–

Prokuratura Rejonowa w Bytowie vārdā – T. Rutkowska- Szmydyńska, Prokurator Regionalny w Gdańsku,

–

Prokuratura Okręgowa w Łomży vārdā – A. Bałazy, Zastępca Prokuratora Okręgowego w Łomży,

–

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna un S. Żyrek, pārstāvji,

–

Dānijas valdības vārdā – D. Elkan, V. Pasternak Jørgensen un M. Søndahl Wolff, pārstāves,

–

Nīderlandes valdības vārdā – M. Bulterman un J. Langer, pārstāvji,

–

Zviedrijas valdības vārdā – A. M. Runeskjöld un H. Shev, pārstāves,

–

Eiropas Komisijas vārdā – K. Herrmann, P. Stancanelli un P. J. O. Van Nuffel, pārstāvji,

1

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LES 19. panta 1. punkta otro daļu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantu.

2

Šie lūgumi ir iesniegti kriminālprocesos pret D. K. (lieta C‑647/21), kā arī pret M. C. un M. F. (lieta C‑648/21).

3

Konstytucja Rzeczypospolitej Polskiej (Polijas Republikas Konstitūcija) 178. panta 1. punkts noteic:

“Tiesneši, pildot savus pienākumus, ir neatkarīgi un ir pakļauti tikai Konstitūcijai un likumiem.”

4

Šīs konstitūcijas 179. pants paredz:

“Republikas prezidents uz nenoteiktu laiku ieceļ tiesnešus pēc Krajowa Rada Sądownictwa [(Valsts tieslietu padome, Polija, turpmāk tekstā – “KRS”) priekšlikuma.”

5

Minētās konstitūcijas 180. pants noteic:

“1.   Tiesneši ir neatceļami.

2.   Tiesnesi var atcelt no amata, atstādināt no amata, pārcelt uz citu darbības teritoriju vai citu amatu pret viņa gribu tikai saskaņā ar tiesas nolēmumu un tikai likumā paredzētajos gadījumos.”

6

2001. gada 27. jūlijaustawa – Prawo o ustroju sądów powszechnych (Likums par vispārīgās jurisdikcijas tiesu organizāciju; Dz.U. Nr. 98, 1070. pozīcija) 11. panta 3. punkts – redakcijā, kas piemērojama pamatlietām, – noteic:

“Nodaļas priekšsēdētāju ieceļ tiesas priekšsēdētājs. [..] Pirms sąd okręgowy [(apgabaltiesa)] vai sąd rejonowy [(rajona tiesa)] nodaļas priekšsēdētāja iecelšanas tiesas priekšsēdētājs apspriežas ar sąd okręgowy [(apgabaltiesa)] kolēģiju.”

7

Saskaņā ar šā likuma 21. panta 1. punkta 2. apakšpunktu sąd okręgowy (apgabaltiesa) struktūras ir tiesas priekšsēdētājs, tiesas kolēģija un tiesas direktors.

8

Minētā likuma 22.a pants paredz:

“1.   [..] sąd okręgowy [(apgabaltiesa)] priekšsēdētājs [..], apspriedies ar sąd okręgowy [(apgabaltiesa)] kolēģiju, nosaka, kā apgabaltiesā tiek sadalīti pienākumi, norādot:

4.   Tiesas priekšsēdētājs jebkurā laikā var pilnībā vai daļēji no jauna noteikt, kā sadalāmi pienākumi, pamatojoties uz 1. punktā minētajiem iemesliem. [..]

4.a   Lai pārceltu tiesnesi uz citu nodaļu, ir vajadzīga šā tiesneša piekrišana.

4b.   Tiesneša piekrišana pārcelšanai uz citu nodaļu nav nepieciešama, ja:

4c.   4.b punkta 1. un 2. apakšpunkta noteikumi nav piemērojami tiesnesim, kurš trīs gadu laikā ir pārcelts uz citu nodaļu bez viņa piekrišanas. Ja tiesnesis tiek pārcelts uz citu nodaļu bez viņa piekrišanas 4.b punkta 2. apakšpunktā minētajā gadījumā, tostarp tiek ņemts vērā tiesnešu darba stāžs nodaļā, no kuras viņi tiek pārcelti citā amatā.

5.   Tiesnesis vai tiesnesis praktikants, kuram ir mainīts pienākumu sadalījums tā, ka tas maina viņa pienākumu apmēru, it īpaši pārceļot tiesnesi uz citu tiesas nodaļu, to var pārsūdzēt [KRS] septiņu dienu laikā no informācijas par jaunajiem pienākumiem saņemšanas. Nav tiesības iesniegt pārsūdzību par:

6.   Šā panta 5. punktā minētā pārsūdzība iesniedzama ar tā tiesas priekšsēdētāja starpniecību, kurš ir sadalījis pienākumus, uz kuriem attiecas pārsūdzība. Tiesas priekšsēdētājs pārsūdzību, kā arī savu nostāju šajā lietā nodod [KRS] 14 dienu laikā no tās saņemšanas. [KRS] pieņem rezolūciju, ar kuru, ņemot vērā 1. punktā minētos apsvērumus, apstiprina vai noraida tiesneša pārsūdzību. [KRS] rezolūcija par 5. punktā minēto pārsūdzību nav jāpamato. [KRS] rezolūcija nav pārsūdzama. Līdz rezolūcijas pieņemšanas brīdim tiesnesis vai tiesnesis praktikants pilda savus līdzšinējos pienākumus.”

9

Likuma par vispārīgās jurisdikcijas tiesām 24. panta 1. punkts noteic:

“Sąd okręgowy [(apgabaltiesa)] priekšsēdētāju ieceļ tieslietu ministrs no sąd apelacyjny [(apelācijas tiesa)], sąd okręgowy [(apgabaltiesa)] vai sąd rejonowy [(rajona tiesa)] tiesnešu vidus. Pēc sąd okręgowy [(apgabaltiesa)] priekšsēdētāja iecelšanas tieslietu ministrs viņu stāda priekšā kompetentajā attiecīgās sąd okręgowy [(apgabaltiesa)] tiesnešu kopsapulcē.”

10

Saskaņā ar šā likuma 30. panta 1. punktu sąd okręgowy (apgabaltiesa) kolēģijas sastāvā ir sąd okręgowy (apgabaltiesa) priekšsēdētājs, kā arī to sądy rejonowe (rajona tiesas) priekšsēdētāji, kas ietilpst sąd okręgowy (apgabaltiesa) teritoriālajā jurisdikcijā.

11

Minētā likuma 42.a pants paredz:

“1.   Saistībā ar tiesu vai tiesu orgānu darbību nav pieļaujams apšaubīt tiesu, valsts konstitucionālo orgānu vai kontroles un tiesību aizsardzības orgānu leģitimitāti.

2.   Vispārējās jurisdikcijas tiesa vai cits varas orgāns nevar ne konstatēt, ne izvērtēt tiesneša iecelšanas amatā vai no tās izrietošo pilnvaru spriest tiesu likumību.”

12

Likuma par vispārējas jurisdikcijas tiesām 47.a panta punkts noteic:

“1.   Lietas tiesnešiem un tiesnešiem praktikantiem tiek iedalītas pēc nejaušības principa atbilstoši konkrētām lietu kategorijām, izņemot lietu iedalīšanu dežūrtiesnesim.

2.   Konkrētu kategoriju lietas iedala vienādās daļās, ja vien proporcija nav samazināta ieņemamā amata, dalības citas kategorijas lietu iedalīšanā vai citu likumā paredzētu iemeslu dēļ.”

13

Saskaņā ar šā likuma 47.b pantu:

“1.   Izmaiņas tiesas sastāvā ir pieļaujamas tikai tad, ja tiesai nav iespējams izskatīt lietu tās pašreizējā sastāvā vai ja ir ilgstošs šķērslis lietas izskatīšanai tās pašreizējā sastāvā. 47.a panta noteikumus piemēro mutatis mutandis.

[..]

3.   Lēmumus lietās, kas minētas [1. punktā], pieņem tiesas priekšsēdētājs vai tā norādītais tiesnesis.

4.   Tiesneša dienesta vietas maiņa vai norīkošana darbā citā tiesā, kā arī norīkojuma beigas nav šķērslis [procesuālo] darbību veikšanai lietās, kas ir iedalītas dienesta vietā vai vietā, kur tas pašlaik pilda savus pienākumus, līdz šo lietu pabeigšanai.

5.   Tās tiesas kolēģija, kuras teritoriālajā piekritībā ir tiesneša jaunā dienesta vieta vai norīkojuma vieta, pēc tiesneša lūguma vai pēc savas ierosmes atkarībā no izskatāmo un izlemjamo lietu tiesvedības stadijas var pilnībā vai daļēji atsaukt šo tiesnesi no visu vai daļas lietu izskatīšanas, tostarp tādēļ, ka šī tiesa atrodas tālu no tiesneša jaunās dienesta vietas vai norīkojuma vietas. Pirms rezolūcijas pieņemšanas tiesas kolēģija apspriežas ar kompetento tiesu priekšsēdētājiem.

6.   Šā panta 4. un 5. punkta noteikumus mutatis mutandis piemēro, ja tiesnesi pārceļ uz citu tās pašas tiesas nodaļu.”

14

2017. gada 12. jūlijaustawa o zmianie ustawy – Prawo o ustroju sądów powszechnych oraz niektórych innych ustaw (Likums par grozījumiem Likumā par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju un dažos citos likumos; 2017. gada Dz. U., 1452. pozīcija) 17. panta 1. punkts noteic:

“Tieslietu ministrs termiņā, kas nepārsniedz sešus mēnešus no šā likuma spēkā stāšanās dienas, var atstādināt no amata tiesu priekšsēdētājus un priekšsēdētāja vietniekus, kas iecelti, pamatojoties uz 1. pantā grozītā likuma normām, redakcijā, kas bija spēkā līdz šai dienai, neievērojot prasības, kas noteiktas 1. pantā grozītā likuma 27. pantā, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar šo likumu.”

15

Lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegusi viena un tā pati tiesnese, izskatot divas atsevišķas krimināllietas.

16

Runājot par lietu C‑647/21, pamatlietas pamatā ir kriminālprocess, kas uzsākts pret D. K. Ar pirmās instances tiesas nolēmumu D. K. tika piespriests brīvības atņemšanas sods. Par šo nolēmumu D. K. iesniedza apelācijas sūdzību Sąd Okręgowy w Słupsku (Slupskas apgabaltiesa, Polija), kas ir iesniedzējtiesa. Šajā lietā, tā kā iztiesāšanas sastāvā ir viens tiesnesis, kas ir tiesnese, kura iesniegusi abus šos lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu, viņa vienlaikus ir tiesnese referente un iztiesāšanas sastāva priekšsēdētāja.

17

Runājot par lietu C‑648/21, pamatlietas pamatā ir kriminālprocess, kas uzsākts pret M. C. un M. F. Ar pirmās instances tiesas nolēmumu M. C. un M. F. tika notiesāti. Otrās instances tiesa, kurā pēdējie minētie iesniedza apelācijas sūdzību, attaisnoja M. C. un apstiprināja notiesājošo spriedumu attiecībā uz M. F. Prokurator Generalny (ģenerālprokurors, Polija) otrās instances tiesas nolēmumu attiecībā uz M. C. pārsūdzēja Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa, Polija). Šī tiesa atcēla minēto nolēmumu un nodeva lietu atpakaļ Sąd Okręgowy w Słupsku (Slupskas apgabaltiesa), kas ir iesniedzējtiesa. Šajā lietā iztiesāšanas sastāvā ir trīs tiesneši: iztiesāšanas sastāva priekšsēdētāja, iesniedzējtiesas priekšsēdētājs un trešais tiesnesis. Lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegusi vienīgā iztiesāšanas sastāva priekšsēdētāja, kas ir tā pati tiesnese, kura ir lietā C‑647/21.

18

2021. gada septembrī tiesvedībā, kas nebija saistīta ar pamatlietām, tiesnese, kura iesniegusi abus šos lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu, pieņēma nolēmumu, ar kuru tā lūdza Sąd Okręgowy w Słupsku (Slupskas apgabaltiesa) apelācijas nodaļas priekšsēdētāju pārdalīt lietu citam tiesnesim vai pat aizstāt Sąd Okręgowy w Słupsku (Slupskas apgabaltiesa) priekšsēdētāju šīs tiesvedības iztiesāšanas sastāvā ar citu tiesnesi, kas izskata lietu. Viņa šo lūgumu pamatoja ar to, ka iesniedzējtiesas priekšsēdētājs tika iecelts amatā, pamatojoties uz KRS jaunajā sastāvā pieņemto rezolūciju. Tādējādi šāda tiesneša klātbūtne iztiesāšanas sastāvā pārkāpjot tiesības uz tiesību aktos noteiktu tiesu LES 19. panta 1. punkta, Hartas 47. panta, kā arī 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 6. panta izpratnē. Iesniedzējtiesas priekšsēdētāja vietnieks, kurš arī tika iecelts pēc KRS –jaunajā sastāvā – priekšlikuma, atcēla nolēmumu, kurā bija ietverts minētais tiesneses lūgums.

19

2021. gada oktobrī citā lietā minētā tiesnese atcēla pirmās instances tiesas spriedumu, ko pasludinājusi persona, kura bija iecelta tiesneša amatā, pamatojoties uz KRS –jaunajā sastāvā – rezolūciju. Savu atcelšanas nolēmumu viņa tostarp pamatoja ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu un Hartas 47. pantu.

20

2021. gada 11. oktobrīSąd Okręgowy w Słupsku (Slupskas apgabaltiesa) kolēģija, kuras sastāvā ir šīs tiesas priekšsēdētājs un Sąd Okręgowy w Słupsku (Slupskas apgabaltiesa) teritoriālajā jurisdikcijā esošo piecu sądy rejonowe (rajona tiesas) priekšsēdētāji, pieņēma rezolūciju, kuras mērķis bija atsaukt tiesnesi, kura bija iesniegusi abus šos lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu, aptuveni no septiņdesmit lietām, kas viņai bija iedalītas sestajā apelācijas krimināllietu nodaļā, tostarp pamatlietās (turpmāk tekstā – “kolēģijas rezolūcija”). Šī tiesnese uzskata, ka šī rezolūcija viņai netika izsniegta un tās pamatojums viņai netika darīts zināms. Tā norāda, ka iesniedzējtiesas priekšsēdētājs viņu vienkārši informēja par atsaukšanu no lietu izskatīšanas. Viņa piebilst, ka minētais priekšsēdētājs divas reizes atteicās apmierināt viņas lūgumus par piekļuvi minētās rezolūcijas saturam.

21

Sąd Okręgowy w Słupsku (Slupskas apgabaltiesa) priekšsēdētājs 2021. gada 13. oktobrī izdeva rīkojumu par minētās tiesneses pārcelšanu no šīs tiesas apelācijas nodaļas, kurā tiek izskatītas pamatlietas, uz minētās tiesas pirmās instances nodaļu (turpmāk tekstā – “rīkojums par pārcelšanu”). Uz viņas vietu apelācijas nodaļā tika pārcelts cits tiesnesis.

22

Iesniedzējtiesa norāda, ka rīkojuma par pārcelšanu pamatojumā lakoniski ir minēta tikai nepieciešamība nodrošināt abu nodaļu pienācīgu darbību. Šajā rīkojumā esot arī atsauce uz neprecizētu saraksti starp Sąd Okręgowy w Słupsku (Slupskas apgabaltiesa) priekšsēdētāju un vienas no minētajām nodaļām priekšsēdētāju.

23

2021. gada 18. oktobrī stājās spēkā rīkojums par pārcelšanu. Šajā rīkojumā nav ietverta nekāda informācija par iespējamiem tiesību aizsardzības līdzekļiem.

24

Šajos apstākļos iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai tiesnese, kas iesniegusi abus šos lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu, var turpināt darboties pamatlietā, kas atbilst lietai C‑647/21, kā tiesnesis vienpersoniski un pamatlietā, kas atbilst lietai C‑648/21, kā iztiesāšanas sastāva priekšsēdētāja.

25

Minētā tiesa uzskata, ka, ņemot vērā šā sprieduma 18.–23. punktā izklāstītos apstākļus, kuru dēļ tiesnese tika atsaukta no to lietu izskatīšanas, kurās šī tiesnese bija referente, tostarp pamatlietās, tai ir jāatrisina jautājums par to, vai ar šādām darbībām tiek pārkāpta LES 19. panta 1. punkta otrā daļa, lasot to kopsakarā ar Hartas 47. pantu. Ja tas tā būtu, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai tai ir pienākums neņemt vērā kolēģijas rezolūciju un citus turpmākos aktus, piemēram, lēmumu, ar kuru lietas, no kurām minētā tiesnese atsaukta, tostarp pamatlietas, tiek pārdalītas citam tiesnesim.

26

Iesniedzējtiesa uzskata – tas, ka tiesnese, kas nosūtīja abus šos lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu, tika atsaukta no tai uzticēto lietu izskatīšanas, kā arī viņas pārcelšana pārkāpj neatkarības un neatceļamības prasības. Turklāt pasākumi, kas veikti attiecībā uz šo tiesnesi, esot reakcija uz viņas mēģinājumiem pārbaudīt, vai pirmās instances tiesa atbilst prasībai par to, ka tai ir jābūt tiesību aktos noteiktai tiesai, un esot vērsta uz to, lai novērstu turpmākus mēģinājumus to darīt.

27

Šajos apstākļos Sąd Okręgowy w Słupsku (Slupskas apgabaltiesa) nolēma apturēt kolēģijas rezolūcijas izpildi, apturēt pamatlietas un katrā no pamatlietām uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

28

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2021. gada 29. novembra lēmumu lietas C‑647/21 un C‑648/21 tika apvienotas rakstveida un mutvārdu procesā, kā arī sprieduma taisīšanai.

29

Iesniedzējtiesa šiem lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu lūdza piemērot paātrināto tiesvedību atbilstoši Tiesas Reglamenta 105. pantam. Šo lūgumu pamatojumam tā būtībā norādīja, ka šīs procedūras piemērošana ir pamatota, ņemot vērā, ka prejudiciālie jautājumi attiecas uz Polijas tiesību, it īpaši konstitucionālo tiesību, pamatjautājumiem, proti, tiesnešu neatceļamības principu un lietas dalībnieku tiesībām uz lietas izskatīšanu neatkarīgā, objektīvā un tiesību aktos noteiktā tiesā. Tā piebilda, ka pastāv pamatoti iemesli uzskatīt, ka tad, ja tiktu pieņemti citi akti pamatlietās, zustu iemesli, kuru dēļ bija jāuzdod jautājumi Tiesai, un ka varētu rasties šķēršļi tās sniegto atbilžu īstenošanai, tādējādi liedzot nodrošināt Savienības tiesību efektivitāti un efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

30

Reglamenta 105. panta 1. punktā ir paredzēts, ka Tiesas priekšsēdētājs pēc iesniedzējtiesas pieteikuma vai izņēmuma kārtā pēc savas ierosmes un pēc tiesneša referenta un ģenerāladvokāta uzklausīšanas var nolemt lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu, ja lietas apstākļi prasa to izskatīt īsā termiņā, piemērot paātrinātu tiesvedību.

31

Jāatgādina, ka šāda paātrināta tiesvedība ir procesuāls instruments, kas paredzēts ārkārtas situācijas risināšanai (spriedums, 2021. gada 21. decembris, Randstad Italia, C‑497/20, EU:C:2021:1037, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

32

Šajā gadījumā Tiesas priekšsēdētājs, uzklausījis tiesnesi referentu un ģenerāladvokātu, 2021. gada 29. novembrī nolēma, ka nav jāapmierina lūgumi izskatīt šos lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu paātrinātā tiesvedībā. Proti, iesniedzējtiesas izvirzītie argumenti, lai pamatotu šos lūgumus, ir vispārīgi un tajos nav precizēti konkrētie iemesli, kas pamatotu šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu izskatīšanu īsā termiņā. It īpaši apstāklis, ka uzdotie jautājumi attiecas uz Polijas tiesību pamatjautājumiem, tostarp konstitucionālajām tiesībām, neraksturo ārkārtas steidzamības situāciju, kas ir obligāts nosacījums, lai pamatotu paātrinātu izskatīšanu. Visbeidzot tas, ka pamatlietām ir piemērojamas krimināltiesības, pats par sevi nepamato to paātrinātu izskatīšanu.

33

Tiesa 2022. gada 18. oktobrī apturēja apvienotās lietas C‑647/21 un C‑648/21 līdz sprieduma pasludināšanai apvienotajās lietās C‑615/20 un C‑671/20. 2023. gada 20. jūlijā Tiesa paziņoja iesniedzējtiesai 2023. gada 13. jūlija spriedumu YP u.c. (Tiesneša imunitātes atcelšana un viņa atstādināšana no amata) (C‑615/20 un C‑671/20, EU:C:2023:562) un lūdza norādīt, vai tā vēlas uzturēt savus lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu apvienotajās lietās C‑647/21 un C‑648/21.

34

Atbilstoši Sąd Okręgowy w Słupsku (Slupskas apgabaltiesa) priekšsēdētāja norādījumiem tiesnese, kas nosūtīja abus šos lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu, 2023. gada 25. septembrī atbildēja, ka iesniedzējtiesa vēlas uzturēt savus lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu.

35

Ņemot vērā dažas neskaidrības, kas ietekmē šo atbildi, Tiesa nosūtīja iesniedzējtiesai otru lūgumu sniegt paskaidrojumus saskaņā ar tās Reglamenta 101. panta 1. punktu. Tiesa tostarp jautāja, vai tiesnese, kas iesniegusi abus izskatāmos lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu, joprojām darbojas iztiesāšanas sastāvos, kas izskata pamatlietas, kurās iesniegti lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu apvienotajās lietās C‑647/21 un C‑648/21, un, ja tas tā ir, kādā statusā. 2023. gada 17. oktobrī iesniedzējtiesa uz šo lūgumu atbildēja ar tās tiesneses starpniecību, kura šos lūgumus bija nosūtījusi.

36

Pirmkārt, Dānijas valdība un Eiropas Komisija būtībā apgalvo, ka Hartas 47. pants pamatlietās nav piemērojams. It īpaši Komisija norāda, ka, pat ja lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu, it īpaši iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu formulējumā, ir atsauce uz Direktīvu 2016/343, šīs direktīvas interpretācija netiek lūgta.

37

Šajā ziņā jāatgādina, ka saistībā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam Tiesa var interpretēt Savienības tiesības tikai tai piešķirtās kompetences robežās (spriedums, 2024. gada 11. jūlijs, Hann‑Invest u.c., C‑554/21, C‑622/21 un C‑727/21, EU:C:2024:594, 30. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

38

Hartas piemērošanas joma, ciktāl runa ir par dalībvalstu rīcību, ir noteikta tās 51. panta 1. punktā, saskaņā ar kuru uz dalībvalstīm Hartas noteikumi attiecas tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus, un tādējādi šī norma apstiprina pastāvīgās judikatūras atziņu, ka Eiropas Savienības tiesību sistēmā garantētās pamattiesības ir jāpiemēro visās situācijās, kuras reglamentētas Savienības tiesībās, taču ne ārpus šādām situācijām (spriedums, 2024. gada 11. jūlijs, Hann‑Invest u.c., C‑554/21, C‑622/21 un C‑727/21, EU:C:2024:594, 31. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

39

Šajā lietā saistībā ar lūgumu sniegt Hartas 47. panta interpretāciju iesniedzējtiesa nav sniegusi nekādas norādes par to, ka pamatlietās izskatāmie strīdi attiektos uz tādas Savienības tiesību normas interpretāciju vai piemērošanu, kas tiktu īstenota valsts līmenī. Proti, pat ja otrajos prejudiciālajos jautājumos ir atsauce uz Direktīvu 2016/343, šie jautājumi nav uzdoti, ņemot vērā šīs direktīvas normas, un iesniedzējtiesa nesniedz nekādus paskaidrojumus par saikni, kas pastāvētu starp minēto direktīvu un šīm lietām.

40

Tādēļ šajās lietās Tiesas kompetencē nav interpretēt Hartas 47. pantu pašu par sevi.

41

Otrkārt, Prokuratura Rejonowa w Bytowie (Bitovas rajona prokuratūra, Polija) un Prokuratura Okręgowa w Łomży (Lomžas apgabala prokuratūra, Polija) būtībā apgalvo, ka tādi ar dalībvalstu tiesu organizāciju saistīti problēmjautājumi kā uzdotajos jautājumos izvirzītie, it īpaši par tiesneša atsaukšanu no tam piešķirtajām lietām, ietilpst dalībvalstu ekskluzīvajā kompetencē, nevis Savienības tiesību materiālajā piemērošanas jomā. Savukārt Polijas valdība tiesas sēdē norādīja, ka Tiesas kompetencē, pēc tās domām, ir atbildēt uz prejudiciālajiem jautājumiem.

42

Šajā ziņā no pastāvīgās judikatūras izriet: lai arī tieslietu organizācija dalībvalstīs ir šo dalībvalstu kompetencē, tomēr, īstenojot šo kompetenci, dalībvalstīm ir jāievēro pienākumi, kas tām izriet no Savienības tiesībām, un ka tā tas var būt tostarp tādu valsts tiesību normu gadījumā, kas attiecas uz lēmumu par tiesnešu iecelšanu amatā pieņemšanu un, attiecīgajā gadījumā, – noteikumiem par pārbaudi tiesā, kas piemērojami šādu iecelšanas amatā procedūru kontekstā (spriedums, 2024. gada 9. janvāris, G. u.c. (Vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešu iecelšana Polijā), C‑181/21 un C‑269/21, EU:C:2024:1, 57. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

43

Turklāt no uzdoto jautājumu formulējuma skaidri izriet, ka tie attiecas nevis uz Polijas tiesību, bet gan tostarp uz LES 19. panta 1. punkta interpretāciju.

44

No tā izriet, ka Tiesas kompetencē ir lemt par lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu, bet ne interpretēt Hartas 47. pantu pašu par sevi.

45

Bitovas rajona prokuratūra un Lomžas apgabala prokuratūra apstrīd šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību. Tās apgalvo, pirmām kārtām, ka iesniedzējtiesnese šos lūgumus ir iesniegusi pēc kolēģijas rezolūcijas pieņemšanas, proti, datumā, kad šī tiesnese, būdama atsaukta no pamatlietu izskatīšanas, vairs nebija tiesīga pieņemt minētos lēmumus. Otrām kārtām, tās norāda, ka prejudiciālie jautājumi attiecas uz iesniedzējtiesneses individuālo situāciju un ka tādēļ šiem jautājumiem ir personisks raksturs. Trešām kārtām, tās apgalvo, ka lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu neatbilst Reglamenta 94. panta a) un b) punkta prasībām. Savukārt tiesas sēdē Polijas valdība paziņoja, ka šie lūgumi ir pieņemami.

46

Komisija turklāt apgalvo, ka trešie prejudiciālie jautājumi ir nepieņemami, jo jautājums par to, vai apsūdzētajai personai pamatlietās ir pieejams efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis, nav nedz in limine litis uzdots sākotnējais jautājums, nedz šo lietu izspriešanai nepieciešams jautājums.

47

Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru LESD 267. pantā iedibinātās sadarbības starp Tiesu un valstu tiesām ietvaros tikai valsts tiesai, kas iztiesā lietu un kas ir atbildīga par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā lietas īpatnības, ir jānovērtē gan tas, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir nepieciešams sprieduma taisīšanai, gan arī Tiesai uzdoto jautājumu atbilstība. Tādēļ, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu (spriedums, 2020. gada 24. novembris, Openbaar Ministerie (Dokumentu viltošana), C‑510/19, EU:C:2020:953, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

48

Kā izriet no paša LESD 267. panta formulējuma, lūgtajam prejudiciālajam nolēmumam ir jābūt “vajadzīgam”, lai iesniedzējtiesa varētu “sniegt spriedumu” lietā, kuru tā izskata (spriedums, 2024. gada 11. jūlijs, Hann‑Invest u.c., C‑554/21, C‑622/21 un C‑727/21, EU:C:2024:594, 40. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

49

Šajā ziņā Tiesa jau ir uzsvērusi, ka atbilde uz prejudiciālajiem jautājumiem var būt nepieciešama, lai sniegtu iesniedzējtiesām tādu Savienības tiesību interpretāciju, kura tām ļautu izlemt valsts tiesību procesuālos jautājumus, pirms tās var pēc būtības izspriest tajās izskatāmos strīdus (spriedums, 2021. gada 16. novembris, Prokuratura Rejonowa w Mińsku Mazowieckim u.c., no C‑748/19 līdz C‑754/19, EU:C:2021:931, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).

50

Attiecībā uz pirmo iebildi par nepieņemamību, kas attiecas uz to, ka attiecīgā tiesnese iesniegusi šos lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu pēc tam, kad tā bija atsaukta no pamatlietām, ir jākonstatē, pirmkārt, ka no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka datumā, kad šī tiesnese iesniedza šos lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu, proti, 2021. gada 20. oktobrī, viņai bija jāizskata pamatlietas, un, otrkārt, ka pēc viņas atsaukšanas iesniedzējtiesa minētos lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu neatsauca.

51

Proti, atbildē uz Tiesas otro lūgumu sniegt paskaidrojumus iesniedzējtiesa apstiprināja, ka lēmumu lūgt prejudiciālu nolēmumu pieņemšanas dienā, proti, 2021. gada 20. oktobrī, attiecīgā tiesnese bija attiecīgi tiesnese referente un iztiesāšanas sastāva priekšsēdētāja abās pamatlietās. Tā arī norādīja, ka tiesvedība, kas ir pamatā lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑648/21, ar 2021. gada 21. oktobra rīkojumu, kas pieņemts pēc šo lēmumu par prejudiciālu jautājumu uzdošanu pieņemšanas, tika pārdalīta citam tiesnesim referentam, kurš agrāk darbojās trīs tiesnešu iztiesāšanas sastāvā, kas bija paredzēts šīs tiesvedības izskatīšanai, un ka tāpat 2021. gada 21. oktobrī tika grozīts viena tiesneša iztiesāšanas sastāvs tiesvedībā, kas ir lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑647/21 pamatā. Šī tiesa turklāt apstiprināja, ka šīs abas tiesvedības tika apturētas ar šiem lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu un kopš tā laika joprojām ir apturētas.

52

Attiecībā uz otro iebildi par nepieņemamību, kas attiecas uz to, ka prejudiciālie jautājumi būtībā attiecoties uz tiesneses, kas nosūtījusi abus šos lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu, individuālo situāciju un tātad tiem neesot saiknes ar pamatlietām, ir jānorāda, ka iesniedzējtiesa pamatlietu kontekstā ir saskārusies ar procesuāla rakstura jautājumiem, kuri tai ir jāizlemj in limine litis un kuru risinājums ir atkarīgs no to Savienības tiesību normu un principu interpretācijas, uz kuriem attiecas šie prejudiciālie jautājumi. Proti, minētie prejudiciālie jautājumi būtībā uzdoti ar mērķi noteikt, vai, ņemot vērā šīs Savienības tiesību normas un principus, šai tiesnesei joprojām ir pamats turpināt pamatlietu izvērtēšanu, neraugoties uz kolēģijas rezolūciju, ar kuru viņa atsaukta no to izskatīšanas.

53

Kā izriet no Tiesas judikatūras, prejudiciālie jautājumi, kuri uzdoti ar mērķi ļaut iesniedzējtiesai in limine litis atrisināt tādas procesuāla rakstura grūtības kā tās, kas ir saistītas ar tās pašas kompetenci izlemt izskatāmo lietu, vai arī tiesiskās sekas, kādas ir vai nav jāatzīst tādam tiesas nolēmumam, kas potenciāli rada šķērsli turpināt šādas lietas izskatīšanu minētajā tiesā, ir pieņemami saskaņā ar LESD 267. pantu (spriedums, 2023. gada 13. jūlijs, YP u.c. (Tiesneša imunitātes atcelšana un viņa atstādināšana no amata), C‑615/20 un C‑671/20, EU:C:2023:562, 47. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

54

Attiecībā uz trešo iebildi par nepieņemamību, saskaņā ar kuru lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu neatbilstot Reglamenta 94. panta a) un b) punkta prasībām, jānorāda, ka šie lūgumi – kā izriet attiecīgi no šī sprieduma 6.–14. un 15.–26. punkta un kā tos ir precizējusi iesniedzējtiesa savā atbildē uz abiem Tiesas lūgumiem sniegt paskaidrojumus – attiecībā uz daļu no pirmajiem jautājumiem un uz otrajiem jautājumiem ietver visu 94. panta a) un b) punktā prasīto informāciju, it īpaši to valsts tiesību normu saturu, kuras var būt piemērojamas šajā gadījumā, to iemeslu izklāstu, kas likuši iesniedzējtiesai šaubīties par LES 19. panta 1. punkta otrās daļas interpretāciju, kā arī saikni, ko šī tiesa ir konstatējusi starp minēto tiesību normu un norādītajām valsts tiesību normām, tādēļ Tiesa šajā apjomā var lemt par prejudiciālajiem jautājumiem.

55

Attiecībā uz pirmo jautājumu daļu, kas attiecas uz tiesas kolēģijas sastāvu, proti, ka, pirmkārt, tieslietu ministram, kurš ir arī ģenerālprokurors, ir pilnvaras iecelt sądy rejonowe (rajona tiesas) priekšsēdētājus, kas veido sąd okręgowy (apgabaltiesa) kolēģiju, un, otrkārt, ka daži kolēģijas locekļi ir iecelti tiesneša amatos pēc KRS – jaunajā sastāvā – priekšlikuma, kurai nav pietiekamu neatkarības garantiju, ir jāatgādina, ka, tā kā lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pamats LESD 267. pantā paredzētajai procedūrai, valsts tiesai pašā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāpaskaidro pamatlietas faktiskie apstākļi un tiesiskais regulējums un jāsniedz nepieciešamie paskaidrojumi par to Savienības tiesību normu izvēles iemesliem, kuru interpretāciju tā lūdz, kā arī par saikni, ko tā konstatējusi starp šīm tiesību normām un tajā izskatāmajā lietā piemērojamajiem valsts tiesību aktiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 4. jūnijs, C. F. (Nodokļu revīzija)C‑430/19, EU:C:2020:429, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).

56

Šajā gadījumā, izņemot dažus nelielus paskaidrojumus par tiesas kolēģijas sastāvu, lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu nav pietiekami precizēts valsts tiesiskais regulējums par šīs kolēģijas locekļu iecelšanu. Tajos arī nav paskaidrots, kāpēc Tiesai būtu jāatbild uz pirmo jautājumu daļu par tiesas kolēģijas sastāvu. Šajos apstākļos Tiesas rīcībā nav pietiekamas informācijas, lai tā varētu lietderīgi atbildēt uz šo pirmo jautājumu daļu, tādēļ lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu šajā apjomā neatbilst Reglamenta 94. panta a) un b) punktā paredzētajiem nosacījumiem.

57

Attiecībā uz trešajiem prejudiciālajiem jautājumiem, ar kuriem iesniedzējtiesa vaicā par iespējamu efektīvu tiesību aizsardzības līdzekļu pieejamību apsūdzētajiem pamatlietās, jākonstatē, ka tie nav in limine litis sākotnēji uzdoti jautājumi un nav arī nepieciešami pamatlietu atrisināšanai. It īpaši no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem neizriet, ka pamatlietās rastos jautājums, vai apsūdzētie var apstrīdēt iztiesāšanas sastāva, kurš izskata viņu lietas, likumību.

58

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, jākonstatē, ka lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemami, izņemot pirmo jautājumu daļu par tiesas kolēģijas sastāvu, kā arī trešos prejudiciālos jautājumus.

59

Vispirms jānorāda – lai gan ar pirmajiem prejudiciālajiem jautājumiem iesniedzējtiesa formāli vaicā, vai ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu ir saderīgs tas, ka tādas valsts tiesas struktūras kā tās kolēģija kompetencē ir atsaukt šīs tiesas tiesnesi no daļas lietu vai no visām tam iedalītajām lietām, no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka šie pirmie jautājumi galvenokārt attiecas uz valsts tiesisko regulējumu, kas reglamentē procedūru, saskaņā ar kuru tiesnesis var tikt atsaukts no lietu izskatīšanas.

60

Savukārt, pat ja tiesneses, kas nosūtījusi abus šos lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu, pārcelšana no iesniedzējtiesas apelācijas nodaļas, kurā tiek izskatītas pamatlietas, uz minētās tiesas pirmās instances nodaļu ir svarīgs elements, kas jāņem vērā, lai aptvertu situāciju, ko iesniedzējtiesa ir izklāstījusi savos jautājumos, šie paši lietas materiāli neļauj uzskatīt, ka pirmie jautājumi būtu jāsaprot kā tādi, kas attiektos arī uz tāda lēmuma par pārcelšanu vai, vispārīgāk, tiesiskā regulējuma, kas reglamentē pārcelšanas procedūru, saderību ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu kā pamatlietā aplūkotais.

61

Ņemot vērā šos konstatējumus, ir jāuzskata, ka ar pirmajiem jautājumiem iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai LES 19. panta 1. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tai ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru tāda valsts tiesas struktūra kā tās kolēģija var atsaukt šīs tiesas tiesnesi no daļas vai visu iedalīto lietu izskatīšanas, tad, ja šajā tiesiskajā regulējumā nav noteikti kritēriji, kas šai struktūrai jāievēro, pieņemot šādu lēmumu par atsaukšanu no lietu izskatīšanas, nav noteikts pienākums pamatot šo lēmumu un nav paredzēta iespēja minēto lēmumu pārbaudīt tiesā.

62

Šajā ziņā jāatgādina: lai arī tieslietu organizācija dalībvalstīs – citstarp valsts tiesu izveide, sastāvs, kompetence un darbība – ir šo valstu kompetencē, tomēr, īstenojot šo kompetenci, dalībvalstīm jāievēro pienākumi, kas tām izriet no Savienības tiesībām, tostarp no LES 19. panta (spriedums, 2024. gada 11. jūlijs, Hann‑Invest u.c., C‑554/21, C‑622/21 un C‑727/21, EU:C:2024:594, 44. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

63

Efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips, uz ko ir atsauce LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā, ir Savienības tiesību vispārējs princips, kas citstarp nostiprināts ECPAK 6. panta 1. punktā, kuram atbilst Hartas 47. panta otrā daļa. Tādēļ pēdējā minētā tiesību norma ir pienācīgi jāņem vērā, interpretējot minēto 19. panta 1. punkta otro daļu (spriedums, 2024. gada 11. jūlijs, Hann‑Invest u.c., C‑554/21, C‑622/21 un C‑727/21, EU:C:2024:594, 45. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

64

Turklāt, tā kā Hartā ir ietvertas tiesības, kuras atbilst ECPAK garantētajām tiesībām, tad Hartas 52. panta 3. punkta mērķis ir nodrošināt nepieciešamo saskaņotību starp tajā ietvertajām tiesībām un atbilstošajām ECPAK garantētajām tiesībām, tomēr negatīvi neietekmējot Savienības tiesību aktu autonomiju. Saskaņā ar Paskaidrojumiem attiecībā uz Pamattiesību hartu (OV 2007, C 303, 17. lpp.) Hartas 47. panta otrā daļa atbilst ECPAK 6. panta 1. punktam. Tādējādi Tiesai jāgādā, lai tās šobrīd izskatāmajās lietās veiktā interpretācija nodrošinātu tādu aizsardzības līmeni, kas atbilst ECPAK 6. panta 1. punktā garantētajam, kā to ir interpretējusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa (spriedums, 2024. gada 11. jūlijs, Hann‑Invest u.c., C‑554/21, C‑622/21 un C‑727/21, EU:C:2024:594, 46. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

65

Pēc šī precizējuma jāatgādina, pirmām kārtām, ka ikvienai dalībvalstij saskaņā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu jānodrošina, lai struktūras, kurām kā “tiesai” Savienības tiesību izpratnē jālemj par jautājumiem, kas saistīti ar šo tiesību piemērošanu vai interpretāciju un kas tādējādi ietilpst tās tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmā jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības, atbilst efektīvas tiesību aizsardzības tiesā prasībām, citstarp neatkarības prasībai (spriedums, 2024. gada 11. jūlijs, Hann‑Invest u.c., C‑554/21, C‑622/21 un C‑727/21, EU:C:2024:594, 47. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

66

Šī prasība par tiesu neatkarību, kas ir nesaraujami saistīta ar tiesas spriešanu, ietilpst to tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu saturā, kurām ir kardināla nozīme kā garantijai visu to tiesību aizsardzībā, kādas tiesvedībā iesaistītajām personām izriet no Savienības tiesībām, un dalībvalstu kopējo vērtību, kas izklāstītas LES 2. pantā, tostarp tiesiskuma vērtības, saglabāšanā (spriedums, 2024. gada 11. jūlijs, Hann‑Invest u.c., C‑554/21, C‑622/21 un C‑727/21, EU:C:2024:594, 49. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

67

Minētajai neatkarības prasībai ir divi aspekti. Pirmais – ārējais – aspekts ietver prasību, lai attiecīgā struktūra pildītu savas funkcijas pilnīgi autonomi, nebūdama pakļauta nekādai hierarhiskai saiknei vai subordinācijai attiecībā pret kādu citu iestādi un nesaņemot jebkādas izcelsmes rīkojumus vai instrukcijas, tādējādi būdama aizsargāta pret ārēju iejaukšanos vai spiedienu, kas var nelabvēlīgi ietekmēt tās locekļu spriešanas neatkarību un ietekmēt viņu lēmumus. Otrais – iekšējais – aspekts ir saistīts ar neitralitātes jēdzienu un attiecas uz to, ka tiek saglabāta vienāda distance attiecībā pret strīda dalībniekiem un to attiecīgajām interesēm saistībā ar strīda priekšmetu. Šī aspekta ietvaros ir jāievēro objektivitāte un, izņemot stingru tiesību normu piemērošanu, ir jābūt absolūtai neieinteresētībai strīda atrisinājumā (spriedums, 2024. gada 11. jūlijs, Hann‑Invest u.c., C‑554/21, C‑622/21 un C‑727/21, EU:C:2024:594, 50. un 51. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

68

Lai gan “ārējā” aspekta galvenais mērķis ir saglabāt tiesu neatkarību no likumdošanas varas un izpildvaras atbilstoši tiesiskas valsts darbībai raksturīgajam varas dalīšanas principam, tā mērķis ir arī aizsargāt tiesnešus no nepamatotas ietekmes, kas rodas pašā attiecīgajā tiesā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 11. jūlijs, Hann‑Invest u.c., C‑554/21, C‑622/21 un C‑727/21, EU:C:2024:594, 54. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

69

Tāpat jāuzsver, ka tiesas spriešanas funkcijas īstenošanai ir jābūt pasargātai ne tikai no jebkādas tiešas ietekmes norāžu veidā, bet arī no netiešākas ietekmes formām, kas varētu iespaidot tiesas nolēmumus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2024. gada 11. jūlijs, Hann‑Invest u.c., C‑554/21, C‑622/21 un C‑727/21, EU:C:2024:594, 53. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2024. gada 14. novembris, S (Iztiesāšanas sastāva izmaiņas), C‑197/23, EU:C:2024:956, 62. punkts un tajā minētā judikatūra).

70

Šādām neatkarības un objektivitātes garantijām nepieciešams, lai pastāvētu tiesību normas – it īpaši par tiesas sastāvu –, kuras ļautu kliedēt jebkādas tiesvedībā iesaistīto personu pamatotas šaubas par minētās struktūras ārēju neietekmējamību un tās neitralitāti attiecībā pret tajā izvērtējamajām interesēm (spriedums, 2024. gada 11. jūlijs, Hann‑Invest u.c., C‑554/21, C‑622/21 un C‑727/21, EU:C:2024:594, 52. punkts).

71

Turklāt Eiropas Cilvēktiesību tiesa arī ir uzsvērusi, ka tostarp tiesu neatkarības un tiesiskās drošības fundamentālā nozīme tiesiskai valstij prasa to noteikumu īpašu skaidrību, kas tiek piemēroti katrā atsevišķā gadījumā, un skaidras garantijas, lai nodrošinātu objektivitāti un pārskatāmību, kā arī lai citastarp novērstu jebkādu šķietamu patvaļību, piešķirot konkrētas lietas tiesnešiem (ECT spriedums, 2010. gada 5. oktobris, DMD GROUP, a.s. pret Slovākiju, CE:ECHR:2010:1005JUD001933403, 66. punkts).

72

Otrām kārtām, LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā ir arī prasīts, lai pastāvētu “tiesību aktos noteikta” tiesa, ņemot vērā nesaraujamo saikni, kas pastāv starp piekļuvi šādai tiesai un tiesnešu neatkarības un objektivitātes garantijām (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2024. gada 11. jūlijs, Hann‑Invest u.c., C‑554/21, C‑622/21 un C‑727/21, EU:C:2024:594, 55. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2024. gada 14. novembris, S (Iztiesāšanas sastāva izmaiņas), C‑197/23, EU:C:2024:956, 63. punkts un tajā minētā judikatūra).

73

Hartas 47. panta otrajā daļā ietvertā atsauce uz “tiesību aktos noteiktu tiesu” tostarp atspoguļo tiesiskas valsts principu un attiecas ne tikai uz pašas tiesas pastāvēšanas juridisko pamatu, bet arī uz katras lietas iztiesāšanas sastāvu, kā arī uz jebkuru citu valsts tiesību normu, kuras neievērošana viena vai vairāku tiesnešu piedalīšanos lietas izskatīšanā padara prettiesisku (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2022. gada 29. marts, Getin Noble Bank, C‑132/20, EU:C:2022:235, 121. punkts un tajā minētā judikatūra).

74

Tādējādi noteikumi par lietu sadali un pārdali ir daļa no jēdziena “tiesību aktos noteikta” tiesa, kas prasa ne tikai pašas tiesas pastāvēšanas juridisko pamatu, bet arī katras lietas iztiesāšanas sastāva ievērošanu, kā arī jebkuras citas valsts tiesību normas pastāvēšanu, kuras neievērošana viena vai vairāku tiesnešu piedalīšanos lietas izskatīšanā padara prettiesisku.

75

Tādēļ LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā šajā ziņā ir prasīts arī tas, ka jāpastāv tādiem noteikumiem par iztiesāšanas sastāvu izveidi, kas var izslēgt jebkuru personu, kuras neietilpst lietu izskatošajā iztiesāšanas sastāvā, nepamatotu iejaukšanos ar attiecīgo lietu saistītajā lēmumpieņemšanas procesā, kurā lietas dalībniekiem nebija iespējas paust argumentus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 11. jūlijs, Hann‑Invest u.c., C‑554/21, C‑622/21 un C‑727/21, EU:C:2024:594, 59. punkts).

76

Šajā gadījumā, neskarot pārbaudes, kas jāveic iesniedzējtiesai, šķiet, ka Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 47.b panta 1. punktā ir paredzēts, ka izmaiņas tiesas sastāvā ir pieļaujamas tad, ja “ir ilgstošs šķērslis lietas izskatīšanai tās pašreizējā sastāvā”, bet citi precizējumi nav sniegti. Lai gan minētā 47.b panta 4. punktā būtībā ir paredzēts, ka tiesnesis turpina izskatīt viņam iedalītās lietas līdz šo lietu pabeigšanai, neraugoties uz viņa pārcelšanu uz citu vietu vai norīkojumu uz citu tiesu, minētā 47.b panta 5. punktā ir noteikts, ka viņa lietas viņam var tikt atņemtas ar attiecīgās tiesas kolēģijas lēmumu, bet nav noteikti tam kritēriji. Visbeidzot saskaņā ar šā paša 47.b panta 6. punktu tiesas kolēģijai ir arī iespēja atsaukt tiesnesi, ja viņš tiek pārcelts uz citu nodaļu, taču arī šai iespējai nav noteikti nekādi precīzi kritēriji.

77

Tādējādi jākonstatē, ka tādā valsts tiesiskajā regulējumā, kāds ir aprakstīts iepriekšējā punktā, ne tikai nav paredzēti objektīvi kritēriji iespējai atsaukt tiesnesi no vienas vai vairāku lietu izskatīšanas, bet arī ļauts attiecīgās tiesas kolēģijai atsaukt tiesnesi no viņam iedalīto lietu izskatīšanas, bet šādam lēmumam nav sniegts pamatojums. Proti, atsauce uz “ilgstošu šķērsli lietas izskatīšanai tās pašreizējā sastāvā” ir pārāk neskaidra, lai to varētu uzskatīt par tādu, kas var novērst jebkādu patvaļību lēmumā par izmaiņām iztiesāšanas sastāvā. Turklāt Polijas valdība tiesas sēdē Tiesā apstiprināja, ka Polijas tiesībās nav noteikts pienākums pamatot tiesneša atsaukšanu no lietu izskatīšanas saskaņā ar Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 47.b panta 5. un 6. punktu.

78

Turklāt attiecībā uz pamatlietās aplūkoto atsaukšanu no lietu izskatīšanas no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka kolēģijas rezolūcijā, ar kuru attiecīgā tiesnese tika atsaukta no pamatlietu izskatīšanas, nav norādīts nekāds pamatojums.

79

Nešķiet arī, ka šo kolēģijas rezolūciju varētu pamatot ar rīkojumu par pārcelšanu, ar kuru Sąd Okręgowy w Słupsku (Slupskas apgabaltiesa) priekšsēdētājs 2021. gada 13. oktobrī saskaņā ar Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 22.a panta 4. punktu nolēma tiesnesi, kura šos lūgumus nosūtījusi, pārcelt uz citu tās pašas tiesas nodaļu.

80

Proti, pirmkārt, šis rīkojums lakoniski tika pamatots ar nepieciešamību “nodrošināt [Sąd Okręgowy w Słupsku] (Slupskas apgabaltiesa) sestās krimināllietu apelāciju nodaļas un otrās krimināllietu nodaļas pienācīgu darbību”.

81

Otrkārt, kolēģijas rezolūcija tika pieņemta divas dienas pirms rīkojuma par pārcelšanu.

82

Turklāt attiecībā uz tiesneša pārcelšanu uz citu tiesu bez viņa piekrišanas vai tiesneša pārcelšanu bez viņa piekrišanas no vienas tiesas nodaļas uz citu tās pašas tiesas nodaļu Tiesa jau ir nospriedusi, ka šāda pārcelšana var būt līdzeklis, kā īstenot tiesas nolēmumu satura kontroli, jo ar to var ne tikai ietekmēt konkrēto tiesnešu pilnvaru apjomu un tiem uzticēto lietu izskatīšanu, bet tai var būt arī ievērojama ietekme uz viņu dzīvi un karjeru un tādējādi radīt disciplinārsoda ietekmei līdzīgu ietekmi (spriedums, 2021. gada 6. oktobris, W.Ż. (Augstākās tiesas Ārkārtas kontroles un publisko lietu palāta – Iecelšana), C‑487/19, EU:C:2021:798, 115. punkts).

83

Līdzīgā veidā tiesneša atsaukšana no viņam piešķirto lietu izskatīšanas, ja attiecīgajā valsts tiesiskajā regulējumā nav noteikti objektīvi kritēriji, kas noteiktu šādas iespējas atsaukt no lietas izskatīšanas robežas, un turklāt, pat nepastāvot pienākumam pamatot lēmumu par atsaukšanu, neļauj izslēgt, ka šī atsaukšana ir patvaļīga vai pat uzskatāma par slēptu disciplinārsodu. Tas tā ir vēl jo vairāk tad, ja pēc šādas atsaukšanas no lietu izskatīšanas seko attiecīgā tiesneša pārcelšana uz citu tās pašas tiesas nodaļu.

84

Tādējādi tādi organizatoriskie pasākumi, ar kuriem tiesnesis tiek atsaukts no lietu izskatīšanas, kā pamatlietā aplūkotie, kuru īstenošana nav ierobežota ar pietiekami precīziem kritērijiem un uz kuriem neattiecas pienākums norādīt pietiekamu pamatojumu, var radīt jautājumus par iespējamību, ka atsaukšana no lietu izskatīšanas, pēc kuras notiek pārcelšana, ir notikusi, atbildot uz attiecīgā tiesneša agrākām darbībām.

85

Tādējādi, lai izvairītos no patvaļas, kas varētu izrietēt no nepārskatāmas procedūras, kura var apdraudēt tiesnešu neatkarības un neatceļamības principus, ir svarīgi, lai valsts tiesību normās, kas reglamentē tiesnešu atsaukšanu no lietu izskatīšanas, būtu paredzēti skaidri noteikti objektīvi kritēriji, uz kuru pamata tiesnesis var tikt atsaukts no viņam piešķirto lietu izskatīšanas, kā arī pienākums pamatot lēmumus par atsaukšanu, it īpaši tādas atsaukšanas gadījumā, kurai attiecīgais tiesnesis nepiekrīt, lai nodrošinātu, ka tiesnešu neatkarību neapdraud nepamatota ārēja ietekme.

86

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, uz pirmajiem jautājumiem jāatbild, ka LES 19. panta 1. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tai ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru tāda valsts tiesas struktūra kā tās kolēģija var atsaukt šīs tiesas tiesnesi no daļas vai visu iedalīto lietu izskatīšanas, ja šajā tiesiskajā regulējumā nav noteikti kritēriji, kas šai struktūrai jāievēro, pieņemot šādu lēmumu par atsaukšanu, un nav noteikts pienākums pamatot šo lēmumu.

87

Ar otrajiem jautājumiem iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai LES 19. panta 1. punkta otrā daļa un Savienības tiesību pārākuma princips ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem valsts tiesai un jebkurai citai attiecīgās dalībvalsts iestādei ir noteikts pienākums nepiemērot, pirmkārt, šīs tiesas kolēģijas rezolūciju, ar kuru minētās tiesas tiesnesis atsaukts no viņam iedalīto lietu izskatīšanas, kā arī, otrkārt, citus turpmākus aktus, piemēram, lēmumus par šo lietu pārdalīšanu, ja šī rezolūcija ir pieņemta, pārkāpjot LES 19. panta 1. punkta otro daļu.

88

Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ar Savienības tiesību pārākuma principu tiek nostiprināta Savienības tiesību prioritāte pār dalībvalstu tiesībām. Tādējādi šis princips nosaka pienākumu visām dalībvalstu institūcijām nodrošināt dažādo Savienības normu pilnīgu iedarbību, un dalībvalstu tiesības nevar ietekmēt iedarbību, kura šīm dažādajām normām ir atzīta minēto valstu teritorijā (spriedums, 2023. gada 13. jūlijs, YP u.c. (Tiesneša imunitātes atcelšana un viņa atstādināšana no amata), C‑615/20 un C‑671/20, EU:C:2023:562, 61. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

89

Tādējādi minētais princips ikvienai valsts tiesai, kurai atbilstoši savai kompetencei ir jāpiemēro Savienības tiesību normas, tostarp nosaka pienākumu nodrošināt Savienības tiesību prasību pilnīgu iedarbību tajā izskatāmajā lietā, vajadzības gadījumā pēc savas iniciatīvas atstājot nepiemērotu jebkādu valsts tiesisko regulējumu vai praksi, kas ir pretrunā Savienības tiesību normai ar tiešu iedarbību, neprasot un negaidot, kad šis valsts tiesiskais regulējums vai prakse tiks atcelta likumdošanas ceļā vai izmantojot kādu citu konstitūcijā paredzētu metodi (spriedums, 2023. gada 13. jūlijs, YP u.c. (Tiesneša imunitātes atcelšana un viņa atstādināšana no amata), C‑615/20 un C‑671/20, EU:C:2023:562, 62. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

90

Tiesa jau ir nospriedusi, ka LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai – interpretētai Hartas 47. panta gaismā –, kas dalībvalstīm noteic skaidru un precīzu pienākumu sasniegt noteiktu rezultātu, neparedzot tam nosacījumus – tostarp attiecībā uz to tiesu neatkarību un objektivitāti, kurām ir jāinterpretē un jāpiemēro Savienības tiesības, un prasību, ka tām iepriekš ir jābūt noteiktām tiesību aktos, – ir tieša iedarbība, un tas nozīmē, ka ir jāatstāj nepiemērotas tādas valsts tiesību normas, judikatūra vai prakse, kas ir pretrunā šīm Savienības tiesību normām, kā tās ir interpretējusi Tiesa (spriedums, 2023. gada 13. jūlijs, YP u.c. (Tiesneša imunitātes atcelšana un viņa atstādināšana no amata), C‑615/20 un C‑671/20, EU:C:2023:562, 63. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

91

No pastāvīgās judikatūras arī izriet, ka pat tad, ja nav valsts likumdošanas pasākumu, ar kuriem tiktu izbeigta Tiesas konstatētā valsts pienākumu neizpilde, valsts tiesām ir jāveic visi pasākumi, lai sekmētu Savienības tiesību pilnīgu iedarbību atbilstoši spriedumā, ar kuru konstatēta šī pienākumu neizpilde, ietvertajām atziņām. Turklāt minētajām tiesām saskaņā ar LES 4. panta 3. punktā paredzēto lojālas sadarbības principu ir jānovērš Savienības tiesību pārkāpuma radītās prettiesiskās sekas (spriedums, 2023. gada 13. jūlijs, YP u.c. (Tiesneša imunitātes atcelšana un viņa atstādināšana no amata), C‑615/20 un C‑671/20, EU:C:2023:562, 64. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

92

Lai izpildītu šā sprieduma 88.–91. punktā atgādinātos pienākumus, valsts tiesai ir jāatstāj nepiemērots tāds tiesību akts kā šīs tiesas kolēģijas rezolūcija, ar kuru, neievērojot LES 19. panta 1. punkta otro daļu, ir uzdots atsaukt tiesnesi no tam piešķirto lietu izskatīšanas, ja attiecīgajā procesuālajā situācijā tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu Savienības tiesību pārākumu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2023. gada 13. jūlijs, YP u.c. (Tiesneša imunitātes atcelšana un viņa atstādināšana no amata), C‑615/20 un C‑671/20, EU:C:2023:562, 65. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

93

Tā kā faktu galīgais vērtējums, kā arī valsts tiesību piemērošana un interpretācija LESD 267. pantā paredzētās procedūras ietvaros ir jāveic tikai iesniedzējtiesai, tai būs galīgi jānosaka konkrētās sekas, kas pamatlietās izriet no iepriekšējā punktā atgādinātā principa. Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesa, balstoties uz lietas materiāliem, var sniegt šai tiesai Savienības tiesību interpretācijas elementus, kas tai šim mērķim varētu būt noderīgi (spriedums, 2023. gada 13. jūlijs, YP u.c. (Tiesneša imunitātes atcelšana un viņa atstādināšana no amata), C‑615/20 un C‑671/20, EU:C:2023:562, 66. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

94

Šajā ziņā no atbildes uz pirmajiem jautājumiem izriet, ka LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kas reglamentē tādu tiesneša atsaukšanu no lietu izskatīšanas kā iesniedzējtiesas aprakstītā.

95

Šādos apstākļos iesniedzējtiesas iztiesāšanas sastāvam ir jāvar pamatoti atstāt nepiemērotu jebkuru rezolūciju, kas pieņemta uz šī tiesiskā regulējuma pamata, un tādējādi turpināt pamatlietu izskatīšanu tās pašreizējā sastāvā tā, lai tiesu institūcijas, kuru kompetencē ir noteikt un mainīt valsts tiesas iztiesāšanas sastāvu, tai nevarētu radīt šķērsli (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 13. jūlijs, YP u.c. (Tiesneša imunitātes atcelšana un viņa atstādināšana no amata), C‑615/20 un C‑671/20, EU:C:2023:562, 72. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

96

Šajā pašā situācijā struktūrām, kuru kompetencē ir noteikt un mainīt šo iztiesāšanas sastāvu, ir jāatstāj nepiemērota šāda rezolūcija (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 13. jūlijs, YP u.c. (Tiesneša imunitātes atcelšana un viņa atstādināšana no amata), C‑615/20 un C‑671/20, EU:C:2023:562, 80. punkts).

97

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, uz otrajiem jautājumiem jāatbild, ka LES 19. panta 1. punkta otrā daļa un Savienības tiesību pārākuma princips ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem valsts tiesai ir noteikts pienākums atstāt nepiemērotu šīs tiesas kolēģijas rezolūciju, ar kuru minētās tiesas tiesnesis atsaukts no iepriekš iedalīto lietu izskatīšanas, kā arī citus turpmākus aktus, piemēram, lēmumus par šo lietu pārdalīšanu, ja šī rezolūcija ir pieņemta, pārkāpjot LES 19. panta 1. punkta otro daļu. Tiesu struktūrām, kuru kompetencē ir noteikt un mainīt šo iztiesāšanas sastāvu, šāda rezolūcija jāatstāj nepiemērota.

98

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež: