–

L. G. – personiski,

–

Krajowa Rada Sądownictwa vārdā – A. Dalkowska, J. Kołodziej‑Michałowicz, D. Pawełczyk‑Woicka un P. Styrna,

–

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna un S. Żyrek, pārstāvji,

–

Beļģijas valdības vārdā – C. Pochet, M. Jacobs, L. van den Broeck un M. van Regemorter, pārstāves,

–

Dānijas valdības vārdā – V. Pasternak Jørgensen un M. Søndahl Wolff, pārstāves,

–

Nīderlandes valdības vārdā – M. K. Bulterman un P. P. Huurnink, pārstāves,

–

Eiropas Komisijas vārdā – K. Herrmann un P. J. O. Van Nuffel, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz LES 19. panta 1. punkta otrās daļas interpretāciju.

2

Šis lūgums iesniegts saistībā ar tiesvedību starp L. G. un Krajowa Rada Sądownictwa (Valsts tieslietu padome, Polija; turpmāk tekstā – “KRS”) par lēmumu izbeigt lietu par L. G. lūgumu ļaut viņam turpināt pildīt tiesneša pienākumus pēc parastā pensionēšanās vecuma sasniegšanas.

3

Konstytucja Rzeczypospolitej Polskiej (Polijas Republikas Konstitūcija; turpmāk tekstā – “Konstitūcija”) 10. pantā ir noteikts:

“1.   Polijas Republikas politiskās sistēmas pamatā ir likumdošanas, izpildvaras un tiesu varas nodalīšana un līdzsvars.

2.   Sejm [(Parlamenta apakšpalāta, Polija)] un Senat [(Parlamenta augšpalāta, Polija)] īsteno likumdošanas varu. Republikas prezidents un Ministru padome īsteno izpildvaru. Tiesas īsteno tiesu varu.”

4

Konstitūcijas 45. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Ikvienai personai ir tiesības uz taisnīgu un atklātu lietas izskatīšanu kompetentā, neatkarīgā un objektīvā tiesā bez pārmērīgas kavēšanās.”

5

Konstitūcijas 60. pantā ir noteikts:

“Polijas pilsoņiem, kuriem ir visas pilsoniskās tiesības, ir tiesības vienlīdzīgos apstākļos piekļūt darbam valsts dienestā.”

6

Konstitūcijas 77. panta 2. punktā ir paredzēts:

“Tiesību aktos nedrīkst personai liegt tiesības vērsties tiesā, lai aizstāvētu aizskartās brīvības un tiesības.”

7

Konstitūcijas 179. pantā ir noteikts:

“Republikas prezidents pēc [KRS] priekšlikuma amatā ieceļ tiesnešus uz nenoteiktu laiku.”

8

Konstitūcijas 186. panta 1. punktā ir paredzēts:

“[KRS] sargā tiesu un tiesnešu neatkarību.”

9

Konstitūcijas 187. pantā ir noteikts:

“1.   [KRS] ietilpst:

[..]

3.   Ievēlēto [KRS] locekļu pilnvaru termiņš ir četri gadi.

4.   [KRS] organizatoriskā struktūra, darbības joma, darba kārtība, kā arī tās locekļu ievēlēšanas kārtība ir noteikti likumā.”

10

2017. gada 8. decembraustawa o Sądzie Najwyższym (Likums par Augstāko tiesu; 2018. gada Dz. U., 5. pozīcija) stājās spēkā 2018. gada 3. aprīlī. Vēlāk šis likums ir vairākkārt grozīts.

11

Ar Likumu par Augstāko tiesu Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) tostarp tika izveidotas divas jaunas palātas, attiecīgi sauktas par Izba Kontroli Nadzwyczajnej i Spraw Publicznych (Ārkārtas kontroles un publisko lietu palāta) un par Izba Dyscyplinarna (Disciplinārlietu palāta).

12

Saskaņā ar Likuma par Augstāko tiesu 26. panta 1. punktu:

“Ārkārtas kontroles un publisko lietu palātas kompetencē ir izskatīt ārkārtas pārsūdzības, ar vēlēšanām saistītus strīdus un protestus par valsts referenduma un konstitucionālā referenduma spēkā esamību, vēlēšanu un referendumu spēkā esamības pasludināšanu, citas publisko tiesību lietas, tostarp lietas par konkurences aizsardzību, enerģētikas regulāciju, telekomunikāciju un dzelzceļa transportu, kā arī lietas, kurās pārsūdzēti Przewodniczący Krajowej Rady Radiofonii i Telewizji [(Valsts radio un televīzijas padomes priekšsēdētājs, Polija)] lēmumi vai arī sūdzības par tiesvedības pārmērīgu ilgumu vispārējās jurisdikcijas un kara tiesās, kā arī Sąd Najwyższy [(Augstākā tiesa)].”

13

2011. gada 12. maijaustawa o Krajowej Radzie Sądownictwa (Likums par Valsts tieslietu padomi, 2011. gada Dz. U., 714. pozīcija), redakcijā ar grozījumiem, kuri izdarīti tostarp ar 2017. gada 8. decembraustawa o zmianie ustawy o Krajowej Radzie Sądownictwa oraz niektórych innych ustaw (Likums par grozījumiem Likumā par Valsts tieslietu padomi un dažos citos likumos, 2018. gada Dz. U., 3. pozīcija), kas stājās spēkā 2018. gada 17. janvārī, un ar 2018. gada 20. jūlijaustawa o zmianie ustawy – Prawo o ustroju sądów powszechnych oraz niektórych innych ustaw (Likums par grozījumiem Likumā par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju un dažos citos likumos, 2018. gada Dz. U., 1443. pozīcija), kurš stājās spēkā 2018. gada 27. jūlijā (turpmāk tekstā – “Likums par KRS”), 9.a pants ir formulēts šādi:

“1.   Sejm [(Parlamenta apakšpalāta)] no Sąd Najwyższy [(Augstākā tiesa)], vispārējās jurisdikcijas tiesu, administratīvo tiesu un kara tiesu tiesnešu vidus ievēlē 15 [KRS] locekļus uz kopēju četru gadu pilnvaru termiņu.

[..]

3.   Jauno [KRS] locekļu, kas ievēlēti no tiesnešu vidus, kopējais pilnvaru termiņš sākas nākamajā dienā pēc viņu iecelšanas dienas. Iepriekšējā pilnvaru termiņa [KRS] locekļi pilda savas funkcijas līdz jauno [KRS] locekļu kopējā pilnvaru termiņa sākumam.”

14

Likuma par KRS 37. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ja uz tiesneša amatu ir pieteikušies vairāki kandidāti, [KRS] visus iesniegtos pieteikumus izskata un izvērtē kopā. Šādā situācijā [KRS] pieņem rezolūciju, kas ietver tās lēmumus par virzīšanu iecelšanai tiesneša amatā attiecībā uz visiem kandidātiem.”

15

Likuma par KRS 43. panta 2. punktā ir paredzēts:

“Ja 37. panta 1. punktā minēto rezolūciju nav apstrīdējuši visi procedūras dalībnieki, tā kļūst galīga daļā, kas ietver lēmumu nevirzīt to dalībnieku kandidatūras iecelšanai tiesneša amatā, kuri to nav pārsūdzējuši, neskarot 44. panta 1.b punkta noteikumus.”

16

2017. gada 8. decembra Likuma par grozījumiem Likumā par Valsts tieslietu padomi un dažos citos likumos 6. pantā iekļautie pārejas noteikumi paredz:

“[Konstitūcijas] 187. panta 1. punkta 2. apakšpunktā minēto [KRS] locekļu, kuri ievēlēti saskaņā ar pašlaik spēkā esošajiem noteikumiem, pilnvaru termiņš beidzas dienu pirms jauno [KRS] locekļu pilnvaru termiņa sākuma, tomēr nepārsniedzot 90 dienas no šā likuma spēkā stāšanās dienas, ja vien minētais termiņš nav beidzies ātrāk tā notecējuma dēļ.”

17

Likuma par KRS 44. pantā ir noteikts:

“1.   Ja vien atsevišķās tiesību normās nav paredzēts citādi, procedūras dalībnieks var iesniegt pārsūdzību Sąd Najwyższy [(Augstākā tiesa)], pamatojoties uz to, ka [KRS] rezolūcija ir prettiesiska. [..]

1a.   Individuālajās lietās, kas attiecas uz iecelšanu [Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa)] tiesneša amatā, pārsūdzību var iesniegt Naczelny Sąd Administracyjny [(Augstākā administratīvā tiesa)]. Šajās lietās nevar vērsties Sąd Najwyższy [(Augstākā tiesa)]. Pārsūdzību, kas iesniegta Naczelny Sąd Administracyjny [(Augstākā administratīvā tiesa)], nevar balstīt uz pamatu, ka esot kļūdaini novērtēta kandidātu atbilstība kritērijiem, kas ņemti vērā, lemjot par kandidāta virzīšanu iecelšanai Sąd Najwyższy [(Augstākā tiesa)] tiesneša amatā.

1.b   Ja 37. panta 1. punktā minēto rezolūciju individuālajās lietās par iecelšanu Sąd Najwyższy [(Augstākā tiesa)] tiesneša amatā nav pārsūdzējuši visi procedūras dalībnieki, minētā rezolūcija stājas spēkā daļā par lēmumu virzīt kandidatūru iecelšanai Sąd Najwyższy [(Augstākā tiesa)] tiesneša amatā, kā arī daļā par lēmumu nevirzīt kandidatūru iecelšanai šīs pašas tiesas tiesneša amatā – attiecībā uz procedūras dalībniekiem, kuri nav iesnieguši pārsūdzību.

[..]

4.   Individuālajās lietās par iecelšanu Sąd Najwyższy [(Augstākā tiesa)] tiesneša amatā tas, ka Naczelny Sąd Administracyjny [(Augstākā administratīvā tiesa)] atceļ [KRS] rezolūciju nevirzīt kandidatūru iecelšanai Sąd Najwyższy [(Augstākā tiesa)] tiesneša amatā, nozīmē, ka tiek apstiprināta tā pārsūdzību iesniegušā procedūras dalībnieka kandidatūra vakantajam Sąd Najwyższy [(Augstākā tiesa)] tiesneša amatam, attiecībā uz kuru Naczelny Sąd Administracyjny [(Augstākā administratīvā tiesa)] nolēmuma pasludināšanas dienā nav beigusies procedūra [KRS], vai arī gadījumā, ja šādas procedūras nav, – nākamajai izsludinātajai vakantajai Sąd Najwyższy [(Augstākā tiesa)] tiesneša amata vietai.”

18

Likuma par KRS 44. panta 1.a punkts šajā pantā tika iekļauts ar 2017. gada 8. decembra Likumu par grozījumiem Likumā par KRS un dažos citos likumos, un [šā panta] 1.b un 4. punkts tika iekļauts ar 2018. gada 20. jūlija Likumu par grozījumiem Likumā par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju un dažos citos likumos. Pirms šo grozījumu izdarīšanas minētajā 1.a punktā noteiktās pārsūdzības tika iesniegtas Sąd Najwyższy [(Augstākā tiesa)] saskaņā ar šā paša 44. panta 1. punktu.

19

Ar 2019. gada 25. marta spriedumu Trybunał Konstytucyjny (Konstitucionālā tiesa, Polija) Likuma par KRS 44. panta 1.a punktu atzina par neatbilstošu Konstitūcijai – būtībā tādēļ, ka ar minēto 1.a punktu Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa) piešķirtā kompetence nav attaisnota nedz ar attiecīgo lietu iedabu, nedz ar minētās tiesas organizatoriskajām iezīmēm, nedz ar tajā piemēroto procesu. Minētajā spriedumā Trybunał Konstytucyjny (Konstitucionālā tiesa) arī norādīja – konstatētā neatbilstība Konstitūcijai “nozīmē, ka obligāti tiek izbeigtas visas notiekošās tiesvedības, kuru pamatā ir atceltā tiesību norma”.

20

Pēc tam Likuma par KRS 44. pants tika grozīts ar 2019. gada 26. aprīļaustawa o zmianie ustawy o Krajowej Radzie Sądownictwa oraz ustawy – Prawo o ustroju sądów administracyjnych (Likums, ar ko groza Likumu par Valsts tieslietu padomi un Likumu par administratīvo tiesu sistēmu; 2019. gada Dz. U., 914. pozīcija), kas stājās spēkā 2019. gada 23. maijā. Minētā 44. panta 1. punkts turpmāk ir izteikts šādā redakcijā:

“Ja vien atsevišķās tiesību normās nav paredzēts citādi, procedūras dalībnieks var iesniegt pārsūdzību [Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa)], pamatojoties uz to, ka [KRS] rezolūcija ir prettiesiska. Individuālās lietās par iecelšanu Sąd Najwyższy [(Augstākā tiesa)] tiesneša amatā pārsūdzību iesniegt nevar.”

21

Turklāt 2019. gada 26. aprīļa likuma 3. pantā ir paredzēts, ka “pārsūdzības procesi par [KRS] rezolūcijām individuālās lietās par iecelšanu [Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa)] tiesneša amatā, kuras ir sāktas, bet nav pabeigtas pirms šā likuma spēkā stāšanās, ipso jure tiek izbeigtas pirms sprieduma taisīšanas”.

22

2001. gada 27. jūlijaustawa – Prawo o ustroju sądów powszechnych (Likums par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju; Dz. U. Nr. 98, 1070. pozīcija), redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem, 69. pantā bija paredzēts:

“1.   Tiesneši pensionējas 65 gadu vecumā, ja vien ne vēlāk kā sešus mēnešus un ne agrāk kā 12 mēnešus pirms šā vecuma sasniegšanas viņi nav iesnieguši [KRS] paziņojumu par vēlmi turpināt pildīt amata pienākumus un uzrādījuši izziņu, kas izsniegta atbilstoši tiesneša amata kandidātiem piemērojamiem nosacījumiem un apliecina, ka attiecīgā kandidāta veselības stāvoklis nav šķērslis tiesneša pienākumu pildīšanai.

[..]

1.b   [KRS] var atļaut tiesnesim turpināt pildīt amata pienākumus, ja viņa atstāšana amatā ir pamatota ar tieslietu sistēmas interesēm vai svarīgām sabiedrības interesēm, ņemot vērā vispārējās jurisdikcijas tiesu personāla racionālas izmantošanas prasības un dažādu tiesu noslodzes radītās vajadzības. [..]

[..].”

23

Ar 2020. gada 30. decembra vēstuli L. G., Sąd Okręgowy w K. (K. apgabaltiesa, Polija) tiesnesis, informēja KRS par vēlmi turpināt pildīt amata pienākumus pēc 2021. gada 12. jūnija, proti, pēc 65 gadu vecuma sasniegšanas.

24

Pēc tam kad KRS konstatēja, ka šis pieteikums ir iesniegts pēc Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 69. panta 1. punktā paredzētā prekluzīvā termiņa beigām, tā ar 2021. gada 18. februāra rezolūciju nolēma izbeigt lietu par L. G. pieteikumu.

25

L. G. šo rezolūciju pārsūdzēja Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa).

26

Šajos apstākļos Sąd Najwyższy (Izba Kontroli Nadzwyczajnej i Spraw Publicznych) (Augstākā tiesa (Ārkārtas kontroles un publisko lietu palāta)) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

27

Tā kā Komisija rakstveida apsvērumos pauda šaubas, vai Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) Ārkārtas kontroles un publisko lietu palātas iztiesāšanas sastāvam, kurš iesniedzis šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir “tiesas” statuss LESD 267. panta izpratnē, Tiesa aicināja visas ieinteresētās personas šo aspektu apspriest tiesas sēdē.

28

2022. gada 3. novembra rīkojumā, kas Tiesā saņemts 2022. gada 4. novembrī, iesniedzējinstitūcija izklāstīja dažādus apstākļus, kuri, tās ieskatā, apstiprina, ka tai ir šāds statuss. Arī KRS un Polijas valdība norādīja uz līdzīgiem apstākļiem kā iesniedzējinstitūcijas izklāstītie, un tie tika apspriesti tiesas sēdē Tiesā.

29

Visbeidzot ieinteresētajām pusēm pēc tiesas sēdes tika dota iespēja iesniegt papildu rakstveida apsvērumus par iesniedzējinstitūcijas 2022. gada 3. novembra rīkojumā izklāstītajiem apstākļiem. Šo iespēju izmantoja L. G., KRS, Beļģijas un Nīderlandes valdības, kā arī Komisija.

30

Komisija pauž šaubas, vai iesniedzējinstitūcija, šajā gadījumā Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) Ārkārtas kontroles un publisko lietu palātas iztiesāšanas sastāvs (turpmāk tekstā – “Ārkārtas kontroles un publisko lietu palāta”), kuru veido trīs šīs palātas tiesneši, atbilst no LES 19. panta 1. punkta otrās daļas izrietošajām prasībām, it īpaši prasībai par iepriekš tiesību aktos noteiktas tiesas esamību – iesniedzējinstitūcijai ir jāatbilst šādai prasībai, lai tā varētu tikt kvalificēta kā “tiesa” LESD 267. panta izpratnē.

31

No Komisijas rakstveida apsvērumiem izriet, ka tās šajā ziņā paustās šaubas konkrētāk attiecas, pirmkārt, uz apstākli, ka 2018. gada 10. oktobrī Polijas Republikas prezidents attiecīgos trīs Ārkārtas kontroles un publisko lietu palātas locekļus iecēla amatā, pamatojoties uz priekšlikumiem, kas ietverti Rezolūcijā Nr. 331/2018, kuru 2018. gada 28. augustā pieņēma KRS (turpmāk tekstā – “Rezolūcija Nr. 331/2018”), proti, institūcija, kuras neatkarība vairākkārt tikusi apšaubīta, tostarp virknē nesenu Tiesas spriedumu. Otrkārt, – kā izriet arī no 2021. gada 6. oktobra sprieduma W.Ż. (Augstākās tiesas Ārkārtas kontroles un publisko lietu palāta – Iecelšana) (C‑487/19, turpmāk tekstā – “spriedums W.Ż, EU:C:2021:798) – nav strīda par to, ka attiecīgo locekļu iecelšanas brīdī par šo rezolūciju norisinājās tiesvedība Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa), kura ar 2018. gada 27. septembra rīkojumu apturēja minētās rezolūcijas izpildu spēku.

32

Šajā ziņā Komisija norāda, ka 2021. gada 8. novembra spriedumā Dolińska‑Ficek un Ozimek pret Poliju (CE:ECHR:2021:1108JUD004986819) (turpmāk tekstā – “spriedums Dolińska‑Ficek un Ozimek pret Poliju”) Eiropas Cilvēktiesību tiesa secināja, ka – ņemot vērā procesu, kurā, pamatojoties uz Rezolūciju Nr. 331/2018, tika iecelti divi no trim Ārkārtas kontroles un publisko lietu palātas iztiesāšanas sastāvu locekļiem, – nav ievērota 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 6. panta 1. punktā noteiktā prasība, ka tiesai ir jābūt “likumā noteiktai”. Tā piebilst, ka vienā no minētajiem iztiesāšanas sastāviem bija arī tiesnesis, kurš darbojas iesniedzējinstitūcijā, kas iesniegusi šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

33

Turklāt Komisija apgalvo, ka pēc 2021. gada 2. marta sprieduma A.B. u.c. (Augstākās tiesas tiesnešu iecelšana – Pārsūdzība) (C‑824/18, turpmāk tekstā – “spriedums A. B. u.c., EU:C:2021:153), Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa) tā ar 2021. gada 21. septembra spriedumu atcēla rezolūciju Nr. 331/2018.

34

L. G., kā arī Beļģijas un Nīderlandes valdības būtībā piekrīt Komisijas paustajām šaubām.

35

Savukārt šā sprieduma 28. punktā minētajā 2022. gada 3. novembra rīkojumā iesniedzējinstitūcija norāda, ka Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa) 2018. gada 27. septembra rīkojums, ar kuru apturēts Rezolūcijas Nr. 331/2018 izpildu spēks, netika paziņots nedz Polijas Republikas prezidentam, nedz personām, kuru kandidatūras šajā rezolūcijā bija izvirzītas iecelšanai Ārkārtas kontroles un publisko lietu palātas tiesneša amatā, jo viņi nebija dalībnieki minētajā tiesā izskatītajā lietā. Turklāt 2018. gada 28. septembrī esot publicēta vienīgi šā Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa) rīkojuma rezolutīvā daļa, kurā norādīts, ka Rezolūcijas Nr. 331/2018 izpildu spēks ir apturēts “apstrīdētajā daļā”, un minētā rīkojuma pamatojums esot darīts publiski zināms tikai 2018. gada 19. oktobrī, proti, deviņas dienas pēc attiecīgo personu iecelšanas amatā.

36

Iesniedzējinstitūcijas ieskatā, ņemot vērā valsts tiesību normas, kas bija spēkā laikā, kad Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa) tika pārsūdzēta Rezolūcija Nr. 331/2018, nekas neesot ļāvis izdarīt pieņēmumu, ka šāda pārsūdzība nedz varētu būt par iemeslu, lai tiktu apšaubīti šajā rezolūcijā ietvertie KRS priekšlikumi par ieceļamajiem kandidātiem, nedz arī liegt Polijas Republikas prezidentam viņus iecelt amatā. Proti, Likuma par KRS 44. panta 1.b punktā, tobrīd spēkā esošajā redakcijā, bija noteikts – ja šādu rezolūciju nav apstrīdējuši visi procesa dalībnieki, tā kļūst galīga un tādējādi izpildāma daļā par kandidātu virzīšanu Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) tiesneša amatam. Turklāt brīdī, kad tika iecelti iesniedzējinstitūcijas sastāvā esošie tiesneši, vēl nebija uzsākts neviens process ar mērķi konstatēt šīs valsts tiesību normas iespējamo nesaderību ar Savienības tiesībām, jo prejudiciālie jautājumi Tiesai šajā ziņā tika uzdoti tikai 2018. gada 22. novembrī lietā C‑824/18 A. B. u.c. (Augstākās tiesas tiesnešu iecelšana – Pārsūdzība).

37

Attiecībā uz Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa) 2021. gada 21. septembra spriedumu – tajā esot skaidri norādīts, ka tā sekas neaptver tādu prezidenta aktu spēkā esamību un iedarbīgumu, ar kuriem personas ir ieceltas attiecīgajos tiesnešu amatos, jo šādi akti nav pakļauti pārbaudei tiesā.

38

Visbeidzot attiecībā uz apstākli, ka attiecīgie tiesneši Ārkārtas kontroles un publisko lietu palātā tika iecelti, pamatojoties uz KRS rezolūciju, kuru pieņēmis tās jaunais sastāvs, kas izveidots saskaņā ar Likuma par KRS 9.a pantu, iesniedzējinstitūcija uzskata, ka ar šo apstākli – kā izrietot gan no Tiesas judikatūras, gan no Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa) judikatūras – nepietiek, lai šiem tiesnešiem vai iztiesāšanas sastāvam, kurā tie darbojas, pārmestu neatkarības trūkumu.

39

Polijas valdība un KRS būtībā piekrīt iesniedzējinstitūcijas paustajai nostājai.

40

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, lai izvērtētu, vai attiecīgajai iesniedzējinstitūcijai ir “tiesas” statuss LESD 267. panta izpratnē – un tas ir jautājums, uz kuru attiecas vienīgi Savienības tiesības –, un tātad lai izvērtētu, vai lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams, Tiesa ņem vērā virkni aspektu, kā, piemēram, vai šī institūcija ir izveidota ar likumu, vai tā ir pastāvīga, vai tās jurisdikcija ir obligāta, vai procedūra tajā notiek atbilstoši sacīkstes principam, vai tā piemēro tiesību normas, kā arī vai tā ir neatkarīga (spriedums, 2022. gada 29. marts, Getin NobleBank, C‑132/20, EU:C:2022:235, 66. punkts un tajā minētā judikatūra).

41

Tiesa jau ir norādījusi, ka Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) pati par sevi atbilst iepriekš atgādinātajām prasībām, un šajā ziņā ir precizējusi – ja lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu ir iesniegusi valsts tiesa, ir jāpieņem, ka tā atbilst šīm prasībām neatkarīgi no tās konkrētā sastāva (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 29. marts, Getin Noble Bank, C‑132/20, EU:C:2022:235, 68. un 69. punkts).

42

Proti, no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka LESD 267. pantā paredzētajā prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā Tiesas ziņā – ņemot vērā funkciju sadali starp to un dalībvalsts tiesu – nav pārbaudīt, vai lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemts atbilstoši dalībvalsts noteikumiem par tiesu organizāciju un procesu tajās. Tātad Tiesai ir jābalstās uz dalībvalsts tiesas nolēmumu par prejudiciālu jautājumu uzdošanu, ja vien tas nav atcelts, izmantojot valsts tiesībās eventuāli paredzētās pārsūdzības procedūras (spriedums, 2022. gada 29. marts, Getin Noble Bank, C‑132/20, EU:C:2022:235, 70. punkts un tajā minētā judikatūra).

43

Šajā kontekstā Tiesa ņem arī vērā, ka ar Līgumiem izveidotās tiesu sistēmas stūrakmeni veido LESD 267. pantā paredzētā prejudiciālā nolēmuma tiesvedība, kuras mērķis, izveidojot tiesnešu dialogu starp Tiesu un dalībvalstu tiesām, ir nodrošināt Savienības tiesību vienveidīgu interpretāciju, tādējādi ļaujot nodrošināt to saskanību, pilnīgu iedarbību un autonomiju, kā arī – galu galā – ar Līgumiem izveidoto tiesību īpašo raksturu (spriedums, 2022. gada 29. marts, Getin Noble Bank, C‑132/20, EU:C:2022:235, 71. punkts un tajā minētā judikatūra).

44

Tomēr Tiesa ir arī precizējusi, ka viena tiesneša sastāva gadījumā šā sprieduma 41. punktā atgādināto prezumpciju var atspēkot, ja dalībvalsts tiesas vai starptautiskas tiesas pieņemts galīgs tiesas nolēmums ļautu secināt, ka tiesnesim, kas veido iesniedzējtiesu, nav neatkarīgas un objektīvas, tiesību aktos noteiktas tiesas statusa LES 19. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē, to lasot Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. panta otrās daļas gaismā (spriedums, 2022. gada 29. marts, Getin Noble Bank, C‑132/20, EU:C:2022:235, 72. punkts).

45

Šajā ziņā iesākumā jānorāda, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu Dolińska‑Ficek un Ozimek pret Poliju un Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa) 2021. gada 21. septembra spriedumu, uz kuriem atsaucas Komisija, ir pasludinājušas – attiecīgi – starptautiska tiesa un dalībvalsts tiesa un ka tie abi ir galīgi spriedumi. Turklāt šajos spriedumos konkrēti tika vērtēti apstākļi, kādos Ārkārtas kontroles un publisko lietu palātas tiesneši tika iecelti, pamatojoties uz Rezolūciju Nr. 331/2018.

46

Šādos apstākļos šajā lietā ir jāpārbauda, vai konstatējumi un vērtējumi, kurus Eiropas Cilvēktiesību tiesa no ECPAK 6. panta 1. punkta viedokļa ir izdarījusi spriedumā Dolińska‑Ficek un Ozimek pret Poliju, kopsakarā ar konstatējumiem un vērtējumiem, kādus Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa) izdarījusi 2021. gada 21. septembra spriedumā, var likt Tiesai – kura vienīgā var interpretēt Savienības tiesības –, ņemot vērā tās judikatūru, atzīt, ka Ārkārtas kontroles un publisko lietu palātas iztiesāšanas sastāvam, kas šajā lietā Tiesā vērsies ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, nav neatkarīgas un objektīvas, tiesību aktos noteiktas tiesas statusa LES 19. panta 1. punkta otrās daļas, lasot to kopsakarā ar Hartas 47. panta otro daļu, izpratnē un tāpēc šis sastāvs neatbilst šā sprieduma 40. punktā atgādinātajām prasībām, lai to varētu kvalificēt par “tiesu” LESD 267. panta izpratnē.

47

Pirmām kārtām, runājot par spriedumu Dolińska‑Ficek un Ozimek pret Poliju, Eiropas Cilvēktiesību tiesa vispirms minētā sprieduma 272.–280. punktā atgādināja savu judikatūru, saskaņā ar ko ECPAK 6. panta 1. punktā minētais jēdziens “likumā noteikta” tiesa, kura mērķis tostarp ir aizsargāt tiesu varu no jebkādas nelikumīgas ārējas ietekmes, ko it īpaši rada izpildvara, kā arī likumdošanas vara vai pat pati tiesu vara, ietver to, ka tiek ievērotas tiesnešu iecelšanu regulējošās valsts normas, kurām ir jābūt formulētām nepārprotami. Tāpat tā atgādināja – no šīs judikatūras izriet, ka šis jēdziens ir ļoti cieši saistīts ar “neatkarības” un “objektivitātes” garantijām ECPAK 6. panta 1. punkta izpratnē. Proti, šādu prasību kopīgais mērķis ir gādāt par likuma varas un varas dalīšanas pamatprincipu ievērošanu, un tāpēc, veicot pārbaudi no “likumā noteiktas tiesas” prasības perspektīvas, ir sistēmiski jāvērtē, vai apgalvotais pārkāpums konkrētajā lietā ir tik smags, ka šie principi nav ievēroti un ir apdraudēta attiecīgās tiesas neatkarība.

48

Lai pamatotu savu konstatējumu par ECPAK 6. panta 1. punkta pārkāpumu šajā gadījumā, Eiropas Cilvēktiesību tiesa sprieduma Dolińska‑Ficek un Ozimek pret Poliju 281.–338. punktā būtībā norādīja, ka Ārkārtas kontroles un publisko lietu palātas attiecīgajos iztiesāšanas sastāvos ietilpstošo locekļu iecelšana notika, acīmredzami pārkāpjot valsts pamatnormas, kas regulē tiesnešu iecelšanas procedūru. Tā šo konstatējumu konkrēti pamatoja ar dažādiem Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) pieņemtajiem nolēmumiem, proti, 2019. gada 5. decembra spriedumu, ko pasludinājusi šīs tiesas Darba un sociālā nodrošinājuma lietu palāta, un 2020. gada 23. janvāra rezolūciju, kuru kopīgi pieņēmusi minētās tiesas Civillietu palāta, Krimināllietu palāta un Darba un sociālā nodrošinājuma lietu palāta (šie abi nolēmumi pieņemti pēc Tiesas 2019. gada 19. novembra sprieduma A. K. u.c. (Augstākās tiesas Disciplinārlietu palātas neatkarība) (C‑585/18, C‑624/18 un C‑625/18, EU:C:2019:982), kā arī 2019. gada 21. maija rīkojumu, ar ko šī pati valsts tiesa bija vērsusies Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā, kurā pasludināts spriedums W.Ż.

49

Šajā ziņā, pirmkārt, kā izriet no sprieduma Dolińska‑Ficek un Ozimek pret Poliju 309.–312. un 320. punkta, Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka nav pietiekamu garantiju par KRS – tās jaunajā sastāvā, kas izveidots, piemērojot Likuma par KRS 9.a pantu, – neatkarību no likumdošanas varas un izpildvaras. Minētā tiesa no tā secināja, ka attiecīgo tiesnešu iecelšana Ārkārtas kontroles un publisko lietu palātā uz Rezolūcijas Nr. 331/2018 pamata ir notikusi, pārkāpjot tādus KRS darbību regulējošus konstitucionālos principus kā varas dalīšanas un tiesu varas neatkarības princips, un tāpēc šos tiesnešus nevar uzskatīt par neatkarīgiem un objektīviem.

50

Otrkārt, Eiropas Cilvēktiesību tiesa sprieduma Dolińska‑Ficek un Ozimek pret Poliju 321.–338. punktā ir atsaukusies uz apstākli, ka šos pašus tiesnešus bija iecēlis Polijas Republikas prezidents, lai gan Rezolūcijas Nr. 331/2018 par attiecīgo personu virzīšanu iecelšanai vakantajos amatos Ārkārtas kontroles un publisko lietu palātā izpildu spēks tika apturēts ar Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa) 2018. gada 27. septembra rīkojumu.

51

Attiecībā uz pēdējo minēto aspektu no sprieduma Dolińska‑Ficek un Ozimek pret Poliju, it īpaši no tā 330. un 338. punkta, izriet, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa tostarp ir atzinusi, ka šādos apstākļos veiktā iecelšana amatos atspoguļo to, ka izpildvara klaji ignorē tiesu varas autoritāti, neatkarību un lomu un ka tā ir apzināti vērsta uz to, lai traucētu tiesu varas efektīvu darbību, un tādējādi ir uzskatāms, ka šī iecelšana amatos ir klajš ECPAK 6. panta 1. punkta pārkāpums un ir acīmredzami nesaderīga ar tiesiskas valsts principu.

52

Minētā sprieduma 331.–333. punktā šī tiesa turklāt uzsvēra, ka šā pārkāpuma smagums šajā gadījumā vēl jo vairāk ir pierādīts, ņemot vērā Ārkārtas kontroles un publisko lietu palātai piešķirto pilnvaru fundamentālo nozīmi un sensitīvo raksturu.

53

Lai gan ir taisnība, ka no sešiem tiesnešiem, kas ietilpa aplūkotajos Ārkārtas kontroles un publisko lietu palātas iztiesāšanas sastāvos lietās, kurās tika pasludināts spriedums Dolińska‑Ficek un Ozimek pret Poliju, tikai viens darbojas tajā šīs palātas iztiesāšanas sastāvā, kurš iesniedzis šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, tomēr no minētā sprieduma pamatojuma skaidri izriet, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesas vērtējums vienādi attiecas uz visiem minētās palātas tiesnešiem, kas iecelti šajā palātā līdzīgos apstākļos un it īpaši uz Rezolūciju Nr. 331/2018 pamata.

54

Otrām kārtām, runājot par Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa) 2021. gada 21. septembra spriedumu, ir jākonstatē, ka ar šo spriedumu, kas pasludināts pēc sprieduma A. B. u.c., šī valsts tiesa – pamatojoties it īpaši uz konstatējumiem un vērtējumiem, kas lielā mērā pārklājas ar spriedumā Dolińska‑Ficek un Ozimek pret Poliju un šā sprieduma 48. punktā minētajos Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) nolēmumos izdarītajiem konstatējumiem un vērtējumiem, – atcēla Rezolūciju Nr. 331/2018, tostarp daļā par iepriekšējā punktā minēto tiesnešu virzīšanu iecelšanai amatā.

55

Turklāt Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa) 2021. gada 21. septembra sprieduma 7.1.–7.6. punktos konstatēja, pirmkārt, ka ar šā sprieduma 18. punktā minētajiem grozījumiem, kas Likuma par KRS 44. pantā izdarīti ar 2017. gada 8. decembra un 2018. gada 20. jūlija likumiem, sākotnēji tika atņemta jebkāda iedarbība pārsūdzībām, kuras līdz tam brīdim bija iespējams iesniegt attiecībā uz KRS rezolūcijām par kandidātu virzīšanu iecelšanai Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) tiesnešu amatos. Otrkārt, tā norādīja, ka, lai gan tajā bija iesniegta virkne šāda veida pārsūdzību, 44. pants pēc tam no jauna tika grozīts ar šā sprieduma 20. un 21. punktā minēto 2019. gada 26. aprīļa likumu, un tā dēļ tika izslēgta šādu pārsūdzību iesniegšana nākotnē, un norādīja, ka pēdējā minētajā likumā bija paredzēts, ka par Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa) izskatīšanā esošajām pārsūdzībām tiesvedība ipso jure tiks izbeigta pirms sprieduma taisīšanas.

56

Attiecībā uz šiem tiesību aktu grozījumiem Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa) atzina, ka, izvērtējot šos apstākļus to faktiskajā un juridiskajā kontekstā, ir redzams, ka to mērķis acīmredzami bija novērst, ka tiesa var pārbaudīt, cik lielā mērā dažādo faktoru kombinācijas sekas varēja būt tādas, ka pēc KRS jaunā sastāva priekšlikuma Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) nesen ieceltie tiesneši neatbilst no LES 19. panta 1. punkta otrās daļas izrietošajām prasībām, un – attiecībā uz grozījumiem, kas veikti ar 2019. gada 26. aprīļa likumu, – liegt Tiesai iespēju par to lemt. Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa) arī atzina, ka šādi apstākļi tiesību subjektiem var radīt sistēmiskas šaubas, vai šādi iecelti tiesneši atbilst šīm prasībām.

57

Runājot par apstākļiem, kas veido iepriekšējā punktā minēto juridisko un faktisko kontekstu, kurā veikti minētie tiesību aktu grozījumi, Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa) – kā izriet no tās 2021. gada 21. septembra sprieduma 7.5. un 7.6. punkta – ir atsaukusies uz faktoru kopumu. Šajā ziņā minētā tiesa, pirmkārt, uzsvēra, ka ar 2017. gada 8. decembra likumu amatā esošo KRS locekļu pilnvaru termiņš tika saīsināts un ka šīs institūcijas uzbūve tika pārveidota, tajā būtiski palielinot likumdošanas varas un izpildvaras ietekmi. Otrkārt, tā norādīja, ka KRS uzbūve tika pārveidota brīdī, kad īsā laikā bija paredzēts aizpildīt daudzus amatus Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa). Treškārt, tā norādīja uz šaubām un pārskatāmības trūkumu attiecībā uz apstākļiem, kādos norisinājās jaunās KRS locekļu iecelšanas procedūra, un konstatēja, ka, ņemot vērā gan šīs institūcijas konkrēto sastāvu, gan minētās institūcijas faktisko darbību, tā vairs nebija neatkarīga no likumdošanas varas un izpildvaras. Ceturtkārt, tā uzsvēra, ka šā sprieduma 55. punktā minētie normatīvo aktu grozījumi attiecās tikai uz KRS rezolūcijām, ar kurām tiek virzīti kandidāti iecelšanai Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) tiesnešu amatos, nevis uz rezolūcijām, ar kurām tiek virzīti kandidāti iecelšanai tiesnešu amatos citās valsts tiesās.

58

Ņemot vērā Tiesas pašas judikatūru par to, kā interpretējama LES 19. panta 1. punkta otrā daļa kopsakarā ar Hartas 47. panta otro daļu, Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumā Dolińska‑Ficek un Ozimek pret Poliju izdarītie konstatējumi un vērtējumi, kā arī Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa) 2021. gada 21. septembra spriedumā izdarītie konstatējumi un vērtējumi, kā tie aprakstīti šā sprieduma 47.–57. punktā, liek secināt, ka Ārkārtas kontroles un publisko lietu palātas iztiesāšanas sastāvam, kas iesniedzis šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, tajā ietilpstošo tiesnešu iecelšanas kārtības dēļ nav neatkarīgas un objektīvas, tiesību aktos noteiktas tiesas statusa minēto Savienības tiesību normu izpratnē un tāpēc šis sastāvs nav “tiesa” LESD 267. panta izpratnē.

59

Šajā ziņā jāatgādina par nesaraujamo saikni, kas saskaņā ar Hartas 47. panta otrās daļas formulējumu saistībā ar pamattiesībām uz taisnīgu lietas izskatīšanu šīs tiesību normas izpratnē pastāv starp tiesnešu neatkarības un objektivitātes garantijām, kā arī piekļuvi tiesību aktos noteiktai tiesai (spriedums, 2022. gada 22. februāris, Openbaar Ministerie (Izsniegšanas dalībvalsts tiesību aktos noteikta tiesa) (C‑562/21 PPU un C‑563/21 PPU, EU:C:2022:100, 55. punkts).

60

Runājot konkrētāk par tiesnešu iecelšanas procesu, Tiesa ir arī nospriedusi, ka, ņemot vērā būtisko ietekmi, kāda šim procesam ir uz tiesu varas pareizu darbību un leģitimitāti demokrātiskā valstī, kurā pastāv likuma vara, šāds process noteikti ir jēdzienam “tiesību aktos noteikta tiesa” raksturīgs elements Hartas 47. punkta izpratnē, un vienlaikus ir precizējusi, ka tiesas neatkarību šīs tiesību normas izpratnē nosaka tostarp pēc tā, kā tiek iecelti tās tiesneši (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 22. februāris, Openbaar Ministerie (Izsniegšanas dalībvalsts tiesību aktos noteikta tiesa) (C‑562/21 PPU un C‑563/21 PPU, EU:C:2022:100, 57. punkts un tajā minētā judikatūra).

61

Proti, kā izriet no Tiesas pastāvīgas judikatūras, atbilstoši Savienības tiesībās prasītajām tādu tiesu neatkarības un objektivitātes garantijām, kurām jālemj par jautājumiem, kas saistīti ar Savienības tiesību piemērošanu un interpretāciju, ir nepieciešams, lai pastāvētu tiesību normas – it īpaši attiecībā uz tiesas sastāvu un tās locekļu iecelšanu amatā –, kuras ļauj kliedēt jebkādas tiesību subjektu pamatotas šaubas par minētās institūcijas ārēju neietekmējamību un tās neitralitāti attiecībā uz pretnostatītajām interesēm (spriedums W.Ż., 109. un 128. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Šī prasība par tiesu neatkarību, kas ir nesaraujami saistīta ar tiesas spriešanu, ietilpst tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu būtībā – šīm tiesībām ir kardināla nozīme kā garantijai visu to tiesību aizsardzībā, kuras tiesību subjektiem izriet no Savienības tiesībām, un dalībvalstu kopējo vērtību, kas izklāstītas LES 2. pantā, tostarp tiesiskuma vērtības, saglabāšanā (spriedums, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Polija (Disciplinārie pasākumi pret tiesnešiem), C‑791/19, EU:C:2021:596, 58. punkts un tajā minētā judikatūra).

62

Šajā ziņā vispirms jāatgādina, ka spriedumā W.Ż. Tiesa – lietā, kurā tika aplūkots Ārkārtas kontroles un publisko lietu palātas viena tiesneša sastāvā pieņemts lēmums, – nosprieda, ka LES 19. panta 1. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka šādu iztiesāšanas sastāvu nevar uzskatīt par neatkarīgu un objektīvu, tiesību aktos noteiktu tiesu šīs tiesību normas izpratnē, ja no visiem nosacījumiem un apstākļiem, kādos notika šā vienīgā tiesneša iecelšanas process, izriet, ka šī iecelšana amatā ir notikusi, acīmredzami pārkāpjot pamatnormas, kuras ir attiecīgās tiesu sistēmas izveides un darbības neatņemama sastāvdaļa, un ka minētā procesa rezultāta integritāte ir apdraudēta, tiesību subjektos radot pamatotas šaubas par attiecīgā tiesneša neatkarību un objektivitāti.

63

Šajā gadījumā ir jānorāda, pirmām kārtām, kā izriet no sprieduma W.Ż. 146. punkta – un arī atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas un Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa) vērtējumiem, kuri minēti attiecīgi šā sprieduma 49. un 57. punktā –, viens no šādiem nosacījumiem un apstākļiem ir tas, ka šajā lietā Tiesai prejudiciālos jautājumus uzdevušās Ārkārtas kontroles un publisko lietu palātas sastāvā esošie tiesneši šajā palātā ir iecelti pēc priekšlikuma, ko izteicis jaunais KRS sastāvs, kurš izveidots, piemērojot Likuma par KRS 9.a pantu. Minētā sprieduma 146. punktā Tiesa, tāpat kā abas pārējās tiesas, šajā ziņā precīzāk atsaucās uz to, ka dažu līdz tam KRS sastāvā esošo locekļu pilnvaru termiņš, kuram saskaņā ar Konstitūcijas 187. panta 3. punktu bija jābūt četriem gadiem, tika saīsināts, kā arī uz apstākli, ka saskaņā ar šo 9.a pantu 15 KRS locekļus, kuriem bija tiesnešu statuss un kurus iepriekš ievēlēja viņu kolēģi, jaunajā KRS ievēlēja Sejm (Parlamenta apakšpalāta), tādējādi 23 no 25 šīs institūcijas locekļiem ir iecēlusi Polijas izpildvara un likumdošana vara vai arī tie ir minēto varas atzaru locekļi.

64

Lai gan no Tiesas judikatūras izriet – apstāklis, ka tāda institūcija kā valsts tieslietu padome, kas ir iesaistīta tiesnešu iecelšanas procesā, galvenokārt sastāv no likumdošanas varas izraudzītiem locekļiem, pats par sevi tas nav tāds, kas var radīt šaubas par tiesību aktos iepriekš noteiktas tiesas statusu un šā procesa noslēgumā iecelto tiesnešu neatkarību. Tomēr no šīs judikatūras izriet, ka citādi ir tad, ja šādas šaubas šis apstāklis rada kombinācijā ar citiem nozīmīgiem elementiem un apstākļiem, kādos šī izvēle ir izdarīta (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 22. februāris, Openbaar Ministerie (Izsniegšanas dalībvalsts tiesību aktos noteikta tiesa) (C‑562/21 PPU un C‑563/21 PPU, EU:C:2022:100, 74. un 75. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

65

Šajā ziņā Tiesa jau vairākkārt ir uzsvērusi, ka šā sprieduma 63. punktā minētie tiesību aktu grozījumi veikti vienlaikus ar būtisku Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) reformu, kura īstenota ar 2017. gada 8. decembra likumu un kura tostarp ietvēra divu jaunu palātu, proti, Disciplinārlietu palātas un Ārkārtas kontroles un publisko lietu palātas, izveidi šajā tiesā, kā arī Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) tiesnešu pensionēšanās vecuma samazināšanu. Kā Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa) norādījusi arī 2021. gada 21. septembra spriedumā, šie grozījumi tātad ir notikuši brīdī, kad drīzumā bija aizpildāmas daudzas Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) tiesnešu amata vietas, kas izsludinātas par vakantām vai izveidotas no jauna (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Polija (Tiesnešiem piemērojamie disciplinārie pasākumi), C‑791/19, EU:C:2021:596, 106. un 107. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra, un W.Ż., 150. punkts).

66

Otrām kārtām, ir jāņem vērā arī tas, ka šādi Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) ex nihilo izveidotajai Ārkārtas kontroles un publisko lietu palātai, kurā visi tiesneši iecelti, pamatojoties uz priekšlikumu, ko izteikusi KRS jaunajā sastāvā, – kā izriet no Likuma par Augstāko tiesu 26. panta 1. punkta un kā norādījusi arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa spriedumā Dolińska‑Ficek un Ozimek pret Poliju – ir piešķirtas pilnvaras tādās īpaši sensitīvās jomās kā tiesvedība vēlēšanu un referendumu rīkošanas lietās, citās publisko tiesību lietās – it īpaši šajā tiesību normā uzskaitītajās –, kā arī kompetence izskatīt ārkārtas pārsūdzības, ar kurām iespējams panākt vispārējās jurisdikcijas tiesu vai citu Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) palātu pieņemtu galīgu nolēmumu atcelšanu.

67

Trešām kārtām, ir jāuzsver, ka līdztekus šā sprieduma 63. punktā minētajiem tiesību aktu grozījumiem Likuma par KRS 44. pantā ietvertie noteikumi par pārsūdzībām tiesā, kas pieejamas attiecībā uz KRS rezolūcijām, ar kurām tiek virzīti kandidāti iecelšanai Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) tiesnešu amatos, sākotnēji tika būtiski grozīti, kā izriet no minētā sprieduma 17. un 18. punkta.

68

Tiesa, aicināta spriest par šāda veida grozījumiem, ir uzsvērusi, ka par problemātiskām ir uzskatāmas tiesību normas, ar kurām tiek mazināta līdz šim pastāvošo šāda veida pārsūdzību efektivitāte, it īpaši tad, ja šo normu pieņemšana – aplūkota kopā ar citiem atbilstošiem aspektiem, kas raksturo procedūru personu iecelšanai amatos valsts augstākā tiesā konkrēto valsts tiesisko un faktisko apstākļu kontekstā, – var radīt tiesību subjektiem sistēmiska rakstura šaubas par šādā procedūrā iecelto tiesnešu neatkarību un objektivitāti (šajā nozīmē skat. spriedumu A. B. u.c., 156. punkts).

69

Vispirms Tiesa, tāpat kā Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa) 2021. gada 21. septembra spriedumā, šajā ziņā norādīja, ka tādai pārsūdzībai, kāda paredzēta Likuma par KRS 44. panta 1.a–4. punktā, redakcijā, kas izriet no 2017. gada 8. decembra un 2018. gada 20. jūlija likumiem, nav nekādas reālas efektivitātes un tādējādi tā sniedz tikai šķietamu tiesību aizsardzību tiesā. Turpinot tā uzsver, ka ierobežojumi, kas šādi ieviesti ar nupat minētajiem likumiem, attiecas tikai uz pārsūdzībām, kas iesniegtas par KRS rezolūcijām attiecībā uz kandidatūru virzīšanu iecelšanai Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) tiesnešu amatos, savukārt uz KRS rezolūcijām par kandidatūru virzīšanu iecelšanai tiesnešu amatos citās valsts tiesās joprojām attiecas vispārējā pārbaudes tiesā kārtība, kas bija spēkā iepriekš. Visbeidzot tā konstatēja, ka minētie tiesību aktu grozījumi – kā jau norādīts šā sprieduma 65. punktā – tika veikti neilgi pirms tam, kad KRS jaunajā sastāvā tika aicināta lemt par pieteikumiem, kas iesniegti, lai aizpildītu daudzas Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) tiesnešu amata vietas, kuras tika izsludinātas par vakantām vai izveidotas no jauna (šajā nozīmē skat. spriedumu A. B., 157., 162. un 164. punkts).

70

Ceturtām kārtām, sprieduma W.Ż. 138. un 139. punktā Tiesa ir arī norādījusi, ka brīdī, kad uz Rezolūcijas Nr. 331/2018 pamata amatā tika iecelts Ārkārtas kontroles un publisko lietu palātas loceklis, uz ko attiecās lieta, kurā taisīts šis spriedums, Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa), kurā šī rezolūcija pārsūdzēta, 2018. gada 27. septembrī uzdeva apturēt tās izpildi. Šis pats apstāklis – ko uzsvēra arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa spriedumā Dolińska‑Ficek un Ozimek pret Poliju – pastāv arī attiecībā uz to trīs locekļu iecelšanu, kuri ir Ārkārtas kontroles un publisko lietu palātas iztiesāšanās sastāvā, kas ir iesniedzis šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

71

Šajā ziņā iesniedzējinstitūcija 2022. gada 3. novembra rīkojumā gan apgalvo, ka Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa) 2018. gada 27. septembra rīkojums netika paziņots nedz kandidātiem uz tiesneša amatu Ārkārtas kontroles un publisko lietu palātā, kurus KRS izvirzīja Rezolūcijā Nr. 331/2018, nedz Polijas Republikas prezidentam, jo viņiem nebija lietas dalībnieku statusa Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa) izskatāmajā lietā. Tā arī apstiprināja, ka nupat minētā rīkojuma pamatojums netika nekavējoties darīts publiski zināms.

72

Tomēr – kā to šajā lietā apstiprina L. G. un Komisijas Tiesai sniegtā informācija un kā izriet arī no Eiropas Cilvēktiesību tiesas vērtējumiem spriedumā Dolińska‑Ficek un Ozimek pret Poliju – brīdī, kad Ārkārtas kontroles un publisko lietu palātā amatā tika iecelti trīs iesniedzējtiesneši, (it īpaši Polijas Republikas prezidents) nevarēja nezināt, ka šīs rezolūcijas spēks ir apturēts ar Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa) galīgu tiesas nolēmumu.

73

Tādējādi – steidzamības kārtā un nesagaidot iespēju iepazīties ar Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa) 2018. gada 27. septembra rīkojuma pamatojumu – uz Rezolūcijas Nr. 331/2018 pamata, kas ar šo rīkojumu ir apturēta, veicot attiecīgo iecelšanu amatā, ir būtiski aizskarts varas dalīšanas princips, kas raksturo tiesiskas valsts darbību (šajā nozīmē skat. spriedumu W.Ż., 127. punkts), kā to ir nospriedusi arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa spriedumā Dolińska‑Ficek un Ozimek pret Poliju.

74

Piektām kārtām, lai gan Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa) izskatīja prasību atcelt rezolūciju Nr. 331/2018 un bija apturējusi tiesvedību šajā lietā, līdz tiek pieņemts Tiesas spriedums lietā C‑824/18 A. B. u.c., Polijas likumdevējs pieņēma šā sprieduma 20. un 21. punktā minēto 2019. gada 26. aprīļa likumu.

75

Attiecībā uz grozījumiem, kas izdarīti ar šo likumu, Tiesa sprieduma A. B. u.c. 137. un 138. punktā jau ir nospriedusi, ka šādi grozījumi – it īpaši, kad tie tiek aplūkoti kopā ar visiem citiem kontekstuālajiem elementiem, kas minēti šā sprieduma 99.–105. un 130.–135. punktā, – var likt domāt, ka Polijas likumdošanas vara šajā gadījumā ir rīkojusies ar īpašu nolūku novērst jebkādu iespēju veikt pārbaudi tiesā par KRS rezolūcijām, ar kurām tiek virzīti kandidāti iecelšanai Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) tiesnešu amatā; to, kā izriet no šā sprieduma 56. punkta, pa to laiku ar 2021. gada 21. septembra spriedumu ir apstiprinājusi Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa).

76

Visbeidzot sestām kārtām, ir jāņem vērā, ka Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa) ar 2021. gada 21. septembra spriedumu atcēla Rezolūciju Nr. 331/2018, un tas – kā tostarp izriet no šā sprieduma 10. punkta – notika, paturot prātā šā sprieduma 55.–57. punktā minētos konstatējumus un vērtējumus. Lai gan, kā iesniedzējinstitūcija ir uzsvērusi 2022. gada 3. novembra rīkojumā, ir taisnība, ka šā 2021. gada 21. septembra sprieduma sekas neattiecas uz prezidenta aktu par iecelšanu attiecīgajos tiesnešu amatos spēkā esamību un iedarbīgumu, tomēr jāatgādina – tāpat kā ir darījusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa sprieduma Dolińska‑Ficek un Ozimek pret Poliju 288. punktā –, ka saskaņā ar Konstitūcijas 179. pantu akts, ar kuru KRS virza kandidātu iecelšanai Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) tiesneša amatā, ir sine qua non nosacījums, lai Polijas Republikas prezidents šo kandidātu varētu iecelt šādā amatā (spriedums, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Polija (Disciplinārie pasākumi pret tiesnešiem), C‑791/19, EU:C:2021:596, 101. punkts un tajā minētā judikatūra).

77

No visa iepriekš minētā izriet, ka visi – aplūkojot tos kopsakarā – gan sistēmiskie, gan faktiskie elementi, kuri minēti, pirmkārt, šā sprieduma 47.–57. punktā, un, otrkārt, šā sprieduma 62.–76. punktā un kuri raksturoja trīs tiesnešu iecelšanu Ārkārtas kontroles un publisko lietu palātā, kas šajā lietā ir iesniedzējinstitūcija, rada tādas sekas, ka tai nav neatkarīgas un objektīvas, tiesību aktos noteiktas tiesas statusa LES 19. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē, lasot to Hartas 47. panta otrās daļas gaismā. Proti, visi šie apstākļi tiesību subjektiem var radīt pamatotas šaubas par attiecīgo personu un iztiesāšanas sastāva, kurā tās ietilpst, ārējo neietekmējamību, it īpaši saistībā ar Polijas likumdošanas varas un izpildvaras tiešu vai netiešu ietekmi, un par viņu neitralitāti attiecībā uz pretnostatītajām interesēm. Tādējādi šādi elementi var izraisīt to, ka šie tiesneši un šī institūcija nešķiet neatkarīgi vai objektīvi, bet tas var apdraudēt uzticēšanos, kāda tiesu varai ir jārada tiesību subjektiem demokrātiskā sabiedrībā un tiesiskā valstī.

78

Šādos apstākļos šā sprieduma 41. punktā atgādinātā prezumpcija ir jāuzskata par atspēkotu un līdz ar to ir jākonstatē, ka Ārkārtas kontroles un publisko lietu palātas iztiesāšanas sastāvs, kas vērsies Tiesā ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, nav “tiesa” LESD 267. panta izpratnē, un tāpēc šis lūgums ir jāatzīst par nepieņemamu.

79

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko Sąd Najwyższy (Izba Kontroli Nadzwyczajnej i Spraw Publicznych) (Augstākā tiesa (Ārkārtas kontroles un publisko lietu palātā), Polija) iesniegusi ar 2021. gada 20. oktobra lēmumu, ir nepieņemams.