–

Generalstaatsanwaltschaft München vārdā – J. Ettenhofer un F. Halabi, pārstāvji,

–

Vācijas valdības vārdā – J. Möller un M. Hellmann, pārstāvji,

–

Čehijas valdības vārdā – A. Edelmannová, M. Smolek un J. Vláčil, pārstāvji,

–

Spānijas valdības vārdā – L. Aguilera Ruiz, pārstāvis,

–

Horvātijas valdības vārdā – G. Vidović Mesarek, pārstāvis,

–

Lietuvas valdības vārdā – K. Dieninis un R. Dzikovič, pārstāvji,

–

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,

–

Eiropas Komisijas vārdā – L. Baumgart, S. Grünheid un H. Leupold, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par LESD 18. un 21. panta interpretāciju.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar Bosnijas un Hercegovinas iestāžu izdošanas lūgumu, kas adresēts Vācijas Federatīvās Republikas iestādēm, attiecībā uz Horvātijas, Bosnijas un Serbijas pilsoņa S.M. izdošanu brīvības atņemšanas soda izpildei.

3

1957. gada 13. decembrī Parīzē parakstītās Eiropas Padomes Konvencijas par izdošanu (turpmāk tekstā – “Eiropas Konvencija par izdošanu”) 1. pantā ir noteikts:

“Līgumslēdzējas Puses saskaņā ar šajā Konvencijā izklāstītajiem noteikumiem un nosacījumiem apņemas nodot cita citai visas personas, attiecībā uz kurām Pieprasītājas Puses kompetentās varas iestādes ir uzsākušas procesuālās darbības sakarā ar nodarījumu vai arī attiecībā uz kurām minētās varas iestādes vēlas izpildīt sodu vai aresta orderi.”

4

Šīs konvencijas 6. pantā “Pilsoņu izdošana” ir paredzēts:

“1.   

2.   Ja lūguma Saņēmēja Puse neizdod savu pilsoni, tai pēc Pieprasītājas Puses lūguma lieta ir jānodod izskatīšanai savām kompetentajām varas iestādēm, lai tās veiktu procesuālās darbības, ja tādas uzskatāmas par nepieciešamām. Šajā nolūkā, izmantojot 12. panta 1. punktā paredzētos līdzekļus, bez maksas ir jānosūta ar nodarījumu saistītā informācija un lietiskie pierādījumi. Pieprasītāja Puse ir jāinformē par tās lūguma rezultātiem.”

5

Vācijas Federatīvā Republika, 1976. gada 2. oktobrī iesniedzot ratifikācijas dokumentu, iesniedza šādi formulētu paziņojumu Eiropas Konvencijas par izdošanu 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē:

“Vācijas pilsoņu izdošana no Vācijas Federatīvās Republikas uz ārvalstīm saskaņā ar [1949. gada 23. maijaGrundgesetz für die Bundesrepublik Deutschland (Vācijas Federatīvās Republikas Pamatlikums; BGBl. 1949 I, 1. lpp.)] 16. panta 2. punkta pirmo teikumu nav atļauta, un tāpēc tā ir jāatsaka visos gadījumos.

Jēdziens “pilsonis” Eiropas Konvencijas par izdošanu 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē aptver visus Vācijas pilsoņus Vācijas Federatīvās Republikas Pamatlikuma 116. panta 1. punkta izpratnē.”

6

Piemērojot Eiropas Padomes 1983. gada 21. marta Konvencijas par notiesāto personu nodošanu soda izciešanai (turpmāk tekstā – “Konvencija par notiesāto personu nodošanu”) 2. pantu, personas, kuras notiesātas šīs konvencijas parakstītājvalsts (valsts, kurā persona notiesāta) teritorijā, var pārvietot uz viņu izcelsmes valsts (valsts, kurā tiek izciests sods) teritoriju viņām piespriestā soda izciešanai. Šādi saskaņā ar minētās konvencijas 9. panta 1. punkta b) apakšpunktu sods, ko noteikusi valsts, kurā persona notiesāta, var tikt aizstāts ar sodu, ko par tādu pašu noziedzīgu nodarījumu nosaka tās valsts likumi, kurā sods tiek izciests.

7

Saskaņā ar šīs pašas konvencijas apsvērumiem šādas nodošanas mērķis tostarp ir veicināt notiesāto personu sociālo rehabilitāciju, dodot iespēju ārvalstniekiem, kuriem atņemta brīvība kriminālnozieguma izdarīšanas dēļ, izciest sodu savā vidē.

8

Kopš 1995. gada 1. novembra Konvencija par notiesāto personu nodošanu ir saistoša visām Eiropas Savienības dalībvalstīm. Šī konvencija, kas ir saistoša arī Bosnijai un Hercegovinai, Vācijā stājās spēkā 1992. gada 1. februārī.

9

Vācijas Federatīvās Republikas Pamatlikuma 16. panta 2. punktā ir noteikts:

“Nevienu Vācijas pilsoni nevar izdot citai valstij. Ar likumu var noteikt atkāpes, paredzot izdošanu [Savienības] dalībvalstij vai starptautiskai tiesai, ja vien ir nodrošināta tiesiskuma principu ievērošana.”

10

Vācijas Federatīvās Republikas Pamatlikuma 116. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ja vien likumā nav paredzēts citādi, Vācijas pilsonis šī Pamatlikuma izpratnē ir persona, kurai ir Vācijas pilsonība vai kura ir tikusi uzņemta Vācijas Reiha teritorijā, kāda tā bija 1937. gada 31. decembrī, kā Vācijas tautai piederīgs bēglis vai pārvietota persona vai kā to laulātais vai pēctecis.”

11

1982. gada 23. decembraGesetz über die internationale Rechtshilfe in Strafsachen (Likums par starptautisko tiesisko palīdzību krimināllietās; BGBl. 1982 I, 2071. lpp.) redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem (turpmāk tekstā – “IRG”), 48. pantā ir paredzēts:

“Tiesisko palīdzību var sniegt kriminālprocesā, izpildot ārvalstīs ar galīgu spriedumu piespriesto sodu vai jebkādu citu sankciju. [..]”

12

Atbilstoši IRG 54. un 55. pantam, ciktāl ārvalsts nolēmuma izpilde Vācijā ir atļauta, piespriestais sods tiek pārveidots par vistuvāko sodu Vācijas tiesībās un ārvalsts nolēmums tiek pasludināts par izpildāmu. Saskaņā ar IRG 57. panta 1. punktu soda izpildi veic Vācijas prokuratūra, “ja vien ārvalsts piekrīt izpildei”.

13

2020. gada 5. novembrī Bosnijas un Hercegovinas iestādes lūdza Vācijas Federatīvo Republiku izdot S.M., kurš ir Horvātijas, Bosnijas un Serbijas pilsonis, lai viņš izciestu sešu mēnešu brīvības atņemšanas sodu, kas viņam piespriests ar Bosanskas Krupas [Bosanska Krupa] (Bosnija un Hercegovina) rajona tiesas 2017. gada 24. marta spriedumu. S.M. kopš 2017. gada kopā ar sievu dzīvo Vācijā. Kopš 2020. gada 22. maija viņš tur strādā un tika atbrīvots pēc tam, kad viņam uz laiku tika piemērots izdošanas apcietinājums.

14

Vācijas iestādes informēja Horvātijas iestādes par S.M. izdošanas lūgumu, taču Horvātijas iestādes uz to nekādi nereaģēja.

15

Generalstaatsanwaltschaft München (Minhenes Ģenerālprokuratūra, Vācija), atsaucoties uz 2018. gada 13. novembra spriedumu Raugevicius (C‑247/17, turpmāk tekstā – “spriedums Raugevicius”, EU:C:2018:898), lūdza atzīt S.M. izdošanu par nepieņemamu.

16

Oberlandesgericht München (Federālās zemes Augstākā tiesa Minhenē, Vācija), kas ir iesniedzējtiesa šajā lietā, uzskata, ka Minhenes Ģenerālprokuratūras lūguma pamatotība ir atkarīga no tā, vai LESD 18. un 21. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tajos ir paredzēta Savienības pilsoņa neizdošana pat tad, ja saskaņā ar starptautiskajiem līgumiem [izdošanas] lūguma saņēmējai dalībvalstij ir jāveic viņa izdošana.

17

Tā uzskata, ka spriedumā Raugevicius uz šo jautājumu nav atbildēts, jo lietā, kas ir pamatā šim spriedumam, Somijas Republikai, ņemot vērā piemērojamos starptautiskos līgumus, bija atļauts neizdot attiecīgo Lietuvas pilsoni Krievijas Federācijai.

18

Tāpat iesniedzējtiesa uzskata, ka īpašie izdošanas nolīgumi vai Eiropas Konvencija par izdošanu, par ko ir runa lietās, kurās tika pasludināts 2016. gada 6. septembra spriedums Petruhhin (C‑182/15, EU:C:2016:630), 2018. gada 10. aprīļa spriedums Pisciotti (C‑191/16, EU:C:2018:222), kā arī 2020. gada 17. decembra spriedums Generalstaatsanwaltschaft Berlin (Izdošana Ukrainai) (C‑398/19, EU:C:2020:1032), sniedza lūguma saņēmējai dalībvalstij izvēles iespēju izlemt, kurai no pieprasītājām dalībvalstīm kriminālvajāšanai pakļautā persona ir jāizdod. Minētajās lietās esot bijusi iespējama kriminālvajāšanai pakļautā Savienības pilsoņa nodošana izcelsmes dalībvalstij, attiecīgajām dalībvalstīm nepārkāpjot savus no starptautiskajiem līgumiem izrietošos pienākumus pret attiecīgajām trešām valstīm.

19

Savukārt šajā lietā Vācijas Federatīvajai Republikai esot pienākums attiecībā pret Bosniju un Hercegovinu izdot S.M., pamatojoties uz Eiropas Konvencijas par izdošanu 1. pantu.

20

Atbilstoši šai tiesību normai Vācijas Federatīvajai Republikai un Bosnijai un Hercegovinai esot savstarpējs pienākums nodot viena otrai personas, kuras pieprasītājas dalībvalsts tiesu iestādes meklē, lai izpildītu sodu, ja vien ir izpildīti šajā konvencijā paredzētie nosacījumi un nevienā citā minētās konvencijas tiesību normā nav paredzēts izņēmums.

21

Izskatāmajā lietā esot īstenojušies šajā pašā konvencijā paredzētie nosacījumi S.M. izdošanai un šai izdošanai neesot šķēršļu saskaņā ar Eiropas Konvencijas par izdošanu attiecīgajām tiesību normām. Konkrēti, minētā izdošana un tiesību akti, uz kuriem tā ir balstīta, atbilstot Vācijas Federatīvajā Republikā piemērojamo starptautisko tiesību minimālajiem standartiem un nepārkāpjot konstitucionālos principus, no kuriem nevar pieļaut atkāpes, vai pamattiesību aizsardzības līmeni, no kura nevar pieļaut atkāpes.

22

Iesniedzējtiesas ieskatā tādējādi pastāv šaubas par to, vai judikatūra, kas izriet no sprieduma Raugevicius, ir piemērojama tādā gadījumā, kāds ir pamatlietā.

23

Šajā ziņā tā uzsver, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru vienlīdzīgas attieksmes neesamība, kas izriet no tā, ka Savienības pilsonis, kuram ir citas dalībvalsts, nevis lūguma saņēmējas dalībvalsts pilsonība, var tikt izdots atšķirībā no lūguma saņēmējas dalībvalsts pilsoņa, ir LESD 21. pantā paredzēto tiesību brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā ierobežojums.

24

Šāds ierobežojums esot attaisnots tikai tad, ja tas ir pamatots ar objektīviem apsvērumiem un ja tas ir samērīgs ar lūguma saņēmējas dalībvalsts leģitīmo mērķi. Tiesa šajā ziņā esot atzinusi, ka mērķis novērst personu, kuras izdarījušas noziedzīgu nodarījumu, nesodāmības risku ir uzskatāms par leģitīmu mērķi, kas principā var attaisnot tādu ierobežojošu pasākumu kā izdošana.

25

Tomēr Tiesas judikatūrā nav aplūkots jautājums par to, vai nepieciešamība paredzēt mazāk ierobežojošus pasākumus nekā izdošana var nozīmēt, ka lūguma saņēmēja dalībvalsts pārkāpj savus no starptautiskajām tiesībām izrietošos pienākumus.

26

Visbeidzot iesniedzējtiesa precizē, ka Bosanskas Krupas rajona tiesas piespriestā brīvības atņemšanas soda izpilde Vācijā esot iespējama. Tā kā S.M. jau atrodas Vācijas teritorijā, neesot piemērojama Konvencija par notiesāto personu nodošanu, kuru ir ratificējusi gan Vācijas Federatīvā Republika, gan Bosnija un Hercegovina. Tātad soda izpildi reglamentējot Vācijas tiesības, saskaņā ar kurām nav nepieciešams, lai kriminālvajāšanai pakļautā persona būtu Vācijas pilsonis, nedz arī – lai tā dotu savu piekrišanu. Tomēr šī izpilde esot iespējama tikai tad, ja un ciktāl valsts, kurā sods tiek izciests, tam piekrīt. Izskatāmajā lietā tas tā neesot, jo Bosnijas iestādes ir lūgušas S.M. izdošanu, nevis to, lai Vācijas kompetentās iestādes uzņemtos organizēt minētā soda izpildi.

27

Šādos apstākļos Oberlandesgericht München (Federālās zemes Augstākā tiesa Minhenē) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai atbilstoši principiem, kas izriet no [sprieduma Raugevicius] saistībā ar LESD 18. un 21. panta piemērošanu, uz [Eiropas Konvenciju par izdošanu] balstīts trešās valsts lūgums izdot Savienības pilsoni soda izpildes nolūkā ir jānoraida arī tad, ja dalībvalstij, kurai tiek lūgta izdošana, saskaņā ar šo konvenciju atbilstoši starptautiskajiem nolīgumiem ir pienākums izdot Savienības pilsoni, jo tā jēdzienu “pilsonis” atbilstoši [minētās] konvencijas 6. panta 1. punkta b) apakšpunktam ir definējusi tādējādi, ka tajā ietilpst tikai tās pilsoņi, nevis arī citi Savienības pilsoņi?”

28

Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai LESD 18. un 21. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir tas, ka dalībvalsts – gadījumā, kad trešā valsts ir iesniegusi izdošanas lūgumu, lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu citas dalībvalsts pilsonim, kurš pastāvīgi dzīvo pirmajā dalībvalstī, kuras iekšējās tiesībās ir aizliegta vienīgi savu pilsoņu izdošana ārpus Savienības un ir paredzēta iespēja, ka šis sods var tikt izpildīts tās teritorijā, ja vien tam piekrīt trešā valsts, – veic šī Savienības pilsoņa izdošanu atbilstoši pienākumiem, kuri tai izriet no starptautiskās konvencijas, tāpēc ka tā faktiski nevar uzņemties atbildību par šā soda izpildi, ja nav šādas piekrišanas.

29

Pirmkārt, jāatgādina, ka spriedums Raugevicius tāpat kā pamatlieta attiecās uz trešās valsts, ar kuru Savienība nav noslēgusi nolīgumu par izdošanu, izdošanas lūgumu. Tiesa šī sprieduma 45. punktā nosprieda – lai gan, tā kā nepastāv Savienības tiesību normas, kas reglamentē dalībvalstu pilsoņu izdošanu trešām valstīm, šādu tiesību normu pieņemšana ir dalībvalstu kompetencē, dalībvalstīm šī kompetence ir jāīsteno, ievērojot Savienības tiesības, tostarp LESD 18. pantā paredzēto diskriminācijas aizliegumu, kā arī LESD 21. panta 1. punktā garantētās tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā.

30

Proti, Savienības pilsoņa statusa dēļ dalībvalsts pilsonim, kurš likumīgi uzturas citā dalībvalstī, ir tiesības atsaukties uz LESD 21. panta 1. punktu un uz viņu attiecas Līgumu piemērošanas joma LESD 18. panta – kurā ietverts diskriminācijas pilsonības dēļ aizlieguma princips – izpratnē (spriedums, 2020. gada 17. decembris, Generalstaatsanwaltschaft Berlin (Izdošana Ukrainai), C‑398/19, EU:C:2020:1032, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

31

Apstāklis, ka šādam dalībvalsts pilsonim, kas nav dalībvalsts, kurai iesniegts izdošanas lūgums, ir arī trešās valsts, kura iesniegusi šo lūgumu, pilsonība, nevar liegt šim pilsonim izmantot tiesības un brīvības, kas piešķirtas ar Savienības pilsoņa statusu, it īpaši tās, kas garantētas ar LESD 18. un 21. pantu. Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, ka dalībvalsts un trešās valsts dubultpilsonība nevar liegt attiecīgajai personai šīs tiesības un brīvības (šajā nozīmē skat. spriedumu Raugevicius, 29. punkts, un spriedumu, 2020. gada 17. decembris, Generalstaatsanwaltschaft Berlin (Izdošana Ukrainai), C‑398/19, EU:C:2020:1032, 32. punkts).

32

Izskatāmajā lietā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka S.M., kuram tostarp ir Horvātijas pilsonība, kā Savienības pilsonis ir īstenojis savas LESD 21. panta 1. punktā paredzētās tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties citā dalībvalstī, šajā gadījumā – Vācijas Federatīvajā Republikā, un no tā izriet, ka viņa situācija ietilpst Līgumu piemērošanas jomā LESD 18. panta izpratnē, lai gan viņš ir arī trešās valsts, kas attiecībā uz viņu iesniegusi izdošanas lūgumu, pilsonis.

33

Otrkārt, saskaņā ar Tiesas judikatūru dalībvalsts tiesību normas par izdošanu – ar kurām tāpat kā izskatāmajā lietā ir ieviesta atšķirīga attieksme atkarībā no tā, vai pieprasītā persona ir šīs dalībvalsts pilsonis vai citas dalībvalsts pilsonis, tāpēc ka saskaņā ar šīm tiesību normām aizsardzība pret izdošanu, kāda ir pirmās minētās dalībvalsts pilsoņiem, netiek piešķirta citu dalībvalstu pilsoņiem, kuri likumīgi uzturas [izdošanas] lūguma saņēmējas dalībvalsts teritorijā, – var ietekmēt citu dalībvalstu pilsoņu brīvību pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā (šajā nozīmē skat. spriedumu Raugevicius, 28. punkts, un spriedumu, 2020. gada 17. decembris, Generalstaatsanwaltschaft Berlin (Izdošana Ukrainai), C‑398/19, EU:C:2020:1032, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

34

No tā izriet, ka tādā situācijā, kāda ir pamatlietā, nevienlīdzīgā attieksme, kas izpaužas tādējādi, ka tiek atļauts izdot Savienības pilsoni, kas ir citas dalībvalsts, nevis lūguma saņēmējas dalībvalsts pilsonis, ir jāinterpretē kā brīvības pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā LESD 21. panta izpratnē ierobežojums (spriedums Raugevicius, 30. punkts, un spriedums, 2020. gada 17. decembris, Generalstaatsanwaltschaft Berlin (Izdošana Ukrainai), C‑398/19, EU:C:2020:1032, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

35

Šādu ierobežojumu var attaisnot tikai tad, ja tas ir balstīts uz objektīviem apsvērumiem un ir samērīgs ar valsts tiesībās noteikto leģitīmo mērķi (spriedums Raugevicius, 31. punkts, un spriedums, 2020. gada 17. decembris, Generalstaatsanwaltschaft Berlin (Izdošana Ukrainai), C‑398/19, EU:C:2020:1032, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

36

Šajā kontekstā Tiesa ir atzinusi, ka mērķis novērst noziedzīgu nodarījumu izdarījušu personu nesodāmības risku ir uzskatāms par leģitīmu un ļauj attaisnot tādu pamatbrīvību, kāda paredzēta LESD 21. pantā, ierobežojošu pasākumu ar nosacījumu, ka šis pasākums ir nepieciešams, lai aizsargātu intereses, kuras ar to ir paredzēts garantēt, un tikai tad, ja šos mērķus nevar sasniegt ar mazāk ierobežojošiem pasākumiem (spriedums Raugevicius, 32. punkts, un spriedums, 2020. gada 17. decembris, Generalstaatsanwaltschaft Berlin (Izdošana Ukrainai), C‑398/19, EU:C:2020:1032, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

37

Šajā ziņā, kaut gan ne bis in idem princips, kāds tas ir garantēts valsts tiesībās, var veidot šķērsli tam, ka dalībvalsts veic to personu kriminālvajāšanu, attiecībā uz kurām ir iesniegts izdošanas lūgums soda izpildes mērķiem, tomēr valsts tiesībās un/vai starptautiskajās tiesībās, lai novērstu šādu personu nesodāmības risku, pastāv mehānismi, kas ļauj nodrošināt, ka šīs personas izcieš tām piespriestos sodus, tostarp tajā valstī, kuras pilsonība tām ir, un tādējādi ar tiem tiek palielinātas šo personu sociālās reintegrācijas iespējas pēc tām piespriesto sodu izciešanas (šajā nozīmē skat. spriedumu Raugevicius, 36. punkts).

38

Tas it īpaši attiecas uz Konvenciju par notiesāto personu nodošanu, kuras dalībnieces ir visas dalībvalstis, kā arī Bosnija un Hercegovina. Proti, šī konvencija ļauj personai, kura ir notiesāta minētās konvencijas parakstītājas valsts teritorijā, atbilstoši tās 2. pantam lūgt, lai viņa tiktu nosūtīta uz savas izcelsmes valsts teritoriju, lai tur izciestu tai piespriesto sodu, un šīs pašas konvencijas apsvērumos ir norādīts, ka šādas nodošanas mērķis tostarp ir veicināt notiesāto personu sociālo reintegrāciju, ļaujot ārvalstniekiem, kuriem atņemta brīvība kriminālnozieguma izdarīšanas dēļ, izciest sodu savā sociālajā vidē (šajā nozīmē skat. spriedumu Raugevicius, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

39

Turklāt dažās dalībvalstīs, piemēram, Vācijas Federatīvajā Republikā, ir paredzēta iespēja, ka tiesiskā palīdzība kriminālprocesā tiek sniegta ārvalstī piespriesta soda izpildes veidā.

40

Kā ģenerāladvokāts uzsvēris secinājumu 50. punktā, izdošanas lūguma, lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, gadījumā izdošanai alternatīvs pasākums, kas mazāk aizskar tāda Savienības pilsoņa tiesību uz brīvu pārvietošanos un uzturēšanos īstenošanu, kurš pastāvīgi dzīvo dalībvalstī, kurai iesniegts [izdošanas] lūgums, tieši ietver iespēju – ja tāda ir paredzēta dalībvalsts, kurai iesniegts lūgums, tiesībās –, ka sods tiek izpildīts šīs dalībvalsts teritorijā.

41

Turklāt, ja šāda iespēja pastāv, Tiesa ir nospriedusi, ka nesodāmības novēršanas mērķa kontekstā [izdošanas] lūguma saņēmējas dalībvalsts pilsoņi, no vienas puses, un citu dalībvalstu pilsoņi, kuri pastāvīgi dzīvo šajā lūguma saņēmējā dalībvalstī un tādējādi pierāda noteiktu integrācijas pakāpi tās sabiedrībā, no otras puses, ir salīdzināmā situācijā (šajā nozīmē skat. spriedumu Raugevicius, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

42

Šādos apstākļos LESD 18. un 21. pants prasa, lai citu dalībvalstu pilsoņi, kuri pastāvīgi dzīvo lūguma saņēmējā dalībvalstī un attiecībā uz kuriem ir iesniegts trešās valsts izdošanas lūgums brīvības atņemšanas soda izpildei, varētu izciest savu sodu šīs dalībvalsts teritorijā ar tādiem pašiem nosacījumiem kā pēdējās minētās valsts pilsoņi.

43

Izskatāmajā lietā iesniedzējtiesa balstās uz pieņēmumu, ka S.M., kurš kopš 2017. gada kopā ar sievu dzīvo Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā un tajā strādā kopš 2020. gada, ir uzskatāms par Savienības pilsoni, kurš pastāvīgi dzīvo šajā dalībvalstī.

44

Turklāt saskaņā ar norādēm, ko Tiesai sniegusi iesniedzējtiesa, Bosnijā un Hercegovinā piespriestā soda izpilde attiecībā uz S.M. Vācijas teritorijā ir iespējama. Atbilstoši IRG 48. pantam un 57. panta 1. punktam trešā valstī piespriesta soda izpilde Vācijas teritorijā ir atļauta, ja vien šī trešā valsts tam piekrīt.

45

Iesniedzējtiesa tomēr norāda, ka izskatāmajā lietā šī soda izpilde Vācijas teritorijā liktu Vācijas Federatīvajai Republikai neievērot izdošanas pienākumu, kas saskaņā ar Eiropas Konvenciju par izdošanu ir lūguma saņēmējai dalībvalstij.

46

Šajā ziņā tā norāda, ka jēdziens “pilsonis” Eiropas Konvencijas par izdošanu izpratnē attiecībā uz Vācijas Federatīvo Republiku – atbilstoši paziņojumam, ko šī dalībvalsts veikusi saskaņā ar šīs konvencijas 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu, – aptver tikai tās personas, kurām ir šīs dalībvalsts pilsonība. Šādos apstākļos atšķirībā no lietas, kas bija pamatā spriedumam Raugevicius, iespējamais Vācijas Federatīvās Republikas atteikums izdot S.M. Bosnijai un Hercegovinai būtu pretrunā pienākumiem, kurus šī konvencija nosaka šai dalībvalstij.

47

Ņemot vērā šos apsvērumus, treškārt, ir jāprecizē, kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 32. punktā, ka Tiesas judikatūrā, kas izriet no sprieduma Raugevicius, Savienības pilsoņiem nav piešķirtas automātiskas un absolūtas tiesības netikt izdotiem ārpus Savienības teritorijas.

48

Proti, kā izriet no šī sprieduma 35.–42. punkta, ja pastāv valsts tiesību norma, ar kuru, kā tas ir pamatlietā, ir ieviesta atšķirīga attieksme pret [izdošanas] lūguma saņēmējas dalībvalsts pilsoņiem un Savienības pilsoņiem, kas tajā pastāvīgi dzīvo, aizliedzot tikai pirmo minēto personu izdošanu, šai dalībvalstij ir pienākums aktīvi meklēt tāda izdošanai alternatīva pasākuma esamību, kas mazāk aizskar to tiesību un brīvību īstenošanu, kuras šādiem pilsoņiem izriet no LESD 18. un 21. panta, gadījumā, kad trešā valsts attiecībā uz viņiem izdevusi izdošanas lūgumu.

49

Tādējādi, ja šāda izdošanai alternatīva pasākuma piemērošana, kā tas ir izskatāmajā lietā, nozīmē, ka Savienības pilsoņi, kuri pastāvīgi dzīvo [izdošanas] lūguma saņēmējā dalībvalstī, var izciest savu sodu šajā dalībvalstī ar tādiem pašiem nosacījumiem kā minētās dalībvalsts pilsoņi, bet šī piemērošana ir atkarīga no trešās valsts, kas izdevusi izdošanas lūgumu, piekrišanas saņemšanas, LESD 18. un 21. pantā izdošanas lūguma saņēmējai dalībvalstij ir noteikts pienākums aktīvi censties saņemt šīs trešās valsts piekrišanu. Šim mērķim lūguma saņēmējai dalībvalstij ir jāizmanto visi tās rīcībā esošie sadarbības un palīdzības krimināllietās mehānismi attiecībās ar minēto trešo valsti.

50

Ja trešā valsts, kas izdevusi izdošanas lūgumu, piekrīt, ka brīvības atņemšanas sods tiek izpildīts lūguma saņēmējas dalībvalsts teritorijā, šī dalībvalsts var ļaut Savienības pilsoņiem, attiecībā uz kuriem izdots šis lūgums un kuri pastāvīgi dzīvo šajā teritorijā, tajā izciest savu sodu un tādējādi nodrošināt tādu pašu attieksmi, kāda izdošanas jomā ir attiecībā uz saviem pilsoņiem.

51

Šādā gadījumā no Tiesai sniegtās informācijas izriet, ka šī izdošanai alternatīvā pasākuma piemērošana varētu arī ļaut [izdošanas] lūguma saņēmējai dalībvalstij īstenot savas pilnvaras atbilstoši līgumiskajiem pienākumiem, kas tai ir saistoši attiecībā uz trešo valsti, kura iesniegusi izdošanas lūgumu. Proti, neskarot pārbaudes, kas jāveic iesniedzējtiesai, šīs trešās valsts piekrišana visa izdošanas lūgumā norādītā soda izpildei lūguma saņēmējas dalībvalsts teritorijā principā var padarīt šī lūguma izpildi lieku.

52

Attiecīgi gadījumā, ja izskatāmajā lietā Vācijas Federatīvajai Republikai izdotos saņemt Bosnijas un Hercegovinas piekrišanu tam, ka S.M. izcieš savu sodu, kas piespriests šajā trešā valstī, minētās dalībvalsts teritorijā, tādu izdošanai alternatīvu pasākumu, ko prasa LESD 18. un 21. pants, piemērošana nenozīmētu, ka šī dalībvalsts obligāti neizpildīs pienākumus, ko Eiropas Konvencija par izdošanu tai nosaka attiecībā uz minēto trešo valsti, un tas jāpārbauda iesniedzējtiesai.

53

Savukārt, ja, neraugoties uz šī sprieduma 49. punktā minēto mehānismu īstenošanu, šī trešā valsts nepiekrīt tam, ka attiecīgais brīvības atņemšanas sods tiek izciests [izdošanas] lūguma saņēmējas dalībvalsts teritorijā, nevar tikt piemērots LESD 18. un 21. pantā paredzētais izdošanai alternatīvais pasākums. Šādā gadījumā šī dalībvalsts var veikt attiecīgās personas izdošanu atbilstoši pienākumiem, kas tai noteikti saskaņā ar šo konvenciju, tāpēc ka šādas izdošanas atteikums šajā gadījumā neļautu izvairīties no šīs personas nesodāmības riska.

54

Šajā pašā gadījumā attiecīgās personas izdošana, no šī mērķa skatpunkta raugoties, ir uzskatāma par nepieciešamu un samērīgu pasākumu minētā mērķa sasniegšanai, līdz ar to pamatlietā aplūkotais tiesību brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā ierobežojums LESD 21. panta izpratnē, ņemot vērā šī sprieduma 35. un 36. punktā minēto judikatūru, šķiet attaisnots.

55

Atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai [izdošanas] lūguma saņēmējai dalībvalstij tomēr ir jāpārbauda, vai izdošana neaizskars tiesības, kuras garantē Eiropas Savienības Pamattiesību harta, it īpaši tās 19. pants (spriedums Raugevicius, 49. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2020. gada 2. aprīlis, Ruska Federacija, C‑897/19 PPU, EU:C:2020:262, 64. punkts un tajā minētā judikatūra).

56

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka LESD 18. un 21. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka

57

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav pamatlietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

LESD 18. un 21. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka