1.

Šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatā ir tiesvedība starp konta turētāju un banku par diviem maksājumu darījumiem, kas veikti ar šī turētāja debetkarti, kurus minētais turētājs uzskata par neatļautiem. Šajā tiesvedībā viņš it īpaši lūdz atmaksāt šo maksājumu darījumu summu. Banka atsakās to darīt, uzskatot, ka attiecīgie darījumi bija atļauti vai ka turētājs katrā ziņā ir pieļāvis rupju neuzmanību.

2.

Ar saviem prejudiciālajiem jautājumiem iesniedzējtiesa lūdz interpretēt vienu Direktīvas 2007/64/EK ( 2 ) normu ( 3 ), saskaņā ar kuru maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējam pirmajam minētajam ir “attiecīgā gadījumā” jāsniedz informācija par maksājuma saņēmēju. Ar šiem jautājumiem šī tiesa vēlas noskaidrot, vai atkarībā no tā, kā tiek interpretēta šī tiesību norma, maksājumu pakalpojumu sniedzējam visos gadījumos bez izņēmuma ir jāsniedz šāda informācija, lai no tā varētu izdarīt secinājumus par viņa atbildību.

3.

Raugoties no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu mehānisma, kas ir sadarbības starp Tiesu un valstu tiesām instruments, aspekta, šī ir neparasta situācija – lai varētu sniegt lietderīgu atbildi iesniedzējtiesai šajā lietā, ir jāpārbauda, vai Direktīvas 2007/64 tiesību normas, ar kurām ir izveidota saskaņota maksājumu pakalpojumu sniedzēja atbildības sistēma, ir šķērslis tam, lai šī tiesa, neapdraudot šīs direktīvas mērķus un lietderīgo iedarbību, varētu izdarīt šādus secinājumus. Proti, ar minēto direktīvu ir noteikta saskaņota maksājumu pakalpojumu sniedzēju atbildības sistēma un šajā ziņā, kā tas izriet no tās 86. panta, ar to ir veikta “pilnīga saskaņošana”.

4.

Direktīvas 2007/64 47. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir noteikts:

“Pēc tam, kad atsevišķa maksājumu darījuma summa ir noņemta no maksātāja konta, vai ja maksātājs pēc maksājuma uzdevuma saņemšanas neizmanto maksāšanas kontu, maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējs bez liekas kavēšanās sniedz maksātājam šādu informāciju tādā pašā veidā, kā noteikts 41. panta 1. punktā:

5.

Šīs direktīvas 60. pantā “Maksājumu pakalpojumu sniedzēja atbildība par neatļautiem maksājumu darījumiem” ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka, neskarot 58. pantu, neatļauta maksājumu darījuma gadījumā maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējs nekavējoties atlīdzina maksātajam neatļautā maksājumu darījuma summu un attiecīgā gadījumā atjauno tā maksājuma konta stāvokli, no kura tika noņemta šī summa, līdz stāvoklim, kādā tas būtu bijis, ja nebūtu noticis neatļautais maksājumu darījums.

2.   Var noteikt papildu finansiālo kompensāciju saskaņā ar tiem tiesību aktiem, ko piemēro līgumam starp maksātāju un viņa maksājumu pakalpojumu sniedzēju.”

6.

Minētās direktīvas 86. panta “Pilnīga saskaņošana” 1. punktā ir noteikts, ka, “neskarot 61. panta 3. punktu, [..] ciktāl šajā direktīvā ir saskaņoti noteikumi, dalībvalstis nepatur spēkā un neievieš citus noteikumus kā vien tos, kas ir ietverti šajā direktīvā”.

7.

Beļģijas code de droit économique belge [Komerctiesību kodeksa] VII.18. panta 1. punktā redakcijā, kas bija piemērojama 2017. gadā ( 4 ) (turpmāk tekstā – “Komerctiesību kodekss”), bija noteikts:

“Pēc tam, kad atsevišķa maksājumu darījuma summa ir debitēta no maksātāja konta, vai ja maksātājs pēc maksājuma uzdevuma saņemšanas neizmanto maksāšanas kontu, maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējs bez liekas kavēšanās un tādā pašā veidā, kā noteikts VII.12. panta [1. punktā], sniedz maksātājam šādu informāciju:

1° atsauci, kas ļauj maksātājam identificēt katru maksājuma darījumu, un attiecīgā gadījumā informāciju par maksājuma saņēmēju; [..]”.

8.

Komerctiesību kodeksa VII.35. pantā bija paredzēts ( 5 ):

“Neskarot VII.33. panta piemērošanu, neatļauta maksājumu darījuma gadījumā maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējam pēc prima facie pārbaudes par maksātāja veiktu krāpšanu ir nekavējoties jāatmaksā maksātajam šī neatļautā darījuma summa un attiecīgā gadījumā jāatjauno tā maksājuma konta stāvoklis, no kura tika noņemta šī summa, līdz stāvoklim, kādā tas būtu bijis, ja nebūtu noticis neatļautais maksājumu darījums, attiecīgā gadījumā pieskaitot procentus šai summai.

Turklāt maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējam ir jāatmaksā citas iespējamās finanšu sekas, tostarp to izdevumu summa, kas radušies turētājam, lai noteiktu kompensējamo zaudējumu.”

9.

Beļģijas rezidentam ZG ir atvērts bankas konts Beobank Beļģijā, kuram ir piesaistīta viņa debetkarte.

10.

Naktī no 2017. gada 20. aprīļa uz 21. aprīli ZG, kas atradās Valensijā (Spānija), veica trīs maksājumus ar vienu un to pašu karti, izmantojot vienu un to pašu termināli, uzņēmumā, par kura veidu pamatlietas puses nav vienisprātis, plkst. 0.35, plkst. 1.35 un plkst. 2.06 par summām attiecīgi 100 euro (summa, kurā esot iekļauta ieejas maksa un viens dzēriens), 991 euro un 993 euro. Ceturtais darījums par summu 994 euro tika uzsākts, bet tika atteikts plkst. 2.35.

11.

ZG neapstrīd pirmo maksājumu, bet apstrīd otro un trešo maksājumu (turpmāk tekstā – “strīdīgie maksājumi”). Iesniedzējtiesai viņš norādīja, ka neatceroties notikumus pēc attiecīgajā uzņēmumā izdzertā dzēriena. Tāpat viņš neatceras nedz šī uzņēmuma nosaukumu, nedz adresi un saka, ka ir cietušais krāpšanā ar narkotiku izmantošanu.

12.

2017. gada 23. aprīlī ZG nobloķēja savu karti, un 2017. gada 29. aprīlī viņš iesniedza sūdzību Briseles policijā par savas debetkartes zādzību un krāpniecisku izmantošanu.

13.

Iesniedzējtiesā – vēl bez zaudējumu atlīdzības 500 euro apmērā – ZG lūdz atmaksāt strīdīgos maksājumus, proti, summu 1984 euro apmērā, uzskatīdams attiecīgos darījumus par neatļautiem atbilstoši Komerctiesību kodeksa VII.35. pantam. Beobank apstrīd ZG izklāstītos faktus un atsakās veikt atmaksu, uzskatot, ka šie darījumi bija atļauti vai ka ZG katrā ziņā ir pieļāvis rupju neuzmanību.

14.

Iesniedzējtiesai ir svarīgi zināt, kas ir strīdīgo maksājumu saņēmējs. Šī tiesa norāda, ka parasti krāpšana, ko veic trešā persona, izmantojot cietušā debetkarti, dod iespēju krāpniekam iedzīvoties, iepērkoties vai izņemot skaidru naudu.

15.

Iesniedzējtiesa norāda, ka pēc ZG advokāta pieprasījuma Beobank ir tikai norādījusi termināļa atsauces numuru un tā ģeogrāfisko lokāciju, nenorādot darījumu summu saņēmēja identitāti, bet tikai to identificējot ar norādi “COM SU VALENCIA ESP”. Šī tiesa precizē, ka lieta tika atlikta pēc mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanas, lai ļautu Beobank sniegt precizējumus, kurus tā nav sniegusi, norādot, ka tā nav saņēmusi papildu norādes no sabiedrības ATOS, kas ir izmantotā maksājumu termināļa pārvaldītāja. Beobank uzskata, ka tieši saņēmēja Spānijas banka Sabadell atsakoties paziņot attiecīgā tirgotāja identifikācijas informāciju.

16.

Atsaucoties uz Komerctiesību kodeksa VII.18. pantu, ar kuru tika transponēta viena no Direktīvas 2007/64 normām ( 6 ) un kurā bija noteikts, ka maksājumu pakalpojumu sniedzējam ir jāsniedz “attiecīgā gadījumā informācija par maksājuma saņēmēju”, iesniedzējtiesa uzskata, ka ir jāzina, vai saskaņā ar šo tiesību normu attiecībā uz šīs informācijas sniegšanu bankai ir noteikts pienākums rīkoties, pieliekot visas pūles, vai pienākums sasniegt konkrētu rezultātu. Ja Tiesas interpretācija ļautu secināt, ka Beobank nav izpildījusi savu pienākumu, šīs tiesas ieskatā no tā izrietētu tas, ka tā “no tā var izdarīt secinājumus par [bankas pienākumu] atmaksāt strīdīgo darījumu summas un/vai par prasību atlīdzināt zaudējumus sakarā ar neiespējamību atgūt naudas līdzekļus no trešās personas”.

17.

Iesniedzējtiesā Beobank apgalvo, ka Komerctiesību kodeksa VII.18. pantā tai ir tikai noteikts pienākums rīkoties, pieliekot visas pūles, nosakot tai vienīgi pienākumu sniegt informāciju, ko tās korespondents ir tai nosūtījis, dodot iespēju patērētājam vērsties pie minētā korespondenta, ja šī informācija nav pietiekama. Šajā gadījumā Beobank aicina šo tiesu, ja nepieciešams, izsniegt Sabadell“lūgumu sniegt ziņas”, lai tā iesniegtu dokumentus, kas dotu iespēju identificēt darījuma summas saņēmēju. Ja netiek saņemta apmierinoša atbilde, Beobank uzskata, ka esot jāuzdod veikt izmeklēšanu, izdodot tiesiskās palīdzības lūgumu, lai uzklausītu Sabadell pārvaldes institūcijas. Sava viedokļa pamatojumam Beobank atsaucas uz aplūkotajā tiesību normā lietoto vārdu salikumu “attiecīgā gadījumā”. Savukārt ZG uzskata, ka Beobank ir jāsauc pie atbildības par to, ka Sabadell nesniedz informāciju.

18.

Šādos apstākļos Justice de paix du canton de Forest (Forest kantona miertiesa, Beļģija) ar 2021. gada 13. aprīļa nolēmumu, kas Tiesā reģistrēts 2021. gada 4. jūnijā, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

19.

Rakstveida apsvērumus iesniedza pamatlietas puses, Beļģijas un Čehijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. Tiesas sēde netika rīkota.

20.

Iesniedzējtiesas prejudiciālie jautājumi attiecas uz vienu no Direktīvas 2007/64 tiesību normām. Taču šī direktīva tika atcelta un tā tika aizstāta ar Direktīvu (ES) 2015/2366 ( 7 ) no 2018. gada 13. janvāra ( 8 ).

21.

ZG uzskata, ka, pat ja strīdīgie maksājumi notika, pirms Direktīva 2015/2366 tika transponēta Beļģijas tiesībās, šīs direktīvas tiesību normas ir piemērojamas šajā pamatlietā, jo Beobank jautāja Spānijas bankai Sabadell par maksājuma saņēmēja identitāti tikai 2020. gada septembrī.

22.

Pamatlietas priekšmets būtībā ir maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzēja atbildība attiecībā uz strīdīgajiem maksājumiem, kas veikti ar maksātāja debetkarti, kura piesaistīta kontam šī pakalpojumu sniedzēja iestādē. Raugoties no šāda skatpunkta, pamatlietas pamatā ir maksājumu darījumi, kas veikti 2017. gada aprīlī un kas iekļaujas līgumiskā kontekstā, kurš pastāvēja pirms 2018. gada 13. janvāra. Līdz ar to pamatlietas faktiem ratione temporis ir piemērojama Direktīva 2007/64.

23.

Ar saviem prejudiciālajiem jautājumiem iesniedzējtiesa lūdz Tiesu interpretēt Direktīvas 2007/64 38. panta pirmās daļas a) punktu. Šī tiesību norma ir iekļauta III sadaļas (“Maksājumu pakalpojumu nosacījumu pārskatāmība un informēšanas prasības”) 2. nodaļā (“Vienreizēj[i] maksājuma darījumi”).

24.

Kā minēts Direktīvas 2007/64 35. pantā, šo tiesību normu piemēro “vienreizējiem maksājuma darījumiem, uz kuriem neattiecas pamatlīgums”. Tas nozīmē, ka, ja runa ir nevis par “vienreizēju maksājuma darījumu”, bet gan par “pamatlīgumu”, tiek piemērotas III sadaļas 3. nodaļas (“Pamatlīgumi”) tiesību normas, nevis šīs sadaļas 2. nodaļas tiesību normas.

25.

“Pamatlīgums” ir definēts Direktīvas 2007/64 4. panta 12. punktā kā “maksājumu pakalpojumu līgums, ar kuru reglamentē atsevišķu un secīgu maksājumu darījumu veikšanu nākotnē un kurā var būt iekļautas saistības un nosacījumi maksājumu konta atvēršanai”. Turklāt šīs direktīvas 24. apsvērumā ir norādīts, ka “praksē pamatlīgumi un darījumi, uz ko tie attiecas, ir daudz vairāk izplatīti un ekonomiski svarīgāki nekā vienreizēji maksājumu darījumi. Ja izmanto maksājumu kontu vai noteiktu maksājumu instrumentu, ir vajadzīgs pamatlīgums”.

26.

Kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, ZG ir atvērts konts Beobank, kuram ir piesaistīta debetkarte, ar kuru tika veikti vismaz trīs secīgi maksājumu darījumi.

27.

Tā kā pamatlietā aplūkotie maksājumu darījumi nav vienreizēji darījumi, šķiet, ka Direktīvas 2007/64 38. panta pirmās daļas a) punkts nav piemērojams. Taču, kā norāda Beobank, Čehijas valdība un Komisija, šķiet, ka šajā lietā atbilstīgs ir šīs direktīvas 47. panta 1. punkta a) apakšpunkts, kas ir piemērojams pamatlīgumu ietvaros veiktiem maksājumiem ( 9 ). A priori ir jāuzskata, ka juridiskā problēma, ko vēlas atrisināt iesniedzējtiesa, prasa interpretēt šo pēdējo minēto tiesību normu ( 10 ).

28.

Šķiet, ka iesniedzējtiesa izprot pamatlietu kā procedūru par maksājumu pakalpojumu sniedzēja atbildību, kas izriet no tā, ka šo pakalpojumu lietotājs nevar atgūt maksājumu summu no šo summu saņēmēja, jo nav informācijas par šo maksājumu saņēmēju. Saskaņā ar iesniedzējtiesas argumentāciju, lai iestātos šī pakalpojumu sniedzēja atbildība, būtu jākonstatē, ka tas nav izpildījis savu pienākumu sniegt informāciju, kas paredzēts Direktīvas 2007/64 47. panta 1. punkta a) apakšpunktā, kas Beļģijas tiesībās ir transponēts ar Komerctiesību kodeksa VII.18. pantu. Tādēļ iesniedzējtiesa lūdz Tiesu interpretēt šo tiesību normu. Būtībā tā jautā, vai maksājumu pakalpojumu sniedzējam ir vai nav pienākums visos gadījumos bez izņēmuma sniegt šādu informāciju par maksājumu saņēmēju ( 11 ). Šī alternatīva, šķiet, atbilst tam, ko iesniedzējtiesa – visticamāk atsaucoties uz civiltiesībās pastāvošiem jēdzieniem – kvalificē kā “pienākumu rīkoties, pieliekot visas pūles” un kā “pienākumu sasniegt rezultātu”.

29.

Ir taisnība, ka iesniedzējtiesa savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu norāda, ka pamatlietas puses neapstrīd to, ka pamatlietas faktiem ir piemērojams Komerctiesību kodeksa VII.18. pants. Tomēr no šī lūguma izriet arī, ka ZG prasība veikt strīdīgo maksājumu atmaksu ir balstīta uz Komerctiesību kodeksa VII.35. pantu ( 12 ).

30.

Šajā ziņā Beobank, atbildot uz Tiesas uzdotu rakstveida jautājumu, paziņoja, ka ZG prasības pamatā esot Komerctiesību kodeksa VII.30.–VII.36. pants un ka ar šīm tiesību normām esot transponēts Direktīvas 2007/64 56.–61. pants, uzsverot, ka šīs pēdējās minētās tiesību normas tika apspriestas iesniedzējtiesā.

31.

Atbildot uz to pašu Tiesas jautājumu, Beļģijas valdība apstiprināja, ka ar Beļģijas Komerctiesību kodeksa VII.35. pantu ir transponēts šīs direktīvas 60. pants, norādot, ka Direktīvas 2007/64 58.–61. pantam var būt nozīme pamatlietā.

32.

Atbildot uz jautājumu, kurām Direktīvas 2007/64 tiesību normām ir nozīme pamatlietā, Komisija norādīja, ka pamatlietā ir piemērojamas valsts tiesību normas, ar kurām ir transponēts šīs direktīvas 58.–61. pants, un ka līdz ar to, viņasprāt, iesniedzējtiesas jautājumiem nav tiešas nozīmes, lai noteiktu pakalpojumu sniedzēja atbildību neatļautu maksājumu darījumu jomā.

33.

Principā Tiesai nav jālemj par to, vai civilprocesa ietvaros valsts tiesai saskaņā ar savas valsts procesuālajām tiesībām ir tiesības pārkvalificēt tajā iesniegtu prasību un/vai mainīt šīs prasības kontekstu pēc savas ierosmes. Turklāt ne šis jautājums ( 13 ), ne arī jautājums par to, kāda ietekme ir tam, ka pamatlietas puses neapstrīd, ka tiek piemērota transponēta tiesību norma, kas nav tā, ar kuru ir tieši pamatota ZG prasība ( 14 ), šķiet, nav šīs lietas pamatā. Jebkurā gadījumā, šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu nesatur precizējumus, kas man ļautu aplūkot šos jautājumus.

34.

Taču, lai varētu sniegt lietderīgu atbildi iesniedzējtiesai par Savienības tiesību interpretāciju, ko tā lūdz, vispirms ir jāizvērtē, vai Direktīvas 2007/64 tiesību normas, ar kurām ir izveidota saskaņotā atbildības par maksājumu darījumiem sistēma, ir šķērslis tam, lai šī tiesa varētu, kā tā to plāno darīt, atkarībā no tā, kā ir jāinterpretē šīs direktīvas tiesību norma, kas attiecas uz pienākumu sniegt informāciju, izdarīt secinājumus, vai Beobank ir jāpiespriež samaksāt ZG summu, kas atbilst strīdīgo maksājumu summai. Proti, kā es jau minēju šo secinājumu ievadā, minētās direktīvas 86. pants liek domāt, ka ar to ir veikta pilnīga saskaņošana attiecībā uz saskaņoto atbildības sistēmu. Lai arī iesniedzējtiesa savus jautājumus neformulē tieši no šāda aspekta, tai jebkurā gadījumā ir nepieciešama prejudiciāla interpretācija šajā ziņā, lai lemtu par strīdu, kas attiecas uz tādu maksājumu darījumu atmaksu, kuri ietilpst tās pašas direktīvas piemērošanas jomā ( 15 ).

35.

Tādēļ es ierosinu izskatīt abus prejudiciālos jautājumus kopā un tos pārformulēt tādējādi, ka ar tiem iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2007/64 60. panta 1. punkts, lasot to kopsakarā ar šīs direktīvas 86. panta 1. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to tiek pieļauts, ka maksājumu pakalpojumu lietotājs var saukt pie atbildības šo pakalpojumu sniedzēju tā iemesla dēļ, ka pēdējais minētais nav izpildījis savu pienākumu sniegt informāciju, kas paredzēts minētās direktīvas 47. panta 1. punkta a) apakšpunktā, ciktāl šī atbildība attiecas uz maksājumu darījumu atmaksu.

36.

Attiecībā uz šo priekšlikumu pārformulēt prejudiciālos jautājumus skaidrības labad ir jānorāda, ka, lai arī iesniedzējtiesa lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatojuma izklāstā norāda, ka “vēl bez zaudējumu atlīdzības 500 euro apmērā” ZG prasa atmaksāt strīdīgos maksājumus 1984 euro apmērā, šķiet, ka lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu priekšmets ir vienīgi lūgums atmaksāt šo otro norādīto summu.

37.

Proti, no vienas puses, iesniedzējtiesa norāda, ka tā lūdz interpretēt vienu no Direktīvas 2007/64 III sadaļas tiesību normām, lai varētu izdarīt secinājumu par Beobank pienākumu atmaksāt strīdīgo darījumu summas “un/vai” par prasību atlīdzināt zaudējumus sakarā ar neiespējamību atgūt naudas līdzekļus no trešās personas. Taču saikne starp šī skaidrojošā teikuma abām daļām, kas atdalītas ar savienojuma saikli “un/vai”, absolūti nav skaidra. No otras puses, pastāv šaubas par to, vai summa 500 euro apmērā atbilst zaudējumu atlīdzībai sakarā ar neiespējamību, vai arī tā ir saistīta ar lūgumu, kam nav saiknes ar šo zaudējumu atlīdzību, kas nav norādīts prejudiciālajos jautājumos.

38.

Vēl jo svarīgāk, iesniedzējtiesa lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatojuma izklāstā norāda, ka ZG lūgums attiecas uz to, lai Beobank tiktu piespriests samaksāt summu 1984 euro apmērā, kas atbilst ar viņa debetkarti veikto divu “neatļauto” darījumu summai. Ievērojot šo loģiku, tas, ka iesniedzējtiesa norāda, ka ZG prasa atmaksāt maksājumu darījumus “vēl bez” summas 500 euro apmērā, liek arī uzskatīt, ka prejudiciālie jautājumi nav uzdoti no šīs summas atmaksas prasības aspekta. Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecībā uz šo prasību nav nekādu skaidrojumu. Atbildot uz jautājumu, kāds ir pamatlietā ZG celtās prasības pamatojums valsts tiesībās, pamatlietas puses, Beļģijas valdība un Komisija arī nesniedza skaidrojumus par šo ZG prasību.

39.

Lai sniegtu lietderīgu atbildi iesniedzējtiesai un ņemot vērā manu priekšlikumu prejudiciālo jautājumu pārformulējumam, es vispirms izteikšu dažas piezīmes par maksājumu pakalpojumu sniedzēju atbildības sistēmu, kas izveidota ar Direktīvu 2007/64 (B iedaļa), un turpinājumā pārbaudīšu, vai ar šo direktīvu netiek pieļauts tas, ka maksājumu pakalpojumu lietotājs var saukt pie atbildības šo pakalpojumu sniedzēju tā iemesla dēļ, ka pēdējais minētais nav izpildījis savu pienākumu sniegt informāciju, kas paredzēts minētās direktīvas 47. panta 1. punkta a) apakšpunktā (C iedaļa).

40.

Direktīvā 2007/64 līdzās tiesībām uz atmaksu, kas piemērojamas atļautiem maksājumu darījumiem, ko ierosina maksājuma saņēmējs vai ar maksājuma saņēmēja starpniecību (šīs direktīvas 62. pants) ( 16 ), ir paredzētas arī tiesības uz atmaksu saistībā ar neatļautiem maksājumu darījumiem (minētās direktīvas 60. pants) ( 17 ). Tā kā nekas neliecina par to, ka pamatlieta attiecas uz to, ka strīdīgie maksājumi, kaut vai tikai potenciāli, ir darījumi, ko ierosina maksājuma saņēmējs vai ar maksājuma saņēmēja starpniecību tās pašas direktīvas 62. panta izpratnē, es koncentrēšos uz atbildību, kas attiecas uz citu maksājumu darījumu summu atmaksu.

41.

Šajā ziņā, pirmkārt, kā Tiesa ir norādījusi ( 18 ), vispirms, Direktīvas 2007/64 58. pants attiecas uz paziņojumu par neatļautiem vai nepareiziem maksājumu darījumiem. Saskaņā ar šo 58. pantu šis paziņojums ir jāveic “ne vēlāk par 13 mēnešiem pēc debitēšanas dienas, izņemot gadījumus, ja attiecīgā gadījumā maksājumu pakalpojumu sniedzējs nav sniedzis vai darījis pieejamu informāciju par šo maksājumu darījumu atbilstīgi III sadaļai”. Turpinājumā, šīs direktīvas 59. pants būtībā attiecas uz pierādīšanas pienākuma sadali, ja maksājumu pakalpojumu lietotājs noliedz, ka viņš ir atļāvis izpildīt maksājuma darījumu ( 19 ). Visbeidzot, šīs direktīvas 60. un 61. pants ir par attiecīgi maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzēja un maksātāja atbildību par neatļautiem maksājumu darījumiem. Būtībā pakalpojumu sniedzējam ir jāatmaksā tāda darījuma summa, izņemot maksātāja krāpnieciskas rīcības gadījumā vai ja tas tīši vai rupjas neuzmanības dēļ nav izpildījis vienu vai vairākus šajā pašā direktīvā paredzētos pienākumus ( 20 ).

42.

Otrkārt, no Direktīvas 2007/64 86. panta “Pilnīga saskaņošana” ( 21 ) izriet, ka, neskarot šajā direktīvā noteiktos izņēmumus, ciktāl minētajā direktīvā “ir saskaņoti noteikumi, dalībvalstis nepatur spēkā un neievieš citus noteikumus kā vien tos, kas ir ietverti šajā direktīvā”. Lai gan tās pašas direktīvas 61. panta 3. punkts ir viens no šiem izņēmumiem ( 22 ), pārējās tiesību normas, kas ir atbildības par neatļautiem darījumiem sistēmas kodols, nav izslēgtas no pilnīgas saskaņošanas, kas īstenota ar Direktīvu 2007/64. Proti, runājot par šīs direktīvas 58.–60. pantu, neviens no tiem nav to tiesību normu vidū, attiecībā uz kurām 86. pantā dalībvalstīm ir piešķirta rīcības brīvība to īstenošanā.

43.

Treškārt, ar Direktīvu 2007/64 īstenotās pilnīgās saskaņošanas dēļ attiecībā arī uz atbildības par neatļautiem darījumiem sistēmu Tiesa ir precizējusi spriedumā CRCAM ( 23 ), ka vismaz principā dalībvalstis nevar paturēt spēkā paralēlu atbildības sistēmu saistībā ar to pašu atbildības iestāšanās gadījumu ( 24 ). Tiesa turklāt precizēja, ka saskaņotā [atbildības] sistēma var pastāvēt vienlaikus ar konkurējošu valsts tiesībās paredzētu alternatīvu [atbildības] sistēmu, kas ir balstīta uz tiem pašiem faktiem un pamatiem, tikai tad, ja netiek kaitēts saskaņotajai sistēmai un netiek apdraudēti šīs direktīvas mērķi un lietderīgā iedarbība ( 25 ).

44.

Turpinājumā ir jāizvērtē, vai Tiesas apsvērumi par Direktīvas 2007/64 būtību un par ar to īstenoto saskaņošanu, kas nostiprināti spriedumā CRCAM, ir attiecināmi uz šīs lietas apstākļiem, un jānosaka, vai ar šo direktīvu tiek pieļauts tas, ka ZG, ņemot vērā iesniedzējtiesas argumentāciju, var saņemt strīdīgo maksājumu atmaksu.

45.

Iesniedzējtiesa lūdz interpretēt Direktīvu 2007/64, lai noskaidrotu, vai tā, iespējams, var piespriest Beobank samaksāt strīdīgo maksājumu summu būtībā tā iemesla dēļ, ka tā ir nepareizi izpildījusi savu pienākumu sniegt informāciju, kas izriet no šīs direktīvas, nevis tā iemesla dēļ, ka šie maksājumi tika izpildīti, neraugoties uz to, ka tie nebija atļauti minētās direktīvas 60. panta 1. punkta izpratnē, lasot to kopsakarā ar tās 54. panta 1. punktu un 59. panta 2. punktu, un/vai nevis tā iemesla dēļ, ka tā ir atteikusies atmaksāt minētos maksājumus.

46.

A priori fakts, kas izraisa šo iespējamo notiesāšanu, šķiet, neatbilst faktam, kas izraisa maksājumu pakalpojumu sniedzēja atbildības iestāšanos atbilstoši Direktīvas 2007/64 60. panta 1. punktam. Tādējādi vismaz pirmajā mirklī varētu potenciāli apgalvot, ka Beobank atbildība neiestājas atbilstoši atbildības sistēmai, kas ir konkurējoša šīs direktīvas 58.–61. pantā paredzētajai sistēmai.

47.

Lai precizētu, ko var nozīmēt atbildības sistēma, “kas ir balstīta uz tiem pašiem faktiem un pamatiem” un/vai kas var iestāties “saistībā ar to pašu atbildības iestāšanās gadījumu” sprieduma CRCAM nozīmē, ir jāatgādina, ka lietā, kurā tika taisīts šis spriedums, Tiesa pievērsās jautājumam, vai Direktīvas 2007/64 58. pants un 60. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauts, ka maksājumu pakalpojumu lietotājs var izvirzīt prasījumus par šo pakalpojumu sniedzēja atbildību, pamatojoties uz citu atbildības sistēmu, kas nav paredzēta šajās tiesību normās, ja šis lietotājs nav izpildījis tam šīs direktīvas 58. pantā paredzēto paziņošanas pienākumu ( 26 ). Šajā lietā runa bija par šī pakalpojumu sniedzēja atbildības iespējamu iestāšanos gadījumā – saskaņā ar iesniedzējtiesas formulējumu pirmajā prejudiciālajā jautājumā –, ja [tas] “nav izpildījis savus pienākumus, kas tam ir noteikti valsts tiesībās”, un attiecībā uz prasītāju pamatlietā šajā lietā runa it īpaši bija par to, ka [tā] “nav izpildījusi savu rūpības pienākumu” ( 27 ), pamatojoties uz vispārējo tiesību normu ( 28 ).

48.

Tiesa uzskatīja, ka, tā kā minētajā lietā runa bija par maksājumu darījuma summas atmaksu, nedz apstāklis, ka maksājumu pakalpojumu sniedzēja atbildība varēja iestāties tādēļ, ka tas nebija izpildījis tam noteiktu specifisku pienākumu, nedz apstāklis, ka šīs atbildības pamatojums bija cita tiesību norma, nevis Direktīvas 2007/64 60. pants, neļauj apšaubīt faktu, ka runa ir par atbildību, “kas ir balstīta uz tiem pašiem faktiem un pamatiem” un/vai kas var iestāties “saistībā ar to pašu atbildības iestāšanās gadījumu”. Proti, saskaņā ar sprieduma CRCAM loģiku šādi apstākļi nevar likt apšaubīt faktu, ka šī atbildība attiecas uz maksājumu darījumu summas atmaksu situācijā, uz kuru var attiekties šīs direktīvas 60. panta piemērošanas joma. Šis fakts pats par sevi ir pietiekams, lai secinātu, ka runa ir par konkurējošu atbildības sistēmu, kas principā nav saderīga ar minētajā direktīvā paredzēto saskaņoto atbildības sistēmu.

49.

Ievērojot šādu domu gaitu, nedz fakts, ka iesniedzējtiesa šajā lietā plāno saukt pie atbildības Beobank par to, ka tā nav izpildījusi tai Direktīvas 2007/64 47. panta 1. punkta a) apakšpunktā noteikto pienākumu sniegt informāciju, nedz fakts, ka šī atbildība iestājas atbilstoši tiesību normai, kas nav šīs direktīvas 60. pants ( 29 ), nav pietiekami, lai secinātu, ka šī tiesa, neievērojot saskaņoto atbildības sistēmu, varētu piespriest Beobank atmaksāt strīdīgo maksājumu summu. Proti, tāda notiesāšana izrietētu no tādas atbildības sistēmas piemērošanas, kas konkurē ar sistēmu, kura izveidota ar minēto direktīvu.

50.

Ņemot to vērā, Tiesa spriedumā CRCAM ir arī noteikusi nosacījumus, kādos ar Direktīvā 2007/64 izveidoto sistēmu var konkurēt paralēla atbildības sistēma, proti, ja ar pēdējo minēto netiek kaitēts saskaņotajai sistēmai un netiek apdraudēti minētās direktīvas mērķi un lietderīgā iedarbība ( 30 ). Taču, manuprāt, šajā gadījumā šie nosacījumi nav izpildīti.

51.

Pirmkārt, Direktīvas 2007/64 saskaņotā sistēma paredz specifiskas sekas attiecībā uz neatļautiem maksājumu darījumiem. Principā, ja maksājumu pakalpojumu lietotājs ir paziņojis par neatļautu darījumu ( 31 ) un nav pieļāvis nolaidību [rupju neuzmanību] ( 32 ), ar šo direktīvu maksājumu pakalpojumu sniedzējam ir noteikts pienākums atmaksāt šāda darījuma summu. Turpretī atļautu maksājumu darījumu summas tiek atmaksātas tikai tad, ja darījumus ierosina maksājuma saņēmējs vai ar maksājuma saņēmēja starpniecību un – ja ir veikti līguma grozījumi – ja ir izpildīti īpaši nosacījumi ( 33 ).

52.

Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu interpretācija neļauj noteikt, vai iesniedzējtiesa strīdīgos maksājumus uzskata par atļautiem maksājumu darījumiem Direktīvas 2007/64 izpratnē. Proti, šī tiesa tikai norāda, ka ZG apgalvo, ka strīdīgie maksājumi ir neatļauti darījumi, lai gan Beobank apgalvo, ka tie ir atļauti darījumi vai, ja tie būtu kvalificējami kā “neatļauti darījumi”, ka ZG ir pieļāvis rupju neuzmanību. Nevar izslēgt, ka iesniedzējtiesa vēlas atrisināt pamatlietu tikai aspektā, kas saistīts ar šīs direktīvas 47. panta 1. panta a) apakšpunktā paredzētā pienākuma sniegt informāciju neizpildi, nelemjot par strīdīgo maksājumu atļauto raksturu, nedz par jautājumu, vai ZG ir pieļāvis rupju neuzmanību, lai gan tiesības uz šo maksājumu atmaksu a priori ietilpst minētās direktīvas 60. vai 62. panta piemērošanas jomā.

53.

Direktīva 2007/64 reglamentē vienveidīgi Savienības tiesību līmenī atsevišķas sekas, kas izriet gan no neatļautiem maksājumu darījumiem ( 34 ), gan, ja ir veikti līguma grozījumi, no atļautiem maksājumu darījumiem ( 35 ). Tādējādi ar to ir paredzēts sadalīt riskus neatļautu darījumu gadījumā ( 36 ). Ja runa ir par tiesībām uz atmaksu, kas a priori ietilpst šīs direktīvas 60. panta piemērošanas jomā (neatļauti maksājumu darījumi) vai 62. panta piemērošanas jomā (atļauti maksājumu darījumi), valsts tiesa nevar neņemt vērā ar minēto direktīvu atzīto dihotomiju attiecībā uz maksājumu darījumiem atkarībā no tā, vai tie ir atļauti vai neatļauti, un lemt par tiesībām uz atmaksu, iepriekš nekvalificējot darījumu par “atļautu” vai “neatļautu”. Ir jākonstatē, ka saskaņā ar šo pašu direktīvu šī kvalifikācija nosaka šādu darījumu sekas attiecībā uz to atmaksu.

54.

Otrkārt, ja pieļautu, ka maksājumu pakalpojumu lietotājs var pieprasīt maksājumu darījuma atmaksu tā iemesla dēļ, ka pakalpojumu sniedzējs nav izpildījis Direktīvas 2007/64 47. panta 1. punkta a) apakšpunktā noteikto pienākumu sniegt informāciju, tas nozīmētu, ka tiek ļauts saukt pie atbildības šo pakalpojumu sniedzēju un ka tam tiek noteikts pienākums atmaksāt šo maksājumu darījumu arī gadījumos, kad saskaņā ar šīs direktīvas 60. un 62. pantu viņam tas nav jādara.

55.

Šajā ziņā no sprieduma CRCAM ( 37 ) izriet, ka ar Direktīvu 2007/64 netiek pieļauts, ka maksājumu pakalpojumu sniedzējs tiek saukts pie atbildības, lai atmaksātu neatļautu maksājumu darījumu, ja šo pakalpojumu lietotājs nav izpildījis savu paziņošanas pienākumu. A fortiori ar šo direktīvu netiek pieļauts arī tas, ka maksājumu pakalpojumu sniedzējs tiek saukts pie atbildības, lai atmaksātu maksājumu darījumu situācijās, kad minētās direktīvas 60. un 62. pantā viņam nav noteikts pienākums veikt šādu atmaksu.

56.

Proti, saskaņā ar Direktīvu 2007/64 šīs direktīvas 58. pantā paredzētais paziņojums un tās 60. un 62. punktā paredzētie apstākļi veido maksājumu pakalpojumu sniedzēja atbildības iestāšanās nosacījumu kopumu vismaz tiktāl, ciktāl šī atbildība attiecas uz maksājumu darījuma atmaksu ( 38 ). Ievērojot dalībvalstīm piešķirto rīcības brīvību ( 39 ) un ar Direktīvu 2007/64 atļautos līguma grozījumus ( 40 ), šos nosacījumus nevar neņemt vērā, nekaitējot saskaņotajai sistēmai, kā arī neapdraudot minētās direktīvas lietderīgo iedarbību un tās mērķi saskaņot valstu tiesību normas šajā jomā.

57.

Treškārt, kā Tiesa jau ir precizējusi spriedumā CRCAM ( 41 ), Direktīvas 2007/64 60. panta 1. punktā paredzētā atbildības sistēma ir balstīta uz līdzsvaru starp maksājumu pakalpojumu sniedzēja pienākumu sniegt informāciju un maksājumu pakalpojumu lietotāja pienākumu trīspadsmit mēnešu termiņā paziņot par ikvienu neatļauto darījumu, kas ļauj pamatot šī pakalpojuma sniedzēja atbildības neatkarīgi no vainas iestāšanos, un minētajam lietotājam nav jāpierāda minētā pakalpojuma sniedzēja vaina vai nolaidība.

58.

Turpinot šo domu gaitu, Direktīvas 2007/64 58. pantā un 60. panta 1. punktā ir noteikta saikne starp, no vienas puses, maksājumu pakalpojumu sniedzēja atbildību, kas balstīta uz šīm tiesību normām, un, no otras puses, pienākumu sniegt informāciju, kas izriet no šīs direktīvas 47. panta 1. punkta a) apakšpunkta. Proti, minētās direktīvas 58. panta 1. punktā ir paredzēts īpašs sods pakalpojumu sniedzējam, kurš nav izpildījis savu pienākumu sniegt informāciju. Tātad saskaņā ar šo tiesību normu maksājumu pakalpojumu sniedzēja atbildība var iestāties pat tad, ja maksājumu pakalpojumu lietotājs trīspadsmit mēnešu laikā no debitēšanas dienas nav informējis minēto maksājumu pakalpojumu sniedzēju par to, ka maksājumu darījums nebija atļauts, ja minētais maksājumu pakalpojumu sniedzējs “nav sniedzis vai darījis pieejamu informāciju par šo maksājumu darījumu atbilstīgi [šīs direktīvas] III sadaļai”. Ja tiktu ievērota iesniedzējtiesas argumentācija, tas nozīmētu, ka ir jāpiemēro cita sankcija, kas pārsniedz to, kas noteikta ar maksājumu pakalpojumu sniedzēja saskaņoto atbildības sistēmu, kas paredzēta tās pašas direktīvas 60. panta 1. punktā, tādējādi, ka ar šo sistēmu izveidotais līdzsvars, kuru Tiesa ir minējusi spriedumā CRCAM ( 42 ), tiktu izjaukts.

59.

Tādējādi saskaņā ar iesniedzējtiesas argumentāciju, vispirms, maksājumu pakalpojumu sniedzēja atbildība pamatlietā varētu iestāties atbilstoši sistēmai, kas ir paralēla saskaņotajai atbildības sistēmai, kura izveidota ar Direktīvu 2007/64, tā iemesla dēļ, ka nav izpildīts šīs direktīvas 47. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētais pienākums sniegt informāciju ( 43 ). Turpinājumā šī paralēlā sistēma kaitētu saskaņotajai sistēmai un apdraudētu minētās direktīvas mērķus un lietderīgo iedarbību ( 44 ).

60.

Tādēļ es ierosinu uzskatīt, ka Direktīvas 2007/64 60. panta 1. punkts, lasot to kopsakarā ar tās 86. panta 1. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts, ka maksājumu pakalpojumu lietotājs var saukt pie atbildības šo pakalpojumu sniedzēju tā iemesla dēļ, ka šis pakalpojumu sniedzējs nav izpildījis šīs direktīvas 47. panta 1. punkta a) apakšpunktā noteikto pienākumu sniegt informāciju, ciktāl šī atbildība attiecas uz maksājumu darījumu atmaksu.

61.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Justice de paix du canton de Forest (Forest kantona miertiesa, Beļģija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem to pārformulētajā versijā atbildēt šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2007/64/EK (2007. gada 13. novembris) par maksājumu pakalpojumiem iekšējā tirgū, ar ko groza Direktīvas 97/7/EK, 2002/65/EK, 2005/60/EK un 2006/48/EK un atceļ Direktīvu 97/5/EK, 60. panta 1. punkts, lasot to kopsakarā ar tās 86. panta 1. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts, ka maksājumu pakalpojumu lietotājs var saukt pie atbildības šo pakalpojumu sniedzēju tā iemesla dēļ, ka šis pakalpojumu sniedzējs nav izpildījis šīs direktīvas 47. panta 1. punkta a) apakšpunktā noteikto pienākumu sniegt informāciju, ciktāl šī atbildība attiecas uz maksājumu darījumu atmaksu.