–

E vārdā – A. Durmus un E. Köse, advocaten,

–

C vārdā – A. Agayev un Š. Petković, advocaten,

–

S vārdā – N. van Bremen, advocaat,

–

Nīderlandes valdības vārdā – M. K. Bulterman un A. Hanje, pārstāves,

–

Dānijas valdības vārdā – M. Brochner Jespersen, J. Farver Kronborg, V. Pasternak Jørgensen, M. Søndahl Wolff un Y. Thyregod Kollberg, pārstāvji,

–

Vācijas valdības vārdā – J. Möller un R. Kanitz, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – D. Martin un H. van Vliet, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Asociācijas padomes 1980. gada 19. septembra Lēmuma Nr. 1/80 par asociācijas starp Eiropas Ekonomikas kopienu un Turciju attīstību (turpmāk tekstā – “Lēmums Nr. 1/80”) 6., 7., 13. un 14. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībās, kurās, pirmkārt, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (tieslietu un drošības valsts sekretārs, Nīderlande; turpmāk tekstā – “valsts sekretārs”) vēršas pret S, kā arī, otrkārt, E un C vēršas attiecīgi pret valsts sekretāru par to, ka pēdējais minētais ir pieņēmis lēmumus, ar kuriem tiek atņemtas S, E un C (turpmāk tekstā kopā – ”ieinteresētās personas”) uzturēšanās tiesības un viņi tiek izraidīti no Nīderlandes teritorijas.

3

No Līguma ar kuru tika izveidota asociācija starp Eiropas Ekonomikas kopienu un Turciju, kuru 1963. gada 12. septembrī Ankarā parakstīja Turcijas Republika, no vienas puses, kā arī EEK dalībvalstis un Kopiena, no otras puses, un kas Kopienas vārdā tika noslēgts, apstiprināts un ratificēts ar Padomes 1963. gada 23. decembra Lēmumu 64/732/EEK (OV 1964, 217, 3685. lpp.; turpmāk tekstā – “Asociācijas līgums”), 2. panta 1. punkta izriet, ka tā mērķis ir veicināt līgumslēdzēju pušu savstarpējo komerciālo un ekonomisko attiecību turpinātu un līdzsvarotu nostiprināšanu, pilnībā ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt Turcijas Republikas ekonomikas paātrinātu attīstību un paaugstināt Turcijas tautas nodarbinātības līmeni un dzīves apstākļus.

4

Šim nolūkam Asociācijas līgumā ir paredzēts sagatavošanās posms, kas Turcijas Republikai ar Kopienas palīdzību ļauj uzlabot savu tautsaimniecību (šī līguma 3. pants), pārejas posms, kura gaitā līgumslēdzējas puses nodrošina pakāpenisku muitas savienības izveidošanu un ekonomikas politikas tuvināšanu (minētā līguma 4. pants), un noslēguma posms, kas ir balstīts uz muitas savienību un ietver līgumslēdzēju pušu ekonomikas politikas koordinācijas pastiprināšanu (šī paša līguma 5. pants).

5

Asociācijas līguma 6. pantā ir paredzēts:

“Lai nodrošinātu asociācijas režīma piemērošanu un pakāpenisku attīstību, līgumslēdzējas puses tiekas Asociācijas padomē, kas darbojas atbilstoši tai [Asociācijas] līgumā piešķirtajai kompetencei.”

6

1970. gada 23. novembrī Briselē parakstītā Papildprotokola, kas Kopienas vārdā ir noslēgts un apstiprināts ar Padomes 1972. gada 19. decembra Regulu (EEK) Nr. 2760/72 (OV 1972, L 293, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Papildprotokols”) un kas atbilstoši tā 62. pantam ir Asociācijas līguma neatņemama sastāvdaļa, 1. pantā ir paredzēti šī līguma 4. pantā minētā pārejas posma īstenošanas nosacījumi, kārtība un grafiks.

7

Papildprotokolā ir ietverta II sadaļa “Personu un pakalpojumu kustība”, kuras I nodaļa attiecas uz “darbaspēku” un II nodaļas nosaukums ir “Tiesības veikt uzņēmējdarbību, pakalpojumi un transports”.

8

Šī protokola 59. pantā ir paredzēts:

“Jomās, uz ko attiecas šis protokols, Turcijas [Republikai] nepiemēro labvēlīgāku režīmu kā to, ko dalībvalstis piešķir viena otrai saskaņā ar [EK] līgumu.”

9

Lēmuma Nr. 1/80 II nodaļā “Sociālie noteikumi” ir ietverta 1. iedaļa “Jautājumi saistībā ar darba ņēmēju nodarbinātību un brīvu pārvietošanos”, kurā ir šī lēmuma 6.–16. pants.

10

Minētā lēmuma 6. pantā ir paredzēts:

“1.   “Neskarot 7. panta noteikumus par darba ņēmēja, kas ir Turcijas pilsonis, ģimenes locekļu brīvu pieeju darba tirgum, šādam darba ņēmējam, kurš ir likumīgi nodarbināts dalībvalsts darba tirgū:

[..]

3.   [Šā panta] 1. un 2. punkta piemērošanas kārtība tiek noteikta valsts tiesību aktos.”

11

Tā paša lēmuma 7. pantā ir noteikts:

“Dalībvalstī likumīgi nodarbināta darba ņēmēja, kas ir Turcijas pilsonis, ģimenes locekļiem, kuri saņēmuši atļauju viņam pievienoties:

Darba ņēmēja, kas ir Turcijas pilsonis, bērni, kuri uzņēmējā valstī ir ieguvuši arodizglītību, neatkarīgi no viņu uzturēšanās ilguma šajā dalībvalstī var pieņemt jebkuru darba piedāvājumu minētajā dalībvalstī, ar nosacījumu, ka viens no vecākiem šajā dalībvalstī ir likumīgi nostrādājis vismaz trīs gadus.”

12

Lēmuma Nr. 1/80 13. pantā ir noteikts:

“Kopienas dalībvalstis un Turcijas [Republika] nedrīkst ieviest jaunus ierobežojumus attiecībā uz to darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu pieejas darbam nosacījumiem, kuri to attiecīgajā teritorijā likumīgi uzturas un strādā.”

13

Šā lēmuma 14. pants ir izteikts šādā redakcijā:

“1.   Šīs sadaļas noteikumi ir piemērojami, neskarot ierobežojumus, kas ir pamatoti ar sabiedriskās kārtības, valsts drošības un veselības aizsardzības apsvērumiem.

2.   Tie neskar tiesības un pienākumus, kas izriet no valstu tiesību aktiem vai starp Turcijas [Republiku] un Kopienas dalībvalstīm pastāvošiem divpusējiem nolīgumiem, ciktāl tajos to valstspiederīgajiem ir paredzēts labvēlīgāks regulējums.”

14

Atbilstoši minētā lēmuma 16. pantam II nodaļas 1. iedaļas normas ir piemērojamas no 1980. gada 1. decembra.

15

Padomes Direktīvas 2003/109/EK (2003. gada 25. novembris) par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji (OV 2004, L 16, 44. lpp.), 12. pantā “Aizsardzība pret izraidīšanu” ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis var pieņemt lēmumu izraidīt pastāvīgo iedzīvotāju tikai tad, ja viņš rada faktiskus un pietiekami nopietnus draudus sabiedriskajai kārtībai [vai] valsts drošībai.

2.   Lēmums, kas minēts 1. punktā, nav balstīts uz ekonomiskiem apsvērumiem.

3.   Pirms lēmuma pieņemšanas par pastāvīgā iedzīvotāja izraidīšanu dalībvalstis ņem vērā šādus faktorus:

[..]”

16

2000. gada 23. novembraWet tot algehele herziening van de Vreemdelingenwet (Vreemdelingenwet 2000) (2000. gada Likums par Ārvalstnieku likuma visaptverošu pārskatīšanu; Stb. 2000, Nr. 495), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “Ārvalstnieku likums”), 22. pantā ir paredzēts:

“[..]

2.   20. pantā minētā uzturēšanās atļauja uz nenoteiktu laiku var tikt atsaukta, ja:

[..]

3.   Ar vispārējiem administratīviem noteikumus vai uz to pamata var tikt pieņemti noteikumi, ar kuriem tiek precizēti 2. punktā minētie iemesli.”

17

2000. gada 23. novembraBesluit tot uitvoering van de Vreemdelingenwet 2000 (Vreemdelingenbesluit 2000) (2000. gada Nolikums par Ārvalstnieku likuma piemērošanu; Stb. 2000, Nr. 497), redakcijā, kas bija piemērojama līdz 2012. gada 1. jūlijam (turpmāk tekstā – “Nolikums par ārvalstniekiem”), 3.86. pants bija izteikts šādā redakcijā:

“[..]

4.   Lūgums pagarināt [parasto termiņuzturēšanās atļauju] var arī tikt noraidīts, pamatojoties uz [Ārvalstnieku] likuma 18. panta 1. punkta e) apakšpunktu, ja ārvalstnieks ar galīgu tiesas nolēmumu ir notiesāts vismaz par pieciem noziedzīgiem nodarījumiem vai, ja uzturēšanās ilgums nepārsniedz divus gadus, vismaz par trim noziedzīgiem nodarījumiem ar brīvības atņemšanu vai ar nepilngadīgajiem piemērojamo brīvības atņemšanu, ar [sabiedriskā] darba sodu vai Kriminālkodeksa 37.a pantā, 38.m pantā vai 77.h panta 4. punkta a) vai b) apakšpunktā paredzēto pasākumu vai arī ar prokuratūras galīgo krimināltiesisko lēmumu (“strafbeschikking”) ir notiesāts ar [sabiedriskā] darba sodu vai šī soda ārvalsts ekvivalentu vai pasākumu, un šo sodu vai pasākumu bez nosacījumiem izpildāmā daļa ir vismaz vienāda ar 5. punktā norādīto ilgumu.

5.   4. punktā minētais ilgums ir:

[..]

[ja uzturēšanās ilgums ir] vismaz 15 gadi, bet mazāks nekā 20 gadi: 14 mēneši.

[..]

11.   Atkāpjoties no iepriekšējiem punktiem, [parastās termiņuzturēšanās atļaujas] pieteikums netiek noraidīts:

[..]

[..]”

18

Šī nolikuma 3.98. pantā ir paredzēts:

“1.   Saskaņā ar [Ārvalstnieku] likuma 22. panta 2. punkta c) apakšpunktu parasto pastāvīgās uzturēšanās atļauju var atsaukt, ja attiecīgais ārvalstnieks ar galīgu tiesas nolēmumu ir notiesāts par noziedzīgu nodarījumu, kas ir sodāms ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai vairāk, ar brīvības atņemšanu, ar [sabiedriskā] darba sodu vai Kriminālkodeksa 37.a pantā paredzēto pasākumu vai šāda soda vai pasākuma ārvalsts ekvivalentu, un ja šo sodu vai pasākumu kopējais ilgums ir vismaz vienāds ar 3.86. panta 2., 3. vai 5. punktā norādīto ilgumu.

2.   3.86. un 3.87. panti tiek piemēroti mutatis mutandis.”

19

Minētā nolikuma 8.7. pants ir izteikts šādā redakcijā:

“1.   Šis punkts ir piemērojams ārvalstniekiem, kuri ir ES līguma vai Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu līgumslēdzējas valsts vai Šveices Konfederācijas pilsoņi un kuri dodas uz Nīderlandi vai tajā uzturas.

[..]”

20

Šī paša nolikuma 8.22. pantā ir noteikts:

“1.   Ministrs var atteikt vai izbeigt likumīgu uzturēšanos sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apsvērumu dēļ, ja attiecīga ārvalsts pilsoņa personiskā uzvedība rada faktisku, pastāvošu un pietiekami nopietnu apdraudējumu sabiedrības pamatinteresēm. Pirms lēmuma pieņemšanas ministrs ņem vērā ieinteresētās personas uzturēšanās ilgumu Nīderlandē, tā vecumu, veselības stāvokli, ģimenes un ekonomisko stāvokli, sociālo un kulturālo integrāciju Nīderlandē un to, cik stipras saiknes viņu vieno ar izcelsmes valsti.

[..]

3.   Ja vien to neprasa sevišķi svarīgi valsts drošības apsvērumi, likumīga uzturēšanās netiek izbeigta, ja ārvalstnieks:

[..].”

21

Ar 2012. gada 26. martaBesluit houdende wijziging van het Vreemdelingenbesluit 2000 in verband met aanscherping van de glijdende schaal (Lēmums, ar ko groza Nolikumu par ārvalstniekiem saistībā ar progresīvās skalas pastiprināšanu; Stb. 2012, Nr. 158), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “2012. gada 26. marta lēmums”), I pantu Nolikums par ārvalstniekiem ir grozīts šādi.

22

Nolikuma par ārvalstniekiem 3.86. panta 5. punkta formulējums ir aizstāts ar šādu tekstu:

“4. punktā minētais ilgums ir: [..]

[ja uzturēšanās ilgums ir] vismaz 15 gadi: 14 mēneši.”

23

Nolikuma par ārvalstniekiem 3.86. panta 11. punkta, kurš numerācijas grozījuma rezultātā kļuvis par 10. punktu, formulējums ir aizstāts ar šādu tekstu:

“Atkāpjoties no iepriekšējiem punktiem, pieteikums netiek noraidīts, ja uzturēšanās ilgums ir desmit gadi, izņemot gadījumus, ja pastāv:

24

2012. gada 26. marta lēmuma II pantā ir noteikts:

“Šis lēmums nav piemērojams ārvalstniekiem, kura uzturēšanās nevarēja tikt pārtraukta saskaņā ar tiesību aktiem, kas bija spēkā pirms šī lēmuma stāšanās spēkā.”

25

Vreemdelingencirculaire 2000 (2000. gada Apkārtraksts par ārvalstniekiem), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, B10/2.3. punktā ir paredzēts:

“[..]

Sabiedriskā kārtība un valsts drošība

Saskaņā ar Nolikuma par ārvalstniekiem 8.22. panta 1. punktu [kompetentā iestāde] atsaka likumīgu uzturēšanos vai to izbeidz, ja Savienības pilsoņa vai viņa ģimenes locekļa personiskā uzvedība rada pastāvošu, faktisku un nopietnu apdraudējumu sabiedrības pamatinteresēm, izņemot, ja Nolikuma par ārvalstniekiem 3.77. panta vai 3.86. panta piemērošana pēc analoģijas neizraisa uzturēšanās izbeigšanos.

[..]”

26

Šī apkārtraksta B 12/2.8. punktā, redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, ir noteikts:

“[Kompetentā iestāde] atsauc parasto pastāvīgās uzturēšanās atļauju, ja iestājas kāds no Ārvalstnieku likuma 22. panta 2. punktā paredzētajiem apstākļiem un ja Nolikuma par ārvalstniekiem 3.97 un 3.98. pantā no tā nav paredzēta atkāpe.”

27

S, kas ir Turcijas pilsonis, likumīgi uzturas Nīderlandē kopš 1983. gada 15. februāra, un viņam kopš 1992. gada 9. marta ir parastā pastāvīgās uzturēšanās atļauja.

28

Ar 2017. gada 5. oktobra lēmumu valsts sekretārs, pamatojoties uz Nolikuma par ārvalstniekiem 3.98. pantu un šī nolikuma 3.86. pantu, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 2012. gada 26. marta lēmumu (turpmāk tekstā – “pastiprinātā progresīvā skala”), atsauca S uzturēšanās atļauju, uzlika viņam pienākumu nekavējoties atstāt Nīderlandes teritoriju un noteica viņam ieceļošanas šajā teritorijā aizliegumu.

29

Šis lēmums tika pamatots ar to, ka kopš 1994. gada novembra S ir ticis notiesāts par 39 noziedzīgiem nodarījumiem, kas sodāmi ar brīvības atņemšanu uz trim gadiem vai vairāk, un ka viņam piespriesto beznosacījuma brīvības atņemšanas sodu kopējais ilgums, proti, 66 mēneši, salīdzinājumā ar viņa likumīgās uzturēšanās ilgumu Nīderlandē atbilst pastiprinātās progresīvās skalas prasībām. Minētais lēmums tika pamatots arī ar to, ka S personiskā uzvedība radīja faktisku, pastāvošu un pietiekami nopietnu apdraudējumu sabiedrības pamatinteresēm, jo, pirmkārt, viņš bija izdarījis smagus noziedzīgus nodarījumus, tostarp tādus kā laupīšana, zādzība ar iekļūšanu telpā un smagu narkotisko vielu tirdzniecība, un, otrkārt, ieinteresētās personas recidīva risks bija augsts, jo S turpināja izdarīt noziedzīgus nodarījumus arī pēc tam, kad viņš divus gadus bija ievietots īpašā iestādē pārkāpējiem, kas vairākkārt atkārtoti izdarījuši noziedzīgus nodarījumus.

30

Ar 2018. gada 27. marta lēmumu valsts sekretārs S iesniegto sūdzību par 2017. gada 5. oktobra lēmumu noraidīja kā nepamatotu.

31

Izskatot S par šo lēmumu celto prasību, rechtbank Den Haag (Hāgas tiesa, Nīderlande), tiesas sēžu vieta Roterdamā (Nīderlande), ar 2018. gada 18. oktobra spriedumu atcēla 2018. gada 27. marta lēmumu, kā arī 2017. gada 5. oktobra lēmumu, pamatojoties uz to, ka pastiprinātā progresīvā skala ir “jauns ierobežojums” Lēmuma Nr. 1/80 13. panta izpratnē.

32

Valsts sekretārs par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā Raad van State (Valsts padome, Nīderlande), tostarp norādot, ka šo valsts tiesību aktu nepiemērošana S nostādītu viņu situācijā, kas ir labvēlīgāka nekā Savienības pilsoņu situācija, un tas esot pretrunā Papildprotokola 59. pantam.

33

C, kas ir Turcijas pilsonis, likumīgi uzturas Nīderlandē kopš 1976. gada 3. maija, un viņam kopš 1983. gada 25. marta ir parastā pastāvīgās uzturēšanās atļauja.

34

Ar 2018. gada 22. aprīļa lēmumu valsts sekretārs, pamatojoties uz pastiprināto progresīvo skalu, atsauca viņa uzturēšanās atļauju, uzlika viņam pienākumu nekavējoties atstāt Nīderlandes teritoriju un noteica viņam ieceļošanas šajā teritorijā aizliegumu. Šis lēmums tika pamatots ar to, ka kopš 1988. gada un it īpaši pēc 2012. gada C tika notiesāts par 22 tādiem noziedzīgiem nodarījumiem kā zādzība ar iekļūšanu telpā, vardarbība un smagu narkotisko vielu tirdzniecība un ka viņam piespriesto beznosacījuma brīvības atņemšanas sodu kopējais ilgums, proti, 56 mēneši, salīdzinājumā ar viņa likumīgās uzturēšanās ilgumu Nīderlandē atbilst pastiprinātās progresīvās skalas prasībām. Valsts sekretārs arī uzskatīja, ka apstāklis, ka laikposmā no 1990. gada 1. septembra līdz 2000. gada 31. decembrim C bija seksuāli izmantojis savu nepilngadīgo meitu, pastiprina tā vērtējumu, saskaņā ar kuru attiecīgās personas personiskā uzvedība rada faktisku, pastāvošu un pietiekami nopietnu apdraudējumu sabiedrības pamatinteresēm.

35

Ar 2018. gada 3. oktobra lēmumu valsts sekretārs C par šo lēmumu iesniegto sūdzību noraidīja kā nepamatotu.

36

Ar 2019. gada 24. jūlija spriedumu rechtbank Den Haag (Hāgas tiesa), tiesas sēžu vieta Midelburgā (Nīderlande), C celto prasību par 2018. gada 3. oktobra lēmumu atzina par nepamatotu. Šī tiesa nosprieda, ka Lēmuma Nr. 1/80 14. pants ir piemērojams, jo C personiskā uzvedība rada faktisku, pastāvošu un pietiekami nopietnu apdraudējumu sabiedrības pamatinteresēm un šajā gadījumā viņš nevar atsaukties uz pēdējā minētā lēmuma 13. pantu.

37

C par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā, norādot, ka viņa personiskā uzvedība nerada sabiedrības pamatinterešu pastāvošu apdraudējumu un ka šajā lietā ir piemērojams Lēmuma Nr. 1/80 13. pants.

38

E, kas ir Turcijas pilsonis, likumīgi uzturas Nīderlandē kopš 1981. gada, un viņam kopš 1995. gada 16. marta ir parastā pastāvīgās uzturēšanās atļauja.

39

Ar 2018. gada 30. maija lēmumu valsts sekretārs, pamatojoties uz pastiprināto progresīvo skalu, atsauca E uzturēšanās atļauju, uzlika viņam pienākumu nekavējoties atstāt Nīderlandes teritoriju un noteica viņam ieceļošanas šajā teritorijā aizliegumu. Šis lēmums tika pamatots ar to, ka kopš 1990. gada un it īpaši pēc 2012. gada E tika notiesāts par 13 noziedzīgiem nodarījumiem un ka viņam piespriesto beznosacījuma brīvības atņemšanas sodu kopējais ilgums, proti, 25 mēneši, salīdzinājumā ar viņa likumīgās uzturēšanās ilgumu minētajā teritorijā atbilst pastiprinātās progresīvās skalas prasībām. Turklāt valsts sekretārs uzskatīja, ka E personiskā uzvedība rada faktisku, pastāvošu un pietiekami nopietnu apdraudējumu sabiedrības pamatinteresēm.

40

Ar 2018. gada 24. septembra lēmumu E iesniegtā sūdzība par 2018. gada 30. maija lēmumu tika noraidīta kā nepamatota.

41

Ar 2019. gada 2. maija spriedumu rechtbank Den Haag (Hāgas tiesa), tiesas sēžu vieta Amsterdamā (Nīderlande), E celto prasību par 2018. gada 24. oktobra lēmumu atzina par nepamatotu, uzskatīdama, pirmkārt, ka, lai gan pastiprinātā progresīvā skala ir “jauns ierobežojums” Lēmuma Nr. 1/80 13. panta izpratnē, šī panta piemērošanas jomu ierobežo šī lēmuma 14. pants, un, otrkārt, ka šī valsts tiesiskā regulējuma nepiemērošana E būtu pretrunā Papildprotokola 59. pantam, jo tas viņu nostādītu labvēlīgākā situācijā nekā Savienības pilsoņus.

42

E par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā, norādot, ka paplašinātās progresīvās skalas piemērošana ir pretrunā Lēmuma Nr. 1/80 13. pantam un ka tad, ja minētais valsts tiesiskais regulējums viņam netiktu piemērots, viņš netiktu nostādīts labvēlīgākā situācijā nekā Savienības pilsoņa situācija.

43

Iesniedzējtiesa, izskatot par pirmajā instancē attiecībā uz S, C un E pasludinātajiem spriedumiem iesniegtās apelācijas sūdzības, uzskata, ka, lai atrisinātu pamatlietas, ir jāinterpretē Lēmuma Nr. 1/80 13. un 14. pants.

44

Šī tiesa neizslēdz, ka attiecīgais valsts tiesiskais regulējums, proti, 2012. gada 26. marta lēmums, kurā paredzēta pastiprināta progresīvā skala, var tikt kvalificēts kā “jauns ierobežojums” Lēmuma Nr. 1/80 13. panta izpratnē, jo pretēji valsts tiesiskajam regulējumam, kas bija piemērojams pirms šī lēmuma stāšanās spēkā, tajā vairs nav ietverts aizliegums atsaukt to ārvalstnieku uzturēšanās atļauju, kuri likumīgi uzturas Nīderlandes teritorijā vismaz 20 gadus, un tādējādi Turcijas pilsoņiem apgrūtina tiesību uz brīvu pārvietošanos šajā teritorijā izmantošanu.

45

Tomēr minētā tiesa jautā, vai Turcijas pilsonis, kuram tāpat kā ieinteresētajām personām ir uzturēšanās tiesības, kas saistītas ar tām tiesībām, kuras izriet no Lēmuma Nr. 1/80 6. panta attiecībā uz C vai no tā 7. panta attiecībā uz S un E, var atsaukties uz šī lēmuma 13. pantu, lai nepieļautu, ka viņam tiek piemērots šāds valsts tiesiskais regulējums, jo minētā tiesa uzskata, ka Tiesas judikatūra šajā ziņā nesniedz skaidru atbildi.

46

Iesniedzējtiesa konstatē, ka ieinteresēto personu personiskā uzvedība rada faktisku, pastāvošu un pietiekami nopietnu apdraudējumu sabiedrības pamatinteresēm. No Tiesas judikatūras, it īpaši no 2007. gada 18. jūlija sprieduma Derin (C‑325/05, EU:C:2007:442, 74. punkts) un 2011. gada 8. decembra sprieduma Ziebell (C‑371/08, EU:C:2011:809, 82. punkts) izrietot, ka dalībvalsts, pamatojoties uz attiecīgā Turcijas pilsoņa personiskās uzvedības vērtējumu, kurā ir ievērots samērīguma princips un viņa pamattiesības, saskaņā ar Lēmuma Nr. 1/80 14. pantu var atņemt viņam ar šī lēmuma 6. un 7. pantu piešķirtās tiesības, ja viņš rada šādu apdraudējumu. Turklāt no minētā lēmuma 14. panta formulējuma izrietot, ka šī paša lēmuma 13. pants ir piemērojams, ievērojot ierobežojumus, kas tostarp ir pamatoti ar sabiedriskās kārtības apsvērumiem.

47

Iesniedzējtiesa uzsver, ka šajā lietā no 2012. gada 26. marta lēmuma pamatojuma izklāsta izriet, ka attiecīgā valsts tiesiskā regulējuma pieņemšana ir pamatota ar sabiedriskās kārtības aizsardzības uztveres attīstību Nīderlandes sabiedrībā. Šajā ziņā tā balstās uz pieņēmumu, ka S, C un E personiskā uzvedība rada faktisku, pastāvošu un pietiekami nopietnu apdraudējumu sabiedrības interesēm, kā dēļ viņu uzturēšanās tiesības principā var tikt izbeigtas, piemērojot Lēmuma Nr. 1/80 14. pantu. Tomēr šī tiesa jautā, vai Lēmuma Nr. 1/80 13. pants ir piemērojams, ja ārvalstniekam jau ir tiesības, kas izriet no šī lēmuma 6. vai 7. panta, un, ja atbilde ir apstiprinoša, kāda ir mijiedarbība starp minētā lēmuma 13. un 14. pantu.

48

Šajos apstākļos Raad van State (Valsts padome) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

49

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Lēmuma Nr. 1/80 13. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka uz to var atsaukties Turcijas pilsoņi, kuriem ir šī lēmuma 6. vai 7. pantā paredzētās tiesības.

50

Šajā ziņā no Lēmuma Nr. 1/80 13. panta formulējuma izriet, ka tajā ir ietverta “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzula, ar kuru dalībvalstīm ir aizliegts ieviest jaunus ierobežojumus attiecībā uz darba ņēmēju – Turcijas pilsoņu – un viņu ģimenes locekļu, kuri to teritorijā likumīgi uzturas un strādā, piekļuves darbam nosacījumiem.

51

Kā izriet no pastāvīgās judikatūras, šai “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzulai ir tieša iedarbība (spriedums, 2003. gada 21. oktobris, Abatay u.c., C‑317/01 un C‑369/01, EU:C:2003:572, 58. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra) un tā ir piemērojama Turcijas pilsoņiem, kuriem vēl nav tiesību darba jomā un līdz ar to uzturēšanās tiesību saskaņā ar šī lēmuma 6. panta 1. punktu (spriedums, 2010. gada 29. aprīlis, Komisija/Nīderlande, C‑92/07, EU:C:2010:228, 45. punkts un tajā minētā judikatūra). Minētās “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzulas pastāvēšanas jēga izriet no apstākļa, ka dalībvalstis ir saglabājušas pilnvaras atļaut Turcijas pilsoņiem piekļūt to teritorijai un iegūt tur pirmo darbavietu, un tās mērķis ir panākt, lai valsts iestādes nepieņemtu noteikumus, kas varētu apdraudēt Lēmuma Nr. 1/80 mērķa – ieviest darba ņēmēju brīvu pārvietošanos – sasniegšanu, pat ja pirmajā posmā šīs pamatbrīvības pakāpeniskas īstenošanas aspektā jau pastāvošie valsts ierobežojumi attiecībā uz piekļuvi darbam var tikt saglabāti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2003. gada 21. oktobris, Abatay u.c., C‑317/01 un C‑369/01, EU:C:2003:572, 80. un 81. punkts).

52

Tomēr no pastāvīgās judikatūras arī izriet, ka šī pati “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzula vispārīgi aizliedz ieviest jebkādu jaunu valsts pasākumu, kura mērķis vai sekas būtu tādas, ka Turcijas pilsoņa iespēja izmantot darba ņēmēju brīvu pārvietošanos valsts teritorijā tiktu pakārtota nosacījumiem, kas ir ierobežojošāki par tiem, kuri bija piemērojami Lēmuma Nr. 1/80 attiecīgajā dalībvalstī spēkā stāšanās datumā (spriedumi, 2017. gada 29. marts, Tekdemir, C‑652/15, EU:C:2017:239, 25. punkts, kā arī 2021. gada 2. septembris, Udlændingenævnet, C‑379/20, EU:C:2021:660, 19. punkts un tajā minētā judikatūra).

53

Šāda attiecīgās “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzulas piemērošanas jomas plaša interpretācija ir pamatota, ņemot vērā Lēmuma Nr. 1/80 mērķi ieviest darba ņēmēju brīvu pārvietošanos. Proti, gan jauns ierobežojums, kas pastiprina Turcijas darba ņēmēja vai viņa ģimenes locekļu piekļuves pirmajai profesionālajai darbībai nosacījumus, gan arī ierobežojums, kas, tiklīdz šis darba ņēmējs vai viņa ģimenes loceklis iegūst tiesības darba jomā saskaņā ar šī lēmuma 6. vai 7. pantu, ierobežo viņa piekļuvi algotam darbam, ko garantē šīs tiesības, ir pretrunā minētā lēmuma mērķim īstenot šo darba ņēmēju brīvu pārvietošanos.

54

Protams, kā norādījusi iesniedzējtiesa, 2003. gada 21. oktobra sprieduma Abatay u.c. (C‑317/01 un C‑369/01, EU:C:2003:572) 81. punktā Tiesa ir uzskatījusi, ka Turcijas pilsonim, kas jau likumīgi veic darbu kādā dalībvalstī, vairs nav vajadzības būt aizsargātam ar “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzulu attiecībā uz piekļuvi darbam, jo tieši šāda piekļuve jau ir notikusi un ieinteresētajai personai attiecībā uz tās turpmāko karjeru uzņēmējā dalībvalstī ir tiesības, kuras tai tieši piešķir minētā lēmuma 6. pants.

55

Tomēr šis konstatējums nenozīmē, ka “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzulas piemērošana šādā gadījumā būtu izslēgta. Proti, pat ja Turcijas pilsonis un viņa ģimenes locekļi, kuriem ir piemērojams attiecīgi Lēmuma Nr. 1/80 6. un 7. pants, var atsaukties uz tiesībām, kas viņiem izriet no šīm tiesību normām, lai iebilstu pret izmantojamās pārvietošanās brīvības ierobežojumiem, turklāt viņiem nav jāpierāda, ka šie ierobežojumi ir jauni un tādējādi ir pretrunā minētajai “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzulai, tomēr šie abi gadījumi var sakrist.

56

Turklāt Tiesa 2003. gada 21. oktobra sprieduma Abatay u.c. (C‑317/01 un C‑369/01, EU:C:2003:572) 84. punktā ir precizējusi, ka Lēmuma Nr. 1/80 13. panta piemērošanas joma nav ierobežota tikai ar tiem Turcijas pilsoņiem, kas jau ir integrēti dalībvalsts darba tirgū. Līdz ar to ir jāuzskata, ka pēdējie minētie ietilpst šīs tiesību normas piemērošanas jomā.

57

Šajā lietā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka pamatlietu pamatā ir tas, ka Nīderlandes kompetentās iestādes ir atsaukušas ieinteresēto personu uzturēšanās tiesības, piemērojot sabiedriskās kārtības apsvērumu dēļ pieņemtos valsts tiesību aktus. Šie valsts tiesību akti, kuri ieviesti pēc Lēmuma Nr. 1/80 stāšanās spēkā Nīderlandes teritorijā, ļauj kompetentajām iestādēm atņemt uzturēšanās tiesības un izraidīt darba ņēmēju, kas ir Turcijas pilsonis, kurš šajā teritorijā likumīgi uzturas ilgāk nekā 20 gadus un kuram šī fakta dēļ ir tiesības, kas paredzētas šī lēmuma 6. panta 1. punkta trešajā ievilkumā vai 7. panta otrajā daļā, ja viņš rada pastāvošu, faktisku un pietiekami nopietnu apdraudējumu sabiedrības pamatinteresēm.

58

Šajā ziņā no judikatūras izriet, ka dalībvalsts pasākumi, kuru mērķis ir definēt Turcijas pilsoņu stāvokļa likumības kritērijus, pieņemot vai grozot tostarp šo pilsoņu uzturēšanās nosacījumus tās teritorijā, var tikt uzskatīti par jauniem ierobežojumiem Lēmuma Nr. 1/80 13. panta izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 7. novembris, Demir, C‑225/12, EU:C:2013:725, 38. un 39. punkts).

59

Līdz ar to valsts tiesiskais regulējums, kas ļauj atsaukt ieinteresēto personu uzturēšanās tiesības, kuras tām ir saskaņā ar Lēmuma Nr. 1/80 6. panta 1. punkta trešo ievilkumu un 7. panta otro daļu, ierobežo viņu tiesības uz brīvu pārvietošanos salīdzinājumā ar tām tiesībām uz brīvu pārvietošanos, kas viņām bija šī lēmuma spēkā stāšanās brīdī, un tādējādi ir jauns ierobežojums minētā lēmuma 13. panta izpratnē.

60

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Lēmuma Nr. 1/80 13. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka uz to var atsaukties Turcijas pilsoņi, kuriem ir šī lēmuma 6. vai 7. pantā paredzētās tiesības.

61

Ar otro un trešo jautājumu, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Lēmuma Nr. 1/80 14. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka Turcijas pilsoņi var atsaukties uz šī lēmuma 13. pantu, lai iebilstu pret to, ka viņiem tiek piemērots “jauns ierobežojums” šīs tiesību normas izpratnē, kas ļauj dalībvalsts kompetentajām valsts iestādēm izbeigt viņu uzturēšanās tiesības, pamatojoties uz to, ka viņi atbilstoši šo iestāžu viedoklim rada faktisku, pastāvošu un pietiekami nopietnu apdraudējumu sabiedrības pamatinteresēm. Apstiprinošas atbildes gadījumā iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai un kādos apstākļos šāds ierobežojums var tikai attaisnots, piemērojot minētā lēmuma 14. pantu.

62

Šajā ziņā jāatgādina, ka Lēmuma Nr. 1/80 14. panta 1. punktā dalībvalstīm ir paredzēta iespēja atkāpties no tādu šī lēmuma tiesību normu piemērošanas, ar kurām Turcijas darba ņēmējiem tiek piešķirtas noteiktas tiesības.

63

Proti, saskaņā ar 14. panta formulējumu Lēmuma Nr. 1/80 iedaļas attiecībā uz darba ņēmēju nodarbinātību un brīvu pārvietošanos noteikumu piemērošana var tikt ierobežota, pamatojoties uz sabiedriskās kārtības, valsts drošības un veselības aizsardzības apsvērumiem.

64

No tā izriet, ka pasākums, ar ko tiek pārkāpts Lēmuma Nr. 1/80 13. pantā paredzētais aizliegums pieņemt jebkādus jaunus valsts pasākumus – kuru mērķis vai sekas būtu pakļaut darba ņēmēju brīvas pārvietošanās valsts teritorijā izmantošanu no Turcijas pilsoņa puses stingrākiem nosacījumiem nekā tie, kas viņam bija piemērojami šī lēmuma spēkā stāšanās attiecībā uz attiecīgo dalībvalsti dienā, – var tikt pamatots ar minētā lēmuma 14. panta 1. punktā minētajiem sabiedriskās kārtības apsvērumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 2. septembris, Udlændingenævnet, C‑379/20, EU:C:2021:660, 22. un 23. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

65

Turklāt jānorāda, ka Turcijas pilsonis, kuram, piemērojot Lēmumu Nr. 1/80, ir uzturēšanās tiesības uzņēmējā dalībvalstī un kuram ir noteikts šāds ierobežojums sabiedriskās kārtības apsvērumu dēļ, var to apstrīdēt valsts tiesās, atsaucoties uz šī lēmuma 13. pantā ietverto aizliegumu noteikt “jaunus ierobežojumus” un minētā lēmuma 14. panta kļūdainu piemērošanu. Proti, no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka Turcijas pilsoņi, kuriem ir piemērojams Lēmuma Nr. 1/80 13. pants, var lietderīgi atsaukties uz šo pantu dalībvalstu tiesās, lai novērstu tam pretrunā esošo valsts tiesību normu piemērošanu (spriedums, 2009. gada 17. septembris, Sahin, C‑242/06, EU:C:2009:554, 62. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt Tiesa ir atzinusi, ka Turcijas pilsonis, kuram, piemērojot Lēmumu Nr. 1/80, ir uzturēšanās tiesības uzņēmējas dalībvalsts teritorijā, var lietderīgi atsaukties uz šī lēmuma 14. panta 1. punktu šīs dalībvalsts tiesās, lai novērstu šai tiesību normai pretēja valsts pasākuma piemērošanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 8. decembris, Ziebell, C‑371/08, EU:C:2011:809, 51. punkts).

66

Tomēr, tā kā Lēmuma Nr. 1/80 14. panta 1. punktā paredzētais izņēmums ir atkāpe no pamatbrīvības – darba ņēmēju brīvas pārvietošanās, tas ir jāsaprot šauri un dalībvalstis nevar vienpusēji noteikt tā apjomu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 8. decembris, Ziebell, C‑371/08, EU:C:2011:809, 81. punkts).

67

Šajā lietā iesniedzējtiesa jautā, kādos apstākļos tāds jauns “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzulai pretējs pasākums kā pamatlietā aplūkotais valsts pasākums var tikt uzskatīts par tādu, ko pamato sabiedriskās kārtības prasības. It īpaši tā vēlas noskaidrot, vai saistībā ar progresīvās skalas pastiprināšanu, ko šis valsts pasākums paredz izmaiņu sabiedrības uzskatos dēļ, ir pietiekami ņemta vērā jēdzienam “sabiedriskā kārtība” piemērojamā šaurā interpretācija un vai šī pastiprināšana ietilpst attiecīgās dalībvalsts rīcības brīvībā.

68

Šajā ziņā jāatgādina, ka, lai gan dalībvalstis atbilstoši savām konkrētās valsts vajadzībām, kas katrā dalībvalstī un laika posmā var atšķirties, ir tiesīgas noteikt sabiedriskās kārtības prasības, it īpaši kā attaisnojumu atkāpei no personu brīvas pārvietošanās principa (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 22. maijs, I, C‑348/09, EU:C:2012:300, 23. punkts), šīs rīcības brīvības izmantošana ir ierobežota vairākos aspektos.

69

Tātad no šī sprieduma 66. punkta izriet, ka sabiedriskās kārtības prasības ir jāinterpretē šauri.

70

Turklāt no judikatūras izriet, ka dalībvalstu veiktajiem pasākumiem, kuri ir uzskatāmi par šīm prasībām un uz kuriem attiecas Lēmuma Nr. 1/80 14. panta 1. punkts, ir jābūt piemērotiem, lai nodrošinātu izvirzītā sabiedriskās kārtības aizsardzības mērķa sasniegšanu, un tie nedrīkst pārsniegt to, kas nepieciešams tā sasniegšanai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 2. septembris, Udlændingenævnet, C‑379/20, EU:C:2021:660, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).

71

Attiecībā uz tāda Turcijas pilsoņa situāciju, kurš – tāpat kā ieinteresētās personas – vairāk nekā desmit gadus uzturas uzņēmējā dalībvalstī, Tiesa turklāt ir nospriedusi, ka atsauces sistēma Lēmuma Nr. 1/80 14. panta 1. punkta piemērošanai ir Direktīvas 2003/109 12. pants. No šīs atsauces sistēmas izriet, pirmkārt, ka attiecīgais pastāvīgais iedzīvotājs var tikt izraidīts tikai tad, ja viņš rada faktisku un pietiekami nopietnu apdraudējumu sabiedriskajai kārtībai vai valsts drošībai, otrkārt, ka lēmumu par izraidīšanu nedrīkst balstīt uz ekonomiskiem apsvērumiem un, treškārt, ka pirms šāda lēmuma pieņemšanas uzņēmējas dalībvalsts kompetentajām iestādēm ir jāņem vērā ieinteresētās personas uzturēšanās ilgums šīs valsts teritorijā, tās vecums, izraidīšanas sekas, kas rastos attiecīgajai personai un tās ģimenes locekļiem, kā arī šīs pēdējās saikne ar mītnes valsti vai saiknes trūkums ar izcelsmes valsti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 8. decembris, Ziebell, C‑371/08, EU:C:2011:809, 79. un 80. punkts).

72

Tādējādi Tiesa ir uzskatījusi, ka ar sabiedrisko kārtību vai valsts drošību pamatotie pasākumi var tikt noteikti tikai tad, ja valsts kompetentās iestādes, atsevišķi izvērtējot katru konkrēto gadījumu un šajā vērtējumā ievērojot gan samērīguma principu, gan ieinteresētās personas pamattiesības, it īpaši tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, konstatē, ka attiecīgās personas personiskā uzvedība rada pastāvošu, faktisku un pietiekami nopietnu apdraudējumu sabiedrības pamatinteresēm (spriedums, 2011. gada 8. decembris, Ziebell, C‑371/08, EU:C:2011:809, 82. punkts).

73

Tiesa ir precizējusi, ka, lai noteiktu šī apdraudējuma pastāvošo raksturu, ir jāņem vērā faktiskie apstākļi, kuri ir radušies pēc pēdējā kompetento iestāžu pieņemtā lēmuma un kuri var liecināt, ka attiecīgās personas uzvedības radītais attiecīgo pamatinterešu apdraudējums ir izbeidzies vai ievērojami samazinājies (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 8. decembris, Ziebell, C‑371/08, EU:C:2011:809, 84. punkts).

74

Ņemot vērā šos apstākļus, ir jāuzskata, ka šajā lietā progresīvās skalas pastiprināšana, kas pamatlietā aplūkojamajā valsts pasākumā ir paredzēta saistībā ar sabiedrisko kārtību, ietilpst Lēmuma Nr. 1/80 14. panta 1. punktā paredzētajā kompetento Nīderlandes iestāžu rīcības brīvībā. Turklāt atsauce uz izmaiņām sabiedrības uzskatos, kas izraisa šo jauno ierobežojumu, un fakts, ka šis jaunais ierobežojums kalpo sabiedriskās kārtības mērķim, var sekmēt tā attaisnošanu.

75

Tomēr vienīgi atsauce uz izmaiņām sabiedrības uzskatos un uz sabiedrisko kārtību balstītais pamatojums nav pietiekami, lai attaisnotu pamatlietā aplūkojamo valsts pasākumu, kas pieņemts saskaņā ar Lēmuma Nr. 1/80 14. panta 1. punktu. Proti, šiem pasākumiem ir jābūt arī piemērotiem, lai nodrošinātu izvirzītā sabiedriskās kārtības aizsardzības mērķa sasniegšanu, un tie nedrīkst pārsniegt to, kas nepieciešams šī mērķa sasniegšanai, un tas ir jāizvērtē iesniedzējtiesai. Šajā vērtējumā iesniedzējtiesai ir jāņem vērā ar Lēmumu Nr. 1/80 piešķirtās tiesības, tostarp tās, kas paredzētas šī lēmuma 6., 7. un 13. pantā. Turklāt iesniedzējtiesai būs jāizvērtē, vai šie pasākumi paredz iepriekšēju un individuālu attiecīgā darba ņēmēja – Turcijas pilsoņa – pašreizējās situācijas novērtējumu, kurā ir ievērots gan samērīguma princips, gan pēdējā minētā pamattiesības, kā izklāstīts šī sprieduma 71.–73. punktā.

76

Šajā lietā, lai noteiktu, vai pamatlietā aplūkotajā tiesiskajā regulējumā ir ievērotas šīs prasības, turpmākie apstākļi – neskarot pārbaudes, kas jāveic iesniedzējtiesai, – var būt atbilstošas norādes. Pirmkārt, automātiskuma neesamība starp soda uzlikšanu un uzturēšanās tiesību, kas attiecīgai personai ir piešķirtas ar Lēmumu Nr. 1/80, atņemšanu, kā arī šīs personas izraidīšanu no Nīderlandes teritorijas. Otrkārt, tas, ka kompetentajām iestādēm, kas paredz pieņemt šādu lēmumu par tiesību atņemšanu, ir jāņem vērā attiecīgās personas uzturēšanās ilgums Nīderlandē, tās vecums, veselības stāvoklis, ģimenes un ekonomiskais stāvoklis, sociālā un kulturālā integrācija šajā dalībvalstī un tas, cik stipras saiknes viņu vieno ar izcelsmes valsti, un tām galu galā ir jāsamēro, no vienas puses, soda, kas attiecīgajai personai ir uzlikts, lai sodītu par šīs personas izdarīto pārkāpumu, bardzība un, no otras puses, pēdējās minētās uzturēšanās ilgums. Treškārt, tas, ka šīm iestādēm, lai pieņemtu šādu lēmumu, ir jāņem vērā ne tikai apstāklis, ka šī persona ir vai nav atkārtoti izdarījusi pārkāpumus vairāku gadu garumā, bet arī citi apstākļi, piemēram, tas, ka minētā persona pēc notiesāšanas ir uzlabojusi savu uzvedību, it īpaši – paužot nožēlu, pārtraucot narkotisko vielu lietošanu vai uzsākot mācības, vai – tieši pretēji – šī pati persona noliedz faktus, par kuriem tā ir notiesāta, vai tos relativizē.

77

Tādējādi uz otro un trešo jautājumu ir jāatbild, ka Lēmuma Nr. 1/80 14. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka Turcijas pilsoņi, kas saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts kompetento valsts iestāžu viedokli rada faktisku, pastāvošu un pietiekami nopietnu apdraudējumu sabiedrības interesēm, var atsaukties uz šī lēmuma 13. pantu, lai iebilstu pret to, ka viņiem tiek piemērots “jauns ierobežojums” šīs tiesību normas izpratnē, kas ļauj šīm iestādēm izbeigt viņu uzturēšanās tiesības sabiedriskās kārtības apsvērumu dēļ. Šādu ierobežojumu var attaisnot, piemērojot minētā lēmuma 14. pantu, ciktāl tas piemērots, lai nodrošinātu izvirzītā sabiedriskās kārtības aizsardzības mērķa sasniegšanu, un nepārsniedz to, kas nepieciešams tā sasniegšanai.

78

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež: