Apvienotās lietas C‑410/21 un C‑661/21

Kriminālprocesi

pret

FU u.c.

(Hof van Cassatie lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Tiesas (otrā palāta) 2023. gada 2. marta spriedums

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Migrējoši darba ņēmēji – Sociālais nodrošinājums – Piemērojamie tiesību akti – Regula (EK) Nr. 987/2009 – 5. pants – A 1 sertifikāts – Provizoriska atsaukšana – Saistoša iedarbība – Krāpnieciski iegūts vai izmantots sertifikāts – Regula (EK) Nr. 883/2004 – 13. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) punkts – Personas, kas parasti veic algotu darbu divās vai vairāk dalībvalstīs – Juridiskās adreses dalībvalsts tiesību aktu piemērojamība – Jēdziens “juridiskā adrese” – Uzņēmums, kas ir saņēmis Kopienas autopārvadājumu atļauju saskaņā ar Regulām (EK) Nr. 1071/2009 un (EK) Nr. 1072/2009 – Ietekme – Krāpnieciski iegūta vai izmantota licence

Sociālais nodrošinājums – Migrējoši darba ņēmēji – Piemērojamie tiesību akti – Darba ņēmēji, kas norīkoti darbā dalībvalstī, kura nav viņu darba devēja reģistrācijas valsts – Reģistrācijas dalībvalsts kompetentās iestādes izdots A 1 sertifikāts – Pierādījuma spēks attiecībā uz citu dalībvalstu sociālā nodrošinājuma iestādēm, kā arī šo dalībvalstu tiesām – Šī sertifikāta saistošas iedarbības provizoriska apturēšana, ko veic tā izdevējiestāde – Ietekmes neesamība – Iespēja kriminālprocesā, kas tiek īstenots darba veikšanas vietas dalībvalstī, neņemt vērā šādu krāpnieciski iegūtu vai izmantotu sertifikātu – Nosacījumi

(Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 883/2004 15. apsvērums, 11. panta 1. punkts un 76. pants un Regulas Nr. 987/2009 2. un 6. apsvērums un 5. un 20. pants)

(skat. 42., 45., 47.–56., 58.–65., 67. un 68. punktu un rezolutīvās daļas 1. punktu)
Sociālais nodrošinājums – Migrējoši darba ņēmēji – Piemērojamie tiesību akti – Dalībvalsts kompetento iestāžu izsniegtas Kopienas autopārvadājumu atļaujas esamība sabiedrībai – Pierādījuma spēks – Šīs sabiedrības juridiskās adreses šajā dalībvalstī neatspēkojams pierādījums, lai noteiktu piemērojamos valsts tiesību aktus sociālā nodrošinājuma jomā – Neesamība

(Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 883/2004 13. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) punkts, Regulas Nr. 987/2009 14. panta 5.a punkts, Regulas Nr. 1071/2009 3. panta 1. punkta a) apakšpunkts, 5. pants un 11. panta 1. punkts un Regulas Nr. 1072/2009 4. panta 1. punkta a) apakšpunkts)

(skat. 72.–78. un 80.–82. punktu un rezolutīvās daļas 2. punktu)

Rezumējums

FU vada sabiedrību DRV Intertrans BV, kuras juridiskā adrese ir Beļģijā. Viņš arī izveidoja sabiedrību Md Intercargo s.r.o., kuras juridiskā adrese ir Slovākijā. Slovākijas kompetentā iestāde izsniedza A 1 sertifikātus ( 1 ), kas apliecina vairāku pēdējās minētās sabiedrības darba ņēmēju dalību Slovākijas sociālā nodrošinājuma sistēmā.

Sociale Inspectie (Sociālā inspekcija, Beļģija; turpmāk tekstā – “Beļģijas Sociālā inspekcija”) veiktā pārbaude ļāva atklāt, ka Md Intercargo ir izveidota, lai darba ņēmēju norīkošanas ceļā DRV Intertrans nodarbinātu lētu darbaspēku. Proti, lai gan Md Intercargo bija Slovākijas iestāžu izdota Kopienas autopārvadājumu atļauja, tā Slovākijā neveica nekādu nozīmīgu saimniecisku darbību. Uz šī pamata pret FU un DRV Intertrans sāktajā kriminālvajāšanā par krāpšanu saistībā ar sociālā nodrošinājuma iemaksām Beļģijas Sociālā inspekcija lūdza Slovākijas izdevējiestādi ar atpakaļejošu spēku atsaukt attiecīgos A 1 sertifikātus. Šī iestāde atbildēja, ka tā provizoriski aptur šo sertifikātu saistošo iedarbību līdz brīdim, kad tā pēc kriminālprocesa pabeigšanas pieņems galīgo lēmumu par šo lūgumu.

PN ir Verbraeken J. en Zonen BV (turpmāk tekstā – “Verbraeken”) – sabiedrības ar juridisko adresi Beļģijā – vadītājs. Viņš ir arī UAB Van Daele F. – sabiedrības ar juridisko adresi Lietuvā, kam ir Lietuvas iestāžu izsniegta Kopienas autopārvadājumu atļauja, – līdzīpašnieks.

Saskaņā ar Beļģijas Sociālās inspekcijas veikto izmeklēšanu PN un Verbraeken izmantoja UAB Van Daele F., lai Beļģijā nodarbinātu Lietuvas autovadītājus. Uz šī pamata pret PN un Verbraeken tika sākta kriminālvajāšana par krāpšanu saistībā ar sociālā nodrošinājuma iemaksām.

Attiecīgi ar 2021. gada februārī un 2019. gada septembrī pieņemtajiem nolēmumiem FU un DRV Intertrans, kā arī PN un Verbraeken tika atzīti par vainīgiem iepriekš minētajā krāpšanā.

Iesniedzējtiesa, kurā abos procesos ir iesniegtas kasācijas sūdzības, vēlas noskaidrot, vai gadījumā, ja A 1 sertifikāta izdevējiestāde paziņo, ka provizoriski aptur tā saistošo iedarbību, šis sertifikāts joprojām ir saistošs dalībvalstu iestādēm un tiesām. Turklāt tā vēlas, pirmkārt, saņemt Tiesas skaidrojumus par iespēju neņemt vērā A 1 sertifikātu dalībvalstī, kurā tiek veikts darbs, notiekošajā kriminālprocesā. Otrkārt, tā jautā Tiesai par Kopienas autopārvadājumu atļaujas, kas ir sabiedrībai, pierādījuma spēku, lai noteiktu tās juridisko adresi nolūkā noteikt piemērojamos valsts tiesību aktus sociālā nodrošinājuma jomā.

Tiesa uz pirmo jautājumu atbild apstiprinoši un sniedz precizējumus par abiem pārējiem iesniedzējtiesas izvirzītajiem problēmjautājumiem.

Tiesas vērtējums

Pirmām kārtām, Tiesa ir nospriedusi, ka saskaņā ar Savienības tiesībām ( 2 ) dalībvalsts kompetentās iestādes izdots A 1 sertifikāts ir saistošs tās dalībvalsts iestādēm un tiesām, kurā tiek veikts darbs, tostarp tad, ja pēc pārskatīšanas un atsaukšanas lūguma, ko pēdējās minētās dalībvalsts kompetentā iestāde ir nosūtījusi izdevējiestādei, izdevējiestāde ir paziņojusi par sertifikāta saistošas iedarbības provizorisku apturēšanu līdz brīdim, kad tā pieņems galīgu lēmumu par šo lūgumu. Tomēr šādos apstākļos darba veikšanas dalībvalsts tiesa, kas īsteno kriminālprocesu pret personām, kuras tiek turētas aizdomās par A 1 sertifikāta krāpniecisku iegūšanu vai izmantošanu, var konstatēt krāpšanas esamību un līdz ar to neņemt vērā šo sertifikātu šī kriminālprocesa vajadzībām. Šim nolūkam ir jābūt izpildītiem diviem nosacījumiem: pirmkārt, ir jābūt pagājušam saprātīgam termiņam, kurā izdevējiestāde nav pārskatījusi sertifikāta izsniegšanas pamatotību un nav paudusi nostāju par uzņemošās dalībvalsts kompetentās iestādes sniegtu konkrētu informāciju, kas liek domāt, ka minētais sertifikāts ir iegūts vai izmantots krāpnieciskā ceļā, vajadzības gadījumā anulējot vai atsaucot attiecīgo sertifikātu; otrkārt, ir jābūt ievērotām ar tiesībām uz taisnīgu lietas izskatīšanu saistītajām garantijām, kuras ir jānodrošina šīm personām.

Šajā ziņā Tiesa vispirms precizē, ka, tā kā tikai A 1 sertifikātu atsaukšana un atzīšana par spēkā neesošiem atņem tiem saistošu iedarbību attiecībā uz dalībvalstu iestādēm un tiesām ( 3 ), izdevējiestādes lēmums tos provizoriski apturēt neizraisa šādas iedarbības zaudēšanu.

Turklāt izdevējiestādes lēmums atsaukt A 1 sertifikātu ir jāpieņem dialoga un samierināšanas starp iestādēm procedūras kontekstā ( 4 ), ja pēc sertifikāta izdošanas pamatotības pārskatīšanas izdevējiestāde uzskata, ka tās sociālā nodrošinājuma sistēma attiecīgajam darba ņēmējam nav piemērojama. Ja tiktu pieļauts, ka izdevējiestāde – pat ja tikai provizoriski – varētu atņemt A 1 sertifikātam tā saistošo iedarbību, iepriekš nepārskatot tā izsniegšanas pamatotību un nenosakot, kāda sociālā nodrošinājuma sistēma ir piemērojama attiecīgajam darba ņēmējam, netiktu ievēroti minētās procedūras piemērošanas noteikumi un mērķis, kā arī lojālās sadarbības princips, uz kuru minētā procedūra ir balstīta.

Turklāt šādā gadījumā attiecīgā A 1 sertifikāta saistošas iedarbības neesamība ļautu citu dalībvalstu iestādēm pakļaut attiecīgo darba ņēmēju savai sociālā nodrošinājuma sistēmai un tas varētu palielināt sociālā nodrošinājuma sistēmu pārklāšanās risku, apdraudot darba ņēmēju piesaistīšanas tikai vienai sociālā nodrošinājuma sistēmai principu, kā arī piemērojamās sistēmas paredzamību un tādējādi tiesiskās drošības principu. Sociālā nodrošinājuma sistēmu iespējama pārklāšanās varētu arī apdraudēt mērķi atvieglot darba ņēmēju brīvu pārvietošanos un pakalpojumu sniegšanas brīvību.

Visbeidzot Tiesa precizē, ka, lai gan šajā lietā dialoga un samierināšanas procedūra faktiski tika uzsākta, A 1 sertifikātu izdevējiestāde tomēr nolēma atlikt to spēkā esamības pārskatīšanu un piemērojamās sociālā nodrošinājuma sistēmas vērtējumu līdz brīdim, kad tiks pabeigts kriminālprocess, kas tiek īstenots darba veikšanas dalībvalsts tiesās. Šī iestāde tātad ir atturējusies pārskatīt sertifikātus, kuru krāpnieciska iegūšana vai izmantošana tikusi izvirzīta šajā kriminālprocesā, un saprātīgā termiņā paust nostāju par uzņemošās dalībvalsts kompetentās iestādes šajā ziņā sniegto informāciju. Tādējādi ir jābūt iespējai atsaukties uz šo informāciju šādā procesā, lai panāktu, ka tiesa neņem vērā attiecīgos sertifikātus.

Otrām kārtām, Tiesa norāda, ka saskaņā ar Savienības tiesībām ( 5 ) tas, ka sabiedrībai ir Kopienas autopārvadājumu atļauja, ko ir izsniegušas dalībvalsts kompetentās iestādes, nav neapstrīdams pierādījums tam, ka šai sabiedrībai ir juridiskā adrese šajā dalībvalstī, lai noteiktu piemērojamos valsts tiesību aktus sociālā nodrošinājuma jomā.

Šajā ziņā Tiesa precizē, ka, tā kā Kopienas autopārvadājumu atļaujas piešķiršana uzņēmumam ir pakārtota prasībai par “stabilu un faktisku uzņēmējdarbības vietu” ( 6 ), kritēriji, lai noteiktu pārvadājumu uzņēmuma juridisko adresi nolūkā saņemt šādu atļauju, atšķiras no kritērijiem, kas tiek izmantoti, lai noteiktu šāda uzņēmuma “juridisko adresi vai uzņēmējdarbības vietu” ( 7 ). Proti, “juridiskās adreses vai uzņēmējdarbības vietas” piesaistes faktoru nosaka vieta, no kuras uzņēmums faktiski tiek vadīts un organizēts, savukārt “faktiska un stabila uzņēmējdarbības vieta” galvenokārt attiecas uz vietu, kur tiek glabāti uzņēmuma svarīgākie uzņēmējdarbības dokumenti un kur atrodas tā aprīkojums, kā arī tehniskās un administratīvās ierīces.

( 1 ) A 1 sertifikātu saskaņā ar 19. panta 2. punktu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 987/2009 (2009. gada 16. septembris), ar ko nosaka īstenošanas kārtību Regulai (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (OV 2009, L 284, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Regulu Nr. 465/2012, izdod tās dalībvalsts, kuras tiesību akti sociālā nodrošinājuma jomā ir piemērojami, kompetentās iestādes norīkota struktūra, lai apliecinātu, ka darba ņēmējiem ir piemērojami šīs dalībvalsts tiesību akti.

( 2 ) Tiesa ir pamatojusies uz Regulas Nr. 987/2009 5. pantu.

( 3 ) Skat. Regulas Nr. 987/2009 5. panta 1. punktu.

( 4 ) Šī procedūra ir paredzēta 76. panta 6. punktā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 883/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (OV 2004, L 166, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 22. maija Regulu (ES) Nr. 465/2012 (OV 2012, L 149, 4. lpp.).

( 5 ) Tiesa pamatojas uz Regulas Nr. 883/2004 13. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) punktu, Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1071/2009 (2009. gada 21. oktobris), ar ko nosaka kopīgus noteikumus par autopārvadātāja profesionālās darbības veikšanas nosacījumiem un atceļ Padomes Direktīvu 96/26/EK (OV 2009, L 300, 51. lpp.), 3. panta 1. punkta a) apakšpunktu un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1072/2009 (2009. gada 21. oktobris) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz piekļuvi starptautisko kravas autopārvadājumu tirgum (OV 2009, L 300, 72. lpp.) 4. panta 1. punkta a) apakšpunktu.

( 6 ) Regulas Nr. 1071/2009 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

( 7 ) Regulas Nr. 883/2004 13. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) punkta izpratnē.