1

Eiropas Parlaments prasības pieteikumā lūdz Tiesu konstatēt, ka, nepieņemot deleģēto aktu atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2018/1806 (2018. gada 14. novembris), ar ko izveido to trešo valstu sarakstu, kuru valstspiederīgajiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām, kā arī to trešo valstu sarakstu, uz kuru valstspiederīgajiem minētā prasība neattiecas (OV 2018, L 303, 39. lpp.), 7. panta pirmās daļas f) punktam, Eiropas Komisija nav izpildījusi LESD paredzētos pienākumus.

2

Ar Regulu 2018/1806 no 2018. gada 18. decembra tika atcelta un aizstāta Padomes Regula (EK) Nr. 539/2001 (2001. gada 15. marts), ar ko izveido to trešo valstu sarakstu, kuru pilsoņiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām, kā arī to trešo valstu sarakstu, uz kuru pilsoņiem šī prasība neattiecas (OV 2001, L 81, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2017. gada 17. maija Regulu (ES) 2017/850 (OV 2017, L 133, 1. lpp.). Atbilstoši Regulas 2018/1806 1. apsvērumam ar šo regulu atceltā un aizstātā regula tiek kodificēta un atsauces uz pēdējo minēto regulu ir uzskatāmas par atsaucēm uz Regulu 2018/1806 un ir lasāmas saskaņā ar atbilstības tabulu, kas iekļauta Regulas 2018/1806 IV pielikumā. Saskaņā ar šo pielikumu Regulas Nr. 539/2001 1. panta 4. punkts atbilst Regulas 2018/1806 7. pantam.

3

Atbilstoši Regulas 2018/1806 14. apsvērumam:

“Pilnīga vīzu savstarpējība ir mērķis, kuru [Eiropas] Savienībai būtu jācenšas sasniegt, rīkojoties proaktīvi attiecībās ar trešām valstīm, tādējādi dodot ieguldījumu Savienības ārējās politikas ticamības un konsekvences uzlabošanā.”

4

Šīs regulas 15. apsvērums ir izteikts šādi:

“Ir jāparedz Savienības mehānisms, kas ļauj īstenot savstarpības principu gadījumā, kad viena no trešajām valstīm, kas ir iekļauta sarakstā II pielikumā, nolemj vīzas prasību attiecināt uz vienas vai vairāku dalībvalstu valstspiederīgajiem. Minētajam mehānismam būtu jāparedz Savienības reakcija kā solidaritātes akts, ja šāda trešā valsts piemēro vīzas prasību vismaz vienas dalībvalsts valstspiederīgajiem.”

5

Minētās regulas 17. apsvērumā ir noteikts:

“Lai nodrošinātu pienācīgu Eiropas Parlamenta un [Eiropas Savienības] Padomes iesaisti savstarpības mehānisma piemērošanas otrajā posmā, ņemot vērā atbrīvojuma no vīzas prasības apturēšanas visiem to trešo valsts valstspiederīgajiem, kuras ir iekļautas sarakstā II pielikumā, ārkārtīgi augsto politisko jutīgumu un tās horizontālo ietekmi uz dalībvalstīm, asociētajām Šengenas valstīm un pašu Savienību, jo īpaši attiecībā uz to ārējām attiecībām un Šengenas zonas vispārējo darbību, būtu saskaņā ar [LESD] 290. pantu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus attiecībā uz dažiem savstarpības mehānisma elementiem. [..]”

6

Regulas 2018/1806 1. pantā ir paredzēts:

“Šī regula nosaka trešās valstis, kuru valstspiederīgajiem ir jābūt vīzai, un trešās valstis, uz kuru valstspiederīgajiem šī prasība neattiecas, katrā atsevišķā gadījumā izvērtējot vairākus kritērijus, kas inter alia attiecas uz nelikumīgo imigrāciju, sabiedrisko kārtību un drošību, ekonomisko ieguvumu, jo īpaši tūrisma un ārējās tirdzniecības jomā, kā arī uz Savienības ārējām attiecībām ar attiecīgajām trešām valstīm, jo īpaši tajās ņemot vērā arī apsvērumus par cilvēktiesībām un pamatbrīvībām, kā arī sekas, kas tiks radītas attiecībā uz reģionālo vienotību un savstarpību.”

7

Atbilstoši šīs regulas 4. panta 1. punktam:

“II pielikumā uzskaitīto trešo valstu valstspiederīgie ir atbrīvoti no [..] [vīzas] prasības, ja uzturēšanās nav ilgāka par 90 dienām jebkurā 180 dienu laikposmā.”

8

Minētās regulas 7. pantā ir noteikts:

“Ja kāda no II pielikuma sarakstā uzskaitītajām trešām valstīm vienas vai vairāku dalībvalstu valstspiederīgajiem piemēro vīzas prasību, piemēro šādus noteikumus:

[..]

[..].”

9

Regulas 2018/1806 10. panta 6. un 7. punktā ir noteikts:

“6.   Tiklīdz Komisija pieņem deleģētu aktu, tā par to paziņo vienlaikus Eiropas Parlamentam un Padomei.

7.   Saskaņā ar 7. panta f) punktu pieņemts deleģētais akts stājas spēkā tikai tad, ja četros mēnešos no dienas, kad minētais akts paziņots Eiropas Parlamentam un Padomei, ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus vai ja pirms minētā laikposma beigām gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par savu lēmumu neizteikt iebildumus. Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas šo laikposmu pagarina par diviem mēnešiem.”

10

Amerikas Savienotās Valstis ir iekļautas šīs regulas II pielikumā ietvertajā “Trešo valstu sarakstā, kuru valstspiederīgie ir atbrīvoti no vīzas prasības, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ja uzturēšanās nav ilgāka par 90 dienām jebkurā 180 dienu laikposmā”.

11

Komisija 2016. gada 12. aprīlī Parlamentam un Padomei iesniedza paziņojumu “Pašreizējais stāvoklis un iespējamā turpmākā rīcība situācijā, kad atsevišķas trešās valstis neievēro savstarpības principu vīzu politikas jomā” (COM(2016) 221 final, turpmāk tekstā – “2016. gada 12. aprīļa paziņojums”). Tā norādīja, ka lielākā daļa savstarpības neievērošanas gadījumu, kas skāra astoņas valstis, ir atrisināti, taču savstarpības neievērošana joprojām turpinās trijās trešās valstīs. Šo valstu vidū bija Amerikas Savienotās Valstis, kas Bulgārijas, Horvātijas, Kipras, Polijas un Rumānijas pilsoņus pakļāva vīzas prasībai.

12

Šajā paziņojumā Komisija arī atgādināja – ja attiecīgā trešā valsts nebūtu atcēlusi vīzas prasību līdz 2016. gada 12. aprīlim, tai atbilstoši Regulai Nr. 539/2001, kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1289/2013 (OV 2013, L 347, 74. lpp.), būtu bijis jāpieņem deleģētais akts, ar ko attiecīgās trešās valsts valstspiederīgajiem uz 12 mēnešiem tiek apturēts atbrīvojums no vīzas prasības. Komisija norādīja arī, ka šajā grozītajā Regulā Nr. 539/2001 tai ir prasīts ņemt vērā sekas, ko atbrīvojuma no vīzas prasības apturēšana rada Savienības un tās dalībvalstu ārējām attiecībām.

13

Komisija vēlāk – pēc 2016. gada 12. aprīļa paziņojuma – iesniedza sešus secīgus paziņojumus: pirmo un otro 2016. gada jūlijā un decembrī, trešo un ceturto 2017. gada maijā un decembrī, piekto 2018. gada decembrī un visbeidzot pēdējo 2020. gada martā.

14

Pēc otrā 2016. gada 21. decembra secīgā paziņojuma, kurā Komisija konstatēja, ka savstarpības neievērošana vīzu jomā attiecas tikai uz divām trešām valstīm, proti, Kanādu un Amerikas Savienotajām Valstīm, Parlaments 2017. gada 2. martā pieņēma “Eiropas Parlamenta [..] rezolūciju par Komisijas pienākumiem attiecībā uz vīzu savstarpējību saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 539/2001 1. panta 4. punktu” (2016/2986(RSP), turpmāk tekstā – “2017. gada 2. marta rezolūcija”). Šajā rezolūcijā Parlaments atzina, ka Komisijai “ir juridisks pienākums pieņemt deleģētu aktu, ar kuru uz laiku aptur atbrīvojumu no vīzas prasības attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgajiem, kas nav atcēlušas vīzas prasību dažu ES dalībvalstu pilsoņiem, 24 mēnešu laikā pēc šo paziņojumu publicēšanas dienas, proti, līdz 2016. gada 12. aprīlim”, un, pamatojoties uz LESD 265. pantu, aicināja Komisiju pieņemt deleģēto aktu, ko Parlaments uzskatīja par nepieciešamu.

15

Komisija 2017. gada 2. maijā ar secīgo paziņojumu, kas tika iesniegts Parlamentam un Padomei, atbildēja uz 2017. gada 2. marta rezolūciju un ziņoja par panākto progresu (COM(2017) 227 final, turpmāk tekstā – “2017. gada 2. maija paziņojums”). Tā norādīja, ka tāda deleģētā akta pieņemšana, ar kuru uz laiku aptur atbrīvojumu no vīzas prasības Kanādas un Amerikas Savienoto Valstu valstspiederīgajiem, “patlaban [būtu] nelietderīga” un “nepalīdzētu sasniegt mērķi, proti, bezvīzu ceļošanu visiem [Savienības] pilsoņiem”.

16

Ceturtajā 2017. gada 20. decembra secīgajā paziņojumā Komisija norādīja, ka vienīgais atlikušais savstarpības neievērošanas gadījums joprojām attiecas uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Tā kā Polijas Republika 2019. gada novembrī pievienojās Amerikas Savienoto Valstu vīzu režīma atcelšanas programmai, Komisija sestajā 2020. gada 23. marta secīgajā paziņojumā norādīja, ka šī vīzu režīma atcelšanas programma nav domāta visām dalībvalstīm, jo Amerikas Savienotās Valstis joprojām atsakās atcelt vīzas prasību Bulgārijas Republikas, Horvātijas Republikas, Kipras Republikas un Rumānijas pilsoņiem.

17

Parlaments 2020. gada 22. oktobrī ar “Eiropas Parlamenta [..] rezolūciju par Komisijas pienākumiem vīzu savstarpējības jomā atbilstīgi Regulas (ES) 2018/1806 7. pantam” (2020/2605(RSP), turpmāk tekstā – “2020. gada 22. oktobra rezolūcija”) aicināja Komisiju, pamatojoties uz LESD 265. pantu, pieņemt deleģēto aktu, kuru tas uzskatīja par nepieciešamu atbilstoši Regulas 2018/1806 7. panta pirmās daļas f) punktam, ar mērķi uz laiku apturēt atbrīvojumu no īstermiņa vīzas prasības Amerikas Savienoto Valstu valstspiederīgajiem, jo šī trešā valsts ir noteikusi vīzas prasību Bulgārijas, Kipras, Horvātijas un Rumānijas pilsoņiem.

18

2020. gada 22. decembrī“Komisijas paziņojumā Eiropas Parlamentam un Padomei, ar ko nosaka Komisijas nostāju pēc Eiropas Parlamenta 2020. gada 22. oktobra rezolūcijas par Komisijas pienākumiem vīzu savstarpējības jomā un ziņo par notikumu attīstību” (COM(2020) 851 final, turpmāk tekstā – “2020. gada 22. decembra paziņojums”), Komisija norādīja iemeslus, kādēļ tā šajā posmā joprojām neplānoja iespēju pieņemt deleģēto aktu ar mērķi uz laiku apturēt atbrīvojumu no īstermiņa vīzas prasības Amerikas Savienoto Valstu valstspiederīgajiem.

19

Parlaments, uzskatot, ka Regulas 2018/1806 7. panta pirmās daļas f) punktā Komisijai nav paredzēta iespēja nepieņemt deleģēto aktu, ja ir izpildīti šajā tiesību normā paredzētie minētā akta pieņemšanas nosacījumi, cēla šo prasību.

20

Parlaments lūdz Tiesu:

21

Komisija lūdz Tiesu noraidīt prasību un piespriest Parlamentam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

22

Ar atsevišķu dokumentu, kas kancelejā iesniegts 2021. gada 18. maijā, Komisija atbilstoši Tiesas Reglamenta 151. panta 1. punktam izvirzīja iebildi par nepieņemamību. Parlaments apsvērumus par šo iebildi iesniedza 2021. gada 28. jūnijā.

23

Tiesa 2021. gada 21. septembrī nolēma Komisijas iebildi par nepieņemamību izvērtēt vienlaikus ar lietas izskatīšanu pēc būtības.

24

Komisija apgalvo, ka šī prasība nav pieņemama divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, Komisija iebildumu rakstā apgalvo, ka Parlaments, pieņemot 2020. gada 22. oktobra rezolūciju, neesot ievērojis LESD 265. pantā paredzēto prasības sakarā ar bezdarbību celšanas termiņu. Komisijas ieskatā šī rezolūcija ir otrais aicinājums pieņemt lēmumu, un tai būtībā ir tāds pats saturs kā 2017. gada 2. marta rezolūcijai, vismaz – ciktāl tas attiecas uz Amerikas Savienoto Valstu valstspiederīgajiem, taču pēc pēdējās minētās rezolūcijas Tiesā netika celta prasība. Tāpēc Parlaments esot nokavējis šādas prasības sakarā ar bezdarbību celšanas termiņu. Otrkārt, Komisija iebildē par nepieņemamību apgalvo, ka, atbildot uz aicinājumu pieņemt lēmumu, ko Parlaments tai bija nosūtījis 2020. gada 22. oktobrī, pieņemdama tā paša gada 22. decembra paziņojumu, tā ir formulējusi nostāju LESD 265. panta otrās daļas izpratnē.

25

Parlaments norāda, ka prasība ir pieņemama. Attiecībā uz LESD 265. pantā paredzētā prasības sakarā ar bezdarbību celšanas termiņa iespējamo neievērošanu Parlaments, pirmkārt, norāda, ka, nepieņemot Regulā 2018/1806 paredzēto deleģēto aktu, Komisija ir pieļāvusi turpinātu šīs regulas pārkāpumu. Otrkārt, Parlamenta skatījumā 2020. gada 22. oktobra rezolūcijā salīdzinājumā ar 2017. gada 2. marta rezolūciju ir ietverti divi jauni apsvērumi. Treškārt, Parlaments apgalvo, ka laikposmā starp abām rezolūcijām pēc 2019. gada jūnija vēlēšanām ir mainījies tā sastāvs. Visbeidzot, ceturtkārt, tas būtībā uzsver, ka otrais aicinājums pieņemt lēmumu ir balstīts uz situācijas, kāda pastāvēja kopš pirmā aicinājuma pieņemt lēmumu izteikšanas, attīstības novērtējumu, ņemot vērā tajā laikā Komisijas pieņemto pēdējo secīgo paziņojumu, proti, 2020. gada 23. marta paziņojumu. Attiecībā uz iebildi par nepieņemamību Parlaments apgalvo, ka Komisija, pieņemot 2020. gada 22. decembra paziņojumu, nav formulējusi nostāju LESD 265. panta otrās daļas izpratnē. Jautājumu, vai iestāde ir vai nav formulējusi nostāju, nevarot izlemt, balstoties vienīgi uz tā dokumenta nosaukumu, ko izdevusi iestāde, par kuras bezdarbību ir runa. Turklāt neesot acīmredzami, ka Komisija nostāju par deleģētā akta pieņemšanu ir formulējusi, publicējot 2020. gada 22. decembra paziņojumu, kurā ir tikai atkārtota informācija, kas ietverta tās iepriekšējos paziņojumos, un izklāstīti faktiskie tās bezdarbības iemesli.

26

Atbilstoši LESD 265. panta otrajai daļai prasība par bezdarbību ir pieņemama vienīgi tad, ja attiecīgā iestāde vai struktūra vispirms ir tikusi aicināta pieņemt lēmumu. Ja divos mēnešos pēc aicinājuma iestāde vai struktūra nav formulējusi savu nostāju, prasību var celt nākamajos divos mēnešos.

27

Tas, ka prasītājs iepriekš ir vērsies attiecīgajā iestādē vai struktūrā, ir būtiska formalitāte ne tikai tādēļ, ka tas ir ieinteresētajai personai noteikto termiņu sākumpunkts, bet arī tādēļ, ka, apstrīdot bezdarbību, tas ir iemesls šai iestādei vai struktūrai noteiktā termiņā formulēt nostāju par savas bezdarbības tiesiskumu (spriedums, 2022. gada 12. maijs, Klein/Komisija, C‑430/20 P, EU:C:2022:377, 47. punkts).

28

Attiecībā uz nepieņemamības pamatu, kas izriet no tā, ka šī prasība ir novēlota, nav strīda par to, ka Parlaments ar 2017. gada 2. marta un 2020. gada 22. oktobra rezolūciju nosūtīja Komisijai aicinājumu pieņemt lēmumu LESD 265. panta izpratnē. Komisija uz šiem aicinājumiem atbildēja attiecīgi tās 2017. gada 2. maija un 2020. gada 22. decembra paziņojumā. Nav arī strīda par to, ka pēc 2017. gada 2. maija paziņojuma Parlaments necēla prasību sakarā ar bezdarbību.

29

Jautājums, vai Parlaments nav ievērojis šajā tiesību normā paredzēto prasības celšanas termiņu, jo tas šo prasību sakarā ar bezdarbību cēla pēc tam, kad ar 2020. gada 22. oktobra rezolūciju bija nosūtījis Komisijai otro aicinājumu pieņemt lēmumu, lai gan tas šādu prasību nebija cēlis pēc 2017. gada 2. marta rezolūcijas, kurā bija ietverts pirmais aicinājums pieņemt lēmumu, tātad ir atkarīgs no tā, vai otrais aicinājums pieņemt lēmumu, ņemot vērā objektīvus apstākļus, kas attiecas uz tā saturu vai kontekstu, atšķiras no pirmā.

30

Šajā ziņā no 2017. gada 2. maija paziņojuma, kas Parlamentam tika iesniegts, lai atbildētu uz 2017. gada 2. marta rezolūciju, izriet, ka Komisija – pēc visu atbilstošo apstākļu, it īpaši seku, ko atbrīvojuma no vīzas prasības iespējamā apturēšana rada Savienības un tās dalībvalstu ārējām attiecībām ar Amerikas Savienotajām Valstīm, – ir uzskatījusi, ka tāda deleģētā akta pieņemšana, ar ko uz laiku aptur šo atbrīvojumu, “patlaban” būtu nelietderīga un nepalīdzētu sasniegt mērķi – bezvīzu ceļošanu visiem Savienības pilsoņiem.

31

2020. gada 22. oktobra rezolūcijā Parlaments vairāk nekā pēc trim gadiem aicināja Komisiju apsvērt tās 2017. gada 2. maija paziņojumā izvēlēto ceļu, ņemot vērā kopš tā laika notikušo attīstību.

32

Pirmkārt, dažādi iemesli – gan juridiska, gan politiska rakstura – varēja likt Parlamentam pirmajā posmā atteikties no tiesvedības pēc tam, kad Komisija bija pieņēmusi šo paziņojumu, un atstāt tai iespēju diplomātiskā ceļā panākt rezultātus, kas veicina Regulas 2018/1806 14. apsvērumā paredzēto pilnīgas vīzu savstarpējības mērķi. Otrkārt, 2020. gada 22. oktobra rezolūcijā ir atsauce uz Komisijas paziņojumiem, kas tika pieņemti pēc 2017. gada 2. maija paziņojuma un kas attiecas uz vīzu savstarpējības neesamības ar Amerikas Savienotajām Valstīm problemātiku. Tādējādi šķiet, ka Parlaments pēc tam, kad bija izvērtējis situācijas attīstību kopš pirmā aicinājuma pieņemt lēmumu izteikšanas, otrajā posmā pieņēma 2020. gada 22. oktobra rezolūciju, kurā turklāt tika iekļauti divi papildu iemesli, lai pamatotu tēzi, ka Komisijai ir jāpieņem attiecīgais deleģētais akts.

33

2017. gada 2. marta un 2020. gada 22. oktobra rezolūcijās ietverto aicinājumu pieņemt lēmumu atšķirīgo raksturu apstiprina arī apstāklis, ka Komisija 2020. gada 22. decembra paziņojumā, kas tika pieņemts pēc pēdējās minētās rezolūcijas, bija atkārtoti izvērtējusi vīzu savstarpējības neesamības starp Amerikas Savienotajām Valstīm un četrām attiecīgajām Savienības dalībvalstīm situāciju, ņemot vērā attīstību kopš 2017. gada. Komisija pēc tam, kad bija sniegusi pārskatu par Savienības un Amerikas Savienoto Valstu kontaktiem šajā jautājumā un atspoguļojusi šīs trešās valsts vīzu režīma atcelšanas programmas izpildi, kā arī tās politisko situāciju un savstarpējās attiecības, kādas tā bija izveidojusi ar Savienību, secināja, ka šādu aktu pieņemt joprojām būtu nelaikā un tas “it īpaši pašlaik nebūtu lietderīgs”.

34

Šādos apstākļos 2020. gada 22. oktobra rezolūciju nevar uzskatīt par līdzekli, lai apietu LESD 265. panta otrajā daļā paredzēto prasības celšanas termiņu, kas sākās no 2017. gada 2. marta rezolūcijā ietvertā aicinājuma pieņemt lēmumu, jo abās šajās rezolūcijās ietvertie aicinājumi pieņemt lēmumu atšķiras, ņemot vērā gan šo rezolūciju saturu, gan kontekstu, kādā tās tika pieņemtas.

35

Tāpēc pirmais nepieņemamības pamats, kas izriet no tā, ka prasība ir celta novēloti, ir jānoraida.

36

Attiecībā uz otro nepieņemamības pamatu, kas izriet no tā, ka Komisija esot formulējusi nostāju, jāatgādina, ka atbilstoši LESD 265. panta pirmajai daļai var vērsties Tiesā, lai konstatētu, ka Komisija nav pieņēmusi lēmumu, tādējādi pārkāpjot Līgumus.

37

Šajā lietā Komisija apgalvo, ka tā ar 2020. gada 22. decembra paziņojumu ir formulējusi nostāju minētās tiesību normas izpratnē par pieprasījumu pieņemt Regulas 2018/1806 7. panta pirmās daļas f) punktā paredzēto deleģēto aktu un norādījusi iemeslus, kādēļ tā šo pieprasījumu nav apmierinājusi.

38

Šajā ziņā Tiesa, protams, ir nospriedusi – apstāklis, ka iestādes atbilde uz aicinājumu pieņemt lēmumu neapmierina personu, kura tai šo aicinājumu ir iesniegusi, nenozīmē, ka šī atbilde nav nostājas formulēšana LESD 265. panta otrās daļas izpratnē, un nostājas pieņemšana izbeidz bezdarbību (šajā nozīmē skat. it īpaši spriedumu, 1993. gada 1. aprīlis, Pesqueras Echebastar/Komisija, C‑25/91, EU:C:1993:131, 11. un 12. punkts).

39

Tomēr iepriekšējā punktā atgādinātais risinājums nav piemērojams iestāžu kontekstā gadījumos, kad prasības sakarā ar bezdarbību nepieņemamība ļautu iestādei, kura tiek aicināta pieņemt lēmumu, palikt bezdarbības stāvoklī.

40

Tā tas būtu tad, ja šī sprieduma 37. punktā minētais paziņojums būtu kvalificējams par “nostājas formulēšanu” LESD 265. panta otrās daļas izpratnē, un tas nozīmētu šīs prasības nepieņemamību. Šādā gadījumā turpinātu pastāvēt šīs lietas dalībnieku domstarpības par Regulas 2018/1806 7. panta pirmās daļas f) punkta tvērumu, un konkrētāk – par iespējamā pienākuma pieņemt attiecīgo deleģēto aktu esamību.

41

Tādējādi par atteikumu pieņemt lēmumu – lai cik skaidrs tas būtu –, kas izteikts pēc aicinājuma pieņemt lēmumu, kurš iestādei iesniegts, piemērojot LESD 265. panta otro daļu, var celt prasību Tiesā, pamatojoties uz šo pantu, jo ar to netiek izbeigta bezdarbība (spriedums, 1988. gada 27. septembris, Parlaments/Padome, 302/87, EU:C:1988:461, 17. punkts).

42

Šādos apstākļos jākonstatē, ka iestāžu kontekstā iestādes atbilde, kuru – kā šajā lietā – veido to iemeslu izklāsts, kādēļ šīs iestādes skatījumā nav jāveic prasītais pasākums, noteikti ir jāuzskata par šīs iestādes atteikumu pieņemt lēmumu iepriekšējā punktā atgādinātās judikatūras izpratnē, tātad par to var vērsties Tiesā, ceļot prasību atbilstoši LESD 265. pantam.

43

Tāpēc šī prasība ir pieņemama.

44

Prasības pamatošanai Parlaments izvirza vienu vienīgu pamatu, kas attiecas uz to, ka Komisija, nepieņemot deleģēto aktu par atbrīvojuma no vīzas prasības apturēšanu uz laiku Amerikas Savienoto Valstu valstspiederīgajiem atbilstoši Regulas 2018/1806 7. panta pirmās daļas f) punktam, esot pārkāpusi Līgumus.

45

Parlaments apgalvo, ka šī tiesību norma Komisijai nepiešķir nekādu rīcības brīvību, tāpēc tai šajā gadījumā esot pienākums pieņemt minēto aktu. Parlamenta ieskatā pienākums pieņemt deleģēto aktu atbilstoši šai tiesību normai ir pakļauts tikai vienam objektīvam nosacījumam, proti, ka attiecīgā trešā valsts vismaz vienas dalībvalsts pilsoņiem nav atcēlusi vīzas prasību 24 mēnešu laikā no 7. panta pirmās daļas a) punktā minētā paziņojuma publicēšanas dienas. Šajā lietā Amerikas Savienoto Valstu gadījumā šis nosacījums tika izpildīts 2016. gada 12. aprīlī.

46

Parlaments uzskata – tas, ka atbilstoši šīs regulas 7. panta pirmās daļas d) punktam Komisijai ir ļauts ņemt vērā sekas, ko atbrīvojuma no vīzas prasības apturēšana rada Savienības un tās dalībvalstu ārējām attiecībām ar attiecīgo trešo valsti, nenozīmē, ka šai iestādei ir piešķirta diskrecionāra rīcības brīvība, piemērojot minētās regulas 7. panta pirmās daļas f) punktu, jo Komisijai neesot citas izvēles kā vien pieņemt deleģēto aktu.

47

Pēdējās minētās tiesību normas interpretācija, kādu atbalsta Komisija, apgrieztu Regulas 2018/1806 7. panta loģiku, jo tā pienākumu ņemt vērā sekas, ko atbrīvojuma no vīzas prasības apturēšana rada ārējām attiecībām, padarītu par šajā pantā paredzētā savstarpības mehānisma galveno elementu, tādējādi pakļaujot šim elementam minētā panta pirmās daļas f) punktā paredzēto prasību.

48

Tāpēc šāda interpretācija pēdējai minētajai tiesību normai atņemtu lietderīgo iedarbību un neņemtu vērā savstarpības mehānisma koncepciju. Nepastāvot pretrunas starp šīs regulas 7. panta pirmās daļas f) punktā paredzēto Komisijas pienākumu pieņemt deleģēto aktu, ar ko atbrīvojumu no vīzas prasības aptur, ja ir izpildīti šajā tiesību normā paredzētie nosacījumi, no vienas puses, un minētās regulas 7. panta pirmās daļas d) punktā paredzēto prasību ņemt vērā sekas, ko šī apturēšana rada Savienības un tās dalībvalstu ārējām attiecībām, no otras puses. Šī prasība esot piemērojama visiem savstarpības mehānisma posmiem un kā tāda esot jāinterpretē šādā kontekstā. Turklāt Regulas 2018/1806 7. panta pirmās daļas f) punktā Komisijai esot piešķirta tikai ierobežota rīcības brīvība, kas neattiecoties uz akta saturu, proti, pašu atbrīvojuma no vīzas prasības apturēšanu. Šī rīcības brīvība attiecoties uz citiem aspektiem, tādiem kā tās dienas izvēle, kurā atbrīvojuma no vīzas prasības apturēšanai jāstājas spēkā 90 dienu laikā no šī akta stāšanās spēkā.

49

Tādējādi Komisijas atbalstītā interpretācija padarītu par neefektīvu šīs regulas 7. panta pirmās daļas f) punktā noteikto pienākumu pieņemt deleģēto aktu, ja attiecīgā trešā valsts nav atcēlusi vīzas prasību noteiktā termiņā, ciktāl šī iestāde, galvenokārt pamatojoties uz sekām, ko atbrīvojuma no vīzas prasības apturēšana rada Savienības un tās dalībvalstu ārējām attiecībām ar šo trešo valsti, izvairītos no Savienības likumdevēja paredzēta pienākuma un praktiski pārtrauktu savstarpības mehānisma darbību jau tā pirmajā posmā.

50

Komisija iebilst, ka Regulas 2018/1806 7. panta pirmās daļas f) punktā tai nav noteikts beznosacījumu pienākums pieņemt deleģēto aktu, lai apturētu trešās valsts valstspiederīgajiem piešķirto atbrīvojumu no vīzas prasības, ja šī trešā valsts nav atcēlusi savu vīzas prasību vismaz vienas dalībvalsts pilsoņiem 24 mēnešu laikā pēc tāda paziņojuma publicēšanas, kāds minēts šīs regulas 7. panta pirmās daļas a) punkta trešajā daļā.

51

Šīs iestādes skatījumā minētās regulas 7. panta pirmās daļas f) punkts būtu jālasa šīs pašas regulas 7. panta pirmās daļas d) punkta gaismā; pēdējā minētajā punktā ir noteikts, ka Komisijai, apsverot turpmākus pasākumus saskaņā ar minētā panta pirmās daļas e), f) vai h) punktu, vispirms ir jāņem vērā tas, kādi rezultāti ir attiecīgās dalībvalsts veiktajiem pasākumiem, Komisijas pašas veiktie pasākumi, jo īpaši politikas, ekonomikas un tirdzniecības jomās, lai panāktu bezvīzu ceļošanas atjaunošanu vai ieviešanu, un visbeidzot – sekas, ko atbrīvojuma no vīzas prasības apturēšana rada Savienības un tās dalībvalstu ārējām attiecībām ar attiecīgo trešo valsti.

52

Komisija neapstrīd, ka rīcības brīvība, kas tai ir, piemērojot Regulas 2018/1806 7. panta pirmās daļas f) punktu, aprobežojas tikai ar 7. panta pirmās daļas d) punktā norādīto elementu ņemšanu vērā. Tomēr tas, ka šajā regulā tai ir piešķirta šāda rīcības brīvība, neesot apstrīdams.

53

Turklāt 7. panta interpretācija, ko atbalsta Komisija, nepadarītu “pilnībā neefektīvu” šī panta pirmās daļas f) punktā paredzēto pienākumu pieņemt deleģēto aktu. Tā šajā ziņā norāda, ka pienākums, apsverot turpmākus pasākumus saskaņā ar 7. panta pirmās daļas e), f) vai h) punktu, ņemt vērā sekas Savienības un tās dalībvalstu ārējām attiecībām ir tieši paredzēts minētās daļas d) punktā, un tas izslēdzot to, ka šāda interpretācija ir uzskatāma par contra legem interpretāciju. Komisija norāda arī, ka tā neesot tikai atsaukusies uz sekām, kādas atbrīvojuma no vīzas prasības apturēšana radītu Savienības un tās dalībvalstu ārējām attiecībām ar attiecīgo trešo valsti, bet, kā pieprasa Savienības likumdevēji, esot novērtējusi šīs sekas, kad tā izvērtēja iespēju noteikt apturēšanas pasākumu.

54

Šajā lietā ir skaidrs, ka Amerikas Savienotās Valstis 24 mēnešu laikā pēc Regulas 2018/1806 7. panta pirmās daļas a) punktā minētā paziņojuma publicēšanas dienas vīzas prasību nebija atcēlušas vismaz vienas dalībvalsts pilsoņiem.

55

Tādējādi ir jāpārbauda, vai, kā apgalvo Parlaments, šī apstākļa dēļ Komisija bija tādā situācijā, ka tai atbilstoši Regulas 2018/1806 7. panta pirmās daļas f) punktam bija jāpieņem deleģētais akts, ar kuru uz laiku aptur atbrīvojumu no vīzas prasības šīs trešās valsts valstspiederīgajiem, un Komisijai šajā ziņā nebija rīcības brīvības.

56

Interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī konteksts un šo normu ietverošā tiesiskā regulējuma mērķi.

57

Šajā ziņā jānorāda, ka Regulas 2018/1806 7. panta pirmās daļas f) punktā ir paredzēts, ka Komisija “pieņem” deleģēto aktu, ar kuru uz laiku aptur atbrīvojumu no vīzas prasības, ja – kā tas ir šajā lietā – attiecīgā trešā valsts šajā tiesību normā paredzētajā termiņā nav atcēlusi aplūkoto vīzas prasību. Tātad no šīs tiesību normas formulējuma šķietami izriet, ka Komisijai ir pienākums pieņemt šādu aktu, ja ir izpildīti tā pieņemšanas nosacījumi.

58

Tomēr šāda Regulas 2018/1806 7. panta pirmās daļas f) punkta interpretācija ir izslēdzama, ņemot vērā 7. panta pirmās daļas vispārējo sistēmu, ko it īpaši raksturo tajā ieviestā savstarpības mehānisma vairāku posmu struktūra.

59

Konkrētāk, Regulas 2018/1806 7. panta pirmās daļas d) punktā ir tieši noteikts, ka Komisija, apsverot turpmākus pasākumus saskaņā ar šīs daļas e), f) vai h) punktu, ņem vērā, pirmkārt, to, kādi rezultāti ir attiecīgās dalībvalsts veiktajiem pasākumiem, lai panāktu bezvīzu ceļošanu ar attiecīgo trešo valsti, otrkārt, pasākumus, ko Komisija saskaņā ar šīs daļas b) punktu veikusi ar attiecīgās trešās valsts iestādēm, jo īpaši politikas, ekonomikas un tirdzniecības jomās, lai atjaunotu vai ieviestu bezvīzu ieceļošanu, un, treškārt, sekas, ko atbrīvojuma no vīzas prasības apturēšana rada Savienības un tās dalībvalstu ārējām attiecībām ar attiecīgo trešo valsti.

60

Pienākumam ņemt vērā šos dažādos apstākļus tiktu atņemta jebkāda lietderība, ja Komisijai būtu obligāti jāpieņem Regulas 2018/1806 7. panta pirmās daļas f) punktā paredzētais deleģētais akts, ja attiecīgā trešā valsts šajā tiesību normā noteiktajā termiņā nav atcēlusi aplūkoto vīzas prasību.

61

Šajā ziņā no Regulas 2018/1806 17. apsvēruma izriet, ka mērķis – piešķirot Komisijai pilnvaras pieņemt deleģētus aktus šīs regulas 7. pantā ieviestajā savstarpības mehānismā – ir ieviest institucionālo ietvaru, kas pirms atbrīvojuma no vīzas prasības iespējamās apturēšanas visiem tādas trešās valsts valstspiederīgajiem, kurai ir ārkārtīgi augsts politiskais jutīgums, ļautu novērtēt šāda pasākuma ietekmi uz ārējām attiecībām un Šengenas zonas vispārējo darbību.

62

Tātad no Regulas 2018/1806 7. panta pirmajā daļā ietverto tiesību normu kopīgas interpretācijas, skatot tās minētās regulas 17. apsvēruma gaismā, izriet, ka Komisijai ir rīcības brīvība pieņemt vai nepieņemt deleģētu aktu, kas pamatots ar šīs regulas 7. panta pirmās daļas f) punktu, un šo rīcības brīvību ierobežo minētās daļas d) punktā noteiktie trīs kritēriji.

63

Kā ģenerāladvokāts būtībā norādījis secinājumu 34.–40. punktā, šo interpretāciju apstiprina arī Regulas Nr. 1289/2013, ar ko Savienības tiesībās tika ieviests savstarpības mehānisms, sagatavošanas darbi, no kuriem izriet, ka Savienības likumdevējam nebija nodoma paredzēt automātisku atbrīvojuma no vīzas prasības apturēšanu, ja situācija, kad netiek ievērota savstarpība, turpina pastāvēt.

64

No tā izriet, ka pretēji tam, ko apgalvo Parlaments, Komisijai nav pienākuma pieņemt deleģētu aktu atbilstoši Regulas 2018/1806 7. panta pirmās daļas f) punktam pēc tam, kad ir pagājis 24 mēnešu laikposms pēc šīs regulas 7. panta pirmās daļas a) punktā minētā paziņojuma publicēšanas dienas. Turpretī, lai noteiktu, vai, ņemot vērā minētās regulas 14. apsvērumā noteikto pilnīgas savstarpējības mērķi, ir jāaptur atbrīvojums no vīzas prasības attiecīgās trešās valsts valstspiederīgajiem vai arī, gluži pretēji, ir jāatturas veikt šādu pasākumu, Komisijai, ievērojot it īpaši intereses saistībā ar dalībvalstu, asociēto Šengenas zonas valstu un Savienības ārējām attiecībām, ir jāņem vērā šī sprieduma 59. punktā izklāstītie minētās regulas 7. panta pirmās daļas d) punktā noteiktie trīs kritēriji.

65

Šajā lietā jāizvērtē, vai Komisija, ņemot vērā šos elementus, ir pārsniegusi savu rīcības brīvību, uzskatot, ka tā varēja pamatoti atteikties pieņemt lēmumu.

66

Attiecībā uz pirmo kritēriju – saskaņā ar kuru Komisijai, pirms tā apsver iespēju pieņemt deleģētu aktu, ar ko uz laiku aptur atbrīvojumu no vīzas prasības tādas trešās valsts valstspiederīgajiem, kura ir noteikusi vīzas prasību vismaz vienas dalībvalsts pilsoņiem, ir jāņem vērā, kādi rezultāti ir attiecīgās dalībvalsts veiktajiem pasākumiem, lai panāktu bezvīzu ceļošanu ar attiecīgo trešo valsti, – jākonstatē, ka 2020. gada 22. decembra paziņojumā ir sniegts detalizēts apskats par situāciju četrās dalībvalstīs, uz kurām attiecās vīzas prasība. Komisija ir iesniegusi vīzu atteikumu rādītāju attīstības tendences katrā no šīm dalībvalstīm un norādījusi, ka attiecībā uz tām ir vērsti “pielāgoti darba plāni”, kurus izstrādājušas Amerikas Savienotās Valstis, lai minētās dalībvalstis varētu izpildīt vajadzīgās prasības nolūkā panākt atbilstību Amerikas Savienoto Valstu vīzu režīma atcelšanas programmai. Šajā paziņojumā turklāt ir norādīts apstāklis, ka, balstoties uz šiem darba plāniem, kuros ietverti katrai dalībvalstij specifiski norādījumi, uzsāktajās diskusijās bija panākts būtisks uzlabojums salīdzinājumā ar iepriekšējo pieeju, kuras pamatā bija vispārīgāks drošības prasību novērtējums, kā arī tas, ka vērtējums attiecībā uz šo dalībvalstu veikto minēto plānu īstenošanu ļāva konstatēt sekmes vairākos darba virzienos.

67

Attiecībā uz otro kritēriju, proti, Komisijas pienākumu ņemt vērā pasākumus, ko tā šajā lietā veikusi ar Amerikas Savienotajām Valstīm, jo īpaši politikas, ekonomikas un tirdzniecības jomās, lai atjaunotu vai ieviestu bezvīzu ieceļošanu, Komisija 2020. gada 22. decembra paziņojumā, pirmkārt, detalizēti ir atspoguļojusi vairākas darba sanāksmes ar Amerikas Savienoto Valstu kolēģiem. Otrkārt, tā norādīja, ka saistībā ar pārejas periodu pēc Amerikas Savienotajās Valstīs notikušajām vēlēšanām un gaidot jaunās administrācijas izveidi pēc jaunā prezidenta inaugurācijas, kas bija paredzēta 2021. gada 20. janvārī, tai nācās pieņemt to, ka kopā ar Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) bija jāizstrādā priekšlikums jaunai transatlantiskai darba kārtībai, atgādinot par transatlantisko saišu nozīmīgumu.

68

Attiecībā uz trešo kritēriju, proti, nepieciešamību Komisijai ņemt vērā sekas, ko atbrīvojuma no vīzas prasības apturēšana rada Savienības un tās dalībvalstu ārējām attiecībām, šajā lietā – ar Amerikas Savienotajām Valstīm, Komisija 2020. gada 22. decembra paziņojumā atsaucās uz detalizētiem skaidrojumiem šajā jautājumā, kuri jau bija izklāstīti 2016. gada 12. aprīļa paziņojumā. Noslēgumā tā norādīja arī, ka atbrīvojuma no vīzas prasības apturēšanai Amerikas Savienoto Valstu valstspiederīgajiem būtu ievērojama negatīva ietekme daudzās politikas jomās un nozarēs.

69

No šiem elementiem var secināt, ka Komisija, pirms tā nonāca pie secinājuma – nepieņemt pieprasīto deleģēto aktu, bija ņēmusi vērā Regulas 2018/1806 7. panta pirmās daļas d) punktā paredzētos trīs kritērijus.

70

No iepriekš minētā izriet, ka Komisija pēc aicinājuma pieņemt lēmumu, ko tai 2020. gada 22. oktobrī bija iesniedzis Parlaments, uzskatīdama, ka tai nav pienākuma pieņemt attiecīgo deleģēto aktu, nav pārsniegusi savu rīcības brīvību, un tāpēc tai šajā lietā nevar pārmest nekādu bezdarbību.

71

No tā izriet, ka šī prasība sakarā ar bezdarbību ir jānoraida kā nepamatota.

72

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Parlamentam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tam spriedums ir nelabvēlīgs, jāpiespriež Parlamentam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež: