–

IRnova AB vārdā – P. Kenamets un F. Lüning, jur. kand.,

–

FLIR Systems AB vārdā – J. Melander un O. Törngren, advokāti,

–

Eiropas Komisijas vārdā – M. Gustafsson un S. Noë, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2012, L 351, 1. lpp., turpmāk tekstā – “Briseles Ia regula”) 24. panta 4. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp IRnova AB un FLIR Systems AB par personas noteikšanu, kas uzskatāma par tiesību uz izgudrojumiem, uz kuriem attiecas trešajās valstīs iesniegtie patenta pieteikumi un piešķirtie patenti, īpašnieku.

3

Briseles Ia regulas 34. apsvērumā ir noteikts:

“Būtu jānodrošina nepārtrauktība starp 1968. gada [27. septembra Konvenciju par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās (OV 1972, L 299, 32. lpp.)], [Padomes] Regulu (EK) Nr. 44/2001 [(2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.)] un šo regulu, un tālab būtu jānosaka pārejas noteikumi. Šī pati nepārtrauktības vajadzība attiecas uz [1968. gada 27. septembra Konvenciju par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās] un regulu, kas to aizstāj, interpretāciju Eiropas Savienības Tiesā.”

4

Šīs regulas 1. pantā ir paredzēts:

“1.   Šo regulu piemēro civillietās un komerclietās neatkarīgi no tiesas iestādes būtības. Tā neattiecas jo īpaši uz nodokļu, muitas vai administratīvajām lietām vai uz valsts atbildību par darbību un bezdarbību, īstenojot valsts varu (acta iure imperii).

2.   Šo regulu nepiemēro attiecībā uz:

5

Minētās regulas II nodaļā “Jurisdikcija” ir desmit iedaļas. Šīs pašas regulas 4. panta, kas ietverts šīs II nodaļas 1. iedaļā “Vispārīgi noteikumi”, 1. punktā ir paredzēts:

“Saskaņā ar šo regulu personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt minētās dalībvalsts tiesā neatkarīgi no viņu pilsonības.”

6

Saskaņā ar Briseles Ia regulas 24. pantu, kas ietilpst II nodaļas 6. iedaļā “Izņēmuma jurisdikcija”:

“Šādām dalībvalsts tiesām ir izņēmuma jurisdikcija neatkarīgi no pušu domicila:

[..]

[..].”

7

Patentlagen (1967:837) [Likums par patentiem (1967:837)] 17. pantā ir noteikts:

“Ja kāds patentu valdē apgalvo, ka viņam pieder likumīgās tiesības uz izgudrojumu, un ja pastāv šaubas, patentu valde var noteikt prasītājam konkrētu laiku, lai izmantotu tiesību aizsardzības līdzekļus, bet, ja tas netiek izdarīts, sūdzību nevar ņemt vērā patenta pieteikuma turpmākajā izskatīšanā.

Ja tiesā tiek izskatīts strīds par likumīgām tiesībām uz izgudrojumu, patenta pieteikumu var apturēt līdz brīdim, kad šo strīdu galīgi izspriež tiesa.”

8

Šī likuma 18. pantā ir paredzēts:

“Ja kāds var pierādīt patentu valdei, ka likumīgās tiesības uz izgudrojumu pieder viņam, minētā valde pēc viņa pieprasījuma pārreģistrē pieteikumu uz viņa vārda. Tam, kam par labu tiek veikt pārreģistrācija, ir jāmaksā jauna reģistrācijas nodeva.

Ja pieteikums par pieteikuma pārreģistrāciju ir iesniegts, pieteikumu izskatīšanu nevar izbeigt, to noraidīt vai apmierināt, pirms attiecībā uz šo pieteikumu ir pieņemts galīgs lēmums.”

9

Saskaņā ar minētā likuma 53. panta pirmo daļu:

“Ja patents ir piešķirts citai personai, nevis tai, kurai uz to bija tiesības saskaņā ar 1. panta noteikumiem, tiesa, ja šī persona ceļ prasību šajā nolūkā, tai nodod patentu. Ir piemērojami 52. panta sestās daļas noteikumi par termiņu prasības celšanai.

[..]”

10

Šī paša likuma 65. panta pirmajā daļā ir noteikts:

“Patent‑och marknadsdomstolen [Patentu un komerclietu tiesa, Zviedrija] ir kompetentā tiesa jautājumos, kas minēti šajā likumā. Tas pats attiecas uz likumīgām tiesībām uz izgudrojumu, kas ir patenta pieteikuma priekšmets.

[..]”

11

Lagen (1978:152) om svensk domstols behörighet i vissa mål på patenträttens område m.m. [Likums (1978:152) par Zviedrijas tiesu piekritību noteiktās lietās patentu tiesību jomā] ir pamatots uz 1973. gada 5. oktobra Protokolu par jurisdikciju un lēmumu atzīšanu attiecībā uz tiesībām piešķirt Eiropas patentus (Protokols par atzīšanu), kas pievienots Konvencijai par Eiropas patentu piešķiršanu, kas parakstīta Minhenē 1973. gada 5. oktobrī.

12

Šī likuma 1. pantā ir paredzēts:

“Attiecībā uz prasībām, kas celtas pret Eiropas patenta pieteikuma īpašnieku, lai Zviedrijā vai citā līgumslēdzējā valstī, kurai ir saistošs 1973. gada 5. oktobra Eiropas Patentu konvencijai pievienotais Protokols par atzīšanu, īstenotu tiesības uz izgudrojumu, kas ir attiecīgā patenta pieteikuma priekšmets, piemēro 2. līdz 6. pantu un 8. pantu. Šādā gadījumā jēdziens “līgumslēdzēja valsts” attiecas uz valsti, kurai minētais protokols ir saistošs.”

13

Saskaņā ar šī likuma 2. pantu:

“1. pantā minētās prasības var celt Zviedrijas tiesās:

14

IRnova un FLIR Systems, kas darbojas infrasarkano tehnoloģiju nozarē, ir sabiedrības, kuru juridiskā adrese ir Zviedrijā. Agrāk tām ir bijušas komerciālas attiecības.

15

2019. gada 13. decembrīIRnova iesniedza prasību Patent‑och marknadsdomstolen (Patentu un komerclietu tiesa), cita starpā lūdzot atzīt, ka tā var atsaukties uz likumīgām tiesībām uz izgudrojumiem, uz kuriem attiecas starptautiskie patenta pieteikumi, kas vēlāk tika papildināti ar Eiropas, ASV un Ķīnas patenta pieteikumiem, kurus FLIR iesniedza 2015. un 2016. gadā, kā arī ASV patentiem, kas tika piešķirti FLIR, pamatojoties uz pēdējiem minētajiem pieteikumiem.

16

Pamatojot šo prasību, IRnova būtībā apgalvoja, ka šos izgudrojumus ir radījis viens no tās darbiniekiem, tāpēc viņš ir jāuzskata par to izgudrotāju vai vismaz par līdzizgudrotāju. Līdz ar to IRnova apgalvoja, ka, būdama darba devēja un tātad izgudrotāja tiesību pārņēmēja statusā, tā ir jāuzskata par minēto izgudrojumu īpašnieci. Tomēr FLIR, neiegūstot šos pēdējās minētos izgudrojumus vai neesot tiesīga to darīt citādā veidā, iepriekšējā punktā minētos lūgumus esot iesniegusi savā vārdā.

17

Patent‑och marknadsdomstolen (Patentu un komerclietu tiesa) atzina savu jurisdikciju izskatīt IRnova prasību attiecībā uz Eiropas patentu pieteikumos minētajiem izgudrojumiem. Tomēr Tiesa paziņoja, ka tai nav jurisdikcijas izskatīt prasību, kas attiecas uz tās apgalvotajām tiesībām uz izgudrojumiem, uz kuriem attiecas FLIR iesniegtie Ķīnas un ASV patentu pieteikumi un FLIR piešķirtie ASV patenti, pamatojoties uz to, ka prasība, kas attiecas uz pēdējo minēto izgudrojumu izgudrotāja noteikšanu, ir būtībā saistīta ar patentu reģistrāciju un spēkā esamību. Ņemot vērā šo saikni, attiecīgais strīds ietilpst Briseles Ia regulas 24. panta 4. punkta piemērošanas jomā, tāpēc Zviedrijas tiesām neesot jurisdikcijas to izskatīt.

18

IRnova pārsūdzēja šo lēmumu par jurisdikcijas neesamību iesniedzējtiesā Svea hovrätt (Svea apelācijas tiesa ar sēdekli Stokholmā, Zviedrija).

19

Pēc šīs tiesas domām, izskatāmais strīds ietilpst Briseles Ia regulas piemērošanas jomā, jo tā mērķis ir konstatēt likumīgu tiesību uz izgudrojumu esamību, un tādējādi tam ir civiltiesisks un komerciāls raksturs. Tomēr minētā tiesa šaubās par Zviedrijas tiesu jurisdikciju izskatīt strīdu, kura mērķis ir konstatēt tiesību uz izgudrojumu esamību, kas izriet no apgalvotā izgudrotāja vai līdzizgudrotāja statusa. Tā uzskata, ka šīs regulas 24. panta 4. punktā “attiecībā uz tādu patentu [..] reģistrāciju vai spēkā esamību” ir paredzēta izņēmuma jurisdikcija tās dalībvalsts tiesām, kuras teritorijā ir pieteikta vai veikta reģistrācija. Šī izņēmuma jurisdikcija ir pamatota ar to, ka, no vienas puses, šīs tiesas ir vispiemērotākās izskatīt lietas, kurās strīds attiecas uz patenta spēkā esamību vai tā deponēšanas vai reģistrācijas esamību, un, no otras puses, ka patentu piešķiršana nozīmē valsts pārvaldes iejaukšanos, kas norāda, ka patenta piešķiršana ir valsts suverenitātes īstenošana. Tomēr, lai gan no Tiesas judikatūras izriet, ka strīds tikai par to, kas ir patenta tiesību īpašnieks, neietilpst šajā izņēmuma jurisdikcijā, šī judikatūra nesniedz tiešus norādījumus par 24. panta 4. punkta piemērojamību šajā lietā.

20

Šajā gadījumā, pēc iesniedzējtiesas domām, esot iespējams uzskatīt, ka tajā izskatāmajam strīdam ir saikne ar patenta reģistrāciju vai spēkā esamību šīs tiesību normas izpratnē. Lai identificētu patenta pieteikumos vai attiecīgajos patentos minēto izgudrojumu tiesību īpašnieku, šīs tiesas ieskatā esot jānosaka šo izgudrojumu izgudrotājs. Šāda pārbaude nozīmētu patenta pretenziju interpretāciju, kā arī analīzi par minētajiem izgudrojumiem norādīto dažādo izgudrotāju attiecīgo ieguldījumu. Tādējādi, nosakot tiesību uz izgudrojumu īpašnieku, saskaņā ar patentu materiālajām tiesībām varētu novērtēt, kura ieguldījuma rezultātā izstrādes darbā sasniegta novitāte vai izgudrojuma līmenis, un rastos jautājumi par aizsardzības apjomu saskaņā ar reģistrācijas valsts patentu tiesībām. Turklāt tas, ka patenta pieteikuma iesniedzējam nav tiesību iesniegt patenta pieteikumu, esot spēkā neesamības pamats.

21

Šādos apstākļos Svea hovrätt (Svea apelācijas tiesa ar sēdekli Stokholmā) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai prasība, kas pamatota ar apgalvoto izgudrotāja vai līdzizgudrotāja statusu un ar kuru tiek lūgts konstatēt, ka pastāv likumīgas tiesības uz izgudrojumu, uz kuru attiecas valsts patenta pieteikumi un trešajā valstī reģistrēti patenti, ietilpst izņēmuma jurisdikcijā, kas paredzēta [Briseles Ia regulas] 24. panta 4. punktā?”

22

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ar LESD 267. pantu iedibinātās sadarbības starp valstu tiesām un Tiesu procedūras ietvaros tai ir jāsniedz valsts tiesai noderīga atbilde, kas ļautu izlemt tās izskatīšanā esošo strīdu. Šajā nolūkā Tiesai vajadzības gadījumā ir jāpārformulē tai iesniegtie jautājumi (spriedums, 2022. gada 26. aprīlis, Landespolizeidirektion Steiermark (Robežkontroles pie iekšējām robežām maksimālais ilgums), C‑368/20 un C‑369/20, EU:C:2022:298, 50. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

23

Šajā lietā, lai gan prejudiciālais jautājums attiecas uz jurisdikciju izskatīt strīdu par likumīgu tiesību uz izgudrojumiem, uz kuriem attiecas valsts patenta pieteikumi un trešā valstī reģistrēti patenti, pastāvēšanu, no šā sprieduma 17. un 18. punktā izklāstītā izriet, ka iesniedzējtiesai iesniegtā prasība attiecas tikai uz Zviedrijas tiesu jurisdikciju izskatīt strīdu par likumīgu tiesību uz izgudrojumiem, uz kuriem attiecas Ķīnas un ASV patenta pieteikumi, kā arī ASV patenti, pastāvēšanu.

24

Šādos apstākļos tās jautājums būtībā ir par to, vai Briseles Ia regulas 24. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ir piemērojams strīdam, kura mērķis ir noteikt, vai persona ir tiesību īpašnieks uz izgudrojumiem, uz kuriem attiecas trešās valstīs iesniegti patenta pieteikumi un piešķirti patenti, saistībā ar prasību, kuras pamatā ir apgalvots izgudrotāja vai līdzizgudrotāja statuss.

25

Lai atbildētu uz šo jautājumu, pirmkārt, ir jānosaka, vai tiesiskā situācija ar pārrobežu elementu, kas atrodas tādas trešās valsts teritorijā kā pamatlietā, ietilpst Briseles Ia regulas piemērošanas jomā.

26

Strīds pamatlietā ir radies starp divām sabiedrībām, kuru juridiskā adrese ir vienā un tajā pašā dalībvalstī, un tā mērķis ir noteikt īpašnieku tiesībām, kas arī ir radušās Zviedrijā, proti, tiesībām uz izgudrojumiem, uz kuriem attiecas iesniegtie patenta pieteikumi un piešķirtie patenti, par kuriem ir runa pamatlietā. Vienīgais pārrobežu elements šajā strīdā ir tas, ka tas cita starpā attiecas uz patentu pieteikumiem, kas iesniegti un patenti piešķirti trešās valstīs, proti, Ķīnā un Amerikas Savienotajās Valstīs. Šis pārrobežu elements tomēr neatrodas dalībvalsts teritorijā.

27

Šajā ziņā jāatgādina, ka Tiesa jau ir nospriedusi, ka 1968. gada 27. septembra Konvencijā par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās (turpmāk tekstā – “Briseles konvencija”) paredzēto jurisdikcijas noteikumu piemērošana pati par sevi prasa, lai pastāvētu pārrobežu elements (spriedums, 2005. gada 1. marts, Owusu, C‑281/02, EU:C:2005:120, 25. punkts).

28

Lai gan šis elements visbiežāk izriet no atbildētāja domicila, taču tas var izrietēt arī no strīda priekšmeta. Šajā ziņā Tiesa uzskatīja, ka attiecīgo tiesisko attiecību starptautiskais raksturs ne vienmēr izriet no vairāku līgumslēdzēju valstu iesaistīšanās strīda būtības vai strīdā iesaistīto pušu attiecīgās domicila dēļ. Līgumslēdzējas valsts un trešās valsts iesaistīšana, piemēram, sakarā ar prasītāja un atbildētāja domicilu pirmajā valstī un attiecīgajiem notikumiem otrajā valstī, arī var piešķirt starptautisku raksturu attiecīgajām tiesiskajām attiecībām, jo šāda situācija līgumslēdzējā valstī var radīt jautājumus, kas saistīti ar tiesu jurisdikcijas noteikšanu starptautiskā kārtībā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2005. gada 1. marts, Owusu, C‑281/02, EU:C:2005:120, 26. punkts).

29

Turklāt, kā izriet no Briseles Ia regulas 34. apsvēruma, interpretācija, ko Tiesa sniegusi attiecībā uz šīs konvencijas tiesību normām un Regulas Nr. 44/2001 (turpmāk tekstā – “Briseles I regula”), kas to aizstāja, tiesību normām, ir piemērojama arī Briseles Ia regulas, kas pati aizstāja Briseles I regulu, tiesību normām, ja šīs tiesību normas var raksturot kā “līdzvērtīgas” (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2019. gada 10. jūlijs, Reitbauer u.c., C‑722/17, EU:C:2019:577, 36. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2021. gada 12. maijs, Vereniging van Effectenbezitters, C‑709/19, EU:C:2021:377, 23. punkts). Šī nepārtrauktība ir jānodrošina arī attiecībā uz šajos tiesību instrumentos paredzēto jurisdikcijas noteikumu piemērošanas jomas noteikšanu.

30

Šādā situācijā ir arī jākonstatē, ka, ciktāl strīds pamatlietā starp divām privātpersonām attiecas uz likumīgu tiesību uz izgudrojumiem esamību, šis strīds ietilpst “civillietu un komerclietu” jomā Briseles Ia regulas 1. panta 1. punkta izpratnē. Turklāt minētais strīds neattiecas uz jautājumiem, kas izslēgti no šīs regulas piemērošanas jomas, kas minētas tās 1. panta 2. punktā.

31

No iepriekš minētā izriet, ka tāda tiesiskā situācija kā pamatlietā aplūkotā, kurai ir pārrobežu elements, kas atrodas trešās valsts teritorijā, ietilpst Briseles Ia regulas piemērošanas jomā.

32

Otrkārt, ir jāpārbauda, vai Briseles Ia regulas 24. panta 4. punkts ir piemērojams tādam strīdam, kāds ir pamatlietā, lai saistībā ar prasību, kas pamatota ar apgalvoto izgudrotāja vai līdzizgudrotāja statusu, noteiktu, vai personai pieder tiesības uz izgudrojumiem, uz kuriem attiecas trešās valstīs iesniegtie patenta pieteikumi un piešķirtie patenti.

33

Saskaņā ar šo tiesību normu, neatkarīgi no pušu pastāvīgās dzīvesvietas, jurisdikcija attiecībā uz tādu patentu, preču zīmju, dizainparaugu vai citu līdzīgu tiesību, kuru rezultātā notiek deponēšana vai reģistrācija, reģistrāciju vai spēkā esamību, ir tās dalībvalsts tiesām, kuras teritorijā deponēšana vai reģistrācija ir pieteikta, veikta vai kurā to uzskata par veiktu saskaņā ar kāda Savienības instrumenta vai starptautiskas konvencijas noteikumiem.

34

Šajā sakarā, pirmām kārtām, ir jānorāda, ka no šīs tiesību normas formulējuma skaidri izriet, ka izņēmuma jurisdikcija lietās, kas saistītas ar patentu reģistrāciju vai spēkā esamību, ir piešķirta tikai tās dalībvalsts tiesām, kuras teritorijā ir iesniegts vai uzskatāms par iesniegtu patenta pieteikums vai reģistrēts patents.

35

Šajā gadījumā, kā jau tika norādīts šī sprieduma 26. punktā, pamatlietā aplūkotie patenta pieteikumi iesniegti un attiecīgie patenti izsniegti nevis dalībvalstī, bet gan trešajās valstīs, proti, Amerikas Savienotajās Valstīs un Ķīnā. Tā kā Briseles Ia regulas 24. panta 4. punktā šāda situācija nav paredzēta, šo tiesību normu nevar uzskatīt par piemērojamu pamatlietā.

36

Otrām kārtām, jebkurā gadījumā tāds strīds kā pamatlietā nav strīds “par patentu reģistrāciju vai spēkā esamību” Briseles Ia regulas 24. panta 4. punkta izpratnē, tādējādi saskaņā ar šajā tiesību normā izvirzīto mērķi tas nav jādeleģē tiesām, kuras materiāli un tiesiski atrodas tuvu reģistram, jo šīs tiesas ir vispiemērotākās izskatīt lietas, kurās tiek apstrīdēta attiecīgā tiesību akta spēkā esamība vai pat pati tā iesniegšanas vai reģistrācijas esamība (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 5. oktobris, Hanssen Beleggingen, C‑341/16, EU:C:2017:738, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

37

Tā kā 24. panta 4. punktā būtībā ir pārņemts Briseles I regulas 22. panta 4. punkta saturs, kas pats par sevi atspoguļo Briseles konvencijas 16. panta 4. punkta sistēmu, ir lietderīgi, kā jau norādīts šā sprieduma 29. punktā, nodrošināt šo noteikumu interpretācijas nepārtrauktību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 5. oktobris, Hanssen Beleggingen, C‑341/16, EU:C:2017:738, 30. punkts).

38

Taču no pastāvīgās judikatūras izriet, ka lietu “attiecībā uz patentu reģistrācija vai spēkā esamību” jēdziens, kas norādīts minētajās tiesību normās, ir autonoms jēdziens, kas vienveidīgi jāpiemēro visās dalībvalstīs (spriedumi, 1983. gada 15. novembris, Duijnstee, 288/82, EU:C:1983:326, 19. punkts; 2006. gada 13. jūlijs, GAT, C‑4/03, EU:C:2006:457, 14. punkts, kā arī 2017. gada 5. oktobris, Hanssen Beleggingen, C‑341/16, EU:C:2017:738, 31. punkts).

39

Šo jēdzienu nedrīkst interpretēt plašākā nozīmē, nekā to prasa tā mērķis, jo Briseles Ia regulas 24. panta 4. punkta sekas būtu tādas, ka pusēm tiek liegta tiesas izvēle, kas citādi tām piederētu, un noteiktos gadījumos tās tiktu nodotas tiesai, kas nav nevienas no pusēm domicila tiesa (šajā nozīmē skat. saistībā ar Briseles konvencijas 16. panta 4. punktu, kā arī Briseles I regulas 22. panta 4. punktu spriedumus, 1992. gada 26. marts, Reichert un Kockler, C‑261/90, EU:C:1992:149, 25. punkts, kā arī 2017. gada 5. oktobris, Hanssen Beleggingen, C‑341/16, EU:C:2017:738, 32. punkts un tajā minētā judikatūra). Līdz ar to konkrētā jurisdikcijas norma ir jāinterpretē šauri (spriedums, 2019. gada 10. jūlijs, Reitbauer u.c., C‑722/17, EU:C:2019:577, 38. punkts).

40

Tādējādi Tiesa norādīja, ka strīdi “par patentu reģistrāciju vai spēkā esamību” Briseles Ia regulas 24. panta 4. punkta izpratnē ir uzskatāmi par strīdiem, kas attiecas uz patentu reģistrāciju vai spēkā esamību; strīdi, kuros ekskluzīvas jurisdikcijas piešķiršana tās dalībvalsts tiesām, kurā patents piešķirts, ir pamatota ar to, ka šīs tiesas ir vispiemērotākās izskatīt lietas par patenta spēkā esamību vai izbeigšanos, par tā deponēšanas vai reģistrācijas esamību vai par prioritātes tiesību izmantošanu saskaņā ar agrāku deponēšanu. Turpretim, ja strīds neattiecas uz patenta spēkā esamību vai tā deponēšanas vai reģistrācijas esamību, šis strīds neietilpst šā noteikuma piemērošanas jomā (spriedumi, 1983. gada 15. novembra, Duijnstee, 288/82, EU:C:1983:326, 24. un 25. punkts; 2006. gada 13. jūlijs, GAT, C‑4/03, EU:C:2006:457, 15. un 16. punkts, kā arī 2017. gada 5. oktobris, Hanssen Beleggingen, C‑341/16, EU:C:2017:738, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

41

Šajā kontekstā Tiesa ir nospriedusi, ka šajā tiesību normā paredzētais izņēmuma jurisdikcijas noteikums nav piemērojams strīdam, kas attiecas tikai uz jautājumu par to, kas ir patenta tiesību īpašnieks, vai strīdam, kura mērķis ir noteikt, vai persona ir pamatoti ierakstīta reģistrā kā preču zīmes īpašnieks (spriedumi, 1983. gada 15. novembris, Duijnstee, 288/82, EU:C:1983:326, 26. punkts, un 2017. gada 5. oktobris, Hanssen Beleggingen, C‑341/16, EU:C:2017:738, 35.–37. un 43. punkts). Šajā ziņā Tiesa ir precizējusi, ka jautājumam par to, kādam personiskajam īpašumam pieder intelektuālā īpašuma tiesības, parasti nav ne materiālas, ne juridiskas saiknes ar šo tiesību reģistrācijas vietu (spriedums, 2017. gada 5. oktobris, Hanssen Beleggingen, C‑341/16, EU:C:2017:738, 37. punkts).

42

Šajā lietā strīds pamatlietā nav par patenta pieteikuma deponēšanas esamību vai patenta piešķiršanu, par patenta spēkā esamību vai izbeigšanos, kā arī par prioritātes tiesību izmantošanu saskaņā ar agrāku deponēšanu, bet gan par to, vai FLIR ir jāuzskata par attiecīgo izgudrojumu vai to daļas tiesību īpašnieku.

43

Proti, ir jākonstatē, pirmkārt, ka jautājums, kam pieder attiecīgie izgudrojumi, kas ietver jautājumu par to, kurš ir izgudrotājs, attiecas nevis uz intelektuālā īpašuma tiesību pieteikumu vai pašām šīm tiesībām, bet gan uz to priekšmetu. Ja Tiesa ir uzskatījusi, kā norādīts šā sprieduma 41. punktā, ka jautājumam par to, uz kuru personisko īpašumu attiecas intelektuālā īpašuma tiesības, parasti nav materiālas vai juridiskas saistības ar šo tiesību reģistrācijas vietu, kas pamatotu Briseles Ia regulas 24. panta 4. punktā paredzētās izņēmuma jurisdikcijas noteikuma piemērošanu, šis apsvērums ir piemērojams vismaz arī tad, ja šis jautājums attiecas tikai uz šo tiesību priekšmetu, proti, izgudrojumu.

44

Otrkārt, ir jānorāda, ka izgudrotāja noteikšana, kas ir vienīgais pamatlietas priekšmets, ir iepriekšējs jautājums, kas tātad atšķiras no jautājuma par patenta pieteikuma iesniegšanu vai tā piešķiršanu.

45

Tā arī neattiecas uz šādas iesniegšanas spēkā esamību, jo tās mērķis ir vienīgi noteikt tiesības uz pašiem attiecīgajiem izgudrojumiem. Tātad tam, kā to norāda iesniedzējtiesa, ka tiesību uz izgudrojumu neesamība var būt pamats šī pieteikuma atzīšanai par spēkā neesošu, nav nozīmes attiecībā uz jurisdikciju izskatīt strīdus par izgudrotāja statusu.

46

Treškārt, sākotnējais jautājums par izgudrotāja identifikāciju arī atšķiras no jautājuma par attiecīgā izsniegtā patenta spēkā esamību, jo pēdējais minētais nav pamatlietas priekšmets. Pat ja šī identifikācija, kā norāda iesniedzējtiesa, ietvertu strīdīgā patenta pieteikuma vai patenta pretenziju pārbaudi, lai noteiktu katra sadarbības partnera ieguldījumu attiecīgā izgudrojuma radīšanā, šī pārbaude nebūtu saistīta ar šī izgudrojuma patentspēju.

47

Turklāt tas, ka attiecīgā patenta vai patenta pieteikuma pretenziju pārbaude var būt jāveic, ņemot vērā tās valsts materiālās patentu tiesības, kurā šis pieteikums iesniegts vai kurā šis patents piešķirts, neprasa piemērot Briseles Ia regulas 24. panta 4. punktā paredzēto izņēmuma jurisdikcijas noteikumu.

48

Šajā ziņā pietiek norādīt, ka strīdā par patenta pārkāpumu ir jāveic arī ar šo patentu piešķirtās aizsardzības apjoma padziļināta analīze, ņemot vērā tās valsts patentu tiesības, kuras teritorijā šis patents ir piešķirts. Tiesa jau ir nospriedusi, ka, ja nav nepieciešamā materiālā vai juridiskā tuvuma attiecīgās intelektuālā īpašuma tiesību reģistrācijas vietai, šāds strīds neietilpst šīs dalībvalsts tiesu izņēmuma jurisdikcijā, bet saskaņā ar Briseles Ia regulas 4. panta 1. punktu – tās dalībvalsts tiesu vispārējā jurisdikcijā, kurā ir atbildētāja domicils (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1983. gada 15. novembris, Duijnstee, 288/82, EU:C:1983:326, 23. punkts, un 2006. gada 13. jūlijs, GAT, C‑4/03, EU:C:2006:457, 16. punkts).

49

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka Briseles Ia regulas 24. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nav piemērojams tiesvedībā, kuras mērķis ir, pamatojoties uz apgalvoto izgudrotāja vai līdzizgudrotāja statusu, noteikt, vai persona ir tiesību uz izgudrojumiem, uz kuriem attiecas trešajās valstīs iesniegtie patenta pieteikumi un patenti, īpašniece.

50

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (devītā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 24. panta 4. punkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka

tas nav piemērojams tiesvedībā, kuras mērķis ir, pamatojoties uz apgalvoto izgudrotāja vai līdzizgudrotāja statusu, noteikt, vai persona ir tiesību uz izgudrojumiem, uz kuriem attiecas trešās valstīs iesniegtie patenta pieteikumi un piešķirtie patenti, īpašniece.