–

Banco Cetelem SA vārdā – D. Sarmiento Ramírez‑Escudero un C. Vendrell Cervantes, abogados,

–

Spānijas valdības vārdā – M. J. Ruiz Sánchez, pārstāvis,

–

Eiropas Komisijas vārdā – J. Baquero Cruz, I. Rubene un N. Ruiz García, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Savienības tiesību pārākuma un tiesiskās drošības principu, LESD 120. pantu, kā arī Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV 1993, L 95, 29. lpp.) 4. panta 2. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Casilda, kas ir patērētāja, un Banco Cetelem SA par pārjaunojamu kredītlīgumu, ko Banco Cetelem tai ir piešķīrusi un kura procentu likme esot pārmērīgi augsta.

3

Direktīvas 93/13 4. pantā ir paredzēts:

“1.   Neskarot 7. pantu, līguma noteikuma negodīgumu novērtē, ņemot vērā preču vai pakalpojumu raksturu, attiecībā uz ko līgums noslēgts, un atsaucoties uz visiem apstākļiem līguma slēgšanas brīdī, kas ar to bijuši saistīti, kā arī visiem pārējiem līguma noteikumiem vai citu līgumu, no kā tas ir atkarīgs.

2.   Noteikumu negodīguma novērtējums neattiecas ne uz līguma galvenā priekšmeta definīciju, ne arī ar cenas un atlīdzības atbilstīgumu pakalpojumiem vai precēm, kas par to saņemtas, ciktāl šie noteikumi ir vienkāršā, skaidri saprotamā valodā.”

4

Šīs direktīvas 8. pantā ir noteikts:

“Dalībvalstis var pieņemt vai saglabāt visstingrākos Līgumam atbilstīgus noteikumus jomā, uz ko attiecas šī direktīva, lai nodrošinātu visaugstāko patērētāja aizsardzības līmeni.”

5

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/48/EK (2008. gada 23. aprīlis) par patēriņa kredītlīgumiem un ar ko atceļ Direktīvu 87/102/EEK (OV 2008, L 133, 66. lpp.) 22. pantā “Saskaņošana un šīs direktīvas obligāta piemērošana” ir noteikts:

“1.   Ciktāl šajā direktīvā iekļauti saskaņoti noteikumi, dalībvalstis savos tiesību aktos nedrīkst saglabāt vai ieviest noteikumus, kas atšķiras no šajā direktīvā paredzētajiem.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka patērētāji nevar atteikties no tiesībām, kas viņiem piešķirtas ar valstu tiesību aktiem, ar kuriem īsteno šo direktīvu vai kuri atbilst šai direktīvai.

3.   Turklāt dalībvalstis nodrošina, ka noteikumus, ko tās pieņem, īstenojot šo direktīvu, nevar apiet, izmantojot veidu, kā līgumi formulēti, jo īpaši kredītu izņemšanu vai kredītlīgumus, uz ko attiecas šīs direktīvas darbības joma, integrējot kredītlīgumos, kuru būtība vai mērķis ļautu izvairīties no tās piemērošanas.

[..]”

6

Saskaņā ar Código civil (Civilkodekss) 1255. pantu “līgumslēdzēji var noslēgt viņiem atbilstošas vienošanās, paredzēt noteikumus un nosacījumus, ja vien tie nav pretrunā tiesību aktiem, morālei vai sabiedriskajai kārtībai”.

7

Saskaņā ar 1908. gada 23. jūlijaLey sobre nulidad de los contratos de préstamos usurarios (Likums par aizdevuma līgumu ar pārmērīgi augstiem procentiem spēkā neesamību; 1908. gada 24. jūlijaBOE Nr. 206; turpmāk tekstā – “Augļošanas apkarošanas likums”) 1. panta pirmo daļu:

“Jebkurš aizdevuma līgums, kurā tiek noteikti procenti, kas ir ievērojami augstāki par parasto procentu likmi un acīmredzami nesamērīgi ar lietas apstākļiem vai [kas noslēgts] tādos apstākļos, ka līgums ir uzskatāms par negodīgu, ja pastāv pamats uzskatīt, ka aizņēmējs ir pieņēmis to savas mokošās situācijas spiests, pieredzes trūkuma dēļ vai ierobežotu garīgo spēju dēļ, ir spēkā neesošs.”

8

Vispārīgā likuma par patērētāju un lietotāju aizsardzību konsolidētās versijas, kas apstiprināta ar 2007. gada 16. novembraReal Decreto Legislativo 1/2007, por el que se aprueba el texto refundido de la Ley General para la Defensa de los Consumidores y Usuarios (Karaļa leģislatīvais dekrēts Nr. 1/2007, ar kuru pieņem Vispārīgā likuma par patērētāju un lietotāju aizsardzību konsolidēto versiju; 2007. gada 30. novembraBOE Nr. 287; turpmāk tekstā – “LGDCU”), 80. panta “Prasības attiecībā uz atsevišķi neapspriestiem noteikumiem” c) punktā kā viena no šīm prasībām ir minēta “labticība un taisnīgs līdzsvars starp pušu tiesībām un pienākumiem, kas katrā ziņā izslēdz negodīgu noteikumu izmantošanu”.

9

Saskaņā ar LGDCU 82. panta 1. punktu:

“Par negodīgiem tiek uzskatīti visi noteikumi, kas nav savstarpēji apspriesti, un visas tādas darbības, kurām nav dota skaidra piekrišana, kas pretēji labticīguma prasībām rada būtisku neatbilstību līgumā noteiktajās pušu tiesībās un pienākumos par sliktu patērētājam un lietotājam.”

10

2011. gada 8. aprīlī prasītāja pamatlietā, kas ir patērētāja, noslēdza ar Banco Cetelem pārjaunojamu (revolving) patēriņa kredītlīgumu, ar kuru bija paredzēta gada procentu likme (turpmāk tekstā – “GPL”) 23,14 % apmērā un kas bija saistīts ar kredītkartes izsniegšanu (turpmāk tekstā – “aplūkotais kredītlīgums”).

11

Šī patērētāja vērsās iesniedzējtiesā Juzgado de Primera Instancia no 4 de Castelló de la Plana (Kasteļo de la Planas Pirmās instances tiesa Nr. 4, Spānija) ar prasību atzīt aplūkoto kredītlīgumu par spēkā neesošu, pamatojoties galvenokārt uz pārskatāmības un informācijas trūkumu tā noslēgšanas brīdī, ciktāl tajā ir noteikta GPL 23,14 % apmērā, un, pakārtoti – ka šī procentu likme ir jākvalificē kā pārmērīgi augsta. Šīs prasības mērķis ir arī piespriest Banco Cetelem tai atmaksāt jau samaksātos procentus, jo prasītājai pamatlietā ir pienākums atmaksāt tikai aizdotos līdzekļus.

12

Banco Cetelem apstrīd pārskatāmības trūkumu, kā arī aplūkotā kredītlīguma pārmērīgi augsto procentu likmi. Šajā nolūkā tā tostarp atsaucas uz Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija) 2020. gada 4. marta spriedumu Lietā Nr. 149/2020 (ES:TS:2020:600) saistībā ar Augļošanas apkarošanas likuma interpretāciju. No šī sprieduma izrietot, ka aplūkotajā kredītlīgumā noteikto likmi nevar uzskatīt par pārmērīgi augstu. Proti, no minētā sprieduma izrietot, ka tad, lai noteiktu, vai procentu likmei ir šāda iezīme, ir jābalstās uz vidējo procentu likmi, kas piemērojama kategorijai, kurā ietilpst aplūkotais darījums, un kas ir publicēta Spānijas Bankas oficiālajā statistikā. Šajā gadījumā aplūkotajā kredītlīgumā minētā GPL 23,14 % esot zemāka par vidējo procentu likmi, kas parasti tiek piemērota šai līgumu kategorijai, proti, pārjaunojamiem kredītlīgumiem.

13

Iesniedzējtiesai ir šaubas par Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) 2015. gada 25. novembra spriedumu Lietā Nr. 628/2015 (ES:TS:2015:4810) un 2020. gada 4. marta spriedumu Lietā Nr. 149/2020 (ES:TS:2020:600) saderību ar Savienības tiesību pārākuma un tiesiskās drošības principu, kā arī ar Direktīvu 93/13 un 2008/48.

14

Iesniedzējtiesas ieskatā šajos Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) spriedumos izklāstītie principi ne tikai sagroza jēdzienu “pārmērīgi augsta procentu likme”, jo tie izslēdz subjektīvo aspektu, proti, patērētāja neaizsargātības situācijas novērtējumu, bet tie arī nav saderīgi ar Direktīvas 93/13 4. panta 2. punktu, jo tie ļauj noteikt vai pārskatīt patēriņa kredīta cenu vai izmaksas tiesā bez juridiska pamata un ārpus konteksta, kad tiek atzīts, ka līgums ir spēkā neesošs, jo procentu likme ir pārmērīgi augsta. Līdz ar to šī tiesa vēlas noskaidrot, vai atbilstoši Savienības tiesību pārākuma principam tai ir jāatstāj nepiemērota šī Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) judikatūra tajā izskatāmajā lietā.

15

Turklāt, tā kā Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) 2020. gada 4. marta spriedumā Lietā Nr. 149/2020 (ES:TS:2020:600) esot nolēmusi, ka tiesa var pārbaudīt procentu likmes noteikumu negodīgumu tikai tad, ja patērētājs ir iesniedzis attiecīgu lūgumu, šī judikatūra arī būtu pretrunā no Direktīvas 93/13 izrietošajam tiesas pienākumam ex officio pārbaudīt patēriņa kredītlīguma noteikumu negodīgumu.

16

Visbeidzot, iesniedzējtiesas ieskatā Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) šajā spriedumā ir ierobežojusi valsts tiesas novērtējuma brīvību attiecībā uz patēriņa kredītlīguma iespējami pārmērīgi augsto procenta likmi, šajā ziņā nosakot kritērijus, kas nav nedz objektīvi, nedz precīzi, tādējādi pārkāpjot tiesiskās drošības principu, kā par to liecinot valstu tiesu atšķirīgā judikatūra. Šī tiesiskā nedrošība neesot saderīga ar patēriņa kredīta iekšējā tirgus darbības efektivitātes mērķi, uz ko esot vērsta Direktīva 2008/48, kā arī LESD 120. pants.

17

Šādos apstākļos Juzgado de Primera Instancia no 4 de Castelló de la Plana (Kasteļo de la Planas Pirmās instances tiesa Nr. 4) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

18

Iesniedzējtiesa lūdza lietai piemērot Tiesas Reglamenta 105. pantā paredzēto paātrināto prejudiciālā nolēmuma tiesvedību. Lūguma pamatojumam iesniedzējtiesa norādīja, ka uzdotie jautājumi būtiski ietekmē patēriņa kredītu finanšu tirgus pašreizējo kontekstu.

19

Reglamenta 105. panta 1. punktā ir paredzēts, ka Tiesas priekšsēdētājs pēc iesniedzējtiesas pieteikuma vai izņēmuma kārtā pēc savas ierosmes un pēc tiesneša referenta priekšlikuma un pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas, atkāpjoties no šā Reglamenta noteikumiem, var nolemt lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu, ja lietas apstākļi prasa to izskatīt īsā termiņā, piemērot paātrinātu tiesvedību.

20

Šajā ziņā, runājot par to, ka šajā lietā aplūkotie jautājumi skar potenciāli lielu skaitu personu un tiesisko attiecību, ir jāatgādina, ka šajā tiesību normā paredzētā paātrinātā tiesvedība ir procesuāls instruments, kas paredzēts, lai reaģētu uz ārkārtēji steidzamu situāciju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 15. septembris, Veridos, C‑669/20, EU:C:2022:684, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).

21

Tomēr personu vai juridisko situāciju, ko potenciāli skar nolēmums, kurš iesniedzējtiesai jāpieņem pēc prejudiciālo jautājumu uzdošanas Tiesai, lielais skaits pats par sevi nav uzskatāms par izņēmuma apstākli, kas varētu attaisnot paātrinātās tiesvedības piemērošanu (spriedums, 2022. gada 3. marts, Presidenza del Consiglio dei Ministri u.c. (Ārsti speciālisti, kas iziet apmācību), C‑590/20, EU:C:2022:150, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

22

Šādos apstākļos 2021. gada 12. maijā Tiesas priekšsēdētājs, uzklausījis tiesnesi referentu un ģenerāladvokātu, nolēma, ka šis lūgums nav jāapmierina.

23

Ar 2022. gada 1. augusta vēstuli Banco Cetelem, pievienojot apliecinošus dokumentus, informēja Tiesu, ka, pirmkārt, 2021. gada 29. aprīlī iesniedzējtiesā tika iesniegts atzīšanas akts, ar kuru Banco Cetelem atzina visus prasītājas pamatlietā prasījumus. Otrkārt, Banco Cetelem norāda, ka pamatlietas dalībnieki ir noslēguši vienošanos par izlīgumu, ar kuru prasītāja pamatlietā atsakās no visiem prasījumiem apmaiņā pret Banco Cetelem prasītās summas samaksu. Šai vēstulei tika pievienota 2021. gada 10. maijā iesniedzējtiesā iesniegtās vienošanās par izlīgumu apstiprinājuma pieteikuma kopija, kā arī ar 2021. gada 12. maiju datētā norunātās summas samaksas apliecinājuma kopija.

24

Saskaņā ar minēto vienošanos aplūkotais kredīta līgums tiek izbeigts un katra puse paziņo, ka tai vairs nav prasījumu vienai pret otru.

25

Uz Tiesas jautājumu, vai tai joprojām ir nepieciešama atbilde uz prejudiciālajiem jautājumiem, lai atrisinātu pamatlietu, iesniedzējtiesa 2022. gada 31. augusta atbildē norādīja, ka tā 2021. gada 7. maijā ir nolēmusi, ka, neraugoties uz atzīšanas aktu, lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāuztur, jo tajā pastāv acīmredzamas vispārējas intereses. Turklāt 2021. gada 11. maijā tā nolēma, ka vienošanās par izlīgumu apstiprinājuma pieteikumu nevar apmierināt, kamēr procedūra ir apturēta, gaidot Tiesas prejudiciālo nolēmumu.

26

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa uzdevusi pašas noteiktajos tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu ietvaros un kuru pareizība Tiesai nav jāpārbauda, attiecas atbilstības pieņēmums (spriedums, 2020. gada 26. marts, Miasto Łowicz un Prokurator Generalny, C‑558/18 un C‑563/18, EU:C:2020:234, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).

27

Tomēr tāpat saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ar LESD 267. pantu izveidotā procedūra ir Tiesas un valsts tiesu sadarbības instruments, kura ietvaros pirmā sniedz otrajām tādas Savienības tiesību interpretācijas norādes, kas tām ir nepieciešamas, lai atrisinātu izskatāmās lietas (spriedums, 2020. gada 26. marts, Miasto Łowicz un Prokurator Generalny, C‑558/18 un C‑563/18, EU:C:2020:234, 44. punkts).

28

Tomēr atbilstoši Reglamenta 100. panta 2. punktam Tiesa jebkurā brīdī var konstatēt, ka vairs netiek izpildītas attiecībā uz tās kompetenci izvirzītās prasības.

29

Šajā gadījumā, pirmkārt, no 2022. gada 1. augusta vēstules, ko Tiesai nosūtījusi Banco Cetelem, izriet, ka pamatlietas dalībnieki ir noslēguši vienošanos par izlīgumu, ar kuru prasītāja pamatlietā, Banco Cetelem samaksājot noteiktu summu, ir atteikusies no visiem pret to izvirzītajiem prasījumiem saskaņā ar aplūkoto kredītlīgumu. Kā izriet no iesniedzējtiesas 2022. gada 31. augusta vēstules un tai pievienotajiem dokumentiem, iesniedzējtiesa apstiprina šīs vienošanās par izlīgumu esamību.

30

Otrkārt, ir jākonstatē, ka 2022. gada 31. augusta vēstulē iesniedzējtiesa ir norādījusi, ka vēlas uzturēt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, pamatojoties uz to, ka tās jautājumi attiecas uz vispārēju interešu jomu. Tās ieskatā atbildes varētu kliedēt tiesisko nedrošību, ko radījusi Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) judikatūra, un tās varētu būt noderīgas, lai atrisinātu daudzus līdzīgus strīdus, kas tostarp tiek izskatīti šajā tiesā.

31

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu attaisno nevis konsultatīvu atzinumu par vispārējiem vai hipotētiskiem jautājumiem sniegšana, bet gan nepieciešamība efektīvi atrisināt strīdu. Tālab, ja izrādās, ka uzdotajiem jautājumiem acīmredzami vairs nav nozīmes šīs lietas iznākumā, Tiesai jāatzīst, ka tiesvedība ir izbeidzama (spriedums, 2019. gada 19. novembris, A.K. u.c. (Augstākās tiesas disciplinārlietu palātas neatkarība), C‑585/18, C‑624/18 un C‑625/18, EU:C:2019:982, 70. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

32

It īpaši, tā kā gan no LESD 267. panta teksta, gan no tā uzbūves izriet, ka prejudiciālā nolēmuma tiesvedība nozīmē, ka lietai – saistībā ar kuru valsts tiesām jāpieņem nolēmums, iespējams, ņemot vērā prejudiciālo nolēmumu,– faktiski ir jābūt izskatīšanā valsts tiesās, Tiesai ir jākonstatē, ka tiesvedība ir izbeidzama, ja pamatlietai ir zudis priekšmets (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1998. gada 12. marts, Djabali, C‑314/96, EU:C:1998:104, 21. un 22. punkts, kā arī rīkojumu, 2019. gada 1. oktobris, YX (Sprieduma nosūtīšana notiesātās personas valstspiederības dalībvalstij), C‑495/18, EU:C:2019:808, 19. un 24.–26. punkts).

33

Šajā gadījumā, lai gan pamatlieta formāli vēl nav izskatīta iesniedzējtiesā, jo tā ir nolēmusi apturēt tiesvedību, lai izskatītu šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, no Tiesas rīcībā esošās informācijas izriet, ka pamatlietas dalībnieki ir noslēguši vienošanos par izlīgumu, kas ir izpildīta, un ka tās ir vērsušās iesniedzējtiesā ar lūgumu apstiprināt šo vienošanos, tādējādi atrisinot savstarpējās domstarpības. No tā izriet, ka Tiesas atbilde uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem tai nebūtu lietderīga, lai atrisinātu šo strīdu, kam ir zudis priekšmets.

34

Šādos apstākļos tiesvedība lietā par šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu ir izbeidzama.

35

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:

Izbeigt tiesvedību par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko ar 2021. gada 7. maija lēmumu iesniegusi Juzgado de Primera Instancia no 4 de Castelló de la Plana (Kasteļo de la Planas Pirmās instances tiesa Nr. 4, Spānija).