1.

Saskaņā ar Savienības tiesībām daži ģimenes locekļi, tostarp apgādībā esoši vecāki, var pievienoties mobilam Savienības darba ņēmējam tajā dalībvalstī, kurā viņš dzīvo un strādā. Ja šāds vecāks pieprasa sociālos pabalstus uzņēmējā dalībvalstī, vai viņš zaudē uzturēšanās tiesības, pamatojoties uz Savienības tiesībām? Vai dalībvalstis šādu vecāku var uzskatīt par pārmērīgu slogu savām sociālās palīdzības sistēmām? Turklāt – ko, pirmām kārtām, nozīmē tas, ka vecāks ir mobila Savienības darba ņēmēja apgādībā?

2.

Būtībā šie ir galvenie jautājumi, kas izvirzīti lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, kuru Tiesai iesniedza Court of Appeal (Apelācijas tiesa (Īrija)).

3.

Lai gan Tiesai ir bijušas vairākas iespējas precizēt, kādas tiesības apgādājamiem radiniekiem ir saskaņā ar Savienības tiesībām un kādos apstākļos šīs tiesības rodas, lielākā daļa šo lietu attiecās uz apgādājamiem tiešajiem lejupējiem radiniekiem ( 2 ) vai laulātajiem ( 3 ). Tādējādi šī lieta dod Tiesai iespēju plašāk iztirzāt mobila Savienības darba ņēmēja tiešo augšupējo radinieku tiesības.

4.

GV ir Rumānijas valstspiederīgā un Īrijā dzīvojošas un strādājošas Rumānijas valstspiederīgās AC māte. AC ir arī naturalizēta Īrijas pilsone. 2017. gadā GV pievienojās meitai Īrijā un kopš tā laika viņa tur dzīvo. Netiek apstrīdēts, ka viņa likumīgi uzturas Īrijā kā viens no mobila Savienības darba ņēmēja apgādībā esošiem vecākiem.

5.

GV ir vairākkārt uzturējusies Īrijā, tostarp no 2009. līdz 2011. gadam, un pēc tam viņa atgriezās Rumānijā. Laikposmā no 2011. līdz 2016. gadam viņa ir pārcēlusies no un uz Īriju, Rumāniju un Spāniju, kur dzīvo otra viņas meita. Pēdējos 15 gadus viņa dzīvo šķirti no vīra un šajā laikā viņa bija finansiāli atkarīga no AC, kura periodiski sūtīja viņai naudu.

6.

2017. gadā GV bija deģeneratīvas artrīta izmaiņas. 2017. gada 28. septembrī GV iesniedza pieteikumu invaliditātes pabalsta saņemšanai saskaņā ar grozīto Social Welfare Consolidation Act 2005 [2005. gada Konsolidētais sociālās labklājības likums].

7.

Iesniedzējtiesa paskaidro, ka GV pieprasītā invaliditātes pabalsta mērķis ir aizsargāt pret nabadzību. Tas ir sociālās palīdzības pabalsts, ko izmaksā no vispārējā budžeta, un attiecīgajai personai nav jāveic nekādas sociālās apdrošināšanas iemaksas. Citiem vārdiem sakot, pabalstu finansē no vispārējiem nodokļiem. Invaliditātes pabalstu klasificē kā “īpašu no iemaksām neatkarīgu naudas pabalstu” Regulas Nr. 883/2004 ( 4 ) izpratnē. Tāpēc to var pieprasīt tikai dzīvesvietas dalībvalstī ( 5 ), kas nozīmē, ka GV nevar pieprasīt šādu pabalstu no savas valstspiederības valsts, ņemot vērā, ka viņa dzīvo Īrijā.

8.

No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka, lai Īrijā varētu saņemt invaliditātes pabalstu, attiecīgajai personai ir jāatbilst noteiktām prasībām attiecībā uz vecumu, invaliditāti un līdzekļiem. Proti, pabalstu var piešķirt tikai personām, kuras nav sasniegušas vispārējo pensionēšanās vecumu ( 6 ). Citi atbilstības kritēriji ietver medicīniskos kritērijus un ienākumu pārbaudi. Ienākumu pārbaude attiecas uz visiem ienākumiem, ko persona saņem no ģimenes locekļa.

9.

Konkrētāk, Īrijas tiesību akti nepieļauj invaliditātes pabalsta izmaksu personai, kuras pastāvīgā dzīvesvieta nav Īrijā ( 7 ). Viens no pastāvīgās dzīvesvietas nosacījumiem ir tāds, ka personai ir tiesības uzturēties attiecīgajā dalībvalstī.

10.

Ar 2018. gada 27. februāra lēmumu GV pieteikums tika noraidīts. Apelācijas sūdzība par minētajiem lēmumiem tika noraidīta 2019. gada 12. februārī. Abas reizes norādītais atteikuma iemesls bija tas, ka GV nebija tiesību uzturēties Īrijā.

11.

Pēc tam, kad nevalstiska organizācija iesniedza pieteikumu GV vārdā, 2019. gada 12. februāra lēmums par noraidīšanu tika pārskatīts.

12.

Ar 2019. gada 2. jūlija lēmumu Appeals Officer [apelācijas sūdzības izskatītāja amatpersona] secināja, ka GV kā Īrijā strādājoša Savienības pilsoņa apgādībā esošai tiešajai augšupējai radiniecei ir uzturēšanās tiesības, bet nav tiesību uz sociālo palīdzību.

13.

Pieteikums par šā lēmuma pārskatīšanu tika iesniegts Chief Appeals Officer [apelācijas biroja vadītājai] (pirmā atbildētāja iesniedzējtiesā), kura ar 2019. gada 23. jūlija lēmumu apstiprināja, ka GV nav tiesību saņemt invaliditātes pabalstu. Tas tika pamatots ar argumentu, ka saskaņā ar Īrijas tiesību aktiem, ar kuriem transponē Pilsonības direktīvu ( 8 ), viņa nedrīkst kļūt par pārmērīgu slogu valsts sociālās palīdzības sistēmai.

14.

Kā paskaidroja iesniedzējtiesa, attiecīgie Īrijas tiesību akti ir European Communities (Free Movement of Persons) Regulations 2015 (2015. gada S.I. 548) [2015. gada noteikumi par Eiropas Kopienām (personu brīva pārvietošanās] (turpmāk tekstā – “2015. gada noteikumi”. 2015. gada noteikumu 11. panta 1. punktā ir paredzēta uzturēšanās tiesību saglabāšana Īrijā:

“Persona, kas uzturas valstī saskaņā ar 6. ( 9 ), 9. vai 10. pantu, ir tiesīga turpināt uzturēties valstī tik ilgi, kamēr tā atbilst konkrētā noteikuma attiecīgajam nosacījumam un nekļūst par pārmērīgu slogu valsts sociālās palīdzības sistēmai.”

15.

GV pārsūdzēja 2019. gada 23. jūlija lēmumu High Court (Augstā tiesa (Īrija)). Ar 2020. gada 29. maija spriedumu minētā tiesa atcēla apstrīdēto lēmumu. Tā uzskatīja, ka Īrijas tiesību akti, ciktāl tie Savienības pilsoņa ģimenes locekļa uzturēšanās tiesības pakļauj nosacījumam, ka šis ģimenes loceklis nedrīkst kļūt par pārmērīgu slogu valsts sociālās palīdzības sistēmai, nav saderīgi ar Pilsonības direktīvu. Tādējādi saskaņā ar minētās tiesas viedokli, ja brīdī, kad ģimenes loceklis pievienojas Savienības darba ņēmējam, tiek konstatēts, ka ģimenes loceklis ir šā darba ņēmēja apgādībā, nav prasības ģimenes loceklim palikt Savienības darba ņēmēja apgādībā, lai varētu turpinātu izmantot tiesības uzturēties uzņēmējā dalībvalstī.

16.

Chief Appeals Officer un Minister for Employment Affairs and Social Protection (Nodarbinātības un sociālās aizsardzības ministrs, Īrija) pārsūdzēja šo spriedumu Court of Appeal, kas ir iesniedzējtiesa šajā lietā.

17.

No vienas puses, kā uzskata Minister for Employment Affairs and Social Protection, Pilsonības direktīvas 2. panta 2. punkta d) apakšpunktā ietvertā “ģimenes locekļa” definīcija ietver prasību, ka attiecīgajam ģimenes loceklim jāpaliek Savienības pilsoņa apgādībā tik ilgi, kamēr tiek izmantotas atvasinātās uzturēšanās tiesības. Tādējādi, izbeidzoties apgādības attiecībām, šis ģimenes loceklis vairs nevar izmantot šādas uzturēšanās tiesības. Ja GV tiktu piešķirts invaliditātes pabalsts, viņas atrašanās meitas apgādībā vairs nepastāvētu un tādējādi viņai vairs nebūtu atvasināto uzturēšanās tiesību saskaņā ar minēto direktīvu.

18.

No otras puses, GV būtībā apgalvo, ka 2015. gada noteikumu 11. panta 1. punkts, kurā paredzēts nosacījums par “pārmērīgu slogu” attiecībā uz Savienības pilsoņa ģimenes locekļiem, lai gan šāds nosacījums nav ietverts Pilsonības direktīvas 7. pantā, ir spēkā neesoša tiesību norma. GV uzskata, ka Tiesas judikatūra par “apgādības” jēdzienu apstiprina viņas nostāju. Turklāt viņa apgalvo, ka Minister for Employment Affairs and Social Protection izvirzītais arguments ir pretrunā viņas tiesībām uz vienlīdzīgu attieksmi saskaņā ar Pilsonības direktīvas 24. panta 1. punktu.

19.

Šauboties par to, vai Īrijas tiesību akti atbilst Pilsonības direktīvai, Court of Appeal nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

20.

Rakstveida apsvērumus Tiesā iesniedza GV, Chief Appeals Officer, Social Welfare Appeals Office [Sociālās labklājības apelācijas birojs, Īrija], Minister for Employment Affairs and Social Protection, Attorney General [ģenerālprokurors] (turpmāk tekstā – “atbildētāji”), Čehijas, Dānijas un Vācijas valdības, Īrija, kā arī Eiropas Komisija. 2022. gada 18. oktobrī notika tiesas sēde, kurā GV, atbildētāji, Čehijas, Dānijas un Vācijas valdības, Īrija, kā arī Komisija sniedza mutvārdu apsvērumus.

21.

Pilsonības direktīvas 2.panta 2. punktā ir noteikts, ka tajā:

““ģimenes loceklis” ir:

22.

Pilsonības direktīvas 7. panta 1. punktā ir noteikts:

“Visiem Savienības pilsoņiem ir tiesības uzturēties citas dalībvalsts teritorijā ilgāk nekā trīs mēnešus, ja:

23.

Pilsonības direktīvas 24. pantā ir noteikts:

“1.   Ievērojot īpašus noteikumus, kas skaidri paredzēti Līgumā un sekundārajos tiesību aktos, pret visiem Savienības pilsoņiem, kas, pamatojoties uz šo direktīvu, uzturas uzņēmējā dalībvalstī, ir attieksme, kas līdzvērtīga tai, kāda ir pret minētās dalībvalsts valstspiederīgajiem atbilstīgi Līguma darbības jomai. Priekšrocības, ko sniedz šīs tiesības, attiecina arī uz ģimenes locekļiem, kas nav nevienas dalībvalsts pilsoņi un kam ir uzturēšanās vai pastāvīgas uzturēšanās tiesības.

2.   Atkāpjoties no 1. punkta noteikumiem, uzņēmējai dalībvalstij nav pienākuma piešķirt tiesības uz sociālo palīdzību pirmo trīs uzturēšanās mēnešu laikā vai vajadzības gadījumā ilgākā laikā posmā, kas noteikts 14. panta 4. punkta b) apakšpunktā, kā arī tai nav pienākuma pirms pastāvīgas uzturēšanās tiesību iegūšanas piešķirt līdzekļus mācībām, tostarp arodapmācībai, ja šie līdzekļi ir stipendijas vai studiju kredīti personām, kas nav darba ņēmēji, pašnodarbinātas personas, personas, kas saglabā šādu statusu, un to ģimenes locekļi.”

24.

Darba ņēmēju regulas ( 10 ) 7. panta attiecīgajā daļā ir noteikts:

“1.   Darba ņēmējam, kas ir dalībvalsts valstspiederīgais, citā dalībvalstī valstspiederības dēļ nedrīkst piemērot citādus darba un nodarbinātības nosacījumus kā minētās valsts darba ņēmējiem, īpaši attiecībā uz atalgojumu, atlaišanu un bezdarba gadījumā – atjaunošanu darbā vai atkārtotu pieņemšanu darbā.

2.   Šādam darba ņēmējam ir tādas pašas sociālās un nodokļu priekšrocības kā attiecīgās valsts darba ņēmējiem.

[..]”

25.

Viens no jautājumiem, ko apsprieda šīs lietas dalībnieki, bija tas, ka Pilsonības direktīva, kuras interpretāciju ir lūgusi iesniedzējtiesa, pati par sevi nav piemērojama šīs lietas faktiem. Lai gan es piekrītu lietas dalībnieku argumentiem šajā jautājumā, es tomēr sniegšu īsu paskaidrojumu par to, kāpēc Pilsonības direktīva iesniedzējtiesai tomēr ir noderīga.

26.

Saskaņā ar Pilsonības direktīvas 3. panta 1. punktu direktīvu piemēro visiem Savienības pilsoņiem, kas pārceļas uz dzīvi vai uzturas dalībvalstī, kuras pilsoņi viņi nav, kā arī uz viņu ģimenes locekļiem, kuri tos pavada vai pārceļas kopā ar tiem.

27.

Tādējādi šī direktīva nereglamentē Savienības pilsoņa ģimenes locekļu atvasinātās tiesības dalībvalstī, kuras valstspiederīgais ir šis pilsonis.

28.

Ņemot vērā, ka AC ir ieguvusi Īrijas pilsonību, no AC naturalizācijas brīža Pilsonības direktīva vairs nav piemērojama tiesībām, kas viņas mātei ir Īrijā.

29.

Tomēr, pat ja Pilsonības direktīva pati par sevi nav piemērojama situācijai, kas izraisīja strīdu šajā lietā, Tiesa jau ir uzskatījusi, ka tā “pēc analoģijas” ir piemērojama līdzīgās situācijās ( 11 ).

30.

Savienības pilsoņa ģimenes locekļa atvasinātas uzturēšanās tiesības var rasties tieši, pamatojoties uz LESD 21. panta 1. punktu. Kā Tiesa ir precizējusi, vienas dalībvalsts valstspiederīgajam, kurš ir pārcēlies uz citu dalībvalsti un tajā dzīvo, nevar liegt Savienības tiesībās garantētās tiesības uz ģimenes dzīvi šajā valstī tikai tāpēc vien, ka šis pilsonis vēlāk iegūst šīs otrās dalībvalsts valstspiederību ( 12 ).

31.

Lai izvairītos no situācijas, ka pret Savienības pilsoņiem, kuri ir izmantojuši pārvietošanās brīvību un tiktāl integrējušies uzņēmējas dalībvalsts sabiedrībā, ka ieguvuši šīs valsts valstspiederību, attiecībā uz viņu ģimenes dzīvi ir mazāk labvēlīga attieksme nekā pret Savienības pilsoņiem, kuri arī ir izmantojuši savas tiesības pārvietoties, bet ir saglabājuši tikai savas izcelsmes valsts valstspiederību, Pilsonības direktīva ir piemērojama kā naturalizēto pilsoņu ģimenes locekļu atvasināto tiesību minimālais saturs.

32.

Tādējādi Pilsonības direktīva ir izmantojama šajā lietā piemērojamā LESD 21. panta 1. punkta interpretācijai, precizējot tā minimālo saturu.

33.

Tiesas sniegtā Pilsonības direktīvas interpretācija būs noderīga iesniedzējtiesai, lai izvērtētu, vai ar savu lēmumu Chief Appeals Officer ir pārkāpis gan AC, gan GV tiesības, kas viņām ir saskaņā ar LESD 21. panta 1. punktu. Tādējādi Tiesa var atbildēt uz uzdotajiem jautājumiem par Pilsonības direktīvas interpretāciju.

34.

Turklāt uzskatu, ka arī Darba ņēmēju regula ir netieši piemērojama pamatlietā. Tā nosaka to mobilo Savienības darba ņēmēju primāro brīvas pārvietošanās tiesību minimālo saturu, kuri naturalizācijas ceļā ir ieguvuši tās uzņēmējas dalībvalsts valstspiederību, uz kuru viņi ir pārcēlušies ( 13 ). Tas, ka iesniedzējtiesa savus jautājumus attiecina tikai uz Pilsonības direktīvas interpretāciju, neliedz Tiesai sniegt iesniedzējtiesai visus Savienības tiesību interpretācijas elementus, kas tai var būt noderīgi, lai pieņemtu lēmumu ( 14 ).

35.

Šā iemesla dēļ piedāvāšu LESD 45. panta 2. punkta interpretāciju, kā tā izriet no Darba ņēmēju regulas, ciktāl es to uzskatu par noderīgu šajā lietā, it īpaši, lai izvērtētu trešo uzdoto jautājumu. Attiecīgi es arī ierosināšu Tiesai pārformulēt šo jautājumu, lai sniegtu noderīgu atbildi iesniedzējtiesai.

36.

Šajā lietā galvenais ierosinātājfaktors ir 2015. gada noteikumi – likumdošanas pasākums, ar kuru Īrija transponējusi Pilsonības direktīvu savos tiesību aktos. Tajā gandrīz burtiski ir transponētas ģimenes locekļu definīcijas ( 15 ), kā arī noteikumi par ģimenes locekļu ( 16 ), kā tie ir reglamentēti Pilsonības direktīvā, uzturēšanās tiesībām.

37.

2015. gada noteikumi arī reglamentē uzturēšanās tiesību saglabāšanu, tai skaitā ģimenes locekļu uzturēšanās tiesību saglabāšanu. 2015. gada noteikumu 11. panta 1. punkts (skat. šo secinājumu 14. punktu) būtībā nosaka, ka tiešā augšupējā radinieka uzturēšanās tiesību saglabāšana ir atkarīga no diviem nosacījumiem: pirmkārt, ka tiešais augšupējais radinieks ir mobila Savienības pilsoņa apgādībā ( 17 ), un, otrkārt, ka šis augšupējais radinieks nekļūst par pārmērīgu slogu valsts sociālās palīdzības sistēmai.

38.

Ja tiešajam augšupējam radiniekam nav tiesību uzturēties Īrijā, viņš nevar pretendēt uz invaliditātes pabalsta saņemšanu. Abi argumenti – gan apgādības zaudēšana, gan slogs sociālās palīdzības sistēmai – tika minēti dažādajos lēmumos, ar kuriem tika noraidīta GV prasība piešķirt invaliditātes pabalstu.

39.

Ar uzdotajiem jautājumiem iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai kāds no šiem abiem uzturēšanās tiesību saglabāšanas nosacījumiem ir pieļaujams saskaņā ar Savienības tiesībām.

40.

Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, es rīkošos šādi. Analizēšu jautājumus tādā secībā, kādā tie tika uzdoti. Tomēr pirmais jautājums nenovēršami rada citu jautājumu, kas ir būtisks arī atbildei uz otro jautājumu: ko ietver apgādība? Tāpēc pēc tam, kad būšu paudusi savu nostāju par pirmo jautājumu, pievērsīšos šim papildu jautājumam, bet pēc tam pievērsīšos otrajam un trešajam jautājumam.

41.

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai saskaņā ar LESD 21. panta 1. punktu, kā tas izriet no Pilsonības direktīvas 7. panta 1. punkta d) apakšpunkta ( 18 ), ir pietiekami, ka apgādība pastāvēja brīdī, kad tiešais augšupējais radinieks pievienojās mobilajam Savienības darba ņēmējam uzņēmējā valstī, vai arī tā ir pastāvīga prasība, kam jābūt izpildītai, lai šajā valstī pastāvētu atvasinātas uzturēšanās tiesības.

42.

Šajā ziņā GV un Komisija apgalvo, ka apgādībai ir jābūt tikai tajā brīdī, kad vecāks pievienojas mobilam darba ņēmējam uzņēmējā valstī. Lai pamatotu šo nostāju, tās atsaucas uz spriedumiem Jia ( 19 ) un Reyes ( 20 ). Minētajās lietās Tiesa apstiprināja, ka ģimenes loceklim jābūt bijušam Savienības pilsoņa, kurš izmantojis savas pārvietošanās tiesības (vai Savienības pilsoņa laulātā, kurš izmantojis šīs tiesības), apgādībā izcelsmes valstī pirms uzturēšanās tiesību iegūšanas uzņēmējā valstī ( 21 ).

43.

Turpretī atbildētāji un pārējās lietā iestājušās valdības apgalvo, ka GV var izmantot atvasinātās uzturēšanās tiesības tikai tik ilgi, kamēr viņa ir savas meitas apgādībā. Tādējādi saskaņā ar Pilsonības direktīvas 7. panta 1. punkta d) apakšpunktu apgādība ir pastāvīga prasība un tā beigtos, tiklīdz Īrijas iestādes piešķirtu GV invaliditātes pabalstu.

44.

Lietās Jia un Reyes, uz kurām atsaucas prasītāja pamatlietā, Tiesai tika lūgts lemt par to, vai nosacījumi uzturēšanās atļaujas tiesību iegūšanai pēc ierašanās uzņēmējā valstī ir likumīgi. Uzturēšanās tiesību saglabāšanas nosacījumi šajās lietās netika aplūkoti. Turklāt atšķirībā no abām minētajām lietām, kurās prasītājiem tika atteiktas uzturēšanās atļaujas, šajā lietā GV jau ir tiesības uzturēties Īrijā. Tāpēc Tiesas secinājumi spriedumos Jia un Reyes neatrisina situāciju šajā lietā.

45.

Tādējādi abas minētās lietas neliedz secināt, ka apgādībai kā atvasinātu uzturēšanās tiesību pamatam ir jābūt pastāvējušai visu vecāka uzturēšanās laiku uzņēmējā valstī, kā to apgalvo atbildētāji un lietā iestājušās valdības.

46.

Es sliecos piekrist šim pēdējam minētajam viedoklim.

47.

Atvasinātās uzturēšanās tiesības neapšaubāmi nav neatkarīgas tiesības, kas ir tiešajiem augšupējiem radiniekiem. Šādas tiesības, lasot Pilsonības direktīvas 7. panta 1. punkta d) apakšpunktu apvienojumā ar 2. panta 2. punkta d) apakšpunktu, viņiem ir tāpēc, ka viņi ir apgādājami tiešie augšupējie radinieki. Šādas uzturēšanās tiesības atšķiras no tiešām uzturēšanās tiesībām, ko šāda persona arī varētu iegūt ( 22 ), jo tās ir saistītas ar mobila Savienības pilsoņa, šajā gadījumā – darba ņēmēja, pārvietošanās tiesībām un ir atkarīgas no tām. Tāpēc man šķiet loģiski, ka būšanai šī Savienības pilsoņa apgādībā ir jāturpinās pēc tam, kad šim pilsonim uzņēmējā valstī pievienojas tiešs ģimenes loceklis.

48.

Turklāt Pilsonības direktīvas 14. panta 2. punktā, kas reglamentē uzturēšanās tiesību saglabāšanu, ir skaidri norādīts, ka ģimenes locekļi saglabā tiesības saskaņā ar tās 7. pantu, ja vien viņi atbilst šajā noteikumā paredzētajiem nosacījumiem. Tā kā minētais noteikums attiecas uz ģimenes locekļiem, kā tie definēti Pilsonības direktīvas 2. panta 2. punktā, to var saprast kā tādu, kas paredz, ka uzturēšanās tiesības pastāv tik ilgi, kamēr turpinās apgādība.

49.

Visbeidzot, tiešā augšupējā radinieka atrašanās sava bērna apgādībā ir tas, kas pamato viņa tiesības atrasties uzņēmējā valstī. Kā paskaidrojusi Tiesa, Pilsonības direktīvas mērķis ir atvieglot un nostiprināt primāro pārvietošanās tiesību izmantošanu ( 23 ). Tādējādi tiešā augšupējā radinieka atvasinātās uzturēšanās tiesības veicina Savienības mobilā darba ņēmēja pārvietošanās tiesību īstenošanu.

50.

Tāpēc ierosinu Tiesai uz iesniedzējtiesas pirmo jautājumu atbildēt tādējādi, ka LESD 21. panta 1. punkts, kā tas izriet no Pilsonības direktīvas 2. panta 2. punkta d) apakšpunkta un 7. panta 1. punkta d) apakšpunkta, ir jāinterpretē tādējādi, ka nosacījumam par tiešā augšupēja radinieka atrašanos mobila Savienības darba ņēmēja apgādībā ir jāpastāv tik ilgi, kamēr minētā augšupējā radinieka uzturēšanās tiesības izriet no šī mobilā Savienības darba ņēmēja izmantotajām tiesībām uz brīvu pārvietošanos.

51.

Tomēr tas, vai invaliditātes pabalsta pieprasīšana nozīmē, ka apgādība ir beigusies, ir cits jautājums. Šajā jautājumā vispirms ir jāinterpretē, ko nozīmē apgādība.

52.

Pilsonības direktīvas 2. panta 2. punkta d) apakšpunkta apvienojumā ar 7. panta 1. punkta d) apakšpunktu interpretācija skaidri norāda, ka atvasinātas uzturēšanās tiesības ir tikai apgādājamiem tiešajiem augšupējiem radiniekiem ( 24 ).

53.

Tomēr Pilsonības direktīvā nav sīkāk izskaidrots tiešo augšupējo radinieku “apgādības” jēdziens ( 25 ). Patiesi, šīs direktīvas 2. panta 2. punkta d) apakšpunkta dažādas valodu versijas atšķiras. Minot vien dažas no tām – angļu valodas versija atsaucas uz “dependent”, franču valodas versija – uz “à charge”, vācu valodas – uz “Unterhalt gewährt wird”, itāļu – uz “a carico”, horvātu – uz “uzdržavanici”, nīderlandiešu – uz “te hunnen laste”, poļu – uz “utrzymaniu” un rumāņu – uz “în întreținere”.

54.

Lai gan dažas no šīm valodu versijām šķiet ierosinām vienīgi finansiālu jeb materiālu atkarību, ir iemesli papētīt, vai direktīva attiecas vienīgi uz šādu atkarību. Citiem vārdiem, vai persona ir apgādājama šīs direktīvas izpratnē tikai tad, ja tai ir vajadzīgs finansiāls atbalsts no citas personas? Alternatīvi, vai apgādība ietver arī citas vajadzības, piemēram, vajadzību pēc fiziska vai emocionāla atbalsta?

55.

Pilsonības direktīvas leģislatīvā vēsture, šķiet, nesniedz atbildi. Ģimenes locekļu definīcija direktīvas 2. panta 2. punktā ir Regulas (EEK) Nr. 1612/68 10. panta 1. punkta b) apakšpunkta būtībā identiska noteikuma pārnešanas uz šo likumdošanas aktu rezultāts ( 26 ). Minētajā noteikumā ir atsauce uz “apgādībā esošiem augšupējiem radiniekiem” ( 27 ), taču iemesls, kāpēc izmantots šāds īpašības vārds, nav paskaidrots ne pašā tiesību aktā, ne judikatūrā, kas attiecas uz šo tiesību aktu. Komisijas sākotnējā priekšlikumā Pilsonības direktīvai 2. panta 2. punkta d) apakšpunkts tika ierosināts bez minētā īpašības vārda un tajā vienkārši tika minēti “radinieki taisnā augšupējā līnijā” ( 28 ). Tomēr likumdošanas procesa gaitā Regulas Nr. 1612/68 formulējums tika atjaunots, atkal iekļaujot frāzi “apgādībā esoši” ( 29 ). Šo izmaiņu iemesli sagatavošanas dokumentos nav acīmredzami, un tādējādi var tikai spekulēt par likumdevēja nodomu.

56.

Atbildētāji pamatlietā, kā arī lietā iestājušās valdības jēdzienu “apgādība” saprot kā tādu, kas attiecas tikai uz finansiālu atkarību. Attiecīgi tie apgalvo, ka GV vairs nebūs savas meitas apgādībā, ja viņai tiks piešķirts invaliditātes pabalsts. Tādā gadījumā viņa nonākšot valsts, nevis meitas apgādībā.

57.

Patiešām, lietās par tiešo ģimenes locekļu atvasinātajām uzturēšanās tiesībām Tiesa ir apstiprinājusi, ka finansiāla atbalsta nepieciešamība ir uzskatāma par apgādību Pilsonības direktīvas izpratnē ( 30 ). Tomēr attiecīgajās lietās Tiesai netika lūgts izskaidrot apgādības jēdziena nozīmi. Vienkāršāk sakot, faktiskā situācija, par kuru bija minētās lietas, bija šāda veida apgādība ( 31 ).

58.

Tāpēc minēto judikatūru nevar saprast kā tādu, kurā ir noteikts, ka tikai finansiālā atkarība ir būtiska, lai varētu iegūt atvasinātās uzturēšanās tiesības saskaņā ar Pilsonības direktīvu. Manuprāt, vairāki iemesli liek secināt citādi, proti, ka “apgādība” Pilsonības direktīvas izpratnē ir plašāks jēdziens, kas ietver arī emocionālās un fiziskās vajadzības.

59.

Pirmkārt, uzskatu, ka materiālā vai finansiālā atkarība ir vismazāk svarīgais iemesls, lai ļautu mobilam Savienības darba ņēmējam atvest savus vecākus uz uzņēmēju valsti, kurā viņš dzīvo un strādā. Ja runa būtu tikai par finansiālu atbalstu, šādu atbalstu varētu sniegt arī vecākiem, kas paliek savā izcelsmes valstī. Nav nepieciešams viņus atvest uz uzņēmēju valsti, lai nodrošinātu viņiem mājokli vai finansiālu atbalstu pārtikai vai apģērbam. Šādu atbalstu varētu būt pat lētāk nodrošināt vecāku izcelsmes valstī, kurā dzīves dārdzība varētu būt zemāka nekā uzņēmējā valstī. Turpretī emocionāla un fiziska atbalsta sniegšana kādam no vecākiem vairumā gadījumu nav iespējama, ja vecāks nedzīvo tuvu saviem bērniem.

60.

Otrkārt, no Pilsonības direktīvas sagatavošanas dokumentiem skaidri izriet, ka ģimenes locekļu atvasināto tiesību atzīšanas pamatojums bija ļaut faktiski īstenot tiesības uz ģimenes dzīvi ( 32 ). Šīs pamattiesības, kas atzītas Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (turpmāk tekstā – “Harta”) ( 33 ), ietver emocionālo saikņu pastāvēšanu starp ģimenes locekļiem ( 34 ).

61.

Treškārt, šāda “apgādības” jēdziena plaša interpretācija atbilst Pilsonības direktīvas mērķim veicināt ES mobilo darba ņēmēju tiesības uz pārvietošanos. Ja GV būtu nepieciešama meitas pavadība un aprūpe, bet viņa nevarētu viņai pievienoties dalībvalstī, kurā meita dzīvo un strādā, ir ticams, ka (vismaz līdz brīdim, kad izgudrosim teleportāciju) meita būtu spiesta atstāt uzņēmēju valsti, lai pievienotos mātei viņas izcelsmes valstī ( 35 ). Tas būtu šķērslis meitas tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā. Ja viens no vecākiem, kuram ir nepieciešams atbalsts, ir trešās valsts valstspiederīgais (TVV), mobilais Savienības pilsonis varētu būt spiests pilnībā pamest Savienības teritoriju.

62.

Šajā jautājumā Tiesas judikatūrā ir atzīts, ka Savienības tiesībās ir svarīgi nodrošināt dalībvalstu pilsoņu ģimenes dzīves aizsardzību, lai novērstu šķēršļus Līgumā garantēto pamatbrīvību īstenošanai ( 36 ).

63.

Visbeidzot, judikatūrā ir norādes, ka Tiesa Pilsonības direktīvā paredzēto “apgādības” jēdzienu saprot plašāk, nevis tikai saistībā ar finansiālām vajadzībām. Visupirms Tiesa uzskatīja, ka Pilsonības direktīvas 2. panta 2. punkts ir jāinterpretē plaši ( 37 ).

64.

Turklāt nesenajā judikatūrā saistībā ar Pilsonības direktīvas 3. panta 2. punktu, kas attiecas uz attālākiem ģimenes locekļiem, ir atzīta apgādības plašāka izpratne ( 38 ). Neraugoties uz ierobežotākām tiesībām, ko 3. panta 2. punkts piešķir ģimenes locekļiem, salīdzinājumā ar automātiskām uzturēšanās tiesībām, kuras tiek piešķirtas ģimenes locekļiem, kas ietilpst Pilsonības direktīvas 2. panta 2. punkta d) apakšpunkta piemērošanas jomā, nav iemesla “apgādības” jēdzienu saprast atšķirīgi ne šajā direktīvā, ne arī dažādos tiesību aktos, kas reglamentē mobilu Savienības darba ņēmēju ģimenes locekļu tiesības ( 39 ).

65.

Iepriekš minēto iemeslu dēļ ierosinu Tiesai izmantot šo jēdzienu plašā izpratnē – “apgādība” pastāv, kad personai ir nepieciešams kāda ģimenes locekļa materiāls, finansiāls, fizisks vai emocionāls atbalsts. Tāpēc, pat ja GV vairs nebūtu vajadzīgs finansiāls atbalsts no viņas meitas, viņa joprojām varētu atbilst apgādības prasībai, uz kuru balstītas atvasinātās uzturēšanās tiesības.

66.

Kā paskaidrojusi iesniedzējtiesa, Īrijas tiesību akti nepieļauj invaliditātes pabalsta izmaksu personai, kuras pastāvīgā dzīvesvieta nav šajā valstī. Pastāvīgā dzīvesvieta var pastāvēt tikai tad, ja personai ir tiesības uzturēties Īrijā. Īrijas pilsoņiem starptautisko tiesību rezultātā nevar liegt likumīgu uzturēšanos Īrijā. Tomēr citu valstu valstspiederīgajiem ir jābūt Īrijas tiesību aktos atzītam tiesiskajam pamatam, uz kuru atsaukties, lai varētu izmantot uzturēšanās tiesības. Viens no šādiem tiesiskajiem pamatiem ir Pilsonības direktīvas 7. panta 1. punkta d) apakšpunkts.

67.

Šī tiesiskā situācija bija pamats otrajam iesniedzējtiesas jautājumam. Ar šo jautājumu minētā tiesa būtībā vaicā, vai LESD 21. panta 1. punkts, kā tas izriet no Pilsonības direktīvas, ir jāinterpretē tādējādi, ka invaliditātes pabalsta izmaksa darba ņēmēja, kas ir Savienības pilsonis, tiešajam augšupējam radiniekam pārtrauc augšupējā radinieka atrašanos darba ņēmēja apgādībā un tādējādi izbeidz viņa atvasinātās uzturēšanās tiesības.

68.

Ja Tiesa piekrīt manam ierosinājumam, kas sniegts atbildē uz pirmo jautājumu, proti, ka apgādībai ir jābūt nepārtrauktai, lai tā kalpotu par pamatojumu Pilsonības direktīvas 7. panta 1. punkta d) apakšpunktā paredzētajām tiešā augšupējā radinieka uzturēšanās tiesībām, tad no tā izriet, ka tiešā augšupējā radinieka atrašanās Savienības pilsoņa apgādībā izbeigšana patiešām izraisa šī augšupējā radinieka atvasināto uzturēšanās tiesību izbeigšanos, pamatojoties uz šo noteikumu.

69.

Tomēr tas nenozīmē, ka sociālā pabalsta pieprasīšana izbeidz tiešā augšupējā radinieka atrašanos mobilā Savienības pilsoņa apgādībā.

70.

Pirmkārt, ciktāl Tiesa piekrīt manam ierosinājumam un apgādību interpretē plaši, invaliditātes pabalsta piešķiršana varētu attiekties uz finansiālo atkarību (vai vismaz daļu no tās), taču maz ticams, ka tā varētu attiekties uz citām augšupējo radinieku atbalsta vajadzībām ( 40 ). Īrijas iestādes diez vai varētu aizstāt bērna sniegtu aprūpi un emocionālo atbalstu.

71.

Tādējādi pat tad, ja uzņēmēja valsts daļēji vai pat pilnībā sedz vecāka finansiālos izdevumus saistībā ar uzturēšanos šajā valstī, šis vecāks joprojām būs mobilā Savienības pilsoņa, no kura viņš atvasina uzturēšanās tiesības, apgādībā, ja joprojām ir nepieciešams materiāls, emocionāls vai fizisks atbalsts.

72.

Otrkārt, pat ja apgādība nozīmē tikai vajadzību pēc materiālā un finansiālā atbalsta, pieteikums invaliditātes pabalsta saņemšanai nevar automātiski novest pie secinājuma, ka, ja pabalsts tiek piešķirts, uzturēšanās tiesības, pamatojoties uz Pilsonības direktīvu, beidzas.

73.

Kā ierosinājusi Komisija, šāds secinājums novestu pie nebeidzama apburtā loka, ko nevar pieļaut. Tas izraisītu situāciju, ka, tiklīdz ģimenes loceklim tiek piešķirts sociālais pabalsts, uzturēšanās tiesības beidzas, un tas savukārt izslēdz iespēju viņam saņemt sociālo pabalstu. Tomēr bez minētā sociālā pabalsta ģimenes loceklis atkal kļūst par mobilā Savienības pilsoņa apgādājamo, un tas nozīmē, ka viņam ir atvasinātas uzturēšanās tiesības un viņš atbilst priekšnosacījumam, lai varētu pieteikties sociālajam pabalstam. Tā tas var turpināties bezgalīgi.

74.

Veids, kā izkļūt no šā absurdā loka, ir to noteiktā punktā noslēgt. Tāpēc darba ņēmēja apgādībā esoša ģimenes locekļa statuss ir jāvērtē atsevišķi no konkrēta pabalsta piešķiršanas.

75.

Šādu pieeju Tiesa jau ir pieņēmusi Lebon lietā, kurā tika izskatītas mobilas Savienības pilsones apgādājamās meitas tiesības pieprasīt Beļģijas sociālo pabalstu, ko sauc par minimex.

76.

Minētajā lietā Tiesa uzskatīja, ka “prasība par minimex piešķiršanu, ko iesniedzis migrējoša darba ņēmēja ģimenes loceklis, kurš ir darba ņēmēja apgādībā, nevar ietekmēt prasītāja kā darba ņēmēja apgādājamā ģimenes locekļa statusu. Pretējs lēmums nozīmētu atzīt, ka minimex piešķiršanas rezultātā prasītājs varētu zaudēt apgādājamā ģimenes locekļa statusu, un attiecīgi tas varētu attaisnot vai nu paša minimex atcelšanu, vai pat uzturēšanās tiesību zaudēšanu. Praksē šāds risinājums liegtu darba ņēmēja apgādājamam ģimenes loceklim pieprasīt minimex un šā iemesla dēļ apdraudētu vienlīdzīgu attieksmi pret migrējošo darba ņēmēju. Tāpēc darba ņēmēja apgādājamā ģimenes locekļa statuss būtu jāizvērtē neatkarīgi no minimex piešķiršanas” ( 41 ). Lieta Lebon attiecās uz tiešajiem lejupējiem radiniekiem, taču nav iemesla, kādēļ to pašu loģiku nevarētu piemērot arī tiešajiem augšupējiem radiniekiem ( 42 ).

77.

Tādējādi, pat ja ar apgādību saprot tikai finansiāla atbalsta nepieciešamību (kas, manuprāt, ir pārāk šaura šī jēdziena interpretācija), tas, ka dalībvalsts piešķir finansiālu atbalstu, neizbeidz atbalstāmās personas atrašanos apgādībā.

78.

Tiesības uz invaliditātes pabalstu (kura saņemšanai saskaņā ar Īrijas tiesību aktiem ir jāizpilda medicīniski un finansiāli nosacījumi) apstiprina, nevis noliedz apgādību. Patiešām, ja valsts iestādes neatbalstītu apgādājamo ģimenes locekli, galvenajam aprūpētājam – mobilam Savienības darba ņēmējam – būtu jāsedz ar to saistītās atbalsta izmaksas.

79.

Tādējādi īpaša no iemaksām neatkarīga naudas pabalsta, piemēram, invaliditātes pabalsta, piešķiršana nevar ietekmēt prasītāja apgādību.

80.

Kā papildu argumentu iepriekš minētajam secinājumam ir lietderīgi piebilst, ka ne Pilsonības direktīvas 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā, ne d) apakšpunktā nav ietverta prasība, ka darba ņēmējam vai viņa ģimenes loceklim ir jābūt pašnodrošinātiem, lai nekļūtu par slogu uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai ( 43 ). Pašnodrošinātība kā nosacījums uzturēšanās tiesībām ir paredzēta tikai šīs direktīvas 7. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktā. Pie šā aspekta es vēl atgriezīšos, apspriežot argumentu par to, ka ģimenes loceklis varētu kļūt par slogu uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai ( 44 ).

81.

Turklāt, kā argumentējusi Eiropas Komisija, pasākumi, ko apgādājams ģimenes loceklis veic, lai palielinātu savu neatkarību uzņēmējā dalībvalstī, nekādā gadījumā nedrīkstētu liegt viņam uzturēšanās tiesības.

82.

Pretējā gadījumā tas nozīmētu, ka tiesības uz īpašu no iemaksām neatkarīgu pabalstu būtu tikai personām, kurām tas nav vajadzīgs. Likums nebūtu jāinterpretē tā, ka tas noved pie šāda absurda rezultāta ( 45 ).

83.

Attiecīgi ierosinu Tiesai uz iesniedzējtiesas otro jautājumu atbildēt, paskaidrojot, ka LESD 21. panta 1. punkts, kā tas izriet no Pilsonības direktīvas 2. panta 2. punkta d) apakšpunkta un 7. panta 1. punkta d) apakšpunkta, ir jāinterpretē tādējādi, ka mobila darba ņēmēja, kurš ir Savienības pilsonis, tieša augšupējā radinieka iesniegts pieteikums īpaša no iemaksām neatkarīga naudas pabalsta saņemšanai neizbeidz šā radinieka atrašanos darba ņēmēja apgādībā un tādējādi nemaina šā radinieka atvasinātās uzturēšanās tiesības.

84.

Kā paskaidrots sākumā ( 46 ), Īrijas tiesību akti paredz, ka tiešs augšupējs radinieks var saglabāt atvasinātas uzturēšanās tiesības ar diviem nosacījumiem, proti: 1) ja viņš ir mobila Savienības pilsoņa apgādībā un 2) ja viņš nerada pārmērīgu slogu valsts sociālās aizsardzības sistēmai. Tādējādi pat tad, ja augšupējais radinieks turpinātu būt apgādībā, viņš zaudētu uzturēšanās tiesības, ja kļūtu par pārmērīgu slogu.

85.

Pamatojoties uz to, Chief Appeals Officer lēmumā, kas tiek izskatīts iesniedzējtiesā, uzskatīja, ka, lai gan GV ir uzturēšanās tiesības, viņai nav tiesību pieprasīt invaliditātes pabalstu, jo tas viņu padarītu par pārmērīgu slogu sociālās palīdzības sistēmai un tādējādi viņa zaudētu uzturēšanās tiesības.

86.

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Savienības tiesības liedz ierobežot mobila Savienības darba ņēmēja tiešā augšupējā radinieka piekļuvi invaliditātes pabalstam uzņēmējā valstī, pamatojoties uz to, ka šāda pabalsta izmaksas rezultātā augšupējais radinieks kļūst par pārmērīgu slogu šīs valsts sociālās palīdzības sistēmai.

87.

Vispirms jāatgādina, ka Savienības tiesības nepiešķir tiesības uz sociālo palīdzību mobiliem Savienības pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem. Labklājības sistēmas organizācija principā ir dalībvalstu kompetencē. Šī kompetence ietver sociālās palīdzības pabalstu veidu izvēli, kā arī nosacījumus, kas jāizpilda, lai kļūtu par pabalsta saņēmēju.

88.

Tāpēc jautājums nav par to, vai GV ir tiesības saņemt invaliditātes pabalstu. Tas ir Īrijas tiesību jautājums. Tomēr Savienības tiesības iejaucas, paredzot principu par vienlīdzīgu attieksmi, pamatojoties uz valstspiederību ( 47 ). Šis princips aizliedz dalībvalstīm diskriminēt citu dalībvalstu valstspiederīgos salīdzinājumā ar to valstspiederīgajiem. Pat ja vienlīdzīgas attieksmes princips, pamatojoties uz valstspiederību, darbojas tieši, balstoties uz Līgumu, tas īpaši izpaužas dažādos Savienības sekundāro tiesību aktos, tostarp Pilsonības direktīvas 24. pantā un Darba ņēmēju regulas 7. pantā.

89.

Tādējādi GV, atsaucoties uz vienlīdzīgas attieksmes principu, var prasīt, lai viņai būtu pieejams invaliditātes pabalsts. Ja šāds pabalsts ir pieejams Īrijas valstspiederīgajiem, tad tam jābūt pieejamam arī viņai.

90.

Es apgalvoju, ka šajā lietā ir divas personas, kuru tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi varētu radīt pamatu GV tiesībām pieprasīt invaliditātes pabalstu.

91.

Pirmā persona ir pati GV: saskaņā ar Pilsonības direktīvas 24. pantu viņai kā mobilas Savienības pilsones apgādājamai tiešai augšupējai radiniecei attiecībā uz invaliditātes pabalsta saņemšanu ir jāpiemēro tāda pati attieksme kā Īrijas valstspiederīgajiem.

92.

Otrā persona ir viņas meita AC. Atteikums viņas apgādībā esošajai mātei saņemt invaliditātes pabalstu nostāda viņu mazāk izdevīgā situācijā nekā Īrijas darba ņēmējus, kuru apgādībā esošie vecāki var pieprasīt invaliditātes pabalstu. AC diskriminācijas aizliegumu var balstīt ne tikai uz viņas kā Savienības pilsones, kas dzīvo uzņēmējā valstī, statusu saskaņā ar Pilsonības direktīvas 7. panta 1. punkta a) apakšpunktu, bet arī, kā ierosina Komisija, uz viņas kā darba ņēmējas, kas ir izmantojusi savas tiesības brīvi pārvietoties saskaņā ar LESD 45. pantu, kā tas izriet no Darba ņēmēju regulas, statusu. Kā paskaidrots iepriekš, regulas 7. pantā ir formulēts vienlīdzīgas attieksmes princips.

93.

Iesniedzējtiesa savā nolēmumā un šī jautājuma formulējumā uzsvēra, ka galvenā aprūpētāja izskatāmajā lietā ir mobila darba ņēmēja. Tādēļ šajā lietā nevar neņemt vērā šīs darba ņēmējas iespējamo diskrimināciju.

94.

Tāpēc ierosinu Tiesai ņemt vērā abus aspektus.

95.

Vispirms pārbaudīšu, kā GV prasība par invaliditātes pabalstu var netieši būt balstīta uz AC tiesībām uz vienlīdzīgu attieksmi (a) un kā tā var būt tieši balstīta uz viņas pašas tiesībām uz vienlīdzīgu attieksmi, kas paredzētas Pilsonības direktīvā (b) ( 48 ). Tad novērtēšu, vai šādas tiesības var ierobežot, pamatojoties uz bažām, ka, saņemot sociālos pabalstus, augšupējs radinieks kļūs par pārmērīgu slogu uzņēmējas valsts sociālās palīdzības sistēmai (c).

96.

Manuprāt, GV tiesības pieprasīt invaliditātes pabalstu var izrietēt no tiesībām uz vienlīdzīgu attieksmi, kuras AC ir kā darba ņēmējai, kura ir izmantojusi savas tiesības brīvi pārvietoties.

97.

LESD 45. panta 2. punkts paredz, ka darba ņēmēju pārvietošanās brīvība “nozīmē to, ka likvidē jebkādu dalībvalstu darba ņēmēju diskrimināciju pilsonības dēļ attiecībā uz nodarbinātību, darba samaksu un citiem darba un nodarbinātības nosacījumiem”.

98.

Vai atšķirīga attieksme pret mobila Savienības darba ņēmēja vecāku salīdzinājumā ar tādu darba ņēmēju vecākiem, kuri ir uzņēmējas valsts valstspiederīgie, var tikt uzskatīta par diskrimināciju, kas ir aizliegta ar LESD 45. panta 2. punktu?

99.

Šis Līguma noteikums tika plašāk īstenots un precizēts ar Darba ņēmēju regulu. Minētās regulas 7. panta 2. punkts nosaka, ka darba ņēmējs, kas ir Savienības pilsonis, “bauda tādas pašas sociālās un nodokļu priekšrocības kā attiecīgās valsts darba ņēmēji” citā dalībvalstī ( 49 ).

100.

Tādējādi rodas jautājums par to, vai sociālo pabalstu, ko saņem darba ņēmēja vecāks, var uzskatīt par šī darba ņēmēja sociālu priekšrocību.

101.

Uz šo jautājumu ir jāatbild apstiprinoši turpmāk izklāstīto iemeslu dēļ. Pirmkārt, Tiesa ir plaši interpretējusi jēdzienu “sociāla priekšrocība”, kas lietots Darba ņēmēju regulā ( 50 ). Tas ietver “visas priekšrocības, kuras neatkarīgi no tā, vai tās ir saistītas darba līgumu, vispārīgi ir atzītas valsts darba ņēmējiem galvenokārt viņu darba ņēmēju statusa dēļ vai vienkārši tādēļ, ka viņu dzīvesvieta ir valsts teritorijā, un kuru attiecināšana uz darba ņēmējiem, kas ir citu dalībvalstu pilsoņi, tādēļ varētu sekmēt šādu darba ņēmēju mobilitāti Savienībā un līdz ar to viņu integrāciju uzņemošajā dalībvalstī” ( 51 ).

102.

Tiesas judikatūrā jau ir apstiprināts, ka šis jēdziens var ietvert tādu sociālo pabalstu kā invaliditātes pabalsts ( 52 ). Tāpat tajā ir apstiprināts, ka termins “sociālās priekšrocības” Darba ņēmēju regulas 7. panta 2. punkta izpratnē var attiekties uz pabalstiem, kas vienlaikus ietilpst Regulas Nr. 883/2004 piemērošanas jomā, piemēram, uz šajā lietā aplūkoto invaliditātes pabalstu ( 53 ).

103.

Otrkārt, termins “darba ņēmēja “sociāla priekšrocība”” ietver arī tādu sociālo pabalstu kā invaliditātes pabalsts, ja tas tiek piešķirts darba ņēmēja vecākam, nevis pašam darba ņēmējam.

104.

Sākotnēji Tiesa terminu “sociālās priekšrocības” attiecināja tikai uz tiem pabalstiem, ko piešķir pašiem darba ņēmējiem ( 54 ), taču pēc sprieduma Lebon judikatūra ir mainījusies. No minētā sprieduma izriet, ka tiešam lejupējam radiniekam piešķirts pabalsts var būt darba ņēmēja “sociāla priekšrocība”, ja šo lejupējo radinieku atbalsta darba ņēmējs ( 55 ).

105.

Tas pats, manuprāt, attiecas arī uz apgādājamiem augšupējiem radiniekiem. GV ir AC apgādībā. Tas, ko viņa nesaņems no valsts atbalsta, neizbēgami būs jānodrošina AC. Citiem vārdiem sakot, ja GV saņemtu invaliditātes pabalstu, šāds maksājums atvieglotu arī AC situāciju ( 56 ). Turpretī, ja Īrijas iestādes atteiktu šādu palīdzību mātei, AC tiktu nostādīta neizdevīgā situācijā salīdzinājumā ar Īrijas darba ņēmējiem, kuri ir līdzīgā situācijā.

106.

Lai novērtētu, vai AC ir neizdevīgā situācijā, viņa ir jāsalīdzina ar darba ņēmējiem, kas ir Īrijas valstspiederīgie. Šādu darba ņēmēju vecāki arī var būt Savienības pilsoņi, bet ne Īrijas valstspiederīgie, un viņiem varētu atteikt invaliditātes pabalstu, ja viņi šajā valstī dzīvo mazāk nekā piecus gadus ( 57 ). Tomēr vairumā gadījumu arī Īrijas darba ņēmēju vecāki būs Īrijas valstspiederīgie un tādējādi viņiem būs tiesības pieprasīt invaliditātes pabalstu. Šajā ziņā AC diskrimināciju, kas izriet no tā, ka viņas māte nevar pieteikties invaliditātes pabalstam, varētu kvalificēt kā netiešu diskrimināciju saistībā ar sociālajām priekšrocībām, kādas ir valsts darba ņēmējiem.

107.

Visbeidzot, pastāvīgā judikatūra apstiprina, ka apgādājamie ģimenes locekļi ir netiešie labuma guvēji no vienlīdzīgas attieksmes, kas piešķirta mobiliem Savienības darba ņēmējiem Darba ņēmēju regulas 7. panta 2. punkta izpratnē ( 58 ). Tiesa jau ir iekļāvusi tiešos augšupējos radiniekus šādu netiešo labuma guvēju grupā ( 59 ).

108.

Pat ja apgādājamie radinieki ir tikai darba ņēmēja tiesību uz vienlīdzīgu attieksmi netieši labuma guvēji, viņi var pieprasīt sociālos pabalstus paši savā vārdā ( 60 ). Tādējādi nav būtiski atbildētāju un iesaistīto dalībvalstu valdību argumenti, ka AC tiesībām uz vienlīdzīgu attieksmi nav nozīmes, jo GV iesniedza prasību savā vārdā.

109.

Ierosinātā Darba ņēmēju regulas 7. panta 2. punkta interpretācija veicina darba ņēmēju pārvietošanās brīvību, jo, kā nesen norādīja Tiesa, tā nodrošina, ka tiek radīti vislabākie iespējamie apstākļi to Savienības darba ņēmēju ģimenes locekļu integrācijai, kuri ir izmantojuši šo brīvību un ir strādājuši uzņēmējā dalībvalstī ( 61 ).

110.

Visbeidzot, mobila Savienības darba ņēmēja apgādājamie tiešie augšupējie radinieki tādējādi iegūst tiesības pieprasīt pabalstus, ko, pamatojoties uz Darba ņēmēju regulas 7. panta 2. punktu, var uzskatīt par sociālu priekšrocību Savienības darba ņēmējam, kura apgādībā viņi atrodas.

111.

Tādējādi, ņemot vērā GV atrašanos AC apgādībā, GV var atsaukties uz LESD 45. panta 2. punktu, kā tas izriet no Darba ņēmēju regulas 7. panta 2. punkta, lai kā netieša labuma guvēja no savas meitas tiesībām uz vienlīdzīgu attieksmi pieprasītu īpašu no iemaksām neatkarīgu naudas pabalstu, kāds ir šajā lietā aplūkotais invaliditātes pabalsts.

112.

Līdz ar to darba ņēmēju brīva pārvietošanās un Darba ņēmēju regula jau ietver atbildi uz iesniedzējtiesā izskatāmo strīdu. Tomēr tagad es aplūkošu iespēju atbildēt uz tiesas jautājumu attiecībā uz Pilsonības direktīvu.

113.

Pilsonības direktīvas 24. panta 1. punktā ir noteikts, ka pret visiem Savienības pilsoņiem, kas, pamatojoties uz šo direktīvu, uzturas uzņēmējā dalībvalstī, ir attieksme, kas līdzvērtīga tai, kāda ir pret minētās dalībvalsts valstspiederīgajiem atbilstīgi Līguma darbības jomai.

114.

Judikatūrā ir precizēts, ka Savienības pilsonis var pieprasīt tādu pašu attieksmi, kāda ir pret uzņēmējas dalībvalsts pilsoņiem, ja viņa uzturēšanās uzņēmējas dalībvalsts teritorijā atbilst Pilsonības direktīvas nosacījumiem ( 62 ).

115.

Tā kā GV ir mobilas Savienības darba ņēmējas apgādājama augšupēja radiniece, kā paskaidrots šo secinājumu pirmajā daļā, viņa atbilst Pilsonības direktīvas nosacījumiem un tāpēc viņai ir atvasinātas tiesības uzturēties Īrijā. Attiecīgi viņai ir tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi.

116.

GV tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi saskaņā ar Darba ņēmēju regulu ir atvasinātas tiesības, kas balstās uz viņas meitas tiešajām tiesībām uz vienlīdzīgu attieksmi. Tomēr GV ir pašai savas tiešas tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi saskaņā ar Pilsonības direktīvas 24. panta 1. punktu. Tiklīdz viņai ir atvasinātas uzturēšanās tiesības, viņa iegūst savas tiešas tiesības uz tādu pašu attieksmi kā pret Īrijas pilsoņiem. Tādējādi viņai vajadzētu būt tiesīgai pieprasīt invaliditātes pabalstu ar tādiem pašiem nosacījumiem kā Īrijas pilsoņiem.

117.

Tomēr atbildētāji pamatlietā un Čehijas, Dānijas un Vācijas valdības uzskata, ka dalībvalstij nav pienākuma piešķirt šādu pabalstu, ja prasītājs kļūtu par pārmērīgu slogu sociālās palīdzības sistēmai.

118.

Apgalvojums, ka GV varētu būt pārmērīgs slogs valsts sociālās palīdzības sistēmai (turpmāk tekstā – “pārmērīga sloga arguments”), šajā lietā tika izmantots, lai paustu trīs dažādu veidu bažas. Pirmā veida bažas ir saistītas ar raizēm par ierobežojošo ietekmi, ko pieejas sociālajiem pabalstiem nodrošināšana varētu atstāt uz dalībvalstu izvēli attiecībā uz labklājības politiku. Otrā veida bažas ir par solidaritāti. Trešā veida bažas, kas saistītas ar iepriekšminētajām, attiecas uz tā saukto “labklājības tūrismu”. Es pēc kārtas analizēšu visus trīs bažu veidus, pirms secināšu, ka argumentus, kas balstīti uz šīm bažām, nevar izmantot, lai ierobežotu GV tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi – vai nu kā netiešas tiesības, kuru pamatā ir viņas meitas kā mobilas darba ņēmējas tiešas tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi, vai kā viņas pašas tiešas tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi, ko GV ir ieguvusi, pamatojoties uz savām atvasinātajām uzturēšanās tiesībām.

119.

Nav apstrīdams, ka bažas par valsts sociālās politikas ilgtspēju būtu jāuztver nopietni.

120.

Attiecībā uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Tiesa ir atzinusi, ka “budžetāra rakstura apsvērumi var būt dalībvalsts sociālās politikas izvēles pamatā un ietekmēt sociālās aizsardzības pasākumu, ko tā vēlas pieņemt, raksturu vai apjomu” ( 63 ). Tomēr Tiesa izslēdza iespēju, ka šādi apsvērumi var attaisnot migrējošu Savienības darba ņēmēju diskrimināciju ( 64 ).

121.

Tā kā pārmērīga sloga argumentu nevar izmantot kā attaisnojumu, lai ierobežotu mobilu Savienības darba ņēmēju tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi, to nevar izmantot arī, lai ierobežotu atvasinātās tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi, kādas ir šī darba ņēmēja apgādājamajam augšupējam radiniekam, kura tiesības pieprasīt sociālo pabalstu ir attiecīgā darba ņēmēja sociāla priekšrocība.

122.

Tāpēc Īrija nevar uzskatīt GV par pārmērīgu slogu tās sociālās palīdzības sistēmai, ja GV prasība par invaliditātes pabalsta saņemšanu tiek analizēta, pamatojoties uz viņas meitas tiesībām uz tādu pašu attieksmi kā pret valsts darba ņēmējiem.

123.

Manuprāt, atbilde ir tāda pati, ja GV juridisko situāciju vērtē kā mobilas Savienības darba ņēmējas, kurai ir sākotnējās tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi saskaņā ar Pilsonības direktīvas 24. panta 1. punktu, tiešas augšupējās radinieces situāciju, pamatojoties uz viņas atvasinātajām uzturēšanās tiesībām saskaņā ar minētās direktīvas 7. panta 1. punkta d) apakšpunktu.

124.

Paskaidrošu sīkāk: primārās tiesības piešķīra tiesības brīvi pārvietoties (kas ietver tiesības uzturēties un tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi) visiem Savienības pilsoņiem, taču tās pieļauj, ka šīm tiesībām piemēro nosacījumus, ko paredz Savienības sekundārās tiesības vai valsts tiesības. Pilsonības direktīva nosaka satvaru pieļaujamu nosacījumu piemērošanai brīvas pārvietošanās tiesībām. Atzīstot dalībvalstu bažas, tā paredzēja, ka Savienības pilsoņu uzturēšanās tiesībām var piemērot nosacījumus, lai novērstu to, ka viņi kļūst par pārmērīgu slogu uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai ( 65 ). Tādējādi tā ļāva dalībvalstīm ierobežot uzturēšanās tiesības noteiktām, skaidri paredzētām pilsoņu kategorijām (bet ne citām), pieļaujot pārmērīga sloga argumentu kā attaisnojumu.

125.

Tomēr tas ir iespējams tikai skaidri noteiktās situācijās un tikai attiecībā uz konkrētām ekonomiski neaktīvu Savienības pilsoņu grupām. Šādas situācijas attiecas, pirmkārt, uz tiem pilsoņiem, kuru pārvietošanās tiesības ir balstītas uz pieņēmumu, ka viņiem ir pietiekami līdzekļi, lai uzturētu sevi un savu ģimeni (Pilsonības direktīvas 7. panta 1. punkta b) apakšpunkts), un studentiem (direktīvas 7. panta 1. punkta c) apakšpunkts). Ārpus šādām situācijām uz pārmērīga sloga argumentu nevar atsaukties.

126.

Es pat ietu tālāk un apgalvotu, ka pat tad, ja runa ir par uzturēšanās tiesību ierobežojumiem noteiktām pilsoņu kategorijām, šādi ierobežojumi nevar būt automātiski. Neraugoties uz zināmu akadēmisko kritiku, kas vērsta pret Tiesas judikatūras skaidrību attiecībā uz šādiem ierobežojumiem ( 66 ), man šķiet skaidrs, ka valstij, kas vēlas atsaukties uz šādu argumentu, vispirms būtu jāpierāda sistēmiski draudi tās sociālās palīdzības sistēmai ( 67 ) un arī tas, ka šie draudi attaisno konkrētas personas tiesību ierobežošanu konkrētā gadījumā. Tādējādi, izvēloties atsaukties uz pārmērīga sloga argumentu, ko atļauj Savienības tiesības, dalībvalstīm joprojām ir jāievēro samērīguma princips ( 68 ).

127.

Pret visām personām, kurām ir uzturēšanās tiesības, pamatojoties uz Pilsonības direktīvu, uzņēmējā valstī ir jāizturas tāpat kā pret valsts valstspiederīgajiem. Vienīgās atkāpes no šā principa ir skaidri paredzētas Pilsonības direktīvas 24. panta 2. punktā. Šis noteikums kā atkāpe no vienlīdzīgas attieksmes principa ir jāinterpretē šauri ( 69 ).

128.

Uz Savienības mobilo darba ņēmēju tiešajiem augšupējiem radiniekiem neattiecas Pilsonības direktīvas 24. panta 2. punkta piemērošanas joma.

129.

Apkopojot: apgādājamo tiešo augšupējo radinieku uzturēšanās tiesības nevar ierobežot, to pamatojot tādējādi, ka viņi ir pārmērīgs slogs valsts sociālās palīdzības sistēmai, un nevar ierobežot no uzturēšanās tiesībām izrietošās tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi, pamatojoties uz jebkādiem iemesliem.

130.

Tas, manuprāt, izriet no likumdošanas konsensa Savienības līmenī par pieņemamo līdzsvaru starp brīvas pārvietošanās interesēm un bažām par dalībvalstu labklājības sistēmām. Kā norādīja Komisija, dalībvalstu leģitīmās bažas par to sociālās palīdzības sistēmām tika ņemtas vērā likumdošanas procesā, kura rezultātā tika pieņemta Pilsonības direktīva.

131.

Šā likumdošanas konsensa iznākums ir pašreizējā situācija, kad nedz mobilus Savienības darba ņēmējus, nedz viņu apgādājamos tiešos augšupējo radiniekus uzņēmēja valsts nevar uzskatīt par pārmērīgu slogu. Citiem vārdiem sakot, tāpat kā šīs valsts valstspiederīgie ir (ne)pārmērīgs slogs, arī šādi ģimenes locekļi ir (ne)pārmērīgs slogs.

132.

Šajā ziņā dalībvalstis var brīvi organizēt savas sociālās palīdzības sistēmas tā, kā tās uzskata par piemērotu. Tās var izvēlēties, kādus pabalstu veidus piedāvāt, vai arī var nolemt atcelt esošu pabalstu vai samazināt tā apmēru. Tomēr, izdarot šādas izvēles, dalībvalstīm ir jāņem vērā mobilu Savienības darba ņēmēju apgādājamie ģimenes locekļi, kas dzīvo to teritorijā, kā faktori, kas ietekmē to politikas lēmumus.

133.

Tāpēc Īrija nevar uzskatīt GV par pārmērīgu slogu tās sociālās palīdzības sistēmai, ja viņas prasība par invaliditātes pabalsta saņemšanu tiek analizēta, pamatojoties uz viņas tiešām tiesībām uz vienlīdzīgu attieksmi, kas izriet no viņas atvasinātajām uzturēšanās tiesībām.

134.

Otrais veids, kā var interpretēt pārmērīga sloga argumentu, ir no solidaritātes viedokļa, to aplūkojot kā gatavību piedalīties sloga dalīšanā. Šāda solidaritāte parasti balstās uz piederību kopienai – nacionālajai, profesionālajai, ģimenes vai Eiropas kopienai ( 70 ) –, un tas ļauj izslēgt tos, kuri nav šīs kopienas locekļi, ņemot vērā, ka sloga dalīšana ar viņiem tiek uzskatīta par pārmērīgu ( 71 ).

135.

Šajā ziņā atbildētāji apgalvo, ka apgādājamiem tiešajiem augšupējiem radiniekiem vajadzētu būt tiesīgiem saņemt sociālos pabalstus, piemēram, invaliditātes pabalstu, tikai pēc tam, kad viņi ir ieguvuši pastāvīgas uzturēšanās statusu, bet ne pirmos piecus gadus, kamēr viņi uzturas uzņēmējā valstī. Atbildētāju ieskatā, tas ir atspoguļots Pilsonības direktīvas struktūrā, kurā ir nošķirta īstermiņa uzturēšanās valstī līdz trim mēnešiem ( 72 ), uzturēšanās, kas ir ilgāka par trim mēnešiem ( 73 ), un, visbeidzot, pastāvīgas uzturēšanās statuss, ko var iegūt pēc piecu gadu uzturēšanās uzņēmējā valstī ( 74 ). Atbildētāji uzskata, ka pirmos piecus gadus par ģimenes locekļiem ir jāatbild mobilajiem Savienības darba ņēmējiem, kuriem viņi ir pievienojušies uzņēmējā valstī, un attiecīgās valsts nodokļu maksātājiem nav jāsedz ar šiem ģimenes locekļiem saistītās izmaksas.

136.

Patiešām, Pilsonības direktīvā ir atzīta pakāpeniska tiesību sistēma, kuras pamatā ir uzturēšanās ilgums uzņēmējā valstī ( 75 ). Tomēr tas neatspoguļo “solidaritātes gradāciju”. Minētā direktīva neparedz, ka mobila Savienības pilsoņa apgādājamo tiešo radinieku tiesības var tikt ierobežotas pēc viņu trīs mēnešu uzturēšanās uzņēmējā valstī ( 76 ).

137.

Vienlīdzīga attieksme pret tiešajiem augšupējiem radiniekiem attiecībā uz viņu piekļuvi sociālajiem pabalstiem faktiski veicina viņu pakāpenisku integrāciju uzņēmējas dalībvalsts sabiedrībā ( 77 ).

138.

Tādējādi Pilsonības direktīvā, kā arī Darba ņēmēju regulā ir atspoguļota “šīs [uzņēmējas dalībvalsts] valsts pilsoņu noteikta finansiāla solidaritāte ar citu dalībvalstu pilsoņiem”, ko Tiesa ir atzinusi savā galvenajā spriedumā lietā Grzelczyk ( 78 ).

139.

Visbeidzot, jāatceras, ka saskaņā ar Regulas Nr. 883/2004 70. panta 4. punktu pabalstu, piemēram, invaliditātes pabalstu, var pieprasīt tikai dzīvesvietas dalībvalstī (skat. šo secinājumu 7. punktu). Citiem vārdiem sakot, ja šāda veida īpašs no iemaksām neatkarīgs pabalsts pastāvētu Rumānijā, GV to nevarētu pieprasīt no šīs valsts, jo viņa dzīvo Īrijā.

140.

Tāpēc Īrija nevar uzskatīt GV par pārmērīgu slogu tās sociālās palīdzības sistēmai tāpēc, ka viņa nav bijusi tās sabiedrības daļa pietiekami ilgi, lai būtu piemērojama solidaritāte.

141.

Visbeidzot, jāpievēršas papildu bažām, ko paudušas dalībvalstu valdības, kuras piedalās šajā lietā, bet kas ir aktuālas arī ES politiskajā dzīvē, kā arī tiesību zinātnē. Tās ir bažas par tā dēvēto “labklājības tūrismu”. Dalībvalstis, jo īpaši tās, kurās ir augstāks sociālās aizsardzības līmenis, pauda bažas par Savienības pilsoņiem, kuri izvēlēsies pārcelties uz šīm valstīm tikai tādēļ, lai izmantotu to sociālās palīdzības sistēmas ( 79 ). Šī prakse, kas bieži tiek uzskatīta par brīvas pārvietošanās tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, tika aplūkota lietā Dano ( 80 ). Minētajā lietā tika konstatēts, ka ekonomiski neaktīviem Savienības pilsoņiem, kuri ir izmantojuši savu pārvietošanās brīvību tikai ar mērķi saņemt sociālo palīdzību uzņēmējā valstī, nevar piemērot vienlīdzīgu attieksmi saskaņā ar Pilsonības direktīvu ( 81 ).

142.

Vai šāda tiesību ļaunprātīga izmantošana var notikt, ja ekonomiski neaktīvs pilsonis savas uzturēšanās tiesības un tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi atvasina no mobila Savienības darba ņēmēja, kurš ir ekonomiski aktīvs pilsonis, pārvietošanās? Varētu iedomāties situāciju, kad Savienības pilsonis nolemj strādāt (vai kļūt par pašnodarbināto) dalībvalstī, kas nav viņa izcelsmes dalībvalsts, tikai tādēļ, lai viņa tiešais(-ie) augšupējais(-ie) radinieks(-i) varētu pieprasīt sociālo palīdzību uzņēmējā valstī. Pat šādā maz ticamā scenārijā ( 82 ) Savienības pilsonis, no kura tiesībām izriet tiešā apgādājamā saņēmēja statuss, būtu darba ņēmējs uzņēmējā valstī. Pilsoņa pārcelšanos uz citu dalībvalsti, lai strādātu, nevar uzskatīt par tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, bet gan par Līgumā paredzēto pamattiesību izmantošanu. Ja persona ieceļo uzņēmējā valstī tikai kā darba meklētājs, Pilsonības direktīvas 24. panta 2. punkts ļauj dalībvalstij izslēgt viņu un viņa ģimenes locekļus no tiesībām uz dažiem sociālās palīdzības pabalstiem, bet ne obligāti uz visiem pabalstiem, piemēram, sociālā nodrošinājuma pabalstiem ( 83 ). Tomēr, ja ģimenes locekļu tiesības ir balstītas uz mobila Savienības darba ņēmēja tiesībām, nesaprotu, kā var apgalvot, ka šis darba ņēmējs ir pārcēlies tikai ar mērķi saņemt sociālo palīdzību.

143.

Lai gan es to nevaru iztēloties, es tomēr nevaru pilnībā izslēgt tiesību ļaunprātīgas izmantošanas iespēju. Tomēr šādās situācijās, lai novērstu šāda riska īstenošanos, varētu izmantot Pilsonības direktīvas 35. pantu, kas tika pieņemts īpaši, lai novērstu tiesību ļaunprātīgas izmantošanas risku, kā arī judikatūru lietā Dano.

144.

Šķiet, ka situācija šajā lietā nerada šādas bažas. AC jau ilgu laiku ir strādājusi un dzīvojusi Īrijā. Viņai ir izveidojušās ciešas saiknes ar Īrijas sabiedrību, par ko liecina fakts, ka viņa 2015. gada 17. jūlijā ieguva Īrijas pilsonību ( 84 ). Ir grūti noticēt, ka tas viss bija plānots tikai ar nolūku atvest māti uz Īriju, lai viņa pieprasītu sociālo pabalstu ( 85 ).

145.

Iepriekš minētie argumenti, aplūkojot tos kopā vai atsevišķi, liek secināt, ka gadījumā, ja ir izpildīti vienlīdzīgas attieksmes nosacījumi ( 86 ), jēdziens “pārmērīgs slogs dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai” nav likumīgs pamats, lai dalībvalsts atteiktu piekļuvi īpašiem no iemaksām neatkarīgiem naudas pabalstiem mobilu Savienības darba ņēmēju apgādājamiem tiešajiem augšupējiem radiniekiem.

146.

Attiecīgi uzskatu, ka LESD 45. panta 2. punkts, kā tas konkretizēts Darba ņēmēju regulas 7. panta 2. punktā, un LESD 21. panta 1. punkts, kā tas konkretizēts Pilsonības direktīvas 24. panta 1. punktā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kas ierobežo piekļuvi īpašam no iemaksām neatkarīgam naudas pabalstam mobila Savienības darba ņēmēja tiešajam augšupējam radiniekam, kuram ir atvasinātas uzturēšanās tiesības, pamatojoties uz atrašanos minētā darba ņēmēja apgādībā, un kurš ir likumīgi uzturējies dzīvesvietas valstī ilgāk nekā trīs mēnešus, pamatojot to tādējādi, ka šāda pabalsta izmaksas rezultātā attiecīgais ģimenes loceklis kļūs par pārmērīgu slogu šīs valsts sociālās palīdzības sistēmai.

147.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Court of Appeal (Apelācijas tiesa, Īrija) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi: