1.

Šie rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa, Nīderlande) lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Pamatlēmuma 2002/584/TI ( 2 ) 1. panta 3. punktu, lasot to kopā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantu, un it īpaši nosacījumus, kas ļauj Eiropas apcietināšanas ordera (EAO) izpildes tiesu iestādei atteikt pieprasītās personas nodošanu, jo pastāv risks, ka attiecībā uz šo personu tiks pārkāptas tiesības uz taisnīgu lietas izskatīšanu neatkarīgā tiesā izsniegšanas dalībvalstī ( 3 ).

2.

Šo lietu galvenais izaicinājums ir precizēt, ņemot vērā atziņas, kas gūtas no Tiesas 2018. gada 25. jūlija sprieduma lietā Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības) ( 4 ) un 2020. gada 17. decembra sprieduma lietā Openbaar Ministerie (Izsniegšanas tiesu iestādes neatkarība) ( 5 ), vai un kādā mērā sistēmisku vai vispārīgu trūkumu esamība attiecībā uz izsniegšanas dalībvalsts tiesu varas neatkarību šīs lietas apstākļos var likt izpildes tiesu iestādei atteikt pieprasītās personas nodošanu.

3.

Šo lietu pamatā ir Polijas tiesu sistēmas attīstība un nesenās reformas (turpmāk tekstā – “pretrunīgās reformas”) ( 6 ), kuru rezultātā Tiesa būtībā atzina, ka vairākas Polijas likumdevēja ieviestās tiesību normas nav saderīgas ar Eiropas Savienības tiesībām ( 7 ) un ka Polijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai ir noteikti Savienības tiesībās vairākos aspektos ( 8 ) (turpmāk tekstā kopā – “judikatūra par Polijas tiesu sistēmas neatkarību”) ( 9 ). Šajā kontekstā nesenais Trybunał Konstytucyjny (Konstitucionālā tiesa, Polija) 2021. gada 7. oktobra spriedums (K 3/21) (turpmāk tekstā – “Konstitucionālās tiesas spriedums”), kurš ir pasludināts pēc lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu, iesniedzējtiesai rada papildu izaicinājumus ( 10 ).

4.

Ņemot vērā atbilstošās Tiesas judikatūras analīzi, precizēšu nosacījumus, saskaņā ar kuriem pastāv risks, ka sistēmiskās vai vispārējās nepilnības attiecībā uz izsniegšanas dalībvalsts tiesu varas un it īpaši izpildvaras iejaukšanos, īstenojot tiesu varu attiecībā uz tiesnešu iecelšanu, ietekmē pieprasīto personu individuālo situāciju, tiklīdz tās ir nodotas, un tātad var izraisīt to, ka izpildes tiesu iestāde atsakās tās nodot.

5.

Atbilstoši LES 2. pantam:

“Savienība ir dibināta, pamatojoties uz vērtībām, kas respektē cilvēka cieņu, brīvību, demokrātiju, vienlīdzību, tiesiskumu un cilvēktiesības, tostarp minoritāšu tiesības. Šīs vērtības dalībvalstīm ir kopīgas sabiedrībā, kur valda plurālisms, tolerance, taisnīgums, solidaritāte un kur nav diskriminācijas, kā arī valda sieviešu un vīriešu līdztiesība.”

6.

LES 7. pantā ir noteikts:

“1.   Padome pēc trešdaļas dalībvalstu, Eiropas Parlamenta vai Eiropas Komisijas pamatota priekšlikuma, saņēmusi Eiropas Parlamenta piekrišanu, ar četru piektdaļu tās locekļu balsu vairākumu var konstatēt, ka ir droša varbūtība, ka kāda dalībvalsts varētu nopietni pārkāpt 2. pantā minētās vērtības. Pirms nākt klajā ar šādu konstatāciju, Padome uzklausa attiecīgo dalībvalsti un, pieņemot lēmumu saskaņā ar to pašu procedūru, var šai dalībvalstij adresēt ieteikumus.

Padome pastāvīgi pārbauda, vai pamatojums, uz kura balstīta konstatācija, vēl aizvien ir spēkā.

2.   Eiropadome pēc trešdaļas dalībvalstu vai Eiropas Komisijas priekšlikuma un ar Eiropas Parlamenta piekrišanu var ar vienprātīgu lēmumu konstatēt, ka kāda dalībvalsts vairākkārt nopietni pārkāpusi 2. pantā minētās vērtības, iepriekš aicinot attiecīgo dalībvalsti izteikt savu viedokli.

3.   Ja saskaņā ar 2. punktu konstatēti pārkāpumi, tad Padome ar kvalificētu balsu vairākumu var nolemt attiecīgai dalībvalstij uz laiku atņemt dažas tiesības, kas izriet no Līgumu piemērošanas konkrētai dalībvalstij, tostarp šīs dalībvalsts valdības pārstāvja balsstiesības Padomē. To īstenojot, Padome ņem vērā iespējamās sekas, ko šāda tiesību atņemšana var radīt attiecībā uz fizisku un juridisku personu tiesībām un pienākumiem.

Attiecīgai dalībvalstij joprojām ir saistoši Līgumu uzliktie pienākumi.

4.   Padome ar kvalificētu balsu vairākumu var vēlāk nolemt mainīt vai atcelt pasākumus, kas veikti saskaņā ar 3. punktu, ja mainās apstākļi, kas likuši tos īstenot.

5.   Eiropas Parlamentam, Eiropadomei un Padomei piemērojamie noteikumi par balsošanas kārtību ir noteikti [LESD] 354. pantā.”

7.

LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā ir paredzēts:

“Dalībvalstis nodrošina tiesību aizsardzības līdzekļus, kas ir pietiekami efektīvi tiesiskās aizsardzības nodrošināšanai jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības.”

8.

Hartas 47. pantā “Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu” ir noteikts:

“Ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, ievērojot nosacījumus, kuri paredzēti šajā pantā.

Ikvienai personai ir tiesības uz taisnīgu, atklātu un laikus veiktu lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, tiesību aktos noteiktā tiesā. Ikvienai personai ir iespējas saņemt konsultāciju, aizstāvību un pārstāvību.

[..]”

9.

Pamatlēmuma 2002/584 5., 6., 10. un 12. apsvērums ir izteikts šādi:

[..]

[..]

10.

Saskaņā ar šā pamatlēmuma 1. pantā “Eiropas apcietināšanas ordera definīcija un pienākums to izpildīt” noteikto:

“1.   [EAO] ir tiesas nolēmums, ko izsniedz dalībvalsts, lai cita dalībvalsts apcietinātu un nodotu pieprasīto personu kriminālvajāšanas veikšanai vai lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, vai arī lai piemērotu ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli.

2.   Dalībvalstis izpilda ikvienu [EAO], pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu un saskaņā ar šī pamatlēmuma noteikumiem.

3.   Šis pamatlēmums groza [negroza] pienākumu ievērot pamattiesības un tiesību pamatprincipus, kā tie minēti [LES] 6. pantā [..].”

11.

Minētā pamatlēmuma 3., 4. un 4.a pantā ir noteikti MAE obligātas un fakultatīvas neizpildes pamati.

12.

Šī paša pamatlēmuma 15. pantā “Lēmums par nodošanu” ir paredzēts:

“1.   Izpildes tiesu iestāde termiņos un saskaņā ar šajā pamatlēmumā noteiktajiem nosacījumiem pieņem lēmumu par to, vai persona ir jānodod.

2.   Ja izpildes tiesu iestāde uzskata, ka informācija, ko paziņojusi izsniegšanas dalībvalsts, ir nepietiekama, lai ļautu pieņemt lēmumu par nodošanu, tā lūdz, lai steidzami piegādā vajadzīgo papildu informāciju, konkrēti to, kas attiecas uz 3. līdz 5. pantu un 8. pantu, un tā var noteikt termiņu tās saņemšanai, ņemot vērā to, ka ir vajadzīgs ievērot termiņus, kas noteikti 17. pantā.

3.   Izsniegšanas tiesu iestāde var ikvienā brīdī pārsūtīt ikvienu papildu derīgu informāciju izpildes tiesu iestādei.”

13.

Ar 2004. gada 29. aprīļaOverleveringswet (Likums par personu nodošanu) ( 11 ), kas pēdējo reizi grozīts ar 2021. gada 17. marta likumu ( 12 ), Nīderlandes tiesībās ir transponēts Pamatlēmums 2002/584.

14.

Likuma par personu nodošanu 1. pants ir formulēts šādi:

“Šajā likumā:

[..]

[..]”

15.

Šā likuma 11. panta 1. punktā ir paredzēts:

“[EAO] netiek izpildīts gadījumos, kad, kā uzskata tiesa, pastāv nopietni un pierādīti iemesli uzskatīt, ka pēc nodošanas pieprasītā persona saskaras ar reālu risku, ka tiks pārkāptas tās pamattiesības, kas garantētas [Hartā].”

16.

Minētā likuma 26. panta 1. punktā ir noteikts:

“Tiesa pārbauda [..] nodošanas iespēju. [..]”

17.

Šā paša likuma 28. pantā ir paredzēts:

“1.   Tiesa lemj par nodošanu ne vēlāk kā 14 dienu laikā pēc lietas izmeklēšanas tiesas sēdē pabeigšanas. Spriedums tiek pamatots.

2.   Ja tiesa konstatē [..], ka nodošana nevar tikt atļauta [..], tai savā lēmumā ir jāatsaka šī nodošana.

3.   Gadījumos, kas nav minēti 2. punktā, tiesa atļauj nodošanu savā spriedumā, ja vien tā neuzskata, ka [EAO] nevar izpildīt saskaņā ar 11. panta 1. punktu [..].”

18.

2021. gada 6. aprīlī Polijas tiesu iestāde izdeva EAO attiecībā uz X, Polijas valstspiederīgo, lai viņu varētu apcietināt un nodot [tās] tiesām, lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, kas ar 2020. gada 30. jūnija galīgu spriedumu piespriests par izspiešanu un vardarbības draudiem.

19.

Attiecīgajai personai tika piemērots apcietinājums, gaidot rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa) – iesniedzējtiesas – nolēmumu, par tās nodošanu, kurai [šī persona] nepiekrita.

20.

Šī tiesa, kurā bija iesniegts pieteikums par EAO izpildi, konstatēja, ka pastāv sistēmiskas un vispārējas nepilnības attiecībā uz tiesu varas neatkarību izsniegšanas dalībvalstī, kas radot reālu risku, ka tiek pārkāptas tiesības uz neatkarīgu tiesu, kas nostiprinātas Hartas 47. panta 2. punktā kā būtisks pamattiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu saturs.

21.

Turklāt minētā tiesa norādīja, ka, lai gan personai, kuras nodošana ir lūgta brīvības atņemšanas soda vai ar brīvības atņemšanu saistīta pasākuma izpildei, nodošanas procedūrā ir iespējams precizēt, kuri izsniegšanas dalībvalsts tiesneši ir piedalījušies tās lietas izskatīšanā, šī persona pēc tās nodošanas nevar efektīvi apstrīdēt tiesneša iecelšanas amatā spēkā esamību vai tiesas funkciju pildīšanas likumību saskaņā ar tiesību aktiem, kas stājušies spēkā 2020. gada 14. februārī ( 13 ).

22.

Šādos apstākļos rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Kāds kritērijs tiesai, kurai ir jālemj par EAO izpildi galīga brīvības atņemšanas soda vai ar brīvības atņemšanu saistīta pasākuma izpildei, jāpiemēro, kad tā pārbauda, vai izsniegšanas dalībvalstī tiesības uz tiesību aktos iepriekš noteiktu tiesu ir pārkāptas tiesvedībā, kuras rezultātā tika pasludināts notiesājošs spriedums, lai gan saistībā ar iespējamu šo tiesību pārkāpumu šajā dalībvalstī nav bijis iespējams izmantot tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā?”

23.

Polijas tiesu iestādes izdeva sešus EAO attiecībā uz Y, Polijas valstspiederīgo, lai viņu varētu apcietināt un nodot [tās] tiesām. Divi EAO tika izdoti, lai izpildītu brīvības atņemšanas sodus, un pārējie četri EAO tika izdoti kriminālvajāšanas veikšanai par vairākiem noziedzīgiem nodarījumiem, tostarp krāpšanu. Lieta, kurā iesniedzējtiesa uzdeva prejudiciālos jautājumus, attiecas uz 2020. gada 7. aprīlī izdotu EAO saistībā ar šo pēdējo minēto pārkāpumu.

24.

Attiecīgajai personai tika piemērots apcietinājums, gaidot rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa) – iesniedzējtiesas – nolēmumu, par tās nodošanu, kurai [šī persona] nepiekrita.

25.

Šī tiesa, kurā tika celta prasība saistībā ar EAO izpildi, atbilstoši tam, ko tā bija izdarījusi lietā C‑562/21 PPU, konstatēja, ka pastāv sistēmiskas un vispārējas nepilnības attiecībā uz tiesu varas neatkarību izsniegšanas dalībvalstī, kas radītu reālu risku, ka tiks pārkāptas tiesības uz neatkarīgu tiesu Hartas 47. panta 2. punkta izpratnē ( 14 ).

26.

Turklāt, pirmkārt, minētā tiesa norādīja, ka personai, kuras nodošana tiek lūgta kriminālvajāšanas veikšanai, nodošanas procedūrā nav iespējams precizēt, kuri izsniegšanas dalībvalsts tiesneši pēc tās nodošanas izskatīs tās lietas, jo lietas tiek nodotas tiesas tiesnešiem pēc nejaušības principa, un ka šai personai tātad nav iespējams individualizēti atsaukties uz pārkāpumiem, kas pieļauti viena vai vairāku tiesnešu iecelšanā. Otrkārt, šī pati tiesa konstatēja, ka pieprasītā persona pēc tās nodošanas nevar efektīvi apstrīdēt tiesneša iecelšanas amatā spēkā esamību vai tiesas funkciju pildīšanas likumību saskaņā ar tiesību aktiem, kas stājās spēkā 2020. gada 14. februārī ( 15 ).

27.

Šādos apstākļos rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

28.

Tiesas pirmā palāta 2021. gada 30. septembrī nolēma apmierināt iesniedzējtiesas pieteikumu par steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedības piemērošanu abās šajās lietās. Šajā ziņā Tiesa norādīja, pirmkārt, ka uzdotie prejudiciālie jautājumi attiecas uz Pamatlēmuma, uz kuru attiecas LESD trešās daļas V sadaļa, interpretāciju un, otrkārt, ka šī tiesa ir norādījusi, ka X un Y atrodas apcietinājumā Nīderlandē, gaidot tās lēmumus par to nodošanu.

29.

Tiesa arī nolēma šīs lietas apvienot tiesvedības rakstveida un mutvārdu procesā, kā arī sprieduma taisīšanai, ņemot vērā to savstarpējo saistību.

30.

Rakstveida apsvērumus iesniedza X, Openbaar Ministerie (prokuratūra, Nīderlande), Nīderlandes un Polijas valdības, kā arī Komisija. Openbaar Ministerie (prokuratūra), Nīderlandes, Īrijas un Polijas valdības, kā arī Komisija sniedza mutvārdu apsvērumus tiesas sēdē, kas notika 2021. gada 16. novembrī.

31.

Ar prejudiciālajiem jautājumiem abās lietās, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai, piemērojot spriedumos Minister for Justice and Equality un Openbaar Ministerie attīstītos principus, tai ir jāatsaka pieprasītās personas nodošana šādās situācijās:

32.

Vispirms atgādināšu principus, kas izriet no Pamatlēmuma 2002/584 un atbilstošās judikatūras (A), un pēc tam atbildēšu uz prejudiciālajiem jautājumiem (B).

33.

Turpinājumā atgādināšu Pamatlēmumā 2002/584 iekļautos un judikatūrā attīstītos principus attiecībā uz EAO neizpildīšanas pamatiem, kas ir saistīti ar pieprasītās personas pamattiesību pārkāpuma risku (1), kā arī nosacījumus, ar kādiem tiesneša iecelšanas pārkāpuma dēļ var tikt apdraudētas attiecīgo personu tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu (2).

34.

Kā izriet no Pamatlēmuma 2002/584 5., 6. un 10. apsvēruma, EAO mehānisma izveide, kas ļauj novērst izdošanas procedūrām raksturīgo sarežģītību un kavēšanās risku, krimināltiesību jomā ir savstarpējas atzīšanas principa, kuru Eiropadome raksturojusi kā tiesu iestāžu sadarbības “stūrakmeni”, konkretizācija un balstīta uz augstu dalībvalstu savstarpējas uzticēšanās līmeni ( 20 ). Šī mehānisma īstenošanu var apturēt tikai tad, ja viena no dalībvalstīm nopietni un vairākkārt pārkāpj principus, kas paredzēti LES 6. panta 1. punktā, un to konstatē Padome, piemērojot šī līguma 7. panta 1. punktu, ar sekām, kas paredzētas šī līguma 7. panta 2. punktā. Šī pamatlēmuma 12. apsvērumā tomēr ir precizēts, ka tajā ir ievērotas pamattiesības un principi, kas atzīti LES 6. pantā un atspoguļoti Hartā ( 21 ).

35.

Šīs divas Pamatlēmuma 2002/584 “būtības” atspoguļojas tā 1. pantā, kura 2. punktā ir noteikts, ka dalībvalstis izpilda ikvienu EAO, pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu un saskaņā ar šī pamatlēmuma noteikumiem, un tā 3. punktā ir precizēts, ka minētais pamatlēmums negroza pienākumu ievērot tādus pamattiesības un tiesību pamatprincipus, kādi nostiprināti LES 6. pantā.

36.

No tā izriet, ka izpildes tiesu iestādes principā var atteikties izpildīt EAO tikai Pamatlēmuma 2002/584 3.–4.a pantā izsmeļoši uzskaitīto iemeslu dēļ ( 22 ) vai – saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru – “ārkārtas apstākļos”, kuros to smaguma dēļ var tikt ierobežoti savstarpējas atzīšanas un uzticēšanās starp dalībvalstīm principi, uz kuriem balstīta tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās ( 23 ).

37.

Lai pierādītu, ka pastāv šie ārkārtas apstākļi, tostarp atsevišķu Hartā nostiprināto pamattiesību pārkāpums, Tiesa spriedumā Aranyosi un Căldăraru veica divu posmu pārbaudi (turpmāk tekstā – “divu posmu pārbaude” vai “pārbaude” ( 24 )):

38.

Pēc tam šie principi, it īpaši divu posmu pārbaude, tika piemēroti situācijai, kurā pēc EAO izpildes pastāv Hartas 47. pantā nostiprināto tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu pārkāpuma risks izsniegšanas dalībvalsts, šajā gadījumā – Polijas Republikas, tiesu sistēmas sistēmisko un vispārējo nepilnību dēļ, kas var ietekmēt tiesnešu neatkarību un tādējādi izraisīt šo tiesību pārkāpumu.

39.

Spriedumā Minister for Justice and Equality par Polijas tiesu iestāžu kriminālvajāšanas veikšanai izsniegto EAO Tiesa ir nospriedusi, ka pat tad, ja pēc pārbaudes pirmā posma izpildes tiesu iestādes rīcībā ir tādi pierādījumi kā tie, kas ir minēti Komisijas pamatotajā priekšlikumā saskaņā ar LES 7. panta 1. punktu, ņemot vērā sistēmiskas vai vispārējas nepilnības attiecībā uz izsniegšanas dalībvalsts tiesu varas neatkarību, lai pierādītu, ka pastāv reāls risks, ka tiks pārkāpts būtiskais pamattiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu saturs ( 26 ), šai iestādei otrajā posmā ir konkrēti un precīzi jāpārbauda, vai pastāv nopietni un pierādīti iemesli uzskatīt, ka attiecīgā persona būs pakļauta šādam riskam, ja tā tiks izdota izsniegšanas dalībvalstij ( 27 ). Šajā ziņā minētajai iestādei ir jāņem vērā tādi kritēriji kā šīs personas personiskā situācija, nodarījuma, par kuru tā tiek vajāta, veids un faktiskie apstākļi, kas ir EAO pamatā (turpmāk tekstā – “atbilstošie kritēriji”), kā arī informācija, ko izsniegšanas dalībvalsts ir sniegusi, piemērojot Pamatlēmuma 2002/584 15. panta 2. punktu ( 28 ).

40.

Spriedumā Openbaar Ministerie attiecībā uz Polijas tiesu iestāžu izdoto EAO kriminālvajāšanas veikšanai un brīvības atņemšanas soda izpildei, pirmkārt, Tiesa nosprieda, ka, pat ja izpildes tiesu iestādes rīcībā ir informācija, kas liecina par sistēmiskām vai vispārējām nepilnībām saistībā ar izsniegšanas dalībvalsts tiesu varas neatkarību, kuras pastāvēja izsniegšanas brīdī vai kuras radās pēc šīs izsniegšanas, nevar liegt “izsniegšanas tiesu iestādes” statusu Pamatlēmuma 2002/584 6. panta 1. punkta izpratnē tiesai, kas ir izsniegusi EAO ( 29 ). Otrkārt, Tiesa atgādināja, ka, pat ja tā konstatē iepriekš minētās sistēmiskās vai vispārējās nepilnības, izpildes tiesu iestāde nevar atturēties no pārbaudes otrā posma veikšanas. Šajā otrajā posmā šai iestādei ir jāizvērtē, vai pastāv nopietns un pierādīts pamatojums uzskatīt, ka personai, attiecībā uz kuru ir izdots EAO, nodošanas gadījumā radīsies reāls risks, ka tiks pārkāptas tās pamattiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu ( 30 ). Šajā ziņā Tiesa atsaucās uz atbilstošajiem kritērijiem, kas ir izklāstīti spriedumā Minister for Justice and Equality ( 31 ), vienlaikus precizējot, ka minētā iestāde faktiskajos apstākļos, kuros iekļaujas EAO izdošana, var ņemt vērā valsts iestāžu paziņojumus, kas var ietekmēt to, kā tiek izskatīta individuāla lieta ( 32 ).

41.

Būtībā iepriekš minētajos spriedumos, vienlaikus ievērojot pieprasītās personas nodošanas principu, Tiesa nosprieda, ka tāda faktiska riska esamība, ka, ja persona tiks nodota izsniegšanas tiesu iestādei, tiks pārkāptas personas, saistībā ar kuru ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, pamattiesību uz neatkarīgu tiesu un līdz ar to tās pamattiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu, kas ir paredzētas Hartas 47. panta otrajā daļā, būtiskais saturs, var ļaut izpildes tiesu iestādei izņēmuma kārtā neizpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz Pamatlēmuma 2002/584 1. panta 3. punktu ( 33 ).

42.

Šai pārbaudei, kas izpaužas divos posmos, būtībā ir nepieciešams vispārējs situācijas izsniegšanas dalībvalstī vērtējums, kam seko attiecīgās personas situācijas individuāls novērtējums, no kura izriet, ka tā konkrēti ir pakļauta reālam attiecīgo pamattiesību pārkāpšanas riskam.

43.

Tā kā iesniedzējtiesa norāda, ka sistēmiskas un vispārējas nepilnības, kas ietekmē pamattiesības izsniegšanas dalībvalstī tiesību aktos iepriekš noteiktā tiesā, galvenokārt izriet no nelikumības tiesu varas locekļu iecelšanā ( 34 ), man šķiet lietderīgi turpmāk īsumā norādīt uz Tiesas noteiktajiem principiem attiecībā uz nosacījumiem, ar kādiem pārkāpums tiesneša iecelšanā var apdraudēt indivīdu tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu.

44.

2020. gada 26. marta spriedumā Simpson/Padome un HG/Komisija (pārskatīšana) ( 35 ) Tiesa lēma par pārkāpuma ietekmi Eiropas Savienības Civildienesta tiesas tiesneša iecelšanas procedūrā uz lietas dalībnieku tiesībām uz tiesību aktos iepriekš noteiktu tiesu.

45.

Šajā spriedumā Tiesa vispirms norādīja, ka saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru tiesības tikt tiesātam “tiesību aktos noteiktā” tiesā 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta 1. punkta nozīmē, kuram atbilst Hartas 47. panta otrā daļa ( 36 ), pēc sava rakstura ietver tiesnešu iecelšanas amatā procesu ( 37 ) un pēc tam tā precizēja, ka pārkāpums, kas ir pieļauts, ieceļot tiesnešus attiecīgajā tiesu sistēmā, ir uzskatāms par Hartas 47. panta otrās daļas pirmā teikuma pārkāpumu tostarp tad, ja šī pārkāpuma dabas un nopietnības dēļ rodas reāls risks, ka citi varas atzari, it īpaši izpildvara, var īstenot nepamatotu rīcības brīvību, apdraudot iecelšanas procesā panāktā rezultāta integritāti un tādējādi indivīdiem radot pamatotas šaubas par attiecīgo tiesnešu neatkarību un objektivitāti, kā tas ir gadījumā, kad tiek skarti tiesu sistēmas izveides un funkcionēšanas pamatā esošie pamatnoteikumi ( 38 ).

46.

Minētajā spriedumā Tiesa nošķīra, no vienas puses, pretrunīgu Civildienesta tiesas tiesnešu iecelšanas procedūru (proti, konkursa izsludināšanu), kuras prettiesiskumu bija konstatējusi Eiropas Savienības Vispārējā tiesa, un, no otras puses, pamatnoteikumus par tiesnešu iecelšanu šajā tiesā (proti, LESD 257. panta ceturto daļu un Eiropas Savienības Tiesas statūtu I pielikuma 3. pantu), un secināja, ka ar iztiesāšanas sastāva izveides procedūras pārkāpumu nepietiek, lai pierādītu, ka ir ticis pieļauts tāds Civildienesta tiesas tiesnešu iecelšanas procedūras pamatnormas pārkāpums, kura daba un nopietnība varētu radīt reālu risku, ka Padome ir nepamatoti izmantojusi savas pilnvaras, apdraudot iecelšanas procesā panāktā rezultāta integritāti un tādējādi indivīdiem radot pamatotas šaubas par trešajā amatā ieceltā tiesneša – vai pat palātas, kurā šis tiesnesis ir norīkots, – neatkarību un objektivitāti ( 39 ). Tiesa šos pašus principus ir piemērojusi Polijas tiesu sistēmas situācijai 2021. gada 6. oktobra spriedumā W.Ż. (Augstākās tiesas Ārkārtas kontroles un publisko lietu palāta – Iecelšana) ( 40 ).

47.

Būtībā šajā judikatūrā ir ietvertas atziņas, ka pārkāpumi noteiktu tiesnešu iecelšanā var ietekmēt attiecīgo personu konkrēto situāciju, ja tie rada izpildvaras iejaukšanās risku attiecībā uz tiesvedību un tādējādi attiecīgajām personām rodas šaubas par šo tiesnešu un tiesu, kurām tie ir norīkoti, neatkarību un objektivitāti. Šīs atziņas man liek secināt, ka pamatlietas pārbaudes otrajā posmā ir jāpārbauda, vai pieprasīto personu situācija, ņemot vērā atbilstošos kritērijus, izpildvarai rada interesi, kas pārsniedz konkrētos iespējamo noziedzīgo nodarījumu elementus, kas viņus pakļauj riskam, ka viņu lieta netiks izskatīta objektīvi, kā to paskaidrošu turpinājumā.

48.

Šīs lietas iekļaujas gandrīz tādā pašā kontekstā kā tas, kādā tika pasludināti spriedumi Minister for Justice and Equality un Openbaar Ministerie, kā arī pašlaik izskatīšanā esošās lietas C‑480/21, Minister for Justice and Equality ( 41 ), kontekstā. Tās attiecas uz Polijas tiesu iestāžu izsniegtu EAO kriminālvajāšanas veikšanai vai brīvības atņemšanas soda izpildei. Kā iesniedzējtiesa jau norādījusi ar saviem prejudiciālajiem jautājumiem, tā būtībā vēlas noskaidrot, vai un kā tai ir jāpiemēro pārbaudes otrais posms ( 42 ) šīs lietas īpašajā kontekstā.

49.

Vispirms attiecībā uz pārbaudes pirmo posmu iesniedzējtiesa, šajā ziņā neizvirzīdama nevienu prejudiciālu jautājumu, konstatē, ka pastāv sistēmiskas un vispārējas nepilnības attiecībā uz tiesu varas neatkarību izsniegšanas dalībvalstī, kas pastāvēja EAO izsniegšanas laikā, kas joprojām pastāv un kuras pēdējos gados pat ir saasinājušās. Šī tiesa šo konstatējumu galvenokārt balsta uz tiesnešu iecelšanu amatā pēc KRS priekšlikuma saskaņā ar 2017. gada 8. decembra Likumu par grozījumiem Likumā par KRS un dažos citos likumos ( 43 ), kā arī par to, ka nodotajai personai nav iespējams efektīvi apstrīdēt tiesneša iecelšanas amatā spēkā esamību vai tā tiesas funkciju pildīšanas likumību saskaņā ar tiesību aktiem, kas stājās spēkā 2020. gada 14. februārī ( 44 ).

50.

Neskarot iesniedzējtiesas kompetenci un neskarot pārbaudes, kas tai ir jāveic attiecībā uz šīs analīzes aktualitāti un situācijas iespējamo attīstību valsts līmenī ( 45 ), ņemot vērā judikatūru par Polijas tiesu sistēmas neatkarību, principā varu piekrist šīs tiesas konstatējumiem ( 46 ).

51.

Attiecībā uz pārbaudes otro posmu Tiesai tiek lūgts precizēt atbilstošo kritēriju piemērošanu gadījumā, pirmkārt, kad tiek izpildīts EAO, kas izsniegts, lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu vai ar brīvības atņemšanu saistītu pasākumu, un, otrkārt, lai izpildītu EAO, kas izsniegts kriminālvajāšanai ( 47 ).

52.

Līdz ar to ir jāpārbauda, vai sistēmiski vai vispārīgi trūkumi attiecībā uz tiesu varas neatkarību izsniegšanas dalībvalstī, ja tie ietver vai var ietvert īpašus trūkumus to tiesnešu iecelšanā, kuri ir notiesājuši pieprasīto personu vai kuriem ir paredzēts to tiesāt pēc tās nodošanas, šajā gadījumā var izraisīt šīs personas tiesību uz objektīvu tiesu, kas garantētas Hartas 47. panta otrās daļas pirmajā teikumā, pārkāpumu. Apstiprinošas atbildes gadījumā izpildes tiesu iestādei saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 1. panta 3. punktu ir jāatturas izpildīt EAO, savukārt pretējā gadījumā tai ir jāveic tā izpilde ( 48 ).

53.

Pirmkārt, attiecībā uz tāda EAO izpildi, kas izdots brīvības atņemšanas soda vai ar brīvības atņemšanu saistīta pasākuma izpildei, iesniedzējtiesa norāda, ka pastāv reāls risks, ka viens vai vairāki tiesneši, kas iecelti pēc pretrunīgajām reformām ( 49 ), ir piedalījušies tās personas tiesvedībā, attiecībā uz kuru ir izdots šāds EAO. Šī tiesa piebilst, ka, lai gan šai personai faktiski ir iespējams precizēt, kuri izsniegšanas dalībvalsts tiesneši ir piedalījušies tās lietas izskatīšanā, minētā persona nevar efektīvi apstrīdēt tiesneša iecelšanas amatā spēkā esamību vai tā tiesas funkciju pildīšanas likumību, pamatojoties uz tiesību aktu grozījumiem, kas pieņemti 2020. gadā pretrunīgo reformu ietvaros ( 50 ).

54.

Otrkārt, attiecībā uz kriminālvajāšanas veikšanai izdota EAO izpildi iesniedzējtiesa konstatē, ka pieprasītā persona nevar zināt, kuri tiesneši pēc tās nodošanas izskatīs tās lietu, ņemot vērā lietu piešķiršanu pēc nejaušības principa, kādā lietas tiek piešķirtas tiesas tiesnešiem, kas arī ieviesta pretrunīgo reformu ietvaros.

55.

Jānorāda, ka abos šajos gadījumos ir iespējamas divas situācijas, proti, situācija, kad ir iespējams izslēgt pārkāpumu esamību viena vai vairāku tiesnešu, kuri ir izskatījuši vai kuriem ir jāizskata pieprasīto personu lietas, iecelšanā (a), un situācija, kurā pastāv nelikumības vai reāls pārkāpuma risks šādā iecelšanā (b). Šajā otrajā situācijā, par kuru ir uzdoti prejudiciālie jautājumi, ir jāprecizē, vai un kādā mērā šādu pārkāpumu pastāvēšana vai risks var likt izpildes tiesu iestādei atteikties izpildīt EAO. Visbeidzot, manuprāt, ir lietderīgi sniegt dažas norādes par Konstitucionālās tiesas sprieduma iespējamo ietekmi uz iepriekš minēto pārbaudi, kas, lai gan ir taisīts pēc šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšanas, ir elements, kurš iesniedzējtiesai ir jāņem vērā savā vērtējumā (c).

56.

Izpildes tiesu iestāde, pamatojoties uz savām pārbaudēm un, iespējams, informācijas apmaiņu ar izsniegšanas dalībvalsts kompetentajām iestādēm, piemērojot Pamatlēmuma 2002/584 15. panta 2. punktu, varētu nonākt pie secinājuma, ka tiesu iestāde, kas ir noteikusi brīvības atņemšanas sodu vai ar brīvības atņemšanu saistītu pasākumu pret pieprasīto personu, nesastāv no tiesnešiem, kuri ir iecelti saskaņā ar noteikumiem, kas izriet no pretrunīgajām reformām ( 51 ), vai ka nepastāv konkrēts risks, ka šo personu, kuras nodošana tiek lūgta kriminālvajāšanas nolūkā, varētu tiesāt tiesu iestāde, kura sastāv no tiesnešiem, kas ir iecelti, pamatojoties uz šiem noteikumiem.

57.

Šādās situācijās sistēmiskas vai vispārējas nepilnības, kas ietekmē izsniegšanas dalībvalsts tiesu sistēmu, nedrīkstētu būt šķērslis attiecīgās personas nodošanai uz šo dalībvalsti, ja nav citu iemeslu, kas pamato šīs nodošanas atteikumu ( 52 ).

58.

Izpildes tiesu iestāde, joprojām pamatojoties uz savām pārbaudēm un, iespējams, informācijas apmaiņu ar izsniegšanas dalībvalsts kompetentajām iestādēm, piemērojot Pamatlēmuma 2002/584 15. panta 2. punktu, varētu konstatēt, ka tiesu iestāde, kas ir noteikusi brīvības atņemšanas sodu vai ar brīvības atņemšanu saistītu pasākumu, faktiski sastāvēja no viena vai vairākiem tiesnešiem, kas iecelti, pamatojoties uz noteikumiem, kas izriet no pretrunīgajām reformām, vai ka pastāv konkrēts risks, ka tiesneši, kas ir pasludinājuši pieprasītās personas notiesāšanu vai kas izskatīs šīs personas lietu pēc tās nodošanas, pieder pie tiesnešu kategorijas, kas iecelti saskaņā ar šiem noteikumiem. Šīm situācijām, kas ir pirmā un otrā prejudiciālā jautājuma lietā C‑563/21 PPU priekšmets, ir raksturīgas izpildes tiesu iestādes šaubas attiecībā uz (faktisko vai iespējamo) nelikumīgi iecelto tiesnešu līdzdalības faktisko iejaukšanos attiecībā uz minētās personas tiesību uz neatkarīgu tiesu ievērošanu.

59.

Tomēr man šķiet, ka, ņemot vērā Tiesas judikatūru, kas ir aplūkota šo secinājumu 37.–41. punktā, šīs šaubas pašas par sevi nav pietiekamas, lai pierādītu, ka pastāv faktisks risks, ka pieprasītās personas pamattiesības uz neatkarīgu tiesu varētu tikt pārkāptas pārbaudes otrajā posmā, un tādējādi pamatot iespējamu šīs iestādes atteikumu izpildīt EAO. Proti, tāpat kā izsniegšanas dalībvalsts tiesu sistēmas sistēmiskās vai vispārējās nepilnības, šo nepilnību pārnešana uz pašām pabeigtajām vai turpmākām valsts procedūrām attiecībā uz pieprasīto personu, vienlaikus mudinot minēto iestādi izrādīt lielāku rūpību, izvērtējot apstākļus, kas saistīti ar EAO izsniegšanu ( 53 ), nevar atbrīvot to pašu iestādi no atbilstošo kritēriju pārbaudes.

60.

Šajā ziņā jāatgādina, ka judikatūrā par Polijas tiesu sistēmas neatkarību Tiesa būtībā ir nospriedusi, ka Polijas Republika ar pretrunīgajām reformām ir atļāvusi izpildvarai būtiski iejaukties tiesnešu iecelšanā un viņu disciplinārajos pasākumos. Turklāt Tiesas judikatūrā, kas izvērtēta šo secinājumu 45. punktā, ir precizēts, ka pārkāpums tiesnešu iecelšanā ir Hartas 47. panta otrās daļas pārkāpums, it īpaši, ja tas rada izpildvaras iejaukšanās risku attiecībā uz tiesu varas īstenošanu, tādējādi ļaujot izpildvarai ietekmēt tiesu varu un kaitējot varas dalīšanai un tādējādi tiesu varas neatkarībai ( 54 ).

61.

Tāpēc uzskatu, ka sistēmisko un vispārējo nepilnību ietekmes uz pieprasīto personu īpašo situāciju novērtējums ir jāveic, ņemot vērā atklāto nepilnību raksturu. Ņemot vērā šajā lietā konstatētās nepilnības attiecībā uz izpildvaras iejaukšanos tiesu varas īstenošanā, jautājums ir par to, vai šī iejaukšanās var ietekmēt pieprasīto personu lietu izskatīšanu.

62.

Tādējādi iesniedzējtiesai, pamatojoties uz pieprasītās personas sniegto informāciju un informāciju, kuru, iespējams, ir saņēmušas EAO izsniegšanas dalībvalsts iestādes, piemērojot Pamatlēmuma 2002/584 15. panta 2. punktu, ir jāpārbauda, vai Polijas tiesu neatkarības trūkums izpildvaras iejaukšanās tiesu varas īstenošanā dēļ varētu pārkāpt pieprasītās personas tiesības uz neatkarīgu tiesu, ņemot vērā atbilstošos kritērijus, kā arī izsniegšanas dalībvalsts likumdošanas un tiesu sistēmas iespējamo attīstību ( 55 ).

63.

Līdz ar to atbilstošie kritēriji šajā gadījumā ir jāpiemēro, ņemot vērā iespējamo izpildvaras iejaukšanās risku lietās, kas attiecas uz pieprasītajām personām. Konkrētāk, piemērojot šos kritērijus, vispirms iesniedzējtiesai būs jāizvērtē, vai pieprasīto personu personiskā situācija var radīt risku, ka tās tiks tiesātas, pamatojoties uz citiem elementiem, nevis tiem, kuriem ir nozīme tās iespējami nelikumīgās rīcības izvērtēšanā, piemēram, šo personu iespējamo dalību politiskajā dzīvē vai to piederību kādai kategorijai, minoritātei vai sociālajam stāvoklim, kas ir īpaši pakļauti izpildvaras iejaukšanās [riskam], ņemot vērā šīs varas īstenoto politiku. Pēc tam šai tiesai būs jāpārbauda, vai nodarījumu, par kuriem minētās personas tiek apsūdzētas, raksturs var ietvert risku, ka vienas un tās pašas personas netiks tiesātas neatkarīgi ( 56 ). Visbeidzot minētajai tiesai būs jāizvērtē, vai šāds risks var izrietēt no EAO pamatā esošā faktiskā konteksta, ņemot vērā iespējamos tādu valsts iestāžu paziņojumus, kas var iejaukties individuāla gadījuma izskatīšanā.

64.

Turklāt, veicot iepriekš izklāstīto pārbaudi, iesniedzējtiesai arī varētu nākties izvērtēt, vai ar izsniegšanas dalībvalsts tiesību aktiem pieprasītajām personām tiek nodrošināta efektīva iespēja vērsties tiesā, lai varētu atsaukties uz iespējamo attiecīgā tiesneša vai tiesnešu iecelšanas nelikumību (skat. šo secinājumu 53. punktu) – par šo aspektu ir uzdots vienīgais prejudiciālais jautājums lietā C‑562/21 PPU un trešais prejudiciālais jautājums lietā C‑563/21 PPU ( 57 ).

65.

Attiecībā uz izpildes tiesu iestādes veicamās pārbaudes apjomu uzskatu, ka pieprasītajai personai ir jāsniedz iesniedzējtiesai elementi, no kuriem prima facie izriet konkrēts risks, ka, ņemot vērā šo secinājumu 63. punktā atgādinātos kritērijus, tās lieta varētu tikt izskatīta veidā, kas nav neatkarīgs. Lai gan šajā ziņā nevar prasīt pilnīgus pierādījumus, šie pierādījumi nevar aprobežoties ar norādi uz vispārēju risku, ka izsniegšanas dalībvalsts tiesu sistēmas sistēmiskas un vispārējas nepilnības var ietekmēt tās lietu, jo šis vērtējums ietilpst pārbaudes pirmajā posmā. Manuprāt, pieprasītajai personai, pirmkārt, ir jāsniedz informācija, no kuras izriet, ka tiesneši, kas ir iesaistīti vai, iespējams, ir iesaistīti tās lietas izskatīšanā, ir tie tiesneši, kuri ir iecelti saskaņā ar pretrunīgajām reformām, vai ka izsniegšanas tiesu iestādei pašai ir neatkarības trūkums attiecībā pret izpildvaru, un, otrkārt, ir jānorāda iemesli, kuru dēļ tā uzskata, ka šādai situācijai var būt negatīva ietekme uz tās lietu, ņemot vērā atbilstīgos apstākļus, kas attiecas uz tās personīgo situāciju, attiecīgo pārkāpumu raksturu un faktisko kontekstu, uz kura pamata ir izveidots EAO ( 58 ). Manuprāt, šāda informācija parastos gadījumos būs pietiekama, lai izpildes tiesu iestāde atteiktu šīs personas nodošanu, ja vien izsniegšanas tiesu iestāde pati nesniedz garantijas vai konkrētas saistības attiecībā uz attieksmi pret minēto personu pēc tās nodošanas, lai kliedētu jebkādas šaubas par šīs pašas personas norādītajiem riskiem.

66.

Kaut arī Konstitucionālās tiesas spriedums ir pasludināts pēc šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu nosūtīšanas, tas ir vispārzināms fakts, kas iesniedzējtiesai būs jāņem vērā, pieņemot lēmumu.

67.

Lai gan tā motīvu daļa vēl nav pieejama, no šī sprieduma rezolutīvās daļas izriet, ka Trybunał Konstytucyjny (Konstitucionālā tiesa) pat apšauba atsevišķu ES līguma pamatnoteikumu piemērojamību šajā dalībvalstī, kā arī Tiesas primāro lomu tiesību ievērošanas nodrošināšanā saistībā ar Līgumu interpretāciju un piemērošanu saskaņā ar LES 19. panta 1. punktu, tostarp attiecībā uz strīdīgo jautājumu par tiesu iestāžu neatkarību, kas ir viena no LES līguma 2. pantā garantētajām tiesiskuma pamatīpašībām ( 59 ). Pretēji tam, ko tiesas sēdē apgalvoja Polijas valdības pārstāvis, šķiet, ka Savienības tiesību piemērošana, ko veic valsts tiesas, nekādi nevar tikt pārbaudīta tiesiskajās situācijās, kurās Trybunał Konstytucyjny (Konstitucionālā tiesa) uzskata, ka ir nepieciešama konkrēta interpretācija, pamatojoties uz Polijas Konstitūciju.

68.

Sākotnēji šķiet, ka minētajā spriedumā ir pausta tieslietu politika augstākajā konstitucionālajā līmenī, kuras mērķis ir apšaubīt minētās dalībvalsts veikto Savienības pamatprincipu un pamatvērtību sadalījumu ( 60 ), lai gan tomēr nešķiet, ka šīs pašas dalībvalsts dalība Savienībā tiktu apšaubīta ( 61 ).

69.

Protams, pirms jebkādu secinājumu no Konstitucionālās tiesas sprieduma šajā lietā izdarīšanas iesniedzējtiesai būs jāizrāda īpaša piesardzība, ņemot vērā, ka šī sprieduma sekas ir jāpārbauda, rūpīgi analizējot tā pamatojumu un tā konkrēto piemērošanas kārtību ( 62 ), kā arī ņemot vērā to, ka situācija šobrīd ir tikai attīstības stadijā ( 63 ). It īpaši apgalvojums, ka faktiski minētais spriedums ietver neiespējamību turpmāk izpildīt visus attiecīgās dalībvalsts izdotos EAO, izraisītu daudzu noziedzīgu nodarījumu nesodāmību, apdraudot cietušo tiesības saistībā ar attiecīgajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, un būtu Polijas Republikas tiesnešu, kuri cenšas izmantot Savienības tiesībās paredzētos tiesu sadarbības mehānismus, profesionālās prakses neatzīšana ( 64 ). Tas varētu būt arī atteikums spriest tiesu un varētu izraisīt smagas sekas pat ārpus Pamatlēmuma 2002/584 piemērošanas jomas un tiesu iestāžu sadarbības krimināllietās ( 65 ).

70.

Tomēr man šķiet, ka šāda pieeja var apdraudēt savstarpējas atzīšanas principu un tiesu iestāžu sadarbību starp dalībvalstu tiesām, kā arī starp tām un Tiesu, kas ir EAO sistēmas stūrakmens. Proti, šādā situācijā nesaprotu, kā varētu tikt nodrošināta EAO regulējuma pamatā esošā augstā uzticēšanās un savstarpēja atzīšana.

71.

Interpretācija, kas, šķiet, izriet no šī sprieduma rezolutīvās daļas, liek šaubīties par to, ka persona, uz kuru attiecas Polijas tiesu iestādes lēmums, šobrīd var atsaukties uz Savienības tiesību pamatprincipiem, lai novērstu iespējamās valsts tiesību aktu neatbilstības Savienības tiesībām, tostarp tās konstitucionālajām normām. Attiecībā uz pamatlietām minētais spriedums varētu tostarp ietvert neiespējamību, piemērojot Savienības tiesību pārākuma un tiešas piemērošanas principus, novērst to, ka valsts tiesību aktos nav nodrošināta efektīva tiesību aizsardzība tiesā, kas ļautu aizsargāt indivīdus, tostarp nodotās personas, pret iespējamiem viņu tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu pārkāpumiem ( 66 ).

72.

Līdz ar to Konstitucionālās tiesas sprieduma sekām varētu būt nevis absolūta nozīme, bet gan nozīme konkrēto risku analīzē attiecībā uz pieprasītajām personām, pēc to nodošanas, attiecībā uz šo personu tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu pārkāpumu un it īpaši, ciktāl minētais spriedums neļauj novērst tāda pārsūdzības (noraidījums, apelācijas sūdzība u.c.) pamata neesamību, kas ļautu apstrīdēt tiesnešu, kuri ir iesaistīti procesos, kuros tiks izskatītas šo personu lietas, prettiesisku iecelšanu, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai ( 67 ), kad šīs personas par to iesniedz pierādījumus.

73.

Šādos apstākļos neizslēdzu, ka, kamēr šī situācija turpinās un ja pieprasītā persona pierāda, pirmkārt, ka pastāv konkrēts neobjektīvas izturēšanās risks, ņemot vērā tās īpašo situāciju, pamatojoties uz atbilstošiem kritērijiem, un, otrkārt, ka nav iespējams atsaukties uz tiesu, kuru kompetencē ir izskatīt tai iesniegtās lietas, prettiesisko sastāvu, iesniedzējtiesai var būt pienākums atteikties izpildīt attiecīgos EAO, neraugoties uz šīs apturēšanas negatīvajām sekām attiecībā uz EAO mērķi apkarot tādu pieprasīto personu nesodāmību, kuras atrodas dalībvalstī, kas nav tā dalībvalsts, kurā tās, kā tiek apgalvots, ir izdarījušas noziedzīgus nodarījumus. Šai tiesai ir jāizvērtē šāda atteikuma nepieciešamība, ņemot vērā atbilstošos kritērijus, kas detalizēti izklāstīti šo secinājumu 61.–64. punktā, un Konstitucionālās tiesas sprieduma iespējamās sekas, kā arī ņemot vērā, ka runa ir par situāciju, kas nemitīgi attīstās.

74.

Šādos apstākļos uz prejudiciālajiem jautājumiem ierosinu atbildēt, ka Pamatlēmuma 2002/584 1. panta 2. un 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja izpildes tiesu iestādei, kurai ir jālemj par tādas personas nodošanu, uz kuru attiecas EAO, kas ir izsniegts, lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu vai veiktu kriminālvajāšanu, ir pierādījumi, kas liecina, ka pastāv reāls risks, ka tiks pārkāptas Hartas 47. panta otrajā daļā garantētās pamattiesības uz taisnīgu tiesu saistībā ar sistēmiskām vai vispārējām nepilnībām tiesu iestāžu neatkarībā izsniegšanas dalībvalstī, šai iestādei ir konkrēti un precīzi jāpārbauda, vai, ņemot vērā minētās personas personisko situāciju, kā arī pārkāpuma raksturu, par kuru tā tiek saukta pie atbildības, un faktiskos apstākļus, kas ir EAO pamatā, un ņemot vērā informāciju, ko minētā dalībvalsts iesniegusi saskaņā ar minētā pamatlēmuma 15. panta 2. punktu, pastāv nopietni un pierādīti iemesli uzskatīt, ka minētā persona tiktu pakļauta šādam riskam, ja tiktu nodota minētajai dalībvalstij.

75.

Šajā ziņā apstākļi, ka pastāv reāls risks, ka pēc nodošanas attiecīgo personu tiesās tiesa, kas iepriekš nav tikusi noteikta tiesību aktos, vai ka nav iespējams noteikt to tiesu sastāvu, kurās tā tiks tiesāta, kā arī tas, ka nepastāv efektīva tiesību aizsardzība, lai apstrīdētu attiecīgo tiesnešu iecelšanas spēkā esamību, neatbrīvo iesniedzējtiesu no pienākuma izvērtēt konkrētu risku, ka šīs personas tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu varētu tikt pārkāptas, ņemot vērā iepriekš minētos kritērijus.

76.

It īpaši iesniedzējtiesai, ņemot vērā šos kritērijus un ņemot vērā izmaiņas situācijā, kas ir saistīta ar izsniegšanas dalībvalsts tiesu sistēmu, ir jāpārbauda, vai pieprasītajai personai pēc nodošanas pastāv risks, ka tās tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu varētu ietekmēt izpildvaras iejaukšanos kompetentajās tiesās, ņemot vērā iespēju, ka nav efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekļu, kas ļautu apstrīdēt tāda tiesneša vai tiesnešu nelikumīgu iecelšanu, kuri ir izskatījuši vai ir kompetenti izskatīt šīs personas lietu, un konstitucionālo tiesu praksi, kas, apšaubot Savienības tiesību pārākumu, neļauj novērst šo trūkumu.

77.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa, Nīderlande) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: