1.

Apelācijas sūdzībās PAO Severstal un Novolipetsk Steel PJSC (NLMK) ( 2 ) – divas saskaņā ar Krievijas tiesībām dibinātas sabiedrības, kas darbojas tērauda izstrādājumu, it īpaši auksto plakanu velmējumu, ražošanas un izplatīšanas tirgū,– lūdz Tiesu atcelt Vispārējās tiesas spriedumus ( 3 ), ar kuriem tā noraidīja minēto sabiedrību prasības atcelt Komisijas Īstenošanas regulu (ES) 2016/1328 (2016. gada 29. jūlijs), ar ko nosaka galīgo antidempinga maksājumu un galīgi iekasē pagaidu maksājumu, kas noteikts konkrētu Ķīnas Tautas Republikas un Krievijas Federācijas izcelsmes auksti velmētu plakanu tērauda velmējumu importam (turpmāk tekstā – “apstrīdētā regula”) ( 4 ).

2.

Apelācijas sūdzības iesniedzējas apelācijas sūdzības pamatošanai izvirza trīs pamatus (kas ir gandrīz identiski). Tomēr, ievērojot Tiesas lūgumu, es šajos secinājumos izvērtēšu tikai otro apelācijas sūdzības pamatu, kas būtībā attiecas uz Padomes Regulas (EK) Nr. 1225/2009 (2009. gada 30. novembris) par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis ( 5 ), 9. panta 4. punktā – kas būtībā atcelts un aizstāts ar 9. panta 4. punktu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2016/1036 (2016. gada 8. jūnijs) par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Savienības dalībvalstis ( 6 ),– paredzētā “mazākā maksājuma noteikuma” interpretāciju un piemērošanu.

3.

Kaut arī galvenie juridiskie jautājumi, kas izvirzīti apelācijas sūdzībās, šajā ziņā ir drīzāk tehniski, lai izskatītu dažus apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītos argumentus, ir jāatgriežas pie dažiem “eksistenciāliem” jautājumiem saistībā ar ES antidempinga tiesību aktiem: kāda ir antidempinga maksājumu būtība un mērķis?

4.

Regulas Nr. 1225/2009 9. panta 4. punktā par galīgo maksājumu uzlikšanu, kas bija piemērojams izmeklēšanas laikā, bija paredzēts:

“Ja galīgi konstatētie fakti apliecina dempinga un tā radītā kaitējuma esību un [..] Savienības interesēs ir nepieciešams iejaukties, Komisija [..] nosaka galīgo antidempinga maksājumu. Antidempinga maksājuma apmērs nepārsniedz konstatēto dempinga starpību, bet tam vajadzētu būt mazākam par dempinga starpību, ja ar to pietiek, lai novērstu kaitējumu Savienības ražošanas nozarei.”

5.

Regulas 2016/1036 9. panta 4. punkts, kas bija spēkā brīdī, kad tika pieņemta strīdīgā regula, attiecīgajā daļā ir formulēts identiski.

6.

Pēc sūdzības saņemšanas Eiropas Komisija 2015. gada 14. maijā publicēja paziņojumu par antidempinga procedūras sākšanu attiecībā uz konkrētu Ķīnas Tautas Republikas un Krievijas Federācijas izcelsmes plakanu tērauda auksto velmējumu importu ( 7 ) saskaņā ar Regulu Nr. 1225/2009. Dempinga un kaitējuma izmeklēšana attiecās uz laikposmu no 2014. gada 1. aprīļa līdz 2015. gada 31. martam (“izmeklēšanas periods”). To tendenču izvērtējums, kuras bija būtiskas kaitējuma novērtēšanai, aptvēra laikposmu no 2011. gada 1. janvāra līdz 2015. gada 31. martam (“attiecīgais laikposms”).

7.

2016. gada 10. februārī Komisija pieņēma Īstenošanas regulu (ES) 2016/181, ar ko nosaka pagaidu antidempinga maksājumu konkrētu Ķīnas Tautas Republikas un Krievijas Federācijas izcelsmes auksti velmētu plakanu tērauda velmējumu importam ( 8 ).

8.

Pēc tam, 2016. gada 29. jūlijā, Komisija pieņēma apstrīdēto regulu. Severstal tika piemērots galīgais antidempinga maksājums 34 % apmērā, bet NLMK –36,1 % apmērā.

9.

2016. gada 28. oktobrīSeverstal un NLMK Vispārējā tiesā iesniedza prasību atcelt apstrīdēto regulu. Savos attiecīgajos prasības pieteikumos Severstal norādīja sešus prasības pamatus, bet NLMK – piecus.

10.

2021. gada 22. septembrī Vispārējā tiesa pasludināja abus pārsūdzētos spriedumus, ar kuriem noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzēju prasības un piesprieda tām segt savus un Komisijas tiesāšanās izdevumus. Turklāt Vispārējā tiesa arī piesprieda Eurofer, European Steel Association, ASBL – kas iesaistījās lietā Komisijas prasījumu atbalstam – segt pašām savus tiesāšanās izdevumus.

11.

2021. gada 3. decembrī Tiesai iesniegtajā apelācijas sūdzībā lietā C‑747/21 P Severstal lūdz Tiesu:

12.

2022. gada 23. februāra iebildumu rakstā Komisija lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest Severstal atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

13.

2021. gada 3. decembrī Tiesai iesniegtajā apelācijas sūdzībā lietā C‑748/21 P NLMK lūdz Tiesu:

14.

2022. gada 23. februāra iebildumu rakstā Komisija lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest NLMK atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

15.

Ar Tiesas 2022. gada 18. oktobra lēmumu abas lietas tika apvienotas mutvārdu procesam un sprieduma taisīšanai.

16.

Ar 2022. gada 24. oktobra vēstuli – kā procesa organizatorisko pasākumu, kas tika pieņemts saskaņā ar Tiesas Reglamenta 62. pantu, – lietas dalībniekiem tika lūgts atbildēt uz konkrētiem jautājumiem, uz kuriem tie atbildēja 2022. gada 24. novembra (Komisijas) un 2022. gada 1. decembra (apelācijas sūdzības iesniedzēju) vēstulēs.

17.

Kā minēts šo secinājumu ievadā, manā analīzē tika aplūkots tikai apelācijas sūdzības iesniedzēju otrais pamats.

18.

Ar šo apelācijas sūdzības pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas apstrīd pārsūdzēto spriedumu attiecīgi 243.–257. punktu (Severstal) un 209.–223. punktu (NLMK). Šajās rindkopās Vispārējā tiesa kā nepamatotu noraidīja Severstal sestā pamata pirmo daļu un NLMK piektā pamata pirmo daļu. Ar šiem pamatiem apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvoja, ka Komisija apstrīdētajā regulā esot pieļāvusi tiesību kļūdas un acīmredzamas kļūdas vērtējumā, nosakot kaitējuma apmēru saskaņā ar Regulas Nr. 1225/2009 9. panta 4. punktu (tagad – Regulas 2016/1036 9. panta 4. punkts) ( 9 ).

19.

Apelācijas sūdzībās apelācijas sūdzības iesniedzējas būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu, interpretējot Regulas Nr. 2016/1036 9. panta 4. punktu un pārbaudot, kā minēto tiesību normu piemērojusi Komisija. Turklāt tās apgalvo, ka apstrīdētajos spriedumos nav pietiekama pamatojuma attiecībā uz to argumentiem par šiem punktiem.

20.

Apelācijas sūdzības iesniedzējas it īpaši pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot atbalstījusi Komisijas izvēli par 9,9 % mērķa peļņu Savienības ražošanas nozarei, aprēķinot “cenu samazinājuma starpību” Regulas Nr. 2016/1036 9. panta 4. punkta piemērošanas nolūkā. Apelācijas sūdzības iesniedzējas uzsver, ka, lai gan izmeklēšanas laikposms ir no 2014. gada 1. aprīļa līdz 2015. gada 31. martam, Komisija ir atgriezusies vairākus gadus atpakaļ, proti, līdz 2008. gadam, lai noteiktu pēdējo “reprezentatīvo gadu” mērķa peļņas noteikšanai. Apelācijas sūdzības iesniedzēju ieskatā Vispārējās tiesas secinājums, ka Komisijai, izvēloties pēdējo reprezentatīvo gadu, nav saistošas attiecīgā laikposma laika robežas (in casu no 2011. gada 1. janvāra līdz 2015. gada 31. martam), ir pretrunā tiesiskās paļāvības principam.

21.

Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa, apstiprinot Komisijas pieeju, esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu. Apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka Komisijas noteiktais laikposms nav pietiekami reprezentatīvs, jo tas ir pārāk tālu pagātnē. Tās arī apgalvo, ka tas ir izvēlēts patvaļīgi, jo nesenāki periodi ir pietiekami reprezentatīvi. Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka pirmajā instancē tās bija izvirzījušas argumentus, lai konstatētu, ka apstrīdētajā regulā pastāv pretruna, proti, finanšu krīzes gadi tika ņemti vērā, konstatējot kaitējuma esamību Savienības ražošanas nozarei, bet ne nosakot nozares mērķa peļņu. Apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka šāda Komisijas “atlasīt un izvēlēties” pieeja nevar tikt uzskatīta par pieņemamu, ņemot vērā Regulas Nr. 2016/1036 noteikumus, un Vispārējā tiesa neesot pietiekami izskaidrojusi iemeslus, kuru dēļ tā šajā saistībā noraidīja to argumentus.

22.

Visbeidzot apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav pienācīgi novērtējusi elementu “kaitējums”, arī tāpēc, ka tā neatbildēja uz to argumentu, ka Savienības ražošanas nozares ražošanas izmaksu samazinājumam (ko Komisija ir izmantojusi, lai novērtētu nodarīto kaitējumu) citu faktoru starpā vajadzētu būt saistītam ar situāciju, kas izriet no 2012. gada pasaules finanšu krīzes.

23.

Komisija aizstāv pārsūdzētos spriedumus. Vispārējā tiesa uzskata, ka ir pienācīgi atbildējusi uz apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentiem, paskaidrojot, kāpēc Komisija nav pieļāvusi kļūdu, izvēloties 2008. gadu kā reprezentatīvāko gadu mērķa peļņas aprēķināšanai. Komisija it īpaši uzsver rīcības brīvību, kas tai piešķirta saskaņā ar Regulas Nr. 2016/1036 9. panta 4. punktu, un to, ka apstrīdētajā regulā izvēlētā metode mērķa peļņas noteikšanai atbilst Vispārējās tiesas judikatūrai šajā jomā ( 10 ).

24.

Komisija piebilst, ka arguments par apgalvoto tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu ir gan nepieņemams (jo tas netika izvirzīts pirmajā instancē), gan nepamatots (apelācijas sūdzības iesniedzējas nekad nav saņēmušas apliecinājumu tam, kā Komisija veiks savu vērtējumu). Turklāt Komisija uzskata, ka daži no argumentiem, ko apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzījušas otrajā pamatā, ir neefektīvi, jo ar tiem tiek apšaubīts tās vērtējums par cēloņsakarību starp importu par dempinga cenām un Savienības ražošanas nozarei nodarīto kaitējumu. Tomēr Komisija uzskata, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas nav apstrīdējušas Vispārējās tiesas konstatējumus par cēloņsakarības pastāvēšanu ( 11 ).

25.

Otrajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirza trīs dažādus argumentu virzienus.

26.

Turpmāk izklāstīto iemeslu dēļ es šos argumentus neuzskatu par pārliecinošiem.

27.

Pirmkārt, apgalvojums par iespējamu tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu – kā pamatoti norāda Komisija – ir nepieņemams, jo tas netika izvirzīts Vispārējā tiesā un tādējādi to nevar pirmo reizi izvirzīt apelācijas sūdzībā ( 12 ).

28.

Katrā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzējas nepaskaidro veidu un apstākļus, kādos Komisija tām būtu devusi apliecinājumus (un vēl jo mazāk – precīzus apliecinājumus) attiecībā uz metodi un kritērijiem, ar kuriem tā nosaka mērķa peļņu. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesības atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu ir tikai indivīdam, kuram kāda valsts administratīva iestāde ir devusi pamatotas cerības ar skaidriem, beznosacījumu un saskaņotiem tam dotiem solījumiem, kas izriet no atļautiem un uzticamiem avotiem ( 13 ). Tādējādi šis arguments katrā ziņā nav pamatots.

29.

Otrkārt, es piekrītu arī Komisijas viedoklim par to, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju iebildumi par apgalvoto Vispārējās tiesas kļūdu, proti, ka tā i) nav pareizi novērtējusi finanšu krīzes ietekmi uz Savienības ražošanas nozares statusu un/vai ii) nav pienācīgi paskaidrojusi iemeslus, kāpēc tā noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentus šajā saistībā, ir neefektīvi.

30.

Tā kā Vispārējās tiesas konstatējumi par kaitējuma un cēloņsakarības esamību nav tikuši apstrīdēti apelācijas tiesvedībā, apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvojumi neatkarīgi no to pamatotības nekad nevarētu izraisīt apstrīdēto spriedumu atcelšanu.

31.

Treškārt un vēl svarīgāk, Vispārējā tiesa, manuprāt, nav pieļāvusi tiesību kļūdu, interpretējot Regulas Nr. 2016/1036 9. panta 4. punktu. Vispārējā tiesa pārsūdzētajos spriedumos arī paskaidroja iemeslus, kuru dēļ tā noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentus šajā saistībā.

32.

Regulas Nr. 2016/1036 9. panta 4. punktā ir arī paredzēts “mazākā maksājuma noteikums”, saskaņā ar kuru “antidempinga maksājuma apmērs nepārsniedz konstatēto dempinga starpību, bet tam vajadzētu būt mazākam par dempinga starpību, ja ar to pietiek, lai novērstu kaitējumu Savienības ražošanas nozarei”.

33.

Tomēr Regulā Nr. 2016/1036 nav paredzēta neviena metode vai kritēriju kopums tā dēvētās “kaitējuma starpības” noteikšanai. No tā izriet, ka Savienības iestādēm šajā ziņā ir plaša rīcības brīvība. Tādējādi tās var brīvi izvēlēties metodiku, ko tās uzskata par vispiemērotāko konkrētajos apstākļos, tostarp ar nosacījumu, ka tā ir saprātīga, tiek piemērota objektīvi un konsekventi un tādējādi nodrošina ticamus rezultātus.

34.

Savienības iestādes savā praksē šajā nolūkā faktiski ir izmantojušas dažādas metodes ( 14 ). Dažos gadījumos kaitējuma starpība tika noteikta, salīdzinot importa tālākpārdošanas cenas ar Savienības ražošanas nozares faktiskajām cenām (“cenas samazinājuma” metodika). Tomēr citos gadījumos tika uzskatīts, ka šāds salīdzinājums nedotu atbilstošas norādes par kaitējuma starpību, jo imports radīja ievērojamu lejupvērstu spiedienu uz Savienības ražošanas nozares pārdošanas cenu ( 15 ).

35.

Šādos gadījumos Komisija ir izmantojusi “mērķa cenu samazinājuma” metodi, saskaņā ar kuru kaitējuma starpību aprēķina, salīdzinot faktiskās importa cenas ar “mērķa cenu”, kas atspoguļo cenu, kuru Savienības ražošanas nozare pamatoti varētu sagaidīt Savienības tirgū, ja nebūtu importa par dempinga cenām. Lai noteiktu šo hipotētisko cenu, Savienības ražošanas nozares ražošanas izmaksām pieskaita “mērķa peļņu”, ko saprot kā peļņas normu, ko varētu pamatoti sagaidīt, ja nebūtu importa par dempinga cenām.

36.

Svarīgi ir tas, ka apstrīdētajā regulā faktiski tika piemērota mērķa cenu samazinājuma metodika, jo, pēc Komisijas domām, visā attiecīgajā laikposmā no attiecīgajām valstīm tika veikts ievērojams importa apjoms, kas negatīvi ietekmēja Savienības ražošanas nozares rentabilitāti ( 16 ).

37.

Apelācijas sūdzības iesniedzējas neapstrīd šīs metodikas piemērotību šajā lietā. Katrā ziņā man būtu jānorāda, ka Tiesa jau pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū principā atzina šīs metodikas izmantošanu par pieņemamu ( 17 ).

38.

Faktiski apelācijas sūdzības iesniedzējas apstrīd tikai veidu, kādā šī metodika tika piemērota apstrīdētajā regulā. It īpaši tās apstrīd konkrēto laikposmu, ko Komisija izmantoja, lai noteiktu mērķa peļņu, un pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav nosodījusi Komisijas pieeju un nav pienācīgi izskatījusi to argumentus šajā saistībā.

39.

Apstrīdētās regulas 155. apsvērumā Komisija ir norādījusi, ka, “šķiet, ka gadi laikposmā no 2005. līdz 2008. gadam uzskatāmi par reprezentatīviem mērķa peļņas noteikšanai, jo tos tieši neietekmēja ekonomikas krīze [..], nedz arī raksturoja ārkārtīgi labvēlīgi tirgus apstākļi. Turklāt importa apjoms [..] šajos gados liecināja par spēcīgu konkurenci”.

40.

Pārsūdzēto spriedumu 251.–257. punktā (lieta T‑753/16) un 217.–223. punktā (lieta T‑752/16) Vispārējā tiesa būtībā konstatēja, ka, izvēloties pēdējos reprezentatīvos gadus, lai noteiktu Savienības ražošanas nozares mērķa peļņu, Komisijai nebija saistošas attiecīgā laikposma laika robežas. Peļņas normai, kas jāizmanto, lai aprēķinātu mērķa cenu, Vispārējās tiesas ieskatā ir jāatbilst peļņas normai, ar kuru Savienības ražošanas nozare saprātīgi varēja rēķināties “parastos konkurences apstākļos, ja nebūtu importa par dempinga cenām”. Vispārējā tiesa uzskata, ka Komisijai ar savu plašo rīcības brīvību tādējādi ir tiesības secināt, ka pēdējais reprezentatīvais gads attiecīgā gadījumā ir ārpus attiecīgā laikposma. Pēc tam Vispārējā tiesa paskaidroja, kāpēc, pēc tās domām, apelācijas sūdzības iesniedzējas nav iesniegušas nekādus pierādījumus, kas liecinātu, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, noraidot gadus pēc 2008. gada, lai noteiktu reprezentatīvākos gadus.

41.

Apelācijas sūdzības iesniedzējas kritizē trīs šo rindkopu aspektus. Tomēr nevienu no šiem argumentiem es neuzskatu par pārliecinošu.

42.

Pirmkārt, es uzskatu, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju argumenti par Vispārējās tiesas pieļautu “acīmredzamu kļūdu” vērtējumā, pamatojoties uz to, ka Komisijas noteiktie reprezentatīvākie gadi neesot bijuši pietiekami reprezentatīvi un/vai esot izvēlēti patvaļīgi, nav pieņemami. Šajos argumentos nav izvirzīts neviens tiesību jautājums, un turklāt tie nekļūst pieņemamāki, ja apgalvotās kļūdas tiek kvalificētas kā “acīmredzamas”.

43.

Šajā saistībā jāatgādina, ka Vispārējās tiesas it kā kļūdaina faktu vērtēšana principā nav jautājumi, kurus var pamatoti izvirzīt apelācijas sūdzībā, izņemot gadījumus, kad lietas dalībnieki atsaucas uz pierādījumu sagrozīšanu ( 18 ). Tomēr izskatāmajās sūdzībās tas tā nav.

44.

Otrkārt, es uzskatu, ka pārsūdzētajos spriedumos ir pietiekami norādīts pamatojums, kāpēc Vispārējā tiesa noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvojumus par kļūdainu Regulas Nr. 2016/1036 9. panta 4. punkta interpretāciju vai piemērošanu. Saskaņā ar iedibināto judikatūru sprieduma pamatojumā skaidri un nepārprotami ir jābūt norādītai Vispārējās tiesas argumentācijai, lai ieinteresētajām personām ļautu uzzināt pieņemtā nolēmuma pamatojumu un Tiesai veikt tiesas pārbaudi ( 19 ).

45.

Jāsecina, ka pārsūdzēto spriedumu 251.–257. punktā (lieta T‑753/16) un 217.–223. punktā (lieta T‑752/16) īsi, bet pietiekami ir minēti iemesli, kādēļ Vispārējā tiesa apelācijas sūdzības iesniedzēju iebildumus saistībā ar to, kā Komisijas noteikusi reprezentatīvākos gadus, atzina par nepārliecinošiem.

46.

Treškārt, es uzskatu, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju iebildumi attiecībā uz apgalvoto apstrīdētās regulas neatbilstību, ko Vispārējā tiesa nav nosodījusi, ir nepamatoti. Iemesls, kāpēc es tā uzskatu, ir jāizklāsta precīzāk.

47.

Vispirms vēlos norādīt, ka mazākā maksājuma noteikums, ko Komisija izmantoja izskatāmajās lietās, papildus tam, ka to pamato tirdzniecības godīguma un samērīguma apsvērumi, lielā mērā tiek uztverts kā loģiskas sekas tam, ka antidempinga maksājumi saskaņā gan ar Savienības ( 20 ) tiesību normām, gan PTO ( 21 ) noteikumiem var tikt noteikti tikai tad, ja preces par dempinga cenām ir radījušas (vai draud radīt) kaitējumu iekšzemes ražošanas nozarei ( 22 ).

48.

Šis apsvērums ir lieliska iespēja paskaidrot, kāpēc apelācijas sūdzības iesniedzēju iebildumi par Vispārējās tiesas un līdz ar to arī Komisijas veikto mazākā maksājuma noteikuma interpretāciju nav pamatoti. Lai to izdarītu, var izrādīties lietderīgi, kā norādīts šo secinājumu ievadā, atkāpties un pievērsties dažiem Savienības antidempinga tiesību aktu pamatiem.

49.

Vismaz kopš 19. gadsimta sākuma ( 23 ) ir iztērēts daudz tintes, mēģinot atklāt antidempinga likumu patieso “dvēseli”. Kāds ir šo tiesību aktu ekonomiskais pamatojums? Uz kāda veida komercdarbību tie būtu jāorientē un kāpēc?

50.

Tie neapšaubāmi ir aizraujoši temati akadēmiskām un politiskām diskusijām starp starptautiskās tirdzniecības juristiem, ekonomistiem un politikas veidotājiem. Tomēr šīs lietas vajadzībām mums būtu jāatstāj malā “stingrākie” filozofiskie un ekonomiskie apsvērumi un Savienības antidempinga tiesību akti jāaplūko caur “normatīvā pozitīvisma” prizmu. Vienkāršāk sakot, mums būtu jāpievērš uzmanība antidempinga maksājumu būtībai un mērķim, kādam tie ir iecerēti Savienības tiesiskajā kārtībā.

51.

“Dempings” būtībā nav nekas cits kā cenu diskriminācija ( 24 ). Saskaņā ar Savienības tiesībām šāda prakse vismaz absolūtā izteiksmē nav nedz aizliegta, nedz arī vispārīgi uzskatāma par prettiesisku. Tomēr tas tiek uzskatīts par netaisnīgu, ja tas rada (vai draud radīt) kaitējumu iekšzemes ražošanas nozarei. Ja tā notiek, Eiropas Savienība var, ja tā uzskata to par lietderīgu, reaģēt, pieņemot pasākumus, kuru mērķis ir novērst šīs negatīvās sekas.

52.

Tādējādi saskaņā ar ES sistēmu antidempinga maksājumi nav sodi, kas paredzēti, lai sodītu uzņēmumus, kuri ir atbildīgi par savu iepriekšējo rīcību ( 25 ). Tie nav arī kompensācijas pasākumi, kas paredzēti, lai atlīdzinātu faktiski nodarīto kaitējumu ( 26 ). Antidempinga maksājumu piemērošana ir “preventīvs un aizsardzības pasākums pret negodīgu konkurenci, kas izriet no dempinga prakses” ( 27 ), kura mērķis ir “novērst importu par dempinga cenām vai padarīt to ekonomiski nepievilcīgu” ( 28 ). Tādējādi antidempinga maksājumi ir tikai ar tirdzniecību saistīti pasākumi (tas ir, pasākumi, kas paredzēti noteiktu preču importa regulēšanai), kuriem ir uz nākotni vērsts mērķis, proti, novērst iekšzemes tirgus nelīdzsvarotību ( 29 ).

53.

Ja tas tā ir, tad pretēji tam, ko apgalvoja apelācijas sūdzības iesniedzējas, nekādā ziņā nav nesaprātīgi, ka noteiktos apstākļos attiecīgais laikposms un lielākā daļa reprezentatīvo gadu var nesakrist. Patiešām, šiem jēdzieniem ir atšķirīga funkcija, un tādēļ to noteikšanai Komisijai ir jāizvērtē atšķirīgi parametri.

54.

“Attiecīgā laikposma” mērķis ir noteikt būtiskas tendences Savienības iekšējā tirgū, izvērtējot Savienības ražošanas nozares veiksmes attīstību, ciktāl zaudējumu konstatēšana saskaņā ar Regulas Nr. 2016/1036 3. panta 2. punktu parasti nozīmē ražošanas nozares stāvokļa pasliktināšanos noteiktā laikposmā ( 30 ). Tā kā (faktiska vai iespējama) kaitējuma neesamības gadījumā antidempinga pasākumi nebūtu pamatoti, šķiet saprātīgi, ka jebkuru novērtējumu par minētā elementa esamība veic, pamatojoties uz iespējami jaunāko informāciju ( 31 ), kas attiecas uz pietiekami ilgu laikposmu ( 32 ).

55.

Turpretī “reprezentatīvākie gadi” mērķa peļņas noteikšanai nav jābalsta uz jaunākajiem datiem, ja šie dati nesniegtu pietiekamu priekšstatu par to, kas ir nepieciešams, lai atjaunotu godīgu konkurenci pēc izmeklēšanas perioda. Kā Vispārējā tiesa nosprieda spriedumā EFMA, uz kuru tā pamatoti atsaucās pārsūdzēto spriedumu 249. punktā (lieta T‑753/16) un 215. punktā (lieta T‑752/16), peļņas normai, kas izmantojama, aprēķinot mērķa cenu, ir jāatbilst peļņas normai, ar kuru Savienības ražošanas nozare “pamatoti varētu rēķināties parastajos konkurences apstākļos, ja nebūtu importa par dempinga cenām” ( 33 ).

56.

Manuprāt, tā ir saprātīga pieeja, ņemot vērā mazākā maksājuma noteikuma loģisko pamatu, it īpaši, ja to aplūko, ņemot vērā iepriekš minētos ES antidempinga tiesību aktu pamatprincipus. Šajā kontekstā ir pamatoti, ka, lai noteiktu mērķa peļņu, Komisija var nolemt pievērsties iekšzemes tirgus iepriekšējiem datiem, lai noteiktu pēdējo(‑s) gadu(‑s), kad konkurence bija parasta. Tas, manuprāt, var nozīmēt, ka ir jāizvēlas periods, kurā dempings vēl nebija radījis sekas un kurā nebija citu ārkārtēju vai pārejošu apstākļu, kas ietekmētu Savienības ražošanas nozares (standarta) peļņas normu.

57.

Šajā ziņā es vēlos norādīt, ka arī Savienības likumdevējs šādu pieeju ir atzinis par pamatotu, jo lielā mērā to ir kodificējis Regulas Nr. 2016/1036 7. panta 2.c punktā ( 34 ). Turklāt šāda pieeja ir atzīta par atbilstīgu attiecīgajiem PTO noteikumiem ( 35 ).

58.

Attiecīgi Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatīdama, ka Komisijai, izvēloties pēdējos reprezentatīvos gadus mērķa cenas noteikšanai, attiecīgā laikposma laika robežas nav saistošas. Tāpat, a fortiori, šajā ziņā es apstrīdētajā regulā nesaskatu nekādu nekonsekvenci vai pretrunu.

59.

Ņemot vērā iepriekš minēto, es uzskatu, ka visi argumenti, ko apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzījušas otrajā apelācijas pamatā, ir vai nu nepieņemami, vai nepamatoti.

60.

Nobeigumā es ierosinu Tiesai noraidīt PAO Severstal lietā C‑747/21 P un Novolipetsk Steel PJSC (NLMK) lietā C‑748/21 P izvirzīto otro apelācijas sūdzības pamatu.