1

Ar savu apelācijas sūdzību Ryanair DAC lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2021. gada 17. februāra spriedumu Ryanair/Komisija (T‑238/20, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2021:91), ar kuru tā noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzējas prasību atcelt Komisijas 2020. gada 11. aprīļa Lēmumu C(2020) 2366 final par valsts atbalstu SA.56812 (2020/N) – Zviedrija – Covid‑19: aizdevumu garantiju shēma par labu aviosabiedrībām (OV 2020, C 269, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”).

2

Tiesvedības priekšvēsture, kas izriet no pārsūdzētā sprieduma, īsumā ir šāda.

3

2020. gada 3. aprīlī Zviedrijas Karaliste paziņoja Eiropas Komisijai par atbalsta pasākumu aizdevumu garantiju shēmas noteiktām aviosabiedrībām veidā (turpmāk tekstā – “attiecīgā atbalsta shēma”). Attiecīgajai atbalsta shēmai bija jāļauj aviosabiedrībām, kurām ir šīs dalībvalsts izsniegta darbības licence (turpmāk tekstā – “Zviedrijas licence”), kuras veicina Zviedrijas teritorijas “savienojamību”, iegūt pietiekamus līdzekļus, lai novērstu to, ka Covid‑19 pandēmijas izraisītie traucējumi apdraud to darbotiesspēju, un lai saglabātu saimnieciskās darbības nepārtrauktību veselības krīzes laikā un pēc tās. Attiecīgā atbalsta shēma bija paredzēta visām aviosabiedrībām, kurām 2020. gada 1. janvārī bija Zviedrijas licence veikt komercdarbību aviācijas jomā saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1008/2008 (2008. gada 24. septembris) par kopīgiem noteikumiem gaisa pārvadājumu pakalpojumu sniegšanai Kopienā (OV 2008, L 293, 3. lpp.) 3. pantu, izņemot aviosabiedrības, kuru pamatdarbība ir pasažieru neregulāru gaisa pārvadājumu veikšana. Saskaņā ar šo shēmu garantēto aizdevumu maksimālā summa bija 5 miljardi Zviedrijas kronu (SEK) (aptuveni 455 miljoni EUR). Garantijas attiecībā uz ieguldījumu kredītiem un apgrozāmā kapitāla kredītiem varēja piešķirt vēlākais līdz 2020. gada 31. decembrim uz laiku, kas nepārsniedz sešus gadus.

4

2020. gada 11. aprīlī Komisija pieņēma strīdīgo lēmumu, kurā tā, secinājusi, ka aplūkotā atbalsta shēma ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, izvērtēja tās saderību ar iekšējo tirgu, ņemot vērā tās 2020. gada 19. marta paziņojumu “Pagaidu regulējums valsts atbalsta pasākumiem, ar ko atbalsta ekonomiku pašreizējā Covid‑19 uzliesmojuma situācijā” (C(2020) 1863, OV 2020, C 91 I, 1. lpp.), kas grozīts ar tās 2020. gada 3. aprīļa paziņojumu (C(2020) 2215, OV 2020, C 112 I, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “pagaidu regulējums”).

5

Šajā ziņā, pirmkārt, Komisija norādīja, ka saskaņā ar Regulu Nr. 1008/2008 aviosabiedrībām, kuras ir tiesīgas izmantot aplūkoto atbalsta shēmu, ir “galvenā uzņēmējdarbības vieta” Zviedrijā un ka to finanšu situāciju regulāri kontrolē par licenču piešķiršanu atbildīgā valsts iestāde. Turklāt tā uzskatīja, ka regulāro pasažieru pārvadājumu pakalpojumu sniegšanai, ko veic attiecīgā pasākuma saņēmējas, var būt nozīmīga loma valsts “savienojamības” nodrošināšanā un ka līdz ar to šīs shēmas atbilstības kritēriji ir piemēroti tam, lai identificētu aviosabiedrības, kurām ir saikne ar Zviedriju un kuras veicina tās “savienojamību”, atbilstoši minētās shēmas mērķim. Otrkārt, tā uzskatīja, ka attiecīgā atbalsta shēma bija nepieciešama, piemērota un samērīga, lai novērstu nopietnus traucējumus Zviedrijas tautsaimniecībai, un ka tā atbilst visiem atbilstošajiem nosacījumiem, kas minēti pagaidu regulējuma 3.2. punktā “Atbalsti garantiju aizdevumiem veidā”.

6

Tādējādi tā secināja, ka attiecīgā atbalsta shēma ir saderīga ar iekšējo tirgu saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktu, un līdz ar to necēla iebildumus pret to.

7

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 1. maijā, Ryanair cēla prasību atcelt strīdīgo lēmumu.

8

Savas prasības pamatojumam Ryanair izvirzīja četrus pamatus, no kuriem pirmais attiecās uz diskriminācijas pilsonības dēļ aizlieguma un pakalpojumu sniegšanas brīvības principu pārkāpumu, otrais – uz pienākuma izsvērt atbalsta labvēlīgo ietekmi ar tā negatīvo ietekmi uz tirdzniecības apstākļiem un neizkropļotas konkurences saglabāšanu neizpildi, trešais – uz to, ka Komisija esot pārkāpusi Ryanair procesuālās tiesības, atsakoties uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru, neraugoties uz nopietnām šaubām par paziņotā pasākuma saderību ar iekšējo tirgu, un ceturtais – uz LESD 296. panta otrās daļas pārkāpumu.

9

Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa Ryanair izvirzīto pirmo, otro un ceturto pamatu noraidīja kā nepamatotus. Par trešo pamatu tā uzskatīja, ka, ņemot vērā it īpaši iemeslus, kuru dēļ tika noraidīti pirmie divi prasības pamati, šī pamata pamatotība nav jāpārbauda. Līdz ar to Vispārējā tiesa noraidīja prasību kopumā, nelemjot par šīs prasības pieņemamību.

10

Ryanair apelācijas sūdzībā lūdz Tiesu:

11

Komisijas un Zviedrijas Karalistes prasījumi Tiesai ir šādi:

12

Francijas Republika lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību.

13

Ryanair savas apelācijas sūdzības pamatojumam izvirza piecus pamatus. Pirmais pamats ir par tiesību kļūdām, jo Vispārējā tiesa esot nepamatoti noraidījusi pirmajā instancē celtās prasības pamatu par diskriminācijas aizlieguma principa pārkāpumu. Otrais pamats ir par tiesību kļūdu un acīmredzamu faktu sagrozīšanu, pārbaudot šīs prasības pamatu par pakalpojumu sniegšanas brīvības pārkāpumu. Trešais pamats ir par to, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, noraidot atbalsta shēmas labvēlīgās un negatīvās ietekmes izsvēršanas kritērija piemērošanu. Ceturtais pamats attiecas uz tiesību kļūdu un faktu acīmredzamu sagrozīšanu, jo Vispārējā tiesa esot kļūdaini nospriedusi, ka Komisija nav neizpildījusi LESD 296. panta otrajā daļā paredzēto pienākumu norādīt pamatojumu. Piektais pamats attiecas uz tiesību kļūdu un faktu acīmredzamu sagrozīšanu, ko Vispārējā tiesa esot pieļāvusi, nolemjot neizvērtēt prasības pirmajā instancē trešā pamata pamatotību, kurš attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzējas procesuālo tiesību pārkāpumu.

14

Ar pirmo pamatu, kuram ir četras daļas un kurš attiecas uz pārsūdzētā sprieduma 25.–57. punktu, Ryanair apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdas, uzskatot, ka ar attiecīgo atbalsta shēmu nav pārkāpts diskriminācijas pilsonības dēļ aizlieguma princips.

15

Pirmā pamata pirmajā daļā Ryanair apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav pienācīgi piemērojusi principu par jebkādas diskriminācijas pilsonības dēļ aizliegumu, kas esot būtisks Eiropas Savienības tiesību sistēmas princips. Lai gan Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 30. punktā ir atzinusi, ka ar attiecīgo atbalsta shēmu ieviestā atšķirīgā attieksme var tikt pielīdzināta diskriminācijai, ņemot vērā vienu no atbilstības kritērijiem, proti, Zviedrijas licences esamību, tā esot kļūdaini uzskatījusi, ka šāda diskriminācija ir jāvērtē tikai LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunkta kontekstā, jo šī tiesību norma ir īpašs noteikums LESD 18. panta izpratnē. Attiecīgās atbalsta shēmas piemērošana tikai aviopārvadājumu uzņēmumiem, kuriem ir Zviedrijas licence, būtu pielīdzināma tiešai diskriminācijai pilsonības dēļ, ņemot vērā, ka, lai saņemtu šādu licenci, aviosabiedrības galvenajai uzņēmējdarbības vietai obligāti ir jāatrodas Zviedrijā.

16

Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Vispārējai tiesai esot bijis jāpārbauda, vai šāda diskriminācija ir attaisnota ar sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumiem LESD 52. panta izpratnē, vai arī tā katrā ziņā ir balstīta uz objektīviem apsvērumiem, kas nav atkarīgi no attiecīgo personu pilsonības.

17

Šī pamata otrajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 32. un 33. punktā ir pieļāvusi tiesību kļūdu un acīmredzami sagrozījusi faktus saistībā ar attiecīgā pasākuma mērķa noteikšanu. It īpaši tā esot kļūdaini uzskatījusi, ka šīs shēmas mērķis ir tikai nodrošināt Zviedrijas “savienojamību” vai ka tas atbilst LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktam, lai gan no apstrīdētā lēmuma skaidri izrietot, ka šis mērķis bija nodrošināt pietiekamus līdzekļus aviosabiedrībām, kurām ir “Zviedrijas licence”.

18

Pirmā pamata trešajā daļā Ryanair apgalvo, ka pārsūdzētajā spriedumā ir pieļauta tiesību kļūda un acīmredzami ir sagrozīti fakti, jo Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 38.–44. punktā ir uzskatījusi, ka attiecīgā atbalsta shēma, kas ir pieejama tikai aviosabiedrībām, kurām ir Zviedrijas licence, ir piemērota tās mērķa sasniegšanai. Šajā ziņā Vispārējā tiesa, nepareizi interpretējot Regulu Nr. 1008/2008 un prettiesiski papildinot strīdīgā lēmuma pamatojumu, esot kļūdaini uzskatījusi, pirmkārt, ka dalībvalsts, kas ir piešķīrusi licenci aviosabiedrībai, var kontrolēt veidu, kādā saņēmēji izmanto atbalstu, otrkārt, ka šī dalībvalsts var nodrošināt, ka aviosabiedrība, kas ir licences īpašniece, izpilda piešķirto aizdevumu nosacījumus tā, lai samazinātu garantijas izmantošanas risku, un, treškārt, ka aviosabiedrībām, kurām ir darbības licence, ir ciešāka saikne ar tās dalībvalsts tautsaimniecību, kura ir piešķīrusi šo licenci. Dalībvalsts, kas piešķīrusi atbalstu, veiktajās pārbaudēs neesot nekādas atšķirības starp aizdevumu atmaksas risku un saiknes ar šīs dalībvalsts tautsaimniecību atkarībā no tā, vai aviosabiedrībai ir minētās dalībvalsts izsniegta darbības licence vai tai ir citas dalībvalsts izsniegta darbības licence.

19

Ar šī pamata ceturto daļu Ryanair būtībā norāda uz tiesību kļūdu un faktu acīmredzamu sagrozīšanu, jo Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 45.–54. punktā ir uzskatījusi, ka attiecīgā atbalsta shēma ir samērīga.

20

Pirmkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 45. un 51. punktā esot kļūdaini atzinusi, ka prasība par Zviedrijas licenci ir “vispiemērotākā, lai garantētu, ka aviosabiedrības klātbūtne [Zviedrijas] teritorijā ir ilgstoša”, un ka “galvenā uzņēmējdarbības vieta” – vieta, kurā tiek pieņemti administratīvie un finanšu lēmumi – “šajā gadījumā ir īpaši svarīgi, lai nodrošinātu, ka Zviedrijas savienojamība pēkšņi netiek pārtraukta”. Šī cēloņsakarība starp pienākumu iegūt Zviedrijas licenci un pārvadājumu no Zviedrijas teritorijas garantiju esot pilnīgi hipotētiska un pretrunā datiem, kurus Ryanair ir iesniegusi Vispārējai tiesai.

21

Otrkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 45. punktā esot kļūdaini apstiprinājusi, ka atbalsttiesīgās aviosabiedrības “visas kopā lielākoties nodrošina regulāro lidojumu veikšanu Zviedrijā”. Runa esot par faktu acīmredzamu sagrozīšanu, jo, pamatojoties uz pašas Vispārējās tiesas sniegtajiem skaitļiem pārsūdzētā sprieduma 46. punktā, aviosabiedrības, kurām ir Zviedrijas licence, veic mazāko daļu no regulārajiem gaisa pārvadājumiem Zviedrijā divos no trim šo pakalpojumu segmentiem, proti, lidojumus Savienībā ar kopējo tirgus daļu 49 % apmērā un lidojumus ārpus Savienības ar kopējo tirgus daļu 35 % apmērā. Turklāt šajā pamatojumā esot pieļauta arī tiesību kļūda un, precīzāk, nepareizi piemērots samērīguma princips, tāpat kā pārsūdzētā sprieduma 46. punktā minētais pamatojums, saskaņā ar kuru aviosabiedrības, kurām ir Zviedrijas licence, nodrošināja 98 % no pasažieru iekšzemes pārvadājumiem un 84 % no kravu iekšzemes pārvadājumiem un tam bija “izšķiroša nozīme, ņemot vērā [Zviedrijas] apmēru un ģeogrāfisko situāciju”. Saskaņā ar šo principu Vispārējai tiesai esot bijusi jāizvērtē iekšzemes satiksmes proporcija Zviedrijas kopējā satiksmē.

22

Treškārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā neesot izvērtējusi attiecīgās atbalsta shēmas ietekmi uz konkurenci saistībā ar samērīguma kritēriju. Šāds vērtējums esot būtisks, lai saskaņā ar pašas Vispārējās tiesas pausto noteiktu, vai attiecīgā atbalsta shēma “nepārsniedz to, kas ir nepieciešams” tai nospraustā mērķa sasniegšanai.

23

Ceturtkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 50. un 51. punktā esot kļūdaini pamatojusi diskriminējošos atbilstības kritērijus un nekonsekvenci, kas no tiem izrietot ar apgalvoto attiecīgās atbalsta shēmas mērķi, apgalvojot, ka mazās sabiedrības “sevišķi” veic lidojumus ar konkrētiem mērķiem, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja ir reducējusi savu klātbūtni Zviedrijā līdz vienai bāzei ar vienu vienīgu lidmašīnu un ka tās tirgus daļa pirms Covid‑19 pandēmijas sākuma bija samazinājusies. Tādējādi tā neesot ņēmusi vērā Ryanair tirgus daļas 5 % apmērā nozīmi. Apelācijas sūdzības iesniedzēja apstrīd arī Vispārējās tiesas apgalvojumu, ka “līdzekļi, kurus attiecīgā dalībvalsts var piešķirt, nav neizsmeļami un tādējādi tiem ir jāatbilst prioritātēm”.

24

Piektkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 53. punktā esot kļūdaini atteikusies izvērtēt citu atbalsta scenāriju, pamatojoties uz to, ka Komisijai nevarēja uzdot “pārbaudīt visus iespējamos alternatīvos pasākumus”. Vispārējā tiesa šajā ziņā esot kļūdaini balstījusies uz 2019. gada 6. maija spriedumu Scor/Komisija (T‑135/17, EU:T:2019:287), no kura izrietot vienīgi tas, ka Komisijai nebija pienākuma savā pamatojumā pārbaudīt visus alternatīvos pasākumus.

25

Turklāt pārsūdzētā sprieduma 54. punktā Vispārējās tiesas norādītais iemesls, atsaucoties uz šī sprieduma 40.–44. punktu, ka hipotētisks alternatīvais pasākums, attiecīgo atbalsta shēmu attiecinot arī uz sabiedrībām, kas nav reģistrētas Zviedrijā, nebūtu ļāvis sasniegt “savienojamības” mērķi tādā pašā mērā, esot balstīts uz kļūdainu juridisku pieņēmumu, saskaņā ar kuru atbilstoši Regulai Nr. 1008/2008 aviosabiedrības, kurām ir citas dalībvalsts izsniegta darbības licence, var vieglāk pārtraukt savus maršrutus uz Zviedriju un no tās.

26

Komisija, Francijas Republika un Zviedrijas Karaliste apgalvo, ka pirmais apelācijas sūdzības pamats ir jānoraida kā nepamatots.

27

Iesākumā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru valsts pasākuma kvalificēšanai par “valsts atbalstu” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē tiek prasīta visu šajā noteikumā paredzēto nosacījumu izpilde. Pirmkārt, pasākumam jābūt saistītam ar valsts iejaukšanos vai valsts līdzekļu izmantošanu. Otrkārt, šādi iejaucoties, ir jābūt iespējamībai, ka tiks iespaidota tirdzniecība starp dalībvalstīm. Treškārt, ar to ir jāsniedz selektīva priekšrocība tā saņēmējam. Ceturtkārt, tam ir jābūt tādam, ar ko tiek izkropļota konkurence vai arī tiek radīti draudi to izkropļot (spriedums, 2018. gada 28. jūnijs, Vācija/Komisija,C‑208/16 P, EU:C:2018:506, 79. punkts un tajā minētā judikatūra).

28

Tādējādi tieši attiecībā uz pasākumiem ar šādām īpašībām un sekām, tā kā tie var izkropļot konkurenci un ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, LESD 107. panta 1. punktā ir noteikts to nesaderības ar iekšējo tirgu princips.

29

It īpaši no LESD 107. panta 1. punkta izrietošā selektivitātes prasība nozīmē, ka Komisijai ir jāpierāda, ka ekonomiskā priekšrocība plašā nozīmē, kas tieši vai netieši izriet no attiecīgā pasākuma, sniedz konkrētu labumu vienam vai vairākiem uzņēmumiem. Lai to izdarītu, tai it īpaši ir jāpierāda, ka ar attiecīgo pasākumu tiek ieviesta to uzņēmumu diferenciācija, kuri attiecībā uz sasniedzamo mērķi ir salīdzināmā situācijā. Līdz ar to ir jābūt tā, ka priekšrocība tiek piešķirta selektīvi un ka tās dēļ daži uzņēmumi var nonākt labvēlīgākā situācijā salīdzinājumā ar citiem (spriedums, 2023. gada 28. septembris, Ryanair/Komisija,C‑320/21 P, EU:C:2023:712, 103. punkts un tajā minētā judikatūra).

30

LESD 107. panta 2. un 3. punktā tomēr ir paredzēti daži izņēmumi no šī sprieduma 28. punktā minētā principa par valsts atbalsta nesaderību ar iekšējo tirgu, piemēram, LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktā paredzētais izņēmums attiecībā uz atbalstu, kas ir paredzēts, “lai novērstu nopietnus traucējumus kādas dalībvalsts tautsaimniecībā”. Tādējādi valsts atbalsts, kas piešķirts šajos atkāpes noteikumos paredzētajiem mērķiem un saskaņā ar tajos paredzētajiem nosacījumiem, ir saderīgs vai var tikt atzīts par saderīgu ar iekšējo tirgu, neraugoties uz to, ka tam piemīt šā sprieduma 27. punktā minētās pazīmes un sekas.

31

No tā izriet, ka, ja vien minētajiem atkāpes noteikumiem netiek atņemta lietderīgā iedarbība, valsts atbalsts, kas ir piešķirts saskaņā ar šīm prasībām, proti, lai sasniegtu tajos atzītu mērķi, nepārsniedzot to, kas ir nepieciešams un samērīgs šī mērķa sasniegšanai, nevar tikt atzīts par nesaderīgu ar iekšējo tirgu, ņemot vērā tikai šī sprieduma 27. punktā minētās iezīmes vai tikai sekas, kas ir raksturīgas jebkuram valsts atbalstam, proti, it īpaši tādu iemeslu dēļ, kas ir saistīti ar to, ka atbalsts ir selektīvs vai ka tas izkropļo konkurenci (spriedums, 2023. gada 28. septembris, Ryanair/Komisija,C‑320/21 P, EU:C:2023:712, 107. punkts un tajā minētā judikatūra).

32

Tāpēc atbalstu nevar uzskatīt par nesaderīgu ar iekšējo tirgu tādu iemeslu dēļ, kas ir saistīti tikai ar to, ka atbalsts ir selektīvs vai rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus (spriedums, 2023. gada 28. septembris, Ryanair/Komisija,C‑320/21 P, EU:C:2023:712, 108. punkts).

33

Tādējādi attiecībā uz pirmā pamata pirmo daļu, ar ko Ryanair apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 31. punktā nepiemērojot LESD 18. pantā nostiprināto diskriminācijas pilsonības dēļ aizlieguma principu, bet gan izvērtējot attiecīgo pasākumu no LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunkta viedokļa, ir jāatgādina, ka no Tiesas judikatūras izriet, ka LESD 108. pantā paredzētā procedūra nekad nedrīkst radīt rezultātu, kas būtu pretrunā īpašajiem LESD noteikumiem. Tātad atbalsts, kas, pats par sevi vai ņemot vērā dažus tā aspektus, ir pretrunā Savienības tiesību normām vai vispārējiem tiesību principiem, nevar tikt atzīts par saderīgu ar iekšējo tirgu (spriedumi, 2023. gada 31. janvāris, Komisija/Braesch u.c., C‑284/21 P, EU:C:2023:58, 96. punkts, kā arī 2023. gada 28. septembris, Ryanair/Komisija,C‑320/21 P, EU:C:2023:712, 109. punkts).

34

Katrā ziņā konkrēti attiecībā uz LESD 18. pantu saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šo pantu ir paredzēts piemērot patstāvīgi tikai Savienības tiesībās reglamentētos gadījumos, attiecībā uz kuriem Līgumā nav paredzēti īpaši noteikumi par diskriminācijas aizliegumu (spriedumi, 2017. gada 18. jūlijs, Erzberger, C‑566/15, EU:C:2017:562, 25. punkts, un 2023. gada 28. septembris, Ryanair/Komisija,C‑320/21 P, EU:C:2023:712, 110. punkts).

35

Kā atgādināts šī sprieduma 30. punktā, tā kā LESD 107. panta 2. un 3. punktā ir paredzētas atkāpes no šī panta 1. punktā minētā principa par valsts atbalsta nesaderību ar iekšējo tirgu un tādējādi it īpaši ir pieļauta atšķirīga attieksme pret uzņēmumiem, ja vien tiek izpildītas šajās atkāpēs paredzētās prasības, šīs atkāpes ir jāuzskata par “īpašiem noteikumiem”, kas paredzēti Līgumos LESD 18. panta pirmās daļas izpratnē (spriedums, 2023. gada 28. septembris, Ryanair/Komisija,C‑320/21 P, EU:C:2023:712, 111. punkts).

36

No tā izriet, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 31. punktā uzskatīdama, ka LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunkts ir šāds īpašs noteikums un ka ir jāpārbauda tikai tas, vai ar attiecīgo pasākumu radītā atšķirīgā attieksme ir atļauta saskaņā ar šo noteikumu.

37

Līdz ar to – pretēji tam, ko apgalvo Ryanair – atšķirīgā attieksme, ko rada attiecīgā atbalsta shēma, nav jāattaisno, ņemot vērā šajā LESD 52. pantā minētos iemeslus.

38

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

39

Ar šī apelācijas pamata otro daļu Ryanair būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 32. un 33. punktā ir nepareizi identificējusi attiecīgās atbalsta shēmas mērķi, kas izriet no apstrīdētā lēmuma, un ka tā kļūdaini ir uzskatījusi, ka šis mērķis bija saglabāt Zviedrijas “savienojamību”.

40

Šajā ziņā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 32. punktā norādīja, ka attiecīgās atbalsta shēmas mērķis saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktu ir, nodrošinot Zviedrijas “savienojamību”, novērst nopietnus traucējumus Zviedrijas tautsaimniecībā, ko radījusi Covid‑19 pandēmija.

41

Šis minētās shēmas mērķa apraksts atbilst tam, kas ir izklāstīts apstrīdētajā lēmumā, it īpaši tā 8. un 43. apsvērumā, kas minēti pārsūdzētajā spriedumā un kuros Komisija, pirmkārt, noteica mērķi nodrošināt Zviedrijas teritorijas “savienojamību” un, otrkārt, izvērtēja šī mērķa atbilstību LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunkta piemērošanai. Savukārt pretēji tam, ko apgalvo Ryanair, no šī lēmuma neizriet, ka Zviedrijas licences esamība pati par sevi būtu attiecīgās atbalsta shēmas mērķis, bet šāds fakts drīzāk, kā Vispārējā tiesa būtībā ir uzskatījusi pārsūdzētā sprieduma 32. punktā, ir šīs shēmas atbilstības kritērijs.

42

Ciktāl Ryanair šajā otrajā daļā vēl iebilst, ka Vispārējā tiesa esot sagrozījusi tai iesniegtos faktu elementus, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru no LESD 256. panta 1. punkta otrās daļas un Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas izriet, ka vienīgi Vispārējās tiesas kompetencē ir, pirmām kārtām, konstatēt faktus, izņemot gadījumu, kad šo konstatējumu saturiskā nepareizība izriet no šai tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem, un, otrām kārtām, veikt šo faktu vērtējumu (spriedums, 2020. gada 25. jūnijs, Satcen/KF,C‑14/19 P, EU:C:2020:492, 103. punkts un tajā minētā judikatūra).

43

No tā izriet, ka faktu vērtējums, izņemot gadījumu, kad Vispārējai tiesai iesniegtie pierādījumi ir tikuši sagrozīti, nav tiesību jautājums, kas kā tāds ir pakļauts Tiesas pārbaudei (spriedums, 2020. gada 25. jūnijs, Satcen/KF,C‑14/19 P, EU:C:2020:492, 104. punkts un tajā minētā judikatūra).

44

Ja tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi pierādījumus, tad, piemērojot LESD 256. pantu, Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmo daļu un Tiesas Reglamenta 168. panta 1. punkta d) apakšpunktu, apelācijas sūdzības iesniedzējam ir konkrēti jānorāda, kurus pierādījumus tā ir sagrozījusi, un jānorāda kļūdas vērtējumā, kuru dēļ, viņaprāt, Vispārējā tiesa šo sagrozīšanu ir izdarījusi. Turklāt saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru sagrozīšanai acīmredzami ir jāizriet no lietas materiāliem bez vajadzības no jauna izvērtēt faktus un pierādījumus (spriedums, 2020. gada 25. jūnijs, Satcen/KF,C‑14/19 P, EU:C:2020:492, 105. punkts un tajā minētā judikatūra).

45

Šajā lietā ir jākonstatē, ka minētās daļas pamatojumam Ryanair neprecizē pierādījumus, kurus Vispārējā tiesa esot sagrozījusi, nosakot attiecīgās atbalsta shēmas mērķi, un a fortiori nepierāda, kādā ziņā šie pierādījumi ir tikuši sagrozīti.

46

Šādos apstākļos pirmā pamata otrā daļa jānoraida kā nepamatota.

47

Šī pamata trešajā daļā Ryanair apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu un sagrozījusi faktus, pārsūdzētā sprieduma 38.–44. punktā nospriezdama, ka attiecīgā atbalsta shēma, ciktāl tā ir piemērojama tikai aviosabiedrībām, kurām ir Zviedrijas licence, izslēdzot tās aviosabiedrības, kuras sniedz pasažieru gaisa pārvadājumu pakalpojumus, kas nav regulāri, ir piemērota tās mērķa sasniegšanai.

48

Šajā ziņā Ryanair ar pirmo iebildumu būtībā apgalvo, ka, it īpaši pārsūdzētā sprieduma 40. punktā apgalvojot, ka kritērijs par dalībvalsts, kas piešķir atbalstu, izsniegtas licences esamību ļauj kontrolēt veidu, kādā saņēmēji atbalstu izmanto, Vispārējā tiesa ir izvirzījusi pamatojumu, kas nebija ietverts apstrīdētajā lēmumā un līdz ar to tā ir aizstājusi Komisijas sniegto pamatojumu ar savējo.

49

Protams, no Tiesas judikatūras izriet, ka, veicot LESD 263. pantā paredzēto tiesiskuma pārbaudi, Tiesa un Vispārējā tiesa nekādā gadījumā nedrīkst apstrīdētā tiesību akta autora pamatojumu aizstāt ar savējo (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 6. oktobris, World Duty Free Group un Spānija/Komisija, C‑51/19 P un C‑64/19 P, EU:C:2021:793, 70. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Tomēr ir jākonstatē, ka apstrīdētā lēmuma 43. apsvērumā Komisija ir norādījusi, ka Zviedrijas licenci saņēmušo aviosabiedrību galvenā uzņēmējdarbības vieta ir Zviedrijā un ka tur regulāri tiek uzraudzīts to finansiālais stāvoklis. Tādējādi pārsūdzētā sprieduma 40. punktā Vispārējā tiesa ir vienīgi atbildējusi uz šī sprieduma 38. punktā minēto apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentāciju, izskaidrojusi strīdīgā lēmuma pamatojumu un, konkrētāk, no tajā ietvertajiem apstākļiem secinājusi noteiktas norādes, tomēr neaizstājot šī lēmuma pamatojumu.

50

Attiecībā uz pirmā pamata trešās daļas ietvaros izvirzīto otro iebildumu ir jākonstatē, ka, pamatojoties uz pārsūdzētā sprieduma 40.–42. punktā ietvertajiem apgalvojumiem, Vispārējā tiesa minētā sprieduma 43. punktā uzskatīja, ka, ļaujot attiecīgo atbalsta shēmu izmantot tikai aviosabiedrībām, kurām ir Zviedrijas licence un kurām tādējādi ir galvenā uzņēmējdarbības vieta Zviedrijā, Zviedrijas Karaliste būtībā bija leģitīmi centusies nodrošināt, ka pastāv pastāvīga saikne starp to un aviosabiedrībām, kas izmanto šo garantiju, un minētā sprieduma 44. punktā – ka atbilstības kritērijs par šādas licences esamību tātad ir piemērots, lai sasniegtu mērķi novērst nopietnus traucējumus šīs dalībvalsts tautsaimniecībā.

51

Šajā ziņā, pirmkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 43. un 44. punktā ir balstījusies uz Regulu Nr. 1008/2008, tikai lai pierādītu saiknes, kas vieno aviosabiedrības, kurām ir darbības licence, ar dalībvalsti, kura ir izsniegusi šo licenci, specifiskumu un stabilitāti, ņemot vērā šīs regulas normas, kurās reglamentētas to attiecības, tostarp finanšu kontroli, kuru šīm aviosabiedrībām veic šīs dalībvalsts iestādes. Taču, lai noteiktu, vai atbilstības kritēriji ir piemēroti attiecīgās atbalsta shēmas mērķa sasniegšanai, šīs saiknes vērtējumā nav nozīmes tam, ka šī kontrole konkrēti neattiecas uz aviosabiedrībām, kurām ir Zviedrijas licence, piešķirtā atbalsta izmantošanu vai ka šī atbalsta izmantošanas kontroli var veikt arī aviokompānijās, kurām nav Zviedrijas licences, kā to apgalvo Ryanair.

52

Otrkārt, lai gan Ryanair apgalvo, ka ir sagrozīti fakti attiecībā uz šī sprieduma 50. punktā minētajiem apsvērumiem, pietiek konstatēt, ka Ryanair nav izvirzījusi nevienu argumentu, kas varētu pierādīt, ka saskaņā ar šī sprieduma 44. punktā atgādināto judikatūru Vispārējā tiesa būtu to izdarījusi.

53

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, pirmā pamata trešā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

54

Ar šī pamata ceturto daļu Ryanair būtībā norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu un acīmredzami sagrozījusi faktus, jo tā pārsūdzētā sprieduma 45.–54. punktā ir uzskatījusi, ka attiecīgā atbalsta shēma ir samērīga.

55

Šajā ziņā, ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzēja ar šīs daļas pirmo, otro un ceturto iebildumu apstrīd atsevišķus Vispārējās tiesas apgalvojumus, kas it īpaši ir ietverti pārsūdzētā sprieduma 45. un 46., kā arī 50. un 51. punktā un izklāstīti šī sprieduma 20. un 21. punktā, ir jākonstatē, pirmkārt, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja tādējādi patiesībā vēlas apšaubīt neatkarīgo faktu un pierādījumu vērtējumu, ko Vispārējā tiesa ir veikusi, lai it īpaši pārsūdzētā sprieduma 55. punktā nospriestu, ka Komisija nav pieļāvusi kļūdu vērtējumā par attiecīgās atbalsta shēmas samērīgumu.

56

Otrkārt, lai gan saistībā ar otro iebildumu apelācijas sūdzības iesniedzēja ir atsaukusies uz faktu sagrozīšanu, ko Vispārējā tiesa esot izdarījusi pārsūdzētā sprieduma 45. punktā, jo tās apgalvojums, ka aviosabiedrības, kuras ir tiesīgas izmantot attiecīgo atbalsta shēmu, “visas kopā lielākoties nodrošina regulāro lidojumu veikšanu Zviedrijā”, neizrietot no pašas Vispārējās tiesas izmantotajiem datiem, ir jānorāda, ka šo datu vērtējumā neatklājas nekāds acīmredzami kļūdains vērtējums, kas būtu uzskatāms par faktu sagrozīšanu.

57

Proti, ņemot vērā tik lielo iekšzemes pasažieru (98 %) un kravu (84 %) pārvadājumu procentuālos īpatsvarus, ko nodrošina aviosabiedrības, kurām ir Zviedrijas licence, tā kā šiem datiem ir būtiska nozīme ar aplūkoto atbalsta shēmu nospraustā mērķa sasniegšanā – ko apelācijas sūdzības iesniedzēja nav apstrīdējusi –, kā arī šo sabiedrību ievērojamo procentuālo īpatsvaru gaisa pārvadājumos gan Savienības iekšienē (49 %), gan ārpus tās (35 %), Vispārējā tiesa, nesagrozot šos faktu elementus, varēja apgalvot, ka kopumā atbalsttiesīgās aviosabiedrības lielākoties nodrošina regulāros lidojumus Zviedrijā gan kravu, gan pasažieru pārvadājumu sektorā, kas atbilst mērķim nodrošināt Zviedrijas “savienojamību” neatkarīgi no tā, vai runa ir par gaisa satiksmes maršrutiem Zviedrijas iekšienē, no Zviedrijas vai uz to.

58

Līdz ar to pirmā pamata ceturtās daļas pirmais, otrais un ceturtais iebildums ir jānoraida kā nepieņemami un katrā ziņā kā nepamatoti.

59

Attiecībā uz šīs pirmā pamata daļas piekto iebildumu, kas vērsts pret pārsūdzētā sprieduma 53. punktu, ir jākonstatē, ka Vispārējā tiesa šajā 53. punktā tikai pilnības labad ir norādījusi, ka Komisijai nebija jālemj par visiem attiecīgajai atbalsta shēmai alternatīvajiem pasākumiem. Kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 65. un 66. punktā, Vispārējā tiesa minētā sprieduma 54. punktā ir nospriedusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas piedāvātie alternatīvie pasākumi katrā ziņā nebūtu ļāvuši sasniegt šīs shēmas mērķi. Šajā ziņā Vispārējā tiesa ir pamatojusies uz minētā sprieduma 40.–44. punktu, kuros, kā izriet no šī sprieduma 48.–53. punkta, nav pieļauta tiesību kļūda.

60

Šis iebildums tādējādi ir noraidāms kā neefektīvs.

61

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jānoraida pirmā pamata ceturtā daļa un līdz ar to šis pamats kopumā, neskarot šī sprieduma 22. punktā minētā tā ceturtās daļas trešā iebilduma pārbaudi, kas pievienojas trešā apelācijas sūdzības pamata ietvaros izvirzītajiem argumentiem un tiks izvērtēts kopā ar to šī sprieduma 84.–90. punktā.

62

Ar otro pamatu Ryanair apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 62.–64. punktā ir pieļāvusi tiesību kļūdu un acīmredzami sagrozījusi faktus, noraidot tās prasības pirmajā instancē pirmā pamata trešo daļu, kurā tā atsaucās uz pakalpojumu sniegšanas brīvības principa pārkāpumu.

63

Ar šī pamata pirmo daļu Ryanair apgalvo, ka pretēji tam, kas ir norādīts pārsūdzētā sprieduma 63. punktā, tā Vispārējā tiesā esot atsaukusies uz Regulas Nr. 1008/2008 pārkāpumu, uzskatot, ka ir pārkāpts pakalpojumu sniegšanas brīvības gaisa transporta nozarē princips. Noraidot tās argumentus kļūdaina iemesla dēļ, ka “prasītāja neapgalvo, ka būtu pārkāpta šī regula”, Vispārējā tiesa esot acīmredzami sagrozījusi tās procesuālos rakstus un neesot juridiski pietiekami pamatojusi savu spriedumu.

64

Šī pamata otrajā daļā Ryanair apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 64. punktā pretrunīgi un kļūdaini ir nospriedusi, ka Ryanair nav pierādījusi, kādā veidā tās izslēgšana no aplūkotās atbalsta shēmas varēja to atturēt sniegt lidojumu pakalpojumus no Zviedrijas un uz to. Tas, ka aviosabiedrībām tiek liegtas priekšrocības, kas paredzētas tam, lai tās sauktu par “Zviedrijas aviosabiedrībām”, faktiski esot pietiekami, lai pierādītu, ka tiek kavēta pakalpojumu sniegšanas brīvība, un nav nepieciešami nekādi citi pierādījumi. Turklāt apstāklim, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja pakāpeniski reducēja savu darbību Zviedrijas tirgū, neesot nozīmes, lai noteiktu, vai attiecīgā shēma ierobežo pakalpojumu sniegšanas brīvību.

65

Līdz ar to Vispārējā tiesa esot sagrozījusi pierādījumus, nepārbaudot būtisko informāciju, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja bija sniegusi attiecībā uz attiecīgās atbalsta shēmas ierobežojošo ietekmi uz pakalpojumu sniegšanas brīvību, un pievērsusies apsvērumiem, kuriem nav nozīmes attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējas tirgus daļas izmaiņām pagātnē.

66

Ar otrā pamata trešo daļu Ryanair apgalvo, ka savā prasībā pirmajā instancē tā – pretēji tam, ko Vispārējā tiesa ir uzskatījusi pārsūdzētā sprieduma 64. punktā – ir juridiski pietiekami pierādījusi, ka attiecīgās atbalsta shēmas ierobežojošā ietekme uz pakalpojumu sniegšanas brīvību nav attaisnota.

67

Vispārējā tiesa neesot pareizi izvērtējusi šo ierobežojumu, ņemot vērā atbilstošos piemērotības un samērīguma kritērijus. Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēja esot iesniegusi vairākus pierādījumus, kas pierāda, ka attiecīgajai atbalsta shēmai ir ierobežojoša ietekme uz pakalpojumu sniegšanas brīvību, kas esot bijusi nelietderīga, neatbilstoša un nesamērīga, ņemot vērā minētās shēmas mērķi, proti, nodrošināt Zviedrijas “savienojamību”. Turklāt tā šajā kontekstā esot minējusi alternatīvu atbalsta atbilstības kritēriju, kas balstīts uz tirgus daļām un kas mazāk kaitētu pakalpojumu sniegšanas brīvībai. Turklāt tā esot skaidri minējusi šo kritēriju sarakstē, kas pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas tika nosūtīta Zviedrijas premjerministram un Eiropas konkurences komisārei un ko tā pievienoja prasības pieteikumam pirmajā instancē.

68

Ryanair uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, apgalvojot, ka šis alternatīvais pasākums nebija jāizvērtē, pārbaudot attiecīgā pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojuma piemērotību un samērīgumu.

69

Komisija, Francijas Republika un Zviedrijas Karaliste apgalvo, ka pirmais apelācijas sūdzības pamats ir jānoraida kā nepamatots.

70

Ar otrā pamata otro un trešo daļu, kas ir jāizskata kopā un pirmām kārtām, Ryanair būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 64. punktā ir pieļāvusi tiesību kļūdas, jo tā pārbaudīja, vai attiecīgā atbalsta shēma bija paredzēta tikai tam, lai to izmantot varētu tikai tā saucamās “Zviedrijas aviosabiedrības”, proti, aviosabiedrības, kurām ir Zviedrijas licence, ņemot vērā tikai LESD 107. panta kritērijus, tā vietā, lai pārbaudītu, vai šis pasākums bija pamatots atbilstoši LESD noteikumos par pakalpojumu sniegšanas brīvību paredzētajiem iemesliem. Ryanair esot norādījusi Vispārējai tiesai faktiskos un tiesiskos apstākļus, kas pierāda šo noteikumu pārkāpumu.

71

Šajā ziņā, kā atgādināts šī sprieduma 33. punktā, LESD 108. pantā paredzētās procedūras rezultāts nekad nedrīkst būt pretrunā īpašajiem Līguma noteikumiem. Tātad atbalsts, kas pats par sevi vai, ņemot vērā dažus tā aspektus, ir pretrunā Savienības tiesību normām vai vispārējiem tiesību principiem, nevar tikt atzīts par saderīgu ar iekšējo tirgu.

72

Tomēr, pirmkārt, ierobežojošā ietekme, ko atbalsta pasākums rada attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas brīvību, tomēr nav Līgumā aizliegts ierobežojums, jo runa var būt par valsts atbalsta raksturam tipiskajām sekām, piemēram, tā selektivitāti (skat. spriedumu, 2023. gada 28. septembris, Ryanair/Komisija,C‑320/21 P, EU:C:2023:712, 132. punkts).

73

Otrkārt, no Tiesas judikatūras izriet, ka, ja atbalsta nosacījumi ir tik cieši saistīti ar atbalsta priekšmetu, ka tos nav iespējams izvērtēt atsevišķi, to ietekme uz atbalsta saderību vai nesaderību ar iekšējo tirgu kopumā noteikti ir jānovērtē, izmantojot LESD 108. pantā paredzēto procedūru (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1977. gada 22. marts, Iannelli & Volpi, 74/76, EU:C:1977:51, 14. punkts; 2023. gada 31. janvāris, Komisija/Braesch u.c.,C‑284/21 P, EU:C:2023:58, 97. punkts, kā arī 2023. gada 28. septembris, Ryanair/Komisija,C‑320/21 P, EU:C:2023:712, 133. punkts).

74

Šajā gadījumā, kā izriet no šī sprieduma 40. un 41. punkta, lai gan Zviedrijas licences esamība pati par sevi nav attiecīgās atbalsta shēmas mērķis, bet gan šīs shēmas atbilstības kritērijs, šis kritērijs pats par sevi bija nesaraujami saistīts ar minētās shēmas priekšmetu – novērst nopietnus traucējumus Zviedrijas tautsaimniecībā, kurus izraisījusi Covid‑19 pandēmija, nodrošinot Zviedrijas “savienojamību”. No tā izriet, ka attiecīgās atbalsta shēmas atbilstības kritērija ietekmi uz iekšējo tirgu nevar izvērtēt atsevišķi no minētā pasākuma saderīguma ar iekšējo tirgu izvērtēšanas kopumā, izmantojot LESD 108. pantā paredzēto procedūru.

75

No iepriekš minētā pamatojuma un šī sprieduma 31. punktā atgādinātās judikatūras izriet, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 64. punktā būtībā nospriežot, ka, lai pierādītu, ka attiecīgā atbalsta shēma – tā kā attiecīgo pabalstu var izmantot tikai aviosabiedrības, kurām ir Zviedrijas licence, nevis citustarp Ryanair – ir šķērslis pakalpojumu sniegšanas brīvībai, tai šajā gadījumā esot bijis jāpierāda, ka šim pasākumam ir ierobežojoša ietekme, kas pārsniedz sekas, kuras ir raksturīgas valsts atbalstam, kas piešķirts atbilstoši LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktā paredzētajām prasībām (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2023. gada 28. septembris, Ryanair/Komisija,C‑320/21 P, EU:C:2023:712, 135. punkts).

76

Ryanair otrā pamata otrās un trešās daļas atbalstam izvirzītās argumentācijas mērķis kopumā ir kritizēt attiecīgo atbalsta shēmu, jo tikai tās aviosabiedrības, kurām bija Zviedrijas licence, varēja pretendēt uz šo shēmu, un šī atbalsttiesīguma kritērija ierobežojošo ietekmi uz pakalpojumu sniegšanas brīvību, lai gan šāda ietekme ir raksturīga minētās shēmas selektīvajam raksturam.

77

Turklāt attiecībā uz pierādījumiem, ko Ryanair esot iesniegusi Vispārējā tiesā, ir jākonstatē, ka Ryanair nav izvirzījusi nevienu argumentu, ar ko varētu pierādīt, ka šī tiesa būtu sagrozījusi minētos pierādījumus.

78

Līdz ar to otrā pamata otrā un trešā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

79

Visbeidzot šī pamata pirmā daļa ir jānoraida kā neefektīva, ciktāl tās mērķis ir apstrīdēt pārsūdzētā sprieduma 63. punktu, kura pamatojumam ir papildinošs raksturs salīdzinājumā ar šī sprieduma 64. punktā izklāstīto. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, otrais pamats ir jānoraida pilnībā.

80

Ar trešo pamatu Ryanair būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 68. un 69. punktā uzskatot, ka Komisijai saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktu, kad tā pārbauda atbalsta saderību, nav pienākuma izsvērt šī atbalsta labvēlīgo ietekmi ar tā negatīvo ietekmi uz tirdzniecības apstākļiem un neizkropļotas konkurences saglabāšanu. Šis pamats ir jāsalīdzina ar šī sprieduma 22. punktā minētā pirmā pamata ceturtās daļas trešo iebildumu, ar kuru apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav izvērtējusi attiecīgās atbalsta shēmas pret konkurenci vērsto iedarbību.

81

Ar trešā pamata pirmo daļu tā apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir izmantojusi pārmērīgi plašu 2020. gada 22. septembra sprieduma Austrija/Komisija (C‑594/18 P, EU:C:2020:742, 20. un 39. punkts) interpretāciju, lai nospriestu, ka nosacījums par to, ka atbalsts pārmērīgi neietekmē tirdzniecības apstākļus, esot piemērojams LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktā paredzētajam atbalstam, nevis atbalstam, kas paredzēts šī panta 3. punkta b) apakšpunktā. Pirmkārt, šajā spriedumā piemērotajā LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktā esot atsauce tikai uz atbalsta ietekmi uz tirdzniecības apstākļiem, nevis uz neizkropļotas konkurences aizsardzību, kura, kā to ir atzinusi Vispārējā tiesa, arī ir jāņem vērā, izsverot atbalsta pozitīvo un negatīvo ietekmi. Otrkārt, minētajā lietā Tiesa neesot padziļināti izvērtējusi LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktu. Treškārt, pienākums izsvērt atbalsta pozitīvo un negatīvo ietekmi uz tirdzniecības apstākļiem un neizkropļotas konkurences saglabāšanu izrietot arī no principiem, kas ir vispārīgi piemērojami visam atbalstam, uz kuru attiecas LESD 107. panta 3. punkts.

82

Ar trešā pamata otro daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka pretēji tam, ko Vispārējā tiesa ir uzskatījusi pārsūdzētā sprieduma 68. punktā, nopietnu traucējumu dalībvalsts tautsaimniecībā esamība nevar būt pamats pieņēmumam, ka atbalsta pozitīvā ietekme atsver tā negatīvo ietekmi, bet, gluži pretēji, tai ir jābūt īpaši modrai, izsverot šo ietekmi, lai novērtētu šī atbalsta saderību.

83

Komisija, Francijas Republika un Zviedrijas Karaliste apgalvo, ka trešais apelācijas sūdzības pamats ir jānoraida kā nepamatots.

84

Jānorāda, ka 2020. gada 22. septembra sprieduma Austrija/Komisija (C‑594/18 P, EU:C:2020:742) 20. punktā Tiesa uzsvēra atšķirības starp LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunkta un 107. panta 3. punkta c) apakšpunkta formulējumu un it īpaši norādīja, ka tikai pirmajā no šīm tiesību normām ir paredzēts nosacījums, saskaņā ar kuru attiecīgajam atbalstam ir jābūt paredzētam kopīgu interešu mērķa sasniegšanai. Tiesa no tā secināja, ka LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktā atbalsta saderība nav pakļauta šādam nosacījumam.

85

Līdzīga iemesla dēļ, kas balstīts uz attiecīgo tiesību normu formulējumu salīdzinājumu, kā Vispārējā tiesa būtībā ir nospriedusi pārsūdzētā sprieduma 67. punktā, tā kā LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktā nav runas par to, ka būtu jāpierāda, ka tirdzniecības apstākļi nav izmainījušies tiktāl, ka tas būtu pretrunā kopīgām interesēm, un līdz ar to – ka būtu nepieciešams veikt atbalsta labvēlīgās un nelabvēlīgās ietekmes izsvēršanu, šo normu atšķirībā no LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunkta nevar interpretēt tādējādi, ka tā paredz Komisijai pienākumu veikt šādu izsvēršanu, lai novērtētu atbalsta saderību ar iekšējo tirgu.

86

Kā Francijas Republika pamatoti ir norādījusi savā atbildes rakstā, šī atšķirība LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktā un LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktā paredzētā atbalsta saderīguma vērtējumā ir izskaidrojama ar LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktā minētā atbalsta īpašo raksturu, kuram ir izņēmuma raksturs un kuram ir īpaša nozīme, proti, vai nu veicināt svarīga projekta īstenošanu visas Eiropas interesēs, vai novērst nopietnus traucējumus kādas dalībvalsts tautsaimniecībā. Tāpēc var uzskatīt, ka atbalsta pasākumi, kas veicina kāda no šiem mērķiem sasniegšanu, ar noteikumu, ka tie ir nepieciešami un samērīgi, nodrošina taisnīgu līdzsvaru starp to labvēlīgo un negatīvo ietekmi uz iekšējo tirgu un tādējādi atbilst Savienības kopējām interesēm.

87

Līdz ar to, tā kā LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktā ir atspoguļota šajā tiesību normā paredzētās valsts atbalsta ietekmes izsvēršana, ko ir veikuši Līguma autori, Komisijai nav pienākuma no jauna izsvērt šīs sekas, kad tā pārbauda atbalsta, ko paredzēts piešķirt, pamatojoties uz minēto tiesību normu, saderību.

88

Turklāt, lai gan LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktā paredzētā atkāpe no valsts atbalsta nesaderības principa ir jāinterpretē šauri, šīs atkāpes definēšanā izmantotie jēdzieni tomēr nav jāinterpretē tādējādi, ka tiktu nepamatoti ierobežota tās piemērošanas joma vai tiktu atņemta tās iedarbība. Proti, atkāpe ir jāinterpretē saskaņā ar tās mērķiem (šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 11. septembris, Fastweb, C‑19/13, EU:C:2014:2194, 40. punkts).

89

Ņemot vērā iepriekš minēto, Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatot, ka Komisijai saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktu nebija pienākuma izsvērt attiecīgās atbalsta shēmas labvēlīgo ietekmi ar tās negatīvo ietekmi uz tirdzniecības apstākļiem un uz neizkropļotas konkurences saglabāšanu.

90

No tā izriet, ka trešais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

91

Ar ceturto pamatu Ryanair pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pieļāvusi tiesību kļūdu un acīmredzami sagrozījusi faktus, pārsūdzētā sprieduma 77.–81. punktā kļūdaini nospriežot, ka Komisija nav neizpildījusi LESD 296. panta otrajā daļā paredzēto pienākumu norādīt pamatojumu.

92

Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Vispārējā tiesa esot atzinusi, ka konteksts, kādā tika pieņemts apstrīdētais lēmums un kuru raksturoja izcēlusies Covid‑19 pandēmija, un grūtības, ko šī pandēmija varēja radīt Komisijas lēmumu izstrādē, varēja pamatot to, ka šī lēmuma pamatojumā trūkst noteiktu būtisku elementu, lai gan šie elementi tai esot bijuši nepieciešami, lai tā saprastu Komisijas secinājumu pamatojumu. Vispārējās tiesas sniegtā LESD 296. panta otrās daļas interpretācija esot pretrunā Tiesas judikatūrai un liedzot pienākumam norādīt pamatojumu jebkādu lietderīgo iedarbību.

93

Komisija, Francijas Republika un Zviedrijas Karaliste apgalvo, ka apelācijas sūdzības ceturtais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

94

Jāatgādina pastāvīgās judikatūras atziņa, ka LESD 296. panta otrajā daļā prasītajam pamatojumam ir jābūt atbilstošam attiecīgā tiesību akta būtībai un tajā skaidri un nepārprotami jābūt norādītai attiecīgo tiesību aktu pieņēmušās iestādes argumentācijai, lai ļautu ieinteresētajām personām uzzināt veiktā pasākuma pamatojumu un kompetentajai tiesai īstenot kontroli. Prasība norādīt pamatojumu ir jāizvērtē, ņemot vērā konkrētā gadījuma apstākļus, tostarp akta saturu, izvirzīto pamatu būtību un akta adresātu vai citu personu, kuras šis akts skar tieši un individuāli, iespējamās intereses saņemt paskaidrojumus. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu norādīti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai tiesību akta pamatojums atbilst LESD 296. panta otrās daļas prasībām, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai šā tiesību akta formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visu attiecīgo jomu regulējošo tiesību normu kopumu (spriedums, 2021. gada 2. septembris, Komisija/Tempus Energy un Tempus Energy Technology, C‑57/19 P, EU:C:2021:663, 198. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

95

Konkrētāk, runājot, kā tas ir šajā lietā, par lēmumu necelt iebildumus saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktu, Tiesai jau ir bijusi iespēja precizēt, ka šādā lēmumā, kas tiek pieņemts īsā termiņā, ir jāizklāsta vienīgi iemesli, kuru dēļ Komisija uzskata, ka tai nav nopietnu grūtību novērtēt attiecīgā atbalsta saderīgumu ar iekšējo tirgu, un ka pat īss šī lēmuma pamatojums ir jāuzskata par pietiekamu, ņemot vērā LESD 296. panta otrajā daļā paredzēto prasību norādīt pamatojumu, ja tajā tomēr skaidri un neapšaubāmi ir norādīti iemesli, kuru dēļ Komisija uzskatīja, ka tai nav šādu šaubu, jo jautājums par šī pamatojuma pamatotību nav saistīts ar šo prasību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 2. septembris, Komisija/Tempus Energy un Tempus Energy Technology, C‑57/19 P, EU:C:2021:663, 199. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

96

Ņemot vērā šīs prasības, ir jāpārbauda, vai Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatot, ka apstrīdētais lēmums ir pietiekami juridiski pamatots.

97

Šajā ziņā, pirmkārt, ciktāl Ryanair būtībā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir mīkstinājusi prasības attiecībā uz pienākumu norādīt pamatojumu, ņemot vērā Covid‑19 pandēmijas kontekstu, kurā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, ir jākonstatē, ka, pārsūdzētā sprieduma 77. punktā atsaucoties uz kontekstu, kādā apstrīdētais lēmums tika pieņemts, proti, pandēmijas kontekstu un ārkārtējo steidzamību, kādā Komisija bija pieņēmusi pagaidu regulējumu, pārbaudīja pasākumus, par kuriem dalībvalstis tai bija paziņojušas, it īpaši piemērojot šo regulējumu, un pieņēma lēmumus par šiem pasākumiem, tostarp šo lēmumu, Vispārējā tiesa, kā tas ir prasīts šī sprieduma 94. un 95. punktā minētajā judikatūrā, pamatoti ir ņēmusi vērā atbilstošos apstākļus, lai noteiktu, vai, pieņemot minēto lēmumu, Komisija ir izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu.

98

Otrkārt, ciktāl Ryanair norāda konkrētus apstākļus, par kuriem Komisija, neizpildot tai uzlikto pienākumu norādīt pamatojumu, neesot izteikusies vai izvērtējusi apstrīdētajā lēmumā, kā, piemēram, attiecīgās atbalsta shēmas atbilstība vienlīdzīgas attieksmes principam un pakalpojumu sniegšanas brīvībai, tās ietekme uz tirdzniecību un konkurenci, kā arī atbalsta pozitīvās ietekmes izsvēršana ar tā negatīvo ietekmi, no pārsūdzētā sprieduma 79. un 80. punkta izriet, ka Vispārējā tiesa uzskatīja, ka šiem apstākļiem vai nu nebija nozīmes šī lēmuma pieņemšanā, vai arī šajā lēmumā tie bija juridiski pietiekami aplūkoti, lai Komisijas argumentāciju šajā ziņā varētu saprast.

99

Tomēr nešķiet, ka ar šiem vērtējumiem Vispārējā tiesa nebūtu ievērojusi Komisijas lēmuma necelt iebildumus saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktu pamatojuma prasības, kādas tās izriet no šī sprieduma 94. un 95. punktā atgādinātās judikatūras, jo šis pamatojums šajā lietā ļauj Ryanair uzzināt lēmuma pamatojumu un Savienības tiesai veikt tā pārbaudi, kā tas turklāt izriet no pārsūdzētā sprieduma.

100

Turklāt, ciktāl ceturtajā pamatā izvirzītās argumentācijas mērķis patiesībā ir pierādīt, ka strīdīgais lēmums tika pieņemts, pamatojoties uz nepietiekamu vai juridiski kļūdainu Komisijas vērtējumu, šī argumentācija, kas drīzāk attiecas uz lēmuma pamatotību, nevis uz prasību norādīt pamatojumu kā būtisku formālu prasību, ir jānoraida, ņemot vērā šī sprieduma 95. punktā atgādināto judikatūru.

101

No iepriekš minētā izriet, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi nekādu tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 77.–81. punktā nospriežot, ka strīdīgais lēmums ir juridiski pietiekami pamatots.

102

Visbeidzot ir jākonstatē, ka Ryanair nav izvirzījusi nevienu argumentu, kas varētu pierādīt, ka Vispārējā tiesa, izvērtējot prasības pirmajā instancē ceturto pamatu, ir sagrozījusi faktus šī sprieduma 44. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē.

103

Tādējādi ceturtais apelācijas sūdzības pamats ir jānoraida kā nepamatots.

104

Ar piekto pamatu Ryanair apgalvo, ka Vispārējā tiesa, pārsūdzētā sprieduma 82. un 83. punktā uzskatot, ka tās prasības pirmajā instancē trešajam pamatam, kas attiecas uz Komisijas atteikumu uzsākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru, ir zudis apgalvotais mērķis, jo pirmie divi šīs prasības pamati ir noraidīti un attiecībā pret šiem diviem pamatiem tam nav autonoma satura, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu un acīmredzami sagrozījusi faktus.

105

Pretēji tam, kā uzskatīja Vispārējā tiesa, šim trešajam pamatam esot bijis autonoms saturs attiecībā pret pirmajiem diviem pirmajā instancē celtās prasības pamatiem. Pārbaude tiesā par to, vai pastāv nopietnas grūtības, kuru dēļ būtu bijusi jāuzsāk formāla izmeklēšanas procedūra, atšķiras no pārbaudes par tiesību kļūdu vai acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ko Komisija ir pieļāvusi, pārbaudot atbalsta pasākumu pēc būtības. Nopietnu grūtību pastāvēšanu varētu konstatēt, lai gan pretēji tam, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvoja pirmajā instancē divos pirmajos pamatos, Komisijas veiktajā attiecīgās atbalsta shēmas pārbaudē neesot pieļauta ne acīmredzama kļūda vērtējumā, ne tiesību kļūda.

106

Tāpat arī prasības pirmajā instancē trešajam pamatam neesot zudis apgalvotais mērķis, jo pierādījums, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, esot pilnīgi atšķirīgs no tā, kā pierādāma nopietnu grūtību pastāvēšana, kuru dēļ būtu bijusi jāsāk formālā izmeklēšanas procedūra. Turklāt Ryanair šajā ziņā esot izvirzījusi autonomus argumentus, kas tostarp pierādot, ka Komisijas rīcībā nebija tirgus datu par Zviedrijas gaisa “savienojamību”, kam bija izšķiroša nozīme, lai izvērtētu attiecīgās atbalsta shēmas saderību, ņemot vērā tās apgalvoto mērķi. Vispārējā tiesā Ryanair esot identificējusi precīzus trūkumus Komisijas informācijā un esot norādījusi uz nopietnām grūtībām, kuru dēļ tās pamatam ir autonoms saturs attiecībā pret pirmajiem diviem prasības pamatiem.

107

Komisija, Francijas Republika un Zviedrijas Karaliste apgalvo, ka apelācijas sūdzības piektais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

108

Kad prasītājs lūdz atcelt Komisijas lēmumu necelt iebildumus par valsts atbalstu, tas galvenokārt apstrīd to, ka šis lēmums par attiecīgo atbalstu ticis pieņemts, šai iestādei nesākot LESD 108. panta 2. punktā paredzēto oficiālo izmeklēšanas procedūru, tādējādi pārkāpjot tā procesuālās tiesības. Lai tiktu apmierināta prasītāja prasība atcelt tiesību aktu, tas var izvirzīt jebkādu pamatu, lai pierādītu, ka Komisijai, izskatot tās rīcībā esošo informāciju un pierādījumus paziņotā pasākuma iepriekšējas izskatīšanas posmā, bija jārodas šaubām par tā saderību ar iekšējo tirgu. Šādu argumentu izmantošanas dēļ tomēr nevar tikt grozīts prasības priekšmets, nedz mainīti tās pieņemamības nosacījumi. Gluži otrādi, tas, ka pastāv šaubas par šo saderību, ir tieši tas pierādījums, kas jāiesniedz, lai pierādītu, ka Komisijai bija jāsāk LESD 108. panta 2. punktā un Padomes Regulas (ES) 2015/1589 (2015. gada 13. jūlijs), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD] 108. panta piemērošanai (OV 2015, L 248, 9. lpp.), 6. panta 1. punktā paredzētā formālā izmeklēšanas procedūra (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 24. maijs, Komisija/Kronoply un Kronotex, C‑83/09 P, EU:C:2011:341, 59. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

109

Tādējādi lūguma atcelt lēmumu necelt iebildumus iesniedzējam ir jāpierāda, ka pastāvēja šaubas par atbalsta saderību ar iekšējo tirgu un līdz ar to Komisijai bija jāuzsāk formālā izmeklēšanas procedūra. Šāds pierādījums ir jāmeklē gan šī lēmuma pieņemšanas apstākļos, gan tā saturā, pamatojoties uz saskanīgu netiešu pierādījumu kopumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 2. septembris, Komisija/Tempus Energy un Tempus Energy Technology, C‑57/19 P, EU:C:2021:663, 40. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

110

Konkrēti, izvērtējuma, kuru Komisija veikusi iepriekšējās izskatīšanas procedūras laikā, nepietiekamais vai nepilnīgais raksturs ir netiešs pierādījums tādu nopietnu grūtību esamībai, lai izvērtētu paziņotā pasākuma saderību ar iekšējo tirgu, kuru dēļ tai bija jāsāk formālā izmeklēšanas procedūra (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 2. septembris, Komisija/Tempus Energy un Tempus Energy Technology, C‑57/19 P, EU:C:2021:663, 41. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

111

Šajā ziņā, runājot vispirms par iebildumu par to, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 83. punktā ir nospriedusi, ka prasības pirmajā instancē trešajam pamatam nav autonoma satura, jānorāda – ir taisnība, kā apelācijas sūdzībā apgalvo Ryanair, ka tad, ja tiktu pierādīta “nopietnu grūtību” esamība šī sprieduma 110. punktā minētās Tiesas judikatūras izpratnē, strīdīgo lēmumu varētu atcelt tikai šī iemesla dēļ vien, lai gan turklāt nebūtu pierādīts, ka Komisijas veiktais vērtējums pēc būtības būtu juridiski vai faktiski kļūdains (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2009. gada 2. aprīlis, Bouygues un Bouygues Télécom/Komisija, C‑431/07 P, EU:C:2009:223, 66. punkts).

112

Turklāt šādu grūtību pastāvēšanu var konstatēt tostarp šajos vērtējumos, un principā to var konstatēt ar pamatiem vai argumentiem, kurus prasītājs ir izvirzījis, lai apstrīdētu lēmuma necelt iebildumus pamatotību, pat ja šo pamatu vai argumentu pārbaudē netiek secināts, ka Komisijas veiktais vērtējums pēc būtības ir kļūdains faktu vai juridiskā ziņā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 2. aprīlis, Bouygues un Bouygues Télécom/Komisija, C‑431/07 P, EU:C:2009:223, 63. un 66. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

113

Šajā lietā ir jākonstatē, ka Ryanair pirmajā instancē celtās prasības trešais pamats būtībā attiecās uz Komisijas veiktās pārbaudes nepilnīgo un nepietiekamo raksturu un uz atšķirīgu attiecīgās atbalsta shēmas saderības vērtējumu, pie kāda Komisija būtu nonākusi, ja tā būtu izlēmusi uzsākt formālās izmeklēšanas procedūru. No šīs prasības izriet arī, ka šī pamata atbalstam apelācijas sūdzības iesniedzēja vai nu koncentrēti ir pārņēmusi argumentus, kas izvirzīti minētās prasības pirmajā un otrajā pamatā, kuri attiecas uz strīdīgā lēmuma pamatotību, vai arī ir tieši atsaukusies uz šiem argumentiem.

114

Šādos apstākļos Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 83. punktā pamatoti varēja uzskatīt, ka prasības pirmajā instancē trešajam pamatam “nav autonoma satura” salīdzinājumā ar tās pirmajiem trim pamatiem tādējādi, ka, izskatot pēdējos minētos pamatus pēc būtības, tostarp argumentus par Komisijas veiktās pārbaudes nepilnīgo un nepietiekamo raksturu, tai nebija atsevišķi jāizvērtē šīs prasības trešā pamata pamatotība; tas tā vēl jo vairāk ir tāpēc, kā Vispārējā tiesa arī pamatoti ir atzīmējusi šajā 83. punktā, ka Ryanair ar šo pēdējo pamatu nav norādījusi konkrētus elementus, ar kuriem varētu pierādīt, ka pastāv iespējamas “nopietnas grūtības”, ar kurām Komisija sastapusies, lai novērtētu attiecīgā pasākuma saderību ar iekšējo tirgu.

115

No tā izriet, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 84. punktā uzskatot, ka nav jālemj par prasības pirmajā instancē trešā pamata pamatotību. Šajā ziņā turklāt nav jāpārbauda, vai Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 82. punktā ir pamatoti nospriedusi, ka šim pamatam ir pakārtots raksturs un ka tam nav apgalvotā mērķa.

116

Visbeidzot Ryanair nav izvirzījusi nevienu argumentu, kas varētu pierādīt, ka Vispārējā tiesa, izvērtējot prasības pirmajā instancē trešo pamatu, ir sagrozījusi pierādījumus šī sprieduma 44. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē.

117

No iepriekš minētā izriet, ka piektais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

118

Tā kā neviens no apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītajiem pamatiem nav ticis apmierināts, apelācijas sūdzība ir jānoraida pilnībā.

119

Saskaņā ar Reglamenta 184. panta 2. punktu, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

120

Atbilstoši šī reglamenta 138. panta 1. punktam, kas ir piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz tā 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējai spriedums ir nelabvēlīgs un tā kā Komisija ir prasījusi piespriest tai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tai ir jāpiespriež atlīdzināt šīs apelācijas tiesvedības izdevumus.

121

Saskaņā ar Reglamenta 184. panta 4. punktu personai, kas iestājusies lietā pirmajā instancē un kas piedalās tiesvedības rakstveida vai mutvārdu procesā Tiesā, var piespriest atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Tiesa var nolemt, ka tā savus tiesāšanās izdevumus sedz pati. Līdz ar to Francijas Republika un Zviedrijas Karaliste – personas, kas iestājušās lietā pirmajā instancē un kas ir piedalījušās tiesvedībā Tiesā – sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: