1.

Saskaņā ar LESD 194. panta 1. punkta c) apakšpunktu Eiropas Savienības enerģētikas politikas mērķis ir, dalībvalstīm savstarpēji solidarizējoties, veicināt neizsīkstošu enerģijas veidu attīstību ( 2 ). Problēmjautājumi, kas saistīti ar šo attīstību, kuras nozīme, it īpaši pašreizējā ģeopolitiskajā kontekstā, ir ievērojama, ir uzsvērti Direktīvas 2009/28/EK ( 3 ) pirmajā apsvērumā, kur ir minēta siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšana saistībā ar cīņu pret globālo sasilšanu, energoapgādes drošības veicināšana, tehnoloģiju un inovācijas attīstība, kā arī nodarbinātības iespēju radīšana un reģionālā attīstība ( 4 ).

2.

Šajā gadījumā lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz jēdzienu “elektroražošanas [elektroenerģijas ražošanas] iekārta, kurā izmanto atjaunojamos energoresursus” Direktīvas 2009/28 16. panta 2. punkta c) apakšpunkta izpratnē, kā arī uz prioritāras pieejas elektroenerģijas ievadei tīklā, kas tiek piešķirta šādai iekārtai, izmantošanas apjomu. Konkrētāk, Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija) vēlas noskaidrot, vai un kādā mērā iekārtai, kas ražo elektroenerģiju, termiski apstrādājot jauktos atkritumus, kuri satur rūpniecības un sadzīves atkritumu bioloģiski noārdāmās frakcijas, ir jānodrošina šāda prioritāra pieeja.

3.

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp EEW Energy from Waste Großräschen GmbH (turpmāk tekstā – “EEW”), kas ekspluatē iekārtu atkritumu termiskai apstrādei, un MNG Mitteldeutsche Netzgesellschaft Strom GmbH (turpmāk tekstā – “MNG Strom”), elektroenerģijas pārvades sistēmas operatoru, par EEW tiesībām saņemt kompensāciju pēc elektroenerģijas ievades tīklā samazināšanas pārslodzes dēļ. 50 Hertz Transmission GmbH (turpmāk tekstā – “50 Hertz”), MNG Strom augšupējais pārvades sistēmas operators, piedalījās tiesvedībā pamatlietā kā persona, kas iestājusies lietā, MNG Strom atbalstam.

4.

Direktīvas 2001/77/EK ( 5 ) 2. pantā “Definīcijas” ir noteikts:

“Šajā direktīvā lietotas šādas definīcijas:

[..].”

5.

Saskaņā ar Direktīvas 2009/28 1., 11., 25., 60. un 61. apsvērumu:

[..]

[..]

[..]

6.

Direktīvas 2009/28 1. pantā “Priekšmets un darbības joma” ir noteikts:

“Ar šo direktīvu izveido vienotu sistēmu no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas izmantošanas veicināšanai. Tajā paredz valstu obligātos mērķus no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas kopējā īpatsvara sasniegšanai elektroenerģijas bruto galapatēriņā, kā arī mērķi šādas enerģijas īpatsvaram transporta nozarē. Tajā ir izklāstīti noteikumi par statistisko pārdali dalībvalstu starpā, par kopīgiem dalībvalstu un trešo valstu projektiem, izcelsmes apliecinājumiem, administratīvajām procedūrām, informāciju un mācībām, kā arī no atjaunojamajiem energoresursiem saražotās enerģijas piekļuvi elektrotīkliem. [..]”

7.

Šīs direktīvas 2. pantā “Definīcijas” ir paredzēts:

“Piemērojot šo direktīvu, ir spēkā Direktīvas [2003/54] definīcijas.

Piemēro arī šādas definīcijas:

[..]

[..].”

8.

Direktīvas 2009/28 5. panta “No atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas īpatsvara aprēķināšana” 1. un 3. punktā ir noteikts:

“1.   Bruto no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas patēriņu katrā dalībvalstī aprēķina kā turpmāk minēto rādītāju summu:

[..].

3.   Šā panta 1. punkta a) apakšpunktā bruto no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas elektroenerģijas patēriņš ir dalībvalstī no atjaunojamajiem energoresursiem ražotās elektroenerģijas daudzums, izslēdzot to elektroenerģijas daudzumu, kas iegūts no sūkņu hidroakumulācijas elektrostacijām, izmantojot ūdeni, kas iepriekš bijis sūknēts kalnup.

Attiecībā uz jaukta kurināmā iekārtām, kurās izmanto atjaunojamos un tradicionālos energoresursus, ņem vērā tikai no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas elektroenerģijas daļu. Aprēķināšanas nolūkos katra energoresursu veida ieguldījumu aprēķina, pamatojoties uz tā enerģijas saturu.

[..]”

9.

Šīs direktīvas 15. panta “No atjaunojamajiem energoresursiem ražotas elektroenerģijas, apsildei un dzesēšanai izmantotās enerģijas izcelsmes apliecinājumi” 1. punkts ir formulēts šādi:

“Lai galapatērētājiem pierādītu no atjaunojamajiem energoresursiem saražotās enerģijas daļu vai daudzumu enerģijas piegādātāja kopējā enerģijas piegādes struktūrā, saskaņā ar Direktīvas [2003/54] 3. panta 6. punktu dalībvalstis nodrošina, ka no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas elektroenerģijas izcelsmi var apliecināt šīs direktīvas nozīmē ar objektīviem, pārredzamiem un nediskriminējošiem kritērijiem.”

10.

Direktīvas 2009/28 16. panta “Pieeja tīkliem un to ekspluatācija” 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis veic attiecīgus pasākumus, lai attīstītu pārvades un sadales tīklu infrastruktūru, inteliģentos tīklus, uzglabāšanas iespējas un elektroenerģijas sistēmas, lai varētu nodrošināt elektroenerģijas sistēmas drošu darbību un sagatavotu turpmākai elektroenerģijas ražošanai no atjaunojamajiem energoresursiem, tostarp starpsavienojumus starp dalībvalstīm un starp dalībvalstīm un trešām valstīm. Dalībvalstis arī veic attiecīgus pasākumus, lai paātrinātu atļauju piešķiršanas procedūras tīklu infrastruktūrai un koordinētu tīklu infrastruktūras apstiprināšanu administratīvās un plānošanas procedūrās.

2.   Saskaņā ar tīklu izturībai un drošībai izvirzītām profilakses prasībām, kas pamatojas uz pārredzamiem un nediskriminējošiem kritērijiem, ko ir definējušas kompetentas attiecīgas valsts iestādes:

11.

2008. gada 25. oktobraErneuerbare-Energien-Gesetz (Atjaunojamo energoresursu likums, turpmāk tekstā – “EEG”), redakcijā, kas bija spēkā no 2012. gada 1. janvāra līdz 2014. gada 31. jūlijam (turpmāk tekstā – “2012. gada EEG”) ( 7 ), 3. pantā “Definīcijas” ir noteikts:

“Šā likuma izpratnē:

[..]

[..].”

12.

Šī likuma 8. panta “Iepirkšana, pārvade un sadale” 1. punktā ir paredzēts:

“Ievērojot 11. pantu, sistēmu operatoriem ir pienākums nekavējoties un prioritārā kārtībā iepirkt, pārvadīt un sadalīt [..] visu no atjaunojamajiem energoresursiem piedāvāto elektroenerģiju. [..]”

13.

Minētā likuma 11. panta “Ievades tīklā pārvaldība” 1. punktā ir noteikts:

“Izņēmuma kārtā [..] sistēmu operatoriem ir atļauts [..] regulēt to sistēmai tieši vai netieši pieslēgtas iekārtas, ja:

[..].”

14.

Tā paša likuma 12. panta “Ārkārtas apstākļu tiesiskais regulējums” 1. punkts ir formulēts šādi:

“Ja elektroenerģijas ievade tīklā no iekārtām, kas ražo elektroenerģiju no atjaunojamiem energoresursiem, [..] tiek samazināta tīkla pārslodzes dēļ 11. panta 1. punkta izpratnē, iekārtu operatoriem, uz kuriem attiecas pasākums, izmaksā kompensāciju 95 % apmērā no zaudētajiem ieņēmumiem, pieskaitot papildu izmaksas un atskaitot ietaupītās izmaksas. [..]”

15.

2012. gada EEG 16. panta “Tiesības uz atlīdzību” 1. punktā ir noteikts:

“Sistēmu operatoriem ir jāmaksā atlīdzība elektroenerģijas iekārtu operatoriem par elektroenerģiju no iekārtām, kurās izmanto vienīgi atjaunojamos energoresursus [..], vismaz 18.–33. pantā norādītajā apmērā. [..]”

16.

Šīs 2012. gada EEG tiesību normas būtībā atbilst EEG tiesību normām redakcijā, kas bija spēkā no 2009. gada 1. janvāra līdz 2011. gada 31. decembrim ( 8 ), kā arī EEG tiesību normām redakcijā, kas bija spēkā no 2014. gada 1. augusta līdz 2016. gada 31. decembrim ( 9 ).

17.

EEW ekspluatē atkritumu termiskas apstrādes iekārtu, kas ļauj tai ražot elektroenerģiju un siltumenerģiju (turpmāk tekstā – “attiecīgā iekārta”). Tajā tiek izmantoti gandrīz tikai rūpniecības un sadzīves atkritumi, kas pirms to sadedzināšanas tiek sajaukti un kas satur bioloģiski noārdāmas frakcijas, kuru lielums ir mainīgs un kuras veido līdz 50 % no atkritumiem atbilstoši EEW sniegtajām norādēm. Daļa no attiecīgajā iekārtā saražotās elektroenerģijas tiek ievadīta MNG Strom, kuru ar EEW saista pieslēguma un iepirkuma līgums, elektroenerģijas sadales tīklā.

18.

Laikposmā no 2011. līdz 2016. gadam MNG Strom, veicot elektroenerģijas tīkla drošības pārvaldību, vairākkārt lūdza EEW uz laiku samazināt elektroenerģijas ievadi tīklā pārslodzes dēļ. Tādēļ EEW pieprasīja MNG Strom kompensāciju 2,24 miljonu EUR apmērā, it īpaši pamatojoties uz ārkārtas apstākļu tiesisko regulējumu, kas paredzēts EEG tā redakcijās, kas bija spēkā no 2011. gada 1. janvāra līdz 2016. gada 31. decembrim, tostarp 2012. gada EEG 12. panta 1. punktu.

19.

Apelācijas instances tiesa noraidīja EEW kompensācijas prasību, pamatojoties uz to, ka attiecīgajā iekārtā saražotā elektroenerģija netiek iegūta vienīgi no atjaunojamajiem energoresursiem.

20.

EEW iesniedza revīzijas sūdzību par apelācijas tiesas spriedumu Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa), proti, iesniedzējtiesā. Tā norāda, ka tajā izskatāmās lietas iznākums ir atkarīgs no atbildes uz jautājumu, vai attiecīgā iekārta ir jākvalificē kā “iekārt[a], kas ražo elektroenerģiju no atjaunojamiem energoresursiem” 2012. gada EEG 12. panta 1. punkta izpratnē. Šī tiesa uzskata, ka šīs tiesību normas piemērošana nav izslēgta tādēļ, ka attiecīgajā iekārtā saražotā elektroenerģija netiek iegūta vienīgi no atjaunojamajiem energoresursiem.

21.

Šajā ziņā minētā tiesa uzsver, ka EEG pirmajā redakcijā, kas stājās spēkā 2000. gadā, attiecās uz elektroenerģiju, ko ražo iekārtās, kurās izmanto vienīgi atjaunojamos energoresursus. Tomēr saistībā ar Direktīvas 2001/77 transponēšanu Vācijas tiesībās, it īpaši tās 2. panta c) punkta transponēšanu, 2004. gadā EEG piemērošanas joma tika paplašināta, iekļaujot tās elektroenerģijas daļu, kas no atjaunojamajiem energoresursiem saražota hibrīduzņēmumos, kuros izmanto arī parastos energoresursus.

22.

No 2012. gada EEG 12. pantā paredzētā ārkārtas apstākļu tiesiskā regulējuma formulējuma un šī likuma sistēmas izrietot, ka šīs tiesību normas, kas pirmo reizi EEG tika ieviestas 2009. gadā, attiecas arī uz iekārtām, kurās neizmanto tikai atjaunojamos energoresursus. Tādējādi, ja iekārtā tiek ražota elektroenerģija no atjaunojamajiem energoresursiem un tai saskaņā ar EEG tātad ir jānodrošina prioritāte elektroenerģijas ievadei tīklā, jebkāds elektroenerģijas iepirkuma samazinājums vai pārtraukums saistībā ar ievades tīklā pārvaldību rada pienākumu maksāt kompensāciju, kas paredzēta minētajā ārkārtas apstākļu tiesiskajā regulējumā.

23.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka, lai gan Vācijas likumdevējs ir izvēlējies ievērot Savienības tiesības un atkāpties no noteikuma, saskaņā ar kuru tiek ņemta vērā tikai elektroenerģija, kas iegūta vienīgi no atjaunojamajiem energoresursiem, nav skaidrības par to, vai Vācijas tiesībās ikviena elektroenerģijas ražošanas iekārta, kas apstrādā jebkādu atjaunojamo energoresursu daļu, lai cik maza tā būtu, ir jākvalificē kā “iekārta” 2012. gada EEG 3. panta 1. punkta izpratnē tādējādi, ka tai tiek piešķirta prioritāte attiecībā uz pieslēgumu tīkla sistēmai un elektroenerģijas ievadi tīklā. Šajā ziņā attiecīgās Vācijas tiesību normas esot jāinterpretē atbilstoši jēdzienam “elektrība, kas ražota, izmantojot neizsīkstošos enerģijas avotus” Direktīvas 2001/77 2. panta c) punkta izpratnē. Lai gan šajā tiesību normā ir atsauce uz jēdzienu “hibrīduzņēmums”, tas minētajā direktīvā neesot definēts un neesot nepārprotams. Proti, formulējums “hibrīduzņēmums” tehniskajā valodā parasti apzīmējot iekārtu, kurā enerģijas ražošanai tiek izmantotas vairākas dažādas tehnoloģijas (piemēram, saules enerģija un gāze). Šādas izpratnes gadījumā formulējumu “hibrīduzņēmums” nevarot attiecināt uz iekārtām, kurās vienā un tajā pašā elektroenerģijas ražošanas procesā tiek izmantota tikai dažādu – atjaunojamo un tradicionālo – energoresursu kombinācija. Tā tas esot gadījumā, ja dažādie energoresursi tiek sajaukti tieši pirms to izmantošanas enerģijas ražošanai, kā arī tad, ja, lai ražotu elektroenerģiju, iekārtā ir izmantoti atjaunojamie un fosilie energoresursi jau esošā, mainīgā un neietekmējamā sajaukumā, kā tas ir attiecīgajā iekārtā.

24.

Šī tiesa norāda, ka tomēr Direktīvas 2001/77 2. panta a) punktā “biomasa” ir definēta kā neizsīkstošs enerģijas avots [atjaunojams energoresurss] un ka šīs direktīvas 2. panta b) punktā biomasas jēdzienā ir iekļauta arī “bioloģiski noārdām[ā] frakcija rūpniecības un sadzīves atkritumos”. Šīs tiesību normas varot liecināt par labu tam, ka elektroenerģija, kas saražota, sadedzinot šo bioloģiski noārdāmo frakciju, ir jāuzskata par tādu, kas iegūta no atjaunojamajiem energoresursiem, un iekārtas, kurās šādi ražo enerģiju, saskaņā ar Vācijas tiesībām tad būtu jākvalificē kā “iekārtas”EEG izpratnē, un tām būtu jāpiešķir prioritāra pieeja elektroenerģijas tīklam.

25.

Minētā tiesa norāda – tā kā Direktīva 2001/77 ir aizstāta ar Direktīvu 2009/28, kas ir piemērojama pamatlietā ( 10 ), Vācijas tiesības ir jāinterpretē saskaņā ar šo pēdējo minēto direktīvu. Tā pati tiesa norāda, ka, ņemot vērā Savienības tiesības, tā sliecas interpretēt EEG tiesību normas par prioritāti attiecībā uz elektroenerģijas ievadi tīklā tādējādi, ka tās attiecas uz iekārtām, kurās neizmanto vienīgi atjaunojamos energoresursus, tikai tad, ja atjaunojamie un tradicionālie energoresursi tiek izmantoti atsevišķās sistēmās. Katrā ziņā iekārtām, kurās tiek izmantots sākotnēji esošs, mainīgs un neietekmējams atjaunojamo un tradicionālo energoresursu sajaukums, kā tas ir elektroenerģijas ražošanas, sadedzinot atkritumus, gadījumā, ārkārtas apstākļu tiesiskais regulējums, kas paredzēts 2012. gada EEG 12. panta 1. punktā, esot jāpiemēro tikai tad, ja atjaunojamo energoresursu īpatsvars vidēji pārsniedz tradicionālo energoresursu īpatsvaru. Saistībā ar strīdu pamatlietā šāda interpretācija izraisot to, ka EEW nevar pieprasīt nekādu kompensāciju saskaņā ar šo ārkārtas apstākļu tiesisko regulējumu, jo attiecīgajā iekārtā tiek izmantoti iepriekš sajaukti energoresursi ar mainīgu īpatsvaru un atbilstoši EEW sniegtajām norādēm atjaunojamo energoresursu īpatsvars nav dominējošais.

26.

Iesniedzējtiesa piebilst, ka tad, ja Direktīvas 2009/28 16. panta 2. punkta c) apakšpunkts tiktu interpretēts tādējādi, ka tas attiecas uz iekārtām, kurās atjaunojamo energoresursu īpatsvars nav dominējošs, rodas jautājums, vai pastāv tāds slieksnis, kura nesasniegšanas gadījumā iekārtu, kas ražo elektroenerģiju no šādiem energoresursiem, vairs nevar uzskatīt par iekārtu, kurā izmanto atjaunojamos energoresursus šīs tiesību normas izpratnē.

27.

Visbeidzot, šī tiesa jautā, vai gadījumā, ja elektroenerģijai, kura tikai daļēji tiek ražota no bioloģiski noārdāmiem atkritumiem, tiek nodrošināta prioritāra pieeja elektroenerģijas tīklam, var atsaukties uz Direktīvas 2009/28 5. panta 3. punkta otrās daļas ratio legis, saskaņā ar kuru attiecībā uz jaukta kurināmā iekārtām, kurās izmanto atjaunojamos un tradicionālos energoresursus, ņem vērā tikai no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas elektroenerģijas daļu. Šis jautājums esot nozīmīgs, lai noteiktu, vai kompensācijas prasība, kas pamatota ar ārkārtas apstākļu tiesisko regulējumu, kurš paredzēts 2012. gada EEG 12. panta 1. punktā, attiecas uz to ieņēmumu zaudēšanu, kuri tiktu gūti saistībā ar visu attiecīgajā iekārtā saražoto elektroenerģiju, vai arī tikai uz to elektroenerģijas daļu, kas ir saražota no jaukto atkritumu bioloģiski noārdāmas frakcijas.

28.

Šādos apstākļos Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

29.

Rakstveida apsvērumus iesniedza EEW, MNG Strom, 50 Hertz un Eiropas Komisija. Šie lietas dalībnieki sniedza arī mutvārdu apsvērumus 2022. gada 8. septembra tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai.

30.

Ar pirmo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2009/28 16. panta 2. punkta c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka prioritāra pieeja elektroenerģijas tīklam, kas ir nodrošināta elektroenerģijas ražošanas iekārtām, kurās izmanto atjaunojamos energoresursus, ir jāpiešķir ne tikai iekārtām, kas ražo elektroenerģiju vienīgi no atjaunojamajiem energoresursiem, bet arī iekārtām, kurās elektroenerģija tiek iegūta, termiski apstrādājot jauktos atkritumus, kuri satur rūpniecības un sadzīves atkritumu bioloģiski noārdāmas frakcijas.

31.

Saskaņā ar Direktīvas 2009/28 16. panta 2. punkta c) apakšpunktu dalībvalstis nodrošina, ka, izvietojot elektroenerģijas ražošanas iekārtas, pārvades sistēmu operatori, ciktāl to ļauj valsts elektrosistēmas droša darbība un balstoties uz pārskatāmiem un nediskriminējošiem kritērijiem, dod priekšroku tādām, kurās izmanto atjaunojamos energoresursus.

32.

Norādīšu, ka šīs tiesību normas mērķis ir reaģēt uz apstākli, ka tehniskā ziņā elektroenerģijas pārvades un sadales tīklu pārvades jauda pēc būtības ir ierobežota un ka tajos var nebūt iespējams pārvadīt visu elektroenerģiju, ko saražo vai var saražot ar tiem saistītajās iekārtās, ņemot vērā patēriņu ( 11 ). Šādos apstākļos Savienības likumdevējs ir izvēlējies dot priekšroku elektroenerģijas ražošanas iekārtām, kurās izmanto atjaunojamos energoresursus. Šajā ziņā, kā to ir nospriedusi Tiesa, lai gan Direktīvas 2009/72/EK ( 12 ) 32. panta 2. punktā ir paredzēts, ka sadales sistēmas operators var atteikt piekļuvi savai sistēmai, ja tai nav vajadzīgās jaudas, ar nosacījumu, ka tas šo atteikumu pamato, šī iespēja atteikt piekļuvi sistēmai ir jānovērtē katrā atsevišķā gadījumā un tā neļauj dalībvalstīm paredzēt vispārējas atkāpes, neveicot konkrētu vērtējumu attiecībā uz katru operatoru par sistēmas tehnisko nespēju apmierināt trešās personas izteiktu piekļuves pieprasījumu ( 13 ).

33.

Ņemot vērā pirmo uzdoto jautājumu, ir jānosaka Direktīvas 2009/28 16. panta 2. punkta c) apakšpunktā paredzētā jēdziena “elektroenerģijas ražošanas iekārta, kurā izmanto atjaunojamos energoresursus” saturs, lai pārbaudītu, vai šis jēdziens attiecas uz iekārtu, kurā elektroenerģija tiek iegūta, termiski apstrādājot jauktos atkritumus, kas satur rūpniecības un sadzīves atkritumu bioloģiski noārdāmas frakcijas. Ja tas tā ir, šai iekārtai ir jāpiešķir prioritāra pieeja elektroenerģijas tīklam, kas paredzēta šajā tiesību normā, un gadījumā, ja sadales sistēmas operators atteiktos tai piešķirt šādu pieeju, tad attiecībā uz to varētu saņemt finansiālu kompensāciju, kā tas ir norādīts šīs direktīvas 61. apsvērumā.

34.

Jēdziens “elektroenerģijas ražošanas iekārta, kurā izmanto atjaunojamos energoresursus” Direktīvā 2009/28 nav definēts. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru gan no Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas, gan no vienlīdzības principa prasībām izriet, ka Savienības tiesību normas formulējums, kurā nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, lai noteiktu tās saturu un piemērošanas jomu, visā Savienībā parasti ir interpretējams autonomi un vienveidīgi, ņemot vērā ne vien šīs tiesību normas formulējumu, bet arī tās kontekstu un attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķi ( 14 ).

35.

Šajā kontekstā ir jākonstatē, pirmām kārtām, ka Direktīvas 2009/28 16. panta 2. punkta c) apakšpunkta formulējums, kurā ir atsauce tikai uz iekārtām, kurās izmanto atjaunojamos energoresursus, pats par sevi neļauj noteikt, vai šī tiesību norma attiecas uz iekārtām, kurās elektroenerģija tiek iegūta, termiski apstrādājot jauktos atkritumus, kuri satur rūpniecības un sadzīves atkritumu bioloģiski noārdāmas frakcijas.

36.

Otrām kārtām, attiecībā uz kontekstu, kurā iekļaujas minētā tiesību norma, kā ir uzsvērusi iesniedzējtiesa, Direktīvas 2001/77 2. panta c) punktā “elektrība, kas ražota, izmantojot neizsīkstošos enerģijas avotus”, bija definēta kā “elektrīb[a], kas iegūta ražotnēs, kurās izmanto vienīgi neizsīkstošos enerģijas avotus, kā arī elektrību, kas, izmantojot neizsīkstošos enerģijas avotus, ražota hibrīduzņēmumos, kur izmanto arī parastos enerģijas avotus” ( 15 ). Tomēr šī direktīva vairs nebija spēkā pamatlietas faktu norises laikā. Runājot par Direktīvas 2009/28 2. panta a) punktu, tajā “enerģija, kas iegūta no atjaunojamajiem energoresursiem” ir definētā kā “enerģija no atjaunojamajiem nefosiliem energoresursiem, proti, vēja, saules, aerotermālā, ģeotermālā, hidrotermālā un jūras enerģija, hidroenerģija un biomasas enerģija; atkritumu poligonu un notekūdeņu attīrīšanas iekārtu gāzes un biogāzes enerģija”. Līdz ar to, kā rakstveida apsvērumos ir norādījusi 50 Hertz, saistībā ar pamatlietu “atjaunojamo energoresursu elektroenerģijas” klasifikācija tādējādi vairs nav atkarīga no iekārtas, kurā elektroenerģija ir tikusi saražota, bet ir atkarīga tikai no izmantotajiem energoresursiem.

37.

Direktīvas 2009/28 2. panta a) punktā ir noteikts, ka enerģija, kas saražota no biomasas ( 16 ), ir uzskatāma par enerģiju, kas iegūta no atjaunojamajiem energoresursiem. Tomēr saskaņā ar šīs direktīvas 2. panta e) punktā sniegto definīciju biomasas jēdzienā ir ietvertas “rūpniecības un sadzīves atkritumu bioloģiski noārdāmas frakcijas”. No šīm tiesību normām, skatot tās kopsakarā, izriet, ka enerģija, kas iegūta, termiski apstrādājot jauktos atkritumus, kuri satur rūpniecības un sadzīves atkritumu bioloģiski noārdāmas frakcijas, attiecībā uz šīm frakcijām ir jāuzskata par enerģiju, kas iegūta no atjaunojamajiem energoresursiem.

38.

Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka attiecīgajā iekārtā tiek apstrādāti jauktie atkritumi, kuri satur sadzīves un rūpniecības atkritumu bioloģiski noārdāmas frakcijas un kuri tādējādi veido biomasu minētās direktīvas 2. panta e) punkta izpratnē ( 17 ).

39.

Turklāt Direktīvas 2009/28 5. panta 3. punktā ir noteikts, ka attiecībā uz jaukta kurināmā iekārtām, kurās izmanto atjaunojamos un tradicionālos energoresursus, ņem vērā tikai no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas elektroenerģijas daļu. Līdz ar to šajā direktīvā no tās piemērošanas jomas principā nav izslēgtas iekārtas, kurās daļēji tiek izmantoti atjaunojamie energoresursi.

40.

Trešām kārtām, Direktīvas 2009/28 mērķis, kā izriet no tās 1. panta, ir izveidot vienotu sistēmu no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas izmantošanas veicināšanai, tostarp paredzot valstu obligātos mērķus no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas īpatsvara sasniegšanai enerģijas bruto galapatēriņā ( 18 ). Šajā ziņā šīs direktīvas 16. panta 2. punkta c) apakšpunktā ir noteikts, ka dalībvalstis nodrošina pareizus ar tīkliem un tirgiem saistītus operatīvus pasākumus, lai mazinātu no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas elektroenerģijas izplatīšanas ierobežojumus. Turklāt minētās direktīvas 60. apsvērumā ir norādīts, ka tad, ja elektroenerģija, ko iegūst no atjaunojamajiem energoresursiem, ir iekļauta tūlītējas piegādes tirgū, garantēta piekļuve nodrošina to, ka visa elektroenerģija, kuru pārdod un veicina, gūst piekļuvi tīklam, ļaujot izmantot maksimālo elektroenerģijas apjomu no atjaunojamajiem energoresursiem, ko ražo tīklam pieslēgtas iekārtas. Attiecībā uz tās pašas direktīvas 61. apsvērumu – tajā ir precizēts, ka saskaņā ar tās mērķiem ir vajadzīga no atjaunojamajiem energoresursiem ražotās elektroenerģijas pārvades un tirdzniecības stabila pavairošana, neietekmējot elektrotīkla sistēmas darbības uzticamību vai drošumu.

41.

Turklāt norādīšu, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru attiecībā uz Direktīvas 2009/28 16. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzēto garantēto pieeju tīklam tās mērķis ir integrēt atjaunojamos energoresursus elektroenerģijas iekšējā tirgū, nodrošinot, ka visai elektrībai, kas ražota, izmantojot atjaunojamos energoresursus, ir piekļuve tīkliem, ļaujot izmantot maksimālo tādas elektroenerģijas daudzumu, kura ražota, izmantojot atjaunojamos energoresursus ( 19 ).

42.

Līdz ar to Direktīvas 2009/28 mērķis ir pēc iespējas vairāk izmantot atjaunojamos energoresursus. Tomēr, nepiešķirot prioritāti iekārtām, kurās elektroenerģija tiek iegūta, termiski apstrādājot jauktos atkritumus, kuri satur bioloģiski noārdāmo atkritumu frakciju, tiktu zaudēta šī atjaunojamo energoresursu daļa, ja sadales sistēmas operators attiecīgajam elektroenerģijas ražotājam atteiktu pieeju savam tīklam pārslodzes dēļ.

43.

Līdz ar to uz pirmo prejudiciālo jautājumu es iesaku atbildēt, ka Direktīvas 2009/28 16. panta 2. punkta c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka prioritāra pieeja elektroenerģijas tīklam, kas ir nodrošināta elektroenerģijas ražošanas iekārtām, kurās izmantoto atjaunojamos energoresursus, ir jāpiešķir ne tikai iekārtām, kas ražo elektroenerģiju vienīgi no atjaunojamajiem energoresursiem, bet arī iekārtām, kurās elektroenerģija tiek iegūta, termiski apstrādājot jauktos atkritumus, kuri satur rūpniecības un sadzīves atkritumu bioloģiski noārdāmas frakcijas.

44.

Ar otro līdz piekto prejudiciālo jautājumu, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2009/28 16. panta 2. punkta c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka elektroenerģijas ražošanas iekārtai ir nodrošināta prioritāra pieeja elektroenerģijas tīklam tikai attiecībā uz elektroenerģiju, kas saražota no izmantoto rūpniecības un sadzīves atkritumu bioloģiski noārdāmas frakcijas, un, ja atbilde ir apstiprinoša, kāda ir šīs prioritārās pieejas piemērošanas kārtība.

45.

Kā tas ir precizēts atbildē, kas sniegta uz pirmo prejudiciālo jautājumu, no Direktīvas 2009/28 2. panta a) un e) punkta izriet, ka no biomasas iegūtā enerģija ir enerģija, kas saražota no atjaunojamajiem energoresursiem, bet attiecībā uz rūpniecības un sadzīves atkritumiem – tiek ņemta vērā tikai to bioloģiski noārdāmā frakcija. No tā izriet, ka elektroenerģijas ražošanas iekārtai ir nodrošināta prioritāra pieeja elektroenerģijas tīklam, pamatojoties uz šīs direktīvas 16. panta 2. punkta c) apakšpunktu, tikai attiecībā uz elektroenerģiju, kas saražota, izmantojot šo bioloģiski noārdāmo frakciju, nevis frakciju, kuru veido parastie atkritumi.

46.

Šajā pašā ziņā attiecībā uz minētās direktīvas 16. panta 2. punkta b) apakšpunktu Tiesa ir norādījusi, ka, lai gan šajā tiesību normā ir minēta iespēja ieviest “garantētu pieeju” tīklam attiecībā uz elektroenerģiju, kas ražota, izmantojot atjaunojamos energoresursus, tā tas ir tikai attiecībā uz “zaļo” elektroenerģiju un ka tādējādi minēto tiesību normu nevar izmantot par juridisko pamatu valsts tiesību normām, kuru mērķis ir garantēta pieeja attiecībā uz tādas enerģijas ražošanas iekārtām, kas nav iegūta no atjaunojamajiem energoresursiem ( 20 ). Šādu interpretāciju pēc analoģijas var piemērot prioritārai pieejai tīklam, kas ir paredzēta šīs pašas direktīvas 16. panta 2. punkta c) apakšpunktā.

47.

Ņemot vērā šīs tiesību normas formulējumu, tajā ir paredzēta šāda prioritāra pieeja attiecībā uz tādas elektroenerģijas ražošanas iekārtām, kas iegūta no atjaunojamajiem energoresursiem, nenosakot minimālo atjaunojamo energoresursu daļu, ja šajās iekārtās vienlaikus izmanto gan atjaunojamos energoresursus, gan tradicionālos energoresursus. Citiem vārdiem sakot, prioritāte, lai ievadītu elektroenerģiju tīklā, kas paredzēta minētajā tiesību normā, nav atkarīga no bioloģiski noārdāmo atkritumu, kuri tiek izmantoti elektroenerģijas ražošanai, frakcijas lieluma, jo parastajiem atkritumiem nav nekādas nozīmes saistībā ar šo prioritāti. Tādējādi nepastāv slieksnis, kura nesasniegšanas gadījumā no atjaunojamajiem energoresursiem saražotajai elektroenerģijai netiek nodrošināta prioritāra pieeja tīklam ( 21 ).

48.

Tā kā elektroenerģijas ražošanas iekārtai ir piešķirta prioritāra pieeja tīklam tikai attiecībā uz elektroenerģiju, kas ir saražota no šīs bioloģiski noārdāmās frakcijas, iesniedzējtiesa, atsaucoties uz Direktīvas 2009/28 5. panta 3. punkta otro daļu, jautā, kā šī prioritārā pieeja ir piemērojama.

49.

Šajā ziņā norādīšu – juridiskā aspektā no Tiesas judikatūras izriet, ka, nebūt nevēlēdamies veikt valsts shēmu zaļās enerģijas atbalstam pilnīgu saskaņošanu, Savienības likumdevējs ir balstījies, pirmkārt, uz secinājumu, ka dalībvalstis piemēro dažādas atbalsta shēmas, un, otrkārt, uz principu, ka ir jānodrošina to pareiza darbība, lai tādējādi saglabātu ieguldītāju uzticību un dotu iespēju šīm valstīm izstrādāt efektīvus valsts pasākumus šīs direktīvas uzlikto obligāto vispārējo valsts mērķu sasniegšanai ( 22 ). Manuprāt, tādu pašu argumentāciju var piemērot attiecībā uz minētās direktīvas 16. panta 2. punkta c) apakšpunkta īstenošanu. Līdz ar to ir jāuzskata, ka dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība, lai piemērotu iekārtu, kurās izmanto atjaunojamos energoresursus, prioritāru pieeju elektroenerģijas tīklam.

50.

Turklāt no tehniskā viedokļa MNG Strom ir norādījusi, ka elektroenerģijas pārvades sistēmas operators, kad tam ir jāizvēlas kārtība, kādā ir jāpārtrauc iekārtu darbība, reālā laikā nezina, kāda ir bioloģiski noārdāmo atkritumu, kas tiek izmantoti elektroenerģijas ražošanas iekārtā, frakcija, piedevām šo iekārtu operatori paši jebkurā brīdī nezina, kāda ir no atjaunojamajiem energoresursiem saražotās enerģijas daļa. Savukārt 50 Hertz ir uzsvērusi, ka lēmums attiecībā uz prioritāti ir ārkārtas pasākums, kas tiek pieņemts gandrīz acumirklī, un tas ietekmē lejupējos operatorus, kas nozīmē, ka prioritātes kritērijiem ir jāļauj sniegt konkrētas pamatnostādnes sistēmas operatoram. Papildus tam Komisija ir norādījusi, ka dažos gadījumos var būt no tehniskā viedokļa neiespējami piemērot prioritāru pieeju tīklam tikai daļai no iekārtā saražotās elektroenerģijas, šajā gadījumā – no atjaunojamajiem energoresursiem iegūtajai daļai.

51.

Šajā juridiskajā un tehniskajā kontekstā es uzskatu, ka Tiesai nav sīki jāizklāsta, kā ir jāpiemēro prioritārā pieeja elektroenerģijas tīklam, jo atbilstoši Direktīvas 2009/28 16. panta 2. punkta c) apakšpunkta formulējumam šis uzdevums ir jāveic dalībvalstīm, kuras vislabāk var pārzināt valsts elektroenerģijas pārvades tīkla īpatnības ( 23 ). Tiesas sēdē MNG Strom, piemēram, ir norādījusi, ka Vācijā ir pamatnostādnes saistībā ar elektroenerģijas pārvades tīkla pārvaldību, kuru mērķis ir šī tīkla uzticamības un drošuma uzturēšana un kurās ir noteikta iekārtu atslēgšanas kārtība, lai ļautu samazināt minētā tīkla fizisku pārslodzi.

52.

Tomēr un, ņemot vērā ieinteresēto lietas dalībnieku rakstveida apsvērumus, kā arī debates tiesas sēdē, Tiesas kompetencē joprojām ir sniegt norādes, kas izriet no Direktīvas 2009/28 normām, attiecībā uz elementiem, kuri dalībvalstīm ir jāņem vērā, lai piemērotu prioritāru pieeju elektroenerģijas tīklam.

53.

Šajā ziņā, pirmkārt, no šīs direktīvas 16. panta 2. punkta c) apakšpunkta formulējuma izriet, ka prioritāra pieeja ir jāīsteno, ciktāl to ļauj valsts elektrosistēmas droša darbība. Tādējādi, kā norādīts minētās direktīvas 60. apsvērumā, prasības, kas ir saistītas ar elektrotīklu uzticamības un drošuma profilaksi un enerģijas izplatīšanu, var būt dažādas atkarībā no attiecīgās dalībvalsts elektrotīkla un tā drošas darbības īpatnībām.

54.

Otrkārt, no tās pašas direktīvas 16. panta 2. punkta c) apakšpunkta arī izriet, ka prioritāra pieeja elektroenerģijas tīklam ir jāpiešķir, pamatojoties uz pārskatāmiem un nediskriminējošiem kritērijiem, un tas nozīmē, ka tiem ir jābūt skaidriem, dalībvalstu iepriekš paziņotiem un to piemērošanai ir jābūt paredzamai visām attiecīgajām pusēm.

55.

Treškārt, no Direktīvas 2009/28 mērķiem izriet, ka dalībvalstīm ir jāpiešķir maksimāla prioritāte attiecībā uz pieeju elektroenerģijas tīklam iekārtām, kurās ražo enerģiju vienīgi no atjaunojamajiem energoresursiem, un tas nozīmē, ka piekļuves šim tīklam atteikumam attiecībā uz šīm iekārtām ir jābūt pēdējam iespējamajam risinājumam.

56.

Ceturtkārt, attiecībā uz iekārtām, kurās elektroenerģija tiek iegūta, apstrādājot jauktos atkritumus, kas satur bioloģiski noārdāmu atkritumu frakciju, es uzskatu, ka tās ir jāņem vērā, ja šī frakcija ir ilgstoši stabila, aprēķināma un ievērojama. Pretējā gadījumā pastāv ļaunprātīgas izmantošanas risks, it īpaši situācijā, kad tehniski ir neiespējami piemērot prioritāru pieeju tīklam tikai daļai no elektroenerģijas, kas saražota iekārtā, un šai iekārtai ir piešķirta šāda prioritāra pieeja, lai gan praktiski elektroenerģija tiek ražota galvenokārt no tradicionālajiem energoresursiem. Tāds būtu, piemēram, gadījums, ja no atjaunojamajiem energoresursiem iegūtās enerģijas daļa būtiski mainās atkarībā no laikposmiem, līdz ar to dažos laikposmos šī daļa ir nulles lielumā vai neliela.

57.

Piektkārt, EEW apgalvo, ka pamatlietā aplūkojamajā laikposmā tā no Umweltbundesamt (Federālais vides dienests, Vācija) sistemātiski ir saņēmusi Direktīvas 2009/28 15. pantā minētos izcelsmes apliecinājumus, kuri tai ir ļāvuši pierādīt, ka aptuveni 50 % tās saražotās elektroenerģijas bija saražota no atjaunojamajiem energoresursiem. Tomēr, kā izriet no šīs direktīvas 2. panta j) punkta, “izcelsmes apliecinājums” ir definēts kā elektroniska formāta dokuments, ko izmanto vienīgi kā pierādījumu tiešajam patērētājam, ka attiecīgā enerģijas daļa vai daudzums ir ražots, izmantojot atjaunojamos energoresursus. Līdz ar to šis apliecinājums ir sagatavots retrospektīvi un neļauj uzzināt, cik liela ir šo energoresursu daļa reālajā laikā, t.i., brīdī, kad sistēmas operatoram ir jāpieņem lēmums uz laiku samazināt elektroenerģijas ievadi tīklā pārslodzes dēļ ( 24 ). Tādēļ, manuprāt, “izcelsmes apliecinājumu” pašu par sevi nevar izmantot par atsauci saistībā ar prioritāras pieejas elektroenerģijas tīklam kritēriju noteikšanu.

58.

Sestkārt, iesniedzējtiesa jautā, vai saistībā ar elektroenerģiju, kura tikai daļēji tiek ražota no bioloģiski noārdāmiem atkritumiem, var atsaukties uz Direktīvas 2009/28 5. panta 3. punkta otrās daļas ratio legis. Atgādinu, ka saskaņā ar šo tiesību normu attiecībā uz jaukta kurināmā iekārtām, kurās izmanto atjaunojamos un tradicionālos energoresursus, ņem vērā tikai no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas elektroenerģijas daļu un ka aprēķināšanas nolūkos katra energoresursu veida ieguldījumu aprēķina, pamatojoties uz tā enerģijas saturu. Ņemot vērā plašo rīcības brīvību, kas ir piešķirta dalībvalstīm, es uzskatu – tā kā šajā direktīvā nav norādes par pretējo, dalībvalstis var izmantot par atsauci minēto 5. panta 3. punkta otro daļu, lai īstenotu prioritāru pieeju elektroenerģijas tīklam ( 25 ). Šajā kontekstā kompensācijas prasība, ko iesniedzis elektroenerģijas ražošanas iekārtas operators pēc atteikuma piekļūt tīklam pārslodzes dēļ, attiektos tikai uz tās elektroenerģijas daļu, kura ir saražota no atkritumu maisījuma bioloģiski noārdāmās frakcijas.

59.

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz otro līdz piekto prejudiciālo jautājumu es iesaku atbildēt, ka Direktīvas 2009/28 16. panta 2. punkta c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka elektroenerģijas ražošanas iekārtai ir prioritāra pieeja tīklam tikai attiecībā uz elektroenerģiju, kas ir saražota no izmantoto rūpniecības un sadzīves atkritumu bioloģiski noārdāmās frakcijas. Dalībvalstīm, ciktāl to ļauj valsts elektrosistēmas droša darbība, ir jānosaka pārskatāmi un nediskriminējoši kritēriji, lai noteiktu kārtību, kādā šī prioritārā pieeja ir jāpiemēro šādai iekārtai.

60.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, iesaku Tiesai uz Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi: