1

Ar apelācijas sūdzību Marián Kočner lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2021. gada 29. septembra spriedumu Kočner/Eiropols (T‑528/20, turpmāk tekstā – pārsūdzētais spriedums, EU:T:2021:631), ar kuru tā noraidīja viņa prasību, kas pamatota ar LESD 268. pantu un kurā tiek lūgts atlīdzināt kaitējumu, kas viņam esot nodarīts ar Eiropas Savienības Aģentūras tiesībaizsardzības sadarbībai (turpmāk tekstā – Eiropols) veikto viņa personas datu izpaušanu un viņa vārda iekļaušanu “mafijas locekļu sarakstos”.

2

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/794 (2016. gada 11. maijs) par Eiropas Savienības Aģentūru tiesībaizsardzības sadarbībai (Eiropolu) un ar kuru aizstāj un atceļ Padomes Lēmumus 2009/371/TI, 2009/934/TI, 2009/935/TI, 2009/936/TI un 2009/968/TI (OV 2016, L 135, 53. lpp.) 23., 45., 56., 57. un 65. apsvērumu:

[..]

[..]

[..]

3

Šīs regulas 2. pants “Definīcijas” noteic:

“Šajā regulā:

[..]

[..]

[..].”

4

Minētās regulas 3. panta “Mērķi” 1. punkts noteic:

“Eiropols atbalsta un stiprina dalībvalstu kompetento iestāžu darbības un to savstarpējo sadarbību, novēršot un apkarojot [..] smagos noziegumus, kas skar divas vai vairākas dalībvalstis, terorismu un noziedzības veidus, kas skar vispārējās intereses, uz kurām attiecas Savienības politika.”

5

Šīs pašas regulas 17. panta “Informācijas avoti” 1. punkts noteic:

“Eiropols apstrādā vienīgi informāciju, ko tam sniegušas:

[..].”

6

Regulas 2016/794 18. panta “Informācijas apstrādes darbību nolūki” 1. punkts noteic:

“Ciktāl tas ir nepieciešams 3. pantā noteikto mērķu sasniegšanai, Eiropols drīkst apstrādāt informāciju, tostarp personas datus.”

7

Šīs regulas 28. panta “Vispārējie datu aizsardzības principi” 1. punkts noteic:

“Personas dati:

[..]

8

Minētās regulas 32. panta “Apstrādes drošība” 1. punkts noteic:

“Eiropols īsteno atbilstīgus tehniskos un organizatoriskos pasākumus, lai aizsargātu personas datus no nejaušas vai nelikumīgas iznīcināšanas, nejaušas pazaudēšanas vai neatļautas izpaušanas, pārveidošanas un piekļuves tiem, vai visām citām nelikumīgām apstrādes formām.”

9

Šīs pašas regulas 38. panta “Atbildība datu aizsardzības jautājumos” 4., 5. un 7. punkts noteic:

“[..]

4.   Eiropols ir atbildīgs par atbilstību 28. panta 1. punkta a), b), [..] un f) apakšpunktā minētajiem principiem.

5.   Par datu pārsūtīšanas likumību atbildība ir:

[..]

7.   Eiropols ir atbildīgs par visām datu apstrādes darbībām, ko tas veic, [..].”

10

Regulas 2016/794 49. panta “Vispārīgie noteikumi par atbildību un tiesībām uz kompensāciju” 3. punkts noteic:

“Neskarot 49. pantu, attiecībā uz ārpuslīgumisko atbildību Eiropols saskaņā ar vispārīgiem principiem, kas ir kopēji visu dalībvalstu tiesību aktiem, atlīdzina jebkādu kaitējumu, ko radījuši tā departamenti vai tā darbinieki, pildot savus pienākumus.”

11

Šīs regulas 50. pants “Atbildība par personas datu nepareizu apstrādi un tiesības uz kompensāciju” noteic:

“1.   Jebkurai personai, kurai datu nelikumīgas apstrādes darbības rezultātā ir nodarīts kaitējums, ir tiesības saņemt kompensāciju par tai nodarīto kaitējumu vai nu no Eiropola saskaņā ar LESD 340. pantu, vai no dalībvalsts, kurā notika gadījums, kas radīja kaitējumu, saskaņā ar tās valsts tiesību aktiem. Persona vēršas pret Eiropolu Eiropas Savienības Tiesā vai pret dalībvalsti – minētās dalībvalsts kompetentajā valsts tiesā.

2.   Saistībā ar visām domstarpībām starp Eiropolu un dalībvalstīm par to, kurš ir galīgi atbildīgs par kompensāciju personai saskaņā ar 1. punktu, vēršas valdē, kura lemj ar tās locekļu divu trešdaļu balsu vairākumu, neskarot tiesības apstrīdēt minēto lēmumu saskaņā ar LESD 263. pantu.”

12

Tiesvedības priekšvēsturi, kas izklāstīta pārsūdzētā sprieduma 1.–16. punktā, šīs tiesvedības vajadzībām var rezumēt šādi.

13

Izmeklēšanā – ko Slovākijas iestādes veica saistībā ar Slovākijā 2018. gada februārī notikušo kāda žurnālista un viņa līgavas slepkavību – Eiropols pēc Národná kriminálna agentúra (Nacionālā noziedzības apkarošanas aģentūra, Slovākija; turpmāk tekstā – “NAKA”) lūguma sniedza atbalstu šīm iestādēm, izgūstot datus, kas tika glabāti gan divos mobilajos tālruņos, kas esot piederējuši prasītājam (turpmāk tekstā – “attiecīgie mobilie tālruņi”) un kurus NAKA viņam 2018. gada 10. oktobrī atdeva, gan USB datu glabāšanas ierīcē.

14

2019. gada 21. jūnijā Eiropols nosūtīja NAKA galīgos ekspertīzes atzinumus par darbībām, kas veiktas ar attiecīgajiem mobilajiem tālruņiem.

15

Eiropols norāda, ka vēl pirms šīs nosūtīšanas tas 2018. gada 23. oktobrī nodevis NAKA cieto disku ar šifrētajiem datiem, kas izgūti citastarp arī no šiem mobilajiem tālruņiem, un 2019. gada 13. februārī nodevis NAKA pašus šos tālruņus.

16

Lai pierādītu šīs nodošanas, Eiropols iesniedza 2018. gada 23. oktobra uz NAKA oficiālās veidlapas noformēta protokola, kurā norādīts atsauces numurs PPZ‑203/NKA‑PZ‑ZA‑2018 un kuru parakstījis izmeklēšanas grupas vadītājs A, kopiju, kā arī ar 2019. gada 13. februāri datētas un ar tādu pašu atsauces numuru identificētas pierādījumu pieņemšanas/nodošanas veidlapas kopiju, kurā citastarp uzskaitīti attiecīgie mobilie tālruņi un ko parakstījušas gan pierādījumus nodevusī persona, gan tos saņēmusī persona.

17

Šis 2018. gada 23. oktobra protokols bija formulēts šādi:

“Šodien, 2018. gada 23. oktobrī, plkst. 1.30 man tika nodots melnas krāsas ārējais cietais disks (HDD) ar Eiropola izmeklēšanas provizoriskajiem rezultātiem, kas pieprasīts ar 2018. gada 8. oktobra un 2018. gada 10. oktobra lēmum[iem]. Minēto ārējo disku Eiropola darbinieks B personīgi atgādāja no Eiropola mītnes Hāgā [Nīderlande].

Attiecīgajā diskā ir ietverti provizoriskie rezultāti, kas izpaužas kā atmiņas izmete un izgūšana attiecībā uz pierādījumiem 1Z (tikai SIM karte), 2Z, 3Z, 4Z (tikai SIM karte), 5Z, 6Z, 7Z, 8Z, 8Z, 1K, 2K.

Minētā cietā diska saturs ir aizsargāts ar paroli, kas man tika darīta zināma.”

18

Attiecībā uz USB datu glabāšanas ierīci NAKA2018. gada 17. oktobrī lūdza Eiropola palīdzību, lai tostarp izvērtētu tajā ietvertos datus.

19

Eiropola 2019. gada 13. janvāra atzinumā (turpmāk tekstā – “Eiropola atzinums”), kas NAKA nosūtīts 2019. gada 14. februārī, sadaļā “Konteksts (vēsturiskais)” ir teikts, ka “[apelācijas sūdzības iesniedzējs] kopš 2018. gada 20. jūnija atrodas apcietinājumā kā persona, kas turēta aizdomās par finanšu nozieguma izdarīšanu. Viņa vārds citastarp ir tieši saistīts ar tā sauktajiem “mafijas locekļu sarakstiem” un “Panamas dokumentiem””.

20

2019. gada 1. aprīlī Slovākijas tiesībsargājošās iestādes esot izmantojušas attiecīgajos mobilajos tālruņos ietverto informāciju kriminālprocesā, kas uzsākts pret apelācijas sūdzības iesniedzēju. Tāpat no Slovākijas policijas dienestu 2019. gada 18. jūnija protokola izrietot, ka šīs iestādes ir veikušas pilnīgu šajos tālruņos ietverto datu analīzi.

21

Turklāt dažādos preses rakstos, kā arī tīmekļvietnēs, tostarp starptautiskā pētnieciskās žurnālistikas tīkla vietnē, esot konstatēts ļoti liels informācijas apjoms par apelācijas sūdzības iesniedzēju, kas izriet tostarp no attiecīgajiem mobilajiem tālruņiem, un šī informācija esot darīta pieejama sabiedrībai. Konkrēti 2019. gada 20. un 29. maijā vairākos preses rakstos esot minēti no šiem tālruņiem iegūtie dati. Tāpat 2020. gada 19. maijā kādā tīmekļvietnē esot publiskota ar apelācijas sūdzības iesniedzēju saistīto dokumentu izlase un konkrēti – transkripcijas no minētajos tālruņos esošās viņa ar šifrētas ziņojumapmaiņas lietotnes palīdzību veiktās intīmās saziņas ar kādu draudzeni. Slovākijas prese šo izlasi esot izmantojusi 2020. gada 21. maijā.

22

Ar 2020. gada 4. maija vēstuli apelācijas sūdzības iesniedzējs, pamatojoties uz Regulas 2016/794 50. panta 1. punktu, pieprasīja Eiropolam samaksāt viņam kompensāciju 100000 EUR apmērā kā atlīdzinājumu par nemateriālo kaitējumu, kas, viņaprāt, viņam esot nodarīts ar to, ka divējādi esot pārkāptas viņa tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību. Šis kaitējums izrietot, pirmkārt, no personas datu publicēšanas presē un internetā, it īpaši no viņa intīma un seksuāla rakstura saziņas transkripciju publiskošanas. Otrkārt, minētais kaitējums izrietot no viņa vārda iekļaušanas “mafijas locekļu sarakstos” it kā Eiropola atzinuma dēļ, jo prese par to esot ziņojusi pēc tam, kad bija noplūdusi informācija saistībā ar lietas materiāliem valstī notiekošajā kriminālprocesā par šā sprieduma 13. punktā minēto žurnālista un viņa līgavas slepkavību, proti, lietas materiāliem, kuros bija ietverts šis atzinums.

23

Šā sprieduma 13. punktā minētās Slovākijas iestāžu izmeklēšanas iznākumā pret apelācijas sūdzības iesniedzēju tika uzsākta kriminālvajāšana par līdzdalību slepkavībā kā uzkūdītājam (slepkavības pasūtītājam).

24

2020. gada 3. septembrī kompetentā Slovākijas tiesa pirmajā instancē apelācijas sūdzības iesniedzēju attaisnoja. 2021. gada 15. jūnijāNajvyšší súd Slovenskej republiky (Slovākijas Republikas Augstākā tiesa) atcēla pirmās instances spriedumu un nosūtīja lietu jaunai izskatīšanai.

25

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 18. augustā, apelācijas sūdzības iesniedzējs, pamatojoties uz LESD 268. un 340. pantu, kā arī Regulas 2016/794 50. panta 1. punktu, cēla prasību atlīdzināt nemateriālo kaitējumu, kas, viņaprāt, viņam esot nodarīts Eiropola rīcības dēļ. Ar pirmo prasījumu viņš lūdza atlīdzinājumu 50000 EUR apmērā par kaitējumu, kas viņam esot nodarīts, izpaužot no attiecīgajiem mobilajiem tālruņiem iegūtos personas datus, kuri pēc tam esot tikuši publiskoti internetā un atreferēti Slovākijas presē. Ar šo personas datu izpaušanu esot izdarīts viņa goda un profesionālās reputācijas, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 7. pantā garantēto tiesību uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību un tiesību uz saziņas neaizskaramību aizskārums. Otrajā prasījumā apelācijas sūdzības iesniedzējs lūdza tāda paša apmēra atlīdzinājumu par kaitējumu, kas viņam esot nodarīts ar to, ka Eiropols ir iekļāvis viņa vārdu “mafijas locekļu sarakstos”.

26

Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa vispirms, izvērtējusi Eiropola izvirzītās iebildes par nepieņemamību attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēja pirmo prasījumu, atzina, ka šis prasījums ir pieņemams tikai tiktāl, ciktāl ar to apelācijas sūdzības iesniedzējs atsaucas uz nemateriālo kaitējumu, kas izriet no tā, ka Eiropols it kā esot izpaudis apelācijas sūdzības iesniedzēja un viņa draudzenes starpā notikušās intīma un seksuāla rakstura saziņas transkripcijas, kas iegūtas no attiecīgajiem mobilajiem tālruņiem. Šajā ziņā par apgalvotā kaitējuma apmēru Vispārējā tiesa konstatēja, ka – lai gan apelācijas sūdzības iesniedzējs pārmet Eiropolam, ka tas esot izpaudis ievērojamu no šiem tālruņiem iegūto personas datu apjomu – ar dokumentāriem pierādījumiem ir apliecināts tikai tas, ka izpaustas ir šīs transkripcijas, taču ne tas, ka būtu izpausti “ļoti konfidenciāli” fotoattēli, no kuriem dažos šī draudzene ir redzama kaila.

27

Pēc tam, izskatot lietu pēc būtības, Vispārējā tiesa šo pirmo prasījumu, kura apmērs ir šādi ierobežots, noraidīja. Pirmām kārtām, pārsūdzētā sprieduma 58.–91. punktā tā konstatēja, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs nav sniedzis “pierādījumus par pietiekami pierādītu cēloņsakarību” starp apgalvoto kaitējumu un iespējamo Eiropola rīcību. Konkrēti prasītājs neesot pierādījis, ka attiecīgajos mobilajos tālruņos ietverto datu vai prasītāja un viņa draudzenes starpā notikušās saziņas transkripciju izpaušana būtu piedēvējama Eiropolam.

28

Otrām kārtām, minētā sprieduma 92.–95. punktā Vispārējā tiesa atzina, ka šo secinājumu par attiecīgo datu izpaušanas nepiedēvējamību Eiropolam neatspēko nedz Regulas 2016/794 57. apsvērums, nedz 49. panta 3. punkts, nedz 50. pants, uz kuriem atsaucās apelācijas sūdzības iesniedzējs.

29

Šajā ziņā, pirmkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 93.–95. punktā nosprieda: Regulas 2016/794 49. panta 3. punkts un 50. panta 1. punkts vienīgi noteic, ka saistībā ar ārpuslīgumisko atbildību un konkrēti no datu nelikumīgas apstrādes darbībām izrietošo atbildību Eiropolam atbilstoši LESD 340. pantā paredzētajiem nosacījumiem jāatlīdzina viss kaitējums, ko, pildot savus pienākumus, nodarījuši tā dienesti vai darbinieki. Taču šajā gadījumā šie nosacījumi, Vispārējās tiesas ieskatā, nav izpildīti. Otrkārt, Vispārējā tiesa atgādināja, ka – lai gan Regulas 2016/794 57. apsvērumā patiešām būtībā ir teikts, ka Eiropolam un dalībvalstij, kurā radies šīs aģentūras vai dalībvalsts veiktās datu nelikumīgas apstrādes rezultātā nodarītais kaitējums, par šo kaitējumu būtu jāatbild solidāri – tomēr jākonstatē, ka šis solidaritātes mehānisms nav nedz kā izklāstīts, nedz pamatots šīs regulas normatīvajā daļā. Tā arī norādīja Tiesas judikatūras atziņu, ka Savienības tiesību akta preambula nav apveltīta ar juridiski saistošu spēku un nav piesaucama, lai atkāptos no pašām attiecīgā akta tiesību normām. Tādējādi Vispārējā tiesa uzskatīja, ka “Regulas 2016/794 preambulas 57. apsvērums nevar radīt Eiropolam saistošu solidāru atbildību šajā lietā”.

30

Līdz ar to Vispārējā tiesa noraidīja pirmo prasījumu kā nepamatotu, uzskatot, ka nav jāpārbauda, vai ir izpildīti pārējie Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās nosacījumi.

31

Attiecībā uz otro prasījumu par tāda kaitējuma atlīdzināšanu, kas esot nodarīts ar to, ka Eiropols ir iekļāvis apelācijas sūdzības iesniedzēja vārdu “mafijas locekļu sarakstos”, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 102. un 105. punktā konstatēja, ka nav pierādīts, ka šos sarakstus būtu sagatavojusi un uzturējusi kāda Savienības iestāde LESD 340. panta otrās daļas izpratnē, konkrēti Eiropols, un ka šo secinājumu neliek apšaubīt nedz Regulas 2016/794 57. apsvērums, nedz 49. panta 3. punkts, nedz 50. pants to pašu iemeslu dēļ, kas izklāstīti pārsūdzētā sprieduma 92.–95. punktā un īsumā atreferēti šā sprieduma 29. punktā.

32

Pārsūdzētā sprieduma 106.–109. punktā Vispārējā tiesa arī precizēja, ka arī otrais prasījums – pieņemot, ka tas “jāsaprot kā tāds, ar kuru Eiropolam tiek pārmests, ka tas esot izraisījis izmaiņas tajā, kā Slovākijas prese raksturo prasītāju, jo viņš esot ticis raksturots vairs nevis kā “pretrunīgs uzņēmējs”, bet gan jau kā “mafijas loceklis” vai “persona, kas iekļauta mafijas locekļu sarakstos”” – izrādās esam nepamatots. Šajā ziņā Vispārējā tiesa tostarp konstatēja, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs nav sniedzis nevienu pierādījumu tam, ka Slovākijas presē publicētās informācijas pamatā bijis Eiropola atzinums, nedz arī tam, lai juridiski pietiekami pierādītu cēloņsakarību starp šā atzinuma noplūdi un apstākli, ka Slovākijas prese kopš 2019. gada sākuma apelācijas sūdzības iesniedzēju esot raksturojusi citādi. Apgalvoto sakritību laikā atspēkojot gan apelācijas sūdzības iesniedzēja, gan Eiropola sniegtie pierādījumi, no kuriem izriet, ka jau krietni pirms 2019. gada sākuma Slovākijas presē apelācijas sūdzības iesniedzējs laiku pa laikam ir saukts par “mafijas locekli”, un tāpēc esot izslēgts, ka šāds raksturojums būtu radies tādēļ, ka bija noplūduši pret apelācijas sūdzības iesniedzēju valstī ierosinātās krimināllietas materiāli, kuri ietvēra minēto atzinumu.

33

Līdz ar to Vispārējā tiesa kā nepamatotu noraidīja gan šo otro prasījumu, gan prasību kopumā.

34

Ar dokumentu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2021. gada 8. decembrī, apelācijas sūdzības iesniedzējs iesniedza apelācijas sūdzību par pārsūdzēto spriedumu.

35

Apelācijas sūdzībā apelācijas sūdzības iesniedzējs lūdz Tiesu:

36

Eiropols lūdz Tiesu:

37

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2022. gada 1. aprīļa lēmumu Slovākijas Republikai tika atļauts iestāties lietā Eiropola prasījumu atbalstam.

38

Apelācijas sūdzības pamatošanai apelācijas sūdzības iesniedzējs izvirza sešus pamatus. Pirmais līdz ceturtais pamats attiecas uz to, ka ir noraidīts pirmais prasījums, kurā lūgts atlīdzināt nemateriālo kaitējumu, kas viņam esot nodarīts, nododot atklātībā no attiecīgajiem mobilajiem tālruņiem iegūtos personas datus. Piektais un sestais pamats attiecas uz to, ka ir noraidīts otrais prasījums, kurā lūgts atlīdzināt kaitējumu, kas viņam esot nodarīts ar viņa vārda iekļaušanu “mafijas locekļu sarakstos”.

39

Eiropols apgalvo, ka pirmais un piektais apelācijas sūdzības pamats – par to, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, neatzīdama Eiropola un attiecīgās dalībvalsts solidāro atbildību par kaitējumu, kas izriet no datu nelikumīgas apstrādes – ir nepieņemami, jo tie attiecoties uz prasības pamatu, ko apelācijas sūdzības iesniedzējs Vispārējā tiesā ir izvirzījis novēloti, proti, replikas posmā. Vispārējai tiesai pēc savas ierosmes esot bijis jāizvērtē jautājums par šā prasības pamata nepieņemamību.

40

Apelācijas sūdzības iesniedzējs lūdz šo iebildi par nepieņemamību noraidīt.

41

No Vispārējās tiesas Reglamenta 84. panta 1. un 2. punkta izriet, ka pamati, kas pirmo reizi izvirzīti replikas posmā un nav balstīti uz tiesvedības laikā izklāstītajiem tiesiskajiem vai faktiskiem apstākļiem, jāatzīst par nepieņemamiem. Tomēr Tiesa šajā ziņā jau ir nospriedusi, ka pamats vai arguments, kas izvērš iepriekš prasības pieteikumā jau izvirzītu pamatu, ir jāuzskata par pieņemamu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 26. aprīlis, Alcon/ITSB,C‑412/05 P, EU:C:2007:252, 38.–40. punkts un tajos minētā judikatūra). Līdz ar to šāds pamats nav atzīstams par nepieņemamu novēlotības dēļ.

42

Šajā lietā Vispārējā tiesā iesniegtā prasības pieteikuma 58. punktā apelācijas sūdzības iesniedzējs ir norādījis, ka, pamatojoties uz Regulas 2016/794 49. panta 3. punktā un 50. pantā paredzēto solidāro atbildību un ņemot vērā šīs regulas 57. apsvērumu, Eiropols ir jāsauc pie atbildības par apelācijas sūdzības iesniedzējam nodarīto kaitējumu pat tad, ja kaitējumu radījušās darbības ir veiktas kopā ar Slovākijas iestādēm. Replikas raksta 24. punktā apelācijas sūdzības iesniedzējs šo argumentāciju ir izvērsis, norādīdams, ka, saskaņā ar šīm tiesību normām un it īpaši ņemot vērā šo apsvērumu, par datu nelikumīgas apstrādes rezultātā nodarīto kaitējumu Eiropols katrā ziņā ir solidāri atbildīgs kopā ar attiecīgo dalībvalsti.

43

Šādi rīkojoties, apelācijas sūdzības iesniedzējs savā prasības pieteikumā ir skaidri pamatojies uz to, ka pastāv Eiropola solidārās atbildības mehānisms, kas balstīts uz Regulas 2016/794 49. un 50. pantu, lasot tos šīs regulas 57. apsvēruma gaismā, un tāpēc Vispārējā tiesa pamatoti ir uzskatījusi, ka ar šo prasības pieteikumu tai ir uzdots jautājums par šo solidāro atbildību izskatāmās lietas kontekstā. Tātad replikas raksta 24. punkts jāuzskata par prasības pieteikumā šajā ziņā izklāstītās argumentācijas izvērsumu.

44

Šajos apstākļos Vispārējā tiesa pamatoti ir analizējusi tiesību normas, kā arī apsvērumu, uz kuriem apelācijas sūdzības iesniedzējs ir atsaucies šīs argumentācijas ietvaros.

45

Līdz ar to Eiropola izvirzītā iebilde par nepieņemamību ir jānoraida.

46

Ar pirmo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējs pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 94. un 95. punktā nolemjot neņemt vērā Regulas 2016/794 57. apsvērumu, lai konstatētu Eiropola atbildību saskaņā ar šīs regulas 50. panta 1. punktu, pamatodamās uz to, ka regulas preambula nav apveltīta ar juridiski saistošu spēku. No tā izrietot, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini noraidījusi pirmo prasījumu, nospriezdama, ka šis apsvērums nevar radīt Eiropola solidāru atbildību par šīs aģentūras vai attiecīgās dalībvalsts nelikumīgi veikto datu apstrādi.

47

Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzējs būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka kaitējumu ir pienākums segt tam, kam ir piedēvējama tā nodarīšana, proti, Eiropolam vai attiecīgajai dalībvalstij, savukārt no Regulas 2016/794 49. panta 3. punkta un 50. panta – lasot tos šīs regulas 57. apsvēruma un tās mērķu gaismā – izrietot, ka šī regula noteic solidāru atbildību Eiropolam un tai dalībvalstij, kurā šīs aģentūras vai šīs dalībvalsts veiktas datu nelikumīgās apstrādes rezultātā ir radies kaitējums.

48

Eiropols, kura prasījumus atbalsta Slovākijas Republika, apgalvo, ka pirmais pamats nav pamatots.

49

Šī aģentūra apgalvo, ka Savienības atbildības iestāšanās saskaņā ar LESD 340. pantu ir pakārtota tam, vai ir izpildīti vairāki nosacījumi, no kuriem viens ir tāds, ka attiecīgajai Savienības iestādei pārmestajai rīcībai ir jābūt prettiesiskai. Tā arī apgalvo, ka tad, ja prettiesiskā rīcībā nav vainojama kāda no Savienības iestādēm, Savienībai neiestājas atbildības un ka dalībvalstu nodarītais kaitējums nav pamats šādai atbildībai. Turklāt situācijās, kurās Savienības iestādes mijiedarbojas ar dalībvalstu iestādēm, Tiesa esot tostarp precizējusi, ka gadījumā, ja kaitējumu ir nodarījusi Savienība kopīgi ar dalībvalsti, Savienības tiesa par šo kaitējumu var spriest tikai pēc tam, kad par to ir lēmusi valsts tiesa. Savienības un attiecīgās dalībvalsts solidāra atbildība gadījumā, kad tās abas rīkojas kopīgi, LESD 340. panta otrajā daļā principiāli neesot atzīta, bet – lai tā iestātos – esot nepieciešams, lai Savienības likumdevējs to skaidri būtu paredzējis.

50

Turklāt Regulas 2016/794 50. pants neesot piemērojams šajā lietā aplūkotajai datu apstrādei, jo tas esot piemērojams vienīgi attiecībā uz datu apstrādi, kas tiek veikta Eiropola operāciju un uzdevumu izpildes ietvaros. Ņemot vērā, ka kaitējumu it kā izraisījušie notikumi esot norisinājušies valsts izmeklēšanas lietas materiālu glabāšanas laikā, tie neesot šīs regulas piemērošanas jomā ietilpstošas “datu nelikumīgas apstrādes darbības” šā panta izpratnē.

51

Turklāt Eiropola un attiecīgās dalībvalsts solidāra atbildība Regulas 2016/794 50. panta 1. punktā neesot paredzēta expressis verbis. Proti, šī tiesību norma noteic, ka Eiropols esot atbildīgs tikai “saskaņā ar LESD 340. pantu”, un tas nozīmējot, ka šī atbildība var iestāties tikai tad, ja ir izpildīti trīs no šīs tiesību normas izrietošie nosacījumi. Līdz ar to, pat ja šis 50. panta 1. punkts būtu piemērojams šajā lietā, Eiropola atbildība nevarētu iestāties, nepastāvot nekādai tā prettiesiskai rīcībai un cēloņsakarībai starp šādu rīcību un ciestajiem zaudējumiem. Turklāt Savienībai nevarot būt pienākums atlīdzināt no dalībvalsts rīcības izrietošu kaitējumu saskaņā ar minēto 50. panta 1. punktu, jo šī norma – kā esot apstiprināts šīs regulas 50. panta 2. punkta formulējumā – esot piemērojama tikai attiecībā uz kaitējumu, ko Savienība nodarījusi kopīgi ar dalībvalsti.

52

Eiropola ieskatā, no Regulas 2016/794 57. apsvēruma neesot secināms pretējais. Šajā apsvērumā minētais jēdziens “solidāra atbildība” nozīmējot, ka par vienu un to pašu kaitējumu ir atbildīgi vairāk nekā viens subjekts, nevis to, ka Eiropols, nepastāvot jebkādai tā prettiesiskai rīcībai, varētu tikt saukts pie atbildības par dalībvalsts rīcību. Apelācijas sūdzības iesniedzēja veiktā šā apsvēruma interpretācija esot pretrunā šīs regulas tvērumam un tās 50. panta formulējumam. Savukārt, tā kā Savienības tiesību akta preambula nav apveltīta ar juridiski saistošu spēku, tā nav piesaucama, lai atkāptos no kādas tiesību normas skaidrā formulējuma.

53

Vispirms jāpārbauda, vai ar Regulas 2016/794 50. panta 1. punktu ir ieviests Eiropola un attiecīgās dalībvalsts solidāras atbildības režīms datu nelikumīgas apstrādes gadījumā. Gadījumā, ja tas tā ir, pēc tam būs jānosaka, kādi ir šīs atbildības iestāšanās nosacījumi.

54

Interpretējot Regulas 2016/794 50. panta 1. punktu, it īpaši, lai noskaidrotu tajā nostiprinātā atbildības režīma iedabu, saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ir jāņem vērā ne tikai šīs normas formulējums, bet arī konteksts un šo normu ietverošā tiesiskā regulējuma mērķi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 3. jūnijs, TEAM POWER EUROPE, C‑784/19, EU:C:2021:427, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).

55

Kas attiecas uz Regulas 2016/794 50. panta 1. punkta formulējumu – tajā ir noteikts, ka personai, kurai datu nelikumīgas apstrādes darbības rezultātā ir nodarīts kaitējums, ir tiesības saņemt kompensāciju par tai nodarīto kaitējumu “vai nu no Eiropola [..], vai no dalībvalsts, kurā notika gadījums, kas radīja kaitējumu [..]”. Kā secinājumu 38. punktā norāda ģenerāladvokāts, jautājumā par paredzētās atbildības iedabu šis formulējums nav viennozīmīgs. Proti, tas var nozīmēt, ka cietušajai fiziskajai personai jāvēršas vai nu pie Eiropola – gadījumā, ja kaitējums pilnībā vai daļēji ir piedēvējams Eiropolam, vai pie attiecīgās dalībvalsts, ja kaitējums pilnībā vai daļēji ir piedēvējams tai. Tomēr, ņemot vērā, ka no minētā formulējuma var arī izrietēt, ka cietušais var vērsties pie jebkura no šiem subjektiem – proti, vai nu pie Eiropola, vai pie attiecīgās dalībvalsts –, lai saņemtu atlīdzinājumu par visu kaitējumu, kas tam nodarīts tādas datu nelikumīgas apstrādes dēļ, kas notikusi Eiropola sadarbības ar šo dalībvalsti gaitā, šis formulējums neizslēdz, ka šajā tiesību normā varētu šajā ziņā būt noteikta minēto subjektu solidāra atbildība.

56

Tāpēc jāpārbauda, vai Regulas 2016/794 50. panta 1. punkts, ņemot vērā šīs normas mērķi un kontekstu, noteic Eiropola un attiecīgās dalībvalsts solidāru atbildību par kaitējumu, kas radies tādas datu nelikumīgas apstrādes rezultātā, kura notikusi, Eiropolam un šai dalībvalstij sadarbojoties atbilstoši šai regulai.

57

Šo mērķi izklāstošajā Regulas 2016/794 57. apsvērumā ir teikts, ka “attiecīgajai personai var nebūt skaidrs, vai kaitējums, nelikumīgi apstrādājot datus, viņai ir nodarīts Eiropola vai dalībvalsts darbības rezultātā [un tādēļ] Eiropolam un tai dalībvalstij, kurā noticis atgadījums, kā rezultātā ir nodarīts kaitējums, vajadzētu būt solidārai atbildībai”.

58

No tā izriet, ka, ņemot vērā situāciju, kad fiziska persona, kurai ar datu nelikumīgu apstrādi ir nodarīts kaitējums, nespētu noskaidrot, vai tai nodarīto kaitējumu ir izraisījusi Eiropola rīcība vai tās dalībvalsts rīcība, ar kuru tas ir sadarbojies, tādu režīmu – saskaņā ar kuru Eiropols atbild solidāri ar dalībvalsti, kurā noticis atgadījums, kā rezultātā ir nodarīts kaitējums, Savienības likumdevējs ir ieviesis tālab, lai nodrošinātu pilnīgu šīs fiziskās personas aizsardzību gadījumā, ja tā atrastos šādā situācijā.

59

Šajā ziņā jāatgādina, ka, lai gan Savienības tiesību akta apsvērumam nav juridiski saistoša spēka, tam ir būtiska interpretācijas vērtība, jo tas var precizēt attiecīgā tiesību akta normas saturu un izskaidrot šī tiesību akta autora gribu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 13. jūlijs, Komisija/CK Telecoms UK Investments, C‑376/20 P, EU:C:2023:561, 104. un 105. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

60

Savienības tiesību akta preambula patiešām nav piesaucama, lai atkāptos no pašām attiecīgā akta tiesību normām vai interpretētu šīs normas tādā veidā, kas acīmredzami būtu pretrunā to formulējumam (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 19. jūnijs, Karen Millen Fashions, C‑345/13, EU:C:2014:2013, 31. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2022. gada 16. februāris, Ungārija/Parlaments un Padome, C‑156/21, EU:C:2022:97, 191. punkts).

61

Tomēr šajā gadījumā Regulas 2016/794 57. apsvērums nekādi nav pretrunā šīs regulas 50. panta 1. punkta formulējumam. Proti, kā norādīts šā sprieduma 55. punktā, šis formulējums var citastarp tikt interpretēts tādējādi, ka ar šo tiesību normu ir izveidots Eiropola un attiecīgās dalībvalsts solidārās atbildības režīms par labu fiziskai personai, kurai ir nodarīts kaitējums ar datu nelikumīgu apstrādi, kas notikusi abu šo minēto subjektu sadarbības gaitā.

62

No šiem analīzes elementiem izriet, ka Regulas 2016/794 50. panta 1. punkts, lasot to šīs regulas 57. apsvēruma gaismā, atbilstoši Savienības likumdevēja gribai atbalstīt cietušo fizisko personu rada Eiropola un attiecīgās dalībvalsts solidārās atbildības režīmu attiecībā uz šādas apstrādes rezultātā nodarīto kaitējumu.

63

Šo interpretāciju apstiprina arī šīs tiesību normas konteksts, it īpaši Regulas 2016/794 49. pants un 50. panta 2. punkts.

64

Proti, pirmkārt, Regulas 2016/794 49. pantā – kā teikts tā virsrakstā – ir paredzēti vispārīgi noteikumi par atbildību un tiesībām uz kompensāciju. Savukārt šīs regulas 50. pants – kā izriet no tā virsraksta – konkrēti attiecas uz atbildību par datu neatbilstošu apstrādi un no tās izrietošajām tiesībām uz kompensāciju. Tas, ka minētais 50. pants ir atkāpe no vispārējiem Savienības ārpuslīgumiskās atbildības principiem, ir uzsvērts konkrēti minētās regulas 49. panta 3. punktā, lasot to šīs regulas 56. apsvēruma gaismā.

65

Šī nupat minētā norma noteic, ka ārpuslīgumiskās atbildības jomā Eiropols saskaņā ar vispārīgiem visu dalībvalstu tiesībām kopīgajiem principiem atlīdzina visu kaitējumu, ko nodarījuši tā dienesti vai darbinieki, pildot savus pienākumus. Tomēr tajā noteiktais ir pakārtots atrunai “neskarot [Regulas 2016/794] 49. pantu”.

66

Šajā ziņā jāteic, ka atsauce uz “49. pantu”, kas ietverta šīs regulas 49. panta 3. punkta formulējumā, ir acīmredzama redakcionāla kļūda. Proti, šai atsaucei nebūtu jēgas, ja tā norādītu uz to pašu pantu, kurā tā ir ietverta. Līdz ar to, ņemot vērā, ka šīs pašas regulas 50. pantā ir paredzēts atkāpi ietverošs regulējums salīdzinājumā ar minētā 49. panta 3. punktā paredzētajiem vispārīgajiem noteikumiem par Savienības ārpuslīgumisko atbildību, šīs pēdējās minētās tiesību normas sākumdaļā esošais vārds “neskarot” ir jāsaprot kā tāds, kas attiecināms uz minēto 50. pantu.

67

Apstiprinājums iepriekšējā punktā sniegtajai interpretācijai ir rodams Regulas 2016/794 56. apsvērumā, kurā teikts, ka “uz Eiropolu būtu jāattiecina vispārīgie noteikumi par līgumisko un nelīgumisko atbildību, ko piemēro Savienības iestādēm, aģentūrām un struktūrām, izņemot noteikumus par atbildību par datu nelikumīgu apstrādi”.

68

No tā izriet, ka ar Regulas 2016/794 50. pantu ir gribēts attiecībā uz datu nelikumīgas apstrādes darbībām ieviest īpašu ārpuslīgumiskās atbildības režīmu, kas ir atkāpe no šajā regulā paredzētā vispārējā atbildības režīma.

69

Otrkārt, no Regulas 2016/794 50. panta 2. punkta izriet, ka jautājuma par Eiropola vai attiecīgās dalībvalsts atbildību par to sadarbības gaitā notikušu datu nelikumīgu apstrādi izvirzīšana Eiropas Savienības Tiesā vai kompetentajā valsts tiesā ir tikai pirmais no šīs regulas 50. pantā paredzētā atbildības mehānisma diviem posmiem. Proti, saskaņā ar tās 50. panta 2. punktu šā mehānisma otrajā posmā ir nosakāms, kurš – t.i., Eiropols un/vai attiecīgā dalībvalsts – “ir galīgi atbildīgs” par kompensāciju fiziskajai personai saskaņā ar šīs regulas 50. panta 1. punktu, jo ar visām šajā jautājumā esošajām domstarpībām starp Eiropolu un dalībvalstīm var vērsties Eiropola valdē, saglabājot tiesības apstrīdēt tās lēmumu Eiropas Savienības Tiesā saskaņā ar LESD 263. pantu.

70

Taču Regulas 2016/794 50. panta 2. punktā paredzētajai iespējai Eiropola valdei šajā otrajā posmā noteikt kā “galīgi atbildīgo” to subjektu, kuram piedēvējama kaitējuma pamatā esošā prettiesiskā rīcība, vai pat to, cik lielā mērā ir atbildīgs katrs no subjektiem gadījumā, ja tie abi rīkojušies prettiesiski, nebūtu jēgas, ja šie subjekti nebūtu solidāri atbildīgi.

71

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir uzskatāms, ka Regulas 2016/794 50. pants, lasot to šīs regulas 49. panta 3. punkta un 56. un 57. apsvēruma gaismā, ievieš tādu režīmu, saskaņā ar kuru Eiropols atbild solidāri ar dalībvalsti, kurā nodarīts kaitējums, kas radies tādas nelikumīgas datu apstrādes dēļ, kas notikusi šo subjektu starpā saskaņā ar minēto regulu notiekošās sadarbības gaitā.

72

Kā secinājumu 51. punktā norāda ģenerāladvokāts, šis solidārās atbildības režīms nav svešs Savienības tiesībām datu apstrādes jomā. Tādējādi, piemēram, Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (OV 2016, L 119, 1. lpp.) 82. panta 4. punkts šādu atbildību paredz vairāku pārziņu gadījumā.

73

Atbilstoši nosacījumiem, kas izriet no LESD 340. panta – uz kuru Regulas 2016/794 50. panta 1. punkts atsaucas gadījumam, kad cietusī persona ceļ prasību pret Eiropolu –, lai Savienības ārpuslīgumiskā atbildība saskaņā ar šo 340. pantu varētu iestāties, jābūt izpildītiem vairākiem nosacījumiem, proti, Savienības iestādei piedēvējamai rīcībai jābūt prettiesiskai, kaitējumam jābūt reālam un jāpastāv cēloņsakarībai starp iestādes rīcību un apgalvoto kaitējumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 16. decembris, Padome/K. Chrysostomides & Co. u.c., C‑597/18 P, C‑598/18 P, C‑603/18 P un C‑604/18 P, EU:C:2020:1028, 79. un 80. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

74

Konkrēti Regulas 2016/794 kontekstā no šīs regulas 50. panta 1. punkta formulējuma izriet, ka fiziskai personai, kura vēlas izmantot savas tiesības uz atlīdzinājumu vai nu attiecībā pret Eiropolu, vai dalībvalsti, pret kuru tā vēršas, ir jāpierāda, ka pastāv “datu nelikumīgas apstrādes darbība”, “kaitējums” un cēloņsakarība starp šo darbību un šo kaitējumu. Tādējādi, ņemot vērā pirmo no iepriekšējā punktā atgādinātajiem nosacījumiem, šai personai ir vienīgi jāpierāda, ka datu nelikumīga apstrāde ir notikusi Eiropola un dalībvalsts atbilstoši minētajai regulai veiktās sadarbības gaitā.

75

Kā norādīts šā sprieduma 57. un 58. punktā, Regulas 2016/794 50. panta 1. punkta mērķis – atbilstoši šīs regulas 57. apsvērumā teiktajam – ir pārvarēt grūtības, ar kādām attiecīgā fiziskā persona var saskarties, mēģinot noskaidrot, vai kaitējums, kas nodarīts šādas sadarbības gaitā notikušās datu nelikumīgās apstrādes rezultātā, izriet no Eiropola vai attiecīgās dalībvalsts rīcības.

76

Taču, lai minētais 50. panta 1. punkts, lasot to 57. apsvēruma gaismā, nezaudētu savu lietderīgo iedarbību, šai personai nevar prasīt, lai tā pierādītu, kam – proti, Eiropolam vai attiecīgajai dalībvalstij – ir piedēvējama šā kaitējuma nodarīšana, vai lai šī persona celtu prasību tiesā pret abiem šiem subjektiem, lai tā varētu saņemt pilnīgu atlīdzinājumu par tai nodarīto kaitējumu.

77

Attiecībā uz šo pēdējo minēto aspektu jānorāda, ka Regulas 2016/794 50. panta 1. punktā nav paredzēts, ka attiecīgā fiziskā persona pret abiem par datu nelikumīgo apstrādi iespējami atbildīgajiem subjektiem varētu celt prasību vienā un tajā pašā tiesā, jo šī tiesību norma noteic, ka šai personai jāceļ vai nu prasība pret Eiropolu Eiropas Savienības Tiesā, vai prasība pret dalībvalsti – attiecīgās valsts kompetentajā tiesā.

78

Līdz ar to vispirms, lai gan attiecīgajai dalībvalstij un Eiropolam ir iespēja iestāties lietā attiecīgi Vispārējā tiesā vai šīs dalībvalsts tiesā, nav izslēdzams, ka šī persona varētu būt spiesta savu prasību uzturēt arī bez viena no šiem subjektiem piedalīšanās. Turklāt, lai kā arī būtu, gadījumā, ja lietu izskatošajā tiesā notiekošajā tiesvedībā piedalās abi šie subjekti, no iepriekšējā punkta izriet, ka šīs tiesvedības gaitā var tikt izskatīts jautājums tikai par viena no tiem atbildību; un šis apstāklis var traucēt faktu konstatēšanai. Visbeidzot, prasībās, ko datu subjekts ir cēlis pret Eiropolu Vispārējā tiesā un pret attiecīgo dalībvalsti – šīs dalībvalsts tiesās, abas šīs tiesas varētu vienādi secināt, ka katrs no šiem atbildētājiem nav atbildīgs, jo šis datu subjekts nav juridiski pietiekami pierādījis apgalvotā kaitējuma piedēvējamību tiem.

79

Taču tieši tālab, lai ņemtu vērā šīs pierādīšanas grūtības, Savienības likumdevējs Regulas 2016/794 50. pantā attiecībā uz datu nelikumīgas apstrādes dēļ nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu ir paredzējis divu posmu atbildības mehānismu, ar kuru, pirmkārt, attiecīgā fiziskā persona tiek atbrīvota no pienākuma pierādīt tā subjekta identitāti, kura rīcība ir izraisījusi apgalvoto kaitējumu, un, otrkārt, ir paredzēts, ka pēc tam, kad šī persona ir saņēmusi atlīdzinājumu, jautājums par to, “kurš ir galīgi atbildīgs” par šo kaitējumu, vajadzības gadījumā ir galu galā jāizspriež Eiropola valdē notiekošā procedūrā, kurā piedalās vairs tikai Eiropols un attiecīgā dalībvalsts.

80

No tā izriet, ka Regulas 2016/794 50. panta 1. punkts, lasot to šīs regulas 57. apsvēruma gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neuzliek attiecīgajai fiziskajai personai – kas ir pierādījusi Eiropola un dalībvalsts atbilstoši minētajai regulai veiktās sadarbības gaitā notikušo datu nelikumīgu apstrādi – pienākumu identificēt, kurš no šajā sadarbībā iesaistītajiem subjektiem ir rīkojies veidā, kas radījis šo nelikumīgo apstrādi.

81

Lai iestātos Eiropola vai attiecīgās dalībvalsts solidāra atbildība un lai attiecīgā fiziskā persona varētu saņemt pilnīgu atlīdzinājumu par tai nodarīto kaitējumu vai nu Savienības tiesā, vai valsts tiesā saskaņā ar Regulas 2016/794 50. panta 1. punktu, pietiek ar to, ka šī persona pierāda, ka Eiropola un attiecīgās dalībvalsts atbilstoši minētajai regulai īstenotās sadarbības gaitā ir notikusi datu nelikumīga apstrāde, kuras dēļ tai ir nodarīts kaitējums, un netiek prasīts, lai šī persona arī pierādītu, kuram no šiem abiem subjektiem šī nelikumīgā apstrāde ir piedēvējama.

82

Tomēr atbildētājam ir iespēja ar jebkādiem tiesiskiem līdzekļiem pierādīt, ka apgalvotais kaitējums nav saistīts ar apgalvoto datu nelikumīgo apstrādi, kas notikusi šādas sadarbības gaitā. Tā tas būtu, piemēram, gadījumā, ja šis subjekts pierādītu, ka šā kaitējuma pamatā ir fakti, kas notikuši pirms saskaņā ar Regulu 2016/794 uzsāktās sadarbības.

83

No visa iepriekš minētā izriet, ka, pārsūdzētā sprieduma 91. punktā noraidot apelācijas sūdzības iesniedzēja pirmo prasījumu, pamatojoties uz to, ka viņš nav pierādījis viņa personas datu izpaušanas piedēvējamību Eiropolam un līdz ar to “nav sniedzis pierādījumus par pietiekami pierādītu cēloņsakarību starp [šajā prasījumā] apgalvoto kaitējumu un iespējamo Eiropola rīcību”, un pārsūdzētā sprieduma 92.–95. punktā atzīstot, ka šā noraidījuma pamatotību neliek apšaubīt nedz Regulas 2016/794 57. apsvērums, nedz 49. panta 3. punkts, nedz 50. pants, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, kļūdaini uzskatīdama, ka šīs regulas 50. panta 1. punkts, lasot to tās 57. apsvēruma gaismā, neatbrīvo attiecīgo fizisko personu no pienākuma pierādīt, kuram no abiem iesaistītajiem subjektiem ir piedēvējama datu nelikumīgā apstrāde.

84

No tā izriet, ka pirmais pamats ir pamatots.

85

Šī tiesību kļūda pilnībā padara spēkā neesošu to, ka Vispārējā tiesa noraidījusi pirmo prasījumu, kura apmērs ir ierobežots pārsūdzētā sprieduma 49. punktā, šim ierobežojumam apelācijas sūdzībā neesot apstrīdētam.

86

Līdz ar to pirmais apelācijas sūdzības pamats ir jāapmierina un pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ tiktāl, ciktāl Vispārējā tiesa kā nepamatotu ir noraidījusi pirmo prasījumu, kura apmērs ir šādi ierobežots.

87

Otrais līdz ceturtais apelācijas sūdzības pamats – gluži tāpat kā pirmais pamats – attiecas uz to, ka ir noraidīts pirmais prasījums, ar kuru tiek lūgts atlīdzināt nemateriālo kaitējumu, kas apelācijas sūdzības iesniedzējam esot nodarīts, publiskojot no attiecīgajiem mobilajiem tālruņiem iegūtos personas datus.

88

Tā kā otrā līdz ceturtā pamata izvērtējuma rezultātā pārsūdzētais spriedums nevar tikt atcelts lielākā mērā, nekā pirmā pamata pieņemšanas dēļ, šie pamati nav jāizvērtē.

89

Sestais pamats, kas jāizskata pirms piektā pamata, ietver divas daļas un attiecas uz pārsūdzētā sprieduma 102. un 106.–111. punktu.

90

Ar sestā pamata pirmo daļu apelācijas sūdzības iesniedzējs pārmet Vispārējai tiesai, ka tā šajos pārsūdzētā sprieduma punktos esot kļūdaini secinājusi, ka nepastāv cēloņsakarība starp otrajā prasījumā apgalvoto prettiesisko rīcību – proti, to, ka Eiropols ir iekļāvis viņa vārdu “mafijas locekļu sarakstos” vai nodibinājis saikni starp viņu un šiem sarakstiem – un kaitējumu, kas viņam esot nodarīts šīs iekļaušanas vai šīs saiknes nodibināšanas dēļ.

91

Šīs pirmās daļas pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Eiropols neesot pamatojis šādas saiknes nodibināšanu starp viņu un “mafijas locekļu sarakstiem” un ka, nodibinot šo saikni, šī aģentūra neesot ievērojusi samērīguma principu, jo nav aprobežojusies ar savu uzdevumu, kas ir vienīgi analizēt attiecīgo USB datu glabāšanas ierīci.

92

Turklāt, tā kā Eiropola atzinums bija iekļauts valsts krimināllietas materiālos attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju un tā kā šajā lietā ietvertā informācija bija noplūdusi, esot jāsecina, ka pastāv cēloņsakarība starp Eiropola prettiesisko rīcību un apelācijas sūdzības iesniedzējam nodarīto kaitējumu. Šīs cēloņsakarības esamību neliekot apšaubīt apstāklis, ka nevienā no attiecīgajiem rakstiem presē – atbilstoši pārsūdzētā sprieduma 107. punktā Vispārējās tiesas norādītajam – šis atzinums nav minēts.

93

Apelācijas sūdzības iesniedzējs arī apgalvo, ka Eiropols ir vienīgā iestāde, kas minētajā atzinumā ir nodibinājusi šo saikni starp viņu un “mafijas locekļu sarakstiem”, lai gan ne valsts tiesībās, ne Savienības tiesībās neesot paredzēta iespēja sagatavot un uzturēt šādus sarakstus. Šajā ziņā nevarot tikt ņemti vērā Slovākijas plašsaziņas līdzekļi, kuru ieskatā “mafijas locekļu sarakstus” esot sastādījuši Slovākijas policijas dienesti. Turklāt Eiropols, šīs saiknes nodibināšanu pamatodams ar publiski pieejamiem avotiem, neesot izpildījis Regulas 2016/794 29. panta 6. punktā noteiktos pienākumus. Apelācijas sūdzības iesniedzējs uzskata, ka no apstākļa, ka Eiropola atzinumā nav norādīts, ka tas plašsaziņas līdzekļos būtu atradis informāciju par saikni starp prasītāju un “mafijas locekļu sarakstiem”, kā arī no tā, ka šī informācija ir skaidri norādīta šajā atzinumā, esot jāsecina, ka šo saikni ir nodibinājis Eiropols un tā neizriet no “bulvāra preses”.

94

Šā pamata otrā daļa ir balstīta uz pierādījumu sagrozīšanu. Apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 108. un 109. punktā Vispārējās tiesas izdarītais konstatējums – ka no presē publicētajiem rakstiem, kas tai iesniegti tajā notiekošajā tiesvedībā, izrietot, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs tika aprakstīts kā “mafijas loceklis” jau pirms Eiropola atzinuma sagatavošanas – esot kļūdains. 2012. gada 28. februārī publicētā preses raksta virsraksts, kurā prasītājs raksturots kā “mafijas loceklis, kurš neeksistē”, esot pierādījums tam, ka viņam neesot nekādas saistības ar “mafijas locekļu sarakstiem”.

95

Eiropols un Slovākijas Republika sesto pamatu lūdz noraidīt.

96

Attiecībā uz sestā pamata otro daļu, kas ir jāizskata vispirms, jāatgādina labi iedibinātās judikatūras atziņa, ka pierādījumu sagrozīšana ir konstatējama citastarp tad, ja Vispārējā tiesa ir pārsniegusi pierādījumu saprātīga vērtējuma robežas. Sagrozīšanai ir acīmredzami jāizriet no lietas materiāliem bez vajadzības no jauna izvērtēt faktus un pierādījumus. Šajā ziņā nepietiek ar norādi, ka dokumentu varēja interpretēt citādi, nekā to darījusi Vispārējā tiesa (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 16. februāris, Komisija/Itālija un Spānija, C‑635/20 P, EU:C:2023:98, 127. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

97

Šajā gadījumā pārsūdzētā sprieduma 108. punktā Vispārējā tiesa konstatēja, ka “prasītāja apgalvotā sakritība laikā ir pretrunā paša prasītāja, kā arī Eiropola sniegtajiem pierādījumiem”. Šajā ziņā Vispārējā tiesa tajā pašā punktā norādīja, ka “prasītājs prasības pieteikumā atsaucas uz 2012. gada 28. februārī publicēto rakstu presē ar virsrakstu “Marián Kočner. Mafijas loceklis, kurš neeksistē [Marián Kočner. Mafián, ktorý neexistuje]”, kurā ir teikts, ka “2005. gadā no policijas noplūdušajos tā saucamajos “mafijas locekļu sarakstos” uzņēmējs Marián Kočner parādās rubrikā “Interesējošie mehāniskie transportlīdzekļi”” un ka “Eiropols atsauc[ās] uz 2005. gada 21. jūnijā un 2017. gada 9. jūlijā publicētajiem rakstiem presē, kuros arī ir norādīts uz iespējamo prasītāja iesaisti mafijā”.

98

Tādējādi ir redzams, ka Vispārējā tiesa savu secinājumu, saskaņā ar kuru apelācijas sūdzības iesniedzējs jau pirms Eiropola atzinuma sagatavošanas bija raksturots kā “mafijas loceklis”, ir balstījusi uz virkni preses rakstu par apelācijas sūdzības iesniedzēju, nevis tikai uz 2012. gada rakstu, kuru bija iesniedzis apelācijas sūdzības iesniedzējs un kurā, viņaprāt, viņš esot nesaistīts ar “mafijas locekļu sarakstiem”. Šādi rīkodamās, Vispārējā tiesa – pretēji tam, ko uzskata apelācijas sūdzības iesniedzējs – nav nedz pārsniegusi šo faktoru saprātīga kopvērtējuma robežas, nedz sagrozījusi minēto apelācijas sūdzības iesniedzēja norādīto preses rakstu, šo rakstu interpretējot ar tā formulējumu nesavienojamā veidā.

99

Līdz ar to sestā pamata otrā daļa ir noraidāma kā nepamatota.

100

Par šā pamata pirmo daļu jāatgādina, ka Savienības ārpuslīgumiskās atbildības jomā jautājums par to, vai starp kaitējumu radījušo faktu un kaitējumu pastāv cēloņsakarība kā šīs atbildības iestāšanās nosacījums, ir juridisks jautājums, kas līdz ar to ir pakļauts pārbaudei Tiesā (spriedums, 2009. gada 16. jūlijs, Komisija/Schneider Electric, C‑440/07 P, EU:C:2009:459, 192. punkts, un rīkojums, 2019. gada 3. septembris, FV/Padome,C‑188/19 P, EU:C:2019:690, 36. punkts). Tomēr šī pārbaude nevar izpausties tādējādi, ka Tiesa apšauba Vispārējās tiesas veiktos konstatējumus un faktu vērtējumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 16. jūlijs, Komisija/Schneider Electric, C‑440/07 P, EU:C:2009:459, 193. punkts).

101

Taču jākonstatē, ka ar šo pirmo daļu apelācijas sūdzības iesniedzējs patiesībā vēlas apstrīdēt noteiktus faktu vērtējumus, ko Vispārējā tiesa veikusi, ņemot vērā tai iesniegtos pierādījumus. Pirmkārt, runa ir par pārsūdzētā sprieduma 102. punktā ietverto vērtējumu, saskaņā ar kuru apelācijas sūdzības iesniedzējs nav sniedzis nevienu pierādījumu tam, ka Eiropols būtu sagatavojis un uzturējis “mafijas locekļu sarakstus”, kuros esot iekļauts apelācijas sūdzības iesniedzēja vārds. Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējs apstrīd arī Vispārējās tiesas vērtējumu, ka starp apgalvoti prettiesisko Eiropola rīcību un apgalvoto kaitējumu nepastāv cēloņsakarība – ciktāl Vispārējā tiesa gan pārsūdzētā sprieduma 107. punktā ir konstatējusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs nav sniedzis nevienu pierādījumu tam, ka šajā ziņā publicētās informācijas pamatā būtu Eiropola atzinums, gan minētā sprieduma 108. un 109. punktā konstatējusi, ka jau ilgu laiku pirms 2019. gada sākuma Slovākijas presē apelācijas sūdzības iesniedzējs tika raksturots kā mafijas loceklis. Taču, tā kā ar šo daļu apelācijas sūdzības iesniedzējs nenorāda uz pierādījumu sagrozīšanu, šie vērtējumi nav pakļauti pārbaudei Tiesā.

102

Līdz ar to sestā pamata pirmā daļa ir nepieņemama.

103

No tā izriet, ka šis pamats ir jānoraida daļēji kā nepieņemams un daļēji kā nepamatots.

104

Ar piekto pamatu, kas ir balstīts uz to pašu argumentāciju, kas ir izvirzīta pirmā pamata atbalstam, apelācijas sūdzības iesniedzējs pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 105. punktā nolemjot neņemt vērā Regulas 2016/794 57. apsvērumu, lai konstatētu Eiropola atbildību, pamatodamās uz to, ka regulas preambula nav apveltīta ar juridiski saistošu spēku. No tā izrietot, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini noraidījusi otro prasījumu – atlīdzināt kaitējumu, kas apelācijas sūdzības iesniedzējam esot nodarīts ar to, ka Eiropols, esot iekļāvis viņa vārdu “mafijas locekļu sarakstos” – nospriezdama, ka šīs regulas normatīvajā daļā nav nedz izklāstīts, nedz pamatots nekāds solidāras atbildības mehānisms gadījumā, kad datu nelikumīgu apstrādi veic Eiropols vai attiecīgā dalībvalsts.

105

Eiropols, kura prasījumus atbalsta Slovākijas Republika, lūdz noraidīt piekto pamatu, izvirzot tos pašus argumentus, kas šā sprieduma 49.–52. punktā izklāstīti atbildei uz argumentāciju, kuru apelācijas sūdzības iesniedzējs ir izvirzījis pirmajā pamatā.

106

Šajā ziņā jānorāda, ka, lai noraidītu otro prasījumu atlīdzināt kaitējumu, kas apelācijas sūdzības iesniedzējam, viņaprāt, esot nodarīts ar to, ka Eiropols ir iekļāvis viņa vārdu “mafijas locekļu sarakstos”, Vispārējā tiesa – kurai vienīgajai ir kompetence konstatēt un novērtēt faktus un pārbaudīt pierādījumus, ar kuriem tā atzīst šos faktus par pierādītiem, – ir balstījusies uz vairākiem faktoriem. Tādējādi, pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 102. punktā, uz kuru attiecas noraidītais apelācijas sūdzības sestais pamats, tā ir konstatējusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs nav pierādījis, ka viņa vārdu iekļaujošos “mafijas locekļu sarakstus” būtu sagatavojis un uzturējis Eiropols. Otrkārt, minētā sprieduma 108. un 109. punktā, uz kuriem arī attiecas noraidītais apelācijas sūdzības sestais pamats, Vispārējā tiesa atzina, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvojumu par Eiropola atzinuma sakritību laikā ar izmaiņām tajā, kā Slovākijas prese raksturo apelācijas sūdzības iesniedzēju, kurš pēc attiecībā uz viņu valstī ierosinātās krimināllietas materiālu noplūdes esot ticis saukts par “mafijas locekli” vai “personu, kas iekļauta mafijas locekļu sarakstos”, atspēko gan apelācijas sūdzības iesniedzēja, gan Eiropola iesniegtie pierādījumi attiecībā uz preses rakstiem, kas publicēti 2005., 2012. un 2017. gadā. Šajā ziņā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 109. punktā turklāt konstatējusi, ka “jau krietni pirms 2019. gada sākuma Slovākijas presē apelācijas sūdzības iesniedzējs laiku pa laikam ir figurējis kā “mafijas loceklis”, nevis tikai kā “pretrunīgs uzņēmējs””, un, pamatojoties uz šiem pierādījumiem, izslēgusi, ka “šo [apelācijas sūdzības iesniedzēja] raksturošanu būtu izraisījusi [Eiropola] atzinumu ietverošo pret [apelācijas sūdzības iesniedzēju valstī] ierosinātās krimināllietas materiālu noplūde”.

107

Tādējādi konkrēti no pārsūdzētā sprieduma 108. un 109. punktā izdarītajiem konstatējumiem izriet, ka – tā kā Eiropola atzinums ir vēlāks par apelācijas sūdzības iesniedzēja otrajā prasījumā apgalvoto kaitējumu radošo faktu un tāpēc vien nav ar šo faktu saistīts – ir izslēgts, ka kaitējums, uz kuru atsaucas apelācijas sūdzības iesniedzējs, varētu būt saistīts ar datu iespējami nelikumīgo apstrādi, kas notikusi sadarbības starp Eiropolu un Slovākijas iestādēm gaitā. Taču – kā norādīts šā sprieduma 96.–102. punktā – apelācijas sūdzības iesniedzējs nav sestajā pamatā pierādījis, ka Vispārējā tiesa būtu saistībā ar šiem konstatējumiem sagrozījusi pierādījumus vai pieļāvusi tiesību kļūdu.

108

Tāpēc, lai kā arī būtu, šā sprieduma 81. punktā minētā prasība, kam pakārtota Eiropola solidārās atbildības iestāšanās, pamatojoties uz Regulas 2016/794 50. panta 1. punktu, šajā gadījumā nav izpildīta un tāpēc šī atbildība atbilstoši otrajam prasījumam nevar iestāties.

109

No tā izriet, ka, neraugoties uz tiesību kļūdu, ko Vispārējā tiesa pieļāvusi, pārsūdzētā sprieduma 92.–95. punktā izklāstīto iemeslu dēļ minētā sprieduma 105. punktā noraidot pašu Eiropola solidārās atbildības principu šīs regulas kontekstā, piektais pamats jānoraida kā neefektīvs.

110

Tā kā piektais un sestais pamats ir noraidīti, no tā izriet, ka apelācijas sūdzība jānoraida tiktāl, ciktāl tā attiecas uz otro prasījumu.

111

Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmās daļas otro teikumu Vispārējās tiesas nolēmuma atcelšanas gadījumā Tiesa pati var taisīt galīgo spriedumu lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija.

112

Šajā lietā, it īpaši ņemot vērā apstākli, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja prasība Vispārējā tiesā ir balstīta uz pamatiem, par kuriem Vispārējā tiesā ir notikušas uz sacīkstes principu balstītas debates un kuru izvērtēšanai nav jāveic nekādi papildu procesa organizatoriskie pasākumi vai pierādījumu savākšanas pasākumi, Tiesa uzskata, ka tiesvedības stadija ļauj šo lietu izspriest un ka tā ir jāizspriež ar galīgu spriedumu tās prasījumu robežās (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2021. gada 4. marts, Komisija/Fútbol Club Barcelona, C‑362/19 P, EU:C:2021:169, 108. punkts un tajā minētā judikatūra).

113

Ņemot vērā, ka pārsūdzētais spriedums daļēji ir atceļams, jālemj tikai par Vispārējā tiesā izvirzīto pirmo prasījumu, kura apmērs ir ierobežots minētā sprieduma 49. punktā.

114

Apelācijas sūdzības iesniedzējs, pamatojoties uz LESD 268. un 340. pantu, kā arī Regulas 2016/794 50. panta 1. punktu, prasa samaksāt summu 50000 EUR apmērā kā atlīdzinājumu par kaitējumu, kas, viņaprāt, viņam esot nodarīts, izpaužot sabiedrībai no attiecīgajiem mobilajiem tālruņiem iegūtos personas datus, kuri pēc tam esot tikuši publiskoti internetā un atreferēti Slovākijas presē. Ar šo personas datu izpaušanu, tos publiskojot, esot izdarīts viņa goda un profesionālās reputācijas, kā arī Hartas 7. pantā garantēto tiesību uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību un tiesību uz saziņas neaizskaramību aizskārums.

115

Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzējs, pamatojoties uz Regulas 2016/794 57. apsvērumu, apgalvo, ka Eiropols var tikt saukts pie solidāras atbildības, pamatojoties uz šīs regulas 50. panta 1. punktu, ja kaitējums, kas apelācijas sūdzības iesniedzējam esot nodarīts datu nelikumīgas apstrādes rezultātā, ir Eiropola vai dalībvalsts rīcības sekas.

116

Eiropols apgalvo, ka nav pierādīts, ka tas būtu veicis datu nelikumīgu apstrādi, jo neesot pierādīts, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja datu noplūdi būtu izraisījis Eiropols. Katrā ziņā neesot tā, ka ikviena informācijas noplūde, pat ja tā būtu pierādīta, automātiski radītu Eiropola ārpuslīgumisko atbildību. Proti, Eiropols apgalvo, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru Savienības iestāžu ārpuslīgumiskā atbildība var iestāties tikai tad, ja ir izpildīts arī nosacījums, ka ir noticis pietiekami būtisks tādas tiesību normas pārkāpums, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām. Taču Regulas 2016/794 32. panta 1. punktā esot paredzēts nevis absolūts pienākums sasniegt rezultātu, bet gan tikai Eiropolam noteikts pienākums īstenot atbilstošus tehniskos un organizatoriskos pasākumus, lai aizsargātu personas datus no jebkāda veida neatļautas apstrādes; un Eiropols to arī esot izdarījis. Turklāt no attiecīgajiem mobilajiem tālruņiem iegūtos datus Eiropols nekad neesot apstrādājis atšifrētā un saprotamā formā.

117

Tiesas judikatūras atziņa ir tāda, ka Savienības ārpuslīgumiskās atbildības, pamatojoties uz LESD 340. panta otro daļu, iestāšanās ir pakārtota vairākiem nosacījumiem, proti, jābūt pietiekami būtiskam tādas tiesību normas pārkāpumam, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām, kā arī kaitējumam un cēloņsakarībai starp darbības izdarītāja pienākuma neizpildi un cietušajām personām nodarīto kaitējumu (spriedums, 2019. gada 10. septembris, HTTS/Padome,C‑123/18 P, EU:C:2019:694, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

118

No šīs judikatūras izriet, ka pirmais šīs atbildības iestāšanās nosacījums – par attiecīgajai Savienības iestādei vai struktūrai pārmestās rīcības prettiesiskumu šā sprieduma 73. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē – ietver divas daļas, proti, ir jābūt, pirmkārt, notikušam tādas Savienības tiesību normas pārkāpumam, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām, un, otrkārt, šim pārkāpumam jābūt pietiekami būtiskam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 10. septembris, HTTS/Padome,C‑123/18 P, EU:C:2019:694, 36. punkts).

119

Par šā nosacījuma pirmo daļu jāteic, ka saskaņā ar labi iedibināto judikatūru privātpersonu tiesības rodas ne tikai tad, kad to skaidri piešķir Savienības tiesību normas, bet arī pozitīvu vai negatīvu pienākumu dēļ, kas tajās skaidri noteikti gan privātpersonām, gan dalībvalstīm vai Savienības iestādēm, institūcijām un struktūrām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 22. decembris, Ministre de la Transition écologique un Premier ministre (Valsts atbildība par gaisa piesārņojumu), C‑61/21, EU:C:2022:1015, 46. punkts). Šis nosacījums attiecas arī uz pienākumiem, kas Savienības tiesībās noteikti saistībā ar sadarbību starp kādu Savienības aģentūru, piemēram, Eiropolu, un dalībvalstīm.

120

Šādu pienākumu neizpilde var radīt tādu tiesību aizskārumu, kas tādējādi ir netieši piešķirtas privātpersonām saskaņā ar attiecīgajām Savienības tiesību normām. Šo tiesību normu pilnīgai efektivitātei un ar tām piešķirto tiesību aizsardzībai ir vajadzīgs, lai privātpersonām būtu iespēja saņemt atlīdzinājumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 22. decembris, Ministre de la Transition écologique un Premier ministre (Valsts atbildība par gaisa piesārņojumu), C‑61/21, EU:C:2022:1015, 47. punkts).

121

Šajā lietā jākonstatē, ka Eiropolam un dalībvalstu kompetentajām iestādēm, kurām ir jāsadarbojas ar šo Savienības aģentūru kriminālvajāšanas nolūkā, Regula 2016/794 uzliek pienākumu aizsargāt privātpersonas pret viņu personas datu nelikumīgu apstrādi, kā tas izriet konkrēti no šīs regulas 2. panta h), i) un k) punkta, 28. panta 1. punkta a) un f) apakšpunkta, 38. panta 4. punkta un 50. panta 1. punkta, lasot tos kopsakarā.

122

Proti, Regulas 2016/794 2. panta k) punktā “apstrāde” ir definēta kā visas tādas darbības vai darbību kopums, ko veic ar personas datiem vai personas datu kopumu, ar vai bez automatizētiem līdzekļiem, piemēram, izpaušana – izmantojot nosūtīšanu, izplatīšanu vai citādi darot tos pieejamus. Šīs regulas 2. panta h) un i) punktā “personas dati” ir definēti kā jebkura informācija, kas attiecas uz “datu subjektu”; ar šo pēdējo minēto jēdzienu savukārt saprotot identificētu vai identificējamu fizisku personu. Turklāt minētās regulas 28. panta 1. punkta a) un f) apakšpunktā ir prasīts, lai personas dati tiktu apstrādāti “godprātīgi un likumīgi” un tādā veidā, kas nodrošina šo datu atbilstīgu drošību. Saskaņā ar šīs pašas regulas 38. panta 4. punktu Eiropols ir atbildīgs par šo minētajā 28. panta 1. punkta a) un f) apakšpunktā nostiprināto principu ievērošanu. Visbeidzot, Regulas 2016/794 50. panta 1. punktā – ciktāl tas šajā regulā paredzētajā sadarbībā iesaistītajiem subjektiem noteic pienākumu atlīdzināt kaitējumu, kas fiziskai personai nodarīts ar datu nelikumīgu apstrādi – šiem subjektiem netieši uzliek pienākumu aizsargāt ikvienu fizisku personu pret to, ka tās personas dati tiek jebkādā veidā nelikumīgi darīti pieejami.

123

No abos iepriekšējos punktos minētajām tiesību normām, aplūkojot tās vienkopus, izriet, ka Eiropola un kompetento valsts iestāžu saskaņā ar Regulu 2016/794 veicamās sadarbības gaitā apstrādāto personas datu jebkura izpaušana personām, kuras nav tiesīgas iepazīties ar šiem datiem, ir Savienības tiesību normas, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām, pārkāpums.

124

Šajā gadījumā no pārsūdzētā sprieduma 1., 2., 44., 84., 85. un 90. punktā Vispārējās tiesas izdarītajiem konstatējumiem, kuriem Tiesa piekrīt, izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja personas dati, ko veido intīmā saziņa starp viņu un viņa draudzeni un kas atradās attiecīgajos mobilajos tālruņos, kurus Slovākijas iestādes atbilstoši Regulai 2016/794 veicamās sadarbības gaitā nodevušas Eiropolam, tika izgūti no šiem tālruņiem un ka šie dati, kas vispirms bija Eiropola rīcībā un no 2018. gada 23. oktobra – Eiropola un šo iestāžu rīcībā, tika izpausti personām, kas nebija tiesīgas ar tiem iepazīties, un šīs izpaušanas iznākumā šie dati 2019. gada 20. maijā tika publiskoti Slovākijas presē. Šādi apstākļi liecina par iepriekšējā punktā minēto pārkāpumu.

125

Šajā ziņā jānoraida Eiropola arguments, ka tas, īstenojot atbilstošus tehniskos un organizatoriskos pasākumus, lai aizsargātu personas datus pret jebkāda veida neatļautu apstrādi, esot ievērojis tam Regulā 2016/794 noteiktos pienākumus. Proti, kā norādīts šā sprieduma 80. punktā, ar šīs regulas 50. panta 1. punktu ir ieviests solidāras atbildības režīms, saskaņā ar kuru persona, kas uzskata, ka ir cietusi no datu nelikumīgas apstrādes, ir atbrīvota no pienākuma pierādīt, kuram no subjektiem, kas ir iesaistīti sadarbībā saskaņā ar minēto regulu, ir piedēvējama šāda apstrāde, kas gan neliedz Eiropolam iespēju vajadzības gadījumā, pamatojoties uz šīs pašas regulas 50. panta 2. punktu, vēlāk vērsties pie savas valdes, lai noteiktu, kurš ir galīgi atbildīgs par šai personai piešķirto atlīdzinājumu.

126

Saistībā ar Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās pirmā nosacījuma otro daļu, proti, par pietiekami būtisku tādas Savienības tiesību normas pārkāpumu, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām, jāteic, ka šajā ziņā izšķirošais kritērijs, lai šo tiesību pārkāpumu uzskatītu par pietiekami būtisku, ir acīmredzams un nopietns ar pārkāpto tiesību normu piešķirtās rīcības brīvības robežu pārkāpums (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2000. gada 4. jūlijs, Bergaderm un Goupil/Komisija, C‑352/98 P, EU:C:2000:361, 43. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2017. gada 4. aprīlis, Ombuds/Staelen, C‑337/15 P, EU:C:2017:256, 31. punkts un tajā minētā judikatūra). Ja attiecīgajai iestādei ir tikai ļoti ierobežota rīcības brīvība vai pat tās nav, Savienības tiesību pārkāpums vien var būt pietiekams, lai varētu konstatēt pietiekami būtiska šo tiesību pārkāpuma esamību (spriedums, 2003. gada 10. jūlijs, Komisija/Fresh Marine, C‑472/00 P, EU:C:2003:399, 26. punkts un tajā minētā judikatūra). Šādu pārkāpumu veido tostarp neattaisnojamas kļūdas, rupja neuzmanība un klaja nolaidība pienākumu izpildē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1992. gada 30. janvāris, Finsider u.c./Komisija, C‑363/88 un C‑364/88, EU:C:1992:44, 22. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

127

Veicamajā novērtējumā jāņem vērā joma, apstākļi un konteksts, kuros attiecīgajai iestādei ir uzlikts konkrētais pienākums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 4. aprīlis, Ombuds/Staelen, C‑337/15 P, EU:C:2017:256, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

128

Turklāt jāņem vērā arī pārkāptās normas skaidrības un precizitātes pakāpe, kā arī rīcības brīvības, ko šī norma atstāj attiecīgajai iestādei, apjoms (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 30. maijs, Safa Nicu Sepahan/Padome,C‑45/15 P, EU:C:2017:402, 30. punkts un tajā minētā judikatūra), risināmās situācijas sarežģītība un grūtības tiesību normu piemērošanā vai interpretācijā (spriedums, 2007. gada 19. aprīlis, Holcim (Deutschland)/Komisija,C‑282/05 P, EU:C:2007:226, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).

129

Šajā gadījumā jākonstatē, pirmkārt, ka šā sprieduma 122. un 123. punktā minētās tiesību normas subjektiem, kas ir iesaistīti saskaņā ar Regulu 2016/794 veicamajā sadarbībā, neatstāj nekādu rīcības brīvību attiecībā uz tiem uzlikto pienākumu, īstenojot piemērotus tehniskos un organizatoriskos pasākumus, aizsargāt ikvienu fizisku personu pret to, ka tās personas dati tiek jebkādā veidā nelikumīgi darīti pieejami. Otrkārt, šis pienākums iekļaujas kriminālvajāšanas nolūkā veiktās sadarbības starp Eiropolu un dalībvalstīm sensitīvajā kontekstā, kurā šādi dati tiek apstrādāti bez jebkādas datu subjektu dalības, visbiežāk šiem datu subjektiem pat nezinot, un tādējādi šiem datu subjektiem nav iespējas nekādā veidā iejaukties, lai novērstu iespējamo viņu datu nelikumīgo apstrādi.

130

Datu, kas var tikt ietverti tādos datu nesējos kā šajā lietā aplūkotie, intīmais raksturs vēl vairāk pastiprina nepieciešamību, ka bija jānodrošina stingra šo apelācijas sūdzības iesniedzēja datu aizsardzība, vēl jo vairāk tāpēc, ka minētajiem datiem nebija nekādas saiknes ar faktiem, par kuriem attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju tika veikta kriminālvajāšana.

131

Šajos apstākļos, ņemot vērā šā sprieduma 124. punktā atgādinātos Vispārējās tiesas konstatējumus, jāuzskata, ka minēto datu nelikumīgā apstrāde, kas notikusi atbilstoši Regulai 2016/794 veicamās sadarbības starp Eiropolu un Slovākijas iestādēm gaitā, ir pietiekami būtisks tādas Savienības tiesību normas pārkāpums, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām.

132

Jāpiebilst, ka Eiropola arguments, ka no attiecīgajiem mobilajiem tālruņiem izgūtie dati tā rīcībā nekad neesot bijuši atšifrētā un saprotamā formā, neļauj apšaubīt pašu šāda pārkāpuma esamību šīs sadarbības gaitā notikušās datu nelikumīgās apstrādes dēļ. Kā izriet no šā sprieduma 80. punkta, ar Regulas 2016/794 50. panta 1. punktu ir ieviests solidāras atbildības režīms, saskaņā ar kuru no šādas apstrādes cietusī persona ir atbrīvota no pienākuma pierādīt, kuram no šādā sadarbībā iesaistītajiem subjektiem šī apstrāde ir piedēvējama. No tā izriet, ka šis arguments katrā ziņā nevar tikt atbalstīts šīs lietas kontekstā; tas gan neliedz Eiropolam iespēju uz to vajadzības gadījumā atsaukties, vēršoties savā valdē saskaņā ar šīs regulas 50. panta 2. punktu.

133

Attiecībā uz otro un trešo no LESD 340. panta otrās daļas izrietošās Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās nosacījumu, kuri attiecas uz nodarītā kaitējuma un cēloņsakarības esamību starp šo kaitējumu un pietiekami būtisku Savienības tiesību normas pārkāpumu, par kādu šajā lietā kvalificējama datu nelikumīgā apstrāde, apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka attiecīgajos mobilajos tālruņos esošo viņa personas datu izpaušana šo datu publiskošanas dēļ ir aizskārusi ne tikai viņa tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, bet arī viņa tiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību. Šī izpaušana esot negatīvi ietekmējusi apelācijas sūdzības iesniedzēja attiecības ar viņa meitām, kuras esot tikušas dziļi apbēdinātas, kad tika publiskoti minētie dati, kuros tostarp sabiedrībai tika atklātas viņu tēva intīmās attiecības ar viņa draudzeni, kā arī viņu abu intīmā saziņa. Tas esot radījis vilšanās un netaisnības sajūtu, kā arī apelācijas sūdzības iesniedzēja goda un profesionālās reputācijas aizskārumu. Ar minēto izpaušanu esot arī aizskartas Hartas 7. pantā garantētās tiesības uz viņa saziņas neaizskaramību.

134

Eiropols nav izvirzījis nevienu konkrētu argumentu par apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvotā nemateriālā kaitējuma esamību un cēloņsakarības esamību starp datu nelikumīgo apstrādi un šo kaitējumu. Tas ir vienīgi apgalvojis, ka, tā kā nav pierādījumu par kaitējumu izraisījušo notikumu vai par tā piedēvējamību Eiropolam, pirmais prasījums jānoraida.

135

Par nosacījumiem attiecībā uz kaitējuma esamību un cēloņsakarību jāteic, ka Savienības ārpuslīgumiskā atbildība var iestāties tikai tad, ja prasītājs faktiski ir cietis reālu un droši zināmu kaitējumu un ja šis kaitējums pietiekami tieši izriet no apgalvotā Savienības tiesību normas pārkāpuma. Prasītājam ir jāiesniedz Savienības tiesai pierādījumi par tā apgalvotā kaitējuma esamību un apmēru, kā arī pietiekami tiešas cēloņsakarības esamību starp šo pārkāpumu un apgalvoto kaitējumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 30. maijs, Safa Nicu Sepahan/Padome,C‑45/15 P, EU:C:2017:402, 61. un 62. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

136

Šajā gadījumā, kā tas ir norādīts šā sprieduma 124. punktā, datu nelikumīgā apstrāde, kas izpaužas kā datu par intīmo saziņu starp apelācijas sūdzības iesniedzēju un viņa draudzeni izpaušana personām, kuras nav tiesīgas ar šiem datiem iepazīties, izraisīja to, ka šie dati tika padarīti pieejami sabiedrībai, kā to apliecina šo datu publiskošana Slovākijas presē. Ņemot vērā šīs saziņas saturu, jāuzskata, ka ar šo datu nelikumīgo apstrādi ir pārkāptas Hartas 7. pantā garantētās apelācijas sūdzības iesniedzēja tiesības uz viņa privātās un ģimenes dzīves, kā arī saziņas neaizskaramību un aizskarts viņa gods un reputācija, tādējādi nodarot viņam nemateriālu kaitējumu.

137

Kā atlīdzinājumu par apgalvoto kaitējumu pirmajā prasījumā prasītājs lūdz samaksāt viņam summu 50000 EUR apmērā.

138

Tomēr Vispārējā tiesa uzskatīja, ka pirmā prasījuma izvērtējumam jāattiecas vienīgi uz kaitējumu, kas it kā izrietot no apelācijas sūdzības iesniedzēja un viņa draudzenes intīma un seksuāla rakstura saziņas transkripciju izpaušanas vien, jo apelācijas sūdzības iesniedzējs nav iesniedzis nevienu pierādījumu, kas tieši vai netieši pierādītu, ka šā sprieduma 26. punktā minētie fotoattēli patiešām ir tikuši publiskoti.

139

Tā kā šis daļējais pirmā prasījuma noraidījums nav ticis apstrīdēts apelācijas tiesvedībā, no apelācijas sūdzības iesniedzējam piešķiramā atlīdzinājuma jāizslēdz šī apgalvotā kaitējuma daļa.

140

Šajos apstākļos jānospriež, ka nemateriālais kaitējums, kas prasītājam nodarīts, izpaužot viņa un viņa draudzenes intīmās saziņas transkripcijas, tiks pienācīgi atlīdzināts, viņam izmaksājot atlīdzinājumu 2000 EUR apmērā.

141

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība nav pamatota vai ja tā ir pamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

142

Saskaņā ar šā reglamenta 138. panta 1. punktu, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz tā 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Saskaņā ar šā 138. panta 3. punkta pirmo teikumu, ja lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

143

Šajā lietā apelācijas sūdzības iesniedzējs lūdz lēmumu par tiesāšanās izdevumiem pieņemt “pamattiesvedībā”. Šajā ziņā jānorāda, ka prasījumos pirmajā instancē viņš ir lūdzis piespriest Eiropolam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, taču apelācijas sūdzībā nav lūdzis atlīdzināt ar apelācijas tiesvedību saistītos tiesāšanās izdevumus.

144

Eiropols ir lūdzis piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas saistīti gan ar tiesvedību pirmajā instancē, gan ar apelācijas tiesvedību.

145

Šajos apstākļos, tā kā spriedums ir daļēji nelabvēlīgs prasījumiem, ko katrs lietas dalībnieks izvirzījis gan apelācijas tiesvedībā, gan pirmajā instancē, katrs no tiem sedz savus gan tiesvedībā pirmajā instancē, gan apelācijas tiesvedībā radušos tiesāšanās izdevumus pats.

146

Atbilstoši Reglamenta 140. panta 1. punktam, kas ir piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz šā paša reglamenta 184. panta 1. punktu, dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās lietā, savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas. Tāpēc Slovākijas Republikai kā personai, kas iestājusies lietā Tiesā, savi tiesāšanās izdevumi jāsedz pašai.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež: