TIESAS SPRIEDUMS (desmitā palāta)

2023. gada 8. jūnijā ( *1 )

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Eiropas Savienības preču zīme – Strīds valsts tiesā – Eiropas Savienības preču zīmju tiesu jurisdikcija – Regula (ES) 2017/1001 – 124. pants – Prasība par pārkāpumu – 128. pants – Pretprasība par spēkā neesamības atzīšanu – Šīs pretprasības priekšmets – 129. panta 3. punkts – Tāda paša veida prasībām pa preču zīmēm piemērojamās procesuālo tiesību normas – Procesuālās autonomijas princips

Lietā C‑654/21

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Sąd Okręgowy w Warszawie (Varšavas apgabaltiesa, Polija) iesniegusi ar 2021. gada 7. oktobra lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2021. gada 28. oktobrī, tiesvedībā

LM

pret

KP,

TIESA (desmitā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs D. Gracijs [D. Gratsias] (referents), tiesneši M. Ilešičs [M. Ilešič] un Z. Čehi [Z. Csehi],

ģenerāladvokāts: Dž. Pitrucella [G. Pitruzzella],

sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:

LM vārdā – R. Ratajczak, adwokat,

KP vārdā – E. Jaroszyńska-Kozłowska, radca prawny, un Z. Słupicka, radca prawny,

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,

Eiropas Komisijas vārdā – S. L. Kalėda un P. Němečková, pārstāvji,

ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 (2017. gada 14. jūnijs) par Eiropas Savienības preču zīmi (OV 2017, L 154, 1. lpp.) 124. panta d) punktu, lasot to kopsakarā ar tās 128. pantu 1. punktu, kā arī šīs regulas 129. panta 3. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp LM un KP saistībā ar prasību par Eiropas Savienības vārdiskās preču zīmes pārkāpumu, kā arī pretprasību par šīs preču zīmes spēkā neesamības atzīšanu.

Atbilstošās tiesību normas

Savienības tiesības

3

Atbilstoši Regulas 2017/1001 4. un 32. apsvērumam:

“(4)

[..] Būtu nepieciešams paredzēt [Eiropas] Savienības noteikumus par preču zīmēm, lai uzņēmumi varētu ar vienotu procedūru iegūt [Eiropas Savienības] preču zīmes, kurām ir piešķirta vienāda aizsardzība un kuras ir spēkā visā [Eiropas] Savienības teritorijā. Šādi noteiktais [Eiropas Savienības] preču zīmes vienotības princips būtu jāpiemēro, ja vien šajā regulā nav minēts citādi.

[..]

(32)

Ir svarīgi, lai lēmumi, kas attiecas uz [Eiropas Savienības] preču zīmju derīgumu un pārkāpumiem saistībā ar tām, būtu spēkā un aptvertu visu [Eiropas] Savienības teritoriju. Tas ir vienīgais veids, kā novērst pretrunīgus tiesu lēmumus un [Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO)] lēmumus un nodrošināt to, lai netiktu skarta [Eiropas Savienības] preču zīmju vienotība. Noteikumi Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 1215/2012 [(2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2012, L 351, 1. lpp.)] būtu jāpiemēro visām prasībām, kas saistās ar [Eiropas Savienības] preču zīmēm, izņemot tos gadījumus, kad šī regula no minētajiem noteikumiem atkāpjas.”

4

Regulas 2017/1001 1. panta “Eiropas Savienības preču zīme” 2. punktā ir paredzēts:

“[Eiropas Savienības] preču zīme ir vienota. Tai ir vienāds spēks visā Savienībā; to nereģistrē, nenodod un neatdod, tā nevar būt tāda lēmuma priekšmets, kas atceļ īpašnieka tiesības vai paziņo tās par spēkā neesošām, un tās izmantošanu nevar aizliegt, ja tas neattiecas uz visu Savienību. Šo principu piemēro, ja vien šajā regulā nav noteikts citādi.”

5

Saskaņā ar šīs pašas regulas 6. pantu “Veids, kā iegūt [Eiropas Savienības] preču zīmi” Eiropas Savienības preču zīmi iegūst ar reģistrāciju.

6

Minētās regulas 7. panta “Absolūta atteikuma pamatojums [pamats]” 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Nereģistrē:

[..]

b)

preču zīmes, kam nav atšķirīgu īpašību [atšķirtspējas];

c)

preču zīmes, kas sastāv tikai no apzīmējuma vai norādes, kas tirdzniecībā var kalpot, lai norādītu veidu, kvalitāti, daudzumu, paredzēto nolūku, vērtību, preču ražošanas vai pakalpojumu sniegšanas ģeogrāfisko izcelsmi vai laiku un citas preču un pakalpojumu īpašības;

d)

preču zīmes, kas ir tikai apzīmējumi vai norādes, kuras ir kļuvušas parastas sarunvalodā vai tirdzniecības bona fide un iedibinātajā praksē;

e)

apzīmējumus, kas sastāv tikai no:

i)

formas vai citas iezīmes, kura izriet no pašu preču būtības;

ii)

preču formas vai citas iezīmes, kura ir vajadzīga tehniska efekta iegūšanai;

iii)

formas vai citas iezīmes, kura preces apvelta ar būtisku vērtību;

f)

preču zīmes, kas ir pretrunā sabiedriskajai kārtībai vai vispārpieņemtiem morāles principiem;

g)

preču zīmes, kuru raksturs ļauj maldināt sabiedrību, piemēram, attiecībā uz preču vai pakalpojumu raksturu, kvalitāti vai ģeogrāfisko izcelsmi;

[..]

j)

preču zīmes, kas nav reģistrējamas saskaņā ar Savienības tiesību aktiem vai valsts tiesībām vai starptautiskiem nolīgumiem, kuros Savienība vai attiecīgā dalībvalsts ir līgumslēdzēja puse, un kuri paredz cilmes vietas nosaukumu un ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzību;

k)

preču zīmes, kas nav reģistrējamas saskaņā ar tiem Savienības tiesību aktiem vai starptautiskiem nolīgumiem, kuros Savienība ir līgumslēdzēja puse, un kuri paredz tradicionālo apzīmējumu attiecībā uz vīnu aizsardzību;

l)

preču zīmes, kas nav reģistrējamas saskaņā ar tiem Savienības tiesību aktiem vai starptautiskiem nolīgumiem, kuros Savienība ir līgumslēdzēja puse, un kuri paredz garantēto tradicionālo īpatnību aizsardzību;

m)

preču zīmes, kuras sastāv no kādas agrākas augu šķirnes nosaukuma, kas ir reģistrēts saskaņā ar Savienības tiesību aktiem vai valsts tiesībām vai starptautiskiem nolīgumiem, kuros Savienība vai attiecīgā dalībvalsts ir līgumslēdzēja puse, kuros ir paredzēta augu šķirņu aizsardzība, vai kuras savos būtiskajos elementos šādu augu šķirnes nosaukumu atveido, un kuras attiecas uz to pašu šķirni vai uz tai tuvi radniecīgu sugu.

2.   Šā panta 1. punktu piemēro arī tad, ja pamatojums reģistrācijas atteikumam pastāv tikai kādā Savienības daļā.”

7

Regulas 2017/1001 59. pantā “Absolūts spēkā neesamības pamats” ir paredzēts:

“1.   [Eiropas Savienības] preču zīmi paziņo par spēkā neesošu, ja [EUIPO] iesniegts attiecīgs iesniegums vai pamatojoties uz pretprasību lietas izskatīšanas procesā par pārkāpumu:

a)

[Eiropas Savienības] preču zīme reģistrēta pretrunā 7. panta noteikumiem;

b)

pieteikuma iesniedzējs, iesniedzot pieteikumu par preču zīmi, ir rīkojies ļaunprātīgi.

2.   Ja [Eiropas Savienības] preču zīme ir reģistrēta, pārkāpjot 7. panta 1. punkta b), c) vai d) apakšpunkta prasības, to tomēr var nepaziņot par spēkā neesošu, ja tās izmantošanas rezultātā tā ir ieguvusi atšķirīgumu [atšķirtspēju] saistībā ar precēm vai pakalpojumiem, uz ko tā ir reģistrēta.

3.   Ja spēkā neesamība ir pamatota tikai attiecībā uz dažām precēm vai pakalpojumiem, uz ko [Eiropas Savienības] preču zīme ir reģistrēta, īpašnieka tiesības paziņo par spēkā neesošām tikai uz minētajām precēm vai pakalpojumiem.”

8

Šīs regulas 63. panta “Pieteikums par atcelšanu vai spēkā neesamības paziņošanu” 1. un 3. punktā ir noteikts:

“1.   Pieteikumu [Eiropas Savienības] preču zīmes īpašnieka tiesību atcelšanai vai paziņojumam, ka preču zīme ir spēkā neesoša, var iesniegt [EUIPO]:

a)

ja piemērojams 58. un 59. pants, jebkura fiziska vai juridiska persona vai arī grupa vai organizācija, kas izveidota, lai pārstāvētu izgatavotājus, ražotājus, pakalpojumu sniedzējus, tirgotājus vai patērētājus, kas atbilstīgi likumam, kurš to reglamentē, var savā vārdā iesniegt prasību tiesā un būt par šādas prasības subjektu;

[..].

3.   Pieteikumu par atcelšanu vai spēkā neesamības paziņošanu nepieņem, ja pieteikums saistībā ar to pašu jautājumu un prasības priekšmetu, kurā iesaistītas tās pašas puses, ir ticis pēc būtības izskatīts [EUIPO] vai [Eiropas Savienības] preču zīmju tiesā, kas minēta 123. pantā, un [EUIPO] vai minētās tiesas lēmums par minēto pieteikumu ir galīgs.”

9

Minētās regulas 123. panta “[Eiropas Savienības] preču zīmju tiesas” 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nosaka savā teritorijā cik iespējams ierobežotu skaitu valsts pirmās un otrās instances tiesu un tribunālu, kas veic funkcijas, kas tām piešķirtas ar šo regulu.”

10

Šīs pašas regulas 124. pants “Piekritība attiecībā uz pārkāpumiem un derīgumu” ir formulēts šādi:

“Eiropas Savienības preču zīmju tiesām ir izņēmuma piekritība attiecībā uz:

a)

visām prasībām sakarā ar pārkāpumiem un, ja to atļauj valsts likums, prasībām sakarā ar pārkāpuma draudiem attiecībā uz [Eiropas Savienības] preču zīmēm;

[..]

d)

pretprasībās par [Eiropas Savienības] preču zīmes atcelšanu vai spēkā neesamības paziņošanu, ievērojot 128. pantu.”

11

Regulas 2017/1001 127. pantā “Derīguma prezumpcija – aizstāvība pēc būtības” 1. punktā ir paredzēts:

“[Eiropas Savienības] preču zīmju tiesas uzskata [Eiropas Savienības] preču zīmi par derīgu, ja vien atbildētājs tās derīgumu neapstrīd ar pretprasību par atcelšanu vai spēkā neesamības paziņošanu.”

12

Šīs regulas 128. pantā “Pretprasības” ir noteikts:

“1.   Pretprasību par atcelšanu vai spēkā neesamības paziņošanu var pamatot tikai ar šajā regulā minētajiem atcelšanas vai spēkā neesamības iemesliem.

2.   [Eiropas Savienības] preču zīmju tiesa noraida pretprasību par atcelšanu vai spēkā neesamības paziņošanu, ja [EUIPO] lēmums attiecībā uz to pašu jautājumu un prasības priekšmetu, attiecībā uz tām pašām pusēm jau ir kļuvis galīgs.

[..]

4.   [Eiropas Savienības] preču zīmju tiesa, kurā iesniegta pretprasība par [Eiropas Savienības] preču zīmes atcelšanu vai atzīšanu par spēkā neesošu, nepārbauda pretprasību, pirms ieinteresētā puse vai tiesa nav informējušas [EUIPO] par datumu, kurā iesniegta pretprasība. [EUIPO] ievada minēto informāciju Reģistrā. Ja pirms pretprasības iesniegšanas [EUIPO] jau ir iesniegts pieteikums par [Eiropas Savienības] preču zīmes atcelšanu vai spēkā neesamības atzīšanu, [EUIPO] par to informē tiesu, un tiesa aptur lietas izskatīšanu saskaņā ar 132. panta 1. punktu, līdz lēmums par pieteikumu tiek galīgi pieņemts vai līdz pieteikums tiek atsaukts.

[..]

6.   Ja [Eiropas Savienības] preču zīmju tiesa pretprasībā par [Eiropas Savienības] preču zīmes atcelšanu vai atzīšanu par spēkā neesošu ir pasludinājusi spriedumu, kas kļuvis galīgs, tiesa vai kāda no valsts tiesvedības pusēm nekavējoties nosūta [EUIPO] sprieduma kopiju. [EUIPO] vai cita ieinteresētā puse var pieprasīt informāciju par šādu pārsūtīšanu. [EUIPO] par spriedumu izdara ierakstu Reģistrā un veic nepieciešamos pasākumus, lai izpildītu tā rezolutīvo daļu.

7.   [Eiropas Savienības] preču zīmju tiesa, kas izskata pretprasību par atcelšanu vai spēkā neesamības paziņošanu, pēc [Eiropas Savienības] preču zīmes īpašnieka iesnieguma un pēc citu pušu uzklausīšanas var apturēt lietas izskatīšanu un var lūgt atbildētājam tās noteiktā termiņā iesniegt [EUIPO] pieteikumu par atcelšanu vai spēkā neesamības paziņošanu. Ja pieteikumu noteiktajā termiņā neiesniedz, lietas izskatīšanas process turpinās; pretprasību uzskata par atsauktu. Piemēro 132. panta 3. punktu.”

13

Atbilstoši minētās regulas 129. pantam “Piemērojamie tiesību akti”:

“1.   [Eiropas Savienības] preču zīmju tiesas piemēro šīs regulas noteikumus.

2.   Attiecībā uz visiem jautājumiem par preču zīmēm, ko šī regula neaptver, attiecīgā [Eiropas Savienības] preču zīmju tiesa piemēro attiecīgos valsts tiesību aktus.

3.   Ja vien šajā regulā nav paredzēts citādāk, [Eiropas Savienības] preču zīmju tiesa piemēro procesuālos noteikumus, kas reglamentē tā paša veida procesus saistībā ar valsts preču zīmēm tajā valstī, kur attiecīgā tiesa atrodas.”

14

Šīs pašās regulas 132. panta “Īpaši noteikumi par saistītām prasībām” 1. punktā ir noteikts:

“[Eiropas Savienības] preču zīmju tiesa, kas izskata 124. pantā minētu prasību, izņemot prasības par paziņošanu, ka pārkāpuma nav, ja vien nav īpaša iemesla turpināt izskatīšanu, pēc pušu uzklausīšanas vai pēc kādas puses lūguma un pēc pārējo pušu uzklausīšanas pēc savas iniciatīvas aptur lietas izskatīšanu, ja jautājums par [Eiropas Savienības] preču zīmes derīgumu jau ir celts citā [Eiropas Savienības] preču zīmju tiesā pēc pretprasības vai ja [EUIPO] jau ir iesniegts pieteikums par atcelšanu vai spēkā neesamības paziņošanu.”

Polijas tiesības

15

1964. gada 17. novembraustawa – Kodeks postępowania cywilnego (Civilprocesa kodekss; 1964. gada Dz. U. Nr. 43, 296. pozīcija), tā redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “Civilprocesa kodekss”), 204. pantā ir paredzēts:

“§ 1.   Pretprasība ir pieņemama, ja tā ir saistīta ar prasītāja prasību vai var tikt savstarpēji ieskaitīta. Pretprasību var celt ne vēlāk kā brīdī, kad tiek iesniegts atbildes raksts uz prasību, bet, ja šāds raksts nav iesniegts, ne vēlāk kā brīdī, kad tiek iesniegts iebildums par aizmugurisku spriedumu vai kad sākas pirmā tiesas sēde, par ko ir paziņots vai uz kuru ir uzaicināts atbildētājs.

§ 2.   Pretprasību ceļ tajā tiesā, kurā ir celta pamatprasība. Tomēr, ja pretprasība ir izskatāma apgabaltiesā, bet lieta tika ierosināta rajona tiesā, šī pēdējā minētā tiesa nodod visu lietu tiesai, kurai ir jurisdikcija izskatīt pretprasību.

§ 3.   Prasībai piemērojamos noteikumus mutatis mutandis piemēro pretprasībai.”

16

Civilprocesa kodeksa 479.122 pants šajā kodeksā tika iekļauts ar 2020. gada 13. februara ustawa o zmianie ustawy – Kodeks postępowania cywilnego oraz niektórych innych ustaw (Likums, ar kuru tiek grozīts Civilprocesa kodekss un noteikti citi likumi; 2020. gada Dz. U., 288. pozīcija), kas stājās spēkā 2020. gada 1. jūlijā. Šajā pantā ir paredzēts:

“§ 1.   Pretprasība lietās par preču zīmes vai dizainparauga pārkāpumu ir pieņemama, ja tajā ir ietverts pieteikums par preču zīmes spēkā neesamības atzīšanu vai atcelšanu vai lūgums atzīt rūpniecisko dizainparaugu par spēkā neesošu. Mutatis mutandis piemēro 204. pantu.

§ 2.   1. punkta noteikumus piemēro mutatis mutandis pieteikumam par kolektīvās preču zīmes, kolektīvo preču zīmes aizsardzības tiesību, garantijas preču zīmes spēkā neesamības atzīšanu vai atcelšanu, starptautiskās preču zīmes aizsardzības atzīšanu Polijas Republikā, kā arī pieteikumam par starptautiskā rūpnieciskā dizainparauga aizsardzības atzīšanas Polijas Republikā spēkā neesamības atzīšanu.”

17

Tomēr likuma 22. panta 2. punktā bija paredzēts šādi:

“Lietās, kas tika uzsāktas un nav pabeigtas konkrētā instancē vai Sąd Najwyższy [(Augstākā tiesa, Polija)] līdz dienai, kad stājas spēkā šis likums, un kuras būtu izskatāmas tiesvedībās par intelektuālo īpašumu, netiek piemēroti šie noteikumi par šo tiesvedību. Tiesa, kuras jurisdikcijā ir izskatīt šādu lietu, joprojām ir tiesa pēc piekritības atbilstoši līdzšinējiem noteikumiem.”

Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

18

LM īpašnieks Eiropas Savienības vārdiskai preču zīmei “Multiselect” (turpmāk tekstā – “apstrīdētā preču zīme”), kas 2018. gada 5. jūnijā reģistrēta attiecībā uz precēm un pakalpojumiem, kas ietilpst 9., 41. un 42. klasē atbilstoši pārskatītajam un grozītajam 1957. gada 15. jūnija Nicas Nolīgumam par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām. Šīs preces un pakalpojumi aptver it īpaši profesionālās orientācijas konsultācijas, informācijas sniegšanu par izglītību, programmatūras instalēšanu un uzturēšanu vai arī tekstu publicēšanu un elektronisko publikāciju nodrošināšana tiešsaistē.

19

Kopš 2009. gada KP savas profesionālās darbības ietvaros gan drukātā, gan digitālā formātā piedāvā rokasgrāmatu policijas dienesta eksāmenu kandidātiem, lai viņus sagatavotu psiholoģiskajiem testiem, kuri ir aptverti ar apstrīdēto preču zīmi un kuri ir viens no darbā pieņemšanas procedūras posmiem. Šo rokasgrāmatu KP reklamē dažādās tīmekļa vietnēs.

20

2020. gada 26. februārī LM cēla iesniedzējtiesā Sąd Okręgowy w Warszawie (Varšavas apgabaltiesa, Polija) prasību par apstrīdētās preču zīmes pārkāpumu, lai tā uzdotu KP izbeigt ar šo preču zīmi apzīmēt viņa tirgotās preces un pakalpojumus, kā arī izmantot minēto preču zīmi jebkādā saziņā saistībā ar šo preču un pakalpojumu tirdzniecību.

21

Šajā tiesvedībā KP 2020. gada 30. jūlijā iesniedza pretprasību par apstrīdētās preču zīmes spēkā neesamības atzīšanu attiecībā uz daļu no precēm un pakalpojumiem, attiecībā uz kuriem tā bija reģistrēta, pamatojoties uz Regulas 2017/100 59. panta 1. punktu, lasot to kopsakarā ar šīs regulas 7. panta 1. punkta b)–d) apakšpunktu un 2. punktu.

22

Ar 2021. gada 7. oktobra spriedumu iesniedzējtiesa pilnībā noraidīja prasību par preču zīmes pārkāpumu.

23

Runājot par pretprasību, šī tiesa šaubās par tās veicamās pārbaudes apjomu gadījumā, kad, kā tas ir pamatlietā, pretprasības priekšmets pārsniedz “aizstāvības līdzekļa” pret prasību par pārkāpumu tvērumu.

24

Proti, šajā gadījumā, lai gan pamatprasības prasījumi attiecās tikai uz KP tirgotajiem pakalpojumiem un precēm, pretprasības tvērums esot ievērojami plašāks, jo KP atsaucoties uz apstrīdētās preču zīmes spēkā neesamību, ciktāl tā attiecas ne tikai uz precēm un pakalpojumiem, par kuriem ir pamatprasība, bet arī uz citām precēm un pakalpojumiem.

25

Tādējādi iesniedzējtiesai rodas jautājums, vai jebkura prasība par apstrīdētās preču zīmes spēkā neesamības atzīšanu neatkarīgi no tās faktiskās saiknes ar tiesvedību par pārkāpumu ietilpst jēdzienā “pretprasība par spēkā neesamības atzīšanu” Regulas 2017/1001 124. panta d) punkta un 128. panta 1. punkta izpratnē vai arī šis jēdziens ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas tikai uz prasībām, kurām ir “faktiska saikne” ar tiesvedību par pārkāpumu, proti, tām, kuras ietilpst “prasības par pārkāpumu tvērumā”.

26

Iesniedzējtiesa uzskata, ka, ja tiktu atzīts, ka pretprasībai var nebūt “faktiskas saiknes” ar tiesvedību par pārkāpumu, rastos risks, ka pamata tiesvedībā “dominēs” pretprasība un ka pretprasība zaudēs savu aizstāvības līdzekļa pret pamatprasības prasījumiem raksturu. Tā dod priekšroku tādai jēdziena “pretprasība” interpretācijai, saskaņā ar kuru pretprasība var attiekties vienīgi uz tādiem prasījumiem, kuriem ir faktiska saikne ar prasību par pārkāpumu, proti, saikne, kuru “nenosaka nedz to prasītājas tiesību saturs, kas izriet no [apstrīdētās] preču zīmes, nedz atbildētājas uzņēmējdarbības jomas, bet gan prasījumi, kas ietverti prasībā par [pārkāpumu]”.

27

Iesniedzējtiesa uzskata, ka par šādu uztveri liecina, pirmkārt, dalībvalstu procesuālās autonomijas princips un Regulas 2017/1001 129. panta 3. punkts un, otrkārt, noteikumi, kas reglamentē EUIPO un Eiropas Savienības preču zīmju tiesu jurisdikciju, no kuriem izrietot, ka pēdējo minēto jurisdikcija ir izņēmums Eiropas Savienības preču zīmes spēkā neesamības jomā.

28

Visbeidzot, iesniedzējtiesa paskaidro, ka dienā, kad tika celta pamatlietā aplūkotā prasība par pārkāpumu, Polijas tiesībās nebija paredzēta iespēja atbildētājiem tiesvedībās par pārkāpumu, kuras uzsākuši Polijā reģistrētu preču zīmju īpašnieki, celt pretprasību par spēkā neesamības atzīšanu, jo šajā datumā vēl nebija stājies spēkā ar 2020. gada 13. februāra likumu ieviestais Civilprocesa kodeksa 479.122 pants. Tādējādi tai ir šaubas par to, vai pamatlietas vajadzībām šīs tiesību normas var tikt uzskatītas par “procesuāl[iem] noteikum[iem], kas reglamentē tā paša veida procesus saistībā ar valsts preču zīmēm” Regulas 2017/1001 129. panta 3. punkta izpratnē.

29

Šajos apstākļos Sąd Okręgowy w Warszawie (Varšavas apgabaltiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)

Vai [Regulas 2017/1001] 124. panta d) punkts, skatīts kopā ar tās 128. panta 1. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka šajos noteikumos ietvertais formulējums “pretprasība par spēkā neesamības [atzīšanu]” var nozīmēt prasību par spēkā neesamības atzīšanu tikai tiktāl, ciktāl tā ir saistīta ar prasītāja sākotnējo prasību par Eiropas Savienības preču zīmes pārkāpumu, kas ļauj valsts tiesai neizskatīt pretprasību par spēkā neesamības atzīšanu plašākā apmērā par to, kas ir saistīts ar prasītāja sākotnējo prasību par pārkāpumu?

2)

Vai [Regulas 2017/1001] 129. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka minētais noteikums, paredzot “procesuālos noteikumus, kas reglamentē tā paša veida procesus saistībā ar valsts preču zīmēm”, ir attiecināms uz valsts procesuālajiem noteikumiem, kas būtu piemērojami konkrētajā tiesvedībā par Eiropas Savienības preču zīmes pārkāpumu (kā arī tiesvedībā par pretprasību par spēkā neesamības atzīšanu), vai arī tas ir vispārīgi attiecināms uz valsts procesuālajiem noteikumiem, kuri ir paredzēti dalībvalsts tiesību sistēmā, kas ir būtiski gadījumā, ja, ņemot vērā konkrētās tiesvedības par Eiropas Savienības preču zīmes pārkāpumu ierosināšanas datumu, procesuālie noteikumi, kas reglamentē pretprasību par preču zīmes spēkā neesamības atzīšanu, kas attiecas uz valsts preču zīmēm, dalībvalsts tiesību sistēmā nebija paredzēti?”

Par prejudiciālajiem jautājumiem

Par pirmo jautājumu

30

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas 2017/1001 124. panta d) punkts, lasot to kopsakarā ar tās 128. panta 1. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka pretprasība par Eiropas Savienības preču zīmes spēkā neesamības atzīšanu var attiekties uz visām tiesībām, kas šīs preču zīmes īpašniekam izriet no tās reģistrācijas, neierobežojot šīs pretprasības priekšmetu ar tiesvedības tvērumu, ko nosaka prasība par pārkāpumu.

31

Tā kā Regulā 2017/1001 jēdziens “pretprasība” nav definēts, ir jānorāda, ka parasti to saprot kā tādu, kas nozīmē atbildes prasību, ko cēlis atbildētājs tiesvedībā, ko tajā pašā tiesā pret viņu ierosinājis prasītājs (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 13. oktobris, Gemeinde Bodman-Ludwigshafen, C‑256/21, EU:C:2022:786, 36. punkts).

32

Šajā ziņā no judikatūras izriet, ka pretprasību nedrīkst jaukt ar vienkāršu aizstāvības līdzekli. Lai arī pretprasība ir celta tiesvedībā, kas ierosināta, izmantojot citu tiesību aizsardzības līdzekli, tā ir atsevišķa un autonoma prasība, kuras procesuālā izskatīšana nav atkarīga no pamatprasības un kura var tikt uzturēta arī tad, ja prasītāja pamatlietā prasība ir noraidīta (spriedums, 2022. gada 13. oktobris, Gemeinde Bodman-Ludwigshafen, C‑256/21, EU:C:2022:786, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

Tādējādi, tā kā jēdziens “pretprasība” Regulas 2017/1001 izpratnē ir jāsaprot kā tiesību aizsardzības līdzeklis, kas, protams, ir atkarīgs no prasības par pārkāpumu celšanas un kas līdz ar to ir saistīts ar šo prasību, tomēr šī tiesību aizsardzības līdzekļa mērķis ir paplašināt strīda priekšmetu un panākt, lai tiktu atzīta no pamatprasības neatkarīga un autonoma prasība, it īpaši, lai tiktu pasludināta attiecīgās preču zīmes spēkā neesamība (spriedums, 2022. gada 13. oktobris, Gemeinde Bodman-Ludwigshafen, C‑256/21, EU:C:2022:786, 39. punkts).

34

Tādējādi, paredzot strīda priekšmeta paplašināšanu un neraugoties uz šo saikni starp pamatprasību un pretprasību, pēdējā minētā kļūst par autonomu. Līdz ar to pretprasība atšķiras no vienkārša aizstāvības līdzekļa un tās iznākums nav atkarīgs no prasības par pārkāpumu, saistībā ar kuru pretprasība ir celta, iznākuma (spriedums, 2022. gada 13. oktobris, Gemeinde Bodman-Ludwigshafen, C‑256/21, EU:C:2022:786, 40. punkts).

35

Tādējādi, ņemot vērā Regulas 2017/1001 128. pantā paredzētās pretprasības autonomo raksturu, tās priekšmetu nevar ierobežot prasības priekšmets, saistībā ar kuru ir celta minētā pretprasība.

36

Šo secinājumu apstiprina, pirmkārt, šīs regulas tiesību normas, kas attiecas uz spēkā neesamības pamatiem, uz kuriem var atsaukties, lai pamatotu pretprasību par spēkā neesamības atzīšanu, kas celta saskaņā ar tās 128. pantu.

37

Protams, pretprasība atšķiras no EUIPO iesniegta pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu no to personu viedokļa, kuras var celt pretprasību un iesniegt pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu. Saskaņā ar minētās regulas 63. panta 1. punktu pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu šīs pašas regulas 58. un 59. pantā noteiktajos gadījumos var iesniegt “jebkura fiziska vai juridiska persona” vai grupa vai organizācija, kas izveidota, lai pārstāvētu izgatavotājus, ražotājus, pakalpojumu sniedzējus, tirgotājus vai patērētājus, kas atbilstīgi likumam, kurš to reglamentē, var savā vārdā iesniegt prasību tiesā. Savukārt vienīgā fiziskā vai juridiskā persona, kas var celt pretprasību Regulas 2017/1001 128. panta izpratnē, ir atbildētāja attiecīgajā pārkāpuma tiesvedībā. Tomēr šis ierobežojums attiecībā uz personām, kuras var celt pretprasību, nekādā ziņā nenozīmē, ka šīs prasības priekšmets ir jāierobežo, lai aptvertu tikai to, kas ietilpst paša prasītāja interesēs.

38

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar šīs regulas 128. panta 1. punktu “pretprasību par atcelšanu vai spēkā neesamības paziņošanu var pamatot tikai ar šajā regulā minētajiem atcelšanas vai spēkā neesamības iemesliem”. No šīs tiesību normas izriet, ka, lai gan pretprasība par spēkā neesamības atzīšanu minētās regulas izpratnē var tikt pamatota tikai ar šajā pašā regulā skaidri paredzētajiem spēkā neesamības pamatiem, tā tomēr var tikt pamatota ar jebkuru šajā regulā paredzētu pamatu.

39

Regulas 2017/1001 59. panta “Absolūts spēkā neesamības pamats” 1. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts, ka Eiropas Savienības preču zīmi atzīst par spēkā neesošu, ja [EUIPO] iesniegts attiecīgs iesniegums vai pamatojoties uz pretprasību lietas izskatīšanas procesā par pārkāpumu, ja “[šī] preču zīme reģistrēta pretrunā [šīs regulas] 7. pantam noteikumiem”. Tādējādi Regulā 2017/1001, raugoties no to tvēruma viedokļa, EUIPO iesniegtais pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu tiek pielīdzināts pretprasībai par spēkā neesamības atzīšanu, kas celta Eiropas Savienības preču zīmju tiesā notiekošā tiesvedībā par pārkāpumu.

40

Proti, no vienas puses, saskaņā ar judikatūru absolūtu reģistrācijas atteikuma pamatu priekšmets ir vispārējo interešu, kas ir to pamatā, aizsardzība un tādējādi tas nav obligāti saistīts ar faktisku vai potenciālu saimniecisku interesi panākt apstrīdētās preču zīmes izslēgšanu no preču zīmju reģistra (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 25. februāris, Lancôme/ITSB, C‑408/08 P, EU:C:2010:92, 40. un 43. punkts).

41

No otras puses, no Regulas 2017/1001 7. panta 1. punkta formulējuma izriet, ka daži no šīs tiesību normas a)–m) apakšpunktā minētajiem spēkā neesamības pamatiem, ar kuriem var tikt pamatota pamatprasība par spēkā neesamības atzīšanu vai pretprasība par Eiropas Savienības preču zīmes spēkā neesamības atzīšanu, pēc savas būtības var attiekties uz visām precēm vai pakalpojumiem, kas ir aptverti ar šo preču zīmes reģistrāciju.

42

Tas it īpaši attiecas uz spēkā neesamības pamatu, kas minēts f) apakšpunktā, kurš ir saistīts ar “preču zīm[ēm], kas ir pretrunā sabiedriskajai kārtībai vai vispārpieņemtiem morāles principiem”, uz g) apakšpunktā minēto spēkā neesamības pamatu, kurš ir saistīts ar “preču zīm[ēm], kuru raksturs ļauj maldināt sabiedrību, piemēram, attiecībā uz preču vai pakalpojumu raksturu, kvalitāti vai ģeogrāfisko izcelsmi”, vai arī j), k), l) un m) apakšpunktā minētajiem spēkā neesamības pamatiem, kuri attiecīgi ir saitīti ar cilmes vietas nosaukumu un ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu, tradicionālo apzīmējumu attiecībā uz vīnu, garantētu tradicionālo īpatnību un augu šķirņu aizsardzību.

43

Tāpat Regulas 2017/1001 59. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētais absolūtais spēkā neesamības pamats, proti, pieteikuma iesniedzēja ļaunticība, iesniedzot preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, var attiekties arī uz visām tiesībām, kas Eiropas Savienības preču zīmes īpašniekam izriet no šīs pēdējās minētās preču zīmes reģistrācijas.

44

Ja tiktu uzskatīts, ka šāda pretprasība, kas ir pamatota ar kādu no šā sprieduma 42. un 43. punktā minētajiem spēkā neesamības pamatiem, var izraisīt tikai preču zīmes, uz kuru ir balstīta attiecīgā pārkāpuma tiesvedība, daļēju atzīšanu par spēkā neesošu, tas būtu pretrunā procesuālās ekonomijas principam, kas ir viens no pretprasības mērķiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 13. oktobris, Gemeinde Bodman-Ludwigshafen, C‑256/21, EU:C:2022:786, 56. punkts).

45

Proti, minētās regulas 59. panta 3. punkts, kurā ir paredzēts, ka Eiropas Savienības preču zīmi var atzīt par spēkā neesošu tikai attiecībā uz to preču vai pakalpojumu daļu, attiecībā uz kuru pastāv norādītais spēkā neesamības pamats, ir vienīgais šajā pašā regulā paredzētais ierobežojums attiecībā uz pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu un tātad pretprasības par spēkā neesamības atzīšanu tvērumu un iznākumu.

46

No tā izriet, ka pretprasība par Eiropas Savienības preču zīmes spēkā neesamības atzīšanu, kas celta saskaņā ar Regulas 2017/1001 128. pantu, tās rakstura dēļ var attiekties uz visām tiesībām, kas šīs preču zīmes īpašniekam izriet no tās reģistrācijas.

47

Otrkārt, noteikumi, kas reglamentē pretprasības iedarbību, apstiprina šī sprieduma 35. punktā izklāstīto secinājumu, jo šī iedarbība ir tāda pati kā tā, kas ir paredzēta Eiropas Savienības preču zīmes atcelšanas vai spēkā neesamības atzīšanai, kura veikta EUIPO uzsākta procesa noslēgumā.

48

Šajā ziņā, kā izriet no Regulas 2017/1001 32. apsvēruma, nolēmumiem par Eiropas Savienības preču zīmes spēkā esamību ir erga omnes iedarbība visā Savienībā gan tad, ja tos ir pieņēmis EUIPO, gan tad, ja tie ir pieņemti saistībā ar pretprasību, kas celta Eiropas Savienības preču zīmju tiesā (spriedums, 2022. gada 13. oktobris, Gemeinde Bodman-Ludwigshafen, C‑256/21, EU:C:2022:786, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).

49

Šī erga omnes iedarbība ir apstiprināta šīs regulas 128. panta 6. punktā, kurā ir paredzēts, ka Eiropas Savienības preču zīmju tiesai tāda nolēmuma kopija, kas pieņemts attiecībā uz pretprasību par Eiropas Savienības preču zīmes atcelšanu vai spēkā neesamības atzīšanu un kas ieguvis res judicata, ir jānosūta EUIPO, kuram šis nolēmums ir jāieraksta reģistrā un jāveic nepieciešamie pasākumi, lai izpildītu tā rezolutīvo daļu (spriedums, 2022. gada 13. oktobris, Gemeinde Bodman-Ludwigshafen, C‑256/21, EU:C:2022:786, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).

50

Visbeidzot, tikko izklāstītie apsvērumi nevar tikt atspēkoti ar minētajā regulā noteikto jurisdikciju sadalījuma starp EUIPO un Eiropas Savienības preču zīmju tiesām sistēmu.

51

Protams, Regula 2017/1001 atstāj EUIPO ekskluzīvu jurisdikciju attiecībā uz Eiropas Savienības preču zīmju reģistrāciju un iebildumiem pret šo reģistrāciju. Tomēr tas tā nav šo preču zīmju spēkā esamības jomā. Proti, lai gan šajā regulā principā ir paredzēts centralizēt EUIPO pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu un atcelšanu izskatīšanu, šis princips tomēr ir mazsvarīgs, jo jurisdikcija atzīt Eiropas Savienības preču zīmi par spēkā neesošu vai atcelšanu saskaņā ar minētās regulas 63. un 124. pantu dalītā veidā ir tikusi piešķirta Eiropas Savienības preču zīmju tiesām, ko dalībvalstis ir izraudzījušās saskaņā ar šīs regulas 123. panta 1. punktu, un EUIPO (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 13. oktobris, Gemeinde Bodman-Ludwigshafen, C‑256/21, EU:C:2022:786, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

52

Šīm tiesām piešķirtā jurisdikcija ir Regulā 2017/1001 paredzētā noteikuma par jurisdikcijas piešķiršanu tieša piemērošana un nevar tikt uzskatīta par “izņēmumu” no EUIPO jurisdikcijas šajā jomā (spriedums, 2022. gada 13. oktobris, Gemeinde Bodman-Ludwigshafen, C‑256/21, EU:C:2022:786, 43. punkts).

53

Turklāt attiecīgā jurisdikcija tiek īstenota saskaņā ar iestādes, kurā celta prasība, prioritātes principu. Proti, saskaņā ar šīs regulas 132. panta 1. punktu un 2. punkta pirmo teikumu un “ja vien nepastāv īpaši iemesli lietas izskatīšanas turpināšanai”, jurisdikcija šajā jomā ir pirmajai instancei, kas izskata strīdu par Eiropas Savienības preču zīmes spēkā esamību (spriedums, 2022. gada 13. oktobris, Gemeinde Bodman-Ludwigshafen, C‑256/21, EU:C:2022:786, 44. punkts).

54

Tādējādi, ņemot vērā šī sprieduma 51.–53. punktā aprakstīto jurisdikciju sadalījuma sistēmu, ir jānorāda, ka ar minēto regulu ieviestā regulējuma ietvaros, kas saskaņā ar tās 4. apsvērumu un 1. panta 2. punktu ir veltīts Eiropas Savienības preču zīmes vienotajam raksturam, Savienības likumdevējs, tāpat kā EUIPO, ir paredzējis piešķirt Eiropas Savienības preču zīmju tiesām, pieņemot lēmumus par pretprasībām, jurisdikciju pārbaudīt Eiropas Savienības preču zīmju spēkā esamību (spriedums, 2022. gada 13. oktobris, Gemeinde Bodman-Ludwigshafen, C‑256/21, EU:C:2022:786, 47. punkts).

55

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas 2017/1001 124. panta d) punkts, lasot to kopsakarā ar tās 128. panta 1. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka pretprasība par Eiropas Savienības preču zīmes spēkā neesamības atzīšanu var attiekties uz visām tiesībām, kas šīs preču zīmes īpašniekam izriet no tās reģistrācijas, neierobežojot šīs pretprasības priekšmetu ar tiesvedības tvērumu, ko nosaka prasība par pārkāpumu.

Par otro jautājumu

56

Jāsecina, kā to ir izdarījusi Eiropas Komisija, ka otrais jautājums ir balstīts uz pieņēmumu, ka Savienības tiesības neregulē jautājumu par pamatlietā aplūkotās pretprasības tvērumu. Tādējādi, nepastāvot konkrētām valsts tiesību normām pretprasības par valsts preču zīmju spēkā neesamības atzīšanu jomā, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai ar “procesuālajiem noteikumiem, kas reglamentē tā paša veida procesus” Regulas 2017/1001 129. panta 3. punkta izpratnē, ir iespējams saprast vispārpiemērojamus valsts procesuālos noteikumus, kuros ir precizēts pretprasību tvērums citās tiesvedības jomās.

57

Ņemot vērā uz pirmo jautājumu sniegto atbildi, uz otro jautājumu nav jāatbild.

Par tiesāšanās izdevumiem

58

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

 

Ar šādu pamatojumu Tiesa (desmitā palāta) nospriež:

 

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 (2017. gada 14. jūnijs) par Eiropas Savienības preču zīmi 124. panta d) punkts, lasot to kopsakarā ar 128. panta 1. punktu,

 

ir jāinterpretē tādējādi, ka

 

pretprasība par Eiropas Savienības preču zīmes spēkā neesamības atzīšanu var attiekties uz visām tiesībām, kas šīs preču zīmes īpašniekam izriet no tās reģistrācijas, neierobežojot šīs pretprasības priekšmetu ar tiesvedības tvērumu, ko nosaka prasība par pārkāpumu.

 

[Paraksti]


( *1 ) Tiesvedības valoda – poļu.