1

Ar apelācijas sūdzību Eiropas Komisija lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2021. gada 9. jūnija spriedumu Calhau Correia de Paiva/Komisija (T‑202/17, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2021:323), ar kuru Vispārējā tiesa atcēla atklātā konkursa EPSO/AD/293/14 atlases komisijas 2016. gada 23. jūnija lēmumu noraidīt Ana Calhau Correia Paiva lūgumu pārskatīt viņas izslēgšanu no minētā konkursa rezerves saraksta (turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”).

2

Lietas priekšvēsture ir izklāstīta pārsūdzētā sprieduma 1.–14. punktā, un to var rezumēt šādi.

3

2014. gada 23. oktobrī Eiropas Personāla atlases birojs (EPSO) Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēja paziņojumu par atklāto konkursu EPSO/AD/293/14, lai izveidotu rezerves sarakstu administratoru pieņemšanai darbā Komisijā AD 7 pakāpē konkurences tiesību, korporatīvo finanšu, finanšu ekonomikas, uzņēmējdarbības ekonomikas un makroekonomikas jomā (OV 2014, C 376 A, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “strīdīgais paziņojums par konkursu”).

4

Strīdīgā paziņojuma par konkursu IV sadaļā bija paredzēti trīs datorizēti priekšatlases testi, kas balstīti uz jautājumiem ar vairākiem atbilžu variantiem, un VI sadaļā bija paredzēti pārbaudījumi, kuriem bija jānorisinās vērtēšanas centrā un kas sastāvēja no konkrēta gadījuma izpētes, uzdevuma grupā un strukturētas intervijas.

5

Turklāt saskaņā ar īpašajiem pielaišanas nosacījumiem šī paziņojuma par konkursu III.2.3. punktā “Valodu zināšanas”, pirmkārt, galvenajā valodā (1. valoda) bija nepieciešamas padziļinātas zināšanas, kas atbilst Eiropas Vienotās valodas prasmes (CECR) C1 līmenim vismaz vienā no Eiropas Savienības oficiālajām valodām, un, otrkārt, otrajā valodā (2. valoda) obligāti bija jābūt CECR B2 līmeņa valodas zināšanām vācu, angļu vai franču valodā, un otrajai valodai noteikti bija jābūt atšķirīgai no pamatvalodas.

6

Minētā paziņojuma par konkursu VI sadaļas 3. punktā bija norādīts, ka vērtēšanas centra pārbaudījumi tiks veikti minētajā otrajā valodā.

7

2014. gada 25. novembrī Portugāles pilsone Calhau Correia de Paiva pieteicās dalībai konkursā EPSO/AD/293/14 konkurences tiesību jomā. Kā galveno valodu viņa izvēlējās portugāļu valodu, kas ir viņas dzimtā valoda, un kā otro valodu – franču valodu.

8

Ar 2015. gada 19. marta vēstuli Calhau Correia de Paiva tika informēta par datorizēto priekšatlases testu veiksmīgu nokārtošanu.

9

Ar 2015. gada 15. aprīļa vēstuli viņa tika uzaicināta uz vērtēšanas centra pārbaudījumiem.

10

Ar 2015. gada 16. aprīļa vēstuli EPSO uzaicināja Calhau Correia de Paiva uz konkrēta gadījuma izpētes pārbaudījumu un piedāvāja viņai iespēju šajā pārbaudījumā izmantot Azerty FR klaviatūru, vienlaikus dodot viņai iespēju izvēlēties arī Qwerty UK, Azerty FR/BE vai Qwertz DE klaviatūru. Viņa izmantoja šo iespēju, lūdzot nomainīt klaviatūru, lai varētu piedalīties šajā pārbaudījumā ar Qwerty UK klaviatūru.

11

2015. gada 13. maijā un 11. jūnijā Calhau Correia de Paiva piedalījās vērtēšanas centra pārbaudījumos.

12

Ar 2015. gada 9. novembra vēstuli Calhau Correia de Paiva tika informēta par konkursa atlases komisijas lēmumu neiekļaut viņu rezerves sarakstā (turpmāk tekstā – “lēmums par neiekļaušanu rezerves sarakstā”), jo viņa “[nebija] starp tiem kandidātiem, kas saņēmuši visaugstāko kopējo novērtējumu vērtēšanas centrā (vismaz 68,59 punkti)”, jo viņas kopējais punktu skaits bija 61,13 punkti.

13

2015. gada 19. novembrīCalhau Correia de Paiva lūdza pārskatīt lēmumu par neiekļaušanu rezerves sarakstā. Ar strīdīgo lēmumu konkursa atlases komisija noraidīja šo lūgumu.

14

2016. gada 24. augustāCalhau Correia de Paiva Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta izpratnē iesniedza sūdzību par lēmumu par neiekļaušanu rezerves sarakstā. Šajā sūdzībā viņa apgalvoja, ka klaviatūras veida izvēles ierobežošana gadījuma izpētei radot nevienlīdzīgu attieksmi. Turklāt viņa apgalvoja, ka neesot norādīts pamatojums par kandidātu rīcībā nodotajiem klaviatūru veidiem, kā arī otrās konkursa valodas izvēli. Turklāt viņa apstrīdēja pārskatīšanas procedūras ilgumu.

15

Ar 2016. gada 22. decembra lēmumu EPSO minēto sūdzību noraidīja kā nepieņemamu tās novēlotības dēļ un kā nepamatotu.

16

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 31. martā, Calhau Correia de Paiva cēla prasību atcelt tostarp strīdīgo lēmumu, vajadzības gadījumā apmierinot iebildi par strīdīgā paziņojuma par konkursu un tajā noteiktā valodu lietojuma prettiesiskumu.

17

Prasības pamatošanai viņa izvirzīja piecus pamatus. Pirmais pamats būtībā ir par nediskriminācijas, samērīguma un vienlīdzīgu iespēju principu pārkāpumu, jo EPSO esot noteicis pienākumu gadījuma izpētē izmantot Qwerty UK, Azerty FR/BE vai Qwertz DE klaviatūru. Otrais līdz ceturtais pamats būtībā ir par strīdīgā paziņojuma par konkursu prettiesiskumu, jo tajā otrās valodas izvēle esot ierobežota ar vācu, angļu un franču valodām. Savukārt piektais pamats būtībā ir par to, ka EPSO lēmums apstiprināt un veicināt noteiktu valodu lietojumu neesot pamatots, par šī paziņojuma par konkursu pārkāpumu, kā arī par tiesību uz labu pārvaldību pārkāpumu.

18

Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa vispirms izvērtēja iebildi par strīdīgā paziņojuma par konkursa prettiesiskumu, kas bija izvirzīta otrajā līdz ceturtajā pamatā, kura pieņemamību un pamatotību Komisija apstrīdēja.

19

Attiecībā uz šīs iebildes par prettiesiskumu pieņemamību Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 46. punktā atgādināja, ka Tiesa ir atzinusi, ka, ceļot prasību atcelt individuālus lēmumus, iebildi par prettiesiskumu var likumīgi celt pret vispārpiemērojamu aktu, kurš ir minēto lēmumu pamatā vai kuram ir tieša juridiska saikne ar šādiem lēmumiem (spriedums, 2020. gada 8. septembris, Komisija un Padome/Carreras Sequeros u.c., C‑119/19 P un C‑126/19 P, EU:C:2020:676, 69. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

20

It īpaši attiecībā uz paziņojumiem par konkursu Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 47. punktā, šajā ziņā atsaucoties uz Tiesas pastāvīgo judikatūru un it īpaši uz 1995. gada 11. augusta sprieduma Komisija/Noonan (C‑448/93 P, EU:C:1995:264) 17. punktu, atgādināja, ka darbā pieņemšanas procedūrā, kas ir sarežģīta administratīva darbība, ko veido vairāki secīgi lēmumi, pret pēdējo aktu celtās prasības ietvaros konkursa kandidāts var izvirzīt iebildi par iepriekšējo aktu, kas ir cieši saistīti ar pēdējo, prettiesiskumu. Atsaucoties pati uz savu judikatūru, Vispārējā tiesa tāpat šajā pārsūdzētā sprieduma 47. punktā atgādināja, ka šādam kandidātam it īpaši ir jāvar atsaukties uz konkursa paziņojuma, saskaņā ar kuru attiecīgais akts ir ticis pieņemts, prettiesiskumu.

21

Atsaucoties uz 2017. gada 14. decembra sprieduma PB/Komisija (T‑609/16, EU:T:2017:910) 28. un 29. punktu, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 49. un 50. punktā atgādināja, ka, ja pamats par pienācīgā termiņā neapstrīdēta konkursa paziņojuma prettiesiskumu attiecas uz apstrīdētā individuālā lēmuma pamatojumu, tad prasības pieņemamība ir iespējama. Savukārt, ja nepastāv cieša saikne starp pašu apstrīdētā lēmuma pamatojumu un pamatu par termiņā neapstrīdēta konkursa paziņojuma prettiesiskumu, šis pamats ir nepieņemams.

22

Ņemot vērā šī sprieduma 19.–21. punktā minēto judikatūru, Vispārējā tiesa, pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 54. punktā norādīja, ka no Calhau Correia de Paiva izdotās kompetences pases izriet, ka attiecībā uz vispārējo kompetenci saziņas jomā, lai novērtētu kandidāta prasmi “skaidri un precīzi izteikties gan mutvārdos, gan rakstveidā” – viņa bija ieguvusi 5,5 punktus no 10 punktiem, kas ir tās viszemākais vērtējums un punkti, ko tā ieguvusi vispārējo kompetenču novērtējumā. Vispārējā tiesa uzskatīja, ka no šī vērtējuma netieši, bet noteikti izriet atlases komisijas konstatējums par Calhau Correia de Paiva franču valodas zināšanām vai vismaz par tās kompetences pārzināšanu, kas ir ļoti atkarīga no viņas šīs valodas zināšanām.

23

Otrkārt, pārsūdzētā sprieduma 55.–57. punktā Vispārējā tiesa apstiprināja, ka pastāv cieša saikne starp Calhau Correia de Paiva franču valodas, kuru viņa izvēlējās kā otro valodu, zināšanām un pārbaudījumiem, kuri viņai bija jānokārto šajā valodā. Uzskatot, ka šīs franču valodas zināšanas noteikti atspoguļojas pārbaudījumos, kuru mērķis ir pārbaudīt vispārējās un īpašās kompetences, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka iespēja iegūt lielāku punktu skaitu pārbaudījumos ir augstāka, ja šie pārbaudījumi tiek kārtoti kandidāta dzimtajā valodā vai valodā, kuru kandidāts pārvalda tikpat labi. Taču, lai gan Calhau Correia de Paiva savā pieteikumā bija paziņojusi, ka viņai ir CECR C2 līmenim līdzvērtīgs franču valodas zināšanu līmenis un ka viņa ir daļēji pabeigusi studijas Beļģijā un Francijā, Vispārējā tiesa norādīja, ka viņa apgalvo, un Komisija to nav apstrīdējusi, ka viņa labāk pārvalda savu dzimto – portugāļu – valodu nekā franču valodu.

24

Treškārt, pārsūdzētā sprieduma 58. punktā Vispārējā tiesa uzsvēra, ka otrās konkursa valodas izvēles ierobežošana ar vācu, angļu un franču valodu ietekmē ne tikai kandidātu spēju izteikties mutiski vai rakstveidā, bet arī nosaka klaviatūras veidu, ko kandidāti var izmantot gadījuma izpētē. Tas, ka Calhau Correia de Paiva bija spiesta izmantot tādu klaviatūras veidu, pie kuras viņa nebija pieradusi savas dzimtās valodas dēļ, ietekmēja pārbaudījuma kārtošanu un tātad, iespējams, arī tā rezultātu, kura laikā, izmantojot klaviatūru, viņai bija jāraksta noteikta garuma teksts ierobežotā laikā.

25

Tādējādi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 60. punktā uzskatīja, ka pastāv cieša saikne starp apstrīdētā lēmuma pamatojumu un strīdīgā paziņojuma par konkursu, kura tiesiskums tiek apstrīdēts, noteikumiem par valodu lietojumu. Līdz ar to tā iebildi par šī paziņojuma par konkursu prettiesiskumu atzina par pieņemamu.

26

Pēc būtības Vispārējā tiesa uzskatīja, ka ne strīdīgajā paziņojumā par konkursu ietvertie pamatojumi, ne pierādījumi, ko Komisija iesniegusi šo pamatojumu atbalstam, nepamato otrās valodas izvēles ierobežošanu ar vācu, angļu un franču valodu. Tādējādi Vispārējā tiesa apmierināja minēto iebildi par prettiesiskumu, atzina šo paziņojumu par konkursu par nepiemērojamu šajā lietā un apmierināja prasības otro līdz ceturto pamatu. Līdz ar to tā strīdīgo lēmumu atcēla.

27

Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

28

Calhau Correia de Paiva lūdz Tiesu:

29

Apelācijas sūdzības pamatojumam Komisija izvirza vienu vienīgu pamatu par tiesību kļūdām un pierādījumu sagrozīšanu, kas iedalāms trīs daļās.

30

Šī pamata pirmajā daļā Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 54. punktā esot kļūdaini kvalificējusi faktus, kad tā no atlases komisijas konstatējuma, ka Calhau Correia de Paiva zināja franču valodu, secināja ciešas saiknes pastāvēšanu starp strīdīgā lēmuma pamatojumu un strīdīgā konkursa paziņojuma noteikumiem par valodu lietojumu.

31

Šī iestāde uzskata, ka Calhau Correia de Paiva saņemtā atzīme par vispārējo kompetenci saziņas jomā šajā lietā nav noteicoša. Pat ja viņa par šo kompetenci būtu saņēmusi atzīmi 10/10, proti, 4,5 papildpunktus, viņas punkti būtu nepietiekami, jo tai būtu vajadzīgi papildu 7,46 punkti, lai iekļautu viņu rezerves sarakstā. Līdz ar to atlases komisijas konstatējums attiecībā uz kandidāta franču valodas zināšanām esot nepietiekams, lai konstatētu judikatūrā prasīto ciešo saikni.

32

Komisija uzskata, ka pieņēmums, saskaņā ar kuru Calhau Correia de Paiva iegūtais punktu skaits par vispārējo kompetenci saziņas jomā pierāda ciešo saikni, esot kļūdains. Līdz ar to šī iestāde apgalvo, ka šī tiesību kļūda ietekmējot visus vērtējumus par iebildes par prettiesiskumu pieņemamību pārsūdzētā sprieduma 55.–58. punktā, ciktāl tie ir balstīti uz šo pieņēmumu.

33

Vienīgā pamata otrajā daļā Komisija norāda, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini kvalificējusi faktus un sagrozījusi pierādījumus, pārsūdzētā sprieduma 55.–57. punktā secinot, ka pastāv cieša saikne starp apstrīdētā lēmuma pamatojumu un strīdīgā paziņojuma par konkursu noteikumiem, pamatojoties uz kritēriju, kas balstīts uz ideju, ka kandidātam nokārtot testus savā otrajā valodā ir grūtāk nekā dzimtajā valodā. Vispārējā tiesa esot salīdzinājusi Calhau Correia de Paiva portugāļu valodas zināšanu līmeni ar viņas franču valodas zināšanu līmeni. Šī iestāde novēro, ka Calhau Correia de Paiva apstrīdēja nevis faktu, ka viņa nevarēja kārtot vērtēšanas centra pārbaudījumus portugāļu valodā, bet gan to, ka otrās valodas izvēle bija ierobežota ar vācu, angļu un franču valodu. Līdz ar to Vispārējās tiesas norādītie fakti neļaujot konstatēt šādu ciešu saikni.

34

Turklāt Komisija norāda, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 55.–57. punktā esot sagrozījusi pierādījumus, neņemot vērā to, ka šajā lietā papildus savai dzimtajai valodai Calhau Correia de Paiva divas citas vislabāk pārvaldītās valodas bija angļu un franču valoda. Tādējādi otrās valodas izvēle ierobežošana neradīja nelabvēlīgu situāciju, ņemot vērā, ka pieejamās valodas bija tās, par kurām ir apgalvota to vislabākā pārvadīšana C2 līmenī. Līdz ar to nevar uzskatīt, ka šis ierobežojums būtu negatīvi ietekmējis Calhau Correia de Paiva sniegumu vai ka tam būtu cieša saikne ar apstrīdētā lēmuma pamatojumu.

35

Ar vienīgā pamata trešo daļu Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 58. punktā esot kļūdaini kvalificējusi faktus, judikatūrā prasīto ciešo saikni pamatojot ar to, ka Calhau Correia de Paiva rakstveida pārbaudījumu kārtoja ar cita veida klaviatūras veidu, kas nav Qwerty PT, pie kuras viņa ir pieradusi.

36

Komisija apgalvo, pirmkārt, ka klaviatūras veida izvēle nav saistīta ar apstrīdētā lēmuma pamatojumu. Otrkārt, lai gan EPSO patiešām ir piedāvājis ierobežotu klaviatūras veidu izvēli gadījuma izpētei, runa esot par citu jautājumu, nevis par konkursa valodu lietojumu, jo strīdīgajā paziņojumā turklāt nekādi nav minēti to klaviatūru veidi, kas kandidātu rīcībā tika nodoti šī pārbaudījuma laikā. Turklāt tas, ka Calhau Correia de Paiva izvēlējās Qwerty EN tipa klaviatūru, lai gan viņa bija izvēlējusies veikt gadījuma izpēti franču valodā, pierādot, ka šie divi jautājumi ir atšķirīgi.

37

Calhau Correia de Paiva uzskata, ka vienīgais pamats patiesībā ir vērsts uz to, lai apstrīdētu Vispārējās tiesas konstatētos faktus. Līdz ar to tā lūdz Tiesu galvenokārt noraidīt pamatu kopumā vai katru no tā trim daļām kā nepieņemamas.

38

Pakārtoti Calhau Correia de Paiva apstrīd Komisijas argumentācijas pamatotību.

39

Attiecībā uz Calhau Correia de Paiva izvirzīto iebildi par nepieņemamību, kas pamatota ar to, ka vienīgais pamats esot vērsts uz Vispārējās tiesas konstatēto faktu apstrīdēšanu, ir jāatgādina, ka no LESD 256. panta un Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas izriet, ka vienīgi Vispārējās tiesas kompetencē ir, pirmkārt, konstatēt faktus, izņemot gadījumu, kad šo konstatējumu materiālā neprecizitāte izriet no tai iesniegtajiem lietas materiāliem, un, otrkārt, novērtēt šos faktus. Šis vērtējums, izņemot gadījumu, kad Vispārējai tiesai iesniegtie pierādījumi ir sagrozīti, nav jautājums, uz kuru pašu par sevi attiektos Tiesas pārbaude. Ja Vispārējā tiesa ir konstatējusi vai novērtējusi faktus, Tiesas kompetencē atbilstoši LESD 256. pantam ir pārbaudīt šo faktu juridisko kvalifikāciju un no tās izdarītos juridiskos secinājumus (spriedums, 2020. gada 4. februāris, Uniwersytet Wrocławski un Polija/REA, C‑515/17 P un C‑561/17 P, EU:C:2020:73, 47. punkts).

40

Taču pretēji Calhau Correia de Paiva apgalvotajam, vienīgais apelācijas sūdzības pamats ir vērsts uz to, lai apstrīdētu nevis Vispārējās tiesas konstatētos faktus, bet gan faktu juridisko kvalifikāciju, kā arī secinājumus, kas no tā ir izdarīti attiecībā uz ciešas saiknes esamību starp apstrīdētā lēmuma pamatojumu un strīdīgā paziņojuma par konkursu noteikumiem par valodu lietojumu.

41

No tā izriet, ka Calhau Correia de Paiva celtā iebilde par nepieņemamību ir jānoraida.

42

Ar vienīgā pamata trim daļām, kas ir jāizskata kopā, Komisija apstrīd pamatojumu, ar kuru Vispārējā tiesa iebildi par strīdīgā konkursa paziņojuma prettiesiskumu atzina par pieņemamu. Precīzāk, šī iestāde būtībā norāda, ka neviens no elementiem, kurus Vispārējā tiesa ir izklāstījusi pārsūdzētā sprieduma 54.–58. punktā, neļauj konstatēt, ka pastāv cieša saikne starp apstrīdētā lēmuma pamatojumu un strīdīgā konkursa paziņojuma noteikumiem par tam piemērojamo valodu lietojumu, un ka līdz ar to Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, secinot, ka šī iebilde par prettiesiskumu ir pieņemama.

43

Saskaņā ar LESD 277. pantu jebkura puse tiesvedībā, kurā izskata Eiropas Savienības iestādes, organizācijas vai struktūras pieņemtu vispārpiemērojamu aktu, var atsaukties uz LESD 263. panta otrajā daļā norādītajiem iemesliem, lai Eiropas Savienības Tiesā varētu atsaukties uz šī akta nepiemērojamību.

44

Saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru šis noteikums ir vispārējā tiesību principa izpausme, kas nodrošina ikvienam lietas dalībniekam – lai panāktu tam adresēta lēmuma atcelšanu – tiesības ar blakus prasību apstrīdēt šāda lēmuma pamatā esošu vispārpiemērojamu tiesību aktu spēkā esamību (spriedums, 2020. gada 8. septembris, Komisija un Padome/Carreras Sequeros u.c., C‑119/19 P un C‑126/19 P, EU:C:2020:676, 67. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

45

Tā kā LESD 277. panta mērķis nav ļaut lietas dalībniekam apstrīdēt jebkāda vispārpiemērojama akta piemērojamību, pamatojot jebkādu prasību, aktam, kura prettiesiskums tiek izvirzīts, jābūt tieši vai netieši piemērojamam lietā, kas ir prasības priekšmets (spriedums, 2020. gada 8. septembris, Komisija un Padome/Carreras Sequeros u.c., C‑119/19 P un C‑126/19 P, EU:C:2020:676, 68. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

46

Tādējādi saistībā ar atcelšanas prasību pret individuāliem lēmumiem Tiesa ir piekritusi – kā izriet no šī sprieduma 19. punktā minētās judikatūras –, ka iebildi par prettiesiskumu var likumīgi izvirzīt pret minēto lēmumu pamatā esoša vai ar šādiem lēmumiem tieši juridiski saistīta vispārpiemērojama tiesību akta normām.

47

Savukārt Tiesa ir nospriedusi, ka iebilde par prettiesiskumu, kas vērsta pret vispārpiemērojamu aktu, kura individuāls apstrīdētais lēmums nav piemērošanas pasākums, ir nepieņemama (spriedums, 2020. gada 8. septembris, Komisija un Padome/Carreras Sequeros u.c., C‑119/19 P un C‑126/19 P, EU:C:2020:676, 70. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

48

Konkrētāk runājot par iebildes par nepieņemamību, kas izvirzīta pret paziņojumu par konkursu, pieņemamību – no Tiesas judikatūras izriet, pirmkārt, ka tas, ka paziņojums par konkursu nav apstrīdēts termiņā, neliedz prasītājam atsaukties uz pārkāpumiem, kas pieļauti konkursa norises gaitā, pat ja šādu pārkāpumu avots var būt paziņojuma par konkursu teksts (spriedums, 1988. gada 8. marts, Sergio u.c./Komisija, 64/86, no 71/86 līdz 73/86 un 78/86, EU:C:1988:119, 15. punkts).

49

Otrkārt, darbā pieņemšanas procedūrā prasītājs prasībā, kas vērsta pret vēlākiem tiesību aktiem, var izvirzīt agrāko tiesību aktu, kas ar tiem ir cieši saistīti, prettiesiskumu. Proti, šādā procedūrā nevar pieprasīt, lai ieinteresētās personas iesniedz tik daudz prasību, cik ir tām nelabvēlīgo aktu (spriedumi, 1965. gada 31. marts, Ley/Komisija, 12/64 un 29/64, EU:C:1965:28, 143. un 158. punkts; 1965. gada 7. aprīlis, Alfieri/Parlaments, 35/64, EU:C:1965:40, 337., 344. punkts, kā arī 1995. gada 11. augusts, Komisija/Noonan, C‑448/93 P, EU:C:1995:264, 17. punkts). Šī judikatūra balstās uz to, ka tiek ņemts vērā darba pieņemšanas procedūras īpašais raksturs, kas ir sarežģīta administratīva darbība, ko sastāda cieši saistīti secīgi lēmumi (spriedums, 1995. gada 11. augusts, Komisija/Noonan, C‑448/93 P, EU:C:1995:264, 19. punkts).

50

Tādējādi pamats par paziņojuma par konkursu prettiesiskumu ir pieņemams, ciktāl tas attiecas uz apstrīdētā lēmuma pamatojumu (spriedums, 1988. gada 6. jūlijs, Simonella/Komisija, 164/87, EU:C:1988:371, 19. punkts). No šī sprieduma 49. punktā minētās judikatūras izrietošais ciešas saiknes kritērijs nozīmē, ka konkursa paziņojuma, kura prettiesiskums tiek izvirzīts, noteikumi ir tikuši piemēroti individuāla lēmuma, kas ir atcelšanas prasības priekšmets, atbalstam.

51

Tādējādi šis kritērijs būtībā līdzinās “tiešas juridiskas saiknes” kritērijam šī sprieduma 46. punktā minētās judikatūras izpratnē, kas arī paredz, ka šāds individuāls lēmums ir tāda vispārpiemērojama akta piemērošanas pasākums, uz kura prettiesiskumu ir norādīts (šajā ziņā skat. spriedumus, 2005. gada 28. jūnijs, Dansk Rørindustri u.c./Komisija, C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P, EU:C:2005:408, 237. punkts, kā arī 2020. gada 8. septembris, Komisija un Padome/Carreras Sequeros u.c., C‑119/19 P un C‑126/19 P, EU:C:2020:676, 75. punkts).

52

Šajā nolūkā ir jāņem vērā individuālā apstrīdētā lēmuma būtiskais, nevis vienkārši formālais pamatojums.

53

Šādas ciešas saiknes esamība turklāt ir jānoraida, ja paziņojuma par konkursu apstrīdētie noteikumi nekādi nav saistīti ar iemesliem, kas ir apstrīdētā individuālā lēmuma pamatā.

54

Šajā lietā konkurss EPSO/AD/293/14, tāpat kā konkurss, par kuru bija runa lietā, kurā tika pasludināts 1995. gada 11. augusta spriedums Komisija/Noonan (C‑448/93 P, EU:C:1995:264), ir atklāts konkurss, lai izveidotu rezerves sarakstu ierēdņu pieņemšanai darbā Komisijā. Līdz ar to šis konkurss ir sarežģīta administratīva darbība šī sprieduma 49. punktā minētās judikatūras izpratnē, tādējādi – kā to ir izdarījusi Vispārējā tiesa – ir jāpārbauda, vai pastāv cieša saikne šīs pašas judikatūras izpratnē starp strīdīgā lēmuma pamatojumu un strīdīgā paziņojuma par konkursu noteikumiem par valodu lietojumu.

55

Attiecībā uz apstrīdētā lēmuma pamatojumu no pārsūdzētā sprieduma 53. punkta, ko Komisija nav apstrīdējusi, izriet, ka Calhau Correia de Paiva netika iekļauta rezerves sarakstā, jo viņa nebija viena no kandidātiem ar iegūto visaugstāko punktu skaitu vērtēšanas centra pārbaudījumos.

56

Kā izriet no šī sprieduma 4. punkta, šie pārbaudījumi ietvēra gadījuma izpēti, uzdevumu grupā un strukturētu interviju. No Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem arī izriet, ka ar šo pārbaudījumu palīdzību tika pārbaudīta Vispārējās tiesas pārsūdzētā sprieduma 54. punktā minētā vispārējā kompetence saziņas jomā gan mutvārdos strukturētās intervijas laikā, gan rakstveidā gadījuma izpētes laikā.

57

Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa minētajā 54. punktā esot kļūdaini kvalificējusi faktus, jo tā konstatēja, ka pastāv cieša saikne starp apstrīdētā lēmuma pamatojumu un strīdīgā konkursa paziņojuma noteikumiem par valodu lietojumu, jo šajā lietā Calhau Correia de Paiva iegūtie punkti par vispārējo kompetenci saziņas jomā neesot izšķiroši.

58

Tomēr, kā ģenerāladvokāte būtībā ir norādījusi secinājumu 71. un 72. punktā, šī Komisijas argumentācija ir balstīta uz premisu, saskaņā ar kuru Calhau Correia de Paiva netika iekļauta rezerves sarakstā citu kompetenču dēļ, kas nav vispārējā kompetence saziņas jomā, dēļ. Taču, tā kā Vispārējā tiesa nav identificējusi šādas izšķirošas kompetences šai neiekļaušanai rezerves sarakstā, Tiesai apelācijas tiesvedībā nav jāveic šāds faktu vērtējums, izņemot sagrozīšanas gadījumu, uz kuru Komisija šīs argumentācijas pamatojumā nav atsaukusies (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 11. jūnijs, Komisija/Di Bernardo, C‑114/19 P, EU:C:2020:457, 43. punkts).

59

Attiecībā uz Vispārējās tiesas konstatēto faktu juridisko kvalifikāciju un tiesiskajām sekām, ko tā no tiem ir secinājusi, un kuru pārbaude saskaņā ar šī sprieduma 39. punktā minēto judikatūru ietilpst Tiesas kompetencē, jākonstatē, ka pārsūdzētā sprieduma 54. punktā Vispārējā tiesa no Calhau Correia de Paiva iegūtajiem punktiem vispārējās kompetences saziņas jomā ir konstatējusi – un to pašu bija konstatējusi arī atlases komisija, kaut arī tikai netieši –, ka kandidātei ir zināšanas franču valodā vai vismaz to, ka šīs valodas zināšanas ļoti ietekmē konkrēto kompetenci. Tā kā šīs vispārējās kompetences saziņas jomā vērtējums vērtēšanas centra pārbaudījumos bija paredzēts strīdīgā paziņojuma par konkursu noteikumos par valodu lietojumu, ir jāuzskata, ka šie pēdējie minētie ir ietekmējuši apstrīdētā lēmuma pamatojumu.

60

Tādējādi Vispārējā tiesa, nepieļaujot tiesību kļūdu un pamatojoties uz pārsūdzētā sprieduma 54. punktā veikto vērtējumu, 60. un 61. punktā uzskatīja, ka pastāv cieša saikne starp apstrīdētā lēmuma pamatojumu un strīdīgā paziņojuma par konkursu noteikumiem par valodu lietojumu.

61

Tāpat, nepieļaujot tiesību kļūdu, Vispārējā tiesa varēja secināt, ka pastāv šāda cieša saikne, pamatojoties uz pārsūdzētā sprieduma 58. punktā izdarītajiem konstatējumiem.

62

Proti, lai gan šajā paziņojumā par konkursu nekur nav minēti piedāvāto klaviatūru veidi, ir jākonstatē, ka otrās konkursa valodas izvēles ierobežojums noteica arī ierobežotu minēto klaviatūru izvēli, kas ir būtisks līdzeklis, lai ļautu kandidātiem izteikties rakstveidā. Tādējādi, kā to pamatoti ir norādījusi Vispārējā tiesa, šī ierobežotā izvēle, kas nozīmē, ka Calhau Correia de Paiva nevarēja izmantot tādu klaviatūru, pie kādas viņa bija pieradusi, varēja ietekmēt rezultātu, ko viņa ieguva gadījuma izpētes pārbaudījumā, kas prasa sagatavot noteikta garuma tekstu ierobežotā laikā, un tātad visas vispārējās kompetences, kas tika pārbaudītas minētā pārbaudījuma laikā.

63

To ievērojot, kā secinājumu 82. un 83. punktā būtībā ir norādījusi ģenerāladvokāte, Vispārējās tiesas vērtējumos, kas ietverti pārsūdzētā sprieduma 56. un 57. punktā, ir pieļauta tiesību kļūda. Proti, tā kā Calhau Correia de Paiva ar savu iebildi par prettiesiskumu apstrīd konkursa otrās valodas izvēles attiecināšanu tikai uz vācu, angļu un franču valodu, salīdzinājumam starp viņas franču valodas līmeni un portugāļu valodas līmeni, kas ir viņas dzimtā valoda, kuru viņa izvēlējās kā galveno konkursa valodu, nav nozīmes, lai konstatētu ciešas saiknes esamību starp apstrīdētā lēmuma pamatojumu un strīdīgā paziņojuma par konkursu noteikumiem par valodu lietojumu.

64

Tomēr jāatgādina – ja Vispārējās tiesas nolēmuma motīvu daļā atklājas Savienības tiesību pārkāpums, bet tā rezolutīvā daļa, šķiet, ir balstīta uz citu tiesisko pamatojumu, šāds pārkāpums nevar būt pamats šā nolēmuma atcelšanai un ir jāveic argumentu aizstāšana (spriedums, 2018. gada 6. novembris, Scuola Elementare Maria Montessori/Komisija, Komisija/Scuola Elementare Maria Montessori un Komisija/Ferracci, no C‑622/16 P līdz C‑624/16 P, EU:C:2018:873, 48. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

65

Šajā lietā, tā kā secinājums, pie kura Vispārējā tiesa ir nonākusi pārsūdzētā sprieduma 60. un 61. punktā, ir pamatots ar tā 54. un 58. punktā, kas atspoguļoti šī sprieduma 22. un 24. punktā, izdarīto vērtējumu, ir jāuzskata, ka šī sprieduma 63. punktā konstatētā tiesību kļūda neietekmē pārsūdzētā sprieduma rezolutīvo daļu. Proti, šis vērtējums bija pietiekams, lai pierādītu, ka Calhau Correia de Paiva varēja pamatoti izvirzīt iebildi par strīdīgā konkursa paziņojuma prettiesiskumu.

66

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, vienīgais pamats un līdz ar to arī pati apelācijas sūdzība ir jānoraida kā nepamatoti.

67

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem. Atbilstoši šī Reglamenta 138. panta 1. punktam, kas apelācijas tiesvedībā ir piemērojams, pamatojoties uz Reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

68

Tā kā šajā lietā Calhau Correia de Paiva ir prasījusi piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt Calhau Correia de Paiva tiesāšanās izdevumus šajā apelācijas tiesvedībā.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež: