1)

Vai Savienības tiesiskā regulējuma jomā par maksimālā reklāmām paredzētā raidlaika pārsniegšanas aizliegumu, ņemot vērā [Eiropas Savienības] tiesībās grupas vai atsevišķas saimnieciskas vienības jēdzienam piešķirto vispārējo nozīmi, kas izriet no dažādiem konkurences tiesību avotiem (it īpaši, ciktāl tas attiecas uz šo lietu, no Direktīvas 2018/1808/ES (1) 43. apsvēruma un no Direktīvas 2010/13/[ES] (2) 23. panta jaunās redakcijas), neskarot Itālijas valsts tiesību aktos pastāvošo atšķirību starp atļaujām, kuras paredzētas televīzijas un radio raidorganizācijām atbilstoši Likumdošanas dekrēta 177/[2005] 5. panta 1. punkta b) apakšpunktam, par [ES tiesībām] atbilstošu var uzskatīt tādu valsts tiesību normu par radio un televīziju interpretāciju, atbilstoši kurai no šī paša Likumdošanas dekrēta 177/[2005] 1. panta 1. punkta a) apakšpunkta, kurš pašreiz spēkā esošajā versijā ir grozīts no 2010. gada 30. marta (transponējot Direktīvu 2007/65/EK (3)), izriet, ka konverģences process starp dažādiem saziņas veidiem (elektroniskā saziņa, publicēšana – ieskaitot elektronisko, un internets jebkurā tā izmantošanas veidā) ir spēkā attiecībā uz televīzijas un radio plašsaziņas līdzekļu pakalpojumu sniedzējiem, it īpaši, ja tie ir jau integrēti savstarpēji saistītu uzņēmumu grupās, un ka [šis process] vispārīgā veidā ir obligāts, ar no tā izrietošajām sekām minētā [Likumdošanas dekrēta] 38. panta 6. punkta interpretācijas jomā, līdz ar to raidorganizācija var būt arī grupa, ko uzskata par vienu saimniecisku vienību, vai tieši pretēji – ņemot vērā atgādinātos [ES] tiesību principus,– tādēļ, ka maksimālā reklāmas raidlaika pārsniegšanas aizliegums ir autonoms attiecībā uz vispārējām konkurences tiesībām, grupām un iepriekš minētajam konverģences procesam, kā arī tā saucamajai starpmediju darbībai pirms 2018. gada nebija iespējams piešķirt nozīmi, līdz ar to nolūkā aprēķināt maksimālo reklāmas raidlaiku, ir jāaplūko tikai viena raidorganizācija atsevišķi, pat ja tā pieder grupai (šis aspekts tiek norādīts tikai Direktīvas 2010/13/[ES] 23. panta konsolidētajā tekstā, kas stājās spēkā pēc Direktīvas 2018/1808/ES pieņemšanas)?

2)

Vai, ņemot vērā iepriekš minētos ES tiesību aktu principus jautājumā par grupām un uzņēmumiem kā vienotu saimniecisko vienību – nolūkā aizliegt maksimālā reklāmas raidlaika pārsniegšanu un iepriekš minētā 23. panta teksta pēctecības nolūkā – neskarot iepriekš minēto atšķirību starp atļaujām, it īpaši no [Integrētās komunikāciju sistēmas] pret konkurenci vērstajiem tiesību aktiem, kas ir minēti Likumdošanas dekrēta 177/[2005] 43. pantā, var arī secināt, ka grupas “mēdiju pakalpojumu sniedzēja” (vai saskaņā ar apelācijas sūdzības iesniedzēja leksiku: “grupas izdevniecības uzņēmuma”) jēdzienam ir nozīme, lai starpmediju reklāmas paziņojumus vienas un tās pašas grupas ietvaros izslēgtu no maksimālā reklāmas raidlaika Likumdošanas dekrēta Nr. 177/[2005] 38. panta 6. punkta izpratnē vai, tieši pretēji, šāda nozīme ir jāizslēdz pirms 2018. gada, jo konkurences tiesības televīzijas jomā ir autonomas salīdzinājumā ar tiesisko regulējumu par maksimālo reklāmas raidlaiku?

3)

Vai Direktīvas 2010/13/ES 23. panta 2. punkta a) apakšpunkta jaunajā formulējumā tiek atzīts iepriekš konkurences tiesībās jau pastāvošs princips par grupu vispārēju nozīmi, vai tas ir jauninājums, un vai tādējādi pirmajā gadījumā runa ir par jau pastāvošu tiesisko realitāti Savienības tiesībās – kas var attiekties arī uz šo lietu, kuras apstākļi norisinājās pirms minētā jaunā formulējuma spēkā stāšanās, un noteikt [valsts pārvaldes iestādes] sniegto interpretāciju, tai prasot katrā ziņā atzīt grupas “mediju pakalpojumu sniedzēja” jēdzienu – vai arī, otrajā gadījumā, šis jauninājums neļauj atzīt sabiedrību grupu nozīmi lietās, kas sāktas pirms tā ieviešanas, jo ratione temporis jaunā redakcija nav piemērojama lietām, kas radušās pirms šī jaunā formulējuma ieviešanas?

4)

Katrā ziņā un ārpus Likumdošanas dekrēta Nr. 177/2005 5. pantā noteiktās atļauju sistēmas un 2018. gadā ieviestās 23. panta jaunās redakcijas, un tādējādi gadījumā, ja šai jaunajai normai ir nevis esošā atzīstošs raksturs, bet gan jauninājuma raksturs, kā tas ir minēts c) jautājumā, vai radio un televīzijas integrētās attiecības, konkurences tiesībās tās aplūkojot vispārējā veidā, ievērojot saimnieciskās vienības un grupas jēdzienu vispārīgo un transversālo raksturu, ir atslēga, kas ļauj interpretēt maksimālo reklāmām paredzēto raidlaiku, kurš katrā ziņā tiek reglamentēts netiešā veidā attiecībā uz uzņēmumu grupu (vai, precīzāk, saistībā ar kontroles attiecībām grupas uzņēmumu starpā) un šo uzņēmumu funkcionālo vienību, līdz ar to televīzijas un radio raidījumu reklamēšana vienas un tās pašas grupas iekšienē [trūkst teksta], vai, tieši pretēji, šīs integrācijas attiecības ir maznozīmīgas maksimālā reklāmām paredzētā raidlaika ietvaros, un tādējādi ir jāuzskata, ka “pašu” raidījumi, kas ir minēti (oriģinālā teksta) 23. pantā, ir šādi [pašas raidorganizācijas] raidījumi, jo tie pieder vienai raidorganizācijai, kas tos reklamē, nevis uzņēmumu grupai kopumā, ievērojot, ka šis regulējums ir autonoma norma, kas nepieļauj nekādu sistēmisku interpretāciju, atbilstoši kurai tā tiktu attiecināta uz grupām, kas tiek uzskatītas par vienotu saimniecisku vienību?

5)

Visbeidzot, vai 23. pants tā oriģinālajā redakcijā, pat ja tas nebūtu jāinterpretē kā konkurences tiesībām piederoša norma, tomēr ir jāsaprot kā stimulējoša norma, kas apraksta reklāmas īpatnības, kas ir tikai informējoša un nemēģina nevienu pārliecināt iegādāties preces un pakalpojumus, kuri nav reklamētie raidījumi, un tādējādi vai tas ir jāuzskata par tādu, kas ir izslēgts no normu par reklāmām paredzēto raidlaiku piemērošanas jomas, un tādējādi vienai un tai pašai grupai piederošu uzņēmumu lokā ir piemērojams visos starpmediju un integrētās reklāmas gadījumos, vai tas ir jāsaprot kā atkāpi saturoša un īpaša norma maksimālā reklāmām paredzētā raidlaika aprēķina ietvaros un tādējādi tas ir jāinterpretē šauri?