Apelācijas sūdzība, ko 2021. gada 18. augustā Eiropas Komisija iesniedza par Vispārējās tiesas (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā) 2021. gada 9. jūnija spriedumu lietā T-47/19 Dansk Erhverv/Komisija

(Lieta C-508/21 P)

(2022/C 2/18)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Eiropas Komisija (pārstāvji: B. Stromsky, T. Maxian Rusche)

Pārējie lietas dalībnieki: Dansk Erhverv, Danmarks Naturfredningsforening, Vācijas Federatīvā Republika, Interessengemeinschaft der Grenzhändler (IGG)

Prasījumi

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi Tiesai ir šādi:

—	atcelt pārsūdzētā sprieduma rezolutīvo daļu;

—	pieņemt nolēmumu lietā T-47/19 Danske Erhverv/Komisija, atceļot apstrīdētā lēmuma 3.3. punktu (1);

—	piespriest prasītājai pirmajā instancē atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas radušies apelācijas tiesvedībā;

—	piespriest katrai no pusēm un personai, kas iestājusies lietā, pašām segt savus tiesāšanās izdevumus, kas radušies pirmajā instancē.

Pamati un galvenie argumenti

Ar pirmo apelācijas sūdzības pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, konstatējot, ka vienīgā pamata trešās daļas apmierināšana izraisa apstrīdētā lēmuma atcelšanu pilnībā. Ar šādu konstatējumu esot pārkāpts LESD 264. pants, kā to interpretējusi Tiesa [spriedumā] Komisija/Department de Loiret, un samērīguma princips.

Komisija/Department de Loiret Tiesa ir interpretējusi LESD 264. pantu šādi: (2)

“[..] tas vien, ka Pirmās instances tiesa ir atzinusi par pamatotu kādu prasības pamatu, ko prasītājs izvirzījis savas prasības atcelt tiesību aktu atbalstam, neļauj tai uzreiz atcelt apstrīdēto tiesību aktu pilnā apmērā.“”Aktu pilnā apmērā nevar atcelt, ja ir acīmredzams, ka attiecīgais prasības pamats, kas attiecas vienīgi uz kādu konkrētu apstrīdētā tiesību akta aspektu, ir tāds, kas var būt par pamatu tikai daļējai atcelšanai.”

Izskatāmajā lietā prasītāja pirmajā instancē vienīgā pamata trešā daļa esot bijusi vērsta tikai pret vienu no trim lēmumiem, kuri apstrīdētajā lēmumā tika apvienoti vienā aktā. Tas bija lēmums, kurā ir konstatēts, ka soda neuzlikšana par pierobežas veikalu neveikto depozīta maksas iekasēšanu dzērienu skārdenēm neietver valsts līdzekļu izmantošanu un tādējādi nav uzskatāma par valsts atbalstu. Prasītājas izvirzītā vienīgā pamata trešā daļa neesot bijusi vērsta pret citiem lēmumiem, kuros ir konstatēts, ka depozīta maksas neiekasēšana un PVN neiekasēšana par neiekasēto depozīta maksu neietver valsts līdzekļu izmantošanu un tādējādi nav uzskatāma par valsts atbalstu.

Ar otro apelācijas sūdzības pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa neesot sniegusi pamatojumu un esot sniegusi pretrunīgu pamatojumu, secinot, ka attiecīgie trīs lēmumi ir nenodalāmi viens no otra.

Ar trešo apelācijas sūdzības pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatot, ka trīs lēmumi esot nenodalāmi. Faktiski trīs pasākumi, kas vērtēti minētājos trīs lēmumos, neesot saistīti. It īpaši soda neuzlikšana neesot tieši un automātiski saistīta ar depozīta maksas un PVN neiekasēšanu. Soda uzlikšana varētu (vai arī nē) mainīt pierobežas veikalu rīcību. Pierobežas veikali varētu pārsūdzēt attiecīgā soda uzlikšanu kompetentajās tiesās un turpināt neiekasēt depozīta maksu (un neiekasēt PVN par neiekasētu depozīta maksu). Un katrā ziņā depozīta maksas neiekasēšana neizraisot valsts līdzekļu zaudējumu, jo naudas trūkums esot radies pilnībā privāti pārvaldītā depozītu sistēmā, kuru valsts nekontrolē.

---

(1)  Lēmums C(2018) 6315 final par valsts atbalstu SA.44865 (2016/FC) – Vācija – Iespējams valsts atbalsts dzērienu veikaliem uz Vācijas robežas.

(2)  Spriedums Komisija/Départment de Loiret, C-295/07 P, EU:C:2008:707, 104. punkts.