TIESAS SPRIEDUMS (devītā palāta)

2022. gada 22. septembrī ( *1 )

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Negodīgi noteikumi patērētāju līgumos – Direktīva 93/13/EEK – Negodīga komercprakse attiecībā pret patērētājiem – Efektivitātes princips – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants – Saīsinātā tiesāšanās procedūra par advokāta honorāru samaksu – To noteikumu iespējami negodīgais raksturs, kurus ietver vienošanās par honorāru – Valsts tiesiskais regulējums, kurā nav paredzēta iespēja tiesai veikt pārbaudi – 4. panta 2. punkts – Izņēmuma tvērums – Direktīva 2005/29/EK – 7. pants – Maldinoša komercprakse – Līgums, kurš noslēgts starp advokātu un viņa klientu un kurā klientam ir aizliegts bez advokāta ziņas vai pretēji viņa ieteikumam atteikties no prasības, pretējā gadījumā paredzot finansiālu sankciju

Lietā C‑335/21

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Juzgado de Primera Instancia no 10 bis de Sevilla (Seviljas pirmās instance tiesa Nr. 10 bis, Spānija) iesniedza ar 2021. gada 24. maija lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2021. gada 27. maijā, tiesvedībā

Vicente

pret

Delia,

TIESA (devītā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs S. Rodins [SRodin], tiesneši Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot] un O. Spinjana‑Matei [OSpineanu‑Matei] (referente),

ģenerāladvokāts: P. Pikamēe [P. Pikamäe],

sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

Spānijas valdības vārdā – IHerranz Elizalde, pārstāvis,

Eiropas Komisijas vārdā – JBaquero Cruz un NRuiz García, pārstāvji,

ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantu, Padomes Direktīvu 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV 1993, L 95, 29. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/83/ES (2011. gada 25. oktobris) (OV 2011, L 304, 64. lpp.) (turpmāk tekstā – “Direktīva 93/13”), un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/29/EK (2005. gada 11. maijs), kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (“Negodīgas komercprakses direktīva”) (OV 2005, L 149, 22. lpp.).

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp advokātu Vicente un viņa klienti Delia kundzi pēc tam, kad netika samaksāts pieprasītais honorārs par viņai sniegtajiem juridiskajiem pakalpojumiem.

Atbilstošās tiesību normas

Savienības tiesības

Direktīva 93/13

3

Direktīvas 93/13 divdesmit pirmajā un divdesmit ceturtajā apsvērumā ir noteikts šādi:

“tā kā dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka negodīgus noteikumus neizmanto līgumos, ko pārdevējs vai piegādātājs slēdz ar patērētāju [..];

[..]

tā kā dalībvalstu tiesām un administratīvām iestādēm jābūt to rīcībā adekvātiem un efektīviem līdzekļiem, lai novērstu tālāku negodīgu noteikumu piemērošanu patērētāju līgumos [..]”.

4

Šīs direktīvas 3. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Līguma noteikumu, par kuru nebija atsevišķas apspriešanās, uzskata par negodīgu, ja, pretēji prasībai pēc godprātības, tas rada ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma, un tas notiek par sliktu patērētājam.”

5

Minētās direktīvas 4. pantā ir noteikts:

“1.   Neskarot 7. pantu, līguma noteikuma negodīgumu novērtē, ņemot vērā preču vai pakalpojumu raksturu, attiecībā uz ko līgums noslēgts, un atsaucoties uz visiem apstākļiem līguma slēgšanas brīdī, kas ar to bijuši saistīti, kā arī visiem pārējiem līguma noteikumiem vai citu līgumu, no kā tas ir atkarīgs.

2.   Noteikumu negodīguma novērtējums neattiecas ne uz līguma galvenā priekšmeta definīciju, ne arī [uz] cenas un atlīdzības atbilstīgumu pakalpojumiem vai precēm, kas par to saņemtas, ciktāl šie noteikumi ir vienkāršā, skaidri saprotamā valodā.”

6

Saskaņā ar šīs pašas direktīvas 6. panta 1. punktu:

“Dalībvalstis nosaka, ka negodīgi noteikumi, kas izmantoti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, atbilstoši savas valsts tiesību aktiem nav saistoši patērētājam un ka līgums ar tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem.”

7

Direktīvas 93/13 7. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis nodrošina, ka patērētāju un konkurentu interesēs pastāv adekvāti un efektīvi līdzekļi, lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos.”

Direktīva 2005/29

8

Direktīvas 2005/29 5. panta 4. punktā ir noteikts:

“Jo īpaši komercprakse ir negodīga, ja:

a) tā maldina, kā izklāstīts 6. un 7. pantā,

vai

b) tā ir agresīva, kā izklāstīts 8. un 9. pantā.”

9

Šīs direktīvas 7. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   Komercpraksi uzskata par maldinošu, ja attiecībā uz tās faktiem, ņemot vērā visas īpašības un apstākļus un saziņas līdzekļa nepilnības, tā noklusē būtisku informāciju, kas vidusmēra patērētājam ir vajadzīga, lai varētu pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu, un tādējādi vidusmēra patērētājam liek vai var likt pieņemt lēmumu veikt darījumu, ko viņš citādi nebūtu pieņēmis.

2.   Par maldinošu noklusēšanu arī uzskata gadījumus, ja tirgotājs, ņemot vērā 1. punktā aprakstīto, tajā minēto būtisko informāciju slēpj vai sniedz neskaidri, nesaprotami, divdomīgi vai nepiemērotā laikā vai nenorāda uz komercprakses komercnolūku, ja tas jau no konteksta nav skaidrs, un ja tas jebkurā no minētajiem gadījumiem liek vai var likt vidusmēra patērētājam pieņemt tādu lēmumu par darījuma veikšanu, kādu viņš citādi nebūtu pieņēmis.”

Spānijas tiesības

10

Procedūra par honorāru samaksu ir reglamentēta 2000. gada 7. janvāraLey 1/2000 de Enjuiciamiento Civil (Likums 1/2000 par Civilprocesa kodeksu; 2000. gada 8. janvāraBOE Nr. 7, 575. lpp.; turpmāk tekstā – “LEC”).

11

LEC 34. panta par “prokuratora izdevumu rēķiniem” 2. punktā bija noteikts:

“Pēc tam, kad rēķins ir iesniegts un tieslietu sekretārs to ir atzinis par pieņemamu, viņš izdod rīkojumu pilnvardevējam samaksāt šo summu vai arī desmit dienu laikā apstrīdēt rēķinu, pamatojoties uz to, ka summa nav jāmaksā, pretējā gadījumā, ja pilnvardevējs nemaksā un neapstrīd rēķinu, šī summa tiek piedzīta piespiedu kārtībā.

Ja šajā termiņā pilnvardevējs ir cēlis iebildumus, tieslietu sekretārs nosaka prokuratoram trīs dienu termiņu viedokļa paušanai par šiem iebildumiem. Pēc tam tieslietu sekretārs pārbauda honorāru rēķinu un procesuālos dokumentus, kā arī iesniegtos dokumentus un desmit dienu laikā pieņem pamatotu lēmumu par summu, kas jāpārskaita prokuratoram. Ja samaksa netiek veikta piecu dienu laikā no paziņošanas brīža, šī summa tiek piedzīta piespiedu kārtā.

Iepriekšējā daļā minētais pamatotais lēmums nav pārsūdzams, bet tas nekādā ziņā neskar spriedumu, kas turpmāk var tikt pieņemts parastajā tiesvedībā.”

12

LEC 34. panta 2. punkta trešā daļa tika atzīta par neatbilstošu konstitūcijai un atcelta ar Tribunal Constitucional (Konstitucionālā tiesa, Spānija) 2019. gada 14. marta spriedumu 34/2019 (2019. gada 15. aprīļaBOE Nr. 90, 39549. lpp.; turpmāk tekstā – “spriedums Nr. 34/2019”).

13

LEC 35. pantā “Advokāta honorāri” ir noteikts:

“1.   Advokāti var prasīt lietas dalībniekiem, kurus tie ir pārstāvējuši, ar lietu saistīto honorāru samaksu, iesniedzot detalizētu rēķinu un formāli paziņojot, ka šie honorāri ir maksājami un nav samaksāti. [..]

2.   Pēc šī prasījuma iesniegšanas tieslietu sekretārs izdod rīkojumu parādniekam samaksāt šo summu vai arī desmit dienu laikā apstrīdēt rēķinu, pretējā gadījumā, ja pilnvardevējs nemaksā un neapstrīd rēķinu, šī summa tiek piedzīta piespiedu kārtā.

Ja šajā termiņā honorāri tiek apstrīdēti, pamatojoties uz to, ka tie nav maksājami, tiek piemērota 34. panta 2. punkta otrā un trešā daļa.

Ja honorāri tiek apstrīdēti, pamatojoties uz to, ka tie ir pārmērīgi, tieslietu sekretārs aicina advokātu trīs dienu laikā izteikt savu viedokli par apstrīdēšanu. Ja advokāts nepiekrīt prasītajam honorāra samazinājumam, tieslietu sekretārs vispirms to pārskata saskaņā ar 241. un nākamajos pantos noteikto, izņemot, ja advokāts var pierādīt, ka ir bijusi iepriekšēja rakstveida vienošanās ar personu, kura apstrīd rēķinu, un tiek pieņemts lēmums par maksājamās summas noteikšanu, un, ja samaksa netiek veikta piecu dienu laikā no paziņošanas brīža, šī summa tiek piedzīta piespiedu kārtībā.

Šis pamatotais lēmums nav pārsūdzams, bet tas nekādā ziņā neskar spriedumu, kas turpmāk var tikt pieņemts parastajā tiesvedībā.

3.   Ja honorāru parādnieks neceļ iebildumus noteiktajā termiņā, rēķina izpilde tiek veikta piespiedu kārtībā rēķinā norādītās summas un piedziņas izdevumu apmērā.”

14

LEC 35. panta 2. punkta otrajā daļā frāze “un trešā daļa” tika atzīta par neatbilstošu konstitūcijai un atcelta ar spriedumu Nr. 34/2019. Tas pats attiecas uz šī 35. panta 2. punkta ceturto daļu.

15

LEC 206. pants “Lēmumu veidi” ir ietverts tā VIII nodaļā “Procesuālie nolēmumi”. Šajā pantā ir noteikts:

“[..]

2.   Tieslietu sekretāru lēmumus sauc par “blakuspasākumiem” un “pamatotiem lēmumiem”.

[..]”

16

LEC 454.bis pantā “Pārskatīšanas pieteikums” ir noteikts:

“1.   [..]

Par pamatotiem lēmumiem, ar kuriem procedūra tiek izbeigta vai liegts to turpināt, var iesniegt tiešu pieteikumu veikt pārskatīšanu. Šim pieteikumam nav apturošas iedarbības, un nekādā gadījumā nav iespējams rīkoties pretēji tam, kas tika nolemts.

Skaidri noteiktos gadījumos var arī iesniegt tiešu pieteikumu pārskatīt pamatotus lēmumus.

2.   Pieteikums par pārskatīšanu jāiesniedz piecu dienu laikā ar procesuālo rakstu, kurā jānorāda uz trūkumiem pamatotajā lēmumā. Ja šie nosacījumi ir izpildīti, tieslietu sekretārs ar procesa organizatorisko pasākumu pieteikumu atzīst par pieņemamu, piešķirot pretējām lietas pusēm vispārēju piecu dienu termiņu, lai to apstrīdētu, ja tie uzskata to par vajadzīgu.

Ja pieteikuma pieņemamības nosacījumi nav izpildīti, tiesa to atzīst par nepieņemamu, izdodot motivētu lēmumu.

Pēc apstrīdēšanas termiņa beigām tiesa piecu dienu laikā pieņem lēmumu, izdodot rīkojumu, neatkarīgi no tā, vai ir iesniegti rakstveida apsvērumi. Lēmumus par pieņemamību vai nepieņemamību nevar pārsūdzēt.

3.   Rīkojumu, ar kuru tiek izlemts pieteikums veikt pārskatīšanu, var pārsūdzēt tikai tad, ja ar to tiek izbeigta tiesvedība vai liegts to turpināt.”

17

Pēc LEC 34. un 35. panta daļējas atcelšanas, kas minēta šī sprieduma 12. un 14. punktā, par tieslietu sekretāra pamatotiem lēmumiem, kurus nebija iespējams pārsūdzēt, turpmāk var iesniegt pārskatīšanas pieteikumu, pamatojoties uz LEC 454.bis pantu.

18

Saskaņā ar LEC 517. panta 2. punktu:

“Piespiedu izpildi var īstenot tikai attiecībā uz:

[..]

9.

citiem procesuāliem nolēmumiem un dokumentiem, kas ir izpildāmi piespiedu kārtā saskaņā ar šo vai citu likumu.”

19

LEC 556. panta “Iebildumi pret procesuālo lēmumu vai šķīrējtiesas nolēmumu, vai mediācijas ceļā panākto vienošanos izpildi” 1. punktā ir paredzēts:

“Ja izpildu dokuments ir procesuāls lēmums vai šķīrējtiesas nolēmums, vai mediācijas ceļā panākta vienošanās, persona, pret kuru ir vērsta izpilde, desmit dienu laikā pēc izpildu rīkojuma paziņošanas var rakstveidā celt iebildumus pret to, atsaucoties uz samaksāšanu vai sprieduma, šķīrējtiesas nolēmuma vai vienošanās rezolutīvās daļas ievērošanu, par ko tai ir jāiesniedz dokumentāri pierādījumi.

Tā var arī izvirzīt iebildi par to, ka izpildes prasībai ir iestājies noilgums, vai arī atsaukties uz nolīgumiem vai izlīgumiem, kas noslēgti, lai izvairītos no izpildes, ja vien šie nolīgumi un izlīgumi ir nostiprināti aktā, kuram ir publiska ticamība.”

20

LEC 557. panta “Iebildumi pret izpildi saskaņā ar izpildu dokumentiem, kas nav ne tiesas, ne šķīrējtiesas dokumenti” 1. punktā ir noteikts:

“Ja izpilde ir noteikta saskaņā ar 4., 5., 6. un 7. punktā minētajiem dokumentiem, kā arī citiem izpildu dokumentiem, kas minēti 517. panta 2. punkta 9. apakšpunktā, persona, pret kuru ir vērsta izpilde, iepriekšējā pantā paredzētajos termiņos un formā var pret to iebilst tikai tad, ja tā balstās uz kādu no šādiem pamatiem:

[..]

7. negodīgu noteikumu esamība dokumentā.”

Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

21

2017. gada 9. februārī Delia kundze, no vienas puses, un Augusto, kā arī Vicente kā advokāti, no otras puses, vienojās par pilnvarojuma vēstuli, kas attiecās tostarp uz izpēti, ārpustiesas sūdzību un, ja nepieciešams, sūdzību tiesā, kā arī vajadzības gadījumā – uz prasības sagatavošanu un celšanu par tādu negodīgu noteikumu spēkā neesamības atzīšanu, kuri ietverti aizdevuma līgumā, ko Delia kundze kā patērētāja 2003. gada 26. novembrī noslēdza ar banku iestādi.

22

Pilnvarojuma vēstulē bija ietverts noteikums, saskaņā ar kuru, “parakstot pilnvarojuma vēstuli, klients apņemas ievērot biroja norādījumus un, ja viņš atsakās no prasības jebkāda iemesla dēļ, pirms tiek pabeigta tiesvedība, vai gadījumā, ja viņš noslēgtu vienošanos ar banku iestādi, neinformējot biroju vai pretēji tā ieteikumam, viņam jāsamaksā summa, kas nosakāma, piemērojot Seviljas advokātu kolēģijas tarifu skalu tiesāšanās izdevumu noteikšanai par atcelšanas prasību (turpmāk tekstā – “noteikums par atteikšanos no prasības”).

23

Delia kundze apgalvo, ka esot vērsusies pie šī advokāta biroja, atsaucoties uz reklāmu sociālajā tīklā, kurā neesot bijis minēts noteikums par atteikšanos no prasības, un viņa esot vienīgi informēta par juridisko pakalpojumu cenu. Tādējādi šajā gadījumā nav pierādīts, ka Delia kundze pirms pilnvarojuma vēstules parakstīšanas būtu zinājusi, ka ir šāds noteikums par atteikšanos no prasības.

24

Pirms prasības celšanas par spēkā neesamības atzīšanu Vicente 2017. gada 22. februārī attiecīgajai banku iestādei iesniedza ārpustiesas sūdzību, pēc kuras šī iestāde 2017. gada 2. jūnijā piedāvāja tieši Delia kundzei atmaksāt summu 870,67 EUR – kā summu, kas nepamatoti samaksāta saskaņā ar aizdevuma līgumā ietverto noteikumu par procentu likmes minimumu. Delia kundze nolēma pieņemt šo piedāvājumu. Tomēr nav nekādu pierādījumu ne par precīzu datumu, kurā Delia kundze ir informējusi Vicente, ka tā ir saņēmusi bankas atbildi, ne arī par to, vai minētais advokāts attiecīgajā brīdī Delia kundzei ir ieteicis nepieņemt šo priekšlikumu.

25

Vicente un prokuratora parakstīta ar 2017. gada 22. maiju datēta prasība atcelt noteikumu par procentu likmes minimumu 2017. gada 12. jūnijā tika reģistrēta iesniedzējtiesā – Juzgado de Primera Instancia no 10 bis de Sevilla (Seviljas pirmās instance tiesa Nr. 10 bis, Spānija).

26

Pa faksu 2017. gada 13. jūnijā nosūtītajā vēstulē Vicente norādīja savai klientei, ka viņš nepiekrīt banku iestādes priekšlikumam, uzsverot, ka pret šo pēdējo ir celta prasība.

27

2017. gada 25. septembrī prokurators informēja iesniedzējtiesu par Delia kundzes atteikšanos no prasības, pamatojoties uz to, ka viņas prasījums ir apmierināts ārpustiesas ceļā, un precizējot, ka šī atteikšanās ir pamatota ar to, ka pretēji tās advokāta ieteikumam un pēc prasības celšanas viņu kliente ir piekritusi šim izlīgumam. Tāpēc šīs tiesas sekretārs tajā pašā dienā pieņēma pamatotu lēmumu par tiesvedības izbeigšanu.

28

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka 2017. gada 13. novembrīVicente vērsās iesniedzējtiesā pret Delia kundzi ar tiesvedību par honorāra samaksu par summu 1105,50 EUR bez pievienotās vērtības nodokļa, proti, par kopsummu 1337,65 EUR, un tās aprēķins bija šāds:

“Aprēķina bāze: 18000,00 EUR. Rezultāts pēc tarifu skalas piemērošanas: 2211,00 [EUR];

[..] 50 % par prasības celšanu: EUR 1105,50 [EUR].”

29

Pieteikumā pieprasītās summas pamatošanai bija pievienots dokuments “Vienošanās par honorāru”, un tajā bija atsauce uz Seviljas advokātu kolēģijas profesionālo honorāru noteikumiem.

30

Delia kundze, kurai palīdz ex officio iecelts advokāts, apstrīdēja šos honorārus, pamatojoties uz to, ka tie nebija jāmaksā. Proti, viņa neesot bijusi informēta, ka pastāv noteikums par atteikšanos no prasības, tāpēc viņai kā honorārs esot jāmaksā vienīgi 10 % no summas, kas saņemta no aizdevējas bankas, proti, 105,35 EUR, un tie esot samaksāti. Delia kundze šajā ziņā atsaucās arī uz noteikuma par atteikšanos no prasības negodīgumu.

31

Ar 2020. gada 15. oktobra pamatotu lēmumu iesniedzējtiesas sekretārs noraidīja šos iebildumus un noteica summu, kas Delia kundzei jāmaksā kā advokāta honorārs, 1337,65 EUR, nosakot piecu dienu samaksas termiņu, pretējā gadījumā tiktu veikta piespiedu izpilde. Šis sekretārs neizskatīja jautājumu attiecībā uz noteikuma par atteikšanos no prasības negodīgo raksturu.

32

2021. gada 2. februārī Delia kundze vērsās iesniedzējtiesā ar pieteikumu pārskatīt šo pamatoto lēmumu, un šis pieteikums tika atzīts par pieņemamu un paziņots Vicente. Pēdējais minētais iesniedza iebildumu rakstu, lūdzot noraidīt pieteikumu un piespriest Delia kundzei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

33

Šī tiesa šaubās, vai valsts procesuālie noteikumi, kas reglamentē honorāru maksāšanas procedūru, atbilst prasībām, kas izriet no Direktīvas 93/13, efektivitātes principam un Hartas 47. pantā paredzētajām tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

34

Šajā ziņā šī tiesa precizē, ka saskaņā ar Spānijas tiesībām advokātiem ir trīs procesuāli līdzekļi, lai tiesā pieprasītu viņiem pienākošos honorāru samaksu: parastā tiesas procedūra, maksājuma rīkojuma procedūra vai LEC 35. pantā minētā honorāru samaksas procedūra, kas ir saīsināta procedūra ar ierobežotām garantijām. Šī pēdējā minētā procedūra ir tās tiesas sekretāra kompetencē, kurā tika izskatīta tiesvedība, kas izraisījusi honorāru, kura samaksa ir sūdzības priekšmets.

35

Tādējādi honorāru samaksas procedūra vispirms ir tiesas sekretāra – proti, iestādes, kura saskaņā ar 2017. gada 16. februāra spriedumu Margarit Panicello (C‑503/15, EU:C:2017:126) un spriedumu Nr. 34/2019 nav apveltīta ar tiesas funkcijām, – kompetencē. Saskaņā ar LEC 35. pantu honorārus var apstrīdēt, pamatojoties uz to, ka tie nav maksājami vai ir pārmērīgi, un tieslietu sekretāra nolēmums, kas pieņemts pēc šādas apstrīdēšanas, LEC 206. pantā ir kvalificēts kā “pamatots lēmums”. Pēc sprieduma Nr. 34/2019 par šo lēmumu vēlāk var iesniegt pārskatīšanas pieteikumu saskaņā ar LEC 454.bis pantu.

36

Tāpēc, lai gan honorāru samaksas procedūra saskaņā ar LEC 35. pantu attiecas uz līgumu, kurš noslēgts starp advokātu un viņa klientu un kurš, kā izriet no 2015. gada 15. janvāra sprieduma Šiba (C‑537/13, EU:C:2015:14), ietilpst Direktīvas 93/13 piemērošanas jomā, iespēja, ka šī tiesvedība tiek ierosināta tiesā, ir pakļauta nosacījumam, ka tiek iesniegts pieteikums pārskatīt tieslietu sekretāra pamatoto lēmumu. Turklāt, ņemot vērā šī pārskatīšanas pieteikuma saīsinātā procesa raksturu un iespēju izmantot parasto tiesas procesu saskaņā ar LEC 35. panta 2. punktu, tiesa pēc savas ierosmes nevarot pārbaudīt juridisko pakalpojumu līgumā ietverto noteikumu iespējamo negodīgumu, jo šīs tiesas pārbaude principā aprobežojas ar tieslietu sekretāra pieņemtā pamatotā lēmuma tvērumu. Arī pierādījumu iegūšanas kārtība esot ierobežota ar dokumentāriem pierādījumiem, kas jau ir iesniegti tieslietu sekretāram.

37

Attiecībā uz patērētāja iespēju izmantot parasto tiesvedību saskaņā ar LEC 35. panta 2. punktu, lai aizstāvētu savas no Direktīvas 93/13 izrietošās tiesības, iesniedzējtiesa norāda – no sprieduma Nr. 34/2019 izriet, ka šī tiesvedība nelabo to, ka procedūra par honorāru samaksu nav tiesas rakstura, jo tā neliedz tieslietu sekretāra pamatotiem lēmumiem, ar kuriem tiek noteikta advokāta honorāri, radīt to sekas.

38

Par tieslietu sekretāra lēmumu izpildi šī tiesa precizē – lai gan šis posms notiek tiesas uzraudzībā, patērētājs tomēr var celt iebildumus tikai LEC 556. pantā paredzēto iemeslu dēļ, un starp tiem nav minēts tādu noteikumu iespējami negodīgais raksturs, kuri ietverti dokumentā, uz kā pamata šis lēmums ir pieņemts.

39

Iesniedzējtiesa uzskata, ka attiecībā uz tāda pieteikuma pārskatīt tieslietu sekretāra pamatotu lēmumu, kādu tā izskata, tai, ņemot vērā saīsinātās procedūras raksturu atbilstoši LEC 35. pantam, ir vai nu jāapstiprina, vai jāatceļ tieslietu sekretāra pamatotais lēmums. Šajā kontekstā tā nevarot pārbaudīt advokāta un klienta noslēgtā līguma noteikumu iespējamo negodīgumu.

40

Tādējādi minētajai tiesai vispirms ir šaubas par šādas procesuālās sistēmas saderību ar Tiesas judikatūru par tiesas pienākumu veikt šādu pārbaudi, vajadzības gadījumā – pēc savas ierosmes. Pirmkārt, procedūrā par honorāru samaksu tieslietu sekretārs nepilda tiesas funkcijas un nav kompetents veikt šo pārbaudi. Otrkārt, arī gadījumā, ja tiek iesniegts pieteikums par tieslietu sekretāra pamatotā lēmuma pārskatīšanu, nav paredzēts, ka tiesa veic šādu pārbaudi. Tāpēc iesniedzējtiesa jautā, vai, neraugoties uz šiem procesuālajiem noteikumiem, tai pašai pēc savas ierosmes nav jāveic minētā pārbaude, zinot, ka tā nevar tikai atcelt pamatoto lēmumu un nodot lietu tieslietu sekretāram pārbaudes veikšanai, jo šim pēdējam nav kompetences to darīt.

41

Ciktāl tai šajā gadījumā pēc savas ierosmes ir jāpārbauda noteikuma par atteikšanos no prasības negodīgums, iesniedzējtiesa turpinājumā vēlas noskaidrot, vai uz šo noteikumu attiecas Direktīvas 93/13 4. panta 2. punktā paredzētais izņēmums vai arī tam drīzāk ir kompensācijas noteikuma vai noteikuma par līgumsodu, kura iespējamais negodīgais raksturs būtu pakļauts tiesas kontrolei, raksturs. Tomēr, pat ja noteikums par atteikšanos no prasības būtu jāuzskata par tādu, kas attiecas uz līguma galveno priekšmetu vai cenas un pretī sniegto pakalpojumu atbilstīgumu, būtu jāpārbauda, vai tas atbilst pārskatāmības prasībām. Šajā ziņā šī tiesa norāda, ka noteikums par atteikšanos no prasības neparedz noteiktu summu vai pieprasīto honorāru aprēķināšanas kārtību, bet tikai atsaucas uz Seviljas advokātu kolēģijas noteikto indikatīvo tarifu skalu. Taču valsts noteikumu par profesionālajām apvienībām tvērums, kā arī dažu to normu interpretācija nav acīmredzama.

42

Turklāt, pēc minētās tiesas domām, nekas neliecina par to, ka indikatīvā tarifu skala, kas izmantota, lai aprēķinātu Vicente pieprasītos honorārus, būtu publiska, un nav arī pierādīts, ka Delia kundze būtu tikusi informēta par tās saturu.

43

Visbeidzot iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai tāda noteikuma iekļaušanu starp advokātu un viņa klientu noslēgtā līgumā kā, piemēram, noteikums par atteikšanos no prasības, kurā ir atsauce uz advokātu kolēģijas tarifu skalu un kurš nav minēts ne komercpiedāvājumā, ne informācijā pirms minētā līguma noslēgšanas, var kvalificēt kā negodīgu komercpraksi Direktīvas 2005/29 izpratnē.

44

Šādos apstākļos Juzgado de Primera Instancia no 10 bis de Sevilla (Seviljas pirmās instance tiesa Nr. 10 bis) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)

Vai saīsinātā procedūra, kura attiecas uz advokāta prasījumu samaksāt honorāru un kurā tiesai ir liegts pēc savas ierosmes pārbaudīt patērētāju līguma noteikumu iespējamo negodīgumu, jo nav paredzēta tiesas iesaistīšanās nevienā šīs procedūras brīdī, izņemot gadījumu, ja klients apstrīd šo prasījumu un pēc tam kāda no pusēm pārsūdz tieslietu sekretāra galīgo lēmumu, atbilst Direktīvai 93/13 un tās efektivitātes principam saistībā ar Hartas 47. pantā paredzētajām tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā?

2)

Vai tas, ka iespējama negodīguma pārbaude tiesā pēc tiesas ierosmes vai pēc puses lūguma šajā saīsinātajā procedūrā tiek īstenota procesā, kurš ierosināts, izmantojot fakultatīvu iespēju iesniegt pieteikumu pārskatīt tādas institūcijas kā tieslietu sekretārs, kas nav uzskatāms par tiesu, pieņemto lēmumu, un kuram principā ir jāattiecas tikai uz lēmuma priekšmetu, un kurā nevar tikt iesniegti citi pierādījumi, izņemot dokumentāros pierādījumus, ko puses jau ir iesniegušas, atbilst Direktīvai 93/13 un tās efektivitātes principam saistībā ar Hartas 47. pantā paredzētajām tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā?

3)

Vai uz līgumā starp advokātu un patērētāju ietverto noteikumu, tādu kā strīdīgais noteikums, kas paredz honorāra samaksu īpašā gadījumā, kad klients atsakās no prasības pirms tiesvedības pabeigšanas vai panāk vienošanos ar attiecīgo iestādi, neinformējot advokātu biroju vai pretēji tā ieteikumam, ir attiecināmi Direktīvas 93/13 4. panta 2. punkta noteikumi tādēļ, ka tas ir viens no līguma pamatnoteikumiem, kas attiecas uz līguma priekšmetu, šajā gadījumā – cenu?

4)

Ja atbilde uz iepriekšējo jautājumu būtu apstiprinoša, vai minētais noteikums, kurā honorāra apmērs ir noteikts, atsaucoties uz advokātu kolēģijas tarifu skalu, kas ietver dažādus katrā konkrētā gadījumā piemērojamus noteikumus, un kurš nebija minēts iepriekš sniegtajā informācijā, var tikt uzskatīts par vienkāršu un skaidri saprotamu saskaņā ar minēto Direktīvas 93/13 4. panta 2. punktu?

5)

Ja atbilde uz iepriekšējo jautājumu būtu noraidoša, vai apstāklis, ka starp advokātu un patērētāju noslēgtā līgumā tiek iekļauts noteikums, tāds kā strīdīgais noteikums, kurā advokāta honorāra apmērs ir noteikts, vienkārši atsaucoties uz advokātu kolēģijas tarifu skalu, kas ietver dažādus katrā konkrētā gadījumā piemērojamus noteikumus, un kurš nebija minēts komerciālajā piedāvājumā un iepriekš sniegtajā informācijā, var tikt uzskatīts par negodīgu komercpraksi saskaņā ar Direktīvu 2005/29?”

Par pieņemamību

45

Spānijas valdība atsaucas uz pirmā, otrā, trešā un piektā jautājuma nepieņemamību. Šī valdība uzskata, ka pirmajam jautājumam ir hipotētisks raksturs, jo tas attiecas uz situāciju, kad nav iesniegts pārskatīšanas pieteikums. Par otro jautājumu minētā valdība norāda, ka nav pietiekamu precizējumu par valsts tiesību aktos paredzēto ierobežojumu saturu attiecībā uz pārbaudes apjomu, ko tiesa principā veic saistībā ar pārskatīšanas pieteikumu. Pēc šīs pašas valdības domām, atbilde uz trešo un piekto jautājumu nešķiet nedz nepieciešama, nedz atbilstoša pamatlietas atrisināšanai.

46

Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru uz prejudiciālajiem jautājumiem attiecas atbilstības pieņēmums. Tiesai atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālu jautājumu saskaņā ar LESD 267. pantu ir iespējams tikai tad, ja, konkrēti, nav izpildītas Tiesas Reglamenta 94. pantā izvirzītās prasības attiecībā uz lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu saturu vai ja ir acīmredzams, ka Savienības tiesību normas interpretācijai vai spēkā esamības vērtējumam, ko lūgusi valsts tiesa, nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, vai ja problēmai ir hipotētisks raksturs (spriedums, 2017. gada 28. marts, Rosneft, C‑72/15, EU:C:2017:236, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).

47

Kas attiecas uz pirmā jautājuma hipotētisko raksturu un to paskaidrojumu nepilnīgumu, kurus iesniedzējtiesa sniegusi otrā jautājuma pamatojumam, jākonstatē, pirmkārt, ka pirmajam jautājumam nav šāda rakstura, jo tas jāsaprot plaši, proti, kā tāds, ar kuru būtībā tiek lūgts izvērtēt, vai tas, ka tiesai nav pilnvaru pēc savas ierosmes pārbaudīt starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju noslēgtā līguma iespējami negodīgo raksturu, ir saderīgi ar Direktīvu 93/13. Otrkārt, iesniedzējtiesas sniegtās norādes par otro jautājumu ļauj pietiekami noteikt tā tvērumu.

48

Attiecībā uz trešo un piekto jautājumu nav acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nebūtu nekāda sakara ar pamatlietas priekšmetu.

49

Pirmkārt, par trešo jautājumu – ja būtu atbildams, ka iesniedzējtiesai ir pienākums pārbaudīt noteikuma par atteikšanos no prasības iespējami negodīgo raksturu, tai būs jānovērtē, vai uz šādu noteikumu attiecas Direktīvas 93/13 4. panta 2. punktā paredzētais izņēmums. Otrkārt, kā izriet no iesniedzējtiesas nolēmuma, Direktīvas 2005/29 interpretācija, kas ir piektā jautājuma priekšmets, ir nepieciešama “šīs lietas izskatīšanai”. Tādējādi tas attiecas uz noteikuma par atteikšanos no prasības iespējami negodīgā rakstura pārbaudi saskaņā ar Direktīvas 93/13 4. panta 1. punktu, kas iesniedzējtiesai būs jāveic atbilstošas atbildes uz pirmo līdz trešo jautājumu gadījumā.

50

Tātad pirmais, otrais, trešais un piektais jautājums ir pieņemams.

Par prejudiciālajiem jautājumiem

Par pirmo un otro jautājumu

51

Ar pirmo un otro jautājumu, kuri jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīva 93/13, ņemot vērā efektivitātes principu un Hartas 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj valsts tiesisko regulējumu, kas attiecas uz saīsināto procedūru par advokāta honorāru samaksu, saskaņā ar kuru par prasību, kas celta pret klientu – patērētāju, tiek pieņemts nolēmums, ko pieņem iestāde, kura nav tiesa, tiesas iesaiste ir paredzēta vienīgi iespējama pret šo lēmumu vērsta pieteikuma stadijā un attiecīgā tiesa, kurā iesniegts pieteikums, nevar – vajadzības gadījumā pēc savas ierosmes – nedz pārbaudīt, vai līgumā, kas ir radījis pamatu prasītajiem honorāriem, ietvertajiem noteikumiem ir negodīgs raksturs, nedz arī ļaut pusēm iesniegt citus pierādījumus kā vien dokumentārus pierādījumus, kas jau ir iesniegti iestādei, kura nav tiesa.

52

Vispirms jāatgādina, kā izriet no Tiesas judikatūras, ka nevienlīdzīgu situāciju starp patērētāju un pārdevēju vai piegādātāju var izlīdzināt tikai ar to personu pozitīvu iejaukšanos, kuras pašas nav līguma slēdzējas, un valsts tiesai pēc savas ierosmes ir jāizvērtē Direktīvas 93/13 piemērošanas jomā ietilpstoša līguma noteikuma iespējami negodīgais raksturs, ja tās rīcībā ir vajadzīgais juridiskais un faktiskais pamatojums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 14. jūnijs, Banco Español de Crédito, C‑618/10, EU:C:2012:349, 41.43. punkts un tajos minētā judikatūra).

53

Kaut gan Tiesa jau vairākkārt, ievērojot Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta prasības, ir noteikusi, kādā veidā valsts tiesām ir jānodrošina patērētāju tiesību aizsardzība atbilstoši šai direktīvai, tomēr principā Savienības tiesībās nav saskaņotas procedūras, ko piemēro līguma noteikumu iespējami negodīgā rakstura pārbaudei, tātad tās ietilpst dalībvalstu iekšējās tiesību sistēmās (spriedums, 2019. gada 26. jūnijs, Addiko Bank, C‑407/18, EU:C:2019:537, 45. punkts un tajā minētā judikatūra). Tā tas ir pamatlietā attiecībā uz Spānijas tiesību procesuālajām normām, kuras reglamentē advokāta honorāru samaksas procedūru un uz kurām, nepastāvot saskaņošanai, attiecas šīs dalībvalsts tiesību sistēma.

54

Atbilstoši LES 4. panta 3. punktā nostiprinātajam lojālās sadarbības principam detalizēti procesuāli noteikumi prasībām, kas paredzētas, lai aizsargātu tiesības, kuras attiecīgajām personām ir noteiktas Savienības tiesībās, nedrīkst būt nelabvēlīgāki par noteikumiem, kas attiecas uz līdzīgām uz valsts tiesībām balstītām prasībām (līdzvērtības princips), ne arī padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtināt to tiesību izmantošanu, kas piešķirtas ar Savienības tiesību sistēmu (efektivitātes princips) (spriedums, 2018. gada 24. oktobris, XC u.c., C‑234/17, EU:C:2018:853, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).

55

Runājot par efektivitātes principu, jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ikviens gadījums, kad rodas jautājums, vai valsts procesuālā tiesību norma padara neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtina Savienības tiesību piemērošanu, ir jāanalizē, ņemot vērā šīs tiesību normas nozīmi visā procesā, tā norisi un īpatnības dažādās valsts instancēs (spriedums, 2013. gada 14. marts, Aziz, C‑415/11, EU:C:2013:164, 53. punkts un tajā minētā judikatūra).

56

Tāpat jānorāda – lai gan efektivitātes principa ievērošana nevar sniegties tiktāl, lai pilnībā kompensētu attiecīgā patērētāja absolūto pasivitāti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 10. septembris, Kušionová, C‑34/13, EU:C:2014:2189, 56. punkts un tajā minētā judikatūra), tomēr ir jāizvērtē, vai, ņemot vērā attiecīgās valsts tiesvedības īpatnības, pastāv ievērojams risks, ka pārdevēju vai piegādātāju uzsāktajās tiesvedībās, kurās patērētāji ir atbildētāji, pēdējie minētie varētu tikt atturēti izmantot tiesības, kas tiem izriet no Direktīvas 93/13 (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 14. jūnijs, Banco Español de Crédito, C‑618/10, EU:C:2012:349, 54. un 56. punkts).

57

Ja tiesas iesaistīšanās un starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju noslēgta līguma noteikumu iespējami negodīgā rakstura pārbaude attiecīgajā valsts tiesiskajā regulējumā ir paredzēta tikai vēlākā procesuālajā stadijā, piemēram, iebildumā par jau izdotu rīkojumu vai, kā tas ir pamatlietā, tad, kad tiek celta prasība pārskatīt tieslietu sekretāra pamatoto lēmumu, šāda iesaiste var saglabāt Direktīvas 93/13 lietderīgo iedarbību tikai tad, ja patērētājs šajā procesuālajā stadijā netiek atturēts atsaukties uz savām tiesībām, vai tas būtu prasītāja vai atbildētāja statusā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 20. septembris, EOS KSI Slovensko, C‑448/17, EU:C:2018:745, 46. un 51. punkts).

58

Attiecībā uz tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā jānorāda, ka no Direktīvas 93/13 7. panta 1. punkta izrietošais pienākums paredzēt procesuālos noteikumus, kuri ļauj nodrošināt no šīs direktīvas izrietošo indivīdu tiesību ievērošanu pret negodīgu noteikumu izmantošanu, nozīmē prasību ievērot tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, kuras arī ir paredzētas Pamattiesību hartas 47. pantā (spriedums, 2018. gada 13. septembris, Profi Credit Polska, C‑176/17, EU:C:2018:711, 59. punkts un tajā minētā judikatūra).

59

Uz pirmajiem diviem jautājumiem ir jāatbild, ņemot vērā šo judikatūru.

60

Šajā gadījumā, kā izriet no šī sprieduma 34.–36. punkta, ja patērētājs uzskata, ka viņa advokāta pieprasītie honorāri nav jāmaksā vai tie ir pārmērīgi, viņš var tos apstrīdēt tās valsts tiesas tieslietu sekretāram, kurā tika ierosināta tiesvedība, kas ir radījusi šos honorārus. Tieslietu sekretārs pieņem pamatotu lēmumu par maksājamās summas noteikšanu, pretējā gadījumā tiek veikta piespiedu izpilde. Lai gan tieslietu sekretārs veic noteiktas pārbaudes par šiem honorāriem, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka, tā kā viņš ir iestāde, kas nav tiesa, viņš nav kompetents izvērtēt, vai līguma noteikums, no kura izriet šie honorāri, ir negodīgs, ņemot vērā Direktīvu 93/13.

61

Ja patērētājs nolemj iesniegt pieteikumu pārskatīt tieslietu sekretāra pamatotu lēmumu, no LEC 454.bis panta izriet, ka tas jāiesniedz piecu dienu laikā un tam nav apturošas iedarbības. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu arī izriet, ka tiesai, kas izskata šādu prasību, nav iespējas izvērtēt to līgumā ietverto noteikumu iespējamo negodīgumu, kuri ir pamatā prasītajiem honorāriem, jo tās kontrole attiecas tikai uz tiesas sekretāra lēmuma priekšmetu. Turklāt pierādījumu iegūšanas kārtība arī ir ierobežota ar dokumentāriem pierādījumiem, kas jau ir iesniegti tieslietu sekretāram.

62

Rakstveida apsvērumos Spānijas valdība apstrīd LEC tvērumu, kādu to ir izklāstījusi iesniedzējtiesa. Šī valdība uzskata, ka šajos tiesību aktos nav noteikti nekādi skaidri izteikti ierobežojumi attiecībā uz tiesas iespēju pārskatīšanas pieteikuma ietvaros izvērtēt noteikumu iespējami negodīgo raksturu vai pierādījumu iegūšanu.

63

Šajā ziņā pietiek atgādināt, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru LESD 267. pantā paredzētajā procedūrā, lai gan Tiesai ir jāinterpretē Savienības tiesību normas, tikai iesniedzējtiesa var interpretēt valsts tiesību aktus. Tiesai tātad ir jāņem vērā tāda valsts tiesību interpretācija, kādu ir sniegusi minētā tiesa (spriedums, 2019. gada 26. jūnijs, Addiko Bank, C‑407/18, EU:C:2019:537, 52. punkts un tajā minētā judikatūra).

64

Tādējādi, ņemot vērā LEC paredzētā pieteikuma veikt pārskatīšanu iezīmes, kas izklāstītas lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, it īpaši tiesas veiktās kontroles ierobežoto raksturu attiecībā uz tieslietu sekretāra pamatoto lēmumu, aizliegumu šai tiesai pēc savas ierosmes vai pēc kāda lietas dalībnieka lūguma veikt pārbaudi par to, vai līguma noteikumi, uz ko ir balstīti prasītie honorāri, iespējams, ir negodīgi, kā arī pierādījumu iesniegšanas kārtību, kas liedz lietas dalībniekam iesniegt citus pierādījumus kā vien tos, ko viņš tieslietu sekretāram jau ir iesniedzis, lai viņš varētu atsaukties uz tiesībām, kas viņam izriet no Direktīvas 93/13, var secināt, ka pastāv ievērojams risks, ka patērētājs pārskatīšanas pieteikuma ietvaros tiks atturēts no šo tiesību īstenošanas.

65

Iesniedzējtiesa tomēr norāda, ka parastajā tiesvedībā vai izpildes procedūrā patērētājam ir iespēja atsaukties uz tāda noteikuma iespējamo negodīgumu, kurš ir ietverts ar viņa advokātu noslēgtajā līgumā un saskaņā ar kuru šis pēdējais viņam prasa samaksāt honorārus.

66

Pirmkārt, attiecībā uz parasto tiesvedību, kas minēta LEC 34. panta 2. punktā un 35. panta 2. punktā, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu skaidri neizriet, ka šādas tiesvedības sākšanai, ko veic patērētājs, būtu tieslietu sekretāra pamatotu lēmumu vai tiesas nolēmumu, kurš pieņemts pēc pārskatīšanas un ar kuru tas apstiprināts, izpildi apturoša iedarbība, kas ļautu tiesai, kurā ierosināta šāda tiesvedība, pirms šo nolēmumu izpildes pārbaudīt, vai šie līguma noteikumi, iespējams, ir negodīgi.

67

Otrkārt, runājot par tiesas iesaistīšanos izpildes stadijā, attiecībā uz tieslietu sekretāra pamatotā lēmuma izpildi jānorāda, ka iesniedzējtiesa uzskata – šādi lēmumi ir jākvalificē kā “procesuāli nolēmumi”, un tādējādi to izpildes stadijā saskaņā ar LEC 556. pantā paredzēto režīmu patērētājs nevar atsaukties uz dažu izpildu dokumentā ietverto noteikumu iespējami negodīgo raksturu.

68

Uz tāda nolēmuma izpildi, kas pasludināts saistībā ar pārskatīšanas pieteikumu, šķiet, attiecas LEC 556. pantā paredzētie iebildumu pamati, ņemot vērā šī nolēmuma tiesas raksturu, jo atbildētājs, kuram piespriesta izpilde, to iebildumu ietvaros, kam nav apturošas iedarbības, var vienīgi atsaukties uz saistību izpildi, prasības par izpildi noilgumu vai izlīgumu starp pusēm.

69

No iepriekš minētā, neskarot pārbaudes, kas iesniedzējtiesai jāveic attiecībā uz valsts tiesību interpretāciju, izriet, ka ne parastā tiesvedība tiesā, ne izpildes procedūra, šķiet, neļauj novērst risku, ka patērētājs nevarēs izmantot savas no Direktīvas 93/13 izrietošās tiesības saistībā ar pārskatīšanas pieteikumu.

70

Tātad Direktīva 93/13, skatot to kopsakarā ar efektivitātes principu un Hartas 47. pantu, nepieļauj tādu valsts procesuālo regulējumu kā pamatlietā, ciktāl šis regulējums neļauj pārbaudīt starp advokātu un viņa klientu noslēgtā līgumā ietverto noteikumu negodīgo raksturu ne posmā, kad tiek apstrīdēti prasītie honorāri, proti, pirmajā procedūras posmā, kas norisinās pie tās tiesas tieslietu sekretāra, kurā ir ierosināta attiecīgos honorārus izraisījusī tiesvedība, ne arī – izskatot pārskatīšanas pieteikumu, kuru pēc tam tiesā varētu iesniegt par tieslietu sekretāra lēmumu.

71

Tomēr Spānijas valdība un Komisija apgalvo, ka valsts procesuālo tiesību normu atbilstīga interpretācija, kas ļautu tiesai, kurā iesniegts pārskatīšanas pieteikums, pēc savas ierosmes vai pēc patērētāja lūguma izvērtēt līguma noteikuma, kas ir pamatā honorāru pieprasījumam, iespējami negodīgo raksturu, ir iespējama, un iesniedzējtiesa to arī neizslēdz.

72

Atbilstīgas interpretācijas princips prasa, lai valsts tiesas, ņemot vērā valsts tiesības kopumā un piemērojot tajās atzītās interpretācijas metodes, veiktu visas to kompetencē ietilpstošās darbības, lai nodrošinātu attiecīgās direktīvas pilnīgu efektivitāti un rastu risinājumu, kas atbilst tās mērķim (spriedums, 2019. gada 26. jūnijs, Addiko Bank, C‑407/18, EU:C:2019:537, 65. punkts un tajā minētā judikatūra).

73

Šajā ziņā Komisija rakstveida apsvērumos norāda, ka varētu uzskatīt – honorāri, kas izriet no negodīga noteikuma, “nav maksājami”LEC 35. panta 2. punkta izpratnē. Katrā ziņā, ja iesniedzējtiesai būtu jāuzskata, ka valsts tiesību atbilstīga interpretācija ir iespējama un ka tā tai ļauj pēc savas ierosmes pārbaudīt noteikuma par atteikšanos no prasības iespējamo negodīgumu, tai būtu jābūt atbilstošai iespējai pēc savas ierosmes šai nolūkā noteikt pierādījumu savākšanas pasākumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 14. jūnijs, Banco Español de Crédito, C‑618/10, EU:C:2012:349, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).

74

Tātad šai tiesai būs jāpārbauda, kādā mērā valsts procesuālo tiesību sistēmu var interpretēt atbilstīgi Direktīvai 93/13, un jāizdara no tā secinājumi, vajadzības gadījumā nepiemērojot nekādas valsts tiesību normas vai judikatūru, kas nepieļauj no šīs direktīvas prasībām izrietošo tiesas pienākumu pēc savas ierosmes pārbaudīt, vai starp pusēm pieņemtie noteikumi ir negodīgi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 7. novembris, Profi Credit Polska, C‑419/18 un C‑483/18, EU:C:2019:930, 76. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

75

Ņemot vērā šos apsvērumus, uz pirmo un otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīva 93/13, skatot to kopsakarā ar efektivitātes principu un Hartas 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kas attiecas uz saīsinātu tiesvedību par advokāta honorāru samaksu, saskaņā ar kuru par prasību, kas celta pret klientu – patērētāju, tiek pieņemts nolēmums, ko pieņem iestāde, kura nav tiesa, tiesas iesaiste ir paredzēta vienīgi iespējama pret šo lēmumu vērsta pieteikuma stadijā un attiecīgā tiesa, kurā iesniegts pieteikums, nevar – vajadzības gadījumā pēc savas ierosmes – nedz pārbaudīt, vai līgumā, kas ir radījis pamatu prasītajiem honorāriem, ietvertajiem noteikumiem ir negodīgs raksturs, nedz arī ļaut pusēm iesniegt citus pierādījumus kā vien dokumentārus pierādījumus, kas jau ir iesniegti iestādei, kura nav tiesa.

Par trešo jautājumu

76

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 93/13 4. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā paredzētais izņēmums attiecas uz tāda līguma noteikumu, kurš noslēgts starp advokātu un tā klientu un saskaņā ar kuru klients apņemas ievērot šī advokāta norādījumus, nerīkoties bez viņa ziņas vai pretēji viņa ieteikumam un pats neatteikties no tiesvedības, kuras norisi tas ir uzticējis minētajam advokātam, un pretējā gadījumā paredzēta finansiāla sankcija.

77

Vispirms jāatgādina – tā kā Direktīvas 93/13 4. panta 2. punktā ir noteikts izņēmums no negodīgu noteikumu pārbaudes pēc būtības mehānisma, šī tiesību norma ir jāinterpretē šauri. Šis izņēmums attiecas, pirmkārt, uz noteikumiem, kas attiecas uz līguma galveno priekšmetu, un, otrkārt, noteikumiem, kas attiecas uz cenas un atlīdzības atbilstīgumu pakalpojumiem vai precēm, kas par to saņemtas.

78

Attiecībā uz līguma noteikumu kategoriju, kas ietilpst jēdzienā “līguma galvenais priekšmets”, Tiesa ir nospriedusi, ka šie noteikumi jāsaprot kā tādi, kuros ir noteikti šī līguma pamatpakalpojumi, izņemot noteikumus, kuriem ir papildinošs raksturs salīdzinājumā ar noteikumiem, kas definē līgumisko attiecību pašu būtību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 20. septembris, Andriciuc u.c., C‑186/16, EU:C:2017:703, 35. un 36. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra). Šajā gadījumā galvenie pakalpojumi ir tie, kas uzskaitīti šī sprieduma 21. punktā, jo noteikums par atteikšanos no prasības drīzāk ir vērsts uz to, lai klientu sodītu par rīcību, kas ir pretēja advokāta padomiem. Tāpēc šis noteikums neietilpst šajā kategorijā.

79

Arī līguma noteikumu kategorija par cenas un pakalpojuma atbilstīgumu neattiecas uz noteikumu par atteikšanos no prasības, jo šāds noteikums neparedz atlīdzību par sniegto pakalpojumu, bet tikai soda par līgumsaistību pārkāpumu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2014. gada 30. aprīlis, Kásler un Káslerné Rábai, C‑26/13, EU:C:2014:282, 58. punkts).

80

Tāpēc uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 93/13 4. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā paredzētais izņēmums neattiecas uz tāda līguma noteikumu, kurš noslēgts starp advokātu un tā klientu un saskaņā ar kuru klients apņemas ievērot šī advokāta norādījumus, nerīkoties bez viņa ziņas vai pretēji viņa ieteikumam un pats neatteikties no tiesvedības, kuras norisi tas ir uzticējis minētajam advokātam, un pretējā gadījumā paredzēta finansiāla sankcija.

Par ceturto jautājumu

81

Ņemot vērā uz trešo jautājumu sniegto atbildi, uz ceturto jautājumu vairs nav jāatbild.

Par piekto jautājumu

82

Ar piekto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīva 2005/29 ir jāinterpretē tādējādi, ka tāda noteikuma iekļaušanu starp advokātu un viņa klientu noslēgtā līgumā, kurā ir paredzēts, ka šim pēdējam minētajam jāmaksā naudas sods, ja viņš pats atsakās no tiesvedības, kuras norisi tas ir uzticējis minētajam advokātam, un ar šo noteikumu tiek izdarīta atsauce uz profesionālās apvienības tarifu skalu, kas nav minēta ne komercpiedāvājumā, ne arī pirms līguma noslēgšanas sniegtajā informācijā, var uzskatīt par negodīgu komercpraksi šīs direktīvas nozīmē.

83

Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms jāatgādina, ka Direktīvas 2005/29 2. panta d) punktā, izmantojot īpaši plašu formulējumu, komercdarbības jēdziens ir definēts kā “jebkura tirgotāja veikta darbība, noklusējums, uzvedība vai apgalvojums, komerciāls paziņojums, tostarp reklāma un tirgdarbība [mārketings], kas ir tieši saistīta ar produkta popularizēšanu, pārdošanu vai piegādi patērētājiem” (spriedums, 2012. gada 15. marts, Pereničová un Perenič, C‑453/10, EU:C:2012:144, 38. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

84

Tālāk – atbilstoši Direktīvas 2005/29 3. panta 1. punktam, to lasot kopā ar tās 2. panta c) punktu, šī direktīva attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi attiecībā pret patērētājiem pirms komercdarījuma, kas attiecas uz kādu produktu, pēc tā un tā laikā. Saskaņā ar minētās direktīvas 5. panta 4. punktu negodīga ir maldinoša komercprakse tās 6. un 7. panta izpratnē.

85

Visbeidzot, kā izriet no Direktīvas 2005/29 7. panta 1. un 2. punkta, komercprakse ir uzskatāma par maldinošu, ja attiecībā uz tās faktiem, ņemot vērā visas īpašības un apstākļus, un saziņas līdzekļa nepilnības, tā noklusē būtisku informāciju, kas vidusmēra patērētājam, ņemot vērā kontekstu, ir vajadzīga, lai varētu pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu, un tādējādi viņam liek vai var likt pieņemt lēmumu veikt darījumu, ko viņš citādi nebūtu pieņēmis.

86

Šajā gadījumā noteikuma par atteikšanos no prasības – kas nav minēts komercpiedāvājumā vai informācijā pirms līguma noslēgšanas – iekļaušana līgumā, kas noslēgts starp advokātu un viņa klientu, a priori ir būtiskas informācijas nesniegšana vai tādas informācijas nesniegšana, kas var ietekmēt patērētāja pieņemto lēmumu uzņemties saistības šajās līgumattiecībās. No Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka šajā noteikumā, lai aprēķinātu tajā paredzēto līgumsodu, ir atsauce uz Seviljas advokātu profesionālās apvienības tarifu skalu, kuras saturs ir grūti pieejams un saprotams, un minētā noteikuma piemērošanas gadījumā patērētājam būtu jāmaksā līgumsods, kas varētu sasniegt ievērojamu vai pat nesamērīgu summu salīdzinājumā ar to pakalpojumu cenu, kuri sniegti, pamatojoties uz šo līgumu. Tomēr tas jāpārbauda iesniedzējtiesai.

87

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz piekto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīva 2005/29 ir jāinterpretē tādējādi, ka tāda noteikuma iekļaušana starp advokātu un viņa klientu noslēgtā līgumā, kurā paredzēts, ka šim pēdējam minētajam jāmaksā naudas sods, ja viņš pats atsakās no tiesvedības, kuras norisi tas ir uzticējis minētajam advokātam, un ar šo noteikumu tiek izdarīta atsauce uz profesionālās apvienības tarifu skalu, kas nav minēta ne komercpiedāvājumā, ne arī pirms līguma noslēgšanas sniegtajā informācijā, ir kvalificējama par “negodīgu” komercpraksi šīs direktīvas 7. panta nozīmē, ciktāl tā patērētājam var likt pieņemt lēmumu veikt darījumu, ko viņš citādi nebūtu pieņēmis; tas jāpārbauda iesniedzējtiesai.

Par tiesāšanās izdevumiem

88

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

 

Ar šādu pamatojumu Tiesa (devītā palāta) nospriež:

 

1)

Padomes Direktīva 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos, kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/83/ES (2011. gada 25. oktobris), to skatot kopsakarā ar efektivitātes principu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu,

ir jāinterpretē tādējādi, ka:

tā nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kas attiecas uz saīsinātu tiesvedību par advokāta honorāru samaksu, saskaņā ar kuru par prasību, kas celta pret klientu – patērētāju, tiek pieņemts nolēmums, ko pieņem iestāde, kura nav tiesa, tiesas iesaiste ir paredzēta vienīgi iespējama pret šo lēmumu vērsta pieteikuma stadijā un attiecīgā tiesa, kurā iesniegts pieteikums, nevar – vajadzības gadījumā pēc savas ierosmes – nedz pārbaudīt, vai līgumā, kas ir radījis pamatu prasītajiem honorāriem, ietvertajiem noteikumiem ir negodīgs raksturs, nedz arī ļaut pusēm iesniegt citus pierādījumus kā vien dokumentārus pierādījumus, kas jau ir iesniegti iestādei, kura nav tiesa.

 

2)

Direktīvas 93/13, kas grozīta ar Direktīvu 2011/83, 4. panta 2. punkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka:

šajā tiesību normā paredzētais izņēmums neattiecas uz tāda līguma noteikumu, kurš noslēgts starp advokātu un tā klientu un saskaņā ar kuru klients apņemas ievērot šī advokāta norādījumus, nerīkoties bez viņa ziņas vai pretēji viņa ieteikumam un pats neatteikties no tiesvedības, kuras norisi tas ir uzticējis minētajam advokātam, un pretējā gadījumā paredzēta finansiāla sankcija.

 

3)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2005/29/EK (2005. gada 11. maijs), kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004,

ir jāinterpretē tādējādi, ka:

tāda noteikuma iekļaušana starp advokātu un viņa klientu noslēgtā līgumā, kurā paredzēts, ka šim pēdējam minētajam jāmaksā naudas sods, ja viņš pats atsakās no tiesvedības, kuras norisi tas ir uzticējis minētajam advokātam, un ar šo noteikumu tiek izdarīta atsauce uz profesionālās apvienības tarifu skalu, kas nav minēta ne komercpiedāvājumā, ne arī pirms līguma noslēgšanas sniegtajā informācijā, ir kvalificējama par “negodīgu” komercpraksi šīs direktīvas 7. panta nozīmē, ciktāl tā patērētājam var likt pieņemt lēmumu veikt darījumu, ko viņš citādi nebūtu pieņēmis; tas jāpārbauda iesniedzējtiesai.

 

[Paraksti]


( *1 ) Tiesvedības valoda – spāņu.