1.

Normu izstrādes process – neatkarīgi no tā, vai tās ir valsts vai (it īpaši) Eiropas normas – bieži vien ir sarežģīts un grūts. Tāpat nereti pieņemtajos galīgajos dokumentos var konstatēt normas ar neskaidru formulējumu, kura nolūks ir atrisināt šo normu apspriešanas problēmas, un ļauj tiesai pieņemt lēmumu, ko nav izdevies pieņemt likumdevējam.

2.

Šajā lietā Tiesai būs jāinterpretē “juceklīgais”“ārkārtējo apstākļu” jēdziens, kas ietverts Regulas (EK) Nr. 805/2004 ( 2 ) 23. pantā un no kā ir atkarīgas izpildes dalībvalsts tiesas vai kompetentās iestādes iespējas apturēt sprieduma, kas apstiprināts par Eiropas izpildes rīkojumu (turpmāk tekstā – “EIR”), izpildi izcelsmes dalībvalstī.

3.

Šajā lietā piemērojams ir Regulas Nr. 805/2004 6., 10., 11., 21. un 23. pants.

4.

2019. gada 14. jūnijāAmtsgericht Hünfeld (Hīnfeldes pirmās instances tiesa, Vācija) izsniedza Arik Air Ltd rīkojumu samaksāt Lufthansa Technik AERRO Alzey GmbH2292993,32 EUR un procentus, bet 2019. gada 24. oktobrī tā izdeva daļējas izpildes rakstu, pamatojoties uz kuru minētā tiesa pieņēma un 2019. gada 2. decembrī izsniedza EIR apstiprinājumu.

5.

Tiesu izpildītājam [antstolis], kas darbojas Lietuvā, uz šā apstiprinājuma pamata tika iesniegts pieteikums par izpildi, un 2020. gada 24. janvārī tika apķīlāta Arik Air piederoša civilā lidmašīna.

6.

Arik Air, pamatojoties uz Regulas Nr. 805/2004 10. pantu, iesniedza Landgericht Frankfurt am Main (Frankfurtes pie Mainas apgabaltiesa, Vācija) lūgumu atcelt EIR apstiprinājumu un izbeigt prasījuma piespiedu izpildi ( 3 ), kurā norādīja, ka Amtsgericht Hünfeld (Hīnfeldes pirmās instances tiesa) procesuālo dokumentu paziņošanā bija pieļāvusi pārkāpumus un līdz ar to nebija ievērots šīs tiesas noteiktais termiņš iebildumu celšanai par maksājuma rīkojumu.

7.

Sabiedrība, kas ir parādniece, vērsās arī pie tiesu izpildītāja ar lūgumu apturēt izpildes procesu līdz brīdim, kad Vācijas tiesa būs pieņēmusi galīgo nolēmumu attiecībā uz EIR apstiprinājuma atsaukšanu un prasījuma piespiedu izpildes izbeigšanu. Ar 2020. gada 25. marta aktu tiesu izpildītājs atteicās apmierināt šo lūgumu, jo uzskatīja, ka attiecīgajā valsts tiesiskajā regulējumā nav paredzēta šāda apturēšanas iespēja, jo izcelsmes dalībvalsts tiesā ir celta prasība atcelt sākotnējo tiesas nolēmumu.

8.

Ar 2020. gada 9. aprīļa rīkojumu Landgericht Frankfurt am Main (Frankfurtes pie Mainas apgabaltiesa) noteica, ka Amtsgericht Hünfeld (Hīnfeldes pirmās instances tiesas) pieņemtā sprieduma, kas apstiprināts par EIR, piespiedu izpilde ir atkarīga no drošības naudas iemaksas 2000000 EUR apmērā ( 4 ), un konstatēja, ka Arik Air nav pierādījusi nedz to, ka izpildes rīkojumā būtu pieļauti pārkāpumi, nedz to, ka termiņš iebildumu celšanai bija pagājis, par ko Arik Air nebūtu vainojams.

9.

Arik Air prasību par tiesu izpildītāja atteikumu apturēt tiesvedību cēla Kauno apylinkės teismas (Kauņas apriņķa tiesa, Lietuva) un lūdza piemērot tiesību aizsardzības pasākumus. Ar 2020. gada 11. jūnija rīkojumu minētā tiesa šo prasību noraidīja.

10.

Lemjot par Arik Air iesniegto apelācijas sūdzību par minēto rīkojumu, Kauno apygardos teismas (Kauņas apgabaltiesa, Lietuva) ar 2020. gada 25. septembra rīkojumu atcēla pirmās instances tiesas nolēmumu un izdeva rīkojumu apturēt izpildes procesu, lai sagaidītu Vācijas tiesas galīgo nolēmumu par Arik Air lūgumiem. Apelācijas tiesa atzina, ka, ņemot vērā nesamērīga kaitējuma risku, kas var izrietēt no izpildes procesa, prasības celšana par EIR apstiprinājumu izcelsmes dalībvalsts tiesā ir pietiekams pamats šīs tiesvedības apturēšanai. Pretēji pirmās instances tiesai tā arī atzina: tā kā Vācijas tiesas noteiktā drošības nauda šajā tiesvedības stadijā netika iemaksāta, šai tiesai nav piekritīga lemšana par lūguma apturēt izpildes aktu [piemērošanu] pamatotību.

11.

Lufthansa Technik AERO Alzey par šo rīkojumu iesniedza kasācijas sūdzību Lietuvos Aukščiausiasis Teismas (Lietuvas Augstākā tiesa), kura nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

12.

Kasācijas sūdzības iesniedzēja pamatlietā, Lietuvas valdība, kā arī Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus. Pamatlietas puses, Lietuvas valdība un Komisija sniedza mutvārdu apsvērumus 2022. gada 8. septembra tiesas sēdē.

13.

Ar šiem četriem jautājumiem, kuri jāaplūko kopā, iesniedzējtiesa izjautā Tiesu par Regulas Nr. 805/2004 23. panta nozīmi un piemērojamību gan saistībā ar jēdziena “ārkārtēji apstākļi”, kas attaisno izpildes procesa apturēšanu, izpratni un izpildes tiesas kompetences apjomu šajā ziņā (pirmais, otrais un trešais jautājums), gan saistībā ar iespēju šo pasākumu piemērot kopā ar vienas tiesvedības ierobežojumu (ceturtais jautājums).

14.

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru gan no Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas, gan no vienlīdzības principa prasībām izriet, ka Savienības tiesību normas formulējums, kurā nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, lai noteiktu tās nozīmi un piemērojamību, visā Savienībā parasti ir interpretējams autonomi un vienveidīgi, ņemot vērā ne tikai šīs tiesību normas formulējumu, bet arī tās kontekstu un attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķi ( 6 ).

15.

Jākonstatē, ka Regulas Nr. 805/2004 23. pantā nav nevienas atsauces uz dalībvalstu tiesībām. Lai gan šīs pašas regulas 20. panta 1. punktā ir minēts, ka izpildes procesus reglamentē izpildes dalībvalsts tiesību akti, tas neietekmē minētās regulas IV nodaļas noteikumus un it īpaši 23. pantu, kurā ir skaidri paredzēti nosacījumi varbūtējai izpildes procesa apturēšanai vai ierobežošanai īpašā gadījumā, kad parādnieks iepriekš ir cēlis prasību tiesā izcelsmes dalībvalstī ( 7 ).

16.

Regulas Nr. 805/2004 20. panta 1. punktā ietvertā atsauce uz izpildes dalībvalsts tiesībām, manuprāt, neattiecas uz jēdziena “ārkārtēji apstākļi”, kas ir autonoms Savienības tiesību jēdziens, sastāvdaļām. Šī atsauce vēl jo vairāk neattiecas uz jautājumu par saistību starp izpildes procesa ierobežošanu un apturēšanu.

17.

Jāatgādina, ka Savienības tiesību vienveidīga piemērošana ir Eiropas tiesību sistēmas pamatprasība ( 8 ) un šajā gadījumā nosaka mērķa nodrošināt tiesu spriedumu, kas apstiprināti par EIR, brīvas aprites īstenošanu saskaņā ar Regulas Nr. 805/2004 1. pantu. Šī vienveidīgā piemērošana tādējādi nozīmē, ka šāda lēmuma izpildes procesa apturēšanai – lai gan uz to attiecas valsts procesuālie noteikumi, tostarp it īpaši attiecībā uz dokumenta par lietas ierosināšanu formu, šajā procesā iesaistītajām struktūrām vai piemērojamiem termiņiem, – visās dalībvalstīs ir izvirzīti noteikšanas nosacījumi, kuri ir vienveidīgi.

18.

Vienkārša Regulas Nr. 805/2004 23. panta gramatiskā interpretācija ļauj sniegt vairākus skaidrojumus par šīs tiesību normas nozīmi un piemērojamību.

19.

Pirmkārt, izpildes procesa apturēšana vai ierobežošana, kas attiecas vienīgi uz parādnieka iniciatīvu, ir paredzēta īpašā gadījumā tādā ziņā, ka tā ir nesaraujami saistīta ar šā paša parādnieka izcelsmes dalībvalstī uzsāktas tiesvedības esamību attiecībā uz spriedumu, kas apstiprināts par EIR, vai pašu apstiprinājumu, lai panāktu tā labošanu vai atsaukšanu saskaņā ar Regulas Nr. 805/2004 10. pantu. Jautājums ir par priekšnosacījumu, kas ir nepieciešams, bet nav pietiekams.

20.

Otrkārt, Regulas Nr. 805/2004 23. pantā ir noteikts, ka izpildes dalībvalsts tiesa vai kompetentā iestāde “[var]” ierobežot vai apturēt izpildes procesu. Šā darbības vārda izmantošana liecina, ka jautājums ir par iespēju, kuras īstenošana ietilpst attiecīgajai vienībai piešķirtajā plašajā rīcības brīvībā, jo tikai sprieduma, kas apstiprināts ar EIR, apstrīdēšana vai lūgums labot vai atsaukt EIR apstiprinājumu, kas iesniegts izcelsmes dalībvalstī, pats par sevi nevar noteikti izraisīt izpildes procesa ierobežošanu vai apturēšanu. Tomēr šī rīcības brīvība ir ierobežota attiecībā uz apturēšanas pasākumu, kura noteikšana ir atkarīga no konstatējuma par ārkārtēju apstākļu esamību.

21.

Lai gan Regulas Nr. 805/2004 23. panta formulējumā nav sniegts neviens noderīgs elements jēdziena “ārkārtēji apstākļi” definēšanai, ir jānorāda, ka sarunvalodā īpašības vārds “ārkārtējs” ir sinonīms “retam”. Priekšnoteikums par ārkārtējas situācijas esamību nozīmē to, ka apturēšana tika iecerēta kā atkāpes pasākums, kam pašam būtu izņēmuma raksturs. Tā kā Savienības likumdevējs ir vēlējies izpildes procesa apturēšanu attiecināt tikai uz ārkārtējām situācijām, Regulas Nr. 805/2004 23. pants noteikti ir jāinterpretē šauri ( 9 ).

22.

Treškārt, atsauces uz trim nolēmumiem ( 10 ), kurus var pieņemt izpildes dalībvalsts tiesa vai kompetentā iestāde, ir atdalītas ar sakārtojuma saikli “vai arī”, kuram valodnieciski var būt vai nu alternatīva, vai kumulatīva nozīme ( 11 ). Vēl vēlos norādīt, ka Regulas Nr. 805/2004 23. panta nosaukums ir “Izpildes atlikšana vai ierobežošana” ( 12 ).

23.

No Regulas Nr. 805/2004 1. panta formulējuma izriet, ka tās mērķis ir attiecībā uz neapstrīdētiem prasījumiem nodrošināt spriedumu brīvu apriti visās dalībvalstīs, atsakoties no vajadzības uzsākt sprieduma izpildes dalībvalstī tiesas starpprocesu pirms sprieduma atzīšanas un izpildes. Princips par savstarpēju uzticēšanos starp dalībvalstīm – kura pamatā citastarp ir savstarpēja uzticēšanās šo valstu tiesvedībai, uz kuru atsauce ir ietverta šīs regulas 18. apsvērumā – saskaņā ar minētās regulas 5. pantu izpaužas kā nolēmumu, kas izcelsmes dalībvalstī ir apstiprināti par EIR, atzīšana un izpilde pārējās dalībvalstīs ( 13 ).

24.

Tādējādi saskaņā ar Regulas Nr. 805/2004 5. pantu spriedumu, kas izcelsmes dalībvalstī ir apstiprināts par EIR, atzīst un izpilda citās dalībvalstīs, atsakoties no izpildāmības deklarācijas un neparedzot iespēju apstrīdēt tā atzīšanu.

25.

Šajā saistībā Regulas Nr. 805/2004 23. pants, ciktāl tas ir šķērslis šīs regulas pamatmērķa sasniegšanai saskaņā ar minētās regulas 8. apsvērumu par tiesas spriedumu izpildes paātrināšanu un vienkāršošanu dalībvalstī, kurā tas nav pieņemts, ir jāinterpretē šauri, kas apstiprina gramatisko interpretāciju.

26.

Regulas Nr. 805/2004 23. panta sistēmiskā interpretācija, kas ietver šīs tiesību normas un citu šīs regulas normu izstrādes vēsturi, kā arī citus juridiskos instrumentus, kas attiecas uz tiesu iestāžu sadarbību civillietās, manuprāt, ir būtiska, nosakot šā panta jēgu un piemērojamību.

27.

Attiecībā uz Regulas Nr. 805/2004 vispārējo sistēmu, to neapšaubāmi iezīmē jebkādu tiesas starpprocesu atcelšana dalībvalstī pirms sprieduma par neapstrīdētu prasījumu atzīšanas un izpildes šajā valstī, citiem vārdiem sakot, vienkārša eksekvatūras atcelšana. Atbilstoši Regulas Nr. 805/2004 20. panta 1. punktam spriedumu, kas apstiprināts par EIR, izpilda ar tādiem pašiem nosacījumiem kā spriedumu, kas pieņemts izpildes dalībvalstī ( 14 ). Lai gan šī jaunā spriedumu tiešās izpildes sistēma ir acīmredzami labvēlīga kreditoram, kas ir prasītājs, tā tomēr ietver taisnīga līdzsvara meklēšanu starp [šā kreditora] interesēm un parādnieka interesēm – vai vismaz līdzsvara, kas tiek prezumēts kā taisnīgs, meklēšanu.

28.

Pirmkārt, tiesvedībai, kuras laikā izcelsmes dalībvalstī ir pieņemts spriedums, ir jābūt ievērotam procesuālo normu minimumam minētās Regulas Nr. 805/2004 III nodaļā, kura mērķis ir garantēt parādnieka tiesību uz aizstāvību ievērošanu ( 15 ). Otrkārt, Regulā Nr. 805/2004 parādniekam ir sniegta iespēja īstenot sākotnējā sprieduma un EIR apstiprinājuma, kas tam ir pievienots, vēlāko pārbaudi, šajā nolūkā sadalot kompetenci starp izcelsmes dalībvalsts iestādēm un izpildes dalībvalsts iestādēm.

29.

Lai gan pēdējās minētās tādējādi ir pilnvarotas izskatīt pieteikumu par izpildes atteikumu vai pieteikumu par izpildes procesa apturēšanu vai ierobežošanu ( 16 ), Regulas Nr. 805/2004 21. panta 2. punktā ir skaidri noteikts, ka “spriedumu vai tā apstiprinājumu par Eiropas izpildu rīkojumu izpildes dalībvalstī nekādā gadījumā nedrīkst pārsūdzēt [pārskatīt] pēc būtības” ( 17 ). Parādnieks nevar apstrīdēt prasījuma esamību un pamatotību vai apstiprināšanas nosacījumu ievērošanu, un šī pārsūdzība nevar tikt izvērtēta šajā valstī.

30.

Šis precizējums ir būtisks, lai noteiktu jēdziena “ārkārtēji apstākļi” nozīmi, proti, ka, manuprāt, ir jāizslēdz jebkāda atsauce uz izpildes dalībvalsts tiesas vai kompetentās iestādes vērtējumu – pat prima facie vērtējumu – no to prasību pamatotības, kuras parādnieks ceļ izcelsmes dalībvalstī un kuras ir paredzētas Regulas Nr. 805/2004 23. pantā ( 18 ).

31.

Šis skaidrais kompetences sadalījums ir secināms no fakta, ka prasījums un izpildes rīkojums tiek sagatavoti, pamatojoties uz izcelsmes dalībvalstī spēkā esošajām tiesībām ( 19 ). Turklāt procesā, kura rezultātā tiesas spriedums tiek apstiprināts par EIR, iestādei, kas veic šo apstiprinājumu, būs jānosaka, vai tiesvedība izcelsmes dalībvalstī, kuras rezultātā pieņemts sākotnējais nolēmums, atbilst Regulas Nr. 805/2004 III nodaļā izvirzītajiem nosacījumiem. Papildus šā procesa likumības pārbaudei un noteikumu par jurisdikciju ievērošanas pārbaudei šīs regulas 6. pantā it īpaši ir noteikts pienākums pārbaudīt pieņemtā nolēmuma izpildāmību un prasījuma veidu ( 20 ).

32.

Galīga tiesas sprieduma, ar ko atrisināts strīds, un EIR apstiprinājuma pārbaude ir uzticēta izcelsmes dalībvalsts tiesai, kura vislabāk spēj izskatīt piemērojamās tiesību normas, kuras attiecas uz strīdu, un pēc būtības apstiprināt iepriekš minētā sprieduma un tam pievienotā apstiprinājuma spēkā esamību. Turklāt gadījumā, ja tiek lūgts pārskatīt spriedumu Regulas Nr. 805/2004 19. panta izpratnē vai tiek lūgts labot vai atsaukt EIR apstiprinājumu, kā paredzēts šīs regulas 10. pantā, izcelsmes dalībvalsts kompetentā tiesa ir tā pati, kas ir pieņēmusi abus attiecīgos tiesību aktus.

33.

Šajos apstākļos, manuprāt, nevar piekrist tam, ka jēdziens “ārkārtēji apstākļi” varētu ietvert to, ka izpildes dalībvalstī tiesai vai kompetentajai iestādei ir jākonstatē tādu parādnieka celto prasību fumus boni juris, kas minētas Regulas Nr. 805/2004 23. pantā. Šāds secinājums atbilst nepieciešamībai nodrošināt nolēmumu ātru izpildi, jo minētā fumus vērtējums esot sinonīms objektīvai procesa sarežģīšanai, vienlaikus saglabājot tiesisko drošību, uz kuru ir balstīta savstarpējā uzticēšanās tiesvedībai Savienībā, uz kuru ir atsauce šīs regulas 18. apsvērumā. Citiem vārdiem sakot, man nešķiet saprātīgi – juridiski un praktiski – izpildes dalībvalstī lūgt kompetento iestādi aptvert izcelsmes dalībvalsts tiesības, lai noteiktu to, cik nopietni ir pamati, kurus parādnieks izvirzījis tajā celto prasību pamatošanai ( 21 ).

34.

Turklāt man šķiet, ka šo interpretāciju apstiprina Regulas Nr. 805/2004 23. panta izstrādāšanas vēsture. Jānorāda, ka šajā tiesību normā, kāda formulēta priekšlikumā regulai ( 22 ), kā pirmais iespējamais pasākums bija minēta izpildes procesa apturēšana bez citiem precizējumiem. Paskaidrojuma rakstā ir norādīts, ka “vērtējumam par to, cik sekmīga var būt prasība, ko parādnieks cēlis [..], kā arī varbūtībai, ka neatgriezenisku kaitējumu ir radījusi beznosacījumu izpilde”, ir jābūt vienam no būtiskajiem elementiem, kuri jāņem vērā, piemērojot minēto tiesību normu.

35.

Jākonstatē, ka ne Regulas Nr. 805/2004 23. pantā, ne šā akta preambulā nav nevienas atsauces uz šiem diviem apstākļiem un ka, papildus iespējamo pasākumu secībai, apturēšanas noteikšana ir atkarīga no konstatējuma, ka pastāv “ārkārtēji apstākļi”. Šā teksta izmaiņas, manuprāt, atspoguļo likumdevēja meklēto saskaņotību starp, pirmkārt, stingru izpildes dalībvalsts iestāžu lomas ierobežošanu ( 23 ), kas ietverta šīs regulas 21. panta 2. punktā, un, otrkārt, mērķi nodrošināt spriedumu brīvu apriti visās dalībvalstīs, šajā gadījumā nosakot šo iestāžu rīcības brīvības robežas attiecībā uz pasākumu, kam ir vislielākā ietekme ( 24 ).

36.

Ir svarīgi uzsvērt, ka termins “apstiprinājums” ir jālieto piesardzīgi, jo Regulā Nr. 805/2004 ir paredzēti vismaz trīs apstiprinājumi ar dažādiem priekšmetiem. Pirmais no tiem ir apstiprinājums, kas minēts šīs regulas 6. panta 1. punktā, kurš atbilst I–III pielikumam, ar nosaukumu “Eiropas izpildes rīkojuma apstiprinājums” ( 25 ). Lai spriedumu saskaņā ar šīs regulas 6. pantu varētu apstiprināt par EIR, tam ir jāattiecas uz neapstrīdētu prasījumu un jāatbilst atsevišķiem nosacījumiem, kuri izvirzīti šajā pantā. Viens no šā apstiprinājuma nosacījumiem ir nosacījums, kas ietverts minētā panta 1. punkta a) apakšpunktā, proti, ka spriedumam ir jābūt izpildāmam saskaņā ar izcelsmes dalībvalsts tiesībām ( 26 ). Tādējādi neizpildāms spriedums nevar būt pamats EIR izdošanai, un, papildinot šo tiesību normu, Regulas Nr. 805/2004 11. pantā ir noteikts, ka EIR apstiprinājums rada tiesiskas sekas tikai sprieduma izpildāmības robežās.

37.

Otrais apstiprinājums ir apstiprinājums, kas minēts Regulas Nr. 805/2004 6. panta 2. punktā, kurš atbilst IV pielikumam “Izpildes [izpildāmības] atsaukšanas vai ierobežošanas apstiprinājums”. Gadījumā, ja sākotnējais spriedums, kas apstiprināts par EIR, vairs nav izpildāms vai ja tā izpildāmību ir apturējusi vai ierobežojusi izcelsmes dalībvalsts tiesa, parādnieks var saņemt šo apstiprinājumu, iesniedzot pieprasījumu tiesai, kura sākotnēji izdevusi izpildes rīkojumu.

38.

Trešais apstiprinājums ir apstiprinājums, kas paredzēts Regulas Nr. 805/2004 6. panta 3. punktā, kas atbilst V pielikumam “Apstiprinājums, kas aizstāj Eiropas izpildes rīkojumu pēc apstrīdēšanas”. Šīs tiesību normas mērķis ir ļaut kreditoram atjaunināt savu nostāju, panākot, ka nolēmums, kas pieņemts prasības rezultātā izcelsmes dalībvalstī, kas apstiprina sākotnējo nolēmumu, tiek apstiprināts arī par EIR.

39.

Vēlos norādīt, ka šajā saistībā kasācijas sūdzības iesniedzēja pamatlietā apgalvo, ka Regulas Nr. 805/2004 23. pantā paredzētie izpildes apturēšanas vai ierobežošanas pamati ir jāanalizē saistīti ar šīs regulas 6. panta 2. punktu un 11. pantu. Šī lietas dalībniece uzskata, ka tikai minētās regulas 6. panta 2. punktā paredzētā apstiprinājuma iesniegšana izpildes tiesā būtu pamats šīs tiesas nolēmumam apturēt vai ierobežot izpildi.

40.

Ar šo interpretāciju, manuprāt, tiek sajaukti divi gadījumi, kas ir nošķirti paredzēti Regulā Nr. 805/2004. Tās 23. pants attiecas uz provizorisku un neskaidru situāciju, šajā gadījumā uz prasībām, kuras parādnieks ir izcelsmes tiesā cēlis par sākotnējo apstiprināto spriedumu vai pret pašu apstiprinājumu un kurām joprojām ir pilnīga iedarbība, ja nav tiesību normu, kurās būtu paredzēta apturoša iedarbība saistībā ar iepriekš minētajām prasībām. Gaidot šo tiesvedību iznākumu, izpildes dalībvalsts tiesa vai kompetentā iestāde pēc definīcijas var, īstenojot savu rīcības brīvību, veikt izpildes procesa apturēšanas vai ierobežošanas pasākumus.

41.

Šāda situācija nav situācija, kura minēta Regulas Nr. 805/2004 6. panta 2. punktā kopsakarā ar šā tiesību akta 11. pantu, kurš attiecas uz pierādītām dokumenta izpildāmības izmaiņām, kas izpaužas kā jauna apstiprinājuma izsniegšana, kas atbilst minētās regulas IV pielikumam. Ņemot vērā šajā otrajā tiesību normā imperatīvi pausto saikni starp sprieduma izpildāmību un EIR, jebkādas vēlākas šīs izpildāmības izmaiņas (galīga vai pagaidu izbeigšana pēc apturēšanas, kā arī tā piemērojamības ierobežošana) noteikti ietekmēs izpildes procesu. Kā uzsver Komisija, izpildes dalībvalsts tiesai, kas ir iepriekš minētā apstiprinājuma adresāte, īstenojot savas valsts tiesības, būs jānodrošina Regulas Nr. 805/2004 11. panta faktiska piemērošana.

42.

Šādos apstākļos es uzskatu, ka, attiecinot Regulas Nr. 805/2004 23. pantā paredzētos izpildes procesa apturēšanas vai ierobežošanas pasākumus tikai uz gadījumu, kad tiek iesniegts apstiprinājums, kurā norādīts, ka spriedums vairs nav izpildāms vai ka tā izpildāmība ir tikusi ierobežota, šai tiesību normai tiktu atņemta lietderīgā iedarbība; to nevar pieņemt.

43.

Savienības likumdevējam nevar pārmest, ka tas nebūtu centies atvieglot prasījumu pārrobežu piespiedu izpildi civillietās un komerclietās: EIR, Eiropas maksājuma rīkojums ( 27 ) un Eiropas procedūra maza apmēra prasībām ( 28 ) ir juridiskie instrumenti, ar kuriem paredzēts nodrošināt tiesu nolēmumu brīvu apriti attiecīgajās jomās, un šajā ziņā ir jāmin arī vispārīgie noteikumi, kas ieviesti ar Regulu Nr. 1215/2012. Šī iesniegšana – kas ir noteikta normatīvajos aktos, konsekventa, atsevišķām personām pat mīkstinoša ( 29 ) – rada jautājumus par sistēmas saskaņotību kopumā.

44.

Tas pats attiecas uz parādnieka iespēju īstenot sākotnējā sprieduma pārbaudi izpildes dalībvalsts iestāžu veiktās izpildes stadijā. Lai gan visos iepriekš minētajos instrumentos ir paredzēti gan izpildes apturēšanas vai ierobežošanas procesi, gan izpildes atteikuma procesi, ir jākonstatē, ka šo pasākumu piemērošanas nosacījumi nav viendabīgi ( 30 ).

45.

Regulas Nr. 805/2004 21. pantā ir paredzēts, ka izpildes dalībvalsts kompetentā tiesa atsaka izpildi, ja spriedums, kas apstiprināts par EIR, nav saderīgs ar spriedumu, kas agrāk pieņemts jebkurā dalībvalstī vai trešajā valstī. Jautājums ir par vienīgo šajā regulā paredzēto atteikuma pamatu, lai gan Regulā Nr. 1215/2012 ir ietverti vismaz pieci pamati, tostarp dalībvalsts, kurai prasīta izpilde, sabiedriskās kārtības apdraudējums. Vēlos norādīt – Lietuvas valdība apgalvo, ka Regulas Nr. 805/2004 23. panta c) punktā minētais jēdziens “ārkārtēji apstākļi” būtu jāinterpretē tādējādi, ka tas aptver situācijas, kurās tāda sprieduma, kas apstiprināts ar EIR, izpilde varētu ietekmēt izpildes dalībvalsts procesuālo sabiedrisko kārtību.

46.

Manuprāt, šādu interpretāciju nevar atbalstīt, jo tajā nav ievērots iepriekš aplūkotais skaidrais kompetences sadalījums starp izcelsmes dalībvalsts iestādēm un izpildes dalībvalsts iestādēm. Pēdējām minētajām iestādēm nav pienākuma konstatēt sākotnējā sprieduma tiesiskumu. Ņemot vērā tiesiskās drošības principu, nedrīkst pieļaut risku, ka tiesu nolēmumi par šo jautājumu būtu savstarpēji pretrunīgi.

47.

Turklāt sagatavošanas dokumentu pārbaude liecina, ka Padomes 2515. sesijas “Tieslietas un iekšlietas” laikā 2003. gada 5. un 6. jūnijā debates notika par izpildes atteikuma iespēju izpildes dalībvalstī, citastarp pamatojoties uz “sabiedriskās kārtības” kritēriju, kas šajā gadījumā jau bija minēts Regulā (EK) Nr. 44/2001 ( 31 ) hronoloģiski pirms Regulas Nr. 805/2004. Regulas Nr. 805/2004 galīgais teksts liecina, ka šis kritērijs nav ticis izraudzīts. Tādējādi, manuprāt, ir grūti atzīt, ka jautājums par izpildes dalībvalsts sabiedriskās kārtības apdraudējumu varētu no jauna tikt ieviests, interpretējot jēdzienu “ārkārtēji apstākļi”, kas pamato izpildes procesa apturēšanu saskaņā ar Regulas Nr. 805/2004 23. pantu.

48.

Visbeidzot, apturēšanas pamats, kas balstīts uz izpildes dalībvalsts sabiedriskās kārtības pārkāpumu – vai tas būtu materiāltiesisks vai procesuāls –, man šķiet nesaderīgs ar iepriekš minētajā pantā minēto pasākumu pagaidu raksturu, kuru vienīgais tiesiskais un temporālais skatupunkts ir izcelsmes dalībvalstī pieņemtais nolēmums par parādnieka celtajām prasībām. Spriedums, ar kuru būtu apstiprināta sākotnējā sprieduma spēkā esamība, norāda uz izpildes procesa apturēšanas seku beigšanos, bet atstātu neskartu jautājumu par izpildes dalībvalsts, kas ir pamatojusi šā pasākuma noteikšanu, sabiedriskās kārtības apdraudējumu. Šie problēmjautājumi nevarētu tikt atrisināti saistībā ar Regulu Nr. 805/2004, jo nav piemērotu tiesību normu; šī situācija turklāt nav pieņemama, ievērojot tiesiskās drošības principu, kas ir viens no Savienības tiesību vispārējiem principiem.

49.

Attiecībā uz iepriekš minēto jautājumu ir jāņem vērā Regulu Nr. 1896/2006, Nr. 861/2007 un Nr. 1215/2012 normu, kas saistītas ar izpildes procesa apturēšanas vai ierobežošanas iespēju, redakcionālā attīstība.

50.

Tādējādi, lai gan Regulas Nr. 1896/2006 23. panta formulējums ir identisks Regulas Nr. 805/2004 23. panta formulējumam – saikļa “vai [arī]” divkāršais lietojums pēc katra minētā iespējamā pasākuma liecina par tā alternatīvo raksturu –, šis formulējums tāds nav citās vēlākajās atvasināto tiesību normās, kuras minētas iepriekš. Regulas Nr. 861/2007 23. pantā un Regulas Nr. 1215/2012 44. pantā attiecīgais saiklis ir minēts tikai starp otro un trešo iespējamo pasākumu, un tas liek saprast, ka pirmais un otrais pasākums var tikt [piemēroti] kopā.

51.

Šī likumdošanas attīstība, manuprāt, atspoguļo un apstiprina apturēšanas īpašo raksturu, kas ir stingrākais pasākums, jo tas nozīmē, ka kreditors vispār neīsteno nekādu izpildes aktu. Šajā ziņā vēlos norādīt, ka – atšķirībā no Regulas Nr. 1215/2012 44. panta – Regulas Nr. 805/2004 23. pantā nav paredzēts, ka izpildes process varētu tikt “pilnībā vai daļēji” apturēts. Tas vien, ka ir minēts fakts, ka izpildes dalībvalsts tiesa vai kompetentā iestāde var “apturēt” šo procesu, manuprāt, var attiekties tikai uz gadījumu, kad izpildes dalībvalsts tiesa vai kompetentā iestāde ir noteikusi pilnīgu pārtraukšanu.

52.

Ierobežošanas pasākumu apvienošana ar apturēšanas pasākumu norādītajā nozīmē man šķiet loģiski un praktiski neiespējama, – šo secinājumu ļāva izdarīt jau Regulas Nr. 805/2004 23. panta nosaukums, kurā saikļa “vai” lietojums iezīmē disjunkciju ( 32 ). Savukārt teorētiski ir saprotams, pat ja konkrēti ir maz ticams, ka izpildes dalībvalsts tiesa vai kompetentā iestāde var noteikt kreditoram, kas ir prasītājs, pienākumu sniegt nodrošinājumu kā nosacījumu tādu izpildes pasākumu īstenošanai, kuriem ir vienīgi aizsardzības raksturs. Šī kombinācija ietilptu plašajā rīcības brīvībā, kāda ir šīm iestādēm, un tā ir jāveic, ņemot vērā attiecīgās lietas īpašos apstākļus.

53.

Ieinteresēto personu ierosinātās un iepriekš analizētās jēdziena “ārkārtēji apstākļi” dažādās nozīmes, manuprāt, patiesībā atšķiras no Regulas Nr. 805/2004 23. panta loģiskas un saprātīgas interpretācijas.

54.

Ciktāl jautājums ir par izpildes aktu apturēšanu, ir skaidrs, ka runa ir par šīs izpildes sekām, jo tieši “ārkārtēji apstākļi” ir saistīti ar kaitējumu, kāds parādniekam varētu tikt radīts ar tūlītēju sprieduma izpildi. Ņemot vērā prasīto ārkārtas raksturu, šiem apstākļiem ir jābūt raksturīgam šīs izpildes rezultātā radītā kaitējuma smagumam un neatgriezeniskumam situācijā, kura ir provizoriska un neskaidra, ko radījušas procedūras, kuras parādnieks uzsācis izcelsmes dalībvalstī. Tādējādi šiem elementiem ir jāatspoguļo ārkārtēja situācija, kas pamato nepieciešamību pieņemt pagaidu lēmumu, lai novērstu to, ka šāds kaitējums tiek nodarīts lietas dalībniekam, kurš lūdz [piemērot] apturēšanas pasākumu ( 33 ).

55.

Attiecībā uz iepriekš minētā kaitējuma interpretāciju ir iespējams iedvesmoties no Tiesas judikatūras par LESD 278. pantā paredzētās tiesību akta piemērošanas apturēšanu.

56.

Saskaņā ar šo judikatūru tam lietas dalībniekam, kurš lūdz noteikt pagaidu pasākumu – tātad šajā gadījumā parādniekam –, vienmēr ir jānorāda un jāpierāda iespējama būtiska un neatgriezeniska kaitējuma rašanās ( 34 ). Lai gan ir taisnība, ka, lai pierādītu šāda kaitējuma esamību, nav jāprasa, lai tā rašanās un nenovēršamība tiktu pierādīta pilnīgi droši, un ka pietiek ar to, ka šis kaitējums ir paredzams ar pietiekamu varbūtības varbūtības pakāpi, tomēr prasītājam tik un tā ir jāpierāda fakti, kuri uzskatāmi par šāda kaitējuma iespējamās rašanās pamatu ( 35 ).

57.

Attiecībā uz kaitējuma raksturu Tiesa ir vairākkārt nospriedusi, ka tīri finansiālu kaitējumu principā – izņemot ārkārtējus apstākļus – nevar uzskatīt par neatgriezenisku, jo finansiāla kompensācija parasti spēj atgriezt cietušo personu situācijā, kāda bijusi pirms kaitējuma rašanās, attiecīgajā gadījumā izmantojot prasību par zaudējumu atlīdzināšanu ( 36 ). Izpildes dalībvalsts kompetentajai iestādei būs jāizvērtē elementi, kas ļauj pierādīt, vai sprieduma, par kuru iesniegts pieteikums par apturēšanu, tūlītēja izpilde parādniekam radītu neatgriezenisku kaitējumu, kas nevarētu tikt atlīdzināts, ja šis spriedums izcelsmes dalībvalstī būtu jāatzīst par spēkā neesošu vai ja EIR apstiprinājums, kas nosaka tiešas izpildes iespēju citā valstī, būtu atsaukts.

58.

Jānorāda, ka, ņemot vērā Regulas Nr. 805/2004 piemērošanas jomu, tā attiecas gan uz civilajiem, gan komerciālajiem prasījumiem un ka parādnieki tātad var būt fiziskas vai juridiskas personas. Attiecībā uz saimnieciskās darbības subjektiem nav strīda par to, ka iespējamība, ka varētu rasties tāda situācija, kas varētu apdraudēt to finansiālo dzīvotspēju pirms tiesvedību pēc būtības, kuras vērstas pret sākotnējo spriedumu vai apstiprinājumu, iznākuma, varētu raksturot prasīto kaitējumu ( 37 ). Ja parādnieks ir fiziska persona, ir jānosaka, vai sprieduma izpilde izraisītu pilnīgu vai daļēju tās mantas apķīlāšanu, kas būtiski pasliktina ieinteresētās personas un tās ģimenes dzīves apstākļus, kā, piemēram, ģimenes mājokļa piespiedu pārdošana ( 38 ).

59.

Gadījumā, ja parādnieka iesniegtie elementi ļautu raksturot ekonomiskas vai sociālas grūtības, kas neattiecas uz smagumu un neatgriezeniskumu, izpildes dalībvalsts kompetentajai iestādei būtu iespēja īstenot Regulas Nr. 805/2004 23. panta a) un b) punktā paredzētos ierobežošanas pasākumus ar nosacījumu, ka parādnieks – attiecīgā gadījumā pakārtoti – lūdz tos piemērot. Šajā ziņā ir svarīgi uzsvērt, ka šā panta piemērošanā ir jāievēro dispozitivitātes princips, saskaņā ar kuru lietas dalībnieki nosaka strīda priekšmetu.

60.

Jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru pagaidu noregulējuma tiesnesis veic arī esošo interešu izsvēršanu, ja abi pārējie izpildes apturēšanas nosacījumi ( 39 ) ir izpildīti ( 40 ). Man šķiet, ka šis risinājums ir jāpārņem šajā lietā, ņemot vērā izpildes dalībvalsts kompetentās iestādes plašo rīcības brīvību, kas paredzēta Regulas Nr. 805/2004 23. pantā, kura mērķis ir atrast taisnīgu vidusceļu starp kreditora interesi, kas ir nodrošināt sprieduma ātru izpildi, un parādnieka interesi, kas ir novērst potenciāli smagu un neatgriezenisku kaitējumu, ja zaudējumi, kas radušies tūlītējās izpildes dēļ, nevar tikt kompensēti. Saistībā ar šo interešu izsvēršanu atbildētājs un kreditors var apgalvot, ka fakts, ka tam tiek liegta iespēja panākt tūlītēju sprieduma izpildi un tādējādi nekavējoties saņemt attiecīgās summas, var tam galīgi atņemt tiesības gadījumā, ja parādnieka prasības vēlāk tiktu noraidītas.

61.

Tātad iesniedzējtiesai, izskatot parādnieces sabiedrības iesniegto lūgumu apturēt izpildes procesu, ņemot vērā visus apstākļus, kuriem ir nozīme pamatlietā, ir jāizvērtē, vai tai var rasties būtisks un neatgriezenisks kaitējums norādītajā nozīmē gadījumā, ja sākotnējais spriedums tiktu izpildīts tūlītēji, un apstiprinošas atbildes gadījumā ir jāizsver esošās intereses ( 41 ).

62.

Ar piekto jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai gadījumā, ja izcelsmes dalībvalstī tiek apturēta sprieduma, kas apstiprināts par EIR, izpildāmība, izpildes dalībvalstī veiktais izpildes process tiek automātiski apturēts atbilstoši Regulas Nr. 1215/2012 36. panta 1. punktā noteiktajam tiesiskajam regulējumam, vai arī šīs valsts kompetentajai iestādei ir jāpieņem īpašs nolēmums, kas atbilst šīs regulas 44. panta 2. punktam.

63.

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa uzdevusi saistībā ar pašas noteikto tiesisko regulējumu un faktiskajiem apstākļiem, kuru pareizība Tiesai nav jāpārbauda, attiecas atbilstības prezumpcija. Ar LESD 267. pantu izveidotā tiesvedība ir Tiesas un valstu tiesu sadarbības instruments, ar kuru pirmā minētā sniedz otrajām minētajām tādas Savienības tiesību interpretācijas norādes, kas tām ir nepieciešamas, lai atrisinātu izskatāmās lietas. Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatojums nav konsultatīvu atzinumu sniegšana par vispārīgiem vai hipotētiskiem jautājumiem, bet gan nepieciešamība faktiski atrisināt strīdu. Kā izriet no paša LESD 267. panta formulējuma, lūgtajam prejudiciālajam nolēmumam ir jābūt “vajadzīgam”, lai iesniedzējtiesa varētu “sniegt spriedumu” lietā, kuru tā izskata ( 42 ).

64.

Šajā lietā nav strīda par to, ka dienā, kad iesniedzējtiesa vērsās Tiesā ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, faktiski notika tiesvedība, kurā tai bija jāpieņem spriedums, kurā varētu tikt ņemts vērā pasludināmais prejudiciālais nolēmums ( 43 ), ievērojot to, ka, ja šajā dienā izcelsmes dalībvalstī netiktu pieņemts spriedums, ar kuru tiktu apturēta vai uz laiku apturēta sākotnējā sprieduma izpildāmība ( 44 ), šāds notikums būtu varējis un joprojām varētu rasties šajā apelācijas tiesvedībā, kas joprojām ir izskatīšanā, ko uzsācis parādnieks šajā valstī, un izraisīt jaunu tā parādnieka pieteikumu.

65.

Tāpat ir jāatgādina, ka, lai gan vārdi “sniegt spriedumu” LESD 267. panta otrās daļas izpratnē ietver visu tiesvedību, kuras rezultātā tiek pieņemts iesniedzējtiesas spriedums, tie ir jāinterpretē plaši, lai novērstu to, ka daudzi procesuālie jautājumi tiek uzskatīti par nepieņemamiem un Tiesa tos nevar interpretēt, un lai Tiesa varētu izskatīt visu Savienības tiesību normu interpretāciju, kas ir jāpiemēro iesniedzējtiesai ( 45 ).

66.

Pretēji tam, ko varētu secināt no piektā prejudiciālā jautājuma tik tiešām pārprotamās redakcijas, iesniedzējtiesa nav paredzējusi iespēju īstenot Regulas Nr. 1215/2012 normas izpildes procesā, kas – kā šajā lietā – ietilpst Regulas Nr. 805/2004 piemērošanas jomā ( 46 ). Tai ir šaubas par sprieduma, ar kuru ir apturēta sākotnējā sprieduma izpildāmība, juridiskajām sekām attiecībā uz šo procesu izcelsmes dalībvalstī, pamatojoties uz konstatējumu, ka Regula Nr. 805/2004 skaidri nereglamentē šo jautājumu, atšķirībā no Regulas Nr. 1215/2012, – neatkarīgi no tā, vai jautājums ir par tās 36. panta 1. punktu vai par 44. panta 2. punktu ( 47 ).

67.

Manuprāt, šī premisa ir kļūdaina, jo Regulas Nr. 805/2004 6. pants, precīzāk, tā 1. un 2. punkts, kā arī 11. pants ir piemērojamās tiesību normas, kas jau ir izklāstītas šajos secinājumos ( 48 ). No tā izriet, ka, tiklīdz izcelsmes tiesa ir izdevusi apstiprinājumu, kas paredzēts šīs regulas 6. panta 2. punktā un ko lietas dalībnieks, pret kuru loģiski tiek prasīta izpilde, pēc tam ir paziņojis izpildes dalībvalsts kompetentajām iestādēm, šīm iestādēm – saskaņā ar Regulas Nr. 805/2004 11. panta noteikumiem, ar kuriem ir izslēgta jebkāda rīcības brīvība – ir jāizdara secinājumi par izpildes procesa norisi.

68.

Tādējādi iepriekš minētajā apstiprinājumā iekļautā norāde par izpildes apturēšanu, kas ir saistīta ar spriedumu, kurš sākotnēji ir apstiprināts par EIR, var izraisīt tikai identisku pasākumu izpildes dalībvalstī. Šāda atzīšana par spēkā neesošu un pēc tam šā lēmuma atcelšana izcelsmes dalībvalstī, kas ir sinonīms izpildāmības zudumam, noteikti izraisītu izpildes procesa izbeigšanu. Kā pamatoti uzsver Komisija, tā kā Regulas Nr. 805/2004 11. panta īstenošanas procesuālie aspekti nav noteikti, tad tos reglamentē izpildes dalībvalsts tiesības, kuras ir jāpiemēro tā, lai nodrošinātu šīs tiesību normas pilnīgu iedarbību.

69.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai sniegt Lietuvos Aukščiausiasis Teismas (Lietuvas Augstākā tiesa) šādu atbildi: