzēto ekspatriācijas pabalstu, uz kuru viņam parasti bija tiesības.

Vairāki Parlamenta ierēdņi, kuri bija pieprasījuši un saņēmuši atļauju strādāt nepilnu darba laiku ārpus savas dienesta vietas, pamatojoties uz ģenerālsekretāra lēmumu, bet kuri uzskatīja, ka ir bijuši spiesti to darīt, cēla prasību būtībā atcelt lēmumus, ar kuriem viņiem tika piešķirta šī atļauja, kā arī lēmumus, ar kuriem tika apturēta ekspatriācijas pabalsta izmaksa attiecīgajā laikposmā.

Vispārējā tiesa, lemjot paplašinātā sastāvā, prasību daļēji apmierina un atceļ lēmumus par ekspatriācijas pabalsta izmaksas apturēšanu, pamatojoties uz to, ka tiem nav juridiska pamata. Spriedumā Vispārējā tiesa pirmo reizi lemj par iespēju apturēt ekspatriācijas pabalstu ierēdņiem un darbiniekiem, kuri īslaicīgi vairs nedzīvo savā dienesta vietā ārkārtas apstākļos, kas saistīti ar Covid‑19 pandēmiju, un šajā kontekstā pirmo reizi interpretē Civildienesta noteikumu 20. pantu, kurā ir paredzēts šādas dzīvesvietas pienākums.

Vispārējās tiesas vērtējums

Pirmkārt, attiecībā uz prasījumu atcelt lēmumus, ar kuriem ir atļauts strādāt nepilnu darba laiku, pieņemamību Vispārējā tiesa izvērtē prasītāju interesi celt prasību, ņemot vērā savu judikatūru, saskaņā ar kuru apstrīdētā akta atcelšanai ir jābūt tādai, kas var radīt priekšrocības personai, kura ceļ prasību.

Šajā lietā attiecīgie lēmumi tika pieņemti pēc prasītāju lūguma, lai viņi varētu pievienoties saviem tuviniekiem ārpus savas dienesta vietas. Tā kā Parlaments ir apmierinājis attiecīgo prasītāju lūgumus, viņiem nebija intereses lūgt atcelt lēmumus, ar kuriem ir atļauts strādāt nepilnu darba laiku, līdz ar to viņu prasījumi šajā ziņā ir jānoraida kā nepieņemami.

Šajā ziņā, lai gan patiešām nebija neviena Parlamenta ģenerālsekretāra lēmuma, ar kuru ierēdņiem būtu dota iespēja iesniegt lūgumu par pilna laika darbu ārpus viņu dienesta vietas, prasītājiem šajā ziņā tomēr bija iespēja vērsties iecēlējinstitūcijā ar tiešu lūgumu, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktu, izklāstot sava lūguma īpašos iemeslus.

Ja prasītāji vēlas pārmest Parlamentam, ka tas uz viņiem ir izdarījis psiholoģisku spiedienu, lai viņi lūdz piemērot ģenerālsekretāra 2020. gada 31. marta lēmumu, šāds spiediens būtu Parlamenta rīcība, kurai nav lēmuma rakstura, ko prasītāji var apstrīdēt prasībā par zaudējumu atlīdzību, ievērojot Civildienesta noteikumu 90. pantā paredzēto pirmstiesas procedūru.

Otrkārt, attiecībā uz prasījumiem atcelt lēmumus par ekspatriācijas pabalsta izmaksas apturēšanu Vispārējā tiesa secina, ka ģenerālsekretāra lēmumā šī paredzētā pabalsta izmaksas apturēšana ir pretrunā Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punktam.

Proti, Civildienesta noteikumu 69. pantā paredzētā ekspatriācijas pabalsta, kura piešķiršanas kārtība ir precizēta minēto noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punktā, mērķis ir kompensēt īpašas izmaksas un nelabvēlīgus apstākļus, kas rodas ierēdņiem, stājoties darbā Savienībā, kuriem šī iemesla dēļ ir jāmaina dzīvesvieta no savas valsts uz darba vietas valsti un jāintegrējas jaunā vidē. Tas tiek piešķirts kā kompensācija par materiālajiem izdevumiem un morāla rakstura neērtībām, kas izriet no tā, ka ierēdnis atrodas tālu no savas izcelsmes vietas un parasti uztur ģimenes attiecības ar savu izcelsmes reģionu. Šajā ziņā ekspatriācijas pabalsta izmaksa izņēmuma apstākļos saistībā ar Covid‑19 pandēmiju nekādi nezaudē savu jēgu, ja ierēdnis ārpus savas dienesta vietas strādā īsu laika posmu, kurā viņš turpina segt izdevumus saistībā ar savu dzīvesvietu minētajā dienesta vietā, piemēram, īres maksu vai kredīta atmaksu, rēķinus par elektroenerģiju, ūdeni vai kopīpašuma uzturēšanu. Šādos apstākļos viņam šie izdevumi ir jāsedz tāpēc, ka īpašajai atļaujai strādāt ārpus dienesta vietas ir pagaidu raksturs, kuras ilgumu neviens nevar paredzēt.

Protams, ekspatriācijas pabalsta piešķiršana atbilstoši Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punktam ir nesaraujami saistīta ar Savienības ierēdņu dzīvesvietas pienākumu, kas paredzēts Civildienesta noteikumu 20. pantā, saskaņā ar kuru, no vienas puses, ikvienam ierēdnim ir jādzīvo sava dienesta vietā vai tādā attālumā, ka tas netraucē veikt savus pienākumus, un, no otras puses, ierēdnim jāpaziņo iecēlējinstitūcijai sava adrese un nekavējoties jāinformē par jebkādām tās izmaiņām.

Tomēr Civildienesta noteikumu 20. pants ir jālasa kopā ar Civildienesta noteikumu 55. panta 1. punktu, saskaņā ar kuru aktīvā dienestā esošie ierēdņi vienmēr ir savas iestādes rīcībā. No tā izriet, ka ierēdnim, kurš nedzīvo savā dienesta vietā, tomēr ir jābūt spējīgam jebkurā brīdī ierasties savā darba vietā atbilstoši viņam piemērojamajiem noteikumiem darba organizācijas jomā, lai tur veiktu viņam dienesta interesēs uzticētos uzdevumus. Tomēr ārkārtas apstākļos, kas saistīti ar Covid‑19 pandēmiju, kad iekšējie noteikumi par tāldarbu un darbinieku fizisku klātbūtni attiecīgās iestādes telpās uz laiku vairs nav piemērojami un kad visi darbinieki, kuru klātbūtne netiek uzskatīta par nepieciešamu, obligāti ir pilna laika tāldarbā, pienākuma par dzīvesvietu savā dienesta vietā neievērošana nevar pamatot ekspatriācijas pabalsta izmaksas apturēšanu.

Turklāt Civildienesta noteikumos nav nevienas normas, kas paredzētu iespēju Savienības iestādei, organizācijai vai struktūrai apturēt ekspatriācijas pabalsta izmaksu pat ārkārtas apstākļos, piemēram, saistībā ar Covid‑19 pandēmiju. Ar šādu pamatojumu šādu izmaksas apturēšanu, kas paredzēta ģenerālsekretāra lēmumā, Vispārējā tiesa atzīst par prettiesisku.