Apelācijas sūdzība, ko 2021. gada 25. novembrīFrédéric Jouvin iesniedza par Vispārējās tiesas (astotā palāta) 2021. gada 26. aprīļa rīkojumu lietā T-472/20 un T-472/20 JA II Jouvin/Komisija

(Lieta C-719/21 P)

(2022/C 64/34)

Tiesvedības valoda – franču

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzējs: Frédéric Jouvin (pārstāvis: L. Bôle-Richard, advokāts)

Otra lietas dalībniece: Eiropas Komisija

Prasījumi

Apelācijas sūdzības iesniedzēja prasījumi Tiesai ir šādi:

—	atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2021. gada 26. aprīļa rīkojumu lietā T-472/20 un T-472/20 AJ II Jouvin/Komisija, ciktāl ar to prasība ir noraidīta kā juridiski pilnīgi nepamatota;

—	atzīt par pamatotiem pirmajā instancē izvirzītos prasījumus un nodot lietu atpakaļ Komisijai;

—	piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Apelācijas sūdzības pamatošanai apelācijas sūdzības iesniedzējs izvirza trīs pamatus.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējās tiesas vērtējumam nodoto faktu kvalifikācija ir acīmredzami kļūdaina un ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu attiecībā uz pierādījuma satura konstatējumu un tiesību kļūdu attiecībā uz nepieciešamo ierādījumu līmeni. Apelācijas sūdzības iesniedzēja ieskatā, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, nepareizi kvalificējot tās vērtējumam nodotos faktus. Proti, Vispārējā tiesa uzskatot, ka ļoti lielais pārkāpēju skaits neliek apšaubīt Komisijas izdarīto konstatējumu par to, ka nav pierādīta kolūzija starp apelācijas sūdzības iesniedzēja sūdzībā minētajiem uzņēmumiem. Taču pārkāpēju lielā un eksponenciāli pieaugošā skaita konstatējuma nolūks esot pierādīt, ka pastāv kolūzija, bet gan parādoties kā tās sekas.

Apelācijas sūdzības iesniedzējs esot sniedzis šīs kolūzijas pierādījumu, kas liecinot par to, ka ar standartizācijas darbos iesaistītajiem uzņēmumiem jau iepriekš notika saziņa nolūkā tiem piešķirt licences attiecībā uz viņa patentu portfeli. Pēc neveiksmīgajām sarunām visi uzņēmumi, ar kuriem bija notikusi saziņa, piedalījās ISO standartizācijas darbā, bet neviens no tiem neizpildīja savus pienākumus paziņot par visiem tam zināmajiem patentiem, kuri varētu būt saistīti ar izstrādes stadijā esošajiem standartiem. Šie apstākļi veido pārkāpumu, proti, kolūziju, kuras rezultātā ir eksponenciāli palielinājies pārkāpēju skaits.

Apelācijas sūdzības iesniedzējs izvirza arī pamatu, ar ko tiek apgalvots, ka ir pieļauta tiesību kļūda attiecībā uz pierādījumu līmeni, kuru ir pieprasījusi Komisija un pēc tam – Vispārējā tiesa savā rīkojumā, lai pierādītu, ka pastāv kolūzija starp norādītajiem uzņēmumiem.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā tai norādītos faktus. Apelācijas sūdzības iesniedzēja ieskatā, Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka viņa argumenti par tirgus sadali nav tikuši izvirzīti administratīvajā procesā. Tomēr apelācijas sūdzības iesniedzējs šo argumentu administratīvajā procesā esot izvirzījis jau 2018. gada 15. maijā Komisijai adresētajā vēstulē, tas ir, vairāk nekā divus gadus pirms galīgā lēmuma, ar kuru Komisija noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzēja sūdzību. Līdz ar to Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, jo tā neesot konstatējusi tai iesniegta pierādījuma patieso saturu.

Visbeidzot, ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, konstatējot pierādījuma saturu. Vispārējā tiesa uzskatot, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs būtībā tai lūdz konstatēt konkurences tiesību normu pārkāpumu. Taču apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka vienīgā iespējamā Komisijas rīcība – ja tā būtu novērtējusi tai administratīvajā procesā norādīto apstākļu patieso saturu – būtu konstatēt kolūziju starp sūdzībā norādītajiem uzņēmumiem un līdz ar to – konkurences noteikumu pārkāpumu.

Runājot par konstatējumu par apelācijas sūdzības iesniedzēja diskriminēšanu, viņš savā prasības pieteikumā esot norādījis vienīgi tos argumentus, kuri jau bija izvirzīti administratīvajā procesā, un izskaidrojis acīmredzamo kļūdu vērtējumā, ko Komisija esot pieļāvusi, neņemdama vērā apelācijas sūdzības iesniedzēja norādītos faktus. Vispārējā tiesa, apgalvodama, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs nav izvirzījis nevienu argumentu attiecībā uz acīmredzami apstrīdēto lēmumu, neesot izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu, lai gan apelācijas sūdzības iesniedzēja argumenti kopumā esot bijuši vērsti uz to, lai pierādītu Komisijas pieļauto acīmredzamo kļūdu vērtējumā.

Attiecībā uz kolūzijas raksturojumu apelācijas sūdzības iesniedzējs pārmet Komisijai arī acīmredzamu kļūdu vērtējumā. Apelācijas sūdzības iesniedzējs nekādā gadījumā neesot lūdzis Vispārējo tiesu tieši konstatēt konkurences noteikumu pārkāpumu, bet gan konstatēt, ka Komisijai norādīto faktu izvērtējuma rezultātā Komisijai pašai noteikti esot bijis jākonstatē konkurences noteikumu pārkāpums un acīmredzama tās ieteikumu neievērošana.