–

X vārdā – B. Burns, solicitor, H. Hofmann, Rechtsanwalt, un P. O’Shea, BL,

–

International Protection Appeals Tribunal, Minister for Justice and Equality, Īrijas un The Attorney General vārdā – M. Browne, C. Aherne un A. Joyce, pārstāvji, kuriem palīdz C. Donnelly, SC, E. Doyle un A. McMahon, BL,

–

Vācijas valdības vārdā – J. Möller, kā arī A. Hoesch, pārstāvji,

–

Nīderlandes valdības vārdā – M. K. Bulterman un J.M. Hoogveld, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – A. Azéma un L. Grønfeldt, pārstāves,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 2004/83/EK (2004. gada 29. aprīlis) par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, šādu personu statusu un piešķirtās aizsardzības saturu (OV 2004, L 304, 12. lpp.) 4. panta 1. punktu un 5. punkta e) apakšpunktu, kā arī Padomes Direktīvas 2005/85/EK (2005. gada 1. decembris) par minimāliem standartiem attiecībā uz dalībvalstu procedūrām, ar kurām piešķir un atņem bēgļa statusu (OV 2005, L 326, 13. lpp.), 8. panta 2. un 3. punktu, 23. panta 2. punktu un 39. panta 4. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp X, no vienas puses, un, pirmkārt, International Protection Appeals Tribunal (Starptautiskās aizsardzības lietu apelācijas tiesa, Īrija; turpmāk tekstā – “IPAT”), otrkārt, Minister for Justice and Equality (tieslietu un līdztiesības ministrs, Īrija), treškārt, Īriju un, ceturtkārt, Attorney General (ģenerālprokurors, Īrija), no otras puses (turpmāk tekstā visi kopā – “IPAT u.c.”), saistībā ar to, ka IPAT ir noraidījusi X pārsūdzības par patvēruma pieteikuma un alternatīvās aizsardzības pieteikuma noraidīšanu.

3

Direktīva 2004/83 tika aizstāta un atcelta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/95/ES (2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu, un par piešķirtās aizsardzības saturu (OV 2011, L 337, 9. lpp.). Tomēr, tā kā Īrija pēdējās minētās direktīvas pieņemšanā nepiedalījās un tā kā šī direktīva Īrijai nav saistoša, Īrijai joprojām ir piemērojama Direktīva 2004/83.

4

Direktīvas 2004/83 2. panta a), d), e), f), g) un k) punktā ir ietvertas šādas definīcijas:

“Šajā direktīvā:

[..]

[..]

5

Atbilstoši šīs direktīvas 4. pantam:

“1.   Dalībvalstis var uzskatīt par pieteikuma iesniedzēja pienākumu pēc iespējas ātrāk iesniegt visas sastāvdaļas, kas nepieciešamas, lai pamatotu starptautiskās aizsardzības pieteikumu. Dalībvalsts pienākums ir, sadarbojoties ar pieteikuma iesniedzēju, novērtēt attiecīgās pieteikuma sastāvdaļas.

2.   Šā panta 1. punktā minētās sastāvdaļas ir pieteikuma iesniedzēja paziņojumi un visa dokumentācija, kas ir pieteikuma iesniedzēja rīcībā attiecībā uz pieteikuma iesniedzēja vecumu, iepriekšējo darbību, ieskaitot attiecīgo radinieku datus, personību, valstspiederību(‑ām) un iepriekšējās dzīvesvietas valsti(‑īm) un vietu(‑ām), iepriekšējiem patvēruma pieteikumiem, ceļojumu maršrutiem, personību apliecinošiem un ceļošanas dokumentiem un iemesliem, kādēļ tiek iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums.

3.   Starptautiskās aizsardzības pieteikuma novērtējums jāveic individuāli par katru pieteikuma iesniedzēju un, to darot, jāņem vērā:

[..].

4.   Fakts, ka pieteikuma iesniedzējs jau bijis pakļauts vajāšanai vai smagam kaitējumam vai tiešiem šādas vajāšanas vai šāda kaitējuma draudiem, ir nopietna norāde uz pieteikuma iesniedzēja pamatotajām bailēm no vajāšanas vai uz reālu risk[u] ciest smagu kaitējumu, ja vien nav dibinātu iemeslu uzskatīt, ka šāda vajāšana vai smags kaitējums netiks atkārtoti.

5.   Ja dalībvalstis piemēro principu, saskaņā ar kuru pieteikuma iesniedzēja pienākums ir pamatot starptautiskās aizsardzības pieteikumu, un ja pieteikuma iesniedzēja paziņojumos norādīti aspekti nav pamatoti ar dokumentāriem vai citādiem pierādījumiem, šiem aspektiem nav nepieciešams apstiprinājums, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

6

Šīs direktīvas 15. panta c) punkts ir formulēts šādi:

“Smagu kaitējumu veido:

[..]

7

Direktīva 2005/85 tika aizstāta un atcelta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2013/32/ES (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai (OV 2013, L 180, 60. lpp.). Tomēr, tā kā Īrija pēdējās minētās direktīvas pieņemšanā nepiedalījās un tā kā šī direktīva Īrijai nav saistoša, Īrijai joprojām ir piemērojama Direktīva 2005/85.

8

Direktīvas 2005/85 11. apsvērumā ir noteikts:

“Tas ir gan dalībvalstu, gan patvēruma meklētāju interesēs, lai lēmumus par patvēruma pieteikumiem pieņemtu cik drīz vien iespējams. To, kā organizēt patvēruma pieteikumu izskatīšanu, būtu jāatstāj dalībvalstu ziņā, lai tās saskaņā ar savām valsts vajadzībām varētu noteikt jebkura pieteikuma izskatīšanas prioritāti vai to paātrināt, ņemot vērā šajā direktīvā ietvertos standartus.”

9

Minētās direktīvas 2. panta b)–e) punktā ir paredzētas šādas definīcijas:

“Šajā direktīvā:

[..]

10

Minētās direktīvas 8. panta 2. un 3. punktā ir paredzēts:

“2.   Dalībvalstis nodrošina, ka atbildīgās iestādes lēmumi par patvēruma pieteikumiem tiek pieņemti pēc atbilstīgas izvērtēšanas. Šajā nolūkā dalībvalstis nodrošina, ka:

3.   Iestādēm, kas minētas V nodaļā, ar atbildīgās iestādes vai meklētāja palīdzību vai kā citādi ir piekļuve vispārējai informācijai, kas minēta 2. punkta b) apakšpunktā un kas nepieciešama to uzdevuma izpildei.”

11

Šīs pašas direktīvas 23. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis izskata patvēruma pieteikumus izvērtēšanas procedūrā saskaņā ar pamatprincipiem un garantijām, kas izklāstītas II nodaļā.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka šāda procedūra tiek pabeigta cik ātri vien iespējams, neskarot atbilstīgu un pilnīgu izvērtēšanu.

Dalībvalstis nodrošina, ka gadījumā, ja lēmumu nevar pieņemt sešu mēnešu laikā, konkrētais meklētājs tiek vai nu:

12

Direktīvas 2005/85 28. panta 1. punktā ir noteikts:

“Neskarot 19. un 20. pantu, dalībvalstis var uzskatīt patvēruma pieteikumu par nepamatotu tikai tādā gadījumā, ja atbildīgā iestāde ir noteikusi, ka meklētāju nekvalificē kā bēgli saskaņā ar Direktīvu 2004/83/EK.”

13

Atbilstoši Direktīvas 2005/85 39. panta 1. punkta a) apakšpunktam un 4. punktam:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka patvēruma meklētājiem ir tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību tiesā vai tribunālā saistībā ar:

[..].

4.   Dalībvalstis var noteikt termiņus attiecībā uz tiesu vai tribunālu saskaņā ar 1. punktu, lai izvērtētu atbildīgās iestādes lēmumu.”

14

X ir Pakistānas valstspiederīgais, kurš 2015. gada 1. jūlijā ieradās Īrijā pēc tam, kad no 2011. līdz 2015. gadam bija uzturējies Apvienotajā Karalistē, kur viņš starptautiskās aizsardzības pieteikumu nebija iesniedzis.

15

2015. gada 2. jūlijā X Īrijā iesniedza pieteikumu par bēgļa statusa piešķiršanu. Šis pieteikums, kas sākotnēji bija balstīts uz nepatiesu ziņu, kuru X atsauca pirmajā intervijā, balstījās uz faktu, ka viņš bija atradies bumbas sprādziena tiešā tuvumā teroristu uzbrukumā, kas tika sarīkots bēru laikā Pakistānā un kurā tika nogalināts aptuveni četrdesmit cilvēku, starp tiem arī divi viņa paziņas. X apgalvo, ka šis notikums viņu spēcīgi ietekmējis, tāpēc viņam esot bail dzīvot Pakistānā un viņš baidās ciest būtisku kaitējumu, ja tiks nosūtīts atpakaļ. Viņš apgalvo, ka cieš no trauksmes, depresijas un miega traucējumiem. Refugee Applications Commissioner (bēgļu lietu komisārs, Īrija) ar 2016. gada 14. novembra lēmumu noraidīja minēto pieteikumu.

16

2016. gada 2. decembrī X pārsūdzēja šo lēmumu Refugee Appeals Tribunal (Pārsūdzības tiesa bēgļu lietās, Īrija). Tiesvedība saistībā ar šo pārsūdzību tika apturēta, ņemot vērā tiesību aktu grozījumus, kas tika veikti 2016. gada 31. decembrī ar International Protection Act 2015 (2015. gada Starptautiskās aizsardzības likums) spēkā stāšanos – ar to tika apvienotas pirms tam paredzētās dažādās starptautiskās aizsardzības procedūras un tostarp tika izveidots International Protection Office (Starptautiskās aizsardzības birojs, turpmāk tekstā – “birojs”) un IPAT.

17

2017. gada 13. martā X iesniedza alternatīvās aizsardzības pieteikumu. Birojs noraidīja šo pieteikumu, un arī šis noraidījums tika pārsūdzēts IPAT.

18

Ar 2019. gada 7. februāra nolēmumu IPAT noraidīja abas pārsūdzības.

19

2019. gada 7. aprīlī X iesniedza apelācijas sūdzību High Court (Augstā tiesa, Īrija), lūdzot atcelt šo IPAT nolēmumu.

20

Prasības pamatošanai viņš, pirmkārt, apgalvo, ka IPAT esot iepazinusies ar nepilnīgu un novecojušu informāciju par izcelsmes valsti, kas attiecas uz 2015. līdz 2017. gadu, tāpēc tā neesot ņēmusi vērā situāciju, kas Pakistānā valdīja 2019. gada 7. februāra nolēmuma pieņemšanas brīdī. Turklāt IPAT neesot atbilstīgi izvērtējusi tai pieejamo informāciju.

21

Otrkārt, lēmuma par 2015. gada 2. jūlija pieteikumu pieņemšanas termiņš esot acīmredzami nesaprātīgs un apdraudot efektivitātes principu, Eiropas Savienības Hartas (turpmāk tekstā – Harta”) 47. pantu un Direktīvā 2005/85 noteiktos minimālos standartus.

22

Treškārt, IPAT esot bijusi informēta par X garīgās veselības stāvokli, taču neesot nodrošinājusi, ka tās rīcībā būtu visi nepieciešamie pierādījumi, lai varētu pienācīgi lemt par pieteikumiem. It īpaši IPAT esot bijis jālūdz tiesu medicīnas ekspertīze, ko parasti izmanto, lai pamatotu spīdzināšanas upura iesniegtu patvēruma pieteikumu, vai kāda cita ekspertīze par viņa garīgās veselības stāvokli.

23

Ceturtkārt, attiecībā uz citām viņa pieteikumam attiecīgajām sastāvdaļām, šaubas neesot bijušas par labu X, lai gan viņa garīgās veselības stāvoklis netika pienācīgi noskaidrots un ņemts vērā. Tādējādi viņa argumentācijas nozīmīgie elementi neesot tikuši pārbaudīti vai neesot ņemti vērā un starp viņu un kompetentajām iestādēm neesot notikusi nekāda sadarbība, it īpaši saistībā ar minēto tiesu medicīnas ekspertīzi.

24

Piektkārt, tādos lietas apstākļos, kuros pieteikuma iesniedzējs ir atzinis, ka viņa sākotnējais apgalvoto apstākļu izklāsts bijis maldinošs un ka pastāvēja vismaz viena iespēja, ka viņš cieš no garīgās veselības problēmām, nebūtu saprātīgi secināt, ka X nevar uzticēties saistībā ar viņa argumentācijas būtiskajiem aspektiem.

25

Šajā ziņā High Court (Augstā tiesa) vispirms uzskata, ka IPAT nav ieguvusi aktualizētu informāciju par izcelsmes valsti, kā arī nebija pieprasījusi tiesu medicīnas ekspertīzi. Tomēr High Court (Augstā tiesa) rodas jautājums, vai IPAT saskaņā ar Savienības tiesībām bija pienākums saņemt šādu ekspertīzi un vai Savienības tiesībām atbilst prasība valsts tiesībās, lai X – ar nolūku panākt IPAT nolēmuma atcelšanu – tostarp pierādītu kaitējumu, kas izriet no šādas pienākuma neizpildes.

26

Papildus iesniedzējtiesa vēlas zināt, kādi secinājumi tai jāizdara no apstākļa, ka no pieteikuma iesniegšanas 2015. gada 2. jūlijā līdz IPAT nolēmuma pieņemšanai 2019. gada 7. februārī bija pagājis vairāk nekā trīsarpus gadu – termiņš, ko tā varēja uzskatīt par nesaprātīgu.

27

Visbeidzot, šai tiesai rodas šaubas par to, vai ar vienu nepatiesu ziņu – ko X vēlāk paskaidroja, pirms tam, kad viņš to atsauca, tiklīdz radās tāda iespēja, – pietiek, lai pamatotu to, ka X kopumā var uzticēties.

28

Šādos apstākļos High Court (Augstā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

29

Iesniedzējtiesa lūdza lietai piemērot Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23.a pantā un Tiesas Reglamenta 107. pantā paredzēto steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedību.

30

2021. gada 17. decembrī Tiesa pēc tiesneša referenta priekšlikuma un pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas nolēma, ka šis lūgums nav jāapmierina, jo iesniedzējtiesa nav iesniegusi nevienu pierādījumu, kas ļautu konstatēt, ka par šo lietu ir jālemj steidzami. It īpaši šī tiesa nav minējusi, ka X būtu apcietināts, kā arī a fortiori nav norādījusi iemeslus, kādēļ Tiesas atbildes varētu būt izšķirošas viņa iespējamai atbrīvošanai.

31

Pirmkārt, IPAT u.c. norāda – pretēji tam, kā var secināt no pirmā jautājuma formulējuma, iesniedzējtiesa neesot nedz konstatējusi pilnīgu kompetento valsts iestāžu sadarbības pienākuma neizpildi, nedz arī ir varējusi izdarīt šādu konstatējumu, balstoties uz tajā izskatāmās lietas apstākļiem. Tāpēc šis jautājums esot hipotētisks un turklāt Tiesa ar to tiekot aicināta pieņemt izšķirošu lēmumu par pamatlietas apstākļiem, taču tas neesot tās kompetencē. Šie apsvērumi attiecoties arī uz otro un trešo jautājumu to ciešās saiknes ar pirmo jautājumu dēļ.

32

Otrkārt, arī ceturtais un piektais jautājums esot hipotētisks, jo High Court (Augstā tiesa) neesot konstatējusi, ka nav izpildīts pienākums pieņemt lēmumu saprātīgā termiņā.

33

Treškārt, atbilde uz sesto jautājumu neesot nepieciešama, jo IPAT esot ņēmusi vērā X iesniegtos medicīniskos pierādījumus un neesot tos apšaubījusi.

34

Ceturtkārt, septītais jautājums esot hipotētisks, jo X esot precizējis, ka viņš neapstrīd IPAT secinājumus attiecībā uz viņa uzticamību, un ka nepatiesās ziņas, ko prasītājs bija atzinis, nebija – pretēji tam, kas izriet no šī jautājuma, – vienīgais elements, kādēļ IPAT uzskatīja, ka nevar konstatēt, ka X būtu uzticams. X esot tikai ļoti novēloti pieminējis galvenos faktus saistībā ar pagātnes notikumiem un savā sākotnējā pieteikumā starptautisko aizsardzību nebija lūdzis.

35

Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai saistībā ar LESD 267. pantā noteikto procedūru tikai valsts tiesa, kura iztiesā lietu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ir tā, kas, ņemot vērā lietas īpatnības, var noteikt, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir vajadzīgs, lai šī tiesa varētu pieņemt nolēmumu, un cik atbilstīgi ir Tiesai uzdotie jautājumi. Tādēļ Tiesai principā ir jāsniedz nolēmums, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju (spriedums, 2022. gada 20. septembris, VD un SR, C‑339/20 un C‑397/20, EU:C:2022:703, 56. punkts).

36

Atteikums lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālo jautājumu ir iespējams tikai tad, ja ir acīmredzams, ka Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas apstākļiem vai tās priekšmetu, ja problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesību apstākļi, kas vajadzīgi, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums, 2022. gada 20. septembris, VD un SR, C‑339/20 un C‑397/20, EU:C:2022:703, 57. punkts).

37

Turklāt dalītās kompetences starp Eiropas Savienības tiesām un valstu tiesām ietvaros Tiesai ir jāņem vērā faktiskais un tiesiskais konteksts, kādā iekļaujas prejudiciālie jautājumi un kāds tas ir norādīts iesniedzējtiesas nolēmumā (spriedums, 2022. gada 20. oktobris, Centre public d’action sociale de Liège (Atgriešanas lēmuma atsaukšana vai apturēšana), C‑825/21, EU:C:2022:810, 35. punkts).

38

Tāpēc, tā kā iesniedzējtiesa ir skaidri izklāstījusi lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus, uz kuriem attiecas tās uzdotie jautājumi, Tiesai nav jāpārbauda to precizitāte (spriedums, 2019. gada 5. marts, Eesti Pagar, C‑349/17, EU:C:2019:172, 50. punkts).

39

Šajā lietā, pirmkārt, no pirmā un trešā jautājuma izriet, ka iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai atspoguļotie faktiskie apstākļi ir pienākuma sadarboties neizpilde un kādi secinājumi attiecīgajā gadījumā tai ir jāizdara no šāda konstatējuma, ņemot vērā ierobežojumus, kas valsts tiesībās noteikti attiecībā uz šīs tiesas kompetenci. Pretēji tam, ko norādījuši IPAT u.c., šajos jautājumos nav nekā hipotētiska, jo tie ir pamatlietas centrā. Turklāt Tiesa ir aicināta atbildēt uz šiem jautājumiem, interpretējot Savienības tiesības, un tāpēc tā var šādi rīkoties, nepieņemot galīgu lēmumu par pamatlietas faktiskajiem apstākļiem.

40

Otrkārt, tā kā no iesniedzējtiesas nolēmuma neapšaubāmi izriet, ka High Court (Augstā tiesa) ir iecerējusi konstatēt pienākuma pieņemt lēmumu saprātīgā termiņā neizpildi, ceturtais un piektais jautājums nevar būt hipotētisks tikai tādēļ, ka šī tiesa vēl nav izdarījusi šādu konstatējumu.

41

Treškārt, apstāklis, ka IPAT ņēma vērā X iesniegtos medicīniskos pierādījumus, tos neapšaubot, nekādi neapstiprina sestā jautājuma, kas attiecas uz iespējamo pienākumu pieprasīt papildu tiesu medicīnas ekspertīzi, nozīmīgumu.

42

Ceturtkārt, iebilstot pret septītā jautājuma pieņemamību, IPAT u.c. apstrīd iesniedzējtiesas faktu konstatējumus, kā arī tās vērtējumu par šī jautājuma nozīmīgumu strīda pamatlietā atrisināšanai. Tiesai nav jāveic iesniedzējtiesas darbs ne attiecībā uz faktu konstatējumiem, ne attiecībā uz šādu vērtējumu.

43

No iepriekš minētajiem konstatējumiem izriet, ka IPAT u.c. izteiktie iebildumi par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību ir jānoraida kā nepamatoti.

44

Ar pirmo un sesto jautājumu, kuri ir jāaplūko kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2004/83 4. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā paredzētais pienākums sadarboties prasa atbildīgajai iestādei, pirmkārt, iegūt aktualizētu informāciju par būtiskiem faktiem attiecībā uz vispārējo situāciju patvēruma un starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja izcelsmes valstī, kā arī, otrkārt, tiesu medicīnas ekspertīzi par viņa garīgo veselību, ja pastāv norādes par garīgās veselības problēmām, kas var izrietēt no šajā valstī notikuša traumatiska notikuma.

45

Vispirms ir jānorāda, ka Direktīvas 2004/83 4. pants, kā izriet no tā nosaukuma, attiecas uz “faktu un apstākļu novērtēšanu”.

46

Saskaņā ar šīs tiesību normas 1. punktu, no vienas puses, dalībvalstis var uzskatīt, ka tas ir pieteikuma iesniedzēja pienākums pēc iespējas ātrāk iesniegt visas sastāvdaļas, kas nepieciešamas, lai pamatotu starptautiskās aizsardzības pieteikumu. No otras puses, dalībvalsts pienākums ir, sadarbojoties ar pieteikuma iesniedzēju, novērtēt attiecīgās pieteikuma sastāvdaļas.

47

Kā Tiesa jau ir nospriedusi, faktu un apstākļu novērtēšana notiek divos atsevišķos posmos. Pirmais posms attiecas uz faktisko apstākļu, kas var būt par pierādījumiem pieteikuma atbalstam, konstatēšanu, savukārt otrais posms attiecas uz šo pierādījumu juridisku vērtējumu, kas ietver lēmumu par to, vai, ņemot vērā konkrētās lietas faktus, ir izpildīti Direktīvas 2004/83 9. un 10. pantā vai 15. pantā paredzētie pamatnosacījumi starptautiskās aizsardzības piešķiršanai (spriedums, 2012. gada 22. novembris, M.,C‑277/11, EU:C:2012:744, 64. punkts).

48

Lai gan saskaņā ar Direktīvas 2004/83 4. panta 1. punktu pieteikuma iesniedzējam pēc iespējas ātrāk ir jāiesniedz visas sastāvdaļas, kas nepieciešamas, lai pamatotu starptautiskās aizsardzības pieteikumu, Tiesa jau ir precizējusi, ka dalībvalstu iestādēm attiecīgā gadījumā ir aktīvi jāsadarbojas ar to, lai noteiktu un papildinātu pieteikuma attiecīgās sastāvdaļas, turklāt šīs iestādes bieži vien atrodas labākā situācijā nekā pieteikuma iesniedzējs, lai piekļūtu noteikta veida dokumentiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 22. novembris, M.,C‑277/11, EU:C:2012:744, 65. un 66. punkts).

49

Attiecībā uz šīs sadarbības apjomu, no konteksta, kādā ietilpst šī tiesību norma un it īpaši, pirmām kārtām, no Direktīvas 2005/85 4. panta 1. punkta un 8. panta 2. punkta izriet, ka atbildīgajai iestādei ir pienākums veikt pieteikumu atbilstīgu izvērtēšanu, pēc kuras tā pieņem lēmumu (spriedums, 2018. gada 25. janvāris, F, C‑473/16, EU:C:2018:36, 40. punkts).

50

Turklāt, kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 59. punktā, jautājuma, vai konstatētie apstākļi veido vai neveido tādus draudus, ka attiecīgajai personai, ņemot vērā tās individuālo situāciju, var būt pamats baidīties no faktiskas vajāšanas, vērtējums katrā ziņā jāveic uzmanīgi un rūpīgi, jo runa ir par jautājumiem, kas saistīti ar personas neaizskaramību un ar individuālām brīvībām, proti, par jautājumiem, kas saistīti ar Savienības pamatvērtībām (spriedums, 2010. gada 2. marts, Salahadin Abdulla u.c.,C‑175/08, C‑176/08, C‑178/08 un C‑179/08, EU:C:2010:105, 89. un 90. punkts).

51

Otrām kārtām, no Direktīvas 2004/83 4. panta 3. punkta a)–c) apakšpunkta un 5. punkta izriet, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izvērtēšanā ir jāietver šī pieteikuma individuāls vērtējums, ņemot vērā it īpaši visus būtiskos faktus par attiecīgās personas izcelsmes valsti brīdī, kad tiek pieņemts lēmums par pieteikumu, atbilstošo informāciju un dokumentāciju, ko iesniedzis pieteikuma iesniedzējs, kā arī viņa individuālo stāvokli un personīgos apstākļus. Attiecīgajā gadījumā kompetentajai iestādei ir jāņem vērā arī sniegtie paskaidrojumi par pierādījumu neesamību un vispārējo pieteikuma iesniedzēja uzticamību (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 25. janvāris, F, C‑473/16, EU:C:2018:36, 41. punkts).

52

Ir arī jāatgādina – kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 58. punktā –, ka atbilstoši Direktīvas 2005/85 28. panta 1. punktam dalībvalstis patvēruma pieteikumu var atzīt par nepamatotu tikai tādā gadījumā, ja atbildīgā iestāde ir konstatējusi, ka patvēruma meklētājs neatbilst nosacījumiem, lai viņam varētu piešķirt bēgļa statusu atbilstoši Direktīvai 2004/83.

53

Tāpēc, ja persona atbilst Direktīvas 2004/83 9. un 10. panta vai 15. pantā paredzētajiem pamatnosacījumiem starptautiskās aizsardzības piešķiršanai, dalībvalstīm, ievērojot šajā direktīvā paredzētos izslēgšanas pamatus, ir pienākums piešķirt lūgto starptautisko aizsardzību un tām šajā ziņā nav rīcības brīvības (šajā ziņā skat. spriedumu, 2019. gada 29. jūlijs, Torubarov, C‑556/17, EU:C:2019:626, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).

54

No šī sprieduma 48.–53. punktā atgādinātās judikatūras izriet, ka Direktīvas 2004/83 4. panta 1. punktā paredzētais pienākums sadarboties nozīmē, ka atbildīgā iestāde, šajā gadījumā birojs, nevar atbilstīgi izvērtēt pieteikumus, nedz arī tādēļ atzīt pieteikumu par nepamatotu, neņemot vērā – lemšanas par pieteikumu brīdī – pirmkārt, visus būtiskos faktus attiecībā uz vispārējo situāciju izcelsmes valstī, kā arī, otrkārt, visu būtisko informāciju, kas saistīta ar pieteikuma iesniedzēja individuālo statusu un personisko situāciju.

55

Runājot par būtiskajiem faktiem, kas attiecas uz vispārējo situāciju izcelsmes valstī, no Direktīvas 2004/83 4. panta 1. punkta un Direktīvas 2005/85 8. panta 2. punkta b) apakšpunkta kopīgas interpretācijas izriet, ka dalībvalstīm ir jārūpējas par to, lai tiek iegūta precīza un aktualizēta informācija par vispārējo situāciju, kas valda patvēruma meklētāju izcelsmes valstīs un, vajadzības gadījumā, valstīs, caur kurām tie ir izbraukuši (spriedums, 2012. gada 22. novembris, M.,C‑277/11, EU:C:2012:744, 67. punkts).

56

Attiecībā uz būtisko informāciju, kas saistīta ar pieteikuma iesniedzēja individuālo statusu un personisko situāciju, ir jāatgādina, ka Direktīvas 2005/85 tiesību normas neierobežo līdzekļus, kas var būt kompetento iestāžu rīcībā, un it īpaši neizslēdz ekspertīžu izmantošanu faktu un apstākļu novērtēšanas procesā, lai ar pietiekamu precizitāti noteiktu pieteikuma iesniedzēja patiesās vajadzības pēc starptautiskās aizsardzības, ar nosacījumu, ka iespējamās ekspertīzes izmantošanas kārtībai šajā ziņā ir jāatbilst atbilstošajām Savienības tiesību normām, it īpaši Hartā garantētajām pamattiesībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 25. janvāris, F, C‑473/16, EU:C:2018:36, 34. un 35. punkts).

57

Tātad šādi prasītais individuālais vērtējums var tostarp iekļaut tiesu medicīnas ekspertīzi, ja šāda ekspertīze izrādās nepieciešama vai tai var būt nozīme, lai ar vajadzīgo rūpību un uzmanību izvērtētu pieteikuma iesniedzēja faktisko vajadzību pēc starptautiskās aizsardzības, ar nosacījumu, ka šāda ekspertīzes izmantošana atbilst it īpaši Hartā garantētajām pamattiesībām.

58

No tā izriet, ka atbildīgajai iestādei ir rīcības brīvība attiecībā uz šādas ekspertīzes nepieciešamību un nozīmīgumu, un, kad tā konstatē šādu nepieciešamību vai nozīmīgumu, tai ir jāsadarbojas ar pieteikuma iesniedzēju, lai varētu saņemt šādu ekspertīzi iepriekšējā punktā minētajās robežās.

59

Visbeidzot, ciktāl no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka High Court (Augstā tiesa) it īpaši vaicā, vai šī sprieduma 54. un 58. punktā izdarītie konstatējumi attiecas arī uz IPAT, ir jānorāda, ka šī tiesa, atbildot uz Tiesas uzdoto jautājumu, precizēja, ka no piemērojamajiem Īrijas tiesību aktiem izriet, ka IPAT ir jāveic biroja lēmumu pilnīga un ex nunc pārbaude, ka tai it īpaši ir pilnvaras pieprasīt tieslietu un līdztiesības ministram, lai tas veic izmeklēšanu vai iesniedz tai informāciju, kā arī IPAT, it īpaši ņemot vērā šādus elementus, var apstiprināt biroja lēmumus vai tos atcelt un saistošā veidā ieteikt, ka [pieteikuma iesniedzējam] ir jāpiešķir bēgļa statuss vai starptautiskā aizsardzība.

60

Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka minētie konstatējumi attiecas arī uz IPAT. Šāda biroja lēmuma iemeslu pamatotības pārbaude nozīmē, ka ir jāiegūst un jāpārbauda precīza un aktualizēta informācija par situāciju pieteikuma iesniedzēja izcelsmes valstī, kura it īpaši ir šī lēmuma pamatā, kā arī iespēju noteikt pierādījumu savākšanas pasākumus, lai varētu lemt ex nunc. Tātad IPAT var būt pienākums iegūt un pārbaudīt šādu precīzu un aktualizētu informāciju, tostarp tiesu medicīnas ekspertīzi, ja tiek nospriests, ka tai ir nozīme un tā ir nepieciešama.

61

Ņemot vērā iepriekš minētos apstākļus, uz pirmo un sesto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2004/83 4. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā paredzētais pienākums sadarboties prasa atbildīgajai iestādei, pirmkārt, iegūt precīzu un aktualizētu informāciju par būtiskiem faktiem attiecībā uz vispārējo situāciju patvēruma un starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja izcelsmes valstī, kā arī, otrkārt, tiesu medicīnas ekspertīzi par viņa garīgo veselību, ja ir norādes par garīgās veselības problēmām, kas var izrietēt no šajā izcelsmes valstī notikuša traumatiska notikuma, un ka šādas ekspertīzes izmantošana izrādās nepieciešama vai nozīmīga, lai izvērtētu minētā pieteikuma iesniedzēja faktisko vajadzību pēc starptautiskās aizsardzības, ar nosacījumu, ka šādas ekspertīzes izmantošanas kārtība ir saderīga it īpaši ar Hartā garantētajām pamattiesībām.

62

Ar otro un trešo jautājumu, kuri ir jāaplūko kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2004/83 4. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, veicot valsts tiesībās paredzēto otrās instances pārbaudi, tiesā izdarītais konstatējums, ka nav izpildīts šajā tiesību normā paredzētais pienākums sadarboties, pats par sevi izraisa tāda nolēmuma atcelšanu, ar ko noraidīta pārsūdzība, kas iesniegta par lēmumu noraidīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu, vai arī starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam var tikt prasīts pierādīt, ka nolēmums, ar ko noraidīta pārsūdzība, varēja būt citāds, ja nebūtu minētās pienākuma neizpildes.

63

Vispirms ir jāpiebilst, ka atbilstoši norādēm, ko iesniedzējtiesa sniegusi lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, kā arī tās atbildē uz Tiesas uzdoto jautājumu, IPAT ir jāuzskata par pirmās instances tiesu, kurai ir uzticēti Direktīvas 2005/85 39. pantā paredzētie pārbaudes tiesā uzdevumi. Šajā saistībā tā ir aicināta veikt šī sprieduma 59. punktā minēto pilnīgo pārbaudi, un tas nozīmē, ka tās kompetencē ir pieņemt lēmumu ex nunc, ņemot vērā pierādījumus, kas tajā iesniegti, attiecīgajā gadījumā – pēc tas pieprasījuma, un ka tā, ņemot vērā šos pierādījumus, ir tiesīga apstiprināt vai atcelt biroja lēmumu un vajadzības gadījumā saistošā veidā ieteikt, ka [pieteikuma iesniedzējam] ir jāpiešķir bēgļa statuss vai starptautiskā aizsardzība. Jāpiebilst, ka Tiesā netika apgalvots un ka no tās rīcībā esošajiem lietas materiāliem neizriet, ka pārbaude tiesā, ko IPAT tātad ir aicināta veikt par biroja lēmumiem, ar kuriem ir noraidīts starptautiskās aizsardzības pieteikums, neatbilstu 39. panta prasībām.

64

No minētā lūguma un atbildes izriet, ka pati iesniedzējtiesa ir jāuzskata par otrās instances tiesu, kurai ir uzticēts – kā tā ir precizējusi – veikt IPAT nolēmumu pārbaudi, kas attiecas tikai uz, pirmkārt, pilnvaru pārsniegšanu, būtiskām tiesību vai faktu kļūdām, šāda nolēmuma nesaprātīgo vai nesamērīgo raksturu un procedūru taisnīguma vai tiesiskās paļāvības aizsardzības principu pārkāpumiem, kā arī, otrkārt, šāda prettiesiskuma konstatēšanas gadījumā, šo nolēmumu atcelšanu un lietu nodošanu atpakaļ IPAT.

65

Kā norādījusi arī iesniedzējtiesa, tai tomēr ir jāatturas pieņemt nolēmums par šādu atcelšanu un lietas nodošanu atpakaļ IPAT, ja šķiet, ka IPAT nolēmums nebūtu citāds, pat ja nepastāvētu konstatētais prettiesiskums. Īrijas tiesībās esot noteikts, ka pusei, kas lūdz šī nolēmuma atcelšanu, ir pienākums pierādīt, ka minētais nolēmums varēja būt citāds, ja šāda prettiesiskuma nebūtu.

66

Tā kā Direktīvā 2005/85 nav neviena noteikuma par iespēju iesniegt apelācijas sūdzību par nolēmumu, kurā lemts par lēmuma noraidīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu pārsūdzību, vai tieši regulēta iespējamās apelācijas sūdzības kārtība, ir jāuzskata, ka aizsardzība, kas ir piešķirta ar minēto 39. pantu kopsakarā ar Hartas 18. un 47. pantu, ietver tikai viena tiesību aizsardzības līdzekļa tiesā esamību, bet ne prasību par vairāku tiesvedības instanču ieviešanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 26. septembris, Staatssecretaris van Veiligheid en Justitie (Apelācijas sūdzības apturošā iedarbība),C‑180/17, EU:C:2018:775, 33. punkts).

67

Ja attiecīgajā jomā nav Savienības tiesiskā regulējuma, katras dalībvalsts iekšējā tiesību sistēmā – ņemot vērā procesuālās autonomijas principu – ir jālemj par iespējamu otrās tiesu instances ieviešanu attiecībā uz spriedumiem, kuros lemj par tāda lēmuma pārsūdzību, ar kuru noraidīts starptautiskās aizsardzības pieteikums, un vajadzības gadījumā jāreglamentē šīs otrās tiesu instances procesuālie noteikumi, tomēr ar nosacījumu, ka šie noteikumi situācijās, uz kurām attiecas Savienības noteikumi, nav mazāk labvēlīgi nekā situācijās, kurām piemērojamas valsts tiesības (līdzvērtības princips), un ka tie nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina to tiesību izmantošanu, kas piešķirtas ar Savienības tiesībām (efektivitātes princips) (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 26. septembris, Staatssecretaris van Veiligheid en Justitie (Apelācijas sūdzības apturošā iedarbība),C‑180/17, EU:C:2018:775, 34. un 35. punkts, kā arī 2021. gada 15. aprīlis, État belge (Apstākļi pēc pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas),C‑194/19, EU:C:2021:270, 42. punkts).

68

Attiecībā uz līdzvērtības principu no iesniedzējtiesas atbildes uz Tiesas uzdoto jautājumu izriet, ka šī sprieduma 64. un 65. punktā minētie procesuālie noteikumi vienmēr ir piemērojami šīs tiesas veiktajai otrās instances pārbaudei gan situācijās, kurām piemērojamas Savienības tiesības, gan situācijās, kurām piemērojamas valsts tiesības.

69

Attiecībā uz efektivitātes principu nešķiet, ka, ja nav konstatēta pienākuma sadarboties neizpilde, pienākums pierādīt, ka biroja un/vai IPAT lēmums varēja būt citāds, padarītu praktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtinātu to tiesību izmantošanu, kas piešķirtas ar Savienības tiesībām, taču tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

70

Pirmkārt, šķiet, ka šāds pienākums nenozīmē, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam ir jāpierāda, ka lēmums būtu bijis citāds, ja šādas neizpildes nebūtu, bet gan tikai to, ka lēmums būtu varējis būt citāds.

71

Otrkārt, ja sākumā izrādītos vai kompetentajai iestādei izdotos pierādīt iesniedzējtiesā, attiecīgajā gadījumā atbildot uz starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja apgalvojumiem, ka, pat ja šādas pienākuma neizpildes nebūtu, lēmums nekādā gadījumā nevarēja būt citāds, nešķiet, ka Savienības tiesībās būtu piešķirtas tiesības, kuru īstenošana būtu padarīta praktiski neiespējama vai pārmērīgi apgrūtināta. Tādējādi šķiet, ka pati iesniedzējtiesa veic nolēmuma pamatotības pārbaudi, tāpēc nolēmuma atcelšana un lietas nodošana atpakaļ IPAT šādā gadījumā radītu risku, ka minētā pārbaude tiek atkārtota un tiesvedība tiek nelietderīgi pagarināta.

72

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz otro un trešo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2004/83 4. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, veicot valsts tiesībās paredzēto otrās instances pārbaudi, tiesā izdarītais konstatējums, ka nav izpildīts šajā tiesību normā paredzētais pienākums sadarboties, pats par sevi obligāti neizraisa tāda nolēmuma atcelšanu, ar ko noraidīta pārsūdzība, kas iesniegta par lēmumu noraidīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu, jo starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam var tikt prasīts pierādīt, ka nolēmums, ar ko noraidīta pārsūdzība, varēja būt citāds, ja nebūtu minētās pienākuma neizpildes.

73

Ar ceturto un piekto jautājumu, kuri jāaplūko kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Savienības tiesības, tostarp it īpaši Direktīvas 2005/85 23. panta 2. punkts un 39. panta 4. punkts, ir jāinterpretē tādējādi, ka termiņus, kas pagājuši no patvēruma pieteikuma iesniegšanas, no vienas puses, līdz atbildīgās iestādes, kā arī kompetentās pirmās instances tiesas nolēmuma pieņemšanai, no otras puses, var pamatot ar grozījumiem tiesību aktos, kas dalībvalstī izdarīti šajā laikā, un, ja tas tā nav, vai kāds no šo abu minēto termiņu nesaprātīgajiem raksturiem pats par sevi var nozīmēt to, ka ir jāatceļ kompetentās pirmās instances tiesas nolēmums.

74

Kā secinājumu 89.–93. punktā norādījis ģenerāladvokāts, no Direktīvas 2005/85 uzbūves, sistēmas un mērķiem vispirms izriet, ka ir jānošķir attiecīgi tās 23. panta 2. punkta un 39. panta 4. punktā paredzētie termiņi, jo pirmais attiecas uz administratīvo procesu, bet otrais uz tiesvedību tiesā.

75

Turklāt, kā tas izriet arī no šo tiesību normu formulējuma, minētajiem termiņiem nav saistošs raksturs attiecībā uz lēmuma pieņemšanu.

76

Visbeidzot, ņemot vērā, ka pirmajā no šīm tiesību normām ir paredzēts, ka dalībvalstis nodrošina, lai administratīvais process tiktu pabeigts pēc iespējas drīzāk, ka otrajā no tām dalībvalstīm ir īpaši atļauts noteikt termiņus attiecībā uz atbildīgās iestādes pieņemto lēmumu pārbaudi kompetentajā tiesā un ka Direktīvas 2005/85 11. apsvērumā ir norādīts, ka gan dalībvalstu, gan patvēruma meklētāju interesēs ir, lai lēmumus par patvēruma pieteikumiem pieņemtu cik drīz vien iespējams, šajā direktīvā tiek aicināts laicīgi izskatīt gan starptautiskās aizsardzības pieteikumus, gan par tiem iesniegtās pārsūdzības, it īpaši to nolēmumu pārsūdzības, ar kuriem minētie pieteikumi ir noraidīti.

77

Efektīvai iespējai saņemt starptautisko aizsardzību ir nepieciešams, lai pieteikums tiktu izskatīts saprātīgā termiņā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 8. maijs, N.,C‑604/12, EU:C:2014:302, 45. punkts). Turklāt no paša Hartas 47. panta formulējuma izriet, ka efektīva tiesību aizsardzība tiesā prasa, lai ikvienai personai būtu tiesības uz lietas izskatīšanu tiesā saprātīgā termiņā.

78

Tātad iesniedzējtiesai ir jāizvērtē, vai attiecīgi lēmums, ko birojs pieņēma administratīvā procesa beigās, un nolēmums, ko IPAT pieņēma tiesvedības pirmajā instancē beigās, ņemot vērā lietas apstākļus, tika pieņemti saprātīgā termiņā.

79

Attiecībā uz šiem apstākļiem no judikatūras izriet – ja procedūras ilgums nav noteikts nevienā Savienības tiesību normā, attiecīgā akta pieņemšanai veltītā termiņa “saprātīgais” raksturs ir jāvērtē, ievērojot katras lietas atbilstošo apstākļu kopumu, it īpaši lietas iznākuma nozīmi ieinteresētajai personai, lietas sarežģītību un lietas dalībnieku uzvedību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 25. jūnijs, CSUE/KF,C‑14/19 P, EU:C:2020:492, 122. punkts un tajā minētā judikatūra).

80

Katras lietas atbilstošajos apstākļos neietilpst grozījumi tiesību aktos, kas dalībvalstī izdarīti laikposmā, kad lieta tika izskatīta administratīvajā procesā vai tiesā. No šī sprieduma 76. un 77. punktā minētajiem elementiem izriet, ka dalībvalstīm ir jānodrošina, lai šis process un tiesvedība tiktu pabeigta cik ātri vien iespējams un katrā ziņā saprātīgā termiņā. Tāpēc tās nevar atsaukties uz apstākļiem, kas ir to ziņā, piemēram, grozījumiem tiesību aktos, lai attaisnotu šīs prasības iespējamo neizpildi.

81

Ņemot to vērā, kā to secinājumu 103.–105. punktā norādījis arī ģenerāladvokāts, prasības par lietu izskatīšanu saprātīgā termiņā starptautiskās aizsardzības jomā iespējamā neizpilde gan administratīvajā posmā, gan tiesā pati par sevi nerada tādas sekas, ka ir jāatceļ nolēmums, ar ko noraidīta pārsūdzība ar mērķi atcelt lēmumu, ar ko nav apmierināts starptautiskās aizsardzības pieteikums, ja vien saprātīga termiņa pārsniegšanas dēļ nav pieļauts tiesību uz aizstāvību pārkāpums.

82

Tā kā lēmumi par to, vai starptautiskās aizsardzības pieteikumi ir pamatoti vai nav, ir jāpieņem, ņemot vērā Direktīvā 2004/83 paredzētos šādas aizsardzības piešķiršanas materiāltiesiskos kritērijus, saprātīga termiņa neievērošana – ja nav nevienas norādes, ka administratīvā procesa vai tiesvedības pārmērīgais termiņš ir ietekmējis strīda risinājumu, nevar radīt pārsūdzētā administratīvā lēmuma vai tiesas nolēmuma atcelšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 8. maijs, Bolloré/Komisija, C‑414/12 P, nav publicēts, EU:C:2014:301, 84. punkts).

83

Turpretī, ja ir norādes, ka administratīvā procesa vai tiesvedības pārmērīgais termiņš varēja ietekmēt strīda risinājumu, saprātīga termiņa neievērošana var radīt pārsūdzētā administratīvā lēmuma vai tiesas nolēmuma atcelšanu, it īpaši, ja šīs neievērošanas dēļ ir aizskartas tiesības uz aizstāvību, kas ir pamattiesības un to vispārējo tiesību principu neatņemama daļa, kuru ievērošana Tiesai ir jānodrošina (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2011. gada 25. oktobris, Solvay/Komisija,C‑110/10 P, EU:C:2011:687, 47.–52. punkts).

84

Tāpēc, tā kā Tiesai iesniegtajos lietas materiālos nav neviena elementa, kas pierādītu, ka viena vai otra no pamatlietā aplūkotajiem termiņiem nesaprātīgā rakstura dēļ ir noticis X tiesību uz aizstāvību aizskārums, šis apstāklis ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

85

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz ceturto un piekto jautājumu ir jāatbild, ka Savienības tiesības, tostarp it īpaši Direktīvas 2005/85 23. panta 2. punkts un 39. panta 4. punkts, ir jāinterpretē tādējādi, ka:

86

Ar septīto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2004/83 4. panta 5. punkta e) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka sākotnējā starptautiskās aizsardzības pieteikumā ietverta nepatiesa ziņa, kuru patvēruma meklētājs paskaidrojis un atsaucis, tiklīdz radusies šāda iespēja, pati par sevi var liegt konstatēt, ka pieteikuma iesniedzējam kopumā var uzticēties.

87

Atbilstoši Direktīvas 2004/83 4. panta 5. punktam, ja dalībvalstis piemēro principu, saskaņā ar kuru pieteikuma iesniedzēja pienākums ir pamatot pieteikumu, un ja daži no pieteikuma iesniedzēja paziņojumos norādītajiem aspektiem nav pamatoti ar dokumentāriem vai citādiem pierādījumiem, šiem aspektiem nav nepieciešams apstiprinājums, ja ir izpildīti šīs tiesību normas a)–e) apakšpunktā minētie nosacījumi.

88

Šie kumulatīvie nosacījumi ir saistīti ar to, ka pieteikuma iesniedzējs starptautiskās aizsardzības pieteikumu ir iesniedzis, tiklīdz tas bija iespējams, ka viņš ir pielicis pamatotas pūles, lai pamatotu savu pieteikumu, ka viņš ir iesniedzis visas attiecīgās sastāvdaļas, kas ir viņa rīcībā, ka viņš ir iesniedzis pietiekamu pamatojumu attiecībā uz jebkādu citu pierādījumu neesamību, ka pieteikuma iesniedzēja paziņojumi tiek uzskatīti par saskaņotiem un ticamiem un nav pretrunā specifiskai un vispārējai informācijai, kas pieejama par pieteikuma iesniedzēja lietu, un ka var konstatēt, ka pieteikuma iesniedzējam kopumā var uzticēties.

89

Turklāt no Direktīvas 2004/83 4. panta 5. punkta izriet – ja nav izpildīti visi šīs normas a)–e) apakšpunktā uzskaitītie nosacījumi, patvēruma meklētāju paziņojumiem, kas nav apliecināti ar pierādījumiem, varētu būt nepieciešams apstiprinājums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 2. decembris, A u.c., no C‑148/13 līdz C‑150/13, EU:C:2014:2406, 51. punkts).

90

No tā izriet, ka patvēruma meklētāja vispārējā uzticamība ir viens no elementiem, kas jāņem vērā, lai, veicot Direktīvas 2004/83 4. panta 1. punkta paredzēto vērtējuma pirmo posmu, pārbaudītu – attiecībā uz to faktisko apstākļu konstatēšanu, kas var būt pierādījumi, lai pamatotu pieteikumu –, vai patvēruma meklētāja paziņojumiem ir nepieciešams apstiprinājums.

91

Jāatzīst, ka katrā atsevišķā gadījumā izdarītie konstatējumi attiecībā uz Direktīvas 2004/83 4. panta 5. punkta a)–d) apakšpunktā paredzētajiem nosacījumiem var ietekmēt šīs tiesību normas e) apakšpunktā minēto pieteikuma iesniedzēja vispārējo ticamību.

92

Tomēr, kā secinājumu 109. punktā norādījis ģenerāladvokāts, patvēruma meklētāja vispārējās uzticamības novērtējums nevar aprobežoties ar to, ka tiek ņemti vērā Direktīvas 2004/83 4. panta 5. punkta a)–d) apakšpunktā paredzētie nosacījumi, bet, kā norādījusi Vācijas valdība, tas ir jāveic vispārēja un individuāla vērtējuma ietvaros, ņemot vērā jebkuru citu elementu, kam var būt nozīme attiecīgajā lietā.

93

Bez šaubām, šādā analīzē nepatiesa ziņa, kas ietverta sākotnējā starptautiskās aizsardzības pieteikumā, ir nozīmīgs elements, kas jāņem vērā. Tomēr tas vien nevar liegt konstatēt, ka pieteikuma iesniedzējam kopumā var uzticēties. Nozīme ir arī tam, ka patvēruma meklētājs šo nepatieso ziņu ir paskaidrojis un atsaucis, tiklīdz radusies šāda iespēja, apgalvojumiem, ar ko tika aizstāta šī nepatiesā ziņa un patvēruma meklētāja turpmākajai uzvedībai.

94

Visbeidzot, ja no visu pamatlietā atbilstošo elementu vērtējuma vajadzētu izrietēt, ka nevar konstatēt, ka patvēruma meklētājam kopumā var uzticēties, viņa paziņojumiem, kas nav pamatoti ar pierādījumiem, tātad var būt nepieciešams apstiprinājums un šādā gadījumā attiecīgajai dalībvalstij var būt pienākums sadarboties ar pieteikuma iesniedzēju – kā tas ir atgādināts it īpaši šī sprieduma 47. un 48. punktā –, lai ļautu viņam izpildīt visus nosacījumus šī pieteikuma atbalstīšanai.

95

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz septīto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2004/83 4. panta 5. punkta e) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka sākotnējā starptautiskās aizsardzības pieteikumā ietverta nepatiesa ziņa, ko patvēruma meklētājs paskaidrojis un atsaucis, tiklīdz radusies šāda iespēja, pati par sevi neliedz konstatēt, ka pieteikuma iesniedzējam kopumā var uzticēties šīs tiesību normas izpratnē.

96

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: