–

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz S. Faraci, avvocato dello Stato,

–

Ungārijas valdības vārdā – M. Z. Fehér un R. Kissné Berta, pārstāvji,

–

Austrijas valdības vārdā – A. Posch, J. Schmoll un F. Werni, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – G. Gattinara un S. Grünheid, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Pamatlēmuma 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm (OV 2002, L 190, 1. lpp.) 1. panta 3. punktu un 4. panta 6. punktu, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 7. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību par tāda Eiropas apcietināšanas ordera izpildi, kurš izsniegts attiecībā uz O. G. brīvības atņemšanas soda izpildei.

3

Pamatlēmuma 2002/584 6. apsvērumā ir noteikts:

4

Šā pamatlēmuma 1. pantā “Eiropas apcietināšanas ordera definīcija un pienākums to izpildīt” ir noteikts:

“1.   Eiropas apcietināšanas orderis ir tiesas nolēmums, ko izsniedz dalībvalsts, lai cita dalībvalsts apcietinātu un nodotu pieprasīto personu kriminālvajāšanas veikšanai vai lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, vai arī lai piemērotu ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli.

2.   Dalībvalstis izpilda ikvienu Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu un saskaņā ar šī pamatlēmuma noteikumiem.

3.   Šis pamatlēmums [ne]groza pienākumu ievērot pamattiesības un tiesību pamatprincipus, kā tie minēti [LES] 6. pantā.”

5

Minētā pamatlēmuma 4. panta “Eiropas apcietināšanas ordera fakultatīvas neizpildīšanas pamats” 6. punktā ir paredzēts:

“Izpildes tiesu iestāde var atteikt Eiropas apcietināšanas ordera izpildīšanu:

[..]

6

Padomes Direktīvas 2003/109/EK (2003. gada 25. novembris) par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji (OV 2004, L 16, 44. lpp.), 12. apsvērumā ir noteikts:

“Lai izveidotu īstu instrumentu pastāvīgo iedzīvotāju integrācijai sabiedrībā, kurā tie dzīvo, pastāvīgajiem iedzīvotājiem ir jānodrošina vienlīdzīga attieksme ar dalībvalsts pilsoņiem dažādos ekonomikas un sociālos jautājumos saskaņā ar šajā direktīvā noteiktajiem attiecīgiem nosacījumiem.”

7

Šīs direktīvas 12. pantā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis var pieņemt lēmumu izraidīt pastāvīgo iedzīvotāju tikai tad, ja viņš rada faktiskus un pietiekami nopietnus draudus sabiedriskajai kārtībai un sabiedrības drošībai.

2.   Lēmums, kas minēts 1. punktā, nav balstīts uz ekonomiskiem apsvērumiem.

3.   Pirms lēmuma pieņemšanas par pastāvīgā iedzīvotāja izraidīšanu dalībvalstis ņem vērā šādus faktorus:

[..]”

8

Padomes Pamatlēmuma 2008/909/TI (2008. gada 27. novembris) par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu attiecībā uz spriedumiem krimināllietās, ar kuriem piespriesti brīvības atņemšanas sodi vai ar brīvības atņemšanu saistīti pasākumi, lai tos izpildītu Eiropas Savienībā (OV 2008, L 327, 27. lpp.), 9. apsvērumā ir norādīts:

“Soda izpildei izpildes valstī vajadzētu palielināt nosodītās personas sociālās rehabilitācijas iespēju. Lai pārliecinātos par to, ka soda izpilde izpildes valstī atbildīs mērķim sekmēt notiesātās personas sociālo rehabilitāciju, sprieduma valsts kompetentajai iestādei vajadzētu ņemt vērā tādus aspektus kā, piemēram, personas piesaiste izpildes valstij, vai šī persona izpildes valsti uzskata par vietu, ar kuru viņu saista ģimene, valoda, kultūra, sociālas vai ekonomiskas un citas saiknes.”

9

Šā pamatlēmuma 3. panta 1.–3. punktā ir noteikts:

“1.   Šā pamatlēmuma mērķis ir izstrādāt noteikumus, saskaņā ar kuriem dalībvalstij jāatzīst spriedums un jāizpilda sods, lai sekmētu notiesātās personas sociālo rehabilitāciju.

2.   Šo pamatlēmumu piemēro, ja notiesātā persona atrodas sprieduma valstī vai izpildes valstī.

3.   Šis pamatlēmums attiecas tikai uz spriedumu atzīšanu un sodu izpildi šā pamatlēmuma izpratnē. [..]”

10

Saskaņā ar minētā pamatlēmuma 25. pantu “Sodu izpilde saskaņā ar Eiropas apcietināšanas orderi”:

“Neskarot Pamatlēmumu [2002/584], šā pamatlēmuma noteikumus piemēro mutatis mutandis tiktāl, ciktāl tie atbilst noteikumiem minētajā pamatlēmumā, sodu izpildei gadījumos, ja dalībvalsts apņemas izpildīt sodu lietās atbilstīgi 4. panta 6. punktam minētajā pamatlēmumā vai ja, rīkojoties saskaņā ar 5. panta 3. punktu minētajā pamatlēmumā, tā ir izvirzījusi nosacījumu, ka persona jānodod soda izciešanai attiecīgajā dalībvalstī, lai novērstu to, ka attiecīgā persona paliek nesodīta.”

11

2005. gada 22. aprīļalegge n. 69 – Disposizioni per conformare il diritto interno alla decisione quadro 2002/584/GAI del Consiglio, del 13 giugno 2002, relativa al mandato d’arresto europeo e alle procedure di consegna tra Stati membri (Likums Nr. 69 – Noteikumi valsts tiesību pielāgošanai Padomes Pamatlēmumam 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm; 2005. gada 29. aprīļaGURI Nr. 98), redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem (turpmāk tekstā – “2005. gada Likums Nr. 69”), 18.a pantā “Fakultatīvi nodošanas atteikuma pamati” paredzēts, ka Corte d’appello (Apelācijas tiesa, Itālija) var atteikt ārvalsts iestādes pieprasītu nodošanu tostarp tad, ja “Eiropas apcietināšanas orderis ir izsniegts brīvības atņemšanas soda vai ar brīvības atņemšanu saistīta drošības līdzekļa izpildei, ja pieprasītā persona ir Itālijas pilsonis vai citas [Eiropas] Savienības dalībvalsts pilsonis, kurš likumīgi un faktiski dzīvo vai uzturas Itālijā, ar nosacījumu, ka [Corte d’appello (Apelācijas tiesa)] ir uzdevusi šo sodu vai drošības līdzekli izpildīt Itālijā saskaņā ar tās valsts tiesībām”.

12

2012. gada 13. februārī Judecătoria Brașov (Brašovas pirmās instances tiesa, Rumānija) attiecībā uz Moldovas pilsoni O. G. izsniedza Eiropas apcietināšanas orderi brīvības atņemšanas soda izpildei. Viņam Rumānijā ar galīgu tiesas spriedumu bija piespriests piecu gadu brīvības atņemšanas sods par krāpšanu nodokļu jomā un naudas summu, kuras maksājamas kā ienākuma nodoklis un PVN, piesavināšanos, ko viņš laikā no 2003. gada septembra līdz 2004. gada aprīlim veica kā sabiedrības ar ierobežotu atbildību vadītājs.

13

Ar pirmo 2020. gada 7. jūlija spriedumu Corte d’appello di Bologna (Boloņas apelācijas tiesa, Itālija) uzdeva nodot O. G. izsniegšanas tiesu iestādei. O. G. iesniedza apelācijas sūdzību Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa, Itālija), kura šo spriedumu atcēla un nodeva lietu atpakaļ Corte d’appello di Bologna (Boloņas apelācijas tiesa), lūdzot to izvērtēt iespēju izvirzīt jautājumus par 2005. gada Likuma Nr. 69 18.a panta atbilstību konstitūcijai.

14

Konstatējusi, ka O. G. aizstāvība ir juridiski pietiekami pierādījusi viņa stabilo integrāciju Itālijā no ģimenes un darba saikņu viedokļa, Corte d’appello di Bologna (Boloņas apelācijas tiesa) vērsās Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa, Itālija) – iesniedzējtiesā šajā lietā – ar jautājumiem par šīs tiesību normas atbilstību konstitūcijai.

15

Šī tiesa norāda, ka Corte d’appello di Bologna (Boloņas apelācijas tiesa) tostarp ir atzinusi, ka Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punktā paredzētā Eiropas apcietināšanas ordera fakultatīvas neizpildes pamata mērķis ir nodrošināt, lai sodam būtu patiesa sociālās reintegrācijas funkcija. Tas ietverot notiesātās personas ģimenes un sociālo saišu saglabāšanu, lai pēc soda izciešanas tā varētu pienācīgi reintegrēties sabiedrībā. Tomēr ar 2005. gada Likuma Nr. 69 18.a pantu esot nepamatoti ierobežota minētā pamatlēmuma 4. panta 6. punkta piemērošanas joma, ciktāl tiesības atteikt nodošanu tāda Eiropas apcietināšanas ordera gadījumā, kas izsniegts brīvības atņemšanas soda vai ar brīvības atņemšanu saistīta drošības līdzekļa izpildei, attiecas vienīgi uz Itālijas pilsoņiem un citu Savienības dalībvalstu pilsoņiem, izslēdzot trešo valstu valstspiederīgos pat tad, ja tie var pierādīt, ka Itālijā ir nodibinājuši ciešas ekonomiskās, profesionālās vai emocionālās saiknes. 2005. gada Likuma Nr. 69 18.a pants, kurā noteikta prasība trešo valstu valstspiederīgos, kas pastāvīgi uzturas Itālijā, nodot brīvības atņemšanas soda izpildei ārvalstīs, esot pretrunā soda reabilitējošajam mērķim, kā arī Hartas 7. pantā ietvertajām attiecīgās personas tiesībām uz ģimenes dzīvi.

16

Iesniedzējtiesa turklāt uzsver, ka Corte d’appello di Bologna (Boloņas apelācijas tiesa) par nepamatotu esot uzskatījusi valsts tiesiskajā regulējumā paredzēto atšķirīgo attieksmi pret trešās valsts valstspiederīgo, kurš pastāvīgi dzīvo Itālijā un attiecībā uz kuru ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis brīvības atņemšanas soda vai ar brīvības atņemšanu saistīta drošības līdzekļa izpildei, un kurš šādu sodu nevar izciest Itālijā, no vienas puses, un trešās valsts valstspiederīgo, kurš arī pastāvīgi dzīvo Itālijā, bet attiecībā uz kuru ir izsniegts apcietināšanas orderis kriminālvajāšanai un kurš savukārt sodu, ko izsniegšanas valsts piespriež tiesvedības beigās, var izciest Itālijā, no otras puses.

17

No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka Presidente del Consiglio dei ministri (Ministru padomes priekšsēdētājs, Itālija), kuru pārstāv un aizstāv Avvocatura Generale dello Stato (valsts ģenerālprokurora birojs, Itālija), ir iestājies pamatlietā, lūdzot atzīt par nepieņemamiem jautājumus par 2005. gada Likuma Nr. 69 18.a panta atbilstību konstitūcijai vai apstiprināt šīs tiesību normas tiesiskumu un tostarp norādot, ka attiecīgās personas sociālās reintegrācijas mērķis nevar ierobežot vispārējā principa par lēmumu savstarpēju atzīšanu piemērojamību, kas prasa, lai atteikums izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi tiktu uzskatīts par izņēmumu no vispārējā šā ordera izpildes noteikuma, un ka šī tiesību norma nepārkāpj dažādās Savienības primāro tiesību normas, ar kurām Savienības pilsoņi tiek aizsargāti no diskriminācijas pilsonības dēļ. Viņš turklāt norādīja, ka notiesātās personas reintegrācija nav konkrēts Pamatlēmuma 2002/584 mērķis.

18

Iesniedzējtiesas nolēmumā Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa) uzskata, ka pirms pamatlietā aplūkotā valsts tiesiskā regulējuma atbilstības Itālijas Konstitūcijai pārbaudes ir jāizvērtē šā tiesiskā regulējuma atbilstība Savienības tiesībām, it īpaši Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punktam kopsakarā ar Hartas 7. pantu. Tā norāda, ka Tiesas judikatūrā jau ir atzīts, ka atsevišķi dalībvalstu tiesību aktos iekļauto atteikuma pamatu ierobežojumi ir pamatoti, ciktāl tie pastiprina ar šo pamatlēmumu ieviesto nodošanas sistēmu saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu.

19

Tomēr minētā pamatlēmuma 4. panta 6. punkts esot jāinterpretē saskaņā ar LES 6. pantā atzītajām pamattiesībām un Savienības tiesību pamatprincipiem, kuru ievērošana esot ikviena Savienības tiesību akta spēkā esamības nosacījums. Tādējādi Eiropas apcietināšanas ordera izpilde nedrīkst izraisīt attiecīgās personas pamattiesību pārkāpumu.

20

Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa) arī atgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru dalībvalstis nedrīkst Savienības tiesību īstenošanai tādās pilnīgas saskaņošanas jomās kā Eiropas apcietināšanas orderis, kas izveidots ar Pamatlēmumu 2002/584, izvirzīt nosacījumu par valsts pamattiesību aizsardzības standartu ievērošanu, ja tas varētu apdraudēt Savienības tiesību pārākumu, vienotību un efektivitāti. Tomēr tā uzsver, ka pastāv šaubas par dalībvalsts iespēju trešās valsts valstspiederīgo, kurš likumīgi un faktiski dzīvo vai uzturas Itālijas teritorijā un attiecībā uz kuru ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis brīvības atņemšanas soda vai ar brīvības atņemšanu saistīta drošības līdzekļa izpildei, pilnībā un automātiski izslēgt no tādas tiesību normas piemērošanas, ar kuru paredzēts transponēt šā pamatlēmuma 4. panta 6. punktā paredzēto fakultatīvas neizpildes pamatu, jo, ņemot vērā Tiesas judikatūru, šāds valstspiederīgais nevar atsaukties uz diskriminācijas aizlieguma pilsonības dēļ principu.

21

Visbeidzot tā atgādina, ka trešās valsts valstspiederīgā, kurš likumīgi dzīvo vai uzturas dalībvalstī, intereses netikt izslēgtam no savas ģimenes un sociālās vides ir aizsargātas ar Savienības tiesībām, kā arī ar Romā 1950. gada 4. novembrī parakstīto Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju.

22

Šādos apstākļos Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

23

Iesniedzējtiesa ir lūgusi piemērot šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesas Reglamenta 105. pantā paredzēto paātrināto tiesvedību.

24

Atzīstot, ka O. G., uz kuru attiecas pamatlietā aplūkotais apcietināšanas orderis, nav piemērots nekāds brīvības atņemšanas pasākums, šī tiesa tomēr norāda, pirmkārt, ka šajā lietā rodas interpretācijas jautājumi, kas attiecas uz Eiropas apcietināšanas ordera mehānisma centrālajiem aspektiem, un, otrkārt, ka lūgtajai interpretācijai var būt vispārējas sekas gan attiecībā uz iestādēm, kurām jāsadarbojas saistībā ar Eiropas apcietināšanas orderi, gan uz pieprasīto personu tiesībām.

25

Reglamenta 105. panta 1. punktā paredzēts, ka Tiesas priekšsēdētājs pēc iesniedzējtiesas pieteikuma vai izņēmuma kārtā pēc savas ierosmes un pēc tiesneša referenta priekšlikuma un pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas var nolemt lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu, ja lietas apstākļi prasa to izskatīt īsā termiņā, piemērot paātrinātu tiesvedību.

26

Šajā lietā Tiesas priekšsēdētājs, uzklausījis tiesnesi referentu un ģenerāladvokātu, 2021. gada 20. decembrī nolēma noraidīt šā sprieduma 23. punktā minēto iesniedzējtiesas pieteikumu.

27

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru paātrinātās tiesvedības piemērošana nav atkarīga no pamatlietā izskatāmā strīda rakstura kā tāda, bet gan no konkrētās lietas ārkārtējiem apstākļiem, kuru dēļ ir konstatējams, ka nolēmums par šiem jautājumiem jāpieņem ārkārtīgi steidzami (spriedums, 2023. gada 31. janvāris, Puig Gordi u.c., C‑158/21, EU:C:2023:57, 27. punkts).

28

Apstāklis, ka lieta attiecas uz vienu vai vairākiem būtiskiem ar Pamatlēmumu 2002/584 noteiktiem nodošanas mehānisma aspektiem, pats par sevi nav iemesls, kurš nosaka ārkārtas steidzamību, kas nepieciešama, lai pamatotu paātrinātu izskatīšanu. Tas pats attiecas uz apstākli, ka uzdotie jautājumi varbūtēji skar lielu skaitu personu vai tiesisko situāciju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 21. decembris, Randstad Italia, C‑497/20, EU:C:2021:1037, 39. punkts).

29

Tomēr, ņemot vērā uzdoto jautājumu būtību un nozīmīgumu, Tiesas priekšsēdētājs saskaņā ar Reglamenta 53. panta 3. punktu nolēma šo lietu izskatīt prioritāri.

30

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, ar kuru ir transponēta šī tiesību norma un ar kuru no minētajā tiesību normā paredzētā Eiropas apcietināšanas ordera fakultatīvas neizpildes pamata piemērošanas pilnīgi un automātiski tiek izslēgts ikviens trešās valsts valstspiederīgais, kas paliek vai uzturas šīs dalībvalsts teritorijā, un izpildes tiesu iestāde nevar novērtēt šā valstspiederīgā saiknes ar minēto dalībvalsti.

31

Iesākumā jāatgādina, ka, ar Pamatlēmumu 2002/584 ieviešot vienkāršotu un efektīvāku sistēmu notiesāto vai aizdomās par krimināllikuma pārkāpumu turēto personu nodošanai, ir paredzēts atvieglot un paātrināt tiesu sadarbību, lai veicinātu Savienībai paredzētā mērķa kļūt par brīvības, drošības un tiesiskuma telpu īstenošanu, balstoties uz augstu uzticēšanās līmeni, kam jāpastāv starp dalībvalstīm (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 18. aprīlis, E. D. L. (Uz slimību balstīts atteikuma pamats), C‑699/21, EU:C:2023:295, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

32

Jomā, kas tiek regulēta ar šo pamatlēmumu, savstarpējās atzīšanas princips, kas – kā it īpaši izriet no šā pamatlēmuma 6. apsvēruma – ir uzskatāms par tiesu iestāžu sadarbības krimināllietās “stūrakmeni”, rod savu izpausmi minētā pamatlēmuma 1. panta 2. punktā, kurā nostiprināts princips, ka dalībvalstīm ir jāizpilda ikviens Eiropas apcietināšanas orderis, pamatojoties uz savstarpējās atzīšanas principu un ievērojot šā pamatlēmuma noteikumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 18. aprīlis, E. D. L. (Uz slimību balstīts atteikuma pamats), C‑699/21, EU:C:2023:295, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

No tā izriet, pirmkārt, ka izpildes tiesu iestādes Eiropas apcietināšanas orderi var atteikties izpildīt vienīgi atbilstoši Pamatlēmumā 2002/584, kā to interpretējusi Tiesa, paredzētajiem pamatiem. Otrkārt, tā kā Eiropas apcietināšanas ordera izpilde ir princips, izpildes atteikums tiek saprasts kā izņēmums, kas ir jāinterpretē šauri (spriedums, 2023. gada 18. aprīlis, E. D. L. (Uz slimību balstīts atteikuma pamats), C‑699/21, EU:C:2023:295, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

34

Šajā pamatlēmumā ir norādīti Eiropas apcietināšanas ordera obligātās neizpildes pamati (3. pants) un fakultatīvas neizpildes pamati (4. un 4.a pants) (spriedums, 2021. gada 29. aprīlis, X (Eiropas apcietināšanas orderis – Ne bis in idem), C‑665/20 PPU, EU:C:2021:339, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

35

Attiecībā uz Pamatlēmuma 2002/584 4. pantā uzskaitītajiem Eiropas apcietināšanas ordera fakultatīvas neizpildes pamatiem no Tiesas judikatūras izriet, ka, transponējot šo pamatlēmumu valsts tiesībās, dalībvalstīm ir rīcības brīvība. Tādējādi dalībvalstis var brīvi transponēt vai netransponēt šos pamatus savās valsts tiesībās. Tās var arī izvēlēties ierobežot situācijas, kad izpildes tiesu iestāde var atteikties izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, tādējādi atvieglojot pieprasīto personu nodošanu atbilstoši minētā pamatlēmuma 1. panta 2. punktā noteiktajam savstarpējas atzīšanas principam (spriedums, 2021. gada 29. aprīlis, X (Eiropas apcietināšanas orderis – Ne bis in idem), C‑665/20 PPU, EU:C:2021:339, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

36

It īpaši tas izriet no Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punkta, kurā norādīts, ka izpildes tiesu iestāde var atteikt Eiropas apcietināšanas ordera izpildi, ja tas izsniegts brīvības atņemšanas soda vai ar brīvības atņemšanu saistīta drošības līdzekļa izpildei, ja pieprasītā persona paliek izpildes dalībvalstī, ir izpildes dalībvalsts pilsonis vai rezidents un šī valsts apņemas izpildīt spriedumu vai piespiedu līdzekli saskaņā ar tās tiesību aktiem.

37

Ņemot vērā šā sprieduma 35. punktā atgādināto rīcības brīvību, dalībvalstis, īstenojot šā pamatlēmuma 4. panta 6. punktu, atbilstoši minētā pamatlēmuma 1. panta 2. punktā norādītās būtiskās normas nozīmei var ierobežot situācijas, kad būtu iespējams atteikt personas, uz kuru attiecas minētā 4. panta 6. punkts, nodošanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 6. oktobris, Wolzenburg, C‑123/08, EU:C:2009:616, 62. punkts un tajā minētā judikatūra).

38

Tomēr dalībvalsts rīcības brīvība, izvēloties transponēt Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punktā paredzēto Eiropas apcietināšanas ordera fakultatīvas neizpildes pamatu, nevar būt neierobežota.

39

Pirmkārt, ja dalībvalsts izvēlas transponēt šo Eiropas apcietināšanas ordera fakultatīvas neizpildes pamatu, tai saskaņā ar šā pamatlēmuma 1. panta 3. punktu ir jāievēro LES 6. pantā minētās pamattiesības un pamatprincipi.

40

Viens no šiem pamatprincipiem ir Hartas 20. pantā garantētais vienlīdzības likuma priekšā princips. Saskaņā ar Hartas 51. panta 1. punktu dalībvalstīm ir jāievēro minētā tiesību norma, kad tās īsteno Savienības tiesības, kā tas ir gadījumā, kad tās transponē Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punktā paredzēto Eiropas apcietināšanas ordera fakultatīvas neizpildes pamatu.

41

Pretēji LESD 18. panta pirmajai daļai, kuru nav paredzēts piemērot gadījumā, kad, iespējams, pastāv atšķirīga attieksme pret dalībvalstu un trešo valstu pilsoņiem, Hartas 20. pantā nav paredzēti nekādi tā piemērošanas jomas ierobežojumi un tātad tas ir jāpiemēro visām situācijām, kuras reglamentē Savienības tiesības (šajā nozīmē skat. Atzinumu 1/17 (ES un Kanādas CETA), 2019. gada 30. aprīlis, EU:C:2019:341, 169. un 171. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

42

Šajā ziņā saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Hartas 20. pantā nostiprinātā vienlīdzība likuma priekšā ir vispārējs Savienības tiesību princips, kas prasa, lai salīdzināmas situācijas netiktu aplūkotas atšķirīgi un atšķirīgas situācijas netiktu aplūkotas vienādi, ja vien šāda atšķirīga pieeja nav objektīvi attaisnojama (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 2. septembris, État belge (Uzturēšanās tiesības vardarbības ģimenē gadījumā), C‑930/19, EU:C:2021:657, 57. punkts un tajā minētā judikatūra).

43

Prasība par situāciju salīdzināmību vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpuma esamības konstatēšanai ir jānovērtē no visu to raksturojošo apstākļu – it īpaši akta, ar kuru ieviesta aplūkotā atšķirība, priekšmeta un mērķa – skatpunkta, ievērojot, ka šajā ziņā jāņem vērā tās jomas principi un mērķi, kurā šis akts ietilpst. Ciktāl situācijas nav salīdzināmas, ar atšķirīgu attieksmi pret attiecīgajām situācijām netiek pārkāptas tiesības uz Hartas 20. pantā nostiprināto vienlīdzību likuma priekšā (spriedums, 2021. gada 2. septembris, État belge (Uzturēšanās tiesības vardarbības ģimenē gadījumā), C‑930/19, EU:C:2021:657, 58. punkts un tajā minētā judikatūra).

44

Šajā ziņā jāizvērtē, vai, ņemot vērā tāda valsts tiesiskā regulējuma priekšmetu un mērķi kā pamatlietā aplūkotais, tāda trešās valsts valstspiederīgā situācija, attiecībā uz kuru ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis brīvības atņemšanas soda vai ar brīvības atņemšanu saistīta drošības līdzekļa izpildei un kurš paliek vai uzturas izpildes dalībvalstī, ir salīdzināma ar situāciju, kādā ir šīs dalībvalsts pilsonis vai citas dalībvalsts pilsonis, kurš paliek vai uzturas minētajā dalībvalstī un attiecībā uz kuru ir izsniegts šāds orderis.

45

No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka no pamatlietā aplūkotā valsts tiesiskā regulējuma izrietošā atšķirīgā attieksme pret Itālijas pilsoņiem un citu dalībvalstu pilsoņiem, no vienas puses, un trešo valstu valstspiederīgajiem, no otras puses, tika ieviesta, lai transponētu Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punktu, jo Itālijas likumdevējs uzskatīja, ka šī tiesību norma attiecas tikai uz izpildes dalībvalsts pilsoņiem un Savienības pilsoņiem.

46

Šajā ziņā no šīs tiesību normas formulējuma izriet, ka tajā nav veikta nekāda nošķiršana atkarībā no tā, vai persona, attiecībā uz kuru ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, ja šī persona nav izpildes dalībvalsts pilsonis, ir vai nav citas dalībvalsts pilsonis. Savukārt minētajā tiesību normā paredzētā Eiropas apcietināšanas ordera fakultatīvas neizpildes pamata piemērošana ir atkarīga no divu nosacījumu izpildes, proti, pirmām kārtām, tā, ka pieprasītā persona paliek izpildes dalībvalstī, ir tās pilsonis vai rezidents un, otrām kārtām ka šī valsts apņemas atbilstoši savām valsts tiesībām izpildīt sodu vai drošības līdzekli, par kuru izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis.

47

Attiecībā uz pirmo no šiem nosacījumiem Tiesa jau ir nospriedusi, ka pieprasītā persona ir izpildes dalībvalsts “rezidents”, ja tā šajā dalībvalstī faktiski dzīvo un tur “paliek” – ja, uzturoties noteiktu laiku šajā dalībvalstī, tai ir radušās līdzīgas pakāpes saiknes ar šo valsti, kādas ir rezidentam (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 5. septembris, Lopes Da Silva Jorge, C‑42/11, EU:C:2012:517, 43. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2018. gada 13. decembris, Sut, C‑514/17, EU:C:2018:1016, 34. punkts un tajā minētā judikatūra). No tā izriet, ka, ņemot vērā pirmo nosacījumu, trešās valsts valstspiederīgais, attiecībā uz kuru ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis un kurš paliek vai uzturas izpildes dalībvalstī, ir salīdzināmā situācijā ar šīs dalībvalsts pilsoni vai citas dalībvalsts pilsoni, kurš paliek vai uzturas minētajā dalībvalstī un attiecībā uz kuru ir izsniegts šāds orderis.

48

Attiecībā uz otro no minētajiem nosacījumiem no Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punkta formulējuma izriet, ka jebkura atteikuma izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi priekšnoteikums ir izpildes dalībvalsts patiesa apņemšanās izpildīt brīvības atņemšanas sodu, kas piespriests pieprasītajai personai (spriedums, 2018. gada 13. decembris, Sut, C‑514/17, EU:C:2018:1016, 35. punkts un tajā minētā judikatūra). Tātad otrais nosacījums neietver nevienu apstākli, kas varētu pamatot atšķirību starp trešās valsts valstspiederīgā situāciju un Savienības pilsoņa situāciju, kad attiecībā uz viņiem ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis brīvības atņemšanas soda vai ar brīvības atņemšanu saistīta drošības līdzekļa izpildei, ja viņi paliek vai uzturas dalībvalsts teritorijā.

49

Ja izpildes tiesu iestāde konstatē, ka abi šā sprieduma 46. punktā atgādinātie nosacījumi ir izpildīti, tai vēl ir jānovērtē, vai pastāv likumīga interese, kas pamato to, ka izsniegšanas dalībvalstī uzliktais sods tiktu izpildīts izpildes dalībvalsts teritorijā. Šāds vērtējums ļauj šai iestādei ņemt vērā Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punkta mērķi, kas saskaņā ar iedibināto judikatūru ir vairot pieprasītās personas sociālās reintegrācijas iespējas pēc pēdējai minētajai piespriestā soda izciešanas (spriedums, 2018. gada 13. decembris, Sut, C‑514/17, EU:C:2018:1016, 33. un 36. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra). Savienības pilsoņiem un trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri atbilst šā sprieduma 47. punktā izskaidrotajam pirmajam nosacījumam, ievērojot pārbaudes, kas jāveic izpildes tiesu iestādei, var būt salīdzināmas sociālās reintegrācijas iespējas, ja tad, kad attiecībā uz viņiem ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis brīvības atņemšanas soda vai ar brīvības atņemšanu saistīta drošības līdzekļa izpildei, tie izcieš viņiem piespriesto sodu vai izpilda piemēroto drošības līdzekli izpildes dalībvalstī.

50

Šādos apstākļos no Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punkta formulējuma un šīs tiesību normas mērķa izriet, ka nevar prezumēt, ka trešās valsts valstspiederīgais, attiecībā uz kuru ir izsniegts šāds Eiropas apcietināšanas orderis un kurš paliek vai uzturas izpildes dalībvalstī, noteikti ir situācijā, kas atšķiras no tāda šīs dalībvalsts pilsoņa vai citas dalībvalsts pilsoņa situācijas, kurš paliek vai uzturas minētajā dalībvalstī un attiecībā uz kuru ir izsniegts šāds orderis. Gluži pretēji, ir jāuzskata, ka šīs personas var būt salīdzināmā situācijā šajā tiesību normā paredzētā fakultatīvas neizpildes pamata piemērošanas nolūkā, ja tām ir noteikta integrācijas pakāpe izpildes dalībvalstī.

51

No tā izriet, ka valsts tiesisko regulējumu, ar kuru paredzēts transponēt šā pamatlēmuma 4. panta 6. punktu, nevar uzskatīt par atbilstošu Hartas 20. pantā nostiprinātajam vienlīdzības likuma priekšā principam, ja tajā paredzēta atšķirīga attieksme, pirmām kārtām, pret saviem valstspiederīgajiem un citiem Savienības pilsoņiem un, otrām kārtām, pret trešo valstu valstspiederīgajiem, pilnībā un automātiski atsakot tiem šajā tiesību normā paredzētā Eiropas apcietināšanas ordera fakultatīvas neizpildes pamata piemērošanu, pat ja minētie trešo valstu valstspiederīgie paliek vai uzturas šajā dalībvalstī, turklāt neņemot vērā šo trešo valstu valstspiederīgo integrācijas pakāpi minētās dalībvalsts sabiedrībā. Nevar uzskatīt, ka šāda atšķirīga attieksme var būt objektīvi attaisnota šā sprieduma 42. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē.

52

Turpretī nekas neliedz dalībvalstij, valsts tiesībās transponējot Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punktu, noteikt, ka šajā tiesību normā paredzētā Eiropas apcietināšanas ordera fakultatīvas neizpildes pamata piemērošana trešo valstu valstspiederīgajiem, attiecībā uz kuriem ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, ir pakārtota prasībai, ka šim valstspiederīgajam tajā jāpaliek vai jāuzturas vismaz minimālu nepārtrauktu laikposmu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2009. gada 6. oktobris, Wolzenburg, C‑123/08, EU:C:2009:616, 74. punkts), ciktāl šāds nosacījums nepārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai garantētu, ka pieprasītā persona ir noteiktā mērā integrējusies izpildes dalībvalstī.

53

Otrkārt, Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punkta transponēšanas rezultātā izpildes tiesu iestādei nevar atņemt rīcības brīvību, kas nepieciešama, lai tā varētu izlemt, vai, ņemot vērā šā sprieduma 49. punktā minēto sociālās reintegrācijas mērķi, ir vai nav jāatsakās izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi.

54

Šajā ziņā, kā atgādināts šā sprieduma 46.–49. punktā, Tiesa jau ir nospriedusi – lai noskaidrotu, vai konkrētā situācijā izpildes tiesu iestāde var atteikties izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, tai, pirmām kārtām, ir jānosaka, vai pieprasītā persona, ja tā nav izpildes dalībvalsts pilsonis, paliek vai uzturas tajā Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punkta – kas ir transponēts valsts tiesībās – izpratnē un tādējādi ietilpst tā piemērošanas jomā. Otrām kārtām, un tikai tad, ja izpildes tiesu iestāde konstatē, ka minētā persona ietilpst šā punkta piemērošanas jomā, tai ir jābūt iespējai izvērtēt, vai pastāv likumīga interese, kas pamatotu izsniegšanas dalībvalsts uzliktā soda vai piemērotā drošības līdzekļa izpildi izpildes dalībvalsts teritorijā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 17. jūlijs, Kozłowski, C‑66/08, EU:C:2008:437, 44. punkts).

55

Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka atbilstoši 2005. gada Likuma Nr. 69 18.a pantam, ar kuru Itālijas tiesībās paredzēts transponēt Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punktu, Eiropas apcietināšanas ordera fakultatīvas neizpildes pamats, kas noteikts pēdējā minētajā tiesību normā, ir piemērojams tikai Itālijas pilsoņiem un citu dalībvalstu pilsoņiem. Tādējādi trešo valstu valstspiederīgie ir pilnībā un automātiski izslēgti no šā pamata piemērošanas un izpildes tiesu iestādei šajā ziņā nav atstāta nekāda rīcības brīvība, lai gan minētajā 4. panta 6. punktā šā pamata piemērošanas joma nav ierobežota tikai ar Savienības pilsoņiem.

56

Tādējādi, ja persona, attiecībā uz kuru ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis brīvības atņemšanas soda vai ar brīvības atņemšanu saistīta drošības līdzekļa izpildei, ir trešās valsts valstspiederīgais, šāds valsts tiesiskais regulējums atņem izpildes tiesu iestādei pilnvaras, ņemot vērā katra gadījuma īpašos apstākļus, izvērtēt, vai minētās personas saiknes ar izpildes dalībvalsti ir pietiekamas, lai šajā tiesību normā paredzētais sociālās reintegrācijas mērķis tiktu labāk sasniegts, ja šī persona izciestu sodu šajā dalībvalstī, līdz ar to apdraudot minēto mērķi.

57

No tā izriet, ka arī šā iemesla dēļ Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punktam ir pretrunā šāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru paredzēts transponēt šo tiesību normu.

58

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punkts kopsakarā ar Hartas 20. pantā nostiprināto vienlīdzības likuma priekšā principu ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, ar kuru ir transponēts minētais 4. panta 6. punkts un ar kuru no šajā tiesību normā paredzētā Eiropas apcietināšanas ordera fakultatīvas neizpildes pamata piemērošanas pilnīgi un automātiski tiek izslēgts ikviens trešās valsts valstspiederīgais, kas paliek vai uzturas šīs dalībvalsts teritorijā, un izpildes tiesu iestāde nevar novērtēt šā valstspiederīgā saiknes ar minēto dalībvalsti.

59

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai novērtētu, vai ir pamats atteikt tāda Eiropas apcietināšanas ordera izpildi, kas izsniegts attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo, kurš paliek vai uzturas izpildes dalībvalsts teritorijā, izpildes tiesu iestādei ir jāizvērtē apstākļi, kas var norādīt uz to, ka starp šo valstspiederīgo un izpildes dalībvalsti pastāv saiknes, kuras pierāda, ka viņš ir pietiekami integrējies šajā valstī, un, ja tas tā ir, – kādi ir šie apstākļi.

60

Saskaņā ar šā sprieduma 49. punktā atgādināto, ja izpildes tiesu iestāde konstatē, ka ir izpildīti abi Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punktā minētie nosacījumi, tai vēl ir jāizvērtē, vai pastāv likumīga interese, kas pamatotu izsniegšanas dalībvalsts uzliktā soda vai piemērotā drošības līdzekļa izpildi izpildes dalībvalsts teritorijā.

61

Tātad izpildes tiesu iestādei ir vispārīgi jāizvērtē visi konkrētie apstākļi, kas raksturo pieprasītās personas situāciju un kas var norādīt, vai starp šo personu un izpildes dalībvalsti pastāv saiknes, kuras ļauj konstatēt, ka minētā persona ir pietiekami integrējusies šajā valstī un ka līdz ar to izsniegšanas dalībvalstī tai piespriestā brīvības atņemšanas soda vai ar brīvības atņemšanu saistītā drošības līdzekļa izpilde izpildes dalībvalstī palīdzēs sasniegt minētajā 4. panta 6. punktā izvirzīto sociālās reintegrācijas mērķi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 5. septembris, Lopes Da Silva Jorge, C‑42/11, EU:C:2012:517, 43. punkts).

62

Šajā kontekstā, kā Tiesa jau ir nospriedusi, it īpaši ir jāņem vērā Pamatlēmums 2008/909 (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 11. marts, SF (Eiropas apcietināšanas orderis – Atpakaļnogādes garantija uz izpildes dalībvalsti), C‑314/18, EU:C:2020:191). It īpaši šā pamatlēmuma 9. apsvērumā ir sniegts ilustratīvs to apstākļu uzskaitījums, kuri var ļaut tiesu iestādei iegūt pārliecību, ka soda izpilde izpildes dalībvalstī palīdzēs sasniegt mērķi veicināt notiesātās personas sociālo reintegrāciju. Šo apstākļu vidū būtībā ir personas piesaiste izpildes dalībvalstij, kā arī apstāklis, ka šī dalībvalsts ir minētās personas ģimenes dzīves un interešu centrs, it īpaši, ņemot vērā tās ģimenes, valodas, kultūras, sociālās vai arī ekonomiskās saiknes ar šo valsti.

63

Ciktāl Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punkta mērķis ir identisks mērķim, kas minēts šajā apsvērumā un kas izvirzīts Pamatlēmuma 2008/909 25. pantā, kurā ir atsauce uz minētajā 4. panta 6. punktā paredzēto fakultatīvas neizpildes pamatu, šiem apstākļiem ir nozīme arī visaptverošajā vērtējumā, kas jāveic izpildes tiesu iestādei, piemērojot šo pamatu.

64

It īpaši, ja pieprasītā persona savas ģimenes dzīves un interešu centru ir izveidojusi izpildes dalībvalstī, ir jāņem vērā, ka šīs personas sociālo reintegrāciju pēc soda izciešanas minētajā dalībvalstī sekmē tas, ka tā var uzturēt regulārus un biežus kontaktus ar savu ģimeni un tuviniekiem.

65

Ja pieprasītā persona ir trešās valsts valstspiederīgais, jāņem vērā arī šīs personas uzturēšanās izpildes dalībvalstī veids, ilgums un apstākļi.

66

Šajā ziņā Tiesa ir nospriedusi, ka šos apstākļus var ņemt vērā, jau izvērtējot Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punktā paredzēto pirmo nosacījumu, kas minēts tostarp šā sprieduma 47. punktā. Izpildes dalībvalstij, lai noteiktu, vai konkrētajā situācijā starp pieprasīto personu un izpildes dalībvalsti pastāv saiknes, kas ļauj konstatēt, ka šī persona dzīvo vai uzturas šajā valstī minētā 4. panta 6. punkta izpratnē, ir vispārīgi jāizvērtē vairāki objektīvi apstākļi, kas raksturo šīs personas situāciju, tostarp pieprasītās personas uzturēšanās minētajā valstī ilgums, veids un apstākļi, kā arī šīs personas ģimenes un ekonomiskās saiknes ar šo valsti (spriedums, 2012. gada 5. septembris, Lopes Da Silva Jorge, C‑42/11, EU:C:2012:517, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).

67

Šie apstākļi ir arī to apstākļu vidū, ar kuriem var pierādīt, ka pastāv likumīga interese, kas pamato izsniegšanas dalībvalstī uzliktā soda vai piemērotā drošības līdzekļa izpildi izpildes dalībvalsts teritorijā. No tā izriet, ka šajā vēlākajā Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punktā paredzētā nodošanas atteikuma pārbaudes stadijā izpildes tiesu iestāde var no jauna ņemt vērā minētos apstākļus, it īpaši, ja attiecīgās personas uzturēšanās izpildes dalībvalstī izriet no Direktīvā 2003/109 paredzētā trešo valstu valstspiederīgo, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji, statusa. Proti, šāds statuss atbilstoši tam, kas noteikts šīs direktīvas 12. apsvērumā, ir patiess instruments integrācijai sabiedrībā, kurā pastāvīgais iedzīvotājs ir reģistrējies, un tādējādi tā ir būtiska norāde tam, ka pieprasītās personas izveidotās saiknes ar izpildes dalībvalsti ir pietiekamas, lai pamatotu atteikumu izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi.

68

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai novērtētu, vai ir pamats atteikt tāda Eiropas apcietināšanas ordera izpildi, kas izsniegts attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo, kurš paliek vai uzturas izpildes dalībvalsts teritorijā, izpildes tiesu iestādei ir visaptveroši jāizvērtē visi konkrētie apstākļi, kas raksturo šā valstspiederīgā situāciju un kas var norādīt, vai starp šo personu un izpildes dalībvalsti pastāv saiknes, kuras pierāda, ka viņš ir pietiekami integrējies šajā valstī un ka tādējādi viņam piespriestā brīvības atņemšanas soda vai ar brīvības atņemšanu saistītā drošības līdzekļa izpilde minētajā dalībvalstī veicinās viņa sociālās reintegrācijas iespēju palielināšanos pēc šā soda vai drošības līdzekļa izpildīšanas. Šo apstākļu vidū ir ģimenes, valodas, kultūras, sociālās vai ekonomiskās saiknes, kādas trešās valsts valstspiederīgajam ir ar izpildes dalībvalsti, kā arī viņa uzturēšanās šajā dalībvalstī veids, ilgums un apstākļi.

69

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež: