Lieta C‑163/21

AD u.c.

pret

PACCAR Inc
un
DAF TRUCKS NV,
un
DAF Trucks Deutschland GmbH

(Juzgado Mercantil de Barcelona (Spānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Tiesas (otrā palāta) 2022. gada 10. novembra spriedums

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Konkurence – Ar LESD 101. panta 1. punktu aizliegtas prakses radīto zaudējumu atlīdzināšana – Koluzīvi nolīgumi par cenu noteikšanu un kravas automašīnu bruto cenu paaugstināšanu Eiropas Ekonomikas zonā (EEZ) – Direktīva 2014/104/ES – Noteikumi, kuri valstu tiesībās reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas prasības par dalībvalstu un Eiropas Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem – 22. panta 2. punkts – Piemērojamība laikā – 5. panta 1. punkta pirmā daļa – Atbildētāja vai trešās personas rīcībā esošo atbilstošo pierādījumu jēdziens – 5. panta 2. punkts – Noteiktu atbilstošu pierādījumu vai pierādījumu kategoriju izprasīšana, pamatojoties uz saprātīgi pieejamiem faktiskiem datiem – 5. panta 3. punkts – Pieteikuma par pierādījumu izprasīšanu samērīguma pārbaude – Pušu un trešo personu leģitīmo interešu izsvēršana – No šīm tiesību normām izrietošo pienākumu apjoms

1. Konkurence – Prasības atlīdzināt kaitējumu sakarā ar konkurences tiesību normu pārkāpumu – Direktīva 2014/104 – Piemērošana laikā – Būtisks noteikums – Aizliegums valsts transponējošo tiesisko regulējumu piemērot ar atpakaļejošu spēku – Nebūtiski noteikumi – Aizliegums valsts transponējošo tiesisko regulējumu piemērot prasībām, kas celtas pirms 2014. gada 26. decembra

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/104 22. pants)

   (skat. 27.–30. punktu)

2. Konkurence – Prasība atlīdzināt kaitējumu sakarā ar konkurences tiesību normu pārkāpumu – Direktīva 2014/104 – Piemērošana laikā – Noteikums, ar kuru valsts tiesām tiek sniegta iespēja izdot rīkojumu par atbilstošo pierādījumu, kas ir atbildētāja vai trešās personas rīcībā, izprasīšanu – Nebūtisks noteikums

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/104 5. panta 1. punkta daļa un 22. panta 2. punkts)

   (skat. 31.–35. punktu)

3. Konkurence – Prasības atlīdzināt kaitējumu sakarā ar konkurences tiesību normu pārkāpumu – Direktīva 2014/104 – Lūgums izprasīt atbilstošu pierādījumus, kas ir atbildētāja vai trešās personas rīcībā – Priekšmets – “Ex novo” radāmie pierādījumi ar informācijas, kas ir lūguma adresāta rīcībā, apkopošanu un klasificēšana – Iekļaušana

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/104 5. panta 1. punkta pirmā daļa)

   (skat. 40.–45., 53., 62., 69. punktu un rezolutīvo daļu)

4. Konkurence – Prasības atlīdzināt kaitējumu sakarā ar konkurences tiesību normu pārkāpumu – Direktīva 2014/104 – Lūgums izprasīt atbilstošu pierādījumus, kas ir atbildētāja vai trešās personas rīcībā – Pārbaudes, kas jāveic valsts tiesai, kurā celta prasība – Pieteikumā minēto pierādījumu atbilstības, samērīguma un nepieciešamības pārbaude

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/104 5. panta 2. un 3. punkts)

   (skat. 50.–52., 64., 67., 68. punktu un rezolutīvo daļu)

5. Konkurence – Prasības atlīdzināt kaitējumu sakarā ar konkurences tiesību normu pārkāpumu – Direktīva 2014/104 – Mērķis

   (LESD 101. un 102. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/104)

   (skat. 55.–59. punktu)

Rezumējums

Ar 2016. gada 19. jūlija lēmumu ( 1 ) Eiropas Komisija konstatēja, ka, vienojoties, pirmkārt, par cenu noteikšanu kravas automobiļiem Eiropas Ekonomikas zonā (EEZ) laikā no 1997. līdz 2011. gadam un, otrkārt, par laika grafiku un to izmaksu pārnešanu, kuras saistītas ar EURO 3 līdz EURO 6 standartā paredzēto emisiju tehnoloģiju ieviešanu, PACCAR, DAF Trucks un DAF Trucks Deutschland (turpmāk tekstā – “attiecīgie ražotāji”) kopā ar vairākiem citiem kravas automašīnu ražotājiem ir bijuši tādas aizliegtas vienošanās dalībnieki, kas ir pretrunā Savienības tiesību normām, ar ko aizliedz slēgt aizliegtas vienošanās ( 2 ).

2019. gada 25. martā 45 lietas dalībnieki, kuri norādīja, ka ir iegādājušies kravas automašīnas, kas var ietilpt 2016. gada 19. jūlija lēmumā konstatētā pārkāpuma piemērošanas jomā, iesniedza Juzgado de lo Mercantil no 7 de Barcelona (Barselonas Komerclietu tiesa Nr. 7, Spānija) pieteikumu par piekļuvi dažādiem attiecīgo ražotāju rīcībā esošajiem pierādījumiem, lai lūgtu atlīdzināt kaitējumu, kas radies ar 2016. gada 19. jūlija lēmumu konstatētā pārkāpuma rezultātā. Šajā ziņā tie norāda uz nepieciešamību iegūt noteiktus pierādījumus, lai skaitļos izteiktu cenu samāksloto palielinājumu, it īpaši, lai salīdzinātu ieteicamās cenas pirms aizliegtās vienošanās noslēgšanas, tās īstenošanas laikā un pēc tās izbeigšanās. Attiecīgie ražotāji apstrīdēja šo pieteikumu, it īpaši apgalvodami, ka daži pieprasītie dokumenti būtu jāizstrādā ad hoc.

Ņemot vērā, ka piekļuve strīdīgajā pieteikumā norādītajiem pierādījumiem bija pamatota ar Spānijas tiesību aktu normu ( 3 ), ar kuru transponēts Direktīvas 2014/104 ( 4 )5. panta 1. punkts, Barselonas Komerctiesa Nr. 7 būtībā vērsās Tiesā ar prejudiciālu jautājumu, lai noskaidrotu, vai šajā pantā paredzētā atbilstošo pierādījumu izprasīšana attiecas tikai uz tiem dokumentiem, kuri jau ir atbildētāja vai trešās personas rīcībā un kuri jau pastāv, vai arī – gluži pretēji – runa var būt par jauniem dokumentiem, kas jārada, apkopojot un klasificējot to rīcībā esošos datus.

Savā spriedumā Tiesa nosprieda, ka Direktīvas 2014/104 5. panta 1. punkta pirmā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka attiecīgie pierādījumi, kas ir atbildētāja vai trešās personas rīcībā, par kuru izprasīšanu valsts tiesas var izdot rīkojumu, nav ierobežoti tikai līdz to rīcībā jau esošiem dokumentiem, bet ietver arī tos dokumentus, kuri pierādījumu izprasīšanas pieteikuma adresātam būtu jārada ex novo, apkopojot vai klasificējot to rīcībā esošo informāciju, zināšanas vai datus, stingri ievērojot šīm tiesām esošo pienākumu atbilstoši minētā panta 2. un 3. punktam ierobežot pierādījumu izprasīšanu tikai attiecībā uz atbilstošiem, samērīgiem un nepieciešamiem pierādījumiem, ievērojot pieteikuma adresāta – lietas dalībnieka – leģitīmās intereses un pamattiesības.

Tiesas vērtējums

Vispirms Tiesa precizē Direktīvas 2014/104 5. panta 1. punkta piemērošanas laikā nosacījumus, sākumā atgādinot, ka šīs direktīvas 22. pantā ir skaidri noteikti nosacījumi par tās noteikumu piemērošanu laikā atkarībā no tā, vai runa ir vai nav par būtiskiem noteikumiem Savienības tiesību normās.

Šajā lietā Tiesa norāda, ka iespēja izdot rīkojumu izprasīt atbilstošos pierādījumus, kas ir atbildētāja vai trešās personas rīcībā Direktīvas 2014/104 5. panta 1. punkta pirmajā daļā paredzētajos apstākļos, ir viena no īpašajām pilnvarām, kuras valsts tiesām ir jāparedz, izskatot strīdus par prasībām par zaudējumu atlīdzību, lai atlīdzinātu kaitējumu, kas nodarīts konkurences tiesību pārkāpumu dēļ. Taču ar šo prasību šīs tiesību normas mērķis ir novērst informācijas asimetriju, kura principā raksturo šos strīdus par sliktu cietušajai personai. Tomēr tā priekšmets attiecas tikai uz valsts tiesās piemērojamiem procesuālajiem pasākumiem, tieši neietekmējot lietas dalībnieku tiesisko stāvokli.

Šādos apstākļos jāsecina, ka Direktīvas 2014/104 5. panta 1. punkta pirmā daļa nav viens no šīs direktīvas materiālajiem noteikumiem tās 22. panta 1. punkta izpratnē un ka tādējādi tā ir viena no “citiem” šīs direktīvas 22. panta 2. punktā minētajiem pasākumiem, kas šajā noteikumā ir atzīti par piemērojamiem prasībām, kuras celtas pēc 2014. gada 26. decembra. No tā izriet, ka Direktīvas 2014/104 5. panta 1. punkta pirmā daļa ir piemērojama iesniedzējtiesā celtajai prasībai, jo tā ir celta 2019. gada 25. martā.

Tādējādi, uzskatot, ka iesniedzējtiesai ir jāatbild pēc būtības, Tiesa vispirms norāda, ka, ciktāl Direktīvas 2014/104 5. panta 1. punkta pirmās daļas formulējums liek uzskatīt, ka pieteikums par pierādījumu izprasīšanu nevar attiekties tikai uz iepriekš pastāvošiem pierādījumiem, šīs tiesību normas interpretācijā ir jāņem vērā arī tās konteksts un tiesiskā regulējuma, kurā šī norma ir ietverta, izvirzītie mērķi.

Pirmkārt, attiecībā uz Direktīvas 2014/104 5. panta 1. punkta pirmās daļas kontekstu Tiesa norāda, ka šīs direktīvas 2. panta 13. punktā ietvertā jēdziena “pierādījumi”, kas attiecas uz “visiem pieļaujamiem pierādīšanas līdzekļiem valsts tiesā, kura izskata lietu, it īpaši dokumentiem un citiem pierādījumiem, kas ietver jebkādu informāciju,” definīcija neļauj uzskatīt, ka pierādījumi, kuru iesniegšana tiek lūgta, noteikti ir “iepriekš pastāvoši” dokumenti. Šajā ziņā Tiesa uzskata, ka atsauce uz pierādījumiem, kas “ir [atbildētāja vai trešās personas] rīcībā” tikai piefiksē faktisko situāciju, kas ir saistīta ar iepriekš minēto informācijas asimetriju, kuru Savienības likumdevējs ir paredzējis novērst.

Tiesa uzskata, ka šo analīzi apstiprina Direktīvas 2014/104 5. panta 1. punkta pirmās daļas interpretācija, ņemot vērā šī paša panta 2. un 3. punktu, kuros attiecīgi ir prasīts, ka valsts tiesām ir jānodrošina prasību par pierādījumu izprasīšanu specifiskums, kā arī samērīguma principa ievērošana.

Otrkārt, attiecībā uz Direktīvas 2014/104 5. panta 1. punkta pirmās daļas mērķi Tiesa atgādina, ka Direktīvas 2014/104 pieņemšana ir tikusi balstīta uz Savienības likumdevēja konstatējumu, ka cīņa ar rīcību, kas vērsta pret konkurenci, pēc Komisijas un valstu konkurences iestāžu iniciatīvas nav bijusi pietiekama, lai nodrošinātu Savienības konkurences tiesību normu pilnīgu ievērošanu un tāpēc ir svarīgi atvieglot iespēju privātajai jomai piedalīties finansiālā sankcijā un līdz ar to – šādas rīcības novēršanā. Valstu tiesām nodrošināmās īpašās pilnvaras nolūkā labot informācijas asimetriju starp attiecīgajām pusēm ietilpst šajā mērķī.

No šāda viedokļa raugoties, Tiesa uzskata, ka pierādījumu, kuru izprasīšanu var lūgt, ierobežošana tikai līdz atbildētājas vai trešās personas rīcībā iepriekš esošiem dokumentiem, noteiktos gadījumos varētu būt pretrunā Direktīvas 2014/104 pirmajam mērķim.

Tomēr Tiesa visbeidzot uzsver, ka šāda Direktīvas 2014/104 5. panta 1. punkta pirmās daļas interpretācija nekādā veidā neietekmē pastāvošo interešu izsvēršanas mehānisma piemērošanu, kā tas izriet no šī paša panta 2. un 3. punkta. Proti, ņemot vērā, ka šīs direktīvas normas ir jāīsteno, ievērojot Eiropas Savienības Pamattiesību hartā atzītās pamattiesības un principus, valsts tiesām, kurās ir iesniegts pieteikum spar pierādījumu izprasīšanu, ir pienākums ierobežot pierādījumu izprasīšanu tikai attiecībā uz atbilstīgiem, samērīgiem un nepieciešamiem pierādījumiem, ievērojot šī pieteikum adresāta – lietas dalībnieka – likumīgās intereses un pamattiesības saskaņā ar Direktīvas 5. panta 2. un 3. punktu.

( 1 ) Komisijas Lēmums C(2016) 4673 final par [LESD] 101. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru (lieta AT.39824 – Kravas automašīnas).

( 2 ) LESD 101. pants un EEZ līguma 53. pants.

( 3 ) Šajā lietā 2000. gada 7. janvāraLey de Enjuiciamiento Civil (Likums Nr. 1/2000 par Civilprocesa kodeksu) (2000. gada 8. janvāraBOE Nr. 7, 575. lpp.) 283.bis panta a) punkts.

( 4 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/104/ES (2014. gada 26. novembris) par atsevišķiem noteikumiem, kuri valstu tiesībās reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas prasības par dalībvalstu un Eiropas Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem (OV 2014, L 349, 1. lpp.).