–

Ocilion IPTV Technologies GmbH vārdā – P. Burgstaller, Rechtsanwalt,

–

Seven.One Entertainment Group GmbH un Puls 4 TV GmbH & Co. KG vārdā – M. Boesch, Rechtsanwalt,

–

Eiropas Komisijas vārdā – J. Samnadda un G. von Rintelen, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/29/EK (2001. gada 22. maijs) par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (OV 2001, L 167, 10. lpp.) 3. panta 1. punktu un 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Ocilion IPTV Technologies GmbH (turpmāk tekstā – “Ocilion”) un Seven.One Entertainment Group GmbH un Puls 4 TV GmbH & Co. KG (turpmāk tekstā kopā – “Seven.One u.c.”) saistībā ar to, ka Ocilion nodrošina komercklientiem interneta televīzijas slēgtā tīklā (Internet Protocol Television (IPTV)) pakalpojumu, ar ko galalietotājiem tiek pārraidīts televīzijas programmu saturs, kuru tiesību subjekts ir Seven.One u.c.

3

Direktīvas 2001/29 4., 9., 10., 21., 23., 27., 31. un 44. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

[..]

[..]

[..]

[..]

4

Direktīvas 2001/29 2. pantā “Reproducēšanas tiesības” ir noteikts:

“Dalībvalstis paredz ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt tiešu vai netiešu, īslaicīgu vai pastāvīgu reproducēšanu ar jebkādiem līdzekļiem un jebkādā formā, pilnībā vai daļēji:

[..]

5

Šīs direktīvas 3. pantā “Tiesības uz darbu izziņošanu un tiesības uz cita tiesību objekta publiskošanu” ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis autoriem piešķir ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt savu darbu izziņošanu, izmantojot vadus vai neizmantojot tos, tajā skaitā savu darbu publiskošanu tā, lai sabiedrības locekļi tiem var piekļūt no pašu izvēlētas vietas pašu izvēlētā laikā.

2.   Dalībvalstis paredz ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt publiskošanu, izmantojot vai neizmantojot vadus, tā, lai sabiedrības locekļi tiem var piekļūt no pašu izvēlētas vietas pašu izvēlētā laikā:

[..]

[..]”

6

Atbilstoši minētās direktīvas 5. pantam “Izņēmumi un ierobežojumi”:

“1.   Direktīvas 2. pantā minētajai pagaidu reproducēšanai, kas ir īslaicīga vai papildu reproducēšana un kas ir tehnoloģiska procesa neatņemama un būtiska daļa, un kuras vienīgais mērķis ir atļaut:

attiecībā uz darbu vai citu tiesību objektu, un kam nav patstāvīgas ekonomiskas nozīmes, 2. pantā paredzētās reproducēšanas tiesības nepiemēro.

2.   Dalībvalstis var paredzēt izņēmumus vai ierobežojumus 2. pantā minētajām reproducēšanas tiesībām šādos gadījumos:

[..]

[..].

5.   Šī panta 1., 2., 3. un 4. punktā paredzētos izņēmumus un ierobežojumus piemēro tikai dažos īpašos gadījumos, kas nav pretrunā ar darba vai cita tiesību objekta parasto izmantošanu un nepamatoti neskar tiesību subjekta likumīgās intereses.”

7

1936. gada 9. aprīļaUrheberrechtsgesetz (Autortiesību likums; BGBl. 111/1936), redakcijā, kas piemērojama pamatlietai (turpmāk tekstā – “UrhG”), 15. pantā ir noteikts:

“Autoram ir ekskluzīvas tiesības uz laiku vai pastāvīgi reproducēt darbu neatkarīgi no izmantotā procesa un reproducētā daudzuma.”

8

UrhG 17. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Autoram ir ekskluzīvas tiesības izplatīt darbu, izmantojot apraidi vai līdzīgā veidā.”

9

Atbilstoši UrhG 18.a panta 1. punktam:

“Autoram ir ekskluzīvas tiesības publiskot darbu, izmantojot vai neizmantojot vadus tā, lai katrs tam varētu piekļūt no pašu izvēlētas vietas pašu izvēlētā laikā.”

10

UrhG 42. pantā ir paredzēts:

“[..]

(4)   Jebkura fiziska persona var reproducēt darbu uz citiem datu nesējiem, kas nav minēti 1. punktā, personiskai lietošanai ar mērķi, kurš ne tieši, ne netieši nav komerciāls.

(5)   Ievērojot 6. un 7. punktu, reproducēšana nenotiek personiskai vai privātai lietošanai, ja tā tiek veikta, lai darbu darītu pieejamu sabiedrībai, izmantojot reproducēto eksemplāru, vai ja šim nolūkam izmantotais formāts ir radīts vai darīts pieejams sabiedrībai acīmredzami nelikumīgi. Personiskai vai privātai lietošanai izgatavotos eksemplārus nedrīkst izmantot, lai darbu darītu pieejamu sabiedrībai.

[..]”

11

UrhG 76.a pantā ir noteikts:

“(1)   Ikvienam, kas, izmantojot apraidi vai līdzīgā veidā, pārraida skaņas vai attēlus (raidorganizācija 17. panta izpratnē), ievērojot tiesību aktos noteiktos ierobežojumus, ir ekskluzīvas tiesības vienlaikus pārraidīt raidījumu ar cita raidītāja starpniecību un izmantot raidījumu izziņošanai sabiedrībai 18. panta 3. punkta izpratnē vietās, kas sabiedrībai pieejamas par ieejas maksu; raidorganizācijai ir arī ekskluzīvas tiesības fiksēt pārraidi uz attēla vai skaņas nesēja (it īpaši arī fotoattēla veidā), reproducēt, izplatīt un izmantot to, lai to darītu pieejamu sabiedrībai. Ar reproducēšanu saprot arī izziņošanas, kas veikta ar attēla vai skaņas datu nesēja starpniecību, izmantošanu, lai pārraidītu to uz citu datu nesēju.

(2)   Attēla vai skaņas datu nesējus, kas reproducēti vai pārraidīti, neievērojot 1. punktu, nedrīkst izmantot raidīšanai vai izziņošanai sabiedrībai.

(3)   Jebkura fiziska persona personiskai lietošanai ar mērķi, kurš ne tieši, ne netieši nav komerciāls, var fiksēt raidījumu attēla vai skaņas nesējā un reproducēt to vairākos eksemplāros [..].”

12

Atbilstoši Austrijas tiesībām dibinātā sabiedrība Ocilion komercklientiem, kuri var būt tīkla operatori, piemēram, mobilo sakaru vai elektroenerģijas tīkla operatori, vai arī tādu uzņēmumu kā viesnīcas vai stadioni pārvaldnieki (turpmāk tekstā – “tīkla operatori”), piedāvā IPTV pakalpojumu, kuram piekļūt var tikai tīkla galalietotāji, kas ir fiziskas personas, tīkla operatoru klienti. Šis pakalpojums, kas it īpaši attiecas uz televīzijas raidījumiem, uz kuriem Seven.One u.c. pieder retranslācijas tiesības, izpaužas vai nu kā lokāls risinājums, ar kuru Ocilion tīkla operatoriem nodrošina nepieciešamo aparatūru, kā arī programmatūru, ko pārvalda šie operatori, bet attiecībā uz kuriem tehnisko palīdzību nodrošina Ocilion, vai arī kā mākoņdatošanas (cloud) risinājums, ko tieši pārvalda Ocilion.

13

Minētais Ocilion pakalpojums ļauj ne tikai vienlaikus retranslēt Seven.One u.c. televīzijas raidījumus, bet arī piedāvā iespēju skatīties šos raidījumus ar laika nobīdi, izmantojot tiešsaistes videoierakstītāju. Tas ļauj ne tikai tūlītēji ierakstīt konkrētu raidījumu, bet arī ierakstīt visus galalietotāja, tīkla operatora klienta, izvēlētos raidījumus, ļaujot skatīšanos ar laika nobīdi līdz pat septiņām dienām pēc attiecīgo raidījumu sākotnējās pārraides.

14

Neatkarīgi no tā, vai runa ir par lokālo vai mākoņdatošanas risinājumu, iniciatīvu par jebkuru ierakstu praksē uzņemas galalietotājs, kurš pats aktivizē tiešsaistes ierakstīšanas funkcijas un izvēlas ierakstāmo saturu. Tiklīdz pirmais lietotājs ir izvēlējies raidījumu, ieraksts tiek darīts pieejams jebkuram citam lietotājam, kas vēlas skatīties ierakstīto saturu. Deduplikācijas process šajā darbībā ļauj izvairīties no vairāku kopiju izgatavošanas klientiem, kuri ir ieprogrammējuši savstarpēji sakrītošus ierakstus, un piekļūt ierakstītajam saturam var ar piešķirto atsauces numuru, ko Ocilion paziņo katram lietotājam.

15

Starp Ocilion un tīklu operatoriem noslēgtajos pamatlīgumos attiecībā uz lokālo risinājumu ir noteikts, ka operatoriem, izmantojot savus līdzekļus, jānodrošina, ka tiem un to klientiem ir pietiekamas tiesības uz visu saturu, ko tie dara pieejamu.

16

Tā kā Seven.One u.c. nav devuši piekrišanu savu televīzijas raidījumu izziņošanai, izmantojot Ocilion piedāvāto pakalpojumu, Seven.One u.c. uzskata, ka šis pakalpojums ir neatļauta satura, uz kuru tām ir ekskluzīvas tiesības, retranslēšana. Turklāt tās apgalvo, ka tiešsaistes ierakstītāja darbības veids neļauj uzskatīt, ka no minētā izrietošā deduplikācija ietilpst tā dēvētajā “privātās kopēšanas” izņēmumā UrhG 42. panta 4. punkta, kā arī 76.a panta 3. punkta izpratnē.

17

Šādos apstākļos Seven.One u.c. iesniedza pieteikumu par pagaidu noregulējumu, lai aizliegtu Ocilion darīt pieejamu saviem klientiem raidījumu saturu vai trešām personām reproducēt vai likt reproducēt šādus raidījumus bez Seven.One u.c. piekrišanas.

18

Tā kā šis lūgums pirmajā instancē būtībā tika apmierināts un apelācijas instancē tika apstiprināts, Ocilion vērsās iesniedzējtiesā Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa, Austrija) ar kasācijas sūdzību.

19

Šī tiesa, pirmkārt, norāda, ka tai ir jākonstatē, vai uz raidījumu satura reproducēšanu, kas veikta ar tiešsaistes videoierakstītāju, ir attiecināms tā dēvētais “privātās kopēšanas” izņēmuma režīms gan attiecībā uz lokālo risinājumu, gan saistībā ar mākoņdatošanu.

20

Šajā ziņā tā uzskata, ka noteicošais ir jautājums par to, kurš ir atbildīgs par satura kopiju, kas iegūta Ocilion nodrošinātajā deduplikācijas procesā. Tādējādi, ja pēdējai minētajai ir pilnvaras attiecībā uz ierakstīšanas un tiešsaistes videoierakstītāja organizēšanas darbību, tā būtu atbildīga par satura deduplikāciju un tā dēvētā “privātās kopēšanas” izņēmuma režīma piemērošana uz to neattiektos. Turpretī, ja Ocilion vienīgi uzglabā fizisku personu izgatavotās kopijas, nepiedāvājot satura nodrošināšanas pakalpojumu, nekas neliedzot uzskatīt, ka šāda reproducēšana ietilpst “privātas kopēšanas” jēdzienā.

21

Iesniedzējtiesa šajā ziņā atsaucas uz 2017. gada 29. novembra spriedumu VCAST (C‑265/16, EU:C:2017:913), ciktāl tajā ir precizēts – apstāklim, ka attiecīgās personas pašas rīcībā ir reproducēšanas iekārtas, ierīces vai datu nesēji, lai izgatavotu privātu kopiju, nav nekādas ietekmes uz šīs kopijas nelikumīgo raksturu. Tomēr, ņemot vērā Ocilion sniegtā pakalpojuma īpatnības un it īpaši to, ka šis pakalpojums ievērojami pārsniegtu uzglabāšanas vietas pakalpojuma sniedzēja pakalpojumu, tā šaubās par šāda risinājuma nozīmīgumu pamatlietā. Tādējādi šī tiesa uzskata, ka Direktīvas 2001/29 apiešanas novēršanā formālam jautājumam – lai noteiktu, vai tā ir privāta kopēšana, – par to, kurš ir ierosinājis kopēšanas darbības veikšanu, nav nozīmes.

22

Otrkārt, iesniedzējtiesa jautā, vai Ocilion piedāvātais lokālais pakalpojums ir aizsargāta raidījumu satura izziņošana sabiedrībai Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē, par ko šis uzņēmums būtu jāsauc pie atbildības.

23

Šajā ziņā tā norāda, pirmām kārtām, ka no Tiesas judikatūras skaidri neizriet, vai šīs normas piemērošanas jomā ietilpst darbības, kuras tikai atvieglo trešo personu veiktu translēšanu, bet kuras nevar nosaukt par translēšanu. Otrām kārtām, tā uzskata, ka ir jāprecizē judikatūra, kas izriet no 2017. gada 14. jūnija sprieduma Stichting Brein (C‑610/15, EU:C:2017:456), attiecībā uz jēdzienu “būtiska loma”, kas šajā gadījumā ir pakalpojumu sniedzējam, lai uzskatītu, ka tas veic “izziņošanas sabiedrībai” darbību minētās tiesību normas izpratnē.

24

Šādos apstākļos Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

25

Uzdodot pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2001/29 2. pants un 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka par izņēmumu no autoru un raidorganizāciju ekskluzīvajām tiesībām atļaut vai aizliegt aizsargātu darbu reproducēšanu var uzskatīt pakalpojumu, ko televīzijas raidījumu retranslācijas tiešsaistē pakalpojuma operators piedāvā komercklientiem un kas ļauj, izmantojot mākoņdatošanas risinājumu vai lokāli pieejamu serveri, pēc pakalpojuma galalietotāju iniciatīvas šos raidījumus nepārtraukti vai atlasīti ierakstīt, ja kopiju, ko izgatavojis pirmais lietotājs, kurš izvēlējies raidījumu, operators dara pieejamu nenoteiktam skaitam lietotāju, kuri vēlas noskatīties to pašu saturu.

26

Vispirms jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksta ierastā nozīme ikdienas valodā, bet arī konteksts un šo normu ietverošā tiesiskā regulējuma mērķi (spriedums, 2023. gada 4. maijs, Österreichische Datenschutzbehörde un CRIF, C‑487/21, EU:C:2023:369, 19. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

27

Pirmkārt, iesākumā jānorāda, ka saskaņā ar Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu dalībvalstis var paredzēt izņēmumus vai ierobežojumus šīs direktīvas 2. pantā noteiktajām ekskluzīvajām reproducēšanas tiesībām attiecībā uz “reproducēšan[u] uz jebkura materiāla, ko personiskai lietošanai veic privātpersona ar mērķi, kurš ne netieši, ne tieši nav komerciāls, ar nosacījumu, ka tiesību subjekti saņem taisnīgu atlīdzību”.

28

Visupirms attiecībā uz to, vai tāds pakalpojums kā pamatlietā aplūkotais ir “reproducēšana” minētās direktīvas 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē, Tiesa ir nospriedusi, ka šis jēdziens jāsaprot plašā nozīmē, ņemot vērā gan šīs direktīvas 21. apsvērumā pausto prasību, ka darbībām, uz kurām attiecas reproducēšanas tiesības, ir jāsniedz plaša definīcija, lai nodrošinātu juridisko noteiktību iekšējā tirgū, gan minētās direktīvas 2. panta formulējumu, kurā reproducēšanas kvalificēšanai minēti tādi apzīmējumi kā “tieša vai netieša”, “īslaicīga vai pastāvīga”, “ar jebkādiem līdzekļiem un jebkādā formā”. Turklāt šādu darbību, uz kurām attiecas reproducēšanas tiesības, aizsardzības apjoms izriet arī no paša minētās direktīvas galvenā mērķa, proti, ieviest augstu aizsardzības līmeni, tostarp autoriem (spriedums, 2022. gada 24. marts, Austro‑Mechana, C‑433/20, EU:C:2022:217, 16. punkts).

29

Turpinājumā, runājot konkrētāk par vārdkopu “reproducēšana uz jebkura materiāla”, kas iekļauta šīs direktīvas 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā, Tiesa ir nospriedusi, ka tā attiecas uz tādu darbu, kas aizsargāti ar autortiesībām, rezerves kopiju izgatavošanu privātām vajadzībām serverī, kurā mākoņdatošanas pakalpojuma sniedzējs nodod lietotāja rīcībā glabāšanas telpu (spriedums, 2022. gada 24. marts, Austro‑Mechana, C‑433/20, EU:C:2022:217, 33. punkts).

30

Proti, lai varētu atsaukties uz minētās direktīvas 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzēto izņēmumu, nav nepieciešams, lai attiecīgajām fiziskajām personām piederētu reproducēšanas iekārtas, ierīces vai datu nesēji. Tiem trešās personas var arī sniegt reproducēšanas pakalpojumu, kas ir obligāts faktiskais nosacījums, lai šīs fiziskās personas varētu iegūt kopijas privātai lietošanai (spriedums, 2017. gada 29. novembris, VCAST, C‑265/16, EU:C:2017:913, 35. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

31

Visbeidzot jāuzsver, ka šī tiesību norma, kā izriet no Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta formulējuma, kas izklāstīts šī sprieduma 27. punktā, ir piemērojama vienīgi tad, ja fiziska persona reproducēšanu veic ne tikai personiskai lietošanai, bet arī ar mērķi, kurš ne tieši, ne netieši nav komerciāls.

32

Otrkārt, jāatgādina, ka attiecībā tostarp uz Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punktā paredzētajiem izņēmumiem un ierobežojumiem šīs direktīvas 5. panta 5. punktā, lasot to kopsakarā ar 44. apsvērumu, ir paredzēts, ka šos izņēmumus un ierobežojumus piemēro tikai dažos īpašos gadījumos, kas nav pretrunā darba vai cita tiesību objekta parastajai izmantošanai un nepamatoti neskar tiesību subjekta likumīgās intereses.

33

Šajā ziņā, treškārt, Tiesa ir precizējusi, ka, tā kā Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punktā paredzētie izņēmumi un ierobežojumi paši ietver tiesības par labu darbu vai citu aizsargāto tiesību objektu lietotājiem, šī tiesību norma palīdz nodrošināt taisnīgu līdzsvaru starp tiesību subjektu tiesībām un interesēm, kas pašas ir interpretējamas plaši, no vienas puses, un šo lietotāju tiesībām un interesēm, no otras puses (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 29. jūlijs, Spiegel Online, C‑516/17, EU:C:2019:625, 54. punkts).

34

Proti, kā izriet no Direktīvas 2001/29 31. apsvēruma, šāda taisnīga līdzsvara saglabāšana tieši ir ar šo direktīvu veiktās saskaņošanas mērķis (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 22. jūnijs, YouTube un Cyando, C‑682/18 un C‑683/18, EU:C:2021:503, 64. punkts).

35

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jānosaka, vai uz tādu pakalpojumu, kādu piedāvā Ocilion, var attiekties Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētais tā dēvētais “privātās kopēšanas” izņēmums.

36

Vispirms no lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu izklāstītā valsts tiesiskā regulējuma izriet, ka Austrijas Republika ir izmantojusi tai Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā atzīto iespēju, UrhG 42. panta 4. punktā un 76.a panta 3. punktā paredzēdama, ka ikviena fiziska persona var reproducēt darbu vai fiksēt raidījumu uz datu nesējiem personiskai lietošanai ar mērķi, kurš ne tieši, ne netieši nav komerciāls.

37

Šajā ziņā no 2017. gada 29. novembra sprieduma VCAST (C‑265/16, EU:C:2017:913) izriet, ka Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru komersantam, izmantojot informācijas tehnoloģiju sistēmu, ir ļauts sniegt privātpersonām pakalpojumu, kura ietvaros mākoņdatošanas platformā ar attālo videoierakstu tiek izgatavotas ar autortiesībām aizsargātu darbu kopijas privātai lietošanai, komersantam aktīvi iesaistoties ierakstīšanā, ja nav tiesību īpašnieka piekrišanas.

38

Tomēr iesniedzējtiesa jautā, vai šī judikatūra ir attiecināma uz tādu pakalpojumu, kādu sniedz Ocilion.

39

Pamatlietā nav strīda par to, ka Ocilion ir sabiedrība, kas savus pakalpojumus sniedz, veikdama komercdarbību. Tāpēc, ņemot vērā, ka juridiskām personām minētajā 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētais izņēmums katrā ziņā nav piemērojams (spriedums, 2016. gada 9. jūnijs, EGEDA u.c., C‑470/14, EU:C:2016:418, 30. punkts), nevar uzskatīt, ka kopiju, uz kuru attiecas šis izņēmums, izgatavo minētais uzņēmums.

40

Ocilion tomēr apgalvo, ka tās piedāvātais pakalpojums ietver vienīgi tāda instrumenta nodrošināšanu, kas katram galalietotājam pēc viņa iniciatīvas un atkarībā no programmēšanas, ko tas veic pats, ļauj ar laika nobīdi skatīties televīzijas raidījumus, zinot, ka tad, ja saturu ir izvēlējies pirmais galalietotājs, no tā izrietošais ieraksts, izmantojot atsauces numuru, tiek nodrošināts citiem galalietotājiem, kuri vēlas skatīties to pašu saturu. Šis uzņēmums no minētā secina, ka tādējādi radušos televīzijas programmu reproducēšanu katrs galalietotājs veic privātiem mērķiem un ka, ņemot vērā izmantoto deduplikācijas metodi, nepastāv nepamatots ekskluzīvo tiesību īpašnieku likumīgo interešu apdraudējums.

41

Tālab jānosaka, vai Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka uz televīzijas raidījumu deduplikāciju, ko izraisa tāds pakalpojums, kādu piedāvā Ocilion, var attiekties tā dēvētais “privātās kopēšanas” izņēmums.

42

Pirmkārt, kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 36.–38. punktā, tādu pakalpojumu kā Ocilion piedāvāto raksturo tā dubultā funkcionalitāte. Proti, tas balstās uz IPTV risinājumu televīzijas raidījumu sinhronai retranslācijai, ko papildina šo raidījumu ierakstīšanas tiešsaistē instruments. Tā kā ierakstīšana tiešsaistē attiecas uz raidījumiem, kas tiek retranslēti IPTV risinājumā, šis pakalpojums nav autonoms, bet pavisam noteikti ir atkarīgs no sinhronas retranslācijas pakalpojuma, ko šis risinājums nodrošina.

43

Turklāt iespēja ierakstīt retranslētos televīzijas raidījumus ir tāda pakalpojuma kā pamatlietā aplūkotā pievienotā vērtība, jo tā ļauj piekļūt attiecīgajam saturam ar nosacījumiem, kas atšķiras no tiem, ar kādiem notiek sinhrona retranslācija.

44

Otrkārt, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Ocilion piedāvātā pakalpojuma pamatā ir tehnoloģija, kas kopiju, kuru pirmais lietotājs ir izgatavojis, izmantojot šī pakalpojumu sniedzēja piedāvātos līdzekļus, nodod to galalietotāju rīcībā, kuri vēlas skatīties šo saturu. Šādos apstākļos, protams, galalietotājs pats programmē ierakstīšanu, taču šādi izgatavotas kopijas ierakstīšanas un nodrošināšanas pakalpojums nebalstās tikai uz pakalpojumu sniedzēja sniegtajiem līdzekļiem, bet, kā izriet no iepriekšējā punkta, tas ir pats svarīgākais sniegtajā piedāvājumā.

45

Šajā ziņā pamatlietā aplūkotā deduplikācijas metode tiek izmantota kopijas izgatavošanai, kas nebūt nav tikai pirmā lietotāja rīcībā, bet ir paredzēta, lai ar pakalpojuma sniedzēja piedāvātās sistēmas starpniecību būtu pieejama nenoteiktam skaitam galalietotāju, kuri paši ir to sistēmas operatoru klienti, kuriem minētais pakalpojumu sniedzējs dara pieejamu šo metodi.

46

Šādos apstākļos – neskarot pārbaudi, kas jāveic iesniedzējtiesai, – jākonstatē, ka uz tādu pakalpojumu, ko piedāvā Ocilion un kas ļauj piekļūt aizsargāta darba reprodukcijai nenoteiktam skaitam labuma guvēju komerciālos nolūkos, neattiecas Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētais tā dēvētais “privātās kopēšanas” izņēmums.

47

Treškārt, un kā ģenerāladvokāts uzsvēris secinājumu 42. punktā, šo konstatējumu nevar atspēkot nepieciešamība ievērot tehnoloģiskās neitralitātes principu, saskaņā ar kuru likumā personu tiesības un pienākumi ir jānosaka vispārīgi, lai nedotu priekšroku kādas tehnoloģijas izmantošanai, kaitējot kādai citai tehnoloģijai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 24. marts, Austro‑Mechana, C‑433/20, EU:C:2022:217, 27. punkts).

48

Šajā ziņā Tiesa ir uzsvērusi, ka Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētajam izņēmumam ir jāpadara iespējama un jānodrošina jauno tehnoloģiju attīstība un darbība, kā arī jāsaglabā taisnīgs līdzsvars starp tiesību subjektu un aizsargāto darbu lietotāju, kuri vēlas izmantot šīs jaunās tehnoloģijas, tiesībām un interesēm (spriedums, 2022. gada 24. marts, Austro‑Mechana, C‑433/20, EU:C:2022:217, 26. un 27. punkts).

49

Taču, lai gan ir atzīts, ka tehnoloģiju neitralitātes princips prasa, lai Savienības tiesību normu interpretācija neierobežotu inovāciju un tehnikas progresu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2021. gada 15. aprīlis, Eutelsat, C‑515/19, EU:C:2021:273, 48. punkts), tomēr šī sprieduma 46. punktā konstatētais nav atkarīgs no reproducēšanas metodes, kas izmantota šajā pamatlietā aplūkotajā pakalpojumā, bet gan izriet no apstākļa, ka tīkla operatoru lietotā sistēma nodrošina piekļuvi ierakstītajiem raidījumiem nenoteiktam skaitam personu komerciālos nolūkos, un šāda piekļuve var radīt nepamatotu tiesību īpašnieku likumīgo interešu apdraudējumu, tādējādi tā dēvētā “privātās kopēšanas” izņēmuma piemērošana attiecībā uz šādu pakalpojumu apdraudētu mērķi saglabāt taisnīgu līdzsvaru starp autortiesību īpašnieku un šo lietotāju interesēm.

50

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2001/29 2. pants un 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka par izņēmumu no autoru un raidorganizāciju ekskluzīvajām tiesībām atļaut vai aizliegt aizsargātu darbu reproducēšanu nevar uzskatīt pakalpojumu, ko televīzijas raidījumu retranslācijas tiešsaistē pakalpojuma operators piedāvā komercklientiem un kas ļauj, izmantojot mākoņdatošanas risinājumu vai balstoties uz lokāli nodrošinātu nepieciešamo aparatūru, kā arī programmatūru, pēc pakalpojuma galalietotāju iniciatīvas šos raidījumus nepārtraukti vai atlasīti ierakstīt, ja kopiju, ko izgatavojis pirmais lietotājs, kurš izvēlējies raidījumu, operators dara pieejamu nenoteiktam skaitam lietotāju, kuri vēlas noskatīties to pašu saturu.

51

Uzdodot otro jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka par “izziņošanu sabiedrībai” šīs tiesību normas izpratnē ir uzskatāma tāda tiešsaistes videoieraksta publiskošana un uzturēšana, kas dod piekļuvi aizsargātam saturam, ja pakalpojuma sniedzējam ir noteikta ietekme uz tā satura izvēli, kuram lietotājs var piekļūt, ka pēdējam minētajam ir piekļuve šim saturam bez pakalpojumu sniedzēja iejaukšanās un ka pakalpojumu sniedzējs, zinādams, ka tā pakalpojumu var izmantot, lai piekļūtu aizsargātu raidījumu saturam bez autoru piekrišanas, nereklamē šo sava pakalpojuma aspektu.

52

Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punktā ir noteikts, ka dalībvalstis autoriem piešķir ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt savu darbu izziņošanu sabiedrībai, izmantojot vadus vai neizmantojot tos, tostarp savu darbu publiskošanu tā, lai sabiedrības locekļi tiem var piekļūt no pašu izvēlētas vietas pašu izvēlētā laikā.

53

Kā Tiesa ir vairākkārt nospriedusi, saskaņā ar šo tiesību normu autoriem ir piešķirtas preventīva rakstura tiesības, kuras tiem ļauj aizliegt jebkādu izziņošanu sabiedrībai, ko varbūtējie galalietotāji vai komercklienti varētu būt iecerējuši veikt (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 20. aprīlis, Blue Air Aviation, C‑775/21 un C‑826/21, EU:C:2023:307, 44. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

54

Tā kā Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punktā jēdziens “izziņošana sabiedrībai” nav definēts, tā nozīme un tvērums ir nosakāms, ņemot vērā šīs direktīvas mērķus un kontekstu, kādā iekļaujas šī tiesību norma (spriedums, 2023. gada 20. aprīlis, Blue Air Aviation, C‑775/21 un C‑826/21, EU:C:2023:307, 45. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

55

Tiesa šajā ziņā ir atgādinājusi, ka šis jēdziens, kā uzsvērts Direktīvas 2001/29 23. apsvērumā, ir jāsaprot plašā nozīmē – kā tāds, kas attiecas uz visu veidu izziņošanu sabiedrībai, kura nav klāt vietā, kur notikusi sākotnējā izziņošana, un tādējādi uz darba visu veidu raidīšanu vai atkārtotu raidīšanu sabiedrībai, izmantojot vai neizmantojot vadus, tostarp raidīšanu ēterā. No šīs direktīvas 4., 9. un 10. apsvēruma izriet, ka tās galvenais mērķis ir ieviest augstu autoru aizsardzības līmeni, kas tiem ļautu saņemt atbilstīgu atlīdzību par savu darbu izmantošanu, tostarp izziņošanas sabiedrībai gadījumā (spriedums, 2023. gada 20. aprīlis, Blue Air Aviation, C‑775/21 un C‑826/21, EU:C:2023:307, 46. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

56

It īpaši, kā Tiesa jau ir atkārtoti spriedusi, jēdziens “izziņošana sabiedrībai” minētā 3. panta 1. punkta izpratnē apvieno divus kumulatīvus elementus, proti, darba izziņošanas darbību, kā arī tā izziņošanu sabiedrībai, un prasa individualizētu vērtējumu (spriedums, 2023. gada 20. aprīlis, Blue Air Aviation, C‑775/21 un C‑826/21, EU:C:2023:307, 47. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

57

Jāuzsver, ka jēdziens “izziņošana” ietver jebkādu aizsargāto darbu pārraidīšanu neatkarīgi no izmantotā paņēmiena vai tehniskā procesa (spriedums, 2017. gada 29. novembris, VCAST, C‑265/16, EU:C:2017:913, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

58

Turklāt, lai veiktu šī sprieduma 56. punktā atgādināto individualizēto vērtējumu, ir jāņem vērā vairāki papildu kritēriji, kas nav autonomi un ir savstarpēji saistīti. Tā kā šie kritēriji dažādās konkrētās situācijās var pastāvēt ar ļoti mainīgu intensitāti, tie jāpiemēro gan individuāli, gan savstarpējā mijiedarbībā (spriedums, 2023. gada 20. aprīlis, Blue Air Aviation, C‑775/21 un C‑826/21, EU:C:2023:307, 48. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

59

Kā vienu no šiem kritērijiem Tiesa ir uzsvērusi būtisko lomu, kāda ir pakalpojumu sniedzējam, un tā iesaistīšanās apzināto raksturu. Proti, pakalpojuma sniedzējs veic izziņošanu, ja, pilnībā apzinoties savas rīcības sekas, tas iesaistās, lai saviem klientiem dotu piekļuvi aizsargātam darbam, it īpaši tad, ja bez šādas iesaistīšanās tā klienti principā nevarētu uztvert pārraidīto darbu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 20. aprīlis, Blue Air Aviation, C‑775/21 un C‑826/21, EU:C:2023:307, 49. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

60

Savukārt Direktīvas 2001/29 27. apsvērumā ir precizēts, ka “tikai materiālo iespēju nodrošināšana, dodot iespēju veikt izziņošanu vai to veicot, pati neveido izziņošanu šīs direktīvas nozīmē”.

61

Šajā gadījumā, kā minēts šī sprieduma 12. punktā, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Ocilion, izmantojot lokālu risinājumu, nodrošina tīkla operatoriem nepieciešamo aparatūru un programmatūru, tāpat arī tehnisko palīdzību, lai nodrošinātu tās uzturēšanu.

62

Ģenerāladvokāts secinājumu 68.–70. punktā ir norādījis, ka, nepastāvot nekādai saiknei starp nepieciešamās aparatūras, kā arī programmatūras piegādātāju un galalietotājiem, tādu pakalpojumu kā pamatlietā aplūkoto nevar uzskatīt par Ocilion īstenotu izziņošanu Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē.

63

Proti, pirmkārt, tāds pakalpojumu sniedzējs kā Ocilion nesniedz galalietotājiem piekļuvi aizsargātam darbam. Ir taisnība, ka tas tīkla operatoriem nodrošina šajā ziņā nepieciešamo aparatūru, kā arī programmatūru, taču vienīgie, kas galalietotājiem piešķir piekļuvi aizsargātiem darbiem, ir tīkla operatori.

64

Otrkārt, ciktāl tieši tīkla operatori nodrošina galalietotājiem piekļuvi aizsargātiem darbiem atbilstoši kārtībai, par kuru tie iepriekš savstarpēji vienojušies, pakalpojuma sniedzējam, kurš tīkla operatoriem nodrošina nepieciešamo aparatūru, kā arī programmatūru, lai sniegtu piekļuvi šiem darbiem, nav “būtiskas lomas” judikatūras, kas izriet no šī sprieduma 59. punktā minētā sprieduma, izpratnē, tālab to nevar uzskatīt par izziņošanu Direktīvas 2001/29 izpratnē. Proti, ja šīs aparatūras, kā arī programmatūras izmantošana saistībā ar lokālo risinājumu ir nepieciešama, lai galalietotāji ar laika nobīdi varētu skatīties televīzijas raidījumus, no norādēm Tiesai iesniegtajos lietas materiālos neizriet, ka pakalpojuma sniedzējs, kurš nodrošina šo aparatūru, kā arī programmatūru, iesaistītos, lai galalietotājiem sniegtu piekļuvi šiem aizsargātajiem darbiem.

65

Šajā kontekstā fakts, ka šis pakalpojumu sniedzējs, iespējams, zināja, ka tā pakalpojumu var izmantot, lai piekļūtu aizsargātu raidījumu saturam bez autoru piekrišanas, pats par sevi nav pietiekams, lai uzskatītu, ka tas veic izziņošanu Direktīvas 2001/29 3. panta izpratnē.

66

Turklāt no iesniedzējtiesas nolēmuma neizriet, ka Ocilion piedāvātā tehniskā palīdzība būtu kas vairāk par piegādātās nepieciešamās aparatūras, kā arī programmatūras uzturēšanu un pielāgošanu un ļautu šim pakalpojumu sniedzējam ietekmēt to televīzijas raidījumu izvēli, kurus galalietotājs var skatīties ar laika nobīdi.

67

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka “izziņošana sabiedrībai” šīs tiesību normas izpratnē nav nepieciešamās aparatūras, kā arī programmatūras piegāde – tostarp tehniskās palīdzības nodrošināšana –, ko savam komercklientam veic tiešsaistes televīzijas raidījumu retranslācijas operators un kas savukārt ļauj šim klientam saviem paša klientiem sniegt piekļuvi tiešsaistes televīzijas raidījumu ierakstam, pat ja tam ir zināms, ka tā pakalpojumu var izmantot, lai piekļūtu aizsargātu raidījumu saturam bez autoru piekrišanas.

68

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: