–

Zulima vārdā – F. M. Montesdeoca Santana, procurador, un Y. Pulido González, abogada,

–

Spānijas valdības vārdā – J. Rodríguez de la Rúa Puig, pārstāvis,

–

Eiropas Komisijas vārdā – J. Baquero Cruz un N. Ruiz García, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV 1993, L 95, 29. lpp.) 6. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Zulima un kredītiestādi Servicios Prescriptor y Medios de Pagos EFC SAU, agrākais nosaukums – Evofinance EFC SAU, par tiesāšanās izdevumiem, kas radušies tiesvedībā, ko sākusi prasītāja pamatlietā, lai konstatētu pārjaunojama patēriņa kredītlīguma spēkā neesamību tostarp viena no tā noteikumiem negodīguma dēļ.

3

Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nosaka, ka negodīgi noteikumi, kas izmantoti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, atbilstoši savas valsts tiesību aktiem nav saistoši patērētājam un ka līgums pie tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem.”

4

Šīs direktīvas 7. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka patērētāju un konkurentu interesēs pastāv adekvāti un efektīvi līdzekļi, lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos.

2.   Šā panta 1. punktā minētie līdzekļi ietver noteikumus, saskaņā ar kuriem personas vai iestādes, kurām atbilstoši valsts tiesībām ir likumīgas intereses patērētāju aizsardzībā, var saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem iesniegt prasību tiesā vai [pieteikumu] kompetentās pārvaldes iestādēs, lai panāktu lēmumu par to, vai līguma noteikumi, kas sastādīti vispārējai izmantošanai, ir negodīgi, un lai minētās personas vai iestādes varētu piemērot atbilstošus un efektīvus līdzekļus šo noteikumu ilgstošas izmantošanas novēršanai.”

5

Código Civil (Civilkodekss) 1303. pantā ir noteikts:

“Ja līgumā paredzēts pienākums tiek atzīts par spēkā neesošu, līgumslēdzēji viens otram atdod lietas, kas ir šī līguma priekšmets, ar to augļiem un cenu, kas samaksāta kā atlīdzība par šīm lietām, kopā ar procentiem, izņemot nākamajos pantos paredzētos gadījumus.”

6

2000. gada 7. janvāraLey 1/2000, de Enjuiciamiento Civil (Likums 1/2000 par Civilprocesa kodeksu; 2000. gada 8. janvāraBOE Nr. 7, 575. lpp.), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “LEC”), 22. pantā “Tiesvedības izbeigšana apmierināšanas ārpus tiesas vai strīda priekšmeta zuduma dēļ. Īpašais gadījums, kad tiek atcelts atlīdzināšanas pienākums” ir noteikts:

“1.   Ja tādu apstākļu dēļ, kas radušies pēc prasības vai pretprasības [celšanas], vairs nepastāv likumiskās intereses panākt lūgto tiesību aizsardzību tiesā, jo prasītāja un attiecīgā gadījumā puses, kas cēlusi šo pretprasību, prasības ir apmierinātas ārpus tiesvedības vai jebkāda cita iemesla dēļ, lietas dalībnieki par to tiek informēti, un ar to piekrišanu Letrado de la Administración de Justicia (sekretārs) izdod rīkojumu par tiesvedības izbeigšanu, nelemjot par tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanas pienākuma noteikšanu vienai vai otrai pusei.

2.   Ja kāda no pusēm uzskata, ka šādas likumiskas intereses pastāv, argumentējot, ka tās prasījumi nav tikuši apmierināti ārpus tiesas vai izvirzot citus argumentus, sekretārs aicina puses desmit dienu laikā ierasties tiesā, kas lemj tikai par šo jautājumu.

Pēc šādas ierašanās tiesa desmit dienu laikā lemj, vai tiesvedība ir vai nav jāturpina, piespriežot tam, kura prasījums ir noraidīts, atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

3.   Lēmums, ar kuru tiesvedība tiek turpināta, nav pārsūdzams. Pārsūdzams ir tikai lēmums par tiesvedības izbeigšanu.”

7

LEC 394. panta 1. punktā ir paredzēts:

“1.   Tiesvedībā par atzīšanas prasībām tiesāšanās izdevumi pirmajā instancē ir jāsedz lietas dalībniekam, kura visi prasījumi ir noraidīti, izņemot, ja tiesa, to pienācīgi pamatojot, konstatē, ka lietas faktiskie vai tiesiskie apstākļi rada nopietnas šaubas.

Lai tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanas mērķiem novērtētu, vai lietas tiesiskie apstākļi rada nopietnas šaubas, ir jāņem vērā līdzīgās lietās iedibinātā judikatūra.”

8

LEC 395. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   Ja prasība tiek apmierināta pirms jebkādas apstrīdēšanas, vienai vai otrai pusei nav jānosaka tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanas pienākums, ja vien tiesa pienācīgi motivēti nekonstatē atbildētāja ļaunticību.

Uzskata, ka atbildētāja ļaunticība pastāv, ja pirms prasības celšanas prasītājs tam ir nosūtījis uz pierādījumiem balstītu un pamatotu brīdinājumu par maksājuma veikšanu, ja ir uzsākts mediācijas process vai atbildētājs ir aicināts panākt mierizlīgumu.

2.   Ja piekrišana prasībai tiek pausta pēc prasības apstrīdēšanas, piemēro iepriekšējā panta 1. punktu.”

9

2016. gada 21. septembrī pamatlietas puses noslēdza pārjaunojamu patēriņa kredītlīgumu. 2020. gada martā prasītāja pamatlietā lūdza atbildētāju pamatlietā izbeigt šo kredītlīgumu un atmaksāt tai summas, kuras tā bija nepamatoti saņēmusi, uzskatot, ka minētā kredītlīguma procenti ir pārmērīgi. Atbildētāja pamatlietā atteicās izpildīt šo brīdinājuma vēstuli.

10

Prasītāja pamatlietā arī vērsās iesniedzējtiesā ar prasību par šī paša kredītlīguma spēkā neesamības atzīšanu. Galvenokārt tā norādīja, ka kredītlīgumā paredzētā procentu likme valsts tiesiskā regulējuma izpratnē ir pārmērīga (augļošanas likme) un lūdza atmaksāt samaksātās summas, kas pārsniedz saskaņā ar šo procentu likmi aizdotā aizņēmuma pamatsummu. Pakārtoti tā norādīja uz noteikuma par atlīdzības procentu likmi negodīgumu Direktīvas 93/13 izpratnē tā pārskatāmības neesamības dēļ.

11

Iesniedzējtiesa šo prasību atzina par pieņemamu. Termiņā, kas atbildētājai pamatlietā bija noteikts, lai formulētu savus apsvērumus par minēto prasību, tā lūdza izslēgt lietu no reģistra, apgalvojot, ka prasītāja pamatlietā ārpus tiesas ir saņēmusi apmierinājumu saistībā ar saviem prasījumiem un ka tā ir izbeigusi attiecīgo pārjaunojamo kredītlīgumu, norādot, ka prasītāja pamatlietā vairs nevar veikt nekādas darbības ar atbilstošu kredītkarti un ka tā ir dzēsusi parāda atlikumu saistībā ar procentiem un citām komisijas maksām. Atbildētāja pamatlietā arī lūdza tai nepiespriest tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanu. Proti, piemērojot LEC 22. panta 1. punktu, ja prasības pamati ir apmierināti ārpus tiesvedības, tā principā tiek izbeigta, vienai vai otrai pusei nepiespriežot tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanu.

12

Ar 2020. gada 11. septembra procesa organizatorisko pasākumu iesniedzējtiesa prasītājai pamatlietā paziņoja par atbildētājas pamatlietā iesniegto pieteikumu par [lietas] izslēgšanu no reģistra, kas bija pamatots ar šīs prasītājas likumisko interešu uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā zudumu.

13

Prasītāja pamatlietā apgalvoja, ka šis pieteikums par izslēgšanu no reģistra ir nepamatots, jo atbildētāja pamatlietā, pēc tās domām, nav apmierinājusi visus tās prasījumus, it īpaši par attiecīgā pārjaunojamā patēriņa kredītlīguma spēka neesamības atzīšanu pārmērīgas procentu likmes dēļ un tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanu. Prasītāja pamatlietā turklāt uzsvēra, ka pirms prasības celšanas iesniedzējtiesā tā nesekmīgi ir lūgusi atbildētāju pamatlietā izbeigt šo kredītlīgumu un atmaksāt tai kā procentus samaksātās summas.

14

Ņemot vērā šādas domstarpības starp pamatlietas pusēm, tās, pamatojoties uz LEC 22. panta 2. punkta pirmo daļu, tika aicinātas ierasties iesniedzējtiesā. Pēc šo pušu un to apsvērumu uzklausīšanas un to iesniegto pierādījumu izvērtēšanas šī tiesa konstatēja, ka prasītājas pamatlietā prasības pamati ir apmierināti ārpus tiesvedības, jo atbildētāja pamatlietā bija izbeigusi attiecīgo pārjaunojamo patēriņa kredītlīgumu un atlīdzinājusi nepamatoti samaksātās summas. Turklāt tā konstatēja, pirmkārt, ka pirms tajā iesniegtās prasības celšanas prasītāja pamatlietā vairākkārt bija brīdinājusi atbildētāju pamatlietā, nosūtot tai no pasta iestādes faksa sūtījumu, kura datums vai pat tā saturs ir ticams (Burofax), cenšoties panākt kredītlīguma izbeigšanu un atbildētājai nepamatoti samaksāto summu atmaksāšanu, kā arī, otrkārt, atbildētāja pamatlietā bija atteikusies to izpildīt.

15

Tā kā prasītājas pamatlietā prasījumi ir apmierināti ārpus tiesvedības, iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar attiecīgo valsts tiesisko regulējumu tai nav tiesību noteikt vienai vai otrai pusei tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanas pienākumu. Turklāt tā norāda – lai novērtētu atbildētājas pamatlietā iespējamo ļaunticību un piespriestu tai atlīdzināt prasītājai pamatlietā radušos tiesāšanās izdevumus, tai nav arī tiesību ņemt vērā brīdinājumu esamību pirms prasības celšanas pamatlietā. Šajā kontekstā, tā kā prasītājai pamatlietā ir “patērētāja” statuss Direktīvas 93/13 izpratnē un ciktāl pamatlietā šī puse cenšas atsaukties uz tiesībām, kas izriet no šīs direktīvas, iesniedzējtiesai rodas šaubas par šī valsts tiesiskā regulējuma atbilstību minētajai direktīvai.

16

Šādos apstākļos Juzgado de Primera Instancia no 2 de Las Palmas de Gran Canaria (Laspalmasas de Grankanārijas pirmās instances tiesa Nr. 2, Spānija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Patērētāju prasījumos saistībā ar negodīgiem noteikumiem, pamatojoties uz [Direktīvu 93/13], un gadījumā, kad tiek noslēgts ārpustiesas izlīgums, [LEC] 22. pants noteic, ka patērētājiem ir jāuzņemas tiesāšanās izdevumu atlīdzināšana, neņemot vērā pārdevēja vai piegādātāja iepriekšējo rīcību, neraugoties uz to, ka tas nav izpildījis iepriekšējos brīdinājumos formulētos prasījumus. Vai šis Spānijas tiesiskais regulējums tiesvedības jomā ir būtisks šķērslis, kas var atturēt tos pašus patērētājus īstenot savas tiesības uz līguma noteikuma iespējamā negodīgā rakstura efektīvu pārbaudi tiesā, kas būtu pretrunā efektivitātes principam, kā arī Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktam un 7. panta 1. punktam?”

17

Vispirms prasītāja pamatlietā un Spānijas valdība norāda, ka uzdotā jautājuma izskatīšana nav Tiesas kompetencē, jo tiesiskā situācija, uz ko ir balstīta pamatlieta, neietilpstot Savienības tiesību piemērošanas jomā.

18

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Tiesai, lai pārbaudītu savu kompetenci, ir jāizvērtē apstākļi, kādos valsts tiesa pie tās ir vērsusies (spriedums, 2021. gada 15. jūlijs, The Department for Communities in Northern Ireland, C‑709/20, EU:C:2021:602, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).

19

Šajā ziņā no LES 19. panta 3. punkta b) apakšpunkta un LESD 267. panta pirmās daļas izriet, ka Tiesas kompetencē ir sniegt prejudiciālus nolēmumus par Savienības tiesību interpretāciju un par Savienības iestāžu tiesību aktu spēkā esamību. LESD 267. panta otrajā daļā būtībā ir precizēts, ka tad, ja kādas dalībvalsts tiesā izskatāmajā lietā ir radies jautājums, par ko var tikt iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, šī tiesa – ja tā uzskata, ka tās sprieduma taisīšanai ir vajadzīgs Tiesas lēmums par šo jautājumu, – var lūgt, lai Tiesa lemj par šo jautājumu (spriedums, 2021. gada 15. jūlijs, The Department for Communities in Northern Ireland, C‑709/20, EU:C:2021:602, 46. punkts).

20

Šajā gadījumā, protams, attiecīgā tiesāšanās izdevumu sadales kārtība ir piemērojama tiesvedībām Spānijas tiesās un tādēļ uz to principā attiecas Spānijas procesuālās tiesības.

21

Tomēr no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka pamatlietas priekšmets ietilpst jomā, kuru reglamentē Savienības tiesības. Proti, šis strīds ir par vairāku starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju noslēgta līguma noteikumu negodīgo raksturu Direktīvas 93/13 izpratnē, un ar uzdoto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā Tiesai, vai šīs direktīvas 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir valsts procesuālo tiesību norma, kas reglamentē tiesāšanās izdevumu sadali, proti, LEC 22. pants. Konkrēti, iesniedzējtiesa aicina Tiesu izvērtēt, vai šāda valsts tiesību norma var veidot būtisku šķērsli, kas var atturēt patērētājus īstenot savas tiesības, efektivitātes principa gaismā pārkāpjot Savienības tiesību normas. No Direktīvas 93/13 izrietošo patērētāju tiesību īstenošana ir atkarīga no dalībvalstu procesuālajām tiesībām. Tādējādi attiecīgajām valsts procesuālajām tiesībām var būt izšķiroša ietekme uz Savienības tiesību efektivitāti.

22

Tiesa, aicināta pārbaudīt maksājuma rīkojuma procedūru saturu, vairākkārt ir nospriedusi, ka izmaksas, ko rada prasības celšana tiesā, var atturēt patērētājus no šāda veida procesos nepieciešamo iebildumu iesniegšanas (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 14. jūnijs, Banco Español de Crédito, C‑618/10, EU:C:2012:349, 54. punkts, 2016. gada 18. februāris, Finanmadrid EFC, C‑49/14, EU:C:2016:98, 52. punkts, un 2018. gada 13. septembris, Profi Credit Polska, C‑176/17, EU:C:2018:711, 69. punkts).

23

Lai gan saskaņā ar dalībvalstu procesuālās autonomijas principu tiesāšanās izdevumu sadales sistēmas ieviešana ir atkarīga no dalībvalstu iekšējās tiesību sistēmas, šīs īstenošanas noteikumiem tomēr ir jāatbilst diviem nosacījumiem. Tātad – tie nedrīkst būt nelabvēlīgāki par tiem, kas reglamentē līdzīgas valsts tiesībās regulētas situācijas (līdzvērtības princips), ne arī padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtinošu patērētājiem Savienības tiesībās piešķirto tiesību īstenošanu (efektivitātes princips) (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2014. gada 17. jūlijs, Sánchez Morcillo un Abril García, C‑169/14, EU:C:2014:2099, 31. punkts).

24

Šādos apstākļos Tiesas kompetencē ir izlemt šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

25

Prasītāja pamatlietā un Spānijas valdība piedāvā Tiesai atzīt uzdoto jautājumu par nepieņemamu tāpēc, ka šis jautājums jau esot atrisināts valsts tiesas judikatūrā. Šī judikatūra ļaujot piemērot “koriģēšanas kritēriju”, kas ļauj ņemt vērā iespējamo tirgotāja un atbildētāja šajā lietā ļaunprātību un šādā gadījumā piespriest pēdējam minētajam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus pat prasītāja prasījumu apmierināšanas ārpus tiesas gadījumā.

26

Šajā ziņā vispirms jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 267. pantā paredzētajā procedūrā, kas balstīta uz skaidru funkciju sadali starp valsts tiesām un Tiesu, tikai valsts tiesas kompetencē ir konstatēt un vērtēt pamatlietas faktus, kā arī interpretēt un piemērot valsts tiesības. Tāpat vienīgi valsts tiesai, kura iztiesā šo lietu un kurai jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ir jāizvērtē, ņemot vērā lietas īpatnības, gan Tiesai uzdodamo jautājumu nepieciešamība, gan to nozīmīgums. Tāpēc, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir jālemj (spriedums, 2012. gada 14. jūnijs, Banco Español de Crédito, C‑618/10, EU:C:2012:349, 76. punkts un tajā minētā judikatūra).

27

Tātad Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas iesniegtu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu vienīgi tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saiknes ar faktisko situāciju pamatlietā vai pamatlietas priekšmetu, vai arī gadījumos, kad problēma ir hipotētiska vai kad Tiesai nav pieejami faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums, 2012. gada 14. jūnijs, Banco Español de Crédito, C‑618/10, EU:C:2012:349, 77. punkts un tajā minētā judikatūra).

28

Šajā lietā tā tas acīmredzami nav.

29

Proti, šajā ziņā jākonstatē, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta interpretāciju, un tā mērķis ir dot iespēju iesniedzējtiesai lemt par LEC 22. panta, kā to interpretē valsts tiesas, saderību ar šīm minētās direktīvas tiesību normām.

30

Turklāt no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka, piemērojot LEC 22. pantu, prasītājai pamatlietā, kas ir Direktīvā 93/13 minētais patērētājs, pastāv risks, ka tai būs jāsedz tiesāšanās izdevumi saistībā ar tās celto prasību par attiecīgā pārjaunojamā kredītlīguma negodīgiem noteikumiem, lai gan attiecīgā kredītiestāde [prasību] pēc būtības ir apmierinājusi ārpus tiesas.

31

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uzdotais jautājums ir uzskatāms par pieņemamu.

32

Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts, aplūkojot tos efektivitātes principa gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā LEC 22. pants, saskaņā ar kuru tiesvedībā par līgumā, kas noslēgts starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju, iekļauta noteikuma negodīguma konstatēšanu tad, ja šie prasījumi ir apmierināti ārpus tiesas, patērētājam ir jāsedz savi tiesāšanās izdevumi saistībā ar tiesvedību, kuru tas bija spiests sākt, lai īstenotu savas no Direktīvas 93/13 izrietošās tiesības, un netiek ņemta vērā attiecīgā pārdevēja vai piegādātāja, kurš nav reaģējis uz minētā patērētāja viņam adresētiem iepriekšējiem brīdinājumiem, agrākā rīcība.

33

Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai, tā kā šajā jautājumā nav īpaša Savienības tiesiskā regulējuma, Direktīvā 93/13 paredzētā patērētāju aizsardzības īstenošanas kārtība saskaņā ar dalībvalstu procesuālās autonomijas principu ir ietverta to iekšējā tiesību sistēmā. Tomēr šī kārtība nedrīkst būt mazāk labvēlīga par to, kas reglamentē līdzīgas valsts tiesībām pakļautas situācijas (līdzvērtības princips), un tā nedrīkst padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtinošu to tiesību īstenošanu, kas ir piešķirtas ar Savienības tiesībām (efektivitātes princips) (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2020. gada 16. jūlijs, Caixabank un Banco Bilbao Vizcaya Argentaria, C‑224/19 un C‑259/19, EU:C:2020:578, 83. punkts, kā arī 2021. gada 10. jūnijs, BNP Paribas Personal Finance, no C‑776/19 līdz C‑782/19, EU:C:2021:470, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).

34

Šajā ziņā no Tiesas judikatūras izriet, ka tiesāšanās izdevumu sadale saistībā ar tiesvedību valsts tiesās ietilpst dalībvalstu procesuālās autonomijas jomā ar noteikumu, ka tiek ievēroti līdzvērtības un efektivitātes principi (spriedums, 2020. gada 16. jūlijs, Caixabank un Banco Bilbao Vizcaya Argentaria, C‑224/19 un C‑259/19, EU:C:2020:578, 95. punkts).

35

Attiecībā uz efektivitātes principu, kas ir vienīgais, uz kuru veikta atsauce šajā lietā, jānorāda – katrs gadījums, kad rodas jautājums, vai valsts procesuālo tiesību norma nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtinošu Savienības tiesību piemērošanu, ir jāizvērtē, ņemot vērā šīs tiesību normas vietu visā tiesvedībā, šīs tiesvedības norisi un īpatnības dažādās valsts tiesu instancēs. Šādā kontekstā vajadzības gadījumā ir jāņem vērā tādi valsts tiesu sistēmas pamatā esošie principi kā tiesību uz aizstāvību aizsardzība, tiesiskās noteiktības princips un pareiza tiesvedības norise (skat. it īpaši spriedumu, 2021. gada 10. jūnijs, BNP Paribas Personal Finance, no C‑776/19 līdz C‑782/19, EU:C:2021:470, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

36

Turklāt Tiesa ir precizējusi, ka dalībvalstu pienākums nodrošināt to tiesību efektivitāti, kuras tiesvedībā iesaistītajām personām izriet no Savienības tiesībām, tostarp attiecībā uz tiesībām, kuras izriet no Direktīvas 93/13, ietver efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kas paredzēta arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā un kas tostarp attiecas uz procesuālo noteikumu definēšanu attiecībā uz tām prasībām tiesā, kuras balstītas uz šādām tiesībām (spriedums, 2021. gada 10. jūnijs, BNP Paribas Personal Finance, no C‑776/19 līdz C‑782/19, EU:C:2021:470, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

37

Direktīva 93/13 piešķir patērētājam tiesības vērsties tiesā, lai konstatētu līgumiska noteikuma negodīgumu un novērstu tā piemērošanu. Šajā ziņā Tiesa ir nospriedusi, ka gadījumā, ja šādā tiesvedībā radušos tiesāšanās izdevumu sadales nolēmums būtu atkarīgs tikai no nepamatoti samaksātajām summām, kuras ir piespriests atmaksāt, tas, ņemot vērā izdevumus, kas rodas, ceļot prasību tiesā, varētu atturēt patērētāju no minēto tiesību izmantošanas (skat. spriedumu, 2020. gada 16. jūlijs, Caixabank un Banco Bilbao Vizcaya Argentaria, C‑224/19 un C‑259/19, EU:C:2020:578, 98. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

38

Tā, Tiesa ir nospriedusi, ka Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts, kā arī efektivitātes princips ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauts tāds tiesiskais regulējums, kas ļauj piespriest patērētājam segt daļu no procesuālajiem izdevumiem atbilstoši to nepamatoti samaksāto summu apmēram, kuras tam ir atmaksātas pēc līgumiska noteikuma spēkā neesamības konstatēšanas tā negodīguma dēļ, ņemot vērā, ka šāds regulējums rada būtisku šķērsli, kas var atturēt patērētāju īstenot ar Direktīvu 93/13 piešķirtās tiesības uz līgumisku noteikumu potenciāla negodīguma efektīvu pārbaudi tiesā (spriedums, 2020. gada 16. jūlijs, Caixabank un Banco Bilbao Vizcaya Argentaria, C‑224/19 un C‑259/19, EU:C:2020:578, 99. punkts).

39

Šajā gadījumā iesniedzējtiesa norāda, ka, piemērojot LEC 22. pantu, tā nevar piespriest atbildētājai pamatlietā atlīdzināt tiesāšanās izdevumus tāpēc, ka prasītājas pamatlietā prasījumi ir apmierināti ārpus tajā notiekošās tiesvedības. Šī tiesa uzskata, ka tas tā ir arī tad, ja izrādās, ka atbildētājs pamatlietā ir rīkojies ļaunticīgi un tādēļ prasītājai pamatlietā bija jāizvirza savas tiesības, ceļot prasību tiesā, jo LEC 22. pants neļauj tiesai, kas izskata lietu, ņemt vērā šādus apstākļus, lai atkāptos no tajā paredzētā noteikuma par tiesāšanās izdevumu sadali.

40

Šajā ziņā jānorāda, ka saskaņā ar Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu uzsāktajās parastajās tiesvedībās patērētājs ir prasītājs un atbildētājs ir pārdevējs vai piegādātājs, un tas nozīmē, ka gadījumā, ja pēdējais minētais nolemj apmierināt patērētāja prasības ārpus tiesvedības, patērētājam, pamatojoties uz šī sprieduma iepriekšējā punktā aprakstīto Spānijas tiesisko regulējumu, vienmēr ir jāsedz šīs tiesvedības izmaksas un tas jādara pat tad, ja tirgotājs ir ļaunticīgs.

41

Jākonstatē, ka šāds tiesiskais regulējums, ar kuru šāds risks tiek uzlikts minētajam patērētājam, rada būtisku šķērsli, kas var viņu atturēt īstenot savas tiesības uz efektīvu tiesas kontroli par attiecīgajā līgumā ietverto līguma noteikumu iespējami negodīgo raksturu un galu galā pārkāpj efektivitātes principu.

42

Tiesai iesniegtajos apsvērumos Spānijas valdība tomēr apgalvo, ka LEC 22. pantu var interpretēt atbilstoši no šī principa izrietošajām prasībām. Proti, šo tiesību normu varot interpretēt tādējādi, ka valsts tiesai ir jāņem vērā pārdevēja vai pakalpojumu sniedzēja iespējamā ļaunticība un attiecīgā gadījumā jāpiespriež pēdējam minētajam atlīdzināt tiesvedībā radušos tiesāšanās izdevumus.

43

Jāuzskata, ka šāda valsts tiesību interpretācija ir saderīga ar efektivitātes principu, jo tā ļauj neatturēt patērētājus īstenot tiem ar Direktīvu 93/13 piešķirtās tiesības. Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai šāda Savienības tiesībām atbilstoša interpretācija ir iespējama.

44

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts, aplūkojot tos efektivitātes principa gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru tiesvedībā par līgumā, kas noslēgts starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju, iekļauta noteikuma negodīguma konstatēšanu gadījumā, ja patērētāja prasījumi tiek apmierināti ārpus tiesas, attiecīgajam patērētājam ir jāsedz savi izdevumi – ar nosacījumu, ka tiesa, kas izskata lietu, obligāti ņem vērā konkrētā pārdevēja vai piegādātāja varbūtējo ļaunprātību un atbilstošā gadījumā piespriež pārdevējam vai piegādātājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saistībā ar tiesvedību, ko patērētājs bija spiests sākt, lai īstenotu tiesības, kuras tam piešķir Direktīva 93/13.

45

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav pamatlietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (devītā palāta) nospriež:

Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts, aplūkojot tos efektivitātes principa gaismā,

ir jāinterpretē tādējādi, ka:

tiem nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru tiesvedībā par līgumā, kas noslēgts starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju, iekļauta noteikuma negodīguma konstatēšanu gadījumā, ja patērētāja prasījumi tiek apmierināti ārpus tiesas, attiecīgajam patērētājam ir jāsedz savi tiesāšanās izdevumi – ar nosacījumu, ka tiesa, kas izskata lietu, obligāti ņem vērā konkrētā pārdevēja vai piegādātāja varbūtējo ļaunprātību un atbilstošā gadījumā piespriež pārdevējam vai piegādātājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saistībā ar tiesvedību, ko patērētājs bija spiests sākt, lai īstenotu tiesības, kuras tam piešķir Direktīva 93/13.