–

Doctipharma SAS vārdā – V. Eppendahl, L. Lesur, M. Rivasi, un A. Robert, advokāti, M. Meulenbelt, advocaat,

–

Union des Groupements de pharmaciens d’officine (UDGPO) vārdā – S. Beaugendre un M. Boccon‑Gibod, advokāti,

–

Francijas valdības vārdā – G. Bain, V. Depenne, A.‑L. Desjonquères, M. Guiresse un N. Vincent, pārstāvji,

–

Čehijas valdības vārdā – T. Machovičová, M. Smolek un J. Vláčil, pārstāvji,

–

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz P. Gentili, avvocato dello Stato,

–

Eiropas Komisijas vārdā – A. Sipos un F. Thiran, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt, no vienas puses, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 98/34/EK (1998. gada 22. jūnijs), kas nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu, un Informācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumu sfērā (OV 1998, L 204, 37. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 20. jūlija Direktīvu 98/48/EK (OV 1998, L 217, 18. lpp.) (turpmāk tekstā – “Direktīva 98/34”), un, no otras puses, 85.c pantu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2001/83/EK (2001. gada 6. novembris) par Kopienas kodeksu, kas attiecas uz cilvēkiem paredzētām zālēm (OV 2001, L 311, 67. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 8. jūnija Direktīvu 2011/62/ES (OV 2011, L 174, 74. lpp.) (turpmāk tekstā – “Direktīva 2001/83”).

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Doctipharma SAS un Union des Groupements de pharmaciens d’officine (UDGPO) par zāļu, kuru iegādei nav nepieciešama recepte, tirgošanu tiešsaistē, izmantojot Doctipharma izstrādāto un pārvaldīto platformu.

3

Direktīvas 98/34 1. pantā ir noteikts:

“Šajā direktīvā piemēro šādus terminus:

[..]

Šajā definīcijā:

[..]”

4

Direktīvas 2001/83 85.c pantā ir izklāstīts:

“1.   Neskarot dalībvalstu tiesību aktus, kuros ir noteikts aizliegums recepšu zāles piedāvāt tālpārdošanā, izmantojot informācijas sabiedrības pakalpojumus, dalībvalstis nodrošina, ka zāles iedzīvotājiem piedāvā tālpārdošanā, izmantojot informācijas sabiedrības pakalpojumus, saskaņā ar Direktīvu [98/34], ievērojot šādus nosacījumus:

2.   Dalībvalstis var ieviest ar sabiedrības veselības aizsardzību pamatotus nosacījumus zāļu piegādei mazumtirdzniecībā savā teritorijā, lai tās pārdotu iedzīvotājiem tālpārdošanā, izmantojot informācijas sabiedrības pakalpojumus.

[..]

6.   Neskarot Direktīvu [2000/31] un šajā sadaļā noteiktās prasības, dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka personām, kuras nav minētas 1. punktā, kuras zāles iedzīvotājiem piedāvā tālpārdošanā, izmantojot informācijas sabiedrības pakalpojumus, un kuras darbojas to teritorijā, tiktu noteikts iedarbīgs, samērīgs un atturošs sods.”

5

Direktīvas 2011/62 21.–24. apsvērums ir formulēts šādi:

6

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2015/1535 (2015. gada 9. septembris), ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko noteikumu un informācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumu jomā (OV 2015, L 241, 1. lpp.), 1. panta 1. punktā ir noteikts:

“Šajā direktīvā piemēro šādus terminus:

[..]

[..].”

7

Šīs direktīvas 10. pantā ir paredzēts:

“Direktīvu 98/34/EK, kā tā grozīta ar šīs direktīvas III pielikuma A daļā uzskaitītajiem aktiem, atceļ, neskarot dalībvalstu pienākumus attiecībā uz termiņiem atceltās direktīvas III pielikuma B daļā un šīs direktīvas III pielikuma B daļā uzskaitīto direktīvu transponēšanai valsts tiesību aktos.

Atsauces uz atcelto direktīvu uzskata par atsaucēm uz šo direktīvu, un tās lasa saskaņā ar atbilstības tabulu IV pielikumā.”

8

Saskaņā ar Direktīvas 2015/1535 11. pantu šī direktīva ir stājusies spēkā 2015. gada 7. oktobrī, proti, divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

9

Saskaņā ar Code de la santé publique (Sabiedrības veselības kodekss), redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem (turpmāk tekstā – “Sabiedrības veselības kodekss”), L. 5125‑25. pantu:

“Farmaceitiem ir aizliegts saņemt zāļu pasūtījumus un citas L. 4211‑1. pantā minētās preces vai priekšmetus, parasti izmantojot starpniekus, un veikt iepriekš minēto zāļu, preču vai priekšmetu, kuru pasūtījumu tie ir saņēmuši šādā veidā, nelikumīgu tirdzniecību un izplatīšanu ar piegādi mājās.”

10

Šī kodeksa L. 5125‑26. pantā ir noteikts:

“Jebkādu zāļu, preču un priekšmetu, kas norādīti L. 4211‑1. pantā, tirdzniecība iedzīvotājiem ar starpnieku, kas saņem komisijas maksu, iepirkšanās grupu vai tādu struktūru starpniecību, kuras pieder vai kuras pārvalda personas, kam nav L. 4221‑1. pantā minētā diploma, apliecības vai cita kvalifikāciju apliecinoša dokumenta, ir aizliegta.”

11

Minētā kodeksa L. 5125‑33. pantā ir paredzēts:

“Ar zāļu elektronisko tirdzniecību saprot saimniecisko darbību, ar kuru farmaceits no attāluma un ar elektroniskiem līdzekļiem piedāvā vai nodrošina cilvēkiem paredzēto zāļu mazumtirdzniecību un izplatīšanu iedzīvotājiem un šajā nolūkā sniedz veselības informāciju tiešsaistē.

Elektronisko tirdzniecību veic no aptiekas tīmekļa vietnes.

Šādas tīmekļa vietnes izveide un darbība ir rezervēta vienīgi šādiem farmaceitiem:

Farmaceits, kuram pieder aptieka vai kurš vada kooperatīvo aptieku vai kalnraču palīdzības aptieku, atbild par viņa izveidotās tīmekļa vietnes saturu un par zāļu elektroniskās tirdzniecības veikšanas nosacījumiem.

Farmaceitu vietnieki, kas saņēmuši deleģējumu no kāda no sestajā daļā minētajiem farmaceitiem, var piedalīties aptiekas tīmekļa vietnes pārvaldībā.

Farmaceiti, kas aizstāj aptiekas īpašniekus vai aptiekas vadītājus pēc īpašnieka nāves, var pārvaldīt aptiekas tīmekļa vietni, kuru pirms tam izveidojis aptiekas īpašnieks.”

12

Doctipharma izstrādāja tīmekļa vietni www.doctipharma.fr, kuru uzturēja Pictime Coreyre un kurā interneta lietotāji varēja iegādāties aptieku vietnēs farmaceitiskās preces un zāles, kuru iegādei nav nepieciešama recepte.

13

Uzskatīdama, ka Doctipharma ar tās interneta vietnes starpniecību sniegtais pakalpojums bija saistīts ar zāļu elektronisko tirdzniecību, lai gan tai nebija farmaceita statusa, UDGPO, Farmācijas grupējumu apvienība, cēla prasību Tribunal de commerce de Nanterre (Nantēras Komerclietu tiesa, Francija) pret Doctipharma un Pictime Coreyre, lūdzot konstatēt šīs tīmekļa vietnes prettiesiskumu un piespriest, nosakot naudas sodu, izbeigt tās darbību.

14

Ar 2016. gada 31. maija spriedumu Tribunal de commerce de Nanterre (Nantēras Komerclietu tiesa) apmierināja UDGPO prasījumus. Tā nosprieda, ka tīmekļa vietne www.doctipharma.fr ir nelikumīga zāļu tirdzniecībai, un būtībā piesprieda Doctipharma izbeigt zāļu elektronisko tirdzniecību šajā tīmekļa vietnē.

15

Doctipharma iesniedza apelācijas sūdzību Cour d’appel de Versailles (Versaļas apelācijas tiesa, Francija), kas ar 2017. gada 12. decembra spriedumu atcēla pirmās instances spriedumu, it īpaši pamatojoties uz to, ka vietne www.doctipharma.fr ir tehniska platforma, kas tieši netirgo zāles.

16

Ar 2019. gada 19. jūnija spriedumu Cour de cassation (Kasācijas tiesa, Francija) šo spriedumu atcēla Sabiedrības veselības kodeksa L. 5125‑25. un L. 5125‑26. panta neievērošanas dēļ un nodeva lietu atpakaļ Cour d’appel de Paris (Parīzes apelācijas tiesa, Francija), kas ir iesniedzējtiesa. Cour de cassation (Kasācijas tiesa) no Doctipharma darbības, it īpaši sasaistot aptiekās strādājošos farmaceitus un iespējamos pacientus zāļu pārdošanas nolūkā, izsecināja, ka šī sabiedrība darbojas kā starpnieks un tādējādi piedalās zāļu elektroniskajā tirdzniecībā bez farmaceita statusa, pārkāpjot šīs tiesību normas.

17

Iesniedzējtiesā Doctipharma apgalvo, ka tās darbība aprobežojas ar publisko aptieku farmaceitiem paredzēta kopīgo risinājumu tehnisko apkopi, lai tie varētu izveidot un pārvaldīt savu tīmekļa vietni. Šajā ziņā, pirmkārt, tā it īpaši atsaucas uz Direktīvas 2001/83 85.c pantu. Otrkārt, tā apgalvo, ka 2017. gada 20. decembra spriedumā Asociación Profesional Elite Taxi (C‑434/15, EU:C:2017:981) rastais risinājums, kas attiecās uz Uber neprofesionālo autovadītāju darbību, nav attiecināms uz pamatlietu.

18

Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka aptieku farmaceiti atšķirībā no Uber neprofesionālajiem autovadītājiem ir zāļu pārdošanas profesionāļi, kuru tālpārdošana ar elektroniskiem līdzekļiem ir tikai turpinājums, un ka nešķiet, ka Doctipharma iejaucas šādi pārdoto zāļu cenas noteikšanā, līdz ar to tai ir šaubas par to, vai Tiesas interpretācija 2017. gada 20. decembra spriedumā Asociación Profesional Elite Taxi (C‑434/15, EU:C:2017:981) varētu tikt attiecināta uz šo lietu.

19

Visbeidzot tā uzsver, ka attiecībā uz Doctipharma piedāvātā pakalpojuma iezīmēm un Direktīvas 2001/83 85.c panta interpretāciju Francijas tiesas, kas izskatīja pamatlietu, ir piemērojušas pretējas pieejas.

20

Šajos apstākļos Cour d’appel de Paris (Parīzes apelācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

21

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Doctipharma darbība, kas tiek veikta tās tīmekļa vietnē www.doctipharma.fr un no tās, ir jākvalificē kā “informācijas sabiedrības pakalpojums” Direktīvas 98/34 izpratnē.

22

Pirmkārt, jāuzsver, kā izriet no Direktīvas 2015/1535 10. un 11. panta, ka Direktīva 98/34 ir atcelta no 2015. gada 7. oktobra. Doctipharma savos apsvērumos norāda, ka pamatlietā aplūkotie pakalpojumi ir sniegti līdz 2016. gadam, un no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka ar 2016. gada 31. maija spriedumu Doctipharma ir piespriests izbeigt zāļu elektronisko tirdzniecību savā tīmekļa vietnē. Tādējādi Direktīvas 2015/1535 tiesību normas arī var tikt piemērotas pamatlietas faktiem ratione temporis.

23

Tomēr jānorāda, ka Direktīvas 98/34 1. panta 2. punkts un Direktīvas 2015/1535 1. panta 1. punkta b) apakšpunkts, kuros definēts jēdziens “informācijas sabiedrības pakalpojums”, ir formulēti identiski.

24

Otrkārt, no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka Doctipharma piedāvāto pakalpojumu sniedz tīmekļa vietnē un tas ietver farmaceitu un klientu sasaisti, lai no to aptieku vietnēm, kuras ir abonējušas šo pakalpojumu, pārdotu bezrecepšu zāles.

25

Līdz ar to ir jāsaprot, ka ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 98/34 1. panta 2. punkts un Direktīvas 2015/1535 1. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tīmekļa vietnē sniegts pakalpojums, kas izpaužas kā sasaistes nodibināšana starp farmaceitiem un klientiem, lai no aptiekām, kuras ir abonējušas šo pakalpojumu, pārdotu bezrecepšu zāles, ietilpst jēdzienā “informācijas sabiedrības pakalpojums” šo tiesību normu izpratnē.

26

Šajā ziņā Direktīvas 98/34 1. panta 2. punktā un Direktīvas 2015/1535 1. panta 1. punkta b) apakšpunktā jēdzienā “informācijas sabiedrības pakalpojums” tiek ietverts “jebkāds pakalpojums, ko parasti sniedz par atlīdzību no attāluma, ar elektroniskiem līdzekļiem un pēc pakalpojumu saņēmēja individuāla pieprasījuma”.

27

Šajā gadījumā attiecībā uz šajās tiesību normās paredzēto pirmo nosacījumu ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru atlīdzība par pakalpojumu, ko sniedzis pakalpojumu sniedzējs saimnieciskās darbības ietvaros, nav obligāti jāmaksā personām, kas ir tā saņēmējas (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 15. septembris, Mc Fadden, C‑484/14, EU:C:2016:689, 41. punkts, un 2017. gada 4. maijs, Vanderborght, C‑339/15, EU:C:2017:335, 36. punkts).

28

Tādējādi, lai tādu pakalpojumu kā pamatlietā aplūkotais kvalificētu kā tādu, kas ietilpst jēdzienā “informācijas sabiedrības pakalpojums” Direktīvas 98/34 1. panta 2. punkta un Direktīvas 2015/1535 1. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, neesot nozīmes tam, ka šos pakalpojumu sniedz bez maksas personai, kas iegādājas bezrecepšu zāles, jo starp šī pakalpojuma sniedzēju un katru farmaceitu, kurš izmanto minēto pakalpojumu, tiek noslēgts līgums par maksas pakalpojumu sniegšanu.

29

Tāpat šajā ziņā neesot nozīmes tam, kā norādījusi Doctipharma, ka saskaņā ar vispārējiem pārdošanas nosacījumiem farmaceiti, kuri ir tās platformas abonenti, maksāja atlīdzību, pamatojoties uz vienotu likmi, vai arī, kā norādīja Francijas valdība, tam, ka par Doctipharma sniegto pakalpojumu bija jāmaksā ikmēneša abonentmaksa, ko farmaceiti maksā Doctipharma, un vēlāk tika izmaksāti procenti no pārdevumu summas, ko iekasēja platforma.

30

No tā izriet, ka, neskarot pārbaudes, kas jāveic iesniedzējtiesai, pamatlietā aplūkotais pakalpojums katrā ziņā ir jāuzskata par tādu, kas sniegts par atlīdzību.

31

Attiecībā uz otro un trešo nosacījumu, kuri paredzēti Direktīvas 98/34 1. panta 2. punktā un Direktīvas 2015/1535 1. panta 1. punkta b) apakšpunktā, Doctipharma sniegto pakalpojumu, ņemot vērā tā īpašības, var uzskatīt par sniegtu no attāluma un elektroniski minēto tiesību normu izpratnē, jo kontaktu starp klientu un farmaceitu nodibināšana notiek, izmantojot tīmekļa vietni, vienlaikus neesot klāt pakalpojuma sniedzējam, no vienas puses, un klientam vai farmaceitam, no otras puses, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

32

Runājot par ceturto nosacījumu, kas paredzēts Direktīvas 98/34 1. panta 2. punktā un Direktīvas 2015/1535 1. panta 1. punkta b) apakšpunktā, no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem un it īpaši no Doctipharma sniegtā pakalpojuma apraksta izriet, ka šo pakalpojumu sniedz, pirmkārt, pēc farmaceitu individuāla pieprasījuma, jo tiem, lai tie varētu izmantot minēto pakalpojumu, ir jāpievienojas Doctipharma tīmekļa vietnei un, otrkārt, pēc klientu individuāla pieprasījuma tiem ir jāizveido klienta konts, lai varētu piekļūt pašu izvēlētajām aptiekām, lai pēc pasūtījuma iegādātos bezrecepšu zāles.

33

No tā izriet, ka tāds pakalpojums, kādu sniedz Doctipharma, neskarot pārbaudes, kas jāveic iesniedzējtiesai, ir jākvalificē kā “informācijas sabiedrības pakalpojums” Direktīvas 98/34 1. panta 2. punkta un Direktīvas 2015/1535 1. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

34

Šo secinājumu neatspēko Tiesas judikatūra 2017. gada 20. decembra spriedumā Asociación Profesional Elite Taxi (C‑434/15, EU:C:2017:981), 2019. gada 19. decembra spriedumā Airbnb Ireland (C‑390/18, EU:C:2019:1112) un 2020. gada 3. decembra spriedumā Star Taxi App (C‑62/19, EU:C:2020:980).

35

No šīs judikatūras izriet, ka pakalpojums, kura mērķis ir nodrošināt klientu sasaisti ar cita veida pakalpojumu sniedzējiem un kurš atbilst visiem Direktīvas 98/34 1. panta 2. punktā un Direktīvas (ES) 2015/1535 1. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētajiem nosacījumiem, ir jākvalificē kā “informācijas sabiedrības pakalpojums”, ja šāds pakalpojums atšķiras no šo pakalpojumu sniedzēju sniegtā cita veida pakalpojuma. Tomēr ir jābūt citādi, ja izrādās, ka šis sasaistes nodibināšanas pakalpojums ir neatņemama daļa no kopējā pakalpojuma, kura galvenais elements juridiski nav kvalificējams kā “informācijas sabiedrības pakalpojums” (spriedums, 2020. gada 3. decembris, Star Taxi App, C‑62/19, EU:C:2020:980, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).

36

Kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 28. un 29. punktā, pakalpojums, kas paredzēts farmaceitu un klientu savstarpējai sasaistei, lai pārdotu bezrecepšu zāles no to aptieku tīmekļa vietnēm, kuras ir abonējušas šo pakalpojumu, nevar būt neatņemama sastāvdaļa kopējā pakalpojumā, kura galvenais elements nav uzskatāms par “informācijas sabiedrības pakalpojumu”.

37

Līdz ar to, nepastāvot šādam pakalpojumam piemērojamam atšķirīgam tiesiskajam režīmam, lai atbildētu uz pirmo jautājumu, nav jāņem vērā interpretācija un kritēriji, kas izriet no šī sprieduma 34. punktā minētajiem spriedumiem.

38

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 98/34 1. panta 2. punkts un Direktīvas 2015/1535 1. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tīmekļa vietnē sniegts pakalpojums, kas izpaužas kā sasaistes nodibināšana starp farmaceitiem un klientiem, lai no aptiekām, kuras ir abonējušas šo pakalpojumu, pārdotu bezrecepšu zāles, ietilpst jēdzienā “informācijas sabiedrības pakalpojums” šo tiesību normu izpratnē.

39

Ar otro līdz sesto jautājumu, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2001/83 85.c pants ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstis, pamatojoties uz šo tiesību normu, var aizliegt tāda pakalpojuma sniegšanu, kas izpaužas kā sasaistes nodibināšana starp farmaceitiem un klientiem, izmantojot tīmekļa vietni, lai no to aptieku vietnēm, kuras ir abonējušas šo pakalpojumu, pārdotu bezrecepšu zāles.

40

Šajā ziņā jāatgādina, ka ar Direktīvas 2011/62 1. panta 20. punktu Direktīvā 2001/83 ir iekļauta VIIa sadaļa “Tālpārdošana”. Šajā sadaļā tostarp ir ietverts 85.c pants par zāļu tālpārdošanu iedzīvotājiem.

41

No šīs tiesību normas izriet, pirmkārt, ka dalībvalstīm ir jāatļauj bezrecepšu zāļu tālpārdošana, izmantojot Direktīvā 98/34 definētos informācijas sabiedrības pakalpojumus. Dalībvalsts tiesību aktos paredzēts aizliegums piedāvāt tālpārdošanu iedzīvotājiem ir atļauts tikai attiecībā uz recepšu zālēm.

42

Otrkārt, 85.c. panta 1. punktā ir paredzēti nosacījumi attiecībā uz personām, zālēm un tīmekļa vietnēm, kas paredzētas zāļu tālpārdošanai iedzīvotājiem, izmantojot informācijas sabiedrības pakalpojumus, un dalībvalstīm ir jānodrošina to ievērošana.

43

Jo īpaši attiecībā uz personām, kuras ir pilnvarotas vai tiesīgas veikt šādu pārdošanu, šā panta 1. punkta a) apakšpunktā ir precizēts, ka fiziskai vai juridiskai personai, kas piedāvā šādas zāles, ir jābūt pilnvarotai vai tiesīgai piegādāt šīs zāles no attāluma, “ievērojot tās dalībvalsts tiesību aktus, kurā attiecīgā persona ir reģistrēta”.

44

Kompetence, kas tādējādi ir dalībvalstīm, ir papildināta ar 85.c panta 6. punktu, kurā noteikts, ka tās ir arī kompetentas piemērot sankcijas personām, kuras nav minētas tā 1. punktā, tālpārdošanā piedāvājot zāles, izmantojot informācijas sabiedrības pakalpojumus, kā definēts Direktīvā 98/34.

45

Tādējādi tikai dalībvalstu kompetencē ir noteikt fiziskas vai juridiskas personas, kurām ir atļauts vai kuras ir tiesīgas piegādāt zāles iedzīvotājiem tālpārdošanā.

46

Attiecībā uz nosacījumiem, kādus var izvirzīt tālpārdošanai, izmantojot informācijas sabiedrības pakalpojumus, ir jānorāda, ka saskaņā ar Direktīvas 2001/83 85.c panta 2. punktu dalībvalstis var paredzēt nosacījumus to zāļu mazumtirdzniecībai savā teritorijā, kuras tiek piedāvātas pārdošanai iedzīvotājiem, izmantojot informācijas sabiedrības pakalpojumus.

47

Kā izriet no šīs tiesību normas formulējuma, dalībvalstis tomēr var noteikt šādus mazumtirdzniecības piegādes nosacījumus tikai tad, ja tie ir pamatoti “ar sabiedrības veselības aizsardzību”.

48

Lai noteiktu, vai tādu pakalpojumu, kādu sniedz Doctipharma, var aizliegt, pamatojoties uz valsts tiesību aktiem, kuri pieņemti saskaņā ar Direktīvas 2001/83 85.c panta 1. punkta a) apakšpunktu, iesniedzējtiesai ir jāizvērtē, vai, ņemot vērā šī pakalpojuma, kas paredzēts farmaceitu un klientu sasaistei, lai tiešsaistē pārdotu bezrecepšu zāles, īpatnības, šī pakalpojuma sniedzējs ir jāuzskata par tādu, kurš tikai sasaista pārdevējus un klientus, izmantojot pakalpojumu, kas ir specifisks un atšķirīgs no pārdošanas, vai arī šis pakalpojuma sniedzējs ir jāuzskata par tādu, kas pats pārdod.

49

Šajā ziņā iesniedzējtiesai, izvērtējot tikai faktus, ir jāpārbauda nevis Doctipharma sniegtā pakalpojuma raksturs, kas katrā ziņā, kā Tiesa norādīja atbildē uz pirmo jautājumu, ir informācijas sabiedrības pakalpojums, bet gan persona, proti, vai tā ir Doctipharma vai farmaceiti, kuri izmanto tās sniegto pakalpojumu bezrecepšu zāļu pārdošanai.

50

Ja šīs analīzes noslēgumā, ņemot vērā Doctipharma sniegtā pakalpojuma īpatnības, tiktu secināts, ka tā pati ir uzskatāma par pārdevēju, tad Direktīvas 2001/83 85.c panta 1. punkta a) apakšpunktam nebūtu pretrunā šī pakalpojuma aizliegums dalībvalstī, kuras teritorijā tā ir reģistrēta.

51

Kā izriet no šī sprieduma 43.–45. punkta, tikai dalībvalstu kompetencē ir noteikt personas, kurām ir atļauts vai kuras ir tiesīgas tālpārdot iedzīvotājiem, izmantojot informācijas sabiedrības pakalpojumus, bezrecepšu zāles. Tādējādi Francijas iestādes var rezervēt šādu zāļu tālpārdošanu iedzīvotājiem, izmantojot šos pakalpojumus, tikai personām, kurām ir farmaceita statuss.

52

Savukārt, ja iesniedzējtiesa konstatētu, ka šis pakalpojums izpaužas vienīgi kā sasaistes nodibināšana starp pārdevējiem un klientiem tādējādi, ka Doctipharma sniedz atsevišķu un no pārdošanai nošķirtu pakalpojumu, tad šo pakalpojumu nevarētu aizliegt, pamatojoties uz Direktīvas 2001/83 85.c panta 1. punkta a) apakšpunktu, jo tā piedalās zāļu elektroniskajā tirdzniecībā bez farmaceita statusa.

53

Turklāt šādā gadījumā Doctipharma sniegtais pakalpojums neietilpst zāļu, kas tiek piedāvātas tālpārdošanā iedzīvotājiem Direktīvas 2001/83 85.c panta 2. punkta izpratnē, “nosacījum[i] piegādei mazumtirdzniecībā” jēdzienā un arī nevarētu tikt aizliegts, pamatojoties uz šo tiesību normu.

54

Kā izriet no atbildes uz pirmo jautājumu, tīmekļa vietnē sniegts pakalpojums, kas ietver farmaceitu un klientu sasaisti, lai no to aptieku vietnēm, kuras ir abonējušas šo pakalpojumu, pārdotu bezrecepšu zāles, ir jākvalificē kā “informācijas sabiedrības pakalpojums” Direktīvas 98/34 1. panta 2. punkta un Direktīvas 2015/1535 1. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

55

Direktīvas 2001/83 85.c panta 1. punktā ir skaidri paredzēts, ka, neskarot valsts tiesību aktus, kas aizliedz recepšu zāles piedāvāt tālpārdošanā, dalībvalstis nodrošina, ka zāles iedzīvotājiem tiek piedāvātas tālpārdošanā, izmantojot informācijas sabiedrības pakalpojumus, kā noteikts Direktīvā 98/34.

56

Līdz ar to būtu nekonsekventi uzskatīt, ka dalībvalstis, pamatojoties uz Direktīvas 2001/83 85.c panta 2. punktu, varētu aizliegt šāda pakalpojuma izmantošanu.

57

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz otro līdz sesto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2001/83 85.c pants ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstis, pamatojoties uz šo tiesību normu, var aizliegt tāda pakalpojuma sniegšanu, kas izpaužas kā sasaistes nodibināšana starp farmaceitiem un klientiem, izmantojot tīmekļa vietni, lai no to aptieku, kuras ir abonējušas šo pakalpojumu, vietnēm pārdotu bezrecepšu zāles, ja, ņemot vērā šā pakalpojuma īpašības, izrādās, ka šī pakalpojuma sniedzējs pats pārdod šādas zāles bez atļaujas vai tiesībām to darīt saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kuras teritorijā tas ir reģistrēts.

58

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež: