ĢENERĀLADVOKĀTA ŽANA RIŠĀRA DELATŪRA
[JEAN RICHARD DE LA TOUR]
SECINĀJUMI,
sniegti 2023. gada 16. februārī (1)
Lieta C‑663/21
Bundesamt für Fremdenwesen und Asyl,
piedaloties
AA
(Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa, Austrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu),
un
lieta C‑8/22
XXX
pret
Commissaire général aux réfugiés et aux apatrides
(Conseil d’État (Valsts padome, Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa – Patvēruma politika – Direktīva 2011/95/ES – Normas par bēgļa statusa vai alternatīvās aizsardzības statusa piešķiršanas nosacījumiem – 14. panta 4. punkta b) apakšpunkts – Bēgļa statusa atcelšana – Trešās valsts valstspiederīgais, kas izdarījis sevišķi smagu noziegumu – Draudi sabiedrībai – Samērīguma pārbaude – Pierādīšanas pienākums – Direktīva 2008/115/EK – To trešo valstu valstspiederīgo atgriešana, kuri dalībvalstī atrodas nelikumīgi – Izraidīšanas atlikšana – Izraidīšana, kas uzskatāma par nelikumīgu neizraidīšanas principa dēļ – Neiespējamība pieņemt atgriešanas lēmumu
I. Ievads
1. Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/95/ES (2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu un par piešķirtās aizsardzības saturu (2) 14. panta 4. un 5. punktā līdzās izbeigšanas (11. pants) un izslēgšanas (12. pants) pamatiem paredzēts, ka dalībvalstis var atcelt bēgļa statusu vai atteikties šo statusu piešķirt draudu to drošībai vai sabiedrībai gadījumā.
2. Šādas iespējas pastāvēšana, kas pamatota ar dalībvalstu vēlmi izmantot ietekmes instrumentu attiecībā uz bēgļiem, kuri rada draudus to drošībai vai sabiedrībai, bet kurus nevar izraidīt, ir tikusi kritizēta, jo tai tika pārmesta neatbilstība Konvencijas par bēgļu statusu (3), ko papildina Protokols par bēgļu statusu (4) (turpmāk tekstā – “Ženēvas konvencija”), 1. panta C–F iedaļā minētajiem izslēgšanas un izbeigšanas pamatiem.
3. 2019. gada 14. maija spriedumā M u.c. (Bēgļa statusa atcelšana) (5) Tiesa tomēr nav atklājusi nevienu apstākli, kas varētu ietekmēt Direktīvas 2011/95 14. panta 4.–6. punkta spēkā esamību attiecībā uz LESD 78. panta 1. punktu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 18. pantu. Tiesa šādi nosprieda, jo tā it īpaši uzskatīja, ka šīs direktīvas 14. panta 4. un 5. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka saistībā ar sistēmu, kas izveidota ar minēto direktīvu, bēgļa statusa atcelšanas vai piešķiršanas atteikuma dēļ attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, kas atbilst šīs direktīvas 2. panta d) punktā minētajiem nosacījumiem – kopsakarā ar III nodaļas noteikumiem – turpina būt bēglis minētā 2. panta d) punkta un Ženēvas konvencijas 1. panta A iedaļas izpratnē (6).
4. Turpinot spriedumā M u.c. (Bēgļa statusa atcelšana) nospriesto, ar šiem lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesa tiek aicināta precizēt nosacījumus, ar kādiem dalībvalstis var lemt atcelt bēgļa statusu.
5. Konkrētāk, šie lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta b) apakšpunktu, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/115/EK (2008. gada 16. decembris) par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi (7), 5., 6., 8. un 9. pantu.
6. Attiecībā uz lietu C‑663/21 lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir iesniegts tiesvedībā starp trešās valsts valstspiederīgo AA un Bundesamt für Fremdenwesen und Asyl (Federālais ārvalstnieku un patvēruma lietu birojs, Austrija; turpmāk tekstā – “birojs”) par tā pieņemto lēmumu atņemt viņam bēgļa statusu, atteikt viņam piešķirt alternatīvās aizsardzības statusu vai uzturēšanās atļauju tādu iemeslu dēļ, kuri būtu jāņem vērā, attiecībā uz viņu pieņemt atgriešanas lēmumu, ko papildina uzturēšanās aizliegums, noteikt termiņu brīvprātīgai izceļošanai un paziņot, ka viņa izraidīšana nav atļauta.
7. Attiecībā uz lietu C‑8/22 lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir iesniegts tiesvedībā starp trešās valsts valstspiederīgo XXX un Commissaire général aux réfugiés et aux apatrides (ģenerālkomisārs bēgļu un bezvalstnieku jautājumos, Beļģija; turpmāk tekstā – “ģenerālkomisārs”) par tā pieņemto lēmumu atņemt viņam bēgļa statusu.
8. Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa, Austrija) (lieta C‑663/21) un Conseil d’État (Valsts padome, Beļģija) (lieta C‑8/22) uzdotie jautājumi savstarpēji papildina cits citu un daļēji pārklājas, tāpēc šajos secinājumos tos aplūkošu kopā. Ar šiem jautājumiem Tiesai jo īpaši tiek lūgts precizēt nosacījumus, kuriem ir pakārtota bēgļa statusa atcelšana, piemērojot Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta b) apakšpunktu.
9. Šajā tiesību normā ir paredzēts, ka “dalībvalstis var atcelt, izbeigt vai atteikt pagarināt bēgļa statusu, ko piešķīrusi valsts, administratīva, tiesu vai tiesām līdzīgu iestāžu struktūra, ja [..] viņš pēc notiesāšanas ar galīgu spriedumu par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu rada draudus šīs dalībvalsts sabiedrībai”.
10. Šo bēgļa statusa atcelšanas iemeslu tiešā veidā ir iedvesmojis Ženēvas konvencijas 33. panta 2. punkta formulējums, no kura izriet, ka uz neizraidīšanas principu nevar atsaukties bēglis, “ja viņš ir atzīts par vainīgu sevišķi smaga nozieguma izdarīšanā, kas apdraud [valsts, kurā viņš atrodas,] sabiedrību”. Šis pats izņēmums no neizraidīšanas principa atrodams Direktīvas 2011/95 21. panta 2. punktā (8).
11. Šajos secinājumos vispirms aizstāvēšu interpretāciju, ka Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta b) apakšpunktā izvirzīti divi kumulatīvi nosacījumi dalībvalsts iespējai atcelt bēgļa statusu. Šajā ziņā paskaidrošu, kāpēc uzskatu, ka galīga notiesājošā sprieduma par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu pastāvēšana ir nepieciešams, bet ne pietiekams nosacījums, lai dalībvalsts varētu šo statusu atcelt.
12. Pēc tam norādīšu iemeslus, kuru dēļ uzskatu, ka draudiem, ko notiesātā persona rada attiecīgās dalībvalsts sabiedrībai brīdī, kad tiek pieņemts lēmums par bēgļa statusa atcelšanu, jābūt faktiskiem, attiecīgajā brīdī esošiem un pietiekami nopietniem.
13. Visbeidzot precizēšu, ka lēmumam par bēgļa statusa atcelšanu, manuprāt, jāievēro samērīguma princips un, plašākā nozīmē, attiecīgās personas pamattiesības, kas garantētas Hartā.
14. Lieta C‑663/21 izvirza papildu problemātiku attiecībā uz Direktīvas 2008/115 interpretāciju. Būtībā tiek uzdots jautājums, vai jāpieņem atgriešanas lēmums, ja attiecīgo trešās valsts valstspiederīgo nevar izraidīt uz izcelsmes valsti. Balstīšos uz jaunāko Tiesas judikatūru, lai piedāvātu Tiesai uz šo jautājumu atbildēt noraidoši.
II. Pamatlietu fakti un prejudiciālie jautājumi
A. Lieta C‑663/21
15. AA 2014. gada 10. decembrī nelikumīgi ieceļoja Austrijā un tajā pašā dienā iesniedza starptautiskās aizsardzības pieteikumu. Ar biroja 2015. gada 22. decembra lēmumu viņam tika piešķirts bēgļa statuss.
16. 2018. gada 22. martā AA tika notiesāts ar brīvības atņemšanu uz vienu gadu un trim mēnešiem, kā arī ar naudas sodu 180 dienas likmju apmērā par draudu izteikšanu, citam piederošas mantas iznīcināšanu vai bojāšanu, aizliegtām darbībām ar narkotikām un narkotiku tirdzniecību. 2019. gada 14. janvārī AA tika notiesāts ar brīvības atņemšanu uz trim mēnešiem par tīšu miesas bojājumu nodarīšanu un draudu izteikšanu. 2019. gada 11. martā viņš tika notiesāts ar brīvības atņemšanu uz sešiem mēnešiem par mēģinājumu nodarīt miesas bojājumus un draudu izteikšanu. Visi šie brīvības atņemšanas sodi tika aizstāti ar nosacītiem sodiem.
17. 2019. gada 13. augustā AA tika piespriests naudas sods par agresīvu izturēšanos pret personu, kura atbildīga par sabiedrisko kārtību.
18. Ar 2019. gada 24. septembra lēmumu birojs atņēma AA bēgļa statusu un nolēma viņam nepiešķirt alternatīvās aizsardzības statusu vai uzturēšanās atļauju tādu iemeslu dēļ, ko pienākas ņemt vērā. Birojs arī paziņoja, ka attiecībā uz viņu tiks pieņemts atgriešanas lēmums, ko papildina ieceļošanas aizliegums, un ka tiks noteikts termiņš brīvprātīgai izceļošanai, vienlaikus norādot, ka nav atļauta viņa izraidīšana uz Sīriju.
19. AA pārsūdzēja biroja 2019. gada 24. septembra lēmumu Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Austrija). Vēlāk viņš paziņoja, ka atsauc šo prasību, ciktāl tā attiecas uz to daļu šī lēmuma rezolutīvajā daļā, kurā konstatēts viņa izraidīšanas prettiesiskums.
20. 2020. gada 16. jūnijā un 8. oktobrī AA tika notiesāts ar brīvības atņemšanu uz četriem un pieciem mēnešiem, bet iepriekš piespriestie nosacītie sodi netika atcelti.
21. Ar 2021. gada 28. maija spriedumu Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) atcēla biroja 2019. gada 24. septembra lēmumu. Tiesa norādīja – lai varētu atņemt bēgļa statusu, jābūt izpildītiem četriem nosacījumiem, proti, ka bēglis ir izdarījis sevišķi smagu noziegumu, ka viņš ir notiesāts ar galīgu spriedumu, ka viņš apdraud sabiedrību un ka sabiedrības intereses par uzturēšanās izbeigšanu ir svarīgākas par viņa interesēm patvēruma valsts nepārtrauktā aizsardzībā.
22. Minētā tiesa konstatēja, ka AA atbilst pirmajiem trim nosacījumiem, bet attiecībā uz ceturto uzskatīja, ka ir jāizsver Austrijas Republikas intereses un AA intereses, ņemot vērā starptautiskās aizsardzības atcelšanas gadījumā viņam draudošo pasākumu apjomu un veidu. Tā kā, AA atgriežoties savā izcelsmes valstī, viņam draudētu spīdzināšana vai nāve, Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) uzskatīja, ka viņa intereses ir svarīgākas par Austrijas Republikas interesēm un ka viņam nedrīkstētu atņemt bēgļa statusu.
23. Par šo spriedumu birojs iesniedza revīzijas sūdzību (Revision) Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa).
24. Lai pamatotu sūdzību, birojs apgalvo, ka Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa) judikatūra, kurā nostiprināts iepriekšminētais ceturtais nosacījums, ir izstrādāta kontekstā, kas nav salīdzināms ar pašlaik spēkā esošo. Proti, izraidīšana uz izcelsmes valsti tagad vairs netiktu atļauta, ja attiecīgā persona būtu pakļauta sekām, kuru dēļ tiktu pārkāpts Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas (9) 2. vai 3. pants. Tāpēc izsvērt pastāvošās intereses, ko šajā gadījumā veic Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa), neesot nepieciešams, jo šī persona esot aizsargāta pret izraidīšanu, kas izriet no lēmuma, ar ko konstatē izraidīšanas neiespējamību. Pēc biroja ieskata, šāda interešu izsvēršana turklāt varētu graut Savienības tiesībās saskaņā ar Ženēvas konvenciju paredzētās aizsardzības sistēmas uzticamību.
25. Ņemot vērā biroja šādi izvirzītos argumentus, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta b) apakšpunkta piemērošanas nolūkos ir jāizsver pastāvošās intereses pēc tam, kad ir konstatēts, ka attiecīgā persona galīgi notiesāta par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu un ka tā rada draudus sabiedrībai. Tiesa, balstoties uz biroja izklāstīto argumentāciju (10), norāda, ka šādu izsvēršanu varētu nepiemērot, jo direktīvas 14. panta 4. punkta b) apakšpunkts paredz atņemt bēgļa statusu personām, kuras izrādījušās necienīgas saglabāt šo statusu to iesaistes smagā noziedzībā un to radīto draudu sabiedrībai dēļ.
26. Turklāt šī tiesa norāda, ka bēgļa statusa atcelšana katrā ziņā neļautu ņemt vērā nepieciešamību novērst draudus, ko rada smagā noziedzībā iesaistītā persona, jo tās izraidīšana izrādās nelikumīga neizraidīšanas principa dēļ.
27. Balstoties uz tiesību doktrīnu un Eiropas Patvēruma atbalsta biroja (EPAB) paziņojumiem, iesniedzējtiesa norāda, ka pastāv atšķirīgi viedokļi par nepieciešamību izsvērt intereses starp draudiem sabiedrībai, ko rada attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais, un risku, ko šim valstspiederīgajam rada atgriešanās izcelsmes valstī. Tiesa arī uzsver, ka Eiropas Savienībā Austrijas judikatūra šajā jautājumā šķiet izolēta un ka šāda judikatūra var padarīt neiespējamu bēgļa statusa atņemšanu minētajam valstspiederīgajam.
28. Turklāt minētā tiesa norāda, ka Austrijas tiesībās paredzēts, ka gadījumos, kad atņemta starptautiskā aizsardzība, bet izraidīšana uz izcelsmes valsti ir nelikumīga, jāpieņem atgriešanas lēmums, ko nepieciešamības gadījumā papildina ieceļošanas aizliegums. Tad attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā uzturēšanās Austrijā, kamēr viņa izraidīšana joprojām nav iespējama, tiek pieļauta, tomēr nav likumīga.
29. Šādu praksi varētu uzskatīt par nesaderīgu ar Direktīvu 2008/115, it īpaši – ciktāl tas nozīmē pieņemt atgriešanas lēmumu, kam uz nenoteiktu laiku nav nekādas efektivitātes, jo attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā izraidīšana tiek uzskatīta par nelikumīgu līdz varbūtējai pretēja lēmuma pieņemšanai, ar kuru izraidīšanu pasludina par likumīgu. Šajā kontekstā iesniedzējtiesa konkrēti vēlas noskaidrot 2021. gada 3. jūnija sprieduma Westerwaldkreis (11) tvērumu.
30. Šādos apstākļos Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai, lai novērtētu, vai personas ar patvēruma tiesībām statusu, ko bēglim iepriekš piešķīrusi kompetentā iestāde, var atcelt [Direktīvas 2011/95] 14. panta 4. punkta b) apakšpunktā minētā iemesla dēļ, kā patstāvīgs kritērijs ir jāveic interešu izsvēršana tādējādi, ka atcelšanai ir nepieciešams, lai sabiedrības interese par atgriešanu būtu svarīgāka par bēgļa interesēm patvēruma valstī saglabāt aizsardzību, līdz ar to soda noteikšanai par noziedzīgu nodarījumu un iespējamam apdraudējumam plašai sabiedrībai ir jāatsver ārvalstnieka intereses uz aizsardzību, tostarp ir jāsalīdzina viņam draudošo pasākumu apmērs un veids?
2) Vai [Direktīvas 2008/115] noteikumiem, it īpaši tās 5., 6., 8. un 9. pantam, ir pretrunā valsts tiesiskā situācija, saskaņā ar kuru atgriešanas lēmums ir jāpieņem pret trešās valsts valstspiederīgo, kam ir atņemtas agrākās uzturēšanās tiesības kā bēglim, pamatojoties uz personas ar patvēruma tiesībām statusa atcelšanu, pat ja atgriešanas lēmuma pieņemšanas brīdī ir skaidrs, ka izraidīšanas aizlieguma dēļ izraidīšana nenoteiktu laiku nebūs pieļaujama, kā turklāt noteikts juridiski saistošā veidā?”
31. Rakstveida apsvērumus iesniedza Austrijas, Beļģijas, Čehijas, Vācijas un Nīderlandes valdības un Eiropas Komisija.
B. Lieta C‑8/22
32. Ar ģenerālkomisāra 2007. gada 23. februāra lēmumu XXX tika piešķirts bēgļa statuss.
33. Ar 2010. gada 20. decembra spriedumu Cour d’assises de Bruxelles (Briseles Zvērināto tiesa, Beļģija) piesprieda XXX brīvības atņemšanas sodu uz 25 gadiem (12).
34. Ar 2016. gada 4. maija lēmumu ģenerālkomisārs atņēma viņam bēgļa statusu.
35. XXX pārsūdzēja šo lēmumu Conseil du contentieux des étrangers (Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas padome, Beļģija).
36. Ar 2019. gada 26. augusta spriedumu šī tiesa sūdzību noraidīja, uzskatot, ka apdraudējums, ko XXX rada sabiedrībai, izriet no viņa notiesāšanas par sevišķi smagu noziedzīgu nodarījumu. Šajā kontekstā ģenerālkomisāram neesot bijis pienākuma pierādīt, ka XXX rada reālu apdraudējumu sabiedrībai. Drīzāk XXX būtu jāpierāda, ka viņš vairs nerada apdraudējumu sabiedrībai.
37. 2019. gada 26. septembrī XXX par minēto spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību Conseil d’État (Valsts padome, Beļģija).
38. Lai pamatotu sūdzību, viņš būtībā apgalvo, ka ģenerālkomisāram jāpierāda, ka pastāv faktisks, attiecīgajā brīdī esošs un pietiekami nopietns apdraudējums sabiedrībai, un ka būtu jāveic samērīguma pārbaude, lai noteiktu, vai viņa radītais apdraudējums pamato bēgļa statusa atņemšanu.
39. Šādos apstākļos Conseil d’État (Valsts padome) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai [Direktīvas 2011/95] 14. panta 4. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā ir paredzēts, ka apdraudējumu sabiedrībai pierāda tas vien, ka bēgļa statusa ieguvējs pēdējā instancē ir ticis notiesāts par īpaši smaga nozieguma izdarīšanu, vai tomēr tas ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā ir paredzēts, ka ar notiesāšanu pēdējā instancē par īpaši smaga nozieguma izdarīšanu nav pietiekami, lai pierādītu apdraudējuma sabiedrībai pastāvēšanu?
2) Ja notiesāšana pēdējā instancē par īpaši smaga nozieguma izdarīšanu vien nav pietiekama, lai pierādītu apdraudējuma sabiedrībai pastāvēšanu, vai [Direktīvas 2011/95] 14. panta 4. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā dalībvalstij ir prasīts pierādīt, ka pēc notiesāšanas prasītājs turpina radīt apdraudējumu sabiedrībai? Vai dalībvalstij ir jāpierāda, ka šis apdraudējums ir reāls un pastāvošs, vai tomēr ir pietiekami ar to, ka apdraudējums ir iespējams? Vai [šīs direktīvas] 14. panta 4. punkta b) apakšpunkts, skatīts atsevišķi vai kopā ar samērīguma principu, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to bēgļa statusu ir atļauts atcelt tikai tad, ja šī atcelšana ir samērīga un ja šī statusa ieguvēja radītais apdraudējums ir pietiekami smags, lai pamatotu šo atcelšanu?
3) Vai gadījumā, ja dalībvalstij nav jāpierāda, ka pēc notiesāšanas prasītājs joprojām rada apdraudējumu sabiedrībai un ka šis apdraudējums ir reāls, pastāvošs un pietiekami nopietns, lai pamatotu bēgļa statusa atcelšanu, [Direktīvas 2011/95] 14. panta 4. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka apdraudējumu sabiedrībai principā pierāda tas, ka bēgļa statusa ieguvējs ir ticis notiesāts pēdējā instancē par ļoti smaga nozieguma izdarīšanu, bet ka viņš var pierādīt, ka viņš nerada vai vairs nerada šādu apdraudējumu?”
40. Rakstveida apsvērumus iesniedza XXX, Beļģijas un Nīderlandes valdības un Komisija.
41. Abām lietām kopīgā tiesas sēdē 2022. gada 10. novembrī XXX, Beļģijas un Nīderlandes valdības un Komisija sniedza mutvārdu apsvērumus un atbildēja uz Tiesas jautājumiem, uz kuriem jāatbild mutiski.
III. Juridiskā analīze
A. Par Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta b) apakšpunkta interpretāciju
42. Runājot par Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta b) apakšpunkta interpretāciju, juridiskās debates šajās lietās attiecas uz vairākiem punktiem.
43. Pirmām kārtām – vai ir jāuzskata, ka šajā tiesību normā ir minēti divi kumulatīvi nosacījumi, lai kāda dalībvalsts varētu atcelt bēgļa statusu, proti, pirmkārt, notiesāšana pēdējā instancē par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu un, otrkārt, pierādīšana, ka persona, attiecībā uz kuru taisīts šis notiesājošais spriedums, rada draudus šīs dalībvalsts sabiedrībai?
44. Otrām kārtām – ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, kādām raksturiezīmēm jābūt šiem draudiem sabiedrībai? It īpaši – vai dalībvalstij jāpierāda, ka attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais kopš savas notiesāšanas turpina radīt draudus sabiedrībai? Turklāt – vai pēc analoģijas ar to, ko Tiesa ir lēmusi par citām Savienības tiesību normām, draudiem jābūt reāliem, attiecīgajā brīdī esošiem un pietiekami nopietniem?
45. Trešām kārtām – vai dalībvalsts lēmumam par bēgļa statusa atcelšanu, piemērojot Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta b) apakšpunktu, jāatbilst samērīguma principam? Ja atbilde ir apstiprinoša, kādi elementi jāsamēro? It īpaši – vai kompetentajai iestādei jāsamēro uzņēmējas dalībvalsts intereses aizsargāt savu sabiedrību ar attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā interesēm turpināt saņemt aizsardzību šajā dalībvalstī?
46. Pirms šo dažādo punktu izskatīšanas paudīšu dažus ievada apsvērumus attiecībā uz galīgu notiesājošu spriedumu par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu.
1. Ievada apsvērumi attiecībā uz galīgu notiesājošu spriedumu par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu
47. Vēlos norādīt, ka neviens no iesniedzējtiesu uzdotajiem jautājumiem neattiecas uz to, kāda nozīme ir tam, ka nepieciešams, lai attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais “pēdējā instancē ir ticis notiesāts par īpaši smaga nozieguma izdarīšanu”. Šis jautājums toties ir tieši uzdots lietā Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (C‑402/22), kura pašlaik tiek izskatīta Tiesā, pēc Raad van State (Valsts padome, Nīderlande) iniciatīvas. Ņemot vērā, ka minētā lieta piedāvās atbilstīgu satvaru, lai noteiktu šā nosacījuma robežas (13), šeit aprobežošos ar turpmāk minētajiem apsvērumiem, ko pamato kontrasts starp šajās lietās attiecīgi pasludinātajiem notiesājošajiem spriedumiem.
48. Tātad lieta C‑663/21 attiecas uz trešās valsts valstspiederīgo, kura bēgļa statuss tika atsaukts pēc tam, kad viņu vairākkārt notiesāja ar nosacītu cietumsodu par dažādiem kriminālpārkāpumiem. Savukārt lieta C‑8/22 attiecas uz trešās valsts valstspiederīgo, kura bēgļa statuss tika atsaukts pēc tam, kad viņam piesprieda brīvības atņemšanas sodu uz 25 gadiem par dažādiem noziedzīgiem nodarījumiem, tostarp slepkavību.
49. Intuitīvi un ar nosacījumu, ka tiek padziļināti skatīta jēdziena “notiesāšana par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu” definīcija, šķiet, ka notiesāšana ar brīvības atņemšanu uz tādu laiku un par tādu noziedzīgu nodarījumu, kā aplūkots lietā C‑8/22, ietilpst šajā definīcijā vai vismaz nav acīmredzami ārpus tās piemērošanas jomas.
50. Savukārt lietā C‑663/21 varētu rasties šaubas par to, vai vairākkārtēja notiesāšana ar brīvības atņemšanu nosacīti par noziedzīgiem nodarījumiem, no kuriem nevienu atsevišķi nevarētu kvalificēt kā “sevišķi smagu noziegumu”, atbilst Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta b) apakšpunktā paredzētajam nosacījumam. Tas it īpaši rada jautājumu, vai vairāku noziedzīgu nodarījumu kumulatīvais efekts ļauj sasniegt sevišķa smaguma pakāpi, kāda prasīta šajā tiesību normā.
51. Te nespriedīšu par šiem jautājumiem, par kuriem nav notikušas debates šajās lietās, un aprobežošos ar iesniedzējtiesu uzmanības pievēršanu tam, ka tad, kad tām būs jāizdara secinājumi no Tiesas atbildēm uz to jautājumiem, tās nevarēs neveikt iepriekšēju pārbaudi, vai pastāv notiesāšana par “sevišķi smaga nozieguma” izdarīšanu Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta b) apakšpunkta nozīmē. Proti, te ir runa par nepieciešamu nosacījumu, lai īstenotu šajā tiesību normā paredzēto iespēju atcelt bēgļa statusu.
52. Bet vai tomēr ir runa par pietiekamu nosacījumu, lai īstenotu atcelšanas iespēju? Lai atbildētu uz šo jautājumu, jāprecizē saikne, kas Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta b) apakšpunkta piemērošanas nolūkos pastāv starp galīgu notiesājošu spriedumu par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu un draudu pastāvēšanu sabiedrībai, lai no tā secinātu, vai runa ir par diviem kumulatīviem nosacījumiem.
2. Par saikni starp galīgu notiesājošu spriedumu par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu un draudu pastāvēšanu sabiedrībai
53. Ar pirmo un trešo jautājumu lietā C‑8/22 iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā paredzētā bēgļa statusa atcelšanas iemeslu var piemērot, ja ir konstatēts, ka attiecīgā persona ir notiesāta ar galīgu spriedumu par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu, un kā atsevišķs nosacījums nav jāpārbauda, vai šī persona rada draudus tās dalībvalsts sabiedrībai, kurā tā atrodas.
54. Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, jānosaka, vai saistība starp abiem elementiem – pirmkārt, notiesāšanu ar galīgu spriedumu par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu un, otrkārt, draudu pastāvēšanu attiecīgās dalībvalsts sabiedrībai – ir automātiska cēloņsakarība, tādējādi pirmais elements noteikti prasītu otro, vai arī runa ir par diviem elementiem, kas, kaut arī saistīti viens ar otru, katrs jāpierāda atsevišķi.
55. Citiem vārdiem, vai jāuzskata, ka Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta b) apakšpunkts izvirza vienīgo nosacījumu bēgļa statusa atcelšanai, proti, ka draudi sabiedrībai izriet no tā vien, ka bēgļa statusa saņēmējs ir notiesāts ar galīgu spriedumu par īpaši smaga nozieguma izdarīšanu? Vai arī jāuzskata, ka šī tiesību norma atcelšanai izvirza divus nosacījumus un tādējādi dalībvalstij būtu jāpierāda ne tikai tas, ka pastāv notiesāšana ar galīgu spriedumu par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu, bet arī tas, ka bēglis rada draudus tās sabiedrībai?
56. Šķiet, ka šajā ziņā dalībvalstīm ir atšķirīgi viedokļi. Dažas uzskata, ka notiesāšana par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu jebkurā gadījumā ir pietiekama, lai uzskatītu, ka attiecīgā persona rada draudus sabiedrībai. Citu ieskatā ir jākonstatē arī šādu draudu pastāvēšana kā atsevišķs nosacījums (14).
57. Tāpat kā Komisija uzskatu – kaut arī notiesāšana ar galīgu spriedumu par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu ir nepieciešams nosacījums, lai atceltu bēgļa statusu, piemērojot Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta b) apakšpunktu, tas tomēr nav pietiekams nosacījums (15). No šāda viedokļa raugoties, tāpat ir jānoskaidro un jākonstatē, vai attiecīgā persona rada draudus tās dalībvalsts sabiedrībai, kurā tā atrodas. Šajā tiesību normā tādējādi ir noteikti divi nosacījumi, kuri, kaut arī saistīti, tomēr ir atsevišķi, un tiem jābūt kumulatīvi izpildītiem. Notiesāšana ar galīgu spriedumu par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu tātad saskaņā ar minēto tiesību normu vienlaikus ir nosacījums par draudu pastāvēšanu sabiedrībai un atbilstīgs elements, lai šos draudus novērtētu. Tomēr novērtēšanas nolūkos šī notiesāšana nav vienīgais elements, kā paskaidrošu turpinājumā.
58. Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta b) apakšpunkta formulējums, manuprāt, liecina par labu šādai interpretācijai.
59. Šajā ziņā vēlos norādīt – kaut arī pastāv atšķirības starp šīs tiesību normas valodu versijām (16), tā pauž domu, ka attiecīgajai personai ne tikai jābūt notiesātai par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu, bet jākonstatē arī, ka pastāv saikne starp noziegumu, par kuru šī persona ir notiesāta, un draudiem, ko tā rada. Tātad nepieciešams, lai minētās personas radītie draudi būtu saistīti ar tās izdarīto noziegumu (17).
60. Tādējādi draudi sabiedrībai, kas noteikti Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta b) apakšpunktā, nav konstatēti, ja tie balstās uz apgalvojumiem par noziedzīgiem nodarījumiem, ko izdarījusi attiecīgā persona, vai tās vispārējo uzvedību, kas nav novedusi pie notiesāšanas ar galīgu spriedumu par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu.
61. Līdzīgi Tiesas norādītajam saistībā ar attiecīgo iemeslu, kas minēts Direktīvas 2004/83 21. panta 2. punktā un kas ļauj izraidīt bēgli, jāuzskata, ka Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta b) apakšpunkts bēgļa statusa atcelšanu pakļauj stingriem nosacījumiem, jo konkrēti tikai bēgli, kas ar galīgu spriedumu notiesāts par “sevišķi smaga nozieguma” izdarīšanu, var uzskatīt par tādu, kas rada “draudus šīs dalībvalsts sabiedrībai” (18). Šie stingrie nosacījumi atbilst būtiskajām sekām, ko rada bēgļa statusa atcelšana, proti, attiecīgajai personai vairs nebūs visu šīs direktīvas VII nodaļā paredzēto tiesību un priekšrocību, jo tās ir saistītas ar šo statusu (19).
62. Tomēr tas, ka starp abiem minētās direktīvas 14. panta 4. punkta b) apakšpunktā norādītajiem elementiem pastāv saikne, manuprāt, nenozīmē, ka visos gadījumos jāuzskata, ka draudu sabiedrībai pastāvēšana automātiski izriet no notiesāšanas par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu, līdz ar to padarot par nevajadzīgu šādu draudu pierādīšanu.
63. Proti, lai kādas arī būtu valodu versijas un veids, kā tās izsaka saikni starp galīgu notiesājošu spriedumu par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu un draudu pastāvēšanu sabiedrībai, apstāklis, ka tiesību normas formulējumā ir atsauce uz šiem diviem elementiem, mani vedina uzskatīt, ka Savienības likumdevējs tādējādi ir paredzējis – lai varētu atcelt bēgļa statusu, jābūt izpildītiem diviem kumulatīviem nosacījumiem. Ja draudi sabiedrībai nebūtu autonoms nosacījums, likumdevējs loģiski būtu vienkārši atļāvis atcelt bēgļa statusu, balstoties tikai uz notiesāšanu par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu (20).
64. Turklāt tieši to likumdevējs izdarījis, Direktīvas 2011/95 12. panta 2. punkta b) apakšpunktā starp bēgļa statusa izslēgšanas pamatiem paredzot, piemēram, “smaga nepolitiska nozieguma” izdarīšanu un šīs direktīvas 17. panta 1. punkta b) apakšpunktā starp alternatīvās aizsardzības statusa izslēgšanas pamatiem – “smaga nozieguma” izdarīšanu. Vēlos arī norādīt: nopietni iemesli uzskatīt, ka attiecīgā persona “rada draudus tās dalībvalsts sabiedrībai vai drošībai, kurā viņš uzturas”, starp alternatīvās aizsardzības statusa izslēgšanas pamatiem ir atsevišķs un autonoms izslēgšanas pamats.
65. Veicot salīdzinājumu ar šīm tiesību normām, no Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta b) apakšpunkta specifiskā formulējuma secinu, ka draudu sabiedrībai pastāvēšana nevar automātiski un visos gadījumos izrietēt no notiesāšanas par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu, jo pretējā gadījumā norāde, ka attiecīgajai personai jārada draudi sabiedrībai, būtu lieka.
66. Pretēji tam, ko apgalvo Beļģijas valdība, interpretācija, kas dod priekšroku divu kumulatīvu nosacījumu pastāvēšanai, otrajam Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta a) apakšpunktā minētajam bēgļa statusa atcelšanas iemeslam neatņem tā lietderīgo iedarbību, ja pastāv pamatoti iemesli uzskatīt, ka bēglis “rada draudus tās dalībvalsts drošībai, kurā viņš uzturas”. Proti, šim iemeslam, manuprāt, ir sava piemērošanas joma, ciktāl tā vienlaikus aptver dalībvalsts iekšējo un ārējo drošību. Tālab valsts iestāžu un būtisku dienestu darbības apdraudējums, kā arī iedzīvotāju izdzīvošana, tāpat kā ārējo attiecību vai tautu mierīgas līdzāspastāvēšanas būtiska traucējuma risks vai arī militāro interešu apdraudējums var ietekmēt valsts drošību (21). Šādā izpratnē draudi dalībvalsts drošībai Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta a) apakšpunkta nozīmē atšķiras no draudiem dalībvalsts sabiedrībai, kas minēti šīs direktīvas 14. panta 4. punkta b) apakšpunktā un drīzāk ir saistīti ar attiecīgās dalībvalsts sabiedriskās kārtības saglabāšanu (22).
67. Interpretāciju, saskaņā ar kuru kompetentā iestāde nevar aprobežoties ar to, ka tā ņem vērā iepriekšēju notiesāšanu, lai, piemērojot šo tiesību normu, atceltu bēgļa statusu, manuprāt, apstiprina nepieciešamība interpretēt šo tiesību normu šauri, ņemot vērā Direktīvas 2011/95 mērķi.
68. Proti, atbilstoši tam, kas norādīts šīs direktīvas 12. apsvērumā, tās mērķis ir, no vienas puses, nodrošināt, ka dalībvalstis piemēro vienotus kritērijus, lai identificētu personas, kam patiesi nepieciešama starptautiskā aizsardzība, un, no otras puses, nodrošināt, lai minētajām personām visās dalībvalstīs būtu pieejams minimālais pabalstu līmenis.
69. Bēgļa statuss ir jāpiešķir personai, kura atbilst Savienības tiesībās noteiktajām prasībām. Tādējādi saskaņā ar Direktīvas 2011/95 13. pantu dalībvalstis piešķir bēgļa statusu trešās valsts valstspiederīgajam vai bezvalstniekam, kas tiek kvalificēts kā bēglis saskaņā ar šīs direktīvas II un III nodaļu.
70. Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta b) apakšpunktā noteikts bēgļa statusa atcelšanas pamats, kas veido izņēmumu no vispārīgā noteikuma, kurš paredzēts šīs direktīvas 13. pantā un kura sekas ir tādas, ka tiek ierobežotas direktīvas VII nodaļā paredzētās tiesības un priekšrocības. Tātad šis atcelšanas pamats, manuprāt, jāinterpretē šauri, un tas nozīmē, ka to var piemērot tikai tad, ja kompetentā iestāde pierāda, pirmkārt, ka attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais ir galīgi notiesāts par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu un, otrkārt, ka šis valstspiederīgais rada draudus tās dalībvalsts sabiedrībai, kurā viņš atrodas.
71. Šāda interpretācija, manuprāt, atbilst arī Ženēvas konvencijas 33. panta 2. punkta interpretācijai, kurā tostarp ir noteikts, ka uz neizraidīšanas principu nevar atsaukties bēglis, “ja viņš ir atzīts par vainīgu sevišķi smaga nozieguma izdarīšanā, kas apdraud [valsts, kurā viņš atrodas,] sabiedrību”. Šajā ziņā vēlos norādīt – kaut arī šai tiesību normai ir atšķirīgs mērķis, jo tajā paredzēti izņēmumi no neizraidīšanas principa, nav domstarpību par to, ka tā ir bijusi avots bēgļa statusa atcelšanas iemesliem, ko Savienības likumdevējs minējis Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punktā. Līdz ar to man šķiet atbilstīgi ņemt vērā šīs konvencijas 33. panta 2. punkta interpretāciju, kas – kā izriet no Direktīvas 2011/95 4., 23. un 24. apsvēruma – veido bēgļu aizsardzības starptautiski tiesiskā režīma pamatu (23).
72. Vispārīgāk runājot, tā kā Direktīvas 2011/95 14. panta 4. un 5. punktā minētie gadījumi, kad dalībvalstis var atcelt bēgļa statusu vai atteikties to piešķirt, būtībā atbilst gadījumiem, kad dalībvalstis var izraidīt bēgli atbilstoši šīs direktīvas 21. panta 2. punktam un Ženēvas konvencijas 33. panta 2. punktam, uzskatu, ka šajās tiesību normās minētie iemesli būtu jāinterpretē tādā pašā veidā.
73. Ciktāl Ženēvas konvencijas 33. panta 2. punkta interpretācija, šķiet, dod priekšroku abu nosacījumu pastāvēšanai, proti, pirmkārt, nosacījumam, ka pastāv galīgs notiesājošs spriedums par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu, un, otrkārt, nosacījumam, ka pastāv draudi tās dalībvalsts sabiedrībai, kurā attiecīgais bēglis atrodas (24), tas nostiprina manu pārliecību, ka attiecīgais pamatojums, kas minēts gan Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta b) apakšpunktā, gan šīs direktīvas 21. panta 2. punkta b) apakšpunktā, arī prasa, lai būtu izpildīti abi šie kumulatīvie nosacījumi.
74. No iepriekš izklāstītā izriet, ka, manuprāt, Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta b) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka bēgļa statusa atcelšanas iemeslu, kas paredzēts šajā tiesību normā, dalībvalsts var piemērot tikai tad, ja tā konstatē, pirmkārt, ka attiecīgā persona ir notiesāta ar galīgu spriedumu par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu un, otrkārt, ka šī persona rada draudus dalībvalsts sabiedrībai.
75. Tagad jāprecizē, kādām raksturiezīmēm jāpiemīt šādiem draudiem.
3. Par draudu sabiedrībai raksturiezīmēm
76. Ar otro jautājumu lietā C‑8/22 iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka uz šo tiesību normu balstītā bēgļa statusa atcelšana ir atkarīga no tā, vai ir reāli, attiecīgajā brīdī esoši un pietiekami nopietni draudi šīs dalībvalsts sabiedrībai.
77. Uzdodot Tiesai jautājumu, vai šīs direktīvas 14. panta 4. punkta b) apakšpunktā minētajiem draudiem sabiedrībai jābūt reāliem, attiecīgajā brīdī esošiem un pietiekami nopietniem, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Tiesas judikatūrā par draudiem sabiedriskajai kārtībai noteiktais standarts jātransponē uz šo tiesību normu.
78. Īpaši ir minēta judikatūra, ar kuru Savienības pilsoņu brīvas pārvietošanās jomā Tiesa ir nostiprinājusi standartu, ka Savienības pilsoni, kas ir izmantojis savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, var uzskatīt par draudu sabiedriskajai kārtībai tikai tad, ja tā individuālā uzvedība rada reālus, attiecīgajā brīdī esošus un pietiekami nopietnus draudus, kas skar sabiedrības pamatintereses (25), – standartu, kas vēlāk kodificēts atvasinātajos tiesību aktos (26). Šis standarts ir ticis piemērots arī trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri nav Savienības pilsoņu ģimenes locekļi. Tā, tas vairākkārt ticis piemērots personām, kurām piemīt tiesības, ko piešķir asociācijas nolīgumi (27), pēc tam – zināmā mērā – pastāvīgajiem iedzīvotājiem (28), kā arī – lai atzītu, ka atgriešanas procedūrā netiek piešķirts laiks brīvprātīgai izceļošanai (29), ka bēglim piešķirta uzturēšanās atļauja var tikt atcelta (30), ka patvēruma meklētājam var piemērot administratīvo aizturēšanu (31), ka papildus atgriešanas lēmumam var noteikt ieceļošanas aizliegumu (32), vai lai pamatotu turēšanu apsardzībā cietumā piespiedu izraidīšanas nolūkā (33).
79. Savukārt citās situācijās, tostarp – runājot par vīzas atteikumu studentiem, standarts par reālu, attiecīgajā brīdī esošu un pietiekami nopietnu draudu pastāvēšanu, kas skar kādu no sabiedrības pamatinteresēm, nav ticis piemērots (34).
80. Tādējādi bija iespējams nolemt, ka nebūt nevar uzskatīt, ka ikreiz, kad Savienības likumdevējs atsaucas uz jēdzienu “sabiedriskās kārtības apdraudējums”, šis jēdziens būtu obligāti saprotams kā vienīgi individuāla rīcība, kas rada reālus, attiecīgajā brīdī esošus un pietiekami nopietnus draudus attiecīgās dalībvalsts sabiedrības pamatinteresēm, un ka jāņem vērā šo noteikumu formulējums un konteksts un tiesiskā regulējuma, kurā tie ietilpst, mērķi (35).
81. No šī īsā judikatūras apraksta par draudiem sabiedriskajai kārtībai izriet, ka judikatūras virzība var būt atšķirīga atkarībā no Savienības tiesību normām, ko tā interpretē, katru reizi ņemot vērā attiecīgo normu formulējumu un kontekstu un tiesiskā regulējuma, kādā tās iekļaujas, mērķi. Tādējādi man šķiet, ka draudu sabiedrībai raksturiezīmes, kas minētas Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta b) apakšpunktā, jādefinē, ņemot vērā īpašo tā formulējumu, šīs tiesību normas kontekstu, kā arī direktīvas mērķi. Atzīmēšu arī: kaut gan abu draudu veidu – pirmkārt, draudu dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai un, otrkārt, draudu šīs dalībvalsts sabiedrībai – tuvums, protams, ļauj salīdzināt šādu draudu kvalificēšanas kritērijus, tas neaizstāj specifisku minētās direktīvas 14. panta 4. punkta b) apakšpunkta izskatīšanu, interpretējot to gramatiski, kontekstuāli un teleoloģiski.
82. Šajā ziņā no Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta b) apakšpunkta formulējuma izriet, ka draudiem sabiedrībai, uz ko atsaucas šī tiesību norma, jābūt reāliem. Proti, šajā tiesību normā ir paredzēts, ka attiecīgā persona “rada” draudus tās dalībvalsts sabiedrībai, kurā tā atrodas. Tomēr, kā pamatoti norāda Komisija, prasība, ka draudiem jābūt reāliem, nenozīmē, ka pastāv pārliecība par to īstenošanos nākotnē.
83. Turklāt konteksts, kādā iekļaujas Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta b) apakšpunkts, un nosacījuma, ka attiecīgā persona rada draudus sabiedrībai, lietderīgā iedarbība, manuprāt, nozīmē, ka draudiem ir jābūt attiecīgajā brīdī esošiem.
84. Runājot par kontekstu, kādā iekļaujas šī tiesību norma, norādīšu, ka Tiesa jau ir nospriedusi, ka Direktīvas 2004/83 sistēmā faktiskie draudi, kurus bēglis var radīt attiecīgajai dalībvalstij, tiek ņemti vērā nevis direktīvas 12. panta 2. punkta kontekstā, bet, pirmkārt, tās 14. panta 4. punkta a) apakšpunkta kontekstā, saskaņā ar kuru dalībvalsts var atcelt bēglim piešķirto statusu it īpaši tad, ja ir pamats uzskatīt, ka viņš rada draudus minētās dalībvalsts drošībai, un, otrkārt, tās 21. panta 2. punkta kontekstā, kurā paredzēts, ka patvēruma dalībvalsts var, tāpat kā ir atļauts arī Ženēvas konvencijas 33. panta 2. punktā, izraidīt bēgli, ja ir nopietni iemesli uzskatīt, ka viņš rada draudus šīs dalībvalsts drošībai vai sabiedrībai (36).
85. Manuprāt, nav nekāda iemesla uzskatīt, ka Direktīvas 2011/95 sistēmā tās 14. panta 4. punkta b) apakšpunkts atšķiras no 14. panta 4. punkta a) apakšpunkta un 21. panta 2. punkta, par kuriem precizēšu, ka tie ir identiski atbilstošajām Direktīvas 2004/83 normām attiecībā uz prasību, lai konkrētā persona attiecīgajā brīdī radītu apdraudējumu dalībvalstij, kurā tā atrodas. Pieņemot citu interpretāciju, rastos neatbilstība šo dažādo tiesību normu interpretēšanā.
86. Turklāt uzskatu, ka, ciktāl notiesāšana par sevišķi smagu noziegumu pati par sevi liecina, ka bēglis ir radījis īpaši nopietnus traucējumus sabiedrībai, un tas radījis nepieciešamību piemērot kriminālsodu par rīcību, kas bijusi traucējumu pamatā, norādei Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta b) apakšpunktā uz to, ka pastāv draudi sabiedrībai, jābūt noderīgai, jo pretējā gadījumā tā nebūtu vajadzīga.
87. Norādes, ka attiecīgā persona rada draudus sabiedrībai, lietderīgā iedarbība tātad liek kompetentajai iestādei pierādīt, ka brīdī, kad tā plāno atcelt bēgļa statusu, persona, kas pagātnē notiesāta par sevišķi smagu noziegumu, pēc notiesāšanas joprojām rada draudus tās dalībvalsts sabiedrībai, kurā tā atrodas.
88. No iepriekš minētā izriet, ka personai, uz kuru attiecas bēgļa statusa atcelšanas procedūra, jārada attiecīgajā brīdī esoši draudi dalībvalstij, kurā tā atrodas, kad kompetentajai iestādei jāpieņem lēmums.
89. Turklāt manā ieskatā tam, ka Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta b) apakšpunktā prasīta sevišķa smaguma pakāpe, loģiskās sekas attiecībā uz notiesāšanu par noziegumu ir tādas, ka draudiem sabiedrībai, kas saistīti ar šo notiesāšanu, pašiem jābūt pietiekami smagiem brīdī, kad pieņem bēgļa statusa atcelšanas lēmumu, lai šāda atcelšana būtu pamatota.
90. Man liekas pamatoti Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta b) apakšpunkta ietvaros piemērot standartu par reāliem, attiecīgajā brīdī esošiem un pietiekami nopietniem draudiem, ņemot vērā šīs tiesību normas izņēmuma raksturu attiecībā uz šīs direktīvas 13. pantā paredzēto bēgļa statusa piešķiršanas noteikumu. Kā esmu norādījis iepriekš, šis izņēmuma raksturs nozīmē šauru minētās direktīvas 14. panta 4. punkta b) apakšpunkta interpretāciju, ko vēl jo vairāk pamato tas, ka galvenais direktīvas mērķis ir nevis novērst draudus dalībvalstu drošībai, sabiedriskajai kārtībai vai sabiedrībai, bet tas, kas minēts tās 12. apsvērumā (37).
91. Man šķiet, ka arī šī standarta piemērošana ir secināma no tā, ko Tiesa lēmusi spriedumā T. attiecībā uz uzturēšanās atļaujas atcelšanu bēgļa statusa saņēmējiem pārliecinošu valsts drošības vai sabiedriskās kārtības iemeslu dēļ. Proti, Direktīvas 2004/83 24. panta 1. punkta kontekstā Tiesa ir tieši piemērojusi standartu, kas izriet no tās judikatūras par Savienības pilsoņu brīvu pārvietošanos (38). Šajā ziņā Tiesa ir uzskatījusi, ka, lai gan Direktīvas 2004/38 mērķi atšķiras no Direktīvas 2004/83 mērķiem un lai gan dalībvalstis saskaņā ar to vajadzībām, kuras katrā dalībvalstī un laika periodā var atšķirties, var brīvi noteikt sabiedriskās kārtības un valsts drošības prasības, tas tomēr nemaina to, ka aizsardzība, ko sabiedrība vēlas piešķirt savām pamatinteresēm, nevar būt atšķirīga atkarībā no šīs intereses apdraudošās personas statusa (39).
92. Šajā spriedumā Tiesa noteica tādu pasākumu gradāciju, kurus var piemērot bēglim, atkarībā no tā, cik smagas viņam ir to sekas. Tādējādi bēgļa izraidīšana, kuras sekas var būt ārkārtīgi dramatiskas (40), ir pēdējais līdzeklis, ko dalībvalsts var izmantot, ja nekādi citi pasākumi nav iespējami vai pietiekami, lai vērstos pret šī bēgļa radītajiem draudiem dalībvalsts drošībai vai sabiedrībai (41). Savukārt uzturēšanās atļaujas atcelšanas atbilstoši Direktīvas 2011/95 24. panta 1. punktam saistībā ar draudiem valsts drošībai vai sabiedriskajai kārtībai sekas bēglim ir mazāk smagas nekā bēgļa statusa atcelšanai vai pēdējam līdzeklim – izraidīšanai (42). Šī gradācija paskaidro, ka, pēc Tiesas ieskata, noteikti apstākļi, kas nav tik nopietni, lai saskaņā ar šīs direktīvas 21. panta 2. punktu dalībvalstij atļautu pieņemt izraidīšanas lēmumu, šai dalībvalstij tomēr var ļaut, pamatojoties uz minētās direktīvas 24. panta 1. punktu, atņemt attiecīgajam bēglim uzturēšanās atļauju (43).
93. Kaut arī pastāv formulējumu atšķirības starp pēdējo minēto tiesību normu un Direktīvas 2011/95 21. panta 2. punktu, kurā ir noteikti kritēriji, kas līdzīgi šīs direktīvas 14. panta 4. punktā izmantotajiem (44), sliecos uzskatīt, ka, pilnīgi loģiski, ja tiek prasīta reālu, attiecīgajā brīdī esošu un pietiekami nopietnu draudu, kas ietekmē sabiedrības pamatintereses, pastāvēšana, lai varētu īstenot pasākumu ar mazāk smagām sekām nekā uzturēšanās atļaujas atņemšana bēglim, piemērojot minētās direktīvas 24. panta 1. punktu, tādas pašas raksturiezīmes būtu a fortiori jāprasa, pieņemot lēmumus ar smagākām sekām, proti, atceļot bēgļa statusu vai izraidot attiecīgo personu.
94. Lai noteiktu, vai kāda persona rada reālus, attiecīgajā brīdī esošus un pietiekami nopietnus draudus attiecīgās dalībvalsts sabiedrībai, jāņem vērā ikviens faktu vai tiesību apstāklis, kas attiecas uz bēgļa situāciju un kas var palīdzēt noskaidrot, vai viņa individuālā uzvedība rada šādus draudus. Tādējādi tāda bēgļa gadījumā, kurš ir notiesāts krimināllietā, starp daudziem apstākļiem, kam šajā ziņā ir nozīme, ir veiktās darbības veids un nopietnība, kā arī kopš tās izdarīšanas pagājušais laiks (45). Tātad uzskatu, ka papildus krimināltiesas sniegtajam vērtējumam, kas, protams, ir noteicošais elements, izvērtējot attiecīgās personas bīstamību, jāņem vērā arī šīs personas uzvedība laikposmā starp notiesāšanu un brīdi, kad izvērtē draudu pastāvēšanu sabiedrībai. Šajā ziņā jāņem vērā vairāk vai mazāk ilgais laikposms, kas pagājis kopš šīs notiesāšanas, recidīva risks un minētās personas reintegrācijas centieni (46). Ja bēgļa uzvedība demonstrē noturīgu attieksmi, kas liecina par tieksmi veikt citas darbības, kuras varētu nodarīt būtisku kaitējumu sabiedrības pamatinteresēm, manuprāt, var konstatēt reālu, attiecīgajā brīdī esošu un pietiekami nopietnu draudu pastāvēšanu sabiedrībai.
95. Jāprecizē, ka kompetentajai iestādei, kura plāno atcelt bēgļa statusu, jāpierāda, ka ir izpildīti Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta b) apakšpunkta nosacījumi. Kaut gan šī punkta formulējums šajā ziņā nav tik tiešs kā šī panta 2. un 3. punkts, kas liek dalībvalstīm attiecīgi sniegt pierādījumus vai konstatēt, ka to paredzētie nosacījumi ir izpildīti, neesmu konstatējis iemeslus uzskatīt citādi (47). Tātad tas nav bēglis, kuram jāpierāda, ka viņa statuss nav jāatceļ.
96. Turklāt neatbalstu risinājumu, kāds ieskicēts ar trešo prejudiciālo jautājumu lietā C‑8/22, saskaņā ar kuru būtu jāuzskata, ka draudu pastāvēšanu sabiedrībai var prezumēt, tiklīdz ir konstatēts, ka attiecīgā persona ir notiesāta ar galīgu spriedumu par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu. Pat ja, kā jau esmu paskaidrojis iepriekš, Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta b) apakšpunktā paredzētajam atcelšanas iemeslam piemītošajā loģikā pastāv saikne starp galīgu notiesājošo spriedumu par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu un draudu pastāvēšanu sabiedrībai, katrā gadījumā kompetentajai iestādei jākonstatē, vai, ņemot vērā individuālos apstākļus, un it īpaši laiku, kāds pagājis pēc notiesāšanas, kā arī bēgļa uzvedību šajā laikposmā, minētā notiesāšana vēl ir noteicošs elements, lai raksturotu šādu draudu pastāvēšanu brīdī, kad pieņem atcelšanas lēmumu. Šajā kontekstā jāievēro procesuālās normas, kas paredzētas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32/ES (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai (48) 45. pantā, it īpaši – ļaujot attiecīgajai personai apstrīdēt iemeslus, kuru dēļ kompetentā iestāde uzskata, ka ir jāatceļ bēgļa statuss.
97. No iepriekš minētajiem elementiem izriet, ka Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta b) apakšpunkts, manuprāt, ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā paredzēto bēgļa statusa atcelšanas iemeslu dalībvalsts var piemērot tikai tad, ja tā pierāda, ka attiecīgā persona rada reālus, attiecīgajā brīdī esošus un pietiekami nopietnus draudus šīs dalībvalsts sabiedrībai.
4. Par samērīguma principa piemērošanu
98. Pirmais jautājums lietā C‑663/21 un otrais jautājums lietā C‑8/22 ir par to, vai bēgļa statusa atcelšanas iemesla īstenošana, piemērojot Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta b) apakšpunktu, ir pakļauta samērīguma principa ievērošanai.
99. Precīzāk, lietā C‑663/21 iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai šī tiesību norma jāinterpretē tādējādi, ka tā ļauj atcelt trešās valsts valstspiederīgajam piešķirto bēgļa statusu tikai tad, ja sabiedrības intereses par šī trešās valsts valstspiederīgā atgriešanu izcelsmes valstī ir svarīgākas par minētā valstspiederīgā interesēm par nepārtrauktu starptautisko aizsardzību, ņemot vērā viņam draudošo pasākumu apjomu un veidu. No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka, ņemot vērā minētajai personai draudošos pasākumus, iesniedzējtiesa plāno konkrēti ņemt vērā sekas, kādas būtu šai personai, ja tā atgrieztos izcelsmes valstī.
100. Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, sākumā norādīšu, ka, runājot par tādas pārbaudes noteikumiem, kuras noslēgumā kompetentā iestāde var konstatēt, ka pastāv starptautiskās aizsardzības izslēgšanas vai atņemšanas pamats, Tiesa attiecībā uz Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta a) apakšpunktu un 17. panta 1. punkta d) apakšpunktu nesen nosprieda: lai piemērotu katru no šiem noteikumiem, kompetentajai iestādei katrā atsevišķā gadījumā ir jāvērtē tai zināmie precīzie fakti, lai noskaidrotu, vai pastāv nopietni iemesli uzskatīt, ka uz ieinteresētās personas situāciju, kura citādi atbilst kritērijiem starptautiskās aizsardzības saņemšanai vai saglabāšanai, attiecas kāds no šajās tiesību normās minētajiem gadījumiem (49).
101. Tiesas ieskatā šis vērtējums ir starptautiskās aizsardzības procedūras neatņemama sastāvdaļa un tas jāveic saskaņā ar Direktīvām 2011/95 un 2013/32 (50). Tikai atbildīgajai iestādei (51), uz kuru attiecas tiesas pārbaude, ir jāvērtē visi atbilstošie fakti un apstākļi, tostarp tie, kas attiecas uz Direktīvas 2011/95 14. un 17. panta piemērošanu, un pēc šī vērtējuma tā pieņem lēmumu (52).
102. Tiesa tādējādi ir izslēgusi jebkādu automātisku lēmuma pieņemšanu un jebkādu atkarību no kādas citas iestādes, kad atbildīgajai iestādei jāpieņem lēmums (53). Tieši pretēji – šai iestādei ir jābūt visai būtiskajai informācijai un, ņemot vērā šo informāciju, jāveic pašai savs faktu un apstākļu vērtējums, lai noteiktu sava lēmuma būtību, kā arī to pilnībā pamatotu(54).
103. Šajā ziņā Tiesa ir uzsvērusi, ka no Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta a) apakšpunkta formulējuma izriet, ka atbildīgajai iestādei ir jābūt rīcības brīvībai, lai lemtu, vai apsvērumiem par attiecīgās dalībvalsts iekšējo drošību ir vai nav jāizraisa bēgļa statusa atcelšana, un tas izslēdz, ka konstatējums par to, ka pastāv tās drošības apdraudējums, automātiski nozīmē šādu atsaukšanu (55).
104. Manuprāt, iepriekš minētie apsvērumi ir attiecināmi uz šīs direktīvas 14. panta 4. punkta b) apakšpunktu. Tādējādi kompetentajai iestādei arī ir jābūt rīcības brīvībai, lai nolemtu, vai tam, ka pastāv draudi sabiedrībai, ir vai nav jāizraisa bēgļa statusa atcelšana.
105. Tāpat kā, ņemot vērā atbildīgās iestādes funkcijas, tai jābūt vērtēšanas brīvībai attiecībā uz draudu valsts drošībai pastāvēšanu un nav jābalstās uz nemotivētu atzinumu, ko sniegušas iestādes, kurām uzticētas specializētas funkcijas saistībā ar valsts drošību (56), iestādei, kas atņem bēgļa statusu, piemērojot Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta b) apakšpunktu, ir jāspēj brīvi izvērtēt, vai bēglis, kurš ir notiesāts par sevišķi smagu noziegumu, rada draudus sabiedrībai.
106. Šajā ziņā vēlos norādīt, ka šajā tiesību normā paredzēts – dalībvalstīm ir vienīgi tiesības atcelt bēgļa statusu. Pēc analoģijas ar to, ko Tiesa jau ir lēmusi par Direktīvas 2004/83 21. panta 2. punktu attiecībā uz iespēju bēgli izraidīt, jāuzskata, ka pat tad, ja Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta b) apakšpunkta nosacījumi ir izpildīti, bēgļa statusa atcelšana ir vienīgi dalībvalstu rīcības brīvības ziņā atstāta iespēja un tām saglabājas brīvība izvēlēties citus, mazāk ierobežojošus risinājumus (57). Tādējādi šī tiesību norma atšķiras no šīs direktīvas 12. panta, kurā noteikti obligāti bēgļa statusa izslēgšanas pamati.
107. Dalībvalstis, izmantojot tām Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta b) apakšpunktā piešķirto iespēju, īsteno Savienības tiesības, un tas nozīmē, ka tās šo iespēju nevar izmantot tādā veidā, kas apdraudētu šīs direktīvas mērķi un lietderīgo iedarbību, un ka šajā normā paredzētā bēgļa statusa atcelšanas iemesla piemērošanai jānotiek, ievērojot Hartā nostiprinātās pamattiesības (58). Turklāt šīs direktīvas 16. apsvērumā norādīts, ka tā respektē pamattiesības un ievēro principus, kas atzīti Hartā (59). Tiesa ir nospriedusi arī, ka minētās direktīvas 14. panta 4.–6. punkta piemērošana neskar attiecīgās dalībvalsts pienākumu ievērot atbilstošos Hartas noteikumus, piemēram, tos, kas noteikti tās 7. pantā par tiesībām uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, 15. pantā – par brīvību izvēlēties profesiju un tiesībām strādāt, 34. pantā – par sociālo nodrošinājumu un sociālo palīdzību, kā arī 35. pantā – par veselības aizsardzību (60).
108. Varētu piebilst, ka Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta b) apakšpunktā paredzētā bēgļa statusa atcelšanas iemesla īstenošanā jāievēro samērīguma princips un tas it īpaši nozīmē, ka tai jābūt piemērotai, lai sasniegtu šīs tiesību normas mērķi, un ka tā nedrīkst pārsniegt to, kas nepieciešams šī mērķa sasniegšanai (61). Šajā ziņā jāatgādina, ka samērīguma princips, kas ir Savienības tiesību vispārējs princips, dalībvalstīm ir jāievēro, kad tās īsteno šīs tiesības (62).
109. Samērīguma princips patiesībā ietekmē visu procedūru, kuras noslēgumā dalībvalsts var atcelt bēgļa statusu, piemērojot Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta b) apakšpunktu: vispirms brīdi, kad tiek pārbaudīts nozieguma, par kuru piemērots kriminālsods, sevišķi smagais raksturs, pēc tam – izskatot jautājumu par to, vai pastāv pietiekami nopietni draudi sabiedrībai, un visbeidzot – lemjot, vai nevajadzētu dot priekšroku mazāk ierobežojošai rīcībai nekā bēgļa statusa atcelšana, ņemot vērā tās fakultatīvo raksturu.
110. Runājot par pēdējo minēto novērtēšanas posmu, uzskatu, ka bēgļa statusa atcelšanas jomā jāatkāpjas no tā, ko Tiesa lēmusi attiecībā uz Direktīvas 2004/83 12. panta 2. punkta b) un c) apakšpunktu, proti, ka kompetentajai iestādei būtībā nav pienākuma izvērtēt samērīgumu konkrētajā gadījumā, ja tā konstatē, ka šajās tiesību normās paredzētie nosacījumi ir izpildīti (63). Kā esmu jau uzsvēris iepriekš, minētās tiesību normas paredz obligātus izslēgšanas iemeslus, no kuriem nevar atkāpties (64), un ar to tās atšķiras no Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punktā paredzētajiem fakultatīvajiem atcelšanas iemesliem.
111. Runājot par to, vai nevajadzētu dot priekšroku mazāk ierobežojošam pasākumam par bēgļa statusa atcelšanu, ņemot vērā tās fakultatīvo raksturu, veicamā novērtēšana, manuprāt, nozīmē, ka jāizsver intereses, kurām jābūt rūpīgi definētām.
112. Raugoties no dalībvalsts viedokļa, iespēja atcelt bēgļa statusu paredzēta, lai aizsargātu sabiedrību no draudiem, ko tai rada bēglis, un tā pieļauj tāda pasākuma pieņemšanu, kas var papildināt notiesāšanu par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu.
113. Ja personu, kurai atcelts bēgļa statuss, neizraidīšanas principa dēļ (65) nevar izraidīt no tās dalībvalsts teritorijas, kurā tā atrodas, var rasties pamatoti jautājumi par šī statusa atcelšanas lēmuma efektivitāti, neitralizējot draudus, ko šī persona rada dalībvalsts sabiedrībai. Šādos apstākļos iespējai atcelt bēgļa statusu var vienlaikus būt gan preventīva, gan soda funkcija. Raugoties no šāda viedokļa, dalībvalsts iespēja atcelt bēgļa statusu dod tai iespēju izdarīt secinājumus no tā, ka attiecīgā persona pārkāpj pienākumu ievērot likumus un noteikumus, kā arī pasākumus, kas noteikti, lai uzturētu sabiedrisko kārtību. Ņemot vērā Ženēvas konvencijas 2. pantu (66) un 33. panta 2. punktu, man šķiet leģitīmi Savienības līmenī paredzēt, ka bēgļa statuss ar priekšrocībām un tiesībām, kādas ar to saistītas, savukārt prasa ievērot dalībvalsts, kura piešķīrusi starptautisko aizsardzību, drošību un sabiedrisko kārtību.
114. Raugoties no tādas personas viedokļa, uz ko attiecas bēgļa statusa atcelšanas procedūra, atgādināšu, ka rezultātā, kaut gan šī persona turpina būt bēglis un tātad saskaņā ar to, kas paredzēts Direktīvas 2011/95 14. panta 6. punktā, izmantot noteiktas tiesības, kas paredzētas Ženēvas konvencijā (67), minētajai personai vairs nebūs visu šīs direktīvas VII nodaļā paredzēto tiesību un priekšrocību (68). Tai tostarp tiks liegta uzturēšanās atļauja, kas minētās direktīvas 24. pantā saistīta ar bēgļa statusu (69). Līdz ar to, manuprāt, attiecīgās personas interesēs, ņemot vērā tās personīgo un ģimenes situāciju, ir saglabāt šīs tiesības un priekšrocības, kas ir otrais veicamās izsvēršanas nosacījums.
115. Tātad, ja ir konstatēts, ka attiecīgo personu nevar izraidīt, un tā kā, piemērojot Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta b) apakšpunktu, runa ir par šīs direktīvas VII nodaļā paredzēto tiesību un priekšrocību saglabāšanu, kompetentajai iestādei jāpārbauda, vai ir samērīgi, ņemot vērā draudu sabiedrībai, ko rada šī persona, pakāpi un tās personīgo un ģimenes situāciju, atņemt tai bēgļa statusu.
116. No šāda viedokļa raugoties, iestādei jāņem vērā, ka ar bēgļa statusu saistīto tiesību un priekšrocību atcelšana, ņemot vērā attiecīgās personas nedrošo situāciju, ko tā varētu izraisīt, var no jauna rosināt noziedzīgu uzvedību pēc soda izciešanas, un tas varētu sekmēt to, ka turpina pastāvēt draudi sabiedrībai tā vietā, lai šie draudi tiktu neitralizēti. Šāds konstatējums liecina par labu Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta b) apakšpunktā paredzētās bēgļa statusa atcelšanas iespējas ierobežotai piemērošanai tikai tad, kad tas absolūti nepieciešams, lai zāles neizrādītos kaitīgākas par slimību.
117. Līdz ar to atbilstoši dalībvalstij pieejamai rīcības brīvībai tā varēs ne tikai lemt, vai atcelt attiecīgās personas bēgļa statusu, bet arī bēglim, kura statusu tā vēlas atcelt, piešķirt tiesības, kas pārsniedz šīs direktīvas 14. panta 6. punktā paredzēto minimālo līmeni (70). Kā esmu norādījis iepriekš, tas, ka dalībvalsts izmanto iespēju, kas tai paredzēta minētās direktīvas 14. panta 4. punkta b) apakšpunktā, nozīmē it īpaši, ka katrā konkrētajā gadījumā jānovērtē šīs izmantošanas saderība ar noteiktām pamattiesībām, ko garantē Harta (71).
118. Savukārt, ciktāl neizraidīšanas principu piemēro attiecīgajai personai, man nešķiet atbilstīgi, lemjot par bēgļa statusa atcelšanu, ņemt vērā risku, kāds pastāv šai personai, atgriežoties izcelsmes valstī. Samērīguma princips tātad, pēc manām domām, neprasa, lai kompetentā iestāde šo risku ņemtu vērā tās veicamajā izsvēršanā.
119. Ņemot vērā šos elementus, piedāvāju Tiesai uz pirmo prejudiciālo jautājumu lietā C‑663/21 un otro prejudiciālo jautājumu lietā C‑8/22 atbildēt, ka Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta b) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka, īstenojot šajā tiesību normā paredzēto iespēju atcelt bēgļa statusu, dalībvalstij jāievēro Hartā garantētās pamattiesības, kā arī samērīguma princips. Līdz ar to, pirms dalībvalsts nolemj atcelt bēgļa statusu saskaņā ar minēto tiesību normu, tai jāizsver, no vienas puses, intereses aizsargāt tās sabiedrību un, no otras puses, attiecīgās personas intereses saglabāt savu bēgļa statusu, ņemot vērā sekas, kādas šī statusa atņemšana varētu atstāt tostarp uz tās personīgo un ģimenes situāciju. Tomēr, ja bēgļa izraidīšana nav iespējama, jo tā radītu risku, ka attiecībā uz viņu tiks pārkāptas Hartas 4. pantā un 19. panta 2. punktā nostiprinātās pamattiesības, Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta b) apakšpunktā nav prasīts, lai bēgļa statusa atcelšana tiktu pakārtota izsvēršanai starp attiecīgās dalībvalsts interesēm aizsargāt tās sabiedrību un risku, kāds rastos bēglim, atgriežoties savā izcelsmes valstī.
B. Par iespēju pieņemt atgriešanas lēmumu, ja piemērots neizraidīšanas princips
120. Ar otro prejudiciālo jautājumu lietā C‑663/21 iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīva 2008/115 jāinterpretē tādējādi, ka tā izslēdz atgriešanas lēmuma pieņemšanu attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo, kura bēgļa statuss ir atcelts, ja konstatēts, ka šī valstspiederīgā izraidīšana uz nenoteiktu laiku ir izslēgta saskaņā ar neizraidīšanas principu.
121. Direktīvas 2008/115 6. panta 1. punktā paredzēts, ka, neskarot šī panta 2.–5. punktā minētos izņēmumus, dalībvalstis pieņem atgriešanas lēmumu par ikvienu trešās valsts valstspiederīgo, kurš nelikumīgi uzturas to teritorijā.
122. Šīs direktīvas 8. panta 1. punktā noteikts, ka dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu atgriešanas lēmumu, ja nav noteikts laikposms brīvprātīgai izceļošanai vai ja šajā laikposmā atgriešanās pienākums nav izpildīts.
123. Minētās direktīvas 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzēts, ka dalībvalstis atliek izraidīšanu, ja ar izraidīšanu tiktu pārkāpts neizraidīšanas princips.
124. Vispārīgāk runājot, Direktīvas 2008/115 5. pants uzliek dalībvalstīm pienākumu, īstenojot šo direktīvu, ievērot neizraidīšanas principu. Praktiskā ziņā minētās direktīvas 14. pantā paredzētas vairākas garantijas pirms atgriešanas, kuras it īpaši attiecas uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuru izraidīšana ir atlikta, un tās viņiem piešķir noteiktu minimālo statusu laikposmā, uz kuru attiecas šāda atlikšana.
125. Kā pamatoti norāda iesniedzējtiesa, ja trešās valsts valstspiederīgo nevar izraidīt nenoteiktu laiku, atgriešanas lēmumam attiecībā uz viņu nav, tā teikt, nekādas efektivitātes no tā pieņemšanas brīža un tā tas ir līdz jaunam noregulējumam, un tas izskaidro šīs tiesas paustās šaubas par iespēju pieņemt šādu lēmumu.
126. Lai aizstāvētu viedokli, ka, par spīti visam, atgriešanas lēmumu šajā situācijā var pieņemt, tiesvedības dalībnieki lietā C‑663/21 atsaucas uz 2021. gada 3. jūnija spriedumu Westerwaldkreis (72), kurā Tiesa uzskatīja, ka dalībvalstij, kas nolemj nepiešķirt uzturēšanās atļauju trešās valsts valstspiederīgajam, kurš valstī uzturas nelikumīgi, jāpieņem atgriešanas lēmums – arī tad, ja uz trešās valsts valstspiederīgo attiecas neizraidīšanas princips. Šis apstāklis pamatojot tikai viņa atgriešanas saskaņā ar Direktīvas 2008/115 9. panta 1. punktu atlikšanu, un vajadzētu izvairīties no pagaidu statusa esamības attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri atrastos dalībvalsts teritorijā bez spēkā esošām uzturēšanās tiesībām vai uzturēšanās atļaujas un uz kuriem konkrētā gadījumā attiektos ieceļošanas aizliegums, bet attiecībā uz tiem nepastāvētu spēkā esošs atgriešanas lēmums (73). Tomēr jāuzsver, ka šis spriedums bija par īpašu situāciju, kurā centrālā problēma bija saistīta ar to, ka trešās valsts valstspiederīgajam bija aizliegta ieceļošana, bet atgriešanas lēmums attiecībā uz viņu bija atcelts. Tiesas argumentācija bija atkarīga no situācijas, kas atšķiras no situācijas lietā C‑663/21.
127. Turklāt, kaut arī Direktīvas 2008/115 mērķis ir ieviest efektīvu trešo valstu valstspiederīgo, kuri nelikumīgi uzturas valstī, izraidīšanas un atgriešanas politiku, ievērojot attiecīgo personu pamattiesības un cieņas neaizskaramību (74), Tiesa noteiktos apstākļos ir izslēgusi atgriešanas lēmuma pieņemšanu.
128. Tā, Tiesa ir precizējusi, ka tiesības uz ģimenes dzīvi, piemērojot Direktīvas 2008/115 5. pantu, varētu nepieļaut pašu atgriešanas lēmuma pieņemšanu, ne tikai tā izpildi (75).
129. Turklāt īpašajā nepavadītu nepilngadīgo gadījumā Tiesa uzskatīja, ka atgriešanas lēmuma pieņemšana ir jāizslēdz, balstoties uz elementiem, kas varētu radīt šķērsli nepilngadīgā izraidīšanai (76).
130. Piedevām trešās valsts valstspiederīgo gadījumā, kuriem citā dalībvalstī ir bijusi piešķirta starptautiskā aizsardzība, Tiesa uzskatīja, ka, nepastāvot nekādai iespējai norādīt trešo valsti, uz kuru varētu veikt izraidīšanu, nevar tikt pieņemts nekāds atgriešanas lēmums (77).
131. Pēc šo elementu precizēšanas, lai tieši atbildētu uz otro iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu lietā C‑663/21, jāatsaucas uz jaunāko Tiesas judikatūru.
132. 2022. gada 22. novembra spriedumā Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Izraidīšana – Medicīniskās kaņepes) (78) Tiesa, manuprāt, ir izlēmusi šīs tiesas izvirzīto problēmu.
133. Proti, Tiesa atgādināja, ka tad, ja trešās valsts valstspiederīgais ietilpst Direktīvas 2008/115 piemērošanas jomā, viņam principā ir piemērojami tajā paredzētie kopīgie standarti un procedūras viņa atgriešanas nolūkā, kamēr vien viņa uzturēšanās attiecīgajā gadījumā nav kļuvusi likumīga (79).
134. Šajā ziņā, no vienas puses, no Direktīvas 2008/115 6. panta 1. punkta izriet – tiklīdz ir konstatēts, ka uzturēšanās ir nelikumīga, attiecībā uz ikvienu trešās valsts valstspiederīgo, neskarot minētā panta 2.–5. punktā paredzētos izņēmumus un stingri ievērojot šīs direktīvas 5. pantā noteiktās prasības, ir jāpieņem atgriešanas lēmums, kurā jānorāda, uz kuru no minētās direktīvas 3. panta 3. punktā uzskaitītajām trešām valstīm šis valstspiederīgais jāizraida (80). No otras puses, dalībvalsts atbilstoši Direktīvas 2008/115 8. pantam nedrīkst izraidīt trešās valsts valstspiederīgo, kurš dalībvalstī uzturas nelikumīgi, ja vien iepriekš attiecībā uz šo valstspiederīgo nav pieņemts atgriešanas lēmums, ievērojot ar šo direktīvu ieviestās materiālās un procesuālās garantijas (81).
135. Tomēr Tiesa arī precizēja, ka Direktīvas 2008/115 5. pantā, kas ir vispārējs noteikums, kurš dalībvalstīm ir saistošs, tiklīdz tās īsteno šo direktīvu, ir noteikts, ka valsts kompetentajai iestādei visos atgriešanas procedūras posmos ir jāievēro neizraidīšanas princips, kurš kā pamattiesības ir garantēts Hartas 18. pantā, lasot to kopsakarā ar Ženēvas konvencijas 33. pantu, kā arī ar Hartas 19. panta 2. punktu. Tas it īpaši attiecas uz gadījumu, kad šī iestāde pēc attiecīgās personas uzklausīšanas plāno pieņemt lēmumu par tās atgriešanu (82).
136. Tiesa no tā secināja, ka Direktīvas 2008/115 5. pants ir pretrunā tam, ka attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo tiek pieņemts atgriešanas lēmums, ja šajā lēmumā kā galamērķa valsts norādīta valsts, par kuru pastāv nopietni un pamatoti iemesli uzskatīt, ka minētā lēmuma izpildes gadījumā šis valstspiederīgais tiks pakļauts faktiskam tādas attieksmes riskam, kura ir pretrunā Hartas 18. pantam vai 19. panta 2. punktam (83).
137. Šajā ziņā Tiesa atgādināja, ka saskaņā ar pēdējo minēto tiesību normu nevienu nedrīkst izraidīt uz valsti, kurā pastāv liela iespējamība, ka attiecīgo personu tur sodīs ar nāvi, spīdzinās vai pret to citādi necilvēcīgi vai pazemojoši izturēsies Hartas 4. panta izpratnē. Šajā pantā paredzētajam necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodu aizliegumam ir absolūts raksturs, jo tas ir cieši saistīts ar Hartas 1. pantā minētās cilvēka cieņas aizsardzību (84).
138. Tiesa norāda, ka no tā izriet – ja ir nopietni un pamatoti iemesli uzskatīt, ka trešās valsts valstspiederīgais, kas nelikumīgi uzturas dalībvalsts teritorijā, atgriešanas uz trešo valsti gadījumā būtu pakļauts reālam necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās riskam Hartas 4. panta, lasot to kopsakarā ar tās 1. pantu un 19. panta 2. punktu, izpratnē, uz šo valstspiederīgo nevar attiecināt lēmumu par atgriešanu uz šo valsti, kamēr šāds risks pastāv (85). Tāpat minētais valstspiederīgais šajā laikposmā nevar tikt izraidīts, kā tas turklāt ir skaidri paredzēts Direktīvas 2008/115 9. panta 1. punktā (86).
139. Tādējādi man šķiet, ka no sprieduma Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Izraidīšana – Medicīniskās kaņepes) skaidri izriet, ka Direktīvas 2008/115 5. pants, lasot to kopsakarā ar Hartas 1. un 4. pantu, kā arī 19. panta 2. punktu, jāinterpretē tādējādi, ka tas izslēdz atgriešanas lēmuma pieņemšanu attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo, kura bēgļa statuss ir atcelts, ja ir konstatēts, ka šī valstspiederīgā izraidīšana uz nenoteiktu laiku ir izslēgta saskaņā ar neizraidīšanas principu.
IV. Secinājumi
140. Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa, Austrija) lietā C‑663/21 un Conseil d’État (Valsts padome, Beļģija) lietā C‑8/22 uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/95/ES (2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu un par piešķirtās aizsardzības saturu 14. panta 4. punkta b) apakšpunkts
ir jāinterpretē tādējādi, ka
– šajā tiesību normā paredzēto bēgļa statusa atcelšanas iemeslu dalībvalsts var piemērot tikai tad, ja tā konstatē, pirmkārt, ka attiecīgā persona ir notiesāta ar galīgu spriedumu par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu un, otrkārt, ka šī persona rada draudus dalībvalsts sabiedrībai;
– minētajā tiesību normā paredzēto bēgļa statusa atcelšanas iemeslu dalībvalsts var piemērot tikai tad, ja tā pierāda, ka attiecīgā persona rada reālus, attiecīgajā brīdī esošus un pietiekami nopietnus draudus šīs dalībvalsts sabiedrībai, un
– īstenojot Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta b) apakšpunktā paredzēto iespēju atcelt bēgļa statusu, dalībvalstij jāievēro Eiropas Savienības Pamattiesību hartā garantētās pamattiesības, kā arī samērīguma princips. Tātad, pirms dalībvalsts nolemj atcelt bēgļa statusu saskaņā ar šo tiesību normu, tai jāizsver, no vienas puses, intereses aizsargāt tās sabiedrību un, no otras puses, attiecīgās personas intereses saglabāt bēgļa statusu, ņemot vērā sekas, ko statusa atņemšana varētu atstāt tostarp uz tās personīgo un ģimenes situāciju. Tomēr, ja bēgļa izraidīšana nav iespējama, jo tā radītu risku, ka attiecībā uz viņu tiks pārkāptas Hartas 4. pantā un 19. panta 2. punktā nostiprinātās pamattiesības, Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta b) apakšpunktā nav prasīts, lai bēgļa statusa atcelšana tiktu pakārtota izsvēršanai starp attiecīgās dalībvalsts interesēm aizsargāt tās sabiedrību un risku, kāds rastos bēglim, atgriežoties izcelsmes valstī.
2) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/115/EK (2008. gada 16. decembris) par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, 5. pants, lasot to kopsakarā ar Pamattiesību hartas 1. un 4. pantu, kā arī 19. panta 2. punktu,
ir jāinterpretē tādējādi, ka
tas izslēdz atgriešanas lēmuma pieņemšanu attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo, kura bēgļa statuss ir atcelts, ja ir konstatēts, ka šī valstspiederīgā izraidīšana uz nenoteiktu laiku ir izslēgta saskaņā ar neizraidīšanas principu.
1 Oriģinālvaloda – franču.
2 OV 2011, L 337, 9. lpp. Šī direktīva ir pārstrādāta Padomes Direktīva 2004/83/EK (2004. gada 29. aprīlis) par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, šādu personu statusu un piešķirtās aizsardzības saturu (OV 2004, L 304, 12. lpp.).
3 Parakstīta 1951. gada 28. jūlijā Ženēvā (Recueil des traités des Nations unies, 189. sēj., 150. lpp., Nr. 2545 (1954)) un stājusies spēkā 1954. gada 22. aprīlī.
4 Parakstīts Ņujorkā 1967. gada 31. janvārī un stājies spēkā 1967. gada 4. oktobrī. Skat. Janku, L., “(In)Compatibility of Article 14 (4) and (6) of the Qualification Directive with the 1951 Refugee Convention”, runa teikta 2017. gada 29. un 30. maija Nordic Asylum Law Seminar, pieejama tīmekļvietnē: http://mhi.hi.is/sites/mhi.hi.is/files/nalsfiles/4/nals_paper_janku.pdf.
5 C‑391/16, C‑77/17 un C‑78/17, turpmāk tekstā – “spriedums M u.c. (Bēgļa statusa atcelšana)”, EU:C:2019:403.
6 Skat. spriedumu M u.c. (Bēgļa statusa atcelšana) (97. punkts).
7 OV 2008, L 348, 98. lpp.
8 Skat. spriedumu M u.c. (Bēgļa statusa atcelšana) (93. punkts).
9 Parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī.
10 Birojs konkrēti atsaucas uz 2010. gada 9. novembra spriedumu B un D (C‑57/09 un C‑101/09, EU:C:2010:661). Šajā spriedumā Tiesa ir nospriedusi, pirmkārt, ka priekšnosacījums bēgļa statusa liegšanai saskaņā ar Direktīvas 2004/83 12. panta 2. punkta b) vai c) apakšpunktu nav tas, ka attiecīgā persona rada faktiskus draudus patvēruma dalībvalstij (105. punkts), un, otrkārt, ka priekšnosacījums šādai liegšanai nav samērīguma pārbaude katrā konkrētā gadījumā (111. punkts).
11 C‑546/19, EU:C:2021:432.
12 Lai gan lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu tikpat kā nav detalizētas informācijas par pamatlietas faktiskajiem apstākļiem, Beļģijas valdība norāda, ka XXX būtībā ir ticis notiesāts par laupīšanu grupā un slepkavību.
13 Tostarp būs jānosaka, vai prasības un parametri, kas jāņem vērā, lai secinātu, ka persona ir izdarījusi “smagu noziegumu” Direktīvas 2011/95 17. panta 1. punkta b) apakšpunkta nozīmē, ir atbilstīgi arī, lai lemtu, vai persona ir izdarījusi “sevišķi smagu noziegumu” šīs direktīvas 14. panta 4. punkta b) apakšpunkta nozīmē. Par Direktīvas 2011/95 17. panta 1. punkta b) apakšpunkta interpretāciju skat. 2018. gada 13. septembra spriedumu Ahmed (C‑369/17, EU:C:2018:713).
14 Skat. it īpaši Komisijas ziņojumu Evaluation of the application of the recast Qualification Directive (2011/95/EU), 2019, 135. lpp., pieejams šādā tīmekļvietnē: https://www.statewatch.org/media/documents/news/2019/feb/eu-ceas-qualification-directive-application-evaluation-1-19.pdf.
15 Šajā nozīmē skat. Kraft, I., “Article 14, Revocation of, ending of or refusal to renew refugee status”, no: Hailbronner, K., un Thym, D., EU Immigration and Asylum Law: A Commentary, 2. izd., C. H. Beck, Minhene, 2016, 1225.–1233. lpp., it īpaši 1231. lpp.
16 Skat., piemēram, vācu, holandiešu un somu valodas versijas, kas norāda, ka attiecīgais bēglis rada draudus konkrētās dalībvalsts sabiedrībai, “jo” ir notiesāts ar galīgu spriedumu par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu.
17 Skat. it īpaši BEAA, Analyse juridique, Fin de la protection internationale: articles 11, 14, 16 et 19 de la Directive Qualification (2011/95/UE), 2018, 53. lpp., pieejams šādā tīmekļvietnē: https://euaa.europa.eu/sites/default/files/ending-international-protection_fr.pdf.
18 Skat. spriedumu, 2015. gada 24. jūnijs, T. (C‑373/13, turpmāk tekstā – “spriedums T.", EU:C:2015:413, 72. punkts).
19 Skat. spriedumu M u.c. (Bēgļa statusa atcelšana) (99. punkts). It īpaši pēc Direktīvas 2011/95 14. panta 4. vai 5. punkta piemērošanas attiecīgajai personai tostarp tiek liegta uzturēšanās atļauja, kas šīs direktīvas 24. pantā ir saistīta ar bēgļa statusu minētās direktīvas izpratnē (103. punkts). Tādējādi bēgli, pret kuru ir vērsts pasākums, pamatojoties uz Direktīvas 2011/95 14. panta 4. vai 5. punktu, var uzskatīt par tādu, kurš neuzturas vai vairs neuzturas likumīgi attiecīgās dalībvalsts teritorijā (104. punkts). Tomēr, kā skaidri paredzēts šīs direktīvas 14. panta 6. punktā, šai personai ir vai turpina būt noteiktas Ženēvas konvencijā paredzētās tiesības, kas apstiprina to, ka persona, neraugoties uz šo atcelšanu vai atteikumu, ir vai turpina būt bēglis, tostarp Ženēvas konvencijas 1. panta A iedaļas izpratnē (99. punkts).
20 Kā pamatoti norādījusi Komisija, skaidrā atsauce uz draudiem attiecīgās dalībvalsts sabiedrībai Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta b) apakšpunktā jāuzskata nevis vienkārši par lieku norādi, bet gan par nosacījumu, kuram arī jābūt izpildītam.
21 Attiecībā uz Direktīvas 2004/83 24. panta 1. punktu pēc analoģijas skat. spriedumu T. (78. punkts un tajā minētā judikatūra). Man šķiet svarīgi arī ņemt vērā interpretāciju, kas sniegta jēdzienam “apdraudējums [tās] valsts drošībai”, kurā atrodas bēglis Ženēvas konvencijas 33. panta 2. punkta izpratnē. Šī noteikuma pamatā bija gan Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta a) apakšpunkts, gan šīs direktīvas 21. panta 2. punkta a) apakšpunkts. Tomēr saskaņā ar komentāriem par šo konvenciju, kurus 1997. gadā publicējusi Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā komisāra bēgļu jautājumos (UNHCR) Starptautiskā aizsardzības nodaļa un kuri pieejami tīmekļvietnē https://www.unhcr.org/3d4ab5fb9.pdf, “jēdziens “valsts drošība” tiek izmantots attiecībā uz noteikta smaguma noziedzīgiem nodarījumiem, kas tieši vai netieši grauj attiecīgās valsts pārvaldes struktūru (valdību), teritoriālo integritāti, neatkarību vai ārējo mieru” (brīvs tulkojums, 140. lpp.).
22 Arī šeit Ženēvas konvencijas interpretācija var palīdzēt precīzāk definēt jēdzienu “draudi [dalībvalsts] sabiedrībai” Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta b) apakšpunkta izpratnē. Šajā ziņā norādīšu, ka no iepriekšējā zemsvītras piezīmē citētā komentāra attiecībā uz atbilstošo jēdzienu “apdraudējums [tās] valsts drošībai”, kurā atrodas bēglis minētās konvencijas 33. panta 2. punkta izpratnē, izriet, ka šis jēdziens ir definēts šādi: “Apdraudējums iedzīvotāju mierīgai dzīvei tā daudzos aspektos. Šajā ziņā persona tiks uzskatīta par draudu sabiedrībai, ja tā bojā saziņas līdzekļus, uzspridzina vai aizdedzina mājokļus vai citas ēkas, uzbrūk miermīlīgiem pilsoņiem, veic zādzības ar ielaušanos, bruņotu laupīšanu vai personu nolaupīšanu utt., īsāk sakot, ja tā traucē vai grauj civiliedzīvotāju mieru un jo īpaši, ja tas notiek plašā mērogā, un šādā gadījumā tā patiešām kļūst par apdraudējumu sabiedrībai” (brīvs tulkojums, 143. lpp.).
23 Skat. it īpaši spriedumu M u.c. (Bēgļa statusa atcelšana) (81. punkts un tajā minētā judikatūra). Par nepieciešamību interpretēt Direktīvas 2011/95 normas, ievērojot Ženēvas konvenciju, skat. arī spriedumu, 2018. gada 13. septembris, Ahmed (C‑369/17, EU:C:2018:713, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).
24 Skat. “The refugee Convention, 1951: the Travaux préparatoires analysed with a Commentary by Dr Paul Weis”, 246. lpp., pieejams tīmekļvietnē: https://www. unhcr.org/protection/travaux/4ca34be29/refugee-convention-1951-travaux-preparatoires-analysed-commentary-dr-paul.html.
25 Skat. it īpaši spriedumus, 1977. gada 27. oktobris, Bouchereau (30/77, EU:C:1977:172, 28. un 35. punkts), kā arī 1999. gada 19. janvāris, Calfa (C‑348/96, EU:C:1999:6, 24. un 25. punkts).
26 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/38/EK (2004. gada 29. aprīlis) par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (OV 2004, L 158, 77. lpp.), 27. panta 2. punkts.
27 Skat. it īpaši spriedumus, 2000. gada 10. februāris, Nazli (C‑340/97, EU:C:2000:77, 57. un 58. punkts); 2001. gada 20. novembris, Jany u.c. (C‑268/99, EU:C:2001:616, 59. punkts), un 2011. gada 8. decembris, Ziebell (C‑371/08, EU:C:2011:809, 82. punkts).
28 Skat. spriedumu, 2017. gada 7. decembris, López Pastuzano (C‑636/16, EU:C:2017:949, 25.–28. punkts).
29 Skat. spriedumu, 2015. gada 11. jūnijs, Zh. un O. (C‑554/13, EU:C:2015:377, 60. punkts).
30 Skat. spriedumu T. (79. punkts).
31 Skat. spriedumu, 2016. gada 15. februāris, N. (C‑601/15 PPU, EU:C:2016:84, 67. punkts).
32 Skat. spriedumu, 2018. gada 16. janvāris, E (C‑240/17, EU:C:2018:8, 49. punkts).
33 Skat. spriedumu, 2020. gada 2. jūlijs, Stadt Frankfurt am Main (C‑18/19, EU:C:2020:511, 45. punkts).
34 Skat. spriedumu, 2017. gada 4. aprīlis, Fahimian (C‑544/15, EU:C:2017:255, 40. punkts).
35 Par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanas nosacījumiem atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (ES) 2016/399 (2016. gada 9. marts) par Savienības Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss) (OV 2016, L 77, 1. lpp.), skat. spriedumu, 2019. gada 12. decembris, E.P. (Sabiedriskās kārtības apdraudējums) (C‑380/18, EU:C:2019:1071, 31.–33. punkts), kā arī attiecībā uz ģimenes atkalapvienošanās tiesībām – spriedumu, 2019. gada 12. decembris, G.S. un V.G. (Sabiedriskās kārtības apdraudējums) (C‑381/18 un C‑382/18, EU:C:2019:1072, 54. un 55. punkts). Pēdējā minētajā spriedumā Tiesa ir nospriedusi, ka Padomes Direktīvas 2003/86/EK (2003. gada 22. septembris) par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos (OV 2003, L 251, 12. lpp.) 6. panta 1. un 2. punkts pieļauj, ka sabiedriskās kārtības apsvērumu dēļ kompetentās valsts iestādes var, pirmkārt, noraidīt saskaņā ar šo direktīvu iesniegtu pieteikumu par ieceļošanu un uzturēšanos, šādu noraidījumu pamatojot ar [pieteikuma iesniedzēja] notiesāšanu iepriekšējās uzturēšanās laikā attiecīgās dalībvalsts teritorijā, un, otrkārt, atsaukt uz minēto direktīvu balstītu uzturēšanās atļauju vai atteikt tās pagarināšanu, ja pieteikuma iesniedzējam piespriestais sods ir pietiekami smags salīdzinājumā ar uzturēšanās ilgumu, ja vien šī prakse tiek piemērota vienīgi gadījumā, kad nodarījums, par kuru attiecīgā persona ir tikusi notiesāta, ir pietiekami smags, lai pieteikuma iesniedzēja uzturēšanās attiecīgās dalībvalsts teritorijā nebūtu pieļaujama, un iestādes iepriekš ir veikušas šīs pašas direktīvas 17. pantā paredzēto individuālo vērtējumu (70. punkts). Tiesa precizēja, ka šajā nolūkā minētajām iestādēm nav pienākuma pierādīt, ka šā pieteikuma iesniedzēja individuālā rīcība rada reālu, attiecīgajā brīdī esošu un pietiekami nopietnu apdraudējumu attiecīgās dalībvalsts sabiedrības pamatinteresēm (63. punkts).
36 Skat. spriedumu, 2010. gada 9. novembris, B un D (C‑57/09 un C‑101/09, EU:C:2010:661, 101. punkts).
37 Skat. šo secinājumu 68. punktu.
38 Skat. spriedumu T. (78. un 79. punkts).
39 Skat. spriedumu T. (77. punkts).
40 Skat. spriedumu T. (72. punkts).
41 Skat. spriedumu T. (71. punkts).
42 Saistībā ar Direktīvu 2004/83 skat. spriedumu T. (74. punkts).
43 Saistībā ar Direktīvu 2004/83 skat. spriedumu T. (75. punkts).
44 Konkrēti, gan Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta b) apakšpunktā, gan 21. panta 2. punkta b) apakšpunktā ir atsauce uz “draudiem [attiecīgās dalībvalsts] sabiedrībai”, bet šīs direktīvas 24. panta 1. punktā minēti pārliecinoši šīs dalībvalsts “sabiedriskās kārtības” iemesli. Pat ja šos divus jēdzienus nevar uzskatīt par identiskiem, nianses, kas ļautu tos nošķirt, man nešķiet pietiekami svarīgas, lai izslēgtu kritēriju, no kuriem atkarīga šo tiesību normu piemērošana, salīdzināšanu analīzes nolūkā.
45 Skat. spriedumu, 2015. gada 11. jūnijs, Zh. un O. (C‑554/13, EU:C:2015:377, 61. un 62. punkts).
46 Ir skaidrs, ka kompetentajai iestādei, lemjot uzreiz pēc trešās valsts valstspiederīgā notiesāšanas par sevišķi smagu noziegumu, šī notiesāšana būs noteicoša, lai pierādītu, ka trešās valsts valstspiederīgais rada draudus sabiedrībai. Savukārt brīdim, kad tiek pieņemts lēmums par bēgļa statusa atcelšanu, attālinoties no brīža, kad trešās valsts valstspiederīgais ir notiesāts, viņa uzvedība pēc notiesāšanas ieņems nozīmīgāku vietu novērtējumā par draudu pastāvēšanu sabiedrībai.
47 Kā norādīja Komisija, arī UNHCR uzskata – pienākums pierādīt, ka Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta nosacījumi ir izpildīti, ir dalībvalstij, kas atsaucas uz šo tiesību normu. Skat. “Commentaires annotés du HCR sur la [directive 2004/83]”, 31. un 32. lpp.; pieejams tīmekļvietnē: https://www.unhcr.org/fr/protection/operations/4b151d86e/commentaires-annotes-hcr-directive-200483ce-conseil-29-avril-2004-concernant.html.
48 OV 2013, L 180, 60. lpp.
49 Skat. spriedumu, 2022. gada 22. septembris, Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság u.c. (C‑159/21, turpmāk tekstā – “spriedums Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság u.c.”, EU:C:2022:708, 72. punkts un tajā minētā judikatūra).
50 Skat. spriedumu Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság u.c. (73. punkts).
51 Atbildīgā iestāde Direktīvas 2013/32 2. panta f) punktā definēta kā “jebkura ar tieslietām saistīta vai administratīva struktūra dalībvalstī, kas atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu un kas ir kompetenta, lai šādos gadījumos pieņemtu lēmumus pirmajā instancē”.
52 Skat. spriedumu Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság u.c. (75. punkts un tajā minētā judikatūra).
53 Skat. spriedumu Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság u.c. (79. punkts).
54 Skat. spriedumu Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság u.c. (80. punkts).
55 Skat. spriedumu Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság u.c. (81. punkts). Savukārt atšķirīgu pieeju Tiesa šajā pašā spriedumā ir izraudzījusies attiecībā uz Direktīvas 2011/95 17. panta 1. punkta b) apakšpunktu, kurā ir noteikts, ka trešās valsts valstspiederīgo izslēdz no to persona loka, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, ja ir nopietni iemesli uzskatīt, ka viņš izdarījis smagu noziegumu. Proti, Tiesa uzskata, ka formulējuma “izslēdz” izmantošana šajā tiesību normā nozīmē, ka atbildīgajai iestādei nav rīcības brīvības, ja tā ir konstatējusi, ka attiecīgā persona ir izdarījusi smagu noziegumu (90. punkts).
56 Skat. spriedumu Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság u.c. (83. punkts).
57 Skat. spriedumu T. (72. punkts).
58 Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2019. gada 12. decembris, Bevándorlási és Menekültügyi Hivatal (Ģimenes atkalapvienošanās – Bēgļa māsa) (C‑519/18, EU:C:2019:1070, 61.–64. punkts).
59 Varētu piebilst – šis apsvērums paredz, ka direktīva ne tikai cenšas nodrošināt, ka pilnībā tiek respektēta cilvēka cieņa un patvēruma pieteikuma iesniedzēja un viņu pavadošo ģimenes locekļu tiesības uz patvērumu, bet arī veicināta Hartas 1., 7., 11., 14., 15., 16., 18., 21., 24., 34. un 35. panta piemērošana, un tādēļ tā būtu attiecīgi jāīsteno.
60 Skat. spriedumu M u.c. (Bēgļa statusa atcelšana) (109. punkts).
61 Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2019. gada 12. decembris, Bevándorlási és Menekültügyi Hivatal (Ģimenes atkalapvienošanās – Bēgļa māsa) (C‑519/18, EU:C:2019:1070, 66. un 67. punkts).
62 Skat. it īpaši spriedumu, 2022. gada 8. marts, Bezirkshauptmannschaft Hartberg‑Fürstenfeld (Tieša iedarbība) (C‑205/20, EU:C:2022:168, 31. punkts).
63 Skat. spriedumu, 2010. gada 9. novembris, B un D (C‑57/09 un C‑101/09, EU:C:2010:661, 109. un 111. punkts).
64 Skat. spriedumu, 2010. gada 9. novembris, B un D (C‑57/09 un C‑101/09, EU:C:2010:661, 115. punkts). Šajā spriedumā Tiesa it īpaši nolēma, ka aplūkotie iemesli bēgļa statusa liegšanai tikuši noteikti ar mērķi liegt bēgļa statusu personām, kuras tiek uzskatītas par necienīgām saņemt ar to saistīto aizsardzību, un novērst to, ka šī statusa piešķiršana ļautu noteiktu smagu noziegumu izdarītājiem izvairīties no kriminālsoda (104. punkts).
65 Skat. spriedumu M u.c. (Bēgļa statusa atcelšana) (95. punkts), no kura izriet, ka bēgļa izraidīšana, kas saistīta ar kādu no Direktīvas 2011/95 14. panta 4. un 5. punktā, kā arī 21. panta 2. punktā minētajiem gadījumiem, ir aizliegta, ja rada bēglim risku, ka tiks pārkāptas viņa pamattiesības, kas paredzētas Hartas 4. pantā un 19. panta 2. punktā.
66 Šajā pantā noteikts: “Katram bēglim ir pienākums ievērot valsts, kurā viņš atrodas, likumus un noteikumus, kā arī pasākumus, kas noteikti, lai uzturētu sabiedrisko kārtību.”
67 Skat. spriedumu M u.c. (Bēgļa statusa atcelšana) (107. punkts).
68 Skat. spriedumu M u.c. (Bēgļa statusa atcelšana) (99. punkts).
69 Skat. spriedumu M u.c. (Bēgļa statusa atcelšana) (103. punkts).
70 Skat. ģenerāladvokāta M. Vatelē [M. Wathelet] secinājumus apvienotajās lietās M u.c. (Bēgļa statusa atcelšana) (C‑391/16, C‑77/17 un C‑78/17, EU:C:2018:486, 129. punkts). Šajā ziņā jānorāda, ka Direktīvas 2011/95 3. pants ļauj dalībvalstīm paredzēt labvēlīgākus standartus, tostarp starptautiskās aizsardzības saturam, ciktāl tie ir saderīgi ar šo direktīvu.
71 Kā norādījis ģenerāladvokāts M. Vatelē secinājumos apvienotajās lietās M u.c. (Bēgļa statusa atcelšana) (C‑391/16, C‑77/17 un C‑78/17, EU:C:2018:486), “ja pēc [Direktīvas 2011/95 14. panta 4. un 5. punktā paredzēto] iespēju izmantošanas dalībvalsts liedz bēglim piekļuvi noteiktai medicīniskajai aprūpei, tāds aizliegums varētu būt pretrunā Hartas 35. pantam (kas attiecas uz tiesībām uz veselību)”. Turklāt šai dalībvalstij jāņem vērā, ka “jo īpaši nevar izslēgt, ka neļaušana bēglim pievienoties darba tirgum pēc viņa iznākšanas no ieslodzījuma, pat ja viņu nevar izraidīt uz trešo valsti un tādēļ viņam uz nenoteiktu laiku ir jāpaliek patvēruma dalībvalstī, atkarībā no apstākļiem var pārkāpt Hartas 7. pantu” (134. punkts).
72 C‑546/19, EU:C:2021:432.
73 Skat. spriedumu, 2021. gada 3. jūnijs, Westerwaldkreis (C‑546/19, EU:C:2021:432, 57.–59. punkts).
74 Skat. it īpaši spriedumu, 2022. gada 20. oktobris, Centre public d’action sociale de Liège (Atgriešanas lēmuma atsaukšana vai apturēšana) (C‑825/21, EU:C:2022:810, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).
75 Skat. spriedumu, 2018. gada 8. maijs, K.A. u.c. (Ģimenes atkalapvienošanās Beļģijā) (C‑82/16, EU:C:2018:308, 104. punkts).
76 Skat. spriedumu, 2021. gada 14. janvāris, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Nepavadīta nepilngadīgā atgriešana) (C‑441/19, EU:C:2021:9, 51.–56. punkts). Tiesa it īpaši atzina, ka “pirms atgriešanas lēmuma pieņemšanas attiecīgajai dalībvalstij ir jāveic pārbaude, lai konkrēti pārliecinātos, vai aplūkotajam nepavadītajam nepilngadīgajam ir pieejama piemērota uzņemšana valstī, uz kuru veic atgriešanu”, un ka tad, “ja šāda uzņemšana nav pieejama, attiecībā uz šo nepilngadīgo nevar tikt pieņemts atgriešanas lēmums saskaņā ar [Direktīvas 2008/115] 6. panta 1. punktu” (55. un 56. punkts).
77 Skat. spriedumu, 2021. gada 24. februāris, M u.c. (Pārvietošana uz dalībvalsti) (C‑673/19, EU:C:2021:127, 42. un 45. punkts).
78 C‑69/21, turpmāk tekstā – “spriedums Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Izraidīšana – Medicīniskās kaņepes)”, EU:C:2022:913.
79 Skat. it īpaši spriedumu Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Izraidīšana – Medicīniskās kaņepes) (52. punkts un tajā minētā judikatūra).
80 Skat. it īpaši spriedumu Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Izraidīšana – Medicīniskās kaņepes) (53. punkts un tajā minētā judikatūra).
81 Skat. it īpaši spriedumu Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Izraidīšana – Medicīniskās kaņepes) (54. punkts un tajā minētā judikatūra).
82 Skat. it īpaši spriedumu Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Izraidīšana – Medicīniskās kaņepes) (55. punkts un tajā minētā judikatūra).
83 Skat. it īpaši spriedumu Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Izraidīšana – Medicīniskās kaņepes) (56. punkts).
84 Skat. it īpaši spriedumu Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Izraidīšana – Medicīniskās kaņepes) (57. punkts).
85 Skat. it īpaši spriedumu Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Izraidīšana – Medicīniskās kaņepes) (58. punkts).
86 Skat. it īpaši spriedumu Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Izraidīšana – Medicīniskās kaņepes) (59. punkts).