TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta)

2022. gada 1. decembrī ( *1 )

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva 2011/7/ES – Maksājumu kavējumu novēršana komercdarījumos – 2. panta 1. punkts – Jēdziens “komercdarījumi” – Atgūšanas izmaksu, kas kreditoram radušās parādnieka maksājuma kavējuma gadījumā, kompensācija – 6. pants – Fiksēta minimālā summa 40 EUR – Vairāku tādu maksājumu kavējums, kuri ir atlīdzība par preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu, kas veikta, izpildot vienu un to pašu līgumu

Lietā C‑419/21

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, kuru Sąd Rejonowy dla m.st. Warszawy w Warszawie (Galvaspilsētas Varšavas rajona tiesa Varšavā, Polija) iesniedza ar 2021. gada 21. jūnija lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2021. gada 8. jūlijā, tiesvedībā

X sp. z o.o. sp.k.

pret

TIESA (astotā palāta)

šādā sastāvā: N. Pisarra [N. Piçarra] (referents), kas pilda palātas priekšsēdētāja pienākumus, tiesneši N. Jēskinens [N. Jääskinen] un M. Gavalecs [M. Gavalec],

ģenerāladvokāts: E. M. Kolinss [A. M. Collins],

sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:

–	Z vārdā – A. Moroziewicz, adwokat,

–	Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,

–	Eiropas Komisijas vārdā – M. Brauhoff un G. Gattinara, pārstāvji,

ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1	Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/7/ES (2011. gada 16. februāris) par maksājumu kavējumu novēršanu komercdarījumos (OV 2011, L 48, 1. lpp.) 2. panta 1. punktu un 6. panta 1. punktu.

2	Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp X sp. z o.o. sp. k. un Z par prasību par vienotas likmes kompensāciju par atgūšanas izmaksām, kas radušās secīgu maksājumu kavējumu dēļ saistībā ar vienu un to pašu līgumu.

Atbilstošās tiesību normas

Savienības tiesības

Direktīvas 2011/7 3., 17., 19. un 22. apsvērumā ir noteikts:

“(3)

Daudzi maksājumi komercdarījumos starp tirgus dalībniekiem vai starp tirgus dalībniekiem un publiskām iestādēm tiek veikti vēlāk, nekā noteikts līgumā vai izklāstīts vispārējos tirdzniecības nosacījumos. Lai gan preces ir piegādātas vai pakalpojumi sniegti, daudzi ar tiem saistītie rēķini tiek maksāti, ievērojami kavējot termiņu. Šādi maksājumu kavējumi nelabvēlīgi ietekmē likviditāti un apgrūtina uzņēmumu finanšu pārvaldību. Tie ietekmē arī uzņēmumu konkurētspēju un rentabilitāti, ja kreditoram maksājuma kavējuma dēļ ir nepieciešams ārējs finansējums. [..]

[..]

(17)	Lai varētu pieprasīt nokavējuma procentus, parādnieka maksājums būtu jāuzskata par nokavētu tad, ja kreditors noteiktajā dienā nav saņēmis tam maksājamo summu, ar nosacījumu, ka kreditors ir izpildījis savus juridiskos un līgumā noteiktos pienākumus.

[..]

(19)

Lai atturētu [no] maksājumu kavējumiem, ir nepieciešama taisnīga kompensācija kreditoriem par atgūšanas izmaksām, kas radušās maksājuma kavējuma dēļ. Atgūšanas izmaksās būtu jāiekļauj arī saistītās administratīvās izmaksas un kompensācija par iekšējām izmaksām, kas radušās maksājuma kavējuma dēļ, un tām šajā direktīvā būtu jāparedz fiksēta minimālā summa, ko var piemērot kopā ar nokavējuma procentiem. Fiksētas summas veidā noteiktas kompensācijas mērķim vajadzētu būt ar atgūšanu saistīto administratīvo un iekšējo izmaksu samazināšanai. [..]

[..]

(22)	Šai direktīvai nevajadzētu likt šķēršļus maksājumu veikšanai pa daļām vai nevienmērīgai maksājumu veikšanai. Tomēr katrs maksājums vai tā daļa būtu jāveic saskaņā ar līguma noteikumiem, un tam būtu jāpiemēro šajā direktīvā izklāstītie noteikumi par maksājuma kavējumu.”

Šīs direktīvas 1. panta “Priekšmets un piemērošanas joma” 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1. Šīs direktīvas mērķis [ir] apkarot maksājumu kavējumus komercdarījumos, lai nodrošinātu iekšējā tirgus pienācīgu darbību, tādējādi veicinot uzņēmumu un jo īpaši [mazo un vidējo uzņēmumu (MVU)] konkurētspēju.

2. Šo direktīvu piemēro visiem maksājumiem, ko veic kā atlīdzību komercdarījumos.”

Saskaņā ar minētās direktīvas 2. pantu:

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

1)	“komercdarījumi” ir darījumi starp uzņēmumiem vai starp uzņēmumiem un publiskām iestādēm, kuru rezultāts ir preču piegāde vai pakalpojumu sniegšana par atlīdzību;

[..]

4)	“maksājuma kavējums” ir maksājuma neveikšana līgumā vai tiesību aktos noteiktajā termiņā, ja ir izpildīti 3. panta 1. punktā vai 4. panta 1. punktā paredzētie nosacījumi;

[..].”

Šīs direktīvas 4. panta “Darījumi starp uzņēmumiem un publiskām iestādēm” 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina, ka komercdarījumos, kur parādnieks ir publiska iestāde, beidzoties 3., 4. vai 6. punktā noteiktajam termiņam, kreditoram bez vajadzības atgādināt ir tiesības uz likumiskajiem nokavējuma procentiem, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

a)	kreditors ir izpildījis savas līgumsaistības un juridiskos pienākumus; un

b)	kreditors nav laikus saņēmis maksājamo summu, izņemot gadījumus, kad parādnieks nav atbildīgs par nokavējumu.”

Saskaņā ar Direktīvas 2011/7 5. pantu “Maksājumu grafiki”:

“Šī direktīva neskar pušu tiesības saskaņā ar piemērojamo valsts tiesību aktu attiecīgajiem noteikumiem vienoties par maksājumu grafikiem, kas paredz maksājumu veikšanu pa daļām. Šādos gadījumos, ja kāda no šīm daļām netiek samaksāta līdz dienai, par ko puses ir vienojušās, šajā direktīvā paredzētos procentus un kompensāciju aprēķina, pamatojoties tikai uz nokavēto maksājumu summām.”

Šīs pašas direktīvas 6. pantā “Atgūšanas izmaksu kompensācija” ir paredzēts:

“1. Dalībvalstis nodrošina, ka – ja saskaņā ar 3. vai 4. pantu komercdarījumos kļūst maksājami nokavējuma procenti – kreditoram ir tiesības saņemt no parādnieka vismaz fiksētu summu EUR 40 apjomā.

2. Dalībvalstis nodrošina, ka 1. punktā minētā fiksētā summa ir maksājama bez vajadzības atgādināt un kā kompensācija kreditoram par atgūšanas izmaksām.

3. Papildus 1. punktā minētajai fiksētajai summai kreditoram ir tiesības saņemt no parādnieka saprātīgu kompensāciju par jebkādām atgūšanas izmaksām, kas pārsniedz minēto fiksēto summu un kas radušās parādnieka maksājuma kavējuma dēļ. Tās varētu ietvert izdevumus, kas radušies, inter alia, algojot juristu vai parādu piedziņas aģentūru.”

Šīs direktīvas 7. panta “Netaisni līguma noteikumi un prakse” 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis paredz, ka līguma noteikums vai prakse attiecībā uz maksājuma dienu vai termiņu, nokavējuma procentu likmi vai atgūšanas izmaksu kompensāciju nav izpildāma vai rada iemeslu prasībai par zaudējumu atlīdzību, ja tā ir redzami netaisna pret kreditoru.

Nosakot, vai līguma noteikums vai prakse ir redzami netaisna pret kreditoru šā punkta pirmās daļas nozīmē, ņem vērā visus lietas apstākļus, tostarp:

[..]

c)	to, vai parādniekam ir objektīvs iemesls novirzīties no [..] 6. panta 1. punktā minētās fiksētās summas.”

Polijas tiesības

2013. gada 8. martaustawa o przeciwdziałaniu nadmiernym opóźnieniom w transakcjach handlowych (Likums par maksājumu pārmērīgu kavējumu novēršanu komercdarījumos) tā konsolidētajā redakcijā (2021. gada Dz. U., 424. pozīcija; turpmāk tekstā – “2013. gada 8. marta likums”) 4. panta 1. punktā jēdziens “komercdarījums” ir definēts kā “līgums par preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu par atlīdzību, ja [šī likuma] 2. pantā minētās puses noslēdz minēto līgumu saistībā ar veikto darbību”.

Minētā likuma 8. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Komercdarījumos, kuros parādnieks ir publiska iestāde, kreditoram ir tiesības bez brīdinājuma saņemt likumiskos procentus par kavējumiem komercdarījumos laikposmā no dienas, kad ir jāmaksā maksājums skaidrā naudā, līdz samaksas dienai, ja kumulatīvi ir izpildīti šādi nosacījumi:

1)	kreditors ir izpildījis savu pienākumu;

2)	kreditors nav saņēmis maksājumu līgumā noteiktajā termiņā.”

Šī paša likuma 10. panta 1. un 3. punktā ir noteikts:

“1. No dienas, kad kreditors iegūst tiesības uz 7. panta 1. punktā vai 8. panta 1. punktā minētajiem procentiem, viņam ir tiesības bez brīdinājuma saņemt no parādnieka atgūšanas izmaksu kompensāciju, kas līdzvērtīga šādām summām:

1)	40 EUR – ja maksājuma summa nepārsniedz 5000 Polijas zlotus (PLN) [aptuveni 1070 EUR];

2)	70 EUR – ja maksājuma summa pārsniedz 5000 PLN, bet ir mazāka par 50000 PLN [aptuveni 10700 EUR];

3)	100 EUR – ja maksājuma summa ir vismaz 50000 PLN.

[..]

2. Papildus 1. punktā minētajai summai kreditoram ir tiesības uz pamatota apmēra atlīdzību par minēto summu pārsniedzošām izmaksām, kas tam radušās saistībā ar atgūšanu.

3. Tiesības uz 1. punktā minēto summu izriet no komercdarījuma, ievērojot 11. panta 2. punkta 2. apakšpunktu.”

Atbilstoši 2013. gada 8. marta likuma 11. pantam:

“1. Komercdarījuma puses līgumā var izveidot maksājumu grafiku pa daļām ar nosacījumu, ka šāda grafika izveidošana attiecībā pret kreditoru nav acīmredzami ļaunprātīga.

2. Ja komercdarījuma puses līgumā ir vienojušās, ka maksājums tiks veikts pa daļām:

1)	procenti, kas minēti 7. panta 1. punktā vai 8. panta 1. punktā,

2)	summa, kas minēta 10. panta 1. punktā, un atgūšanas izmaksu kompensācija, kas minēta10. panta 2. punktā,

ir jāmaksā par katru nesamaksāto daļu.”

Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

14	X, saskaņā ar Polijas tiesībām dibināta sabiedrība, ar Z, kas ir publiska slimnīca, noslēdza līgumu, saskaņā ar kuru X šai pēdējai minētajai atbilstoši iepriekš noteiktam grafikam bija secīgi jāpiegādā medicīniskais aprīkojums. Par katru piegādi bija jāsamaksā 60 dienu laikā.

Tā kā Z noteiktajā termiņā nebija veicis maksājumus par divpadsmit secīgām preču piegādēm, X cēla prasību iesniedzējtiesā Sąd Rejonowy dla m.st. Warszawy w Warszawie (Galvaspilsētas Varšavas rajona tiesa Varšavā, Polija), lūdzot piespriest Z atbilstoši 2013. gada 8. marta likumam izmaksāt X fiksētu kompensāciju par atgūšanas izmaksām par summu, kas atbilst divpadsmit fiksētajām minimālajām summām, kas katra ir 40 EUR, proti, 480 EUR.

Iesniedzējtiesa norāda, ka tai ir jānosaka, vai saistībā ar vienu un to pašu līgumu katrs parādnieka maksājuma kavējums dod tiesības uz fiksētu minimālo summu 40 EUR apmērā par atgūšanas izmaksām vai arī šī summa ir maksājama tikai vienreiz, neatkarīgi no nokavēto maksājumu skaita. Tā uzskata, ka 2013. gada 8. marta likuma piemērošana pamatlietā liek izvēlēties otro risinājumu, jo šī likuma 10. panta 3. punktā ir paredzēts, ka fiksētā summa ir jāmaksā par katru “komercdarījumu”.

Tomēr šī tiesa norāda, ka minētā likuma 4. panta 1. punktā “komercdarījuma” jēdziens ir skaidri definēts kā “līgums” atšķirībā no Direktīvas 2011/7 2. panta 1. punkta, un līdz ar to pamatlietas risinājumam vispirms ir jāinterpretē šī pēdējā minētā tiesību norma, kā arī šīs direktīvas 6. panta 1. punkts.

Šādos apstākļos Sąd Rejonowy dla m.st. Warszawy w Warszawie (Galvaspilsētas Varšavas rajona tiesa Varšavā) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)

Vai [Direktīvas 2011/7] 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tāda līguma gadījumā, kurā puses ir paredzējušas vairākas preču piegādes un maksājumus par katru piegādi noteiktā termiņā pēc katras no šīm piegādēm, par katra maksājuma par katru atsevišķo piegādi kavējumu ir jāmaksā fiksēta summa vismaz 40 EUR apjomā vai arī Savienības tiesībās ir vienīgi prasīts, lai kreditoram tiktu nodrošināta fiksēta summa 40 EUR apjomā par visu komercdarījumu, kurš sastāv no vairākām piegādēm, neatkarīgi no kavēto maksājumu par atsevišķām piegādēm skaita?

Vai [Direktīvas 2011/7] 2. panta 1. punkta izpratnē par komercdarījumu ir uzskatāms tāds līgums par preču piegādi, kurā piegādātājam ir noteikts pienākums piegādāt līgumslēdzējai iestādei noteiktu daudzumu preču par šajā līgumā noteikto cenu, vienlaikus piešķirot līgumslēdzējai iestādei tiesības vienpusēji noteikt atsevišķu piegāžu, kas veido līguma priekšmetu, termiņus un apjomus, ieskaitot iespēju atteikties no daļas no līgumā noteiktajām precēm bez jebkādām negatīvām sekām, un saskaņā ar šo līgumu līgumslēdzējai iestādei ir pienākums veikt samaksu par katru piegādes daļu noteiktā termiņā, kurš tiek skaitīts no šīs piegādes saņemšanas brīža, vai arī katra no šīm daļējām piegādēm, kas izriet no līgumslēdzējas iestādes norādītajām vajadzībām, ir atsevišķs komercdarījums šīs direktīvas izpratnē, pat ja saskaņā ar valsts tiesībām tas nav uzskatāms par atsevišķu līgumu?”

Par prejudiciālajiem jautājumiem

Par otro jautājumu

Ar otro jautājumu, kas ir jāizskata vispirms, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2011/7 2. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā ietvertais jēdziens “komercdarījumi” attiecas uz katru preču piegādi, kas veikta, izpildot vienu un to pašu līgumu, vai arī tas attiecas vienīgi uz līgumu, kura izpildei šīs preces ir secīgi jāpiegādā.

Šajā ziņā jāatgādina, pirmkārt, ka saskaņā ar Direktīvas 2011/7 1. panta 2. punktu to piemēro visiem maksājumiem, ko veic kā atlīdzību “komercdarījumos”, un, otrkārt, ka šis jēdziens šīs direktīvas 2. panta 1. punktā ir definēts plaši – kā “darījumi starp uzņēmumiem vai starp uzņēmumiem un publiskām iestādēm, kuru rezultāts ir preču piegāde vai pakalpojumu sniegšana par atlīdzību” (spriedums, 2022. gada 20. oktobris, BFF Finance Iberia, C‑585/20, EU:C:2022:806, 21. punkts).

Tā kā Direktīvas 2011/7 2. panta 1. punktā nav ietverta neviena tieša atsauce uz dalībvalstu tiesībām, lai noteiktu jēdziena “komercdarījumi” nozīmi un tvērumu, tas prasa autonomu un vienveidīgu interpretāciju, kurā tiek ņemts vērā gan tiesību normas, kurā ietilpst šis jēdziens, formulējums un konteksts, gan šīs tiesību normas un Savienības tiesību akta, kurā tas ietilpst, mērķi (šajā ziņā skat. spriedumus, 2020. gada 9. jūlijs, RL (Maksājumu kavējumu novēršanas direktīva),C‑199/19, EU:C:2020:548, 27. punkts, un 2020. gada 18. novembris, Techbau, C‑299/19, EU:C:2020:937, 38. punkts).

22	Runājot par Direktīvas 2011/7 2. panta 1. punkta formulējumu, jēdziena “darījumi” lietojums norāda uz to, ka jēdziens “komercdarījumi”, kā tas ir atgādināts šī sprieduma 20. punktā, ir jāsaprot plaši un līdz ar to tas ne vienmēr sakrīt ar jēdzienu “līgums”.

Šajā tiesību normā ir paredzēti divi nosacījumi darījuma kvalificēšanai par “komercdarījumu”. Pirmkārt, šim darījumam ir jābūt veiktam vai nu starp uzņēmumiem, vai arī starp uzņēmumiem un publiskām iestādēm. Otrkārt, šī darījuma rezultātā jānotiek preču piegādei vai pakalpojumu sniegšanai par atlīdzību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 20. oktobris, BFF Finance Iberia, C‑585/20, EU:C:2022:806, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).

Līdz ar to, ja puses viena un tā paša līguma ietvaros ir vienojušās par secīgu preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu, kas katra rada parādniekam maksāšanas pienākumu, ir izpildīti abi šīs direktīvas 2. panta 1. punktā paredzētie nosacījumi, lai katra piegāde vai pakalpojuma sniegšana, kas veikta, izpildot šo līgumu, tiktu kvalificēta kā komercdarījums šīs tiesību normas izpratnē.

Direktīvas 2011/7 sistēma apstiprina, ka Savienības likumdevējs nav vēlējies, lai jēdziens “komercdarījumi” sakristu ar jēdzienu “līgums”. Kā atgādināts šī sprieduma 20. punktā, šīs direktīvas 1. panta 2. punktā ir noteikts, ka to “piemēro visiem maksājumiem, ko veic kā atlīdzību komercdarījumos”, neatkarīgi no tā, vai šie darījumi atbilst konkrētam līgumam. Līdz ar to jēdziena “komercdarījums” šaura interpretācija, kā rezultātā tas sakristu ar jēdzienu “līgums”, būtu pretrunā šīs direktīvas materiālās piemērošanas jomas definīcijai.

26	Runājot par Direktīvas 2011/7 mērķiem, kura galvenokārt ir paredzēta, lai aizsargātu kreditoru no maksājumu kavējumiem un novērstu maksājumu kavējumus, nekas neliecina, ka jēdzienam “komercdarījumi” noteikti ir jāatbilst jēdzienam “līgums”.

27	Ņemot vērā iepriekš minēto, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2011/7 2. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā ietvertais jēdziens “komercdarījumi” attiecas uz katru no secīgām preču piegādēm vai pakalpojumu sniegšanu, kas veikta, izpildot vienu un to pašu līgumu.

Par pirmo jautājumu

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2011/7 6. panta 1. punkts kopsakarā ar tās 4. pantu ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja vienā un tajā pašā līgumā ir paredzēta secīgu preču piegāde vai pakalpojumu sniegšana un par katru no tām ir jāsamaksā noteiktā termiņā, fiksēta minimālā summa 40 EUR kā kompensācija kreditoram par atgūšanas izmaksām ir jāmaksā par katru maksājuma kavējumu vai arī tā ir jāmaksā tikai vienu reizi neatkarīgi no kavēto maksājumu skaita.

Šajā ziņā ir jāatgādina, pirmām kārtām, ka Direktīvas 2011/7 6. panta 1. punktā dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt, ka tad, ja komercdarījumos ir maksājami nokavējuma procenti, kreditoram ir tiesības saņemt no parādnieka vismaz fiksētu summu 40 EUR apmērā kā atgūšanas izmaksu kompensāciju. Turklāt šī panta 2. punktā dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt, lai šī fiksētā minimālā summa būtu maksājama automātiski pat tad, ja parādniekam nav bijis atgādinājuma, un teikts, ka minētās summas mērķis ir atlīdzināt kreditoram radušās atgūšanas izmaksas. Visbeidzot, minētā panta 3. punktā kreditoram ir atzītas tiesības papildus fiksētajai summai 40 EUR apmērā pieprasīt no parādnieka saprātīgu kompensāciju par visām citām atgūšanas izmaksām, kas pārsniedz minēto fiksēto summu un kas radušās parādnieka maksājuma kavējuma dēļ.

Jēdziens “maksājuma kavējums”, kas ir pamatā kreditora tiesībām saņemt no parādnieka ne tikai likumiskos procentus atbilstoši Direktīvas 2011/7 4. panta 1. punktam, bet arī fiksētu minimālo summu 40 EUR apmērā saskaņā ar šīs direktīvas 6. panta 1. punktu, minētās direktīvas 2. panta 4. punktā ir definēts kā jebkurš maksājums, kas nav veikts līgumā vai tiesību aktos noteiktajā termiņā. Tā kā šī direktīva saskaņā ar tās 1. panta 2. punktu attiecas uz “visiem maksājumiem, ko veic kā atlīdzību komercdarījumos”, šis jēdziens “maksājuma kavējums” ir piemērojams katram komercdarījumam, aplūkotam individuāli (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 20. oktobris, BFF Finance Iberia, C‑585/20, EU:C:2022:806, 28. punkts).

Otrām kārtām, Direktīvas 2011/7 6. panta 1. punktā ir definēti nosacījumi fiksētas minimālās summas 40 EUR apmērā iekasējamībai attiecībā uz komercdarījumiem starp uzņēmumiem un publiskām iestādēm, atsaucoties uz šīs direktīvas 4. pantu. Šī panta 1. punktā paredzēts, ka dalībvalstis nodrošina, ka šādos komercdarījumos kreditors, kas ir izpildījis savus pienākumus un nav saņēmis maksājamo summu noteiktajā termiņā, pēc minētā panta 3., 4. un 6. punktā noteiktā termiņa beigām ir tiesīgs saņemt likumiskos nokavējuma procentus bez vajadzības atgādināt, izņemot gadījumus, kad parādnieks nav atbildīgs par nokavējumu (spriedums, 2022. gada 20. oktobris, BFF Finance Iberia, C‑585/20, EU:C:2022:806, 31. punkts un tajos minētā judikatūra).

No iepriekš minētā izriet, pirmkārt, ka Direktīvas 2011/7 4. panta 1. punktā paredzētās tiesības saņemt likumiskos nokavējuma procentus, kā arī tiesības uz šīs direktīvas 6. panta 1. punktā paredzēto minimālo fiksēto summu, kas rodas “maksājumu kavējuma” dēļ minētās direktīvas 2. panta 4. punkta izpratnē, ir saistītas ar “komercdarījumiem”, kas tiek aplūkoti individuāli. Otrkārt, šie likumiskie procenti, tāpat kā šī fiksētā summa, kļūst maksājami automātiski, beidzoties šīs pašas direktīvas 4. panta 3., 4. un 6. punktā paredzētajam maksājuma termiņam, ja vien ir izpildīti šī panta 1. punktā paredzētie nosacījumi. Direktīvas 2011/7 17. apsvērumā šajā ziņā ir noteikts – “lai varētu pieprasīt nokavējuma procentus, parādnieka maksājums būtu jāuzskata par nokavētu tad, ja kreditors noteiktajā dienā nav saņēmis tam maksājamo summu, ar nosacījumu, ka kreditors ir izpildījis savus juridiskos un līgumā noteiktos pienākumus” (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 20. oktobris, BFF Finance Iberia, C‑585/20, EU:C:2022:806, 32. punkts).

Attiecībā uz nosacījumiem attiecīgi par procentu par maksājuma nokavējumu un minimālās fiksētās summas iekasējamību ne Direktīvas 2011/7 4. panta 1. punktā, ne 6. panta 1. punktā nav paredzēta atšķirība atkarībā no tā, vai maksājumi par piegādātajām precēm vai sniegtajiem pakalpojumiem, kas nav samaksāti noteiktajā termiņā, ir vai nav saistīti ar vienu un to pašu līgumu. Līdz ar to šo tiesību normu formulējums nevar pamatot interpretāciju, saskaņā ar kuru viena līguma gadījumā fiksēta minimālā summa 40 EUR kā kompensācija par atgūšanas izmaksām būtu jāmaksā kreditoram tikai vienreiz, neatkarīgi no atsevišķo kavēto maksājumu skaita.

Šo konstatējumu apstiprina Direktīvas 2011/7 5. pants, kas attiecas uz gadījumu, kas šīs direktīvas piemērošanas vajadzībām ir salīdzināms ar pamatlietā aplūkoto gadījumu. Proti, no šī panta, lasot to minētās direktīvas 22. apsvēruma gaismā, izriet, ka, ja puses ir vienojušās par grafiku, kurā ir noteiktas summas, kas maksājamas pa daļām, fiksēta minimālā summa EUR 40 kā kompensācija par atgūšanas izmaksām ir jāmaksā par katru maksājuma daļu, kas nav samaksāta noteiktajā termiņā.

Līdz ar to no Direktīvas 2011/7 6. panta 1. punkta gramatiskās un kontekstuālās interpretācijas izriet, ka fiksētā minimālā summa 40 EUR kā kompensācija par atgūšanas izmaksām ir maksājama kreditoram, kas ir izpildījis savas saistības attiecībā uz katru maksājumu, kurš nav veikts termiņā, kā atlīdzība par komercdarījumu, kas ir apliecināts rēķinā vai tam līdzvērtīgā samaksas pieprasījumā, tostarp tad, ja ir kavēti vairāki maksājumi, kas ir atlīdzība par virkni secīgu preču piegāžu vai secīgu pakalpojumu sniegšanu, kas veiktas, izpildot vienu un to pašu līgumu, izņemot gadījumu, ja parādnieks nav atbildīgs par šiem kavējumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 20. oktobris, BFF Finance Iberia, C‑585/20, EU:C:2022:806, 34. punkts).

Trešām kārtām, šo Direktīvas 2011/7 6. panta interpretāciju apstiprina tās mērķis. No šīs direktīvas 1. panta 1. punkta kopsakarā ar tās 3. apsvērumu izriet, ka tās mērķis ir ne tikai atturēt no maksājumu kavējumiem, novēršot, ka tie ir finansiāli izdevīgi parādniekam zemās vai nulles nokavējuma procentu likmes šādā situācijā dēļ, bet arī efektīvi aizsargāt kreditoru no šādiem kavējumiem, nodrošinot tam pēc iespējas pilnīgāku kompensāciju par atgūšanas izmaksām, kas tam radušās. Šajā ziņā šīs direktīvas 19. apsvērumā ir noteikts, ka atgūšanas izmaksās būtu jāiekļauj arī administratīvo izmaksu atgūšana un kompensācija par iekšējām izmaksām, kas radušās maksājumu kavējumu dēļ, un ka fiksētas summas kompensācijai būtu jābūt vērstai uz to, lai samazinātu ar atgūšanu saistītās administratīvās un iekšējās izmaksas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 20. oktobris, BFF Finance Iberia, C‑585/20, EU:C:2022:806, 35. un 36. punkts).

No šī viedokļa, ja parādnieks, izpildot vienu un to pašu līgumu, pieļauj maksājumu kavējumus attiecībā uz vairākām secīgām preču piegādēm vai pakalpojumu sniegšanu, tā sekas nevar būt tādas, ka fiksētā minimālā summa, kas ir jāmaksā kā kompensācija par atgūšanas izmaksām par katru maksājuma kavējumu, tiek samazināta līdz vienreizējai fiksētai summai. Šāds samazinājums vispirms atņemtu lietderīgo iedarbību Direktīvas 2011/7 6. pantam, kura mērķis, kā uzsvērts iepriekšējā punktā, ir ne tikai atturēt no šiem maksājumu kavējumiem, bet arī atlīdzināt ar šīm summām “kreditoram radušās atgūšanas izmaksas”, jo šīm izmaksām ir tendence palielināties proporcionāli to maksājumu skaitam un summām, kuras debitors nesamaksā termiņā. Turklāt šis samazinājums nozīmētu, ka parādniekam tiek piešķirta atkāpe no šīs direktīvas 6. panta 1. punktā paredzētajām tiesībām uz fiksētu summu bez “objektīva iemesla” šai atkāpei minētās direktīvas 7. panta 1. punkta otrās daļas c) apakšpunkta izpratnē. Visbeidzot – šis samazinājums atbrīvotu parādnieku no tās finansiālā sloga daļas, kas izriet no tā pienākuma par katru laikā nesamaksāto rēķinu samaksāt šī 6. panta 1. punktā paredzēto fiksēto summu 40 EUR (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 20. oktobris, BFF Finance Iberia, C‑585/20, EU:C:2022:806, 37. punkts).

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2011/7 6. panta 1. punkts kopsakarā ar šīs direktīvas 4. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja vienā un tajā pašā līgumā ir paredzēta secīgu preču piegāde vai pakalpojumu sniegšana un par katru no tām ir jāsamaksā noteiktā termiņā, fiksētā minimālā summa 40 EUR kā atgūšanas izmaksu kompensācija ir jāmaksā kreditoram par katru maksājuma kavējumu.

Par tiesāšanās izdevumiem

39	Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (astotā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/7/ES (2011. gada 16. februāris) par maksājumu kavējumu novēršanu komercdarījumos 2. panta 1. punkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka

tajā ietvertais jēdziens “komercdarījumi” attiecas uz katru no secīgām preču piegādēm vai pakalpojumu sniegšanu, kas veikta, izpildot vienu un to pašu līgumu.

Direktīvas 2011/7 6. panta 1. punkts kopsakarā ar šīs direktīvas 4. pantu

ir jāinterpretē tādējādi, ka

tad, ja vienā un tajā pašā līgumā ir paredzēta secīgu preču piegāde vai pakalpojumu sniegšana un par katru no tām ir jāsamaksā noteiktā termiņā, fiksētā minimālā summa 40 EUR kā atgūšanas izmaksu kompensācija ir jāmaksā kreditoram par katru maksājuma kavējumu.

[Paraksti]

( *1 ) Tiesvedības valoda – poļu.