–

SIA “Baltijas Starptautiskā akadēmija” vārdā – I. Cvetkova,

–

SIA “Stockholm School of Economics in Riga” vārdā – E. Balode‑Buraka un D. Driče, kā arī L. Rasnačs, advokāti,

–

Latvijas valdības vārdā – J. Davidoviča, I. Hūna un K. Pommere, pārstāves,

–

Nīderlandes valdības vārdā – M. Bulterman, M. Gijzen, J. Hoogveld un J. Langer, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – P. Arenas, C. Kovács un A. Sauka, pārstāvji,

1

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretējams Komisijas Regulas (ES) Nr. 651/2014 (2014. gada 17. jūnijs), ar ko noteiktas atbalsta kategorijas atzīst par saderīgām ar iekšējo tirgu, piemērojot [LESD] 107. un 108. pantu (OV 2014, L 187, 1. lpp.), 2. panta 83. punkts.

2

Šie lūgumi ir iesniegti tiesvedībās starp privātajām augstākās izglītības iestādēm SIA “Baltijas Starptautiskā Akadēmija” (turpmāk tekstā – “BSA”) un SIA “Stockholm School of Economics in Riga” (turpmāk tekstā – “SSE”) un Latvijas Zinātnes padomi par to, ka tā ir noraidījusi šo izglītības iestāžu iesniegtos projektu iesniegumus finansējumam saistībā ar Latvijas Zinātnes padomes izsludinātajiem fundamentālo un lietišķo pētījumu projektu atklātajiem konkursiem.

3

Regulas Nr. 651/2014 45., 47., 48. un 49. apsvērums ir formulēti šādi:

[..]

4

Šīs regulas 1. panta “Darbības joma” 1. punktā ir noteikts:

“Šo regulu piemēro šādām atbalsta kategorijām:

[..]

[..].”

5

Šīs regulas 2. pantā “Definīcijas” ir noteikts:

“Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:

[..].

Definīcijas saistībā ar atbalstu pētniecībai, attīstībai un inovācijai

83. “pētniecības un zināšanu izplatīšanas organizācija” ir subjekts (piemēram, universitātes vai pētniecības institūti, tehnoloģiju pārneses aģentūras, inovācijas starpnieki, uz pētniecību orientēti fiziskas vai virtuālas sadarbības subjekti) neatkarīgi no tā juridiskā statusa (publisko vai privāto tiesību subjekts) vai finansējuma veida, kura galvenais mērķis ir neatkarīgi veikt fundamentālos pētījumus, rūpnieciskos pētījumus vai eksperimentālo izstrādi vai plaši izplatīt šādu darbību rezultātus mācību, publikāciju vai zināšanu pārneses veidā. Ja šis subjekts veic arī saimniecisko darbību, tās finansējums, izmaksas un ieņēmumi ir jāuzskaita atsevišķi. Uzņēmumiem, kas var izšķiroši ietekmēt šo subjektu, piemēram, būdami tā akcionāri vai dalībnieki, nedrīkst būt privileģēta piekļuve šā subjekta radītajiem rezultātiem.”

6

Eiropas Komisijas paziņojuma “Nostādnes par valsts atbalstu pētniecībai, izstrādei un inovācijai” (OV 2014, C 198, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “Komisijas 2014. gada paziņojums”) 17., 19. un 20. punktā ir paredzēts:

[..]

7

Ministru kabineta 2017. gada 12. decembra noteikumu Nr. 725 “Fundamentālo un lietišķo pētījumu projektu izvērtēšanas un finansējuma administrēšanas kārtība” (Latvijas Vēstnesis, 2017, Nr. 248; turpmāk tekstā – “Noteikumi Nr. 725”) 2.7. punktā ir noteikts:

“projekta iesniedzējs – zinātniskā institūcija, kas reģistrēta zinātnisko institūciju reģistrā un neatkarīgi no tās juridiskā statusa (publisko tiesību subjekts vai privāto tiesību subjekts) vai finansēšanas veida atbilstoši tās darbību reglamentējošiem normatīvajiem aktiem (statūtiem, nolikumam vai satversmei) veic ar saimniecisko darbību nesaistītas pamatdarbības, un kas atbilst [Regulas Nr. 651/2014], 2. panta 83. punktā pētniecības organizācijai noteiktajai definīcijai”.

8

Saskaņā ar Noteikumu Nr. 725 6. punktu:

“Projekta iesniedzējs īsteno ar saimniecisko darbību nesaistītu projektu. Projekta iesniedzējs skaidri nodala ar saimniecisko darbību nesaistītas pamatdarbības (un ar tām saistītās finanšu plūsmas) no darbībām, kas kvalificējamas kā saimnieciskas darbības. Par saimnieciskām darbībām uzskata darbības komersanta uzdevumā, pētniecības infrastruktūras iznomāšanu un konsultāciju pakalpojumus. Ja zinātniskā institūcija veic arī citas saimnieciskās darbības, kas neatbilst ar saimniecisko darbību nesaistītām pamatdarbībām, tā nodala pamatdarbības un ar tām saistītās finanšu plūsmas no pārējām zinātniskās institūcijas darbībām un ar tām saistītajām finanšu plūsmām.”

9

Noteikumu Nr. 725 12.5. punktā ir paredzēts:

“[Latvijas Zinātnes padome] izvērtē projekta iesnieguma atbilstību šādiem administratīvās atbilstības kritērijiem: projekts tiks īstenots zinātniskajā institūcijā, kas atbilst šo noteikumu prasībām.”

10

Abās lietās, kuras izskata iesniedzējtiesas, prasītājas pamatlietās ir privātas augstākās izglītības iestādes, kas iesniegušas projekta iesniegumus saistībā ar diviem dažādiem uzaicinājumiem iesniegt projektus, kurus 2019. un 2020. gadā Latvijas Zinātnes padome izsludināja pētniecības projektu finansēšanai.

11

Latvijas Zinātnes padome ir izglītības un zinātnes ministra pārraudzībā esoša tiešās pārvaldes iestāde, kuras darbības mērķis ir īstenot valsts zinātnes un tehnoloģiju attīstības politiku, nodrošinot no valsts budžeta, kā arī no Eiropas Savienības struktūrfondiem un citiem ārvalstu finanšu instrumentiem finansēto zinātnisko pētījumu programmu un projektu novērtēšanu, ieviešanu un uzraudzību.

12

BSA ir Latvijā reģistrēta komercsabiedrība ar ierobežotu atbildību, kura sniedz gan akadēmiskās augstākās izglītības un augstākās izglītības, kas nav akadēmiskā izglītība, pakalpojumus. Tā ir valsts atzīta augstākās izglītības iestāde, kas turklāt ir reģistrēta zinātnisko institūciju reģistrā.

13

Latvijas Zinātnes padome ar 2020. gada 23. janvāra lēmumu apstiprināja “Fundamentālo un lietišķo pētījumu projektu 2020. gada atklātā konkursa nolikumu”, saistībā ar kuru BSA iesniedza projekta iesniegumu.

14

Ar 2020. gada 14. aprīļa lēmumu Latvijas Zinātnes padome BSA projekta iesniegumu noraidīja kā neatbilstošu finansējumam, pamatojot, ka BSA nevar uzskatīt par zinātnisko institūciju Noteikumu Nr. 725 izpratnē, jo tā neatbilst Regulas Nr. 651/2014 2. panta 83. punktā ietvertajai jēdziena “pētniecības un zināšanu izplatīšanas organizācija” definīcijai.

15

Konkrētāk – Latvijas Zinātnes padome norādīja, ka BSA iesniegtajos dokumentos nav ietverta nekāda informācija, kas ļautu noskaidrot, vai neatkarīgas pētniecības veikšana ir tās pamatdarbība. Šajā ziņā tā norādīja, ka 2019. gadā 84 % no tās apgrozījuma veidoja mācību maksa, kas, ņemot vērā BSA darbības veidu (sabiedrība ar ierobežotu atbildību, kuras galvenais mērķis ir peļņas gūšana), atbilst saimnieciskai darbībai. Līdz ar to Latvijas Zinātnes padome secināja, ka BSA pamatdarbībai ir komerciāls raksturs.

16

Tāpat Latvijas Zinātnes padome uzskatīja, ka BSA iesniegtajos dokumentos nav ietvertas pietiekamas norādes, ka uzņēmumiem, kas to var ietekmēt, piemēram, būdami tās akcionāri vai dalībnieki, nevarētu būt nekādu piekļuves priekšrocību BSA pētījumu kapacitātei vai tās radītajiem pētījumu rezultātiem. Attiecīgi Latvijas Zinātnes padome uzskatīja, ka BSA nevar nodrošināt projekta īstenošanu un sava finansējuma daļas izlietošanu atbilstoši noteikumu Nr. 725 6. punktam, kurā prasīts, lai projekta iesniedzējs īsteno ar saimniecisko darbību nesaistītu projektu un skaidri nodala ar saimniecisko darbību nesaistītas galvenās darbības (un to attiecīgās finanšu plūsmas) no darbībām, kuras uzskatāmas par saimnieciskām darbībām.

17

BSA apstrīdēja Latvijas Zinātnes padomes atteikuma lēmumu Administratīvajā rajona tiesā, apgalvojot, ka neatkarīga pētniecība ir tās pamatdarbība. BSA ieskatā nedz Regulā Nr. 651/2014, nedz konkursa nolikumā nav noteikts, ka iesnieguma iesniedzējs nedrīkst veikt saimniecisko darbību un gūt no tās peļņu, kā arī tajos nav noteikts, kādai ir jābūt saimnieciskās darbības un darbību, kurām nav saimnieciska rakstura, proporcijai. BSA arī apgalvo, ka tā skaidri nodala pamatdarbības, kurām nav saimnieciska rakstura, no pamatdarbībām, kurām ir saimniecisks raksturs, kā arī attiecīgās finanšu plūsmas.

18

Līdz ar to iesniedzējtiesai ir šaubas par to, kā interpretēt jēdzienu “pētniecības un zināšanu izplatīšanas organizācija” Regulas Nr. 651/2014 2. panta 83. punkta izpratnē, uz kuru ir atsauce Latvijas tiesību aktos, un kādi ir šādu organizāciju raksturojošie kritēriji.

19

Šādos apstākļos Administratīvā rajona tiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

20

SSE ir Latvijā reģistrēta sabiedrība ar ierobežotu atbildību, kuras darbības mērķis citastarp ir zinātnes attīstīšana, un viens no tās uzdevumiem ir fundamentālo un lietišķo pētījumu veikšana ekonomikas zinātnēs. Tā arī nodrošina akadēmisko un profesionālo augstāko izglītību. Tās vienīgais dalībnieks ir nodibinājums Rīgas Ekonomikas augstskola – Stockholm School of Economics in Riga, kas reģistrēts biedrību un nodibinājumu reģistrā.

21

Ar 2019. gada 22. maija lēmumu Latvijas Zinātnes padome apstiprināja “Fundamentālo un lietišķo pētījumu projektu 2019. gada konkursa nolikumu”, saistībā ar kuru SSE iesniedza projekta iesniegumu.

22

Ar 2019. gada 19. septembra lēmumu Latvijas Zinātnes padome SSE projekta iesniegumu noraidīja kā neatbilstošu finansējumam, pamatojoties uz to, ka SSE nav uzskatāma par zinātnisko institūciju Noteikumu Nr. 725 izpratnē, jo tā neatbilst Regulas Nr. 651/2014 2. panta 83. punktā ietvertajai jēdziena “pētniecības un zināšanu izplatīšanas organizācija” definīcijai.

23

Šis lēmums galvenokārt bija balstīts uz to, ka no SSE projekta iesnieguma izriet, ka 2018. gadā SSE darbību, kurām nav saimnieciska rakstura, apgrozījuma proporcija salīdzinājumā ar tās saimniecisko darbību apgrozījumu bija 34 % pret 66 %.

24

Latvijas Zinātnes padome no tā secināja – SSE pamatdarbībai ir komerciāls raksturs un nevar uzskatīt, ka tās galvenais mērķis ir neatkarīgi veikt fundamentālos pētījumus, rūpnieciskos pētījumus vai eksperimentālo izstrādi vai plaši izplatīt šādu darbību rezultātus mācību, publikāciju vai zināšanu pārneses veidā. Tā arī uzskatīja, ka SSE iesniegtajos dokumentos nav ietverta informācija, kas norādītu, ka visi SSE ieņēmumi no tās pamatdarbības tiks reinvestēti šajā darbībā.

25

SSE apstrīdēja Latvijas Zinātnes padomes atteikuma lēmumu Administratīvajā rajona tiesā, it īpaši norādot, ka tā atbilst Noteikumos Nr. 725 paredzētajām prasībām, jo ir reģistrēta zinātnisko institūciju reģistrā un tās pamatdarbība nav saistīta ar saimniecisko darbību. Šajā ziņā SSE iesniedza dokumentus, kuri apliecina, ka no pamatdarbības gūto finanšu plūsma tiek nodalīta no saimnieciskās darbības un SSE peļņa no saimnieciskās darbības tiek reinvestēta pētniecības institūcijas pamatdarbībā.

26

Administratīvā rajona tiesa ar 2020. gada 8. jūnija spriedumu noraidīja SSE prasību. Lai gan šī tiesa atzina, ka zinātniskā darbība ir viena no SSE darbības jomām, tā tomēr norādīja, ka pārskatā par 2018. gada apgrozījumu SSE ieņēmumi un izdevumi no saimnieciskās darbības bija lielāki par tiem, kas gūti no darbībām, kurām nav saimnieciska rakstura. Šī tiesa no tā secināja, ka SSE nav tāda zinātniska institūcija, kas būtu tiesīga saņemt valsts finansējumu fundamentālo un lietišķo pētījumu veikšanai.

27

SSE par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.

28

Administratīvajai apgabaltiesai ir šaubas par Latvijas Zinātnes padomes un Administratīvās rajona tiesas sniegtajiem vērtējumiem. Tā uzskata – ja būtu jāatzīst par atbilstošiem to noteiktie kritēriji atbalsta zinātniskajai institūcijai piešķiršanai, proti, kritēriji, saskaņā ar kuriem ieņēmumiem un izdevumiem, kas saistīti ar tās saimniecisko darbību, būtu jābūt mazākiem nekā tiem, kas gūti no darbībām, kurām nav saimnieciska rakstura, tad privātās augstākās izglītības iestādes nevarētu saņemt publisko atbalstu pētniecībai, un tas radītu tām nelabvēlīgu atšķirīgu attieksmi.

29

Administratīvā apgabaltiesa uzskata, ka Regulā Nr. 651/2014 nav skaidri noteikts, vai, lai subjektu kvalificētu par “pētniecības un zināšanu izplatīšanas organizāciju”, ir pamatoti ņemt vērā to šī subjekta attiecīgo ieņēmumu un izdevumu proporciju, kas gūti no tā saimnieciskajām darbībām un darbībām, kurām nav saimnieciska rakstura.

30

Tā uzskata, ka tajā izskatāmās lietas risinājums ir atkarīgs no Tiesas veiktās Regulas Nr. 651/2014 2. panta 83. punkta interpretācijas.

31

Šādos apstākļos Administratīvā apgabaltiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

32

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, Tiesai un valsts tiesām sadarbojoties atbilstoši LESD 267. pantam, tikai valsts tiesai, kas izskata lietu un ir atbildīga par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā lietas īpašo raksturu, ir jānovērtē gan tas, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums nepieciešams tās sprieduma taisīšanai, gan arī Tiesai uzdoto jautājumu nozīmīgums. Tādēļ, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir jālemj (spriedums, 2020. gada 10. decembris, J & S Service, C‑620/19, EU:C:2020:1011, 31. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

33

Uz jautājumiem par Savienības tiesībām attiecas nozīmīguma prezumpcija. Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālo jautājumu tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas apstākļiem vai tās priekšmetu, ja Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesību apstākļi, kas vajadzīgi, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem, vai ja problēmai ir hipotētisks raksturs (spriedums, 2022. gada 24. februāris, Tiketa, C‑536/20, EU:C:2022:112, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

34

Šajās lietās Tiesai ir lūgta Regulas Nr. 651/2014 2. panta 83. punkta, kurā definēts jēdziens “pētniecības un zināšanu izplatīšanas organizācija”, interpretācija. Tomēr iesniedzējtiesas savus lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu ir iesniegušas saistībā ar strīdiem par Noteikumu Nr. 725 piemērošanu un attiecībā uz publiskā finansējuma piešķiršanu fundamentālajiem un lietišķajiem pētījumiem, ko veic Latvijas Zinātnes padome. Kā norāda šīs tiesas, Noteikumu Nr. 725 2.7. punktā skaidri un bez nosacījumiem ir atsauce uz Regulas Nr. 651/2014 2. panta 83. punktu un ir precizēts – lai varētu pretendēt uz Latvijas Zinātnes padomes publisko finansējumu fundamentālajiem pētījumiem, projekta iesniedzējiem ir jāatbilst Regulas Nr. 651/2014 2. panta 83. punktā paredzētajai pētniecības organizācijas definīcijai. Tā kā pamatlietu atrisinājums ir atkarīgs no šīs Regulas Nr. 651/2014 normas interpretācijas – kā minētās tiesas ir pietiekami izklāstījušas –, Tiesas atbildes uz uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem šķiet nepieciešamas iesniedzējtiesām, lai tās varētu izspriest šīs lietas.

35

Šajā ziņā ir arī jāatgādina, ka Tiesa ir atzinusi par pieņemamiem lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu par Savienības tiesību normām situācijās, kurās pamatlietas fakti neietilpst šo tiesību piemērošanas jomā, bet kurās šīs tiesību normas, negrozot to priekšmetu vai tvērumu, ir padarītas par piemērojamām ar valsts tiesību aktiem, ietverot tajos tiešu un beznosacījumu norādi uz Savienības tiesību normu saturu. Tiesa turklāt ir pastāvīgi spriedusi – lai novērstu interpretācijas atšķirības nākotnē, šāda veida situācijās acīmredzami Savienības tiesību sistēmas interesēs acīmredzami ir, lai no Savienības tiesībām pārņemtās normas tiktu interpretētas vienveidīgi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1990. gada 18. oktobris, Dzodzi, C‑297/88 un C‑197/89, EU:C:1990:360, 36. un 37. punkts; 2019. gada 24. oktobris, Belgische Staat, C‑469/18 un C‑470/18, EU:C:2019:895, 21.–23. punkts un tajos minētā judikatūra, kā arī 2020. gada 10. decembris, J & S Service, C‑620/19, EU:C:2020:1011, 34., 44. un 45. punkts).

36

No lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Noteikumu Nr. 725 2.7. punktā, saistībā ar atbilstības kritēriju noteikšanu fundamentālo pētījumu publiskajam finansējumam tieši un bez nosacījumiem atsaukdamās uz Regulas Nr. 651/2014 2. panta 83. punktu, Latvijas iestādes ir vēlējušās nodrošināt atbilstību starp valsts tiesībām un atbilstošajām Savienības tiesībām un tās fundamentālo pētījumu publiskā finansējuma sistēmas saderību ar Savienības tiesību normām par valsts atbalstu, tādējādi minētā atsauce negroza šīs tiesību normas priekšmetu un tvērumu.

37

Šādos apstākļos Tiesai ir jāatbild uz abās šajās lietās uzdotajiem pirmajiem četriem jautājumiem, ciktāl tie attiecas uz Regulas Nr. 651/2014 2. panta 83. punkta interpretāciju.

38

Tomēr attiecībā uz piekto jautājumu lietā C‑164/21 par to, kāda nozīme ir studentu, kurus uzņem kāda izglītības iestāde, izcelsmei un tās sniegtās izglītības veidam kā kritērijam, lai to kvalificētu par pētniecības un zināšanu izplatīšanas organizāciju, ir jākonstatē, ka šim jautājumam ir hipotētisks raksturs, jo iesniedzējtiesa pietiekami skaidri un precīzi neizklāsta iemeslus, kuru dēļ tā ir uzdevusi šo jautājumu un apjomu, kādā atbilde uz minēto jautājumu ir nepieciešama, lai izspriestu tajā izskatāmo strīdu.

39

Proti, lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑164/21 nav norādīts, kāda nozīme pamatlietā ir kritērijiem, uz kuriem attiecas šis jautājums, piemēram, vai uz tiem ir bijis balstīts Latvijas Zinātnes padomes lēmums vai BSA uz tiem ir atsaukusies savā prasībā iesniedzējtiesā. Tādējādi piektais jautājums lietā C‑164/21 ir jāatzīst par nepieņemamu.

40

Ar pirmo un otro jautājumu lietā C‑164/21, kā arī ar pirmo līdz trešo jautājumu lietā C‑318/21, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesas būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 651/2014 2. panta 83. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka privāto tiesību subjekts, kas veic vairākas darbības, tostarp pētniecību, bet kura lielākā daļa ieņēmumu ir gūti no tādām saimnieciskām darbībām kā izglītības pakalpojumu sniegšana par maksu, var tikt uzskatīts par “pētniecības un zināšanu izplatīšanas organizāciju” šīs tiesību normas izpratnē.

41

Tādējādi iesniedzējtiesas jautā Tiesai, kā interpretēt Regulas Nr. 651/2014 2. panta 83. punktā definēto jēdzienu “pētniecības un zināšanu izplatīšanas organizācija” un kādi kritēriji ļauj identificēt šādu organizāciju.

42

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne vien tās teksts, bet arī tās konteksts un tiesiskā regulējuma, kurā šī norma ir ietverta, mērķi (spriedums, 2019. gada 26. februāris, Rimšēvičs un ECB/Latvija, C‑202/18 un C‑238/18, EU:C:2019:139, 45. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

43

Regulas Nr. 651/2014 2. panta 83. punktā jēdziens “pētniecības un zināšanu izplatīšanas organizācija” ir definēts kā “subjekts (piemēram, universitātes vai pētniecības institūti, tehnoloģiju pārneses aģentūras, inovācijas starpnieki, uz pētniecību orientēti fiziskas vai virtuālas sadarbības subjekti) neatkarīgi no tā juridiskā statusa (publisko vai privāto tiesību subjekts) vai finansējuma veida, kura galvenais mērķis ir neatkarīgi veikt fundamentālos pētījumus, rūpnieciskos pētījumus vai eksperimentālo izstrādi vai plaši izplatīt šādu darbību rezultātus mācību, publikāciju vai zināšanu pārneses veidā”.

44

Turklāt šajā tiesību normā ir precizēts – ja šis subjekts veic arī saimniecisko darbību, saimnieciskās darbības finansējums, izmaksas un ieņēmumi ir jāuzskaita atsevišķi. Tajā ir arī noteikts, ka uzņēmumiem, kuri var izšķiroši ietekmēt šādu subjektu, piemēram, būdami tā akcionāri vai dalībnieki, nedrīkst būt privileģēta piekļuve tā radītajiem rezultātiem.

45

No Regulas Nr. 651/2014 2. panta 83. punkta gramatiskās interpretācijas izriet, ka centrālais kritērijs, lai subjektu kvalificētu par pētniecības un zināšanu izplatīšanas organizāciju, ir tā galvenais mērķis, proti, vai nu mērķis neatkarīgi veikt fundamentālos pētījumus, rūpnieciskos pētījumus vai eksperimentālo izstrādi, vai arī mērķis plaši izplatīt šādu darbību rezultātus mācību, publikāciju vai zināšanu pārneses veidā.

46

Pirmkārt, attiecībā uz jēdzienu “galvenais mērķis” ir jākonstatē, ka Regulā Nr. 651/2014 tas nav definēts. Tāpēc Tiesai šī jēdziena nozīme un tvērums ir jānosaka atbilstoši tā ierastajai nozīmei ikdienas valodā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 5. februāris, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Jūrnieku nodarbināšana Roterdamas ostā), C‑341/18, EU:C:2020:76, 42. punkts un tajā minētā judikatūra). Ikdienas valodā ar subjekta mērķi ir jāsaprot mērķis, ko tas sev ir noteicis, un ar īpašības vārdu “galvenais” tiek uzsvērts, ka šis mērķis ir svarīgāks un tātad prioritārāks par citiem iespējamiem subjekta mērķiem.

47

Šajā aspektā jēdziena “galvenais mērķis” izmantošana Regulas Nr. 651/2014 2. panta 83. punktā ļauj noprast, ka pētniecības un zināšanu izplatīšanas organizācijai šīs tiesību normas izpratnē var būt vairāki mērķi un tā var veikt dažāda veida darbības, ar nosacījumu, ka šo dažādo mērķu vidū neatkarīgu pētījumu veikšana un šo darbību rezultātu plaša izplatīšana ir galvenais mērķis, kas ir pārāks par citiem iespējamiem šīs organizācijas mērķiem.

48

Šo interpretāciju – saskaņā ar kuru Regulas Nr. 651/2014 2. panta 83. punkts un jēdziens “galvenais mērķis”, uz kuru ir balstīta šī tiesību norma, nav šķērslis, lai pētniecības un zināšanu izplatīšanas organizācija veiktu arī citas, iespējams, saimnieciska rakstura darbības, piemēram, izglītošanas darbības par maksu, ja vien šīs darbības turpina būt sekundāras un tās nav pārākas salīdzinājumā ar pamatdarbībām, kurām parasti nav saimnieciska rakstura un kuras ir neatkarīgas pētniecības vai šīs pētniecības rezultātu izplatīšanas darbības, – apstiprina šīs regulas 49. apsvērums un Komisijas 2014. gada paziņojuma 20. punkts, no kuriem izriet, ka pētniecības un zināšanu izplatīšanas organizācija var veikt gan saimnieciskas darbības, gan darbības, kurām nav saimnieciska rakstura.

49

Otrkārt, runājot par darbībām, kas tiek veiktas, lai sasniegtu subjekta galveno mērķi – lai gan Regulas Nr. 651/2014 2. panta 83. punkta formulējums un sakārtojuma saikļa “vai” izmantošana ļauj saprast, ka pētniecības un zināšanu izplatīšanas organizācijām nav obligāti kumulatīvi jāveic pētījumi un rezultātu izplatīšanas darbības, tomēr vārdu savienojums “šādu darbību rezultāt[i]” noteikti nozīmē, ka organizācijas zināšanu izplatīšanas darbības bez izšķirības nevar attiekties uz jebkāda veida pētījumu rezultātiem, pat bez jebkādas saiknes ar attiecīgo subjektu, bet tām ir vismaz daļēji jāattiecas uz paša subjekta veikto pētījumu rezultātiem.

50

No šiem elementiem izriet, ka, lai subjektu varētu kvalificēt par “pētniecības un zināšanu izplatīšanas organizāciju” Regulas Nr. 651/2014 2. panta 83. punkta izpratnē, tam ir jāveic neatkarīgi pētījumi, kurus, iespējams, papildina šo pētījumu rezultātu izplatīšanas darbības.

51

Līdz ar to iestādes, kuras paredzētas vienīgi mācību un izglītošanas darbībām un kuras vispārēji izplata līdz šim zinātnē atzīto, nevar kvalificēt par pētniecības un zināšanu izplatīšanas organizācijām. Šo interpretāciju apstiprina Regulas Nr. 651/2014, kā arī kārtības, kas ar to izveidota pētniecības, izstrādes un inovācijas atbalstam, mērķis un vispārējā sistēma, saskaņā ar kuriem – kā tostarp izriet no šīs regulas 45., 47. un 48. apsvēruma – uz citiem subjektiem nevar attiecināt atbalstu, ko piešķir subjektiem, kuri tikai un vienīgi veic izglītošanu un izplata vispārējās zināšanas, bet nekādi nav saistīti ar pētījumiem, kurus tie turklāt neveic.

52

Treškārt, vispirms jākonstatē, ka kritēriji – saskaņā ar kuriem ir vērtējams būtiskais nosacījums par subjekta galveno mērķi, lai šo subjektu kvalificētu par “pētniecības un zināšanu izplatīšanas organizāciju” Regulas Nr. 651/2014 2. panta 83. punkta izpratnē, – nav konkretizēti minētā 2. panta 83. punktā. No tā jāsecina, ka, lai novērtētu subjekta galveno mērķi, saskaņā ar šo tiesību normu ir atļauts ņemt vērā visus nozīmīgos kritērijus, kā, piemēram, atbilstošo tiesisko regulējumu vai attiecīgā subjekta statūtus.

53

Šajā ziņā Tiesai tiek jautāts, vai subjekta apgrozījuma struktūrai un ieņēmumu, kas gūti no saimnieciskās darbības, proporcijai šajā struktūrā ir noteicošs raksturs, vērtējot subjekta izvirzīto galveno mērķi. Konkrētāk – iesniedzējtiesas vēlas noskaidrot, vai tas, ka subjekts vairāk nekā pusi no saviem ieņēmumiem gūst no šādas saimnieciskās darbības, noteikti nozīmē, ka to nevar kvalificēt par “pētniecības un zināšanu izplatīšanas organizāciju” Regulas Nr. 651/2014 2. panta 83. punkta izpratnē.

54

Šeit vispirms jākonstatē, ka Regulas Nr. 651/2014 2. panta 83. punktā nav noteiktas nekādas prasības attiecībā uz subjekta darbību finansēšanas struktūru un izcelsmi tā galvenā mērķa novērtēšanas un kvalificēšanas par “pētniecības un zināšanu izplatīšanas organizācijai” mērķiem. Šajā tiesību normā pat ir precizēts, ka šāda kvalificēšana ir jāveic, neņemot vērā subjekta finansēšanas veidu vai arī tā publiskā vai privātā tiesību subjekta juridisko statusu.

55

Turpinājumā Regulas Nr. 651/2014 2. panta 83. punktā noteiktā atsevišķās grāmatvedības prasība apstiprina, ka pētniecības un zināšanu izplatīšanas organizācija var arī veikt saimnieciska rakstura darbības, kas rada ieņēmumus.

56

Visbeidzot – kā uzsver Latvijas un Nīderlandes valdības, kā arī Komisija, ir jākonstatē, ka kritērijs par subjekta apgrozījuma struktūru un attiecīgo proporciju, ko tajā veido ieņēmumi, kas gūti no šī subjekta saimnieciskās darbības, un ieņēmumi, kas gūti no tās pētījumiem un to rezultātu izplatīšanas darbībām, kam parasti nav saimnieciska rakstura, aplūkojot to atsevišķi, var sniegt sagrozītu priekšstatu par subjekta reālajām darbībām un galveno mērķi, piemēram, par zemu novērtējot tādas darbības, kas rada tikai nelielus ieņēmumus, reālo nozīmi.

57

Līdz ar to ir jāuzskata, ka kritērijs par subjekta apgrozījuma struktūru un proporciju, ko šajā struktūrā veido ieņēmumi no šī subjekta saimnieciskās darbības, nevar tikt izmantots kā vienīgais noteicošais kritērijs, novērtējot minētā subjekta galveno mērķi tā kvalificēšanas par pētniecības un zināšanu izplatīšanas organizāciju vajadzībām.

58

Tomēr Regulas Nr. 651/2014 2. panta 83. punktam nav pretrunā tas, ka plašākā visu nozīmīgo apstākļu analīzes kontekstā šo kritēriju var ņemt vērā kā vienu no norādēm citu norāžu starpā par subjekta galveno mērķi.

59

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo un otro jautājumu lietā C‑164/21 un uz pirmo līdz trešo jautājumu lietā C‑318/21 ir jāatbild, ka Regulas Nr. 651/2014 2. panta 83. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka privāto tiesību subjektu, kurš veic vairākas darbības, tostarp pētniecību, bet lielāko ieņēmumu daļu gūst no tādām saimnieciskām darbībām kā izglītības pakalpojumu sniegšana par maksu, var uzskatīt par “pētniecības un zināšanu izplatīšanas organizāciju” šīs tiesību normas izpratnē ar nosacījumu, ka, ņemot vērā visus apstākļus, kuriem ir nozīme attiecīgajā lietā, var konstatēt, ka tā galvenais mērķis ir pilnīgi neatkarīgi veikt fundamentālos pētījumus, rūpnieciskos pētījumus vai eksperimentālo izstrādi, ko, iespējams, papildina šādu pētījumu rezultātu izplatīšanas darbības, mācību, publikāciju vai zināšanu pārneses veidā. Šajā ziņā no šāda subjekta nevar prasīt, lai tas konkrētu proporciju no saviem ieņēmumiem gūtu no pētniecības un zināšanu izplatīšanas darbībām, kurām nav saimnieciska rakstura.

60

Ar trešo jautājumu lietā C‑164/21 iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 651/2014 2. panta 83. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai subjektu varētu uzskatīt par “pētniecības un zināšanu izplatīšanas organizāciju” šīs tiesību normas izpratnē, ir nepieciešams, lai šis subjekts savā pamatdarbībā reinvestētu ieņēmumus no šīs pašas darbības.

61

Vispirms jākonstatē, ka Regulas Nr. 651/2014 2. panta 83. punktā – papildus pienākumam atsevišķi iegrāmatot iespējamo finansējumu, izdevumus un ieņēmumus no subjekta veiktās saimnieciskās darbības – tā kvalificēšanas par pētniecības un zināšanu izplatīšanas organizāciju mērķiem nav izvirzītas nekādas prasības attiecībā uz ieņēmumu izmantošanu un iespējamo savu ieņēmumu reinvestēšanu.

62

Šajā ziņā turpinājumā ir jānorāda, kā savos apsvērumos apgalvo Nīderlandes valdība un Komisija, ka šāda ieņēmumu reinvestēšanas prasība pastāvēja saskaņā ar iepriekšējo Regulas Nr. 800/2008 sistēmu, kuras 30. panta 1. punktā tostarp bija noteikts, ka “visa peļņa tiek reinvestēta šajā [pētniecības] darbībā, tās rezultātu izplatīšanā vai mācībās”, un ka šī prasība nav pārņemta Regulā Nr. 651/2014.

63

Visbeidzot – pretēji tam, ko apgalvo Latvijas valdība, reinvestēšanas prasību nevar izsecināt no Komisijas 2014. gada paziņojuma 19. punkta b) apakšpunkta, kura mērķis, pretēji tā 19. punkta a) apakšpunkta mērķim, nav kvalificēt pētniecības organizāciju pamatdarbības, bet tas attiecas vienīgi uz zināšanu pārneses darbību kvalifikāciju. Tikai tāpēc, lai norādītu, kādos apstākļos pēdējās minētās darbības var kvalificēt kā “nesaimnieciska” rakstura, 19. punkta b) apakšpunktā ir atsauce uz prasību par ieņēmumu reinvestēšanu pētniecības organizācijas pamatdarbībās.

64

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz trešo jautājumu lietā C‑164/21 ir jāatbild, ka Regulas Nr. 651/2014 2. panta 83. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai subjektu varētu uzskatīt par “pētniecības un zināšanu izplatīšanas organizāciju” šīs tiesību normas izpratnē, nav nepieciešams, lai šis subjekts savā pamatdarbībā reinvestētu ieņēmumus no šīs pašas pamatdarbības.

65

Ar ceturto jautājumu lietās C‑164/21 un C‑318/21, iesniedzējtiesas būtībā vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 651/2014 2. panta 83. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka subjekta dalībnieku un akcionāru juridiskais statuss, kā arī to veikto darbību un izvirzīto mērķu iespējamais peļņas gūšanas raksturs ir izšķiroši kritēriji, minēto subjektu kvalificējot par “pētniecības un zināšanu izplatīšanas organizāciju” šīs tiesību normas izpratnē.

66

Pirmkārt, Regulas Nr. 651/2014 2. panta 83. punktā ir skaidri paredzēts, ka (publisko vai privāto tiesību) subjekta juridiskajam statusam un tā finansēšanas veidam nav nozīmes, lai noteiktu, vai to var kvalificēt par pētniecības un zināšanu izplatīšanas organizāciju. Tas liecina par Komisijas, kas ir Regulas Nr. 651/2014 autore, vēlmi subjekta kvalificēšanas par pētniecības un zināšanu izplatīšanas organizāciju mērķiem neņemt vērā formālus kritērijus, kas saistīti ar subjekta juridisko statusu un iekšējo struktūru.

67

Otrkārt, Regulas Nr. 651/2014 2. panta 83. punktā ietvertais noteikums – saskaņā ar kuru uzņēmumi, kuri var īstenot izšķirošu ietekmi uz pētniecības un zināšanu izplatīšanas organizāciju, piemēram, akcionāra vai dalībnieka statusā, nevar saņemt privileģētu piekļuvi šīs organizācijas radītajiem rezultātiem – ļauj saprast, ka subjekta dalībnieku vai akcionāru juridiskajam statusam un to darbību vai mērķu peļņas gūšanas raksturam vai tā neesamībai nevar būt noteicoša nozīme minētā subjekta kvalificēšanā par “pētniecības un zināšanu izplatīšanas organizāciju” šīs tiesību normas izpratnē.

68

Turklāt jānorāda, ka šis noteikums attiecas tikai uz subjektiem, kurus var uzskatīt par uzņēmumiem. Kā Tiesa vairākkārt nospriedusi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2002. gada 19. februāris, Wouters u.c., C‑309/99, EU:C:2002:98, 46. un 47. punkts, kā arī 2020. gada 11. jūnijs, Komisija un Slovākijas Republika/Dôvera zdravotná poist’ovňa, C‑262/18 P un C‑271/18 P, EU:C:2020:450, 28. un 29. punkts) un kā apstiprināts Regulas Nr. 651/2014 I pielikuma 1. pantā, kā arī Komisijas 2014. gada paziņojuma 17. punktā, “uzņēmums” Savienības tiesību izpratnē ir jebkurš subjekts, kas veic saimniecisko darbību, piedāvājot produktus vai pakalpojumus noteiktā tirgū, neatkarīgi no tā juridiskā statusa vai tā peļņas gūšanas mērķa. Līdz ar to, kā tostarp apgalvo Latvijas un Nīderlandes valdības, kā arī Komisija, Regulas Nr. 651/2014 2. panta 83. punktā ietvertais noteikums nerada nekādus ierobežojumus attiecībā uz iespējamo pētniecības un zināšanu izplatīšanas organizācijas dalībnieku vai akcionāru juridisko statusu un to veikto darbību un izvirzīto mērķu peļņas gūšanas nolūka esamību vai neesamību.

69

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz ceturto jautājumu lietās C‑164/21 un C‑318/21 ir jāatbild, ka Regulas Nr. 651/2014 2. panta 83. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka subjekta dalībnieku un akcionāru juridiskais statuss, kā arī to veikto darbību un izvirzīto mērķu iespējamais peļņas gūšanas raksturs nav izšķiroši kritēriji, minēto subjektu kvalificējot par “pētniecības un zināšanu izplatīšanas organizāciju” šīs tiesību normas izpratnē.

70

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: