1.

Vai privātās augstākās izglītības iestādes var uzskatīt par pētniecības un zināšanu izplatīšanas organizācijām? Tāda ir Administratīvās rajona tiesas (Latvija) un Administratīvās apgabaltiesas (Latvija) uzdoto jautājumu būtība.

2.

Konkrētāk, abās lietās Tiesa tiek aicināta interpretēt jēdzienu “pētniecības un zināšanu izplatīšanas organizācija”, kas noteikts Vispārējās grupu atbrīvojuma regulas (turpmāk tekstā – “VGAR”) ( 2 ) 2. panta 83. punktā.

3.

VGAR 1. panta 1. punkta d) apakšpunktā ir paredzēts, ka to tostarp piemēro atbalstam pētniecībai, attīstībai un inovācijai.

4.

Sīkāk precizējot jēdzienus, kas attiecas uz šo atbalsta kategoriju, VGAR 2. panta 83. punktā jēdziens “pētniecības un zināšanu izplatīšanas organizācija” ir definēts kā “subjekts (piemēram, universitātes vai pētniecības institūti, tehnoloģiju pārneses aģentūras, inovācijas starpnieki, uz pētniecību orientēti fiziskas vai virtuālas sadarbības subjekti) neatkarīgi no tā juridiskā statusa (publisko vai privāto tiesību subjekts) vai finansējuma veida, kura galvenais mērķis ir neatkarīgi veikt fundamentālos pētījumus, rūpnieciskos pētījumus vai eksperimentālo izstrādi vai plaši izplatīt šādu darbību rezultātus mācību, publikāciju vai zināšanu pārneses veidā. Ja šis subjekts veic arī saimniecisko darbību, tās finansējums, izmaksas un ieņēmumi ir jāuzskaita atsevišķi. Uzņēmumiem, kas var izšķiroši ietekmēt šo subjektu, piemēram, būdami tā akcionāri vai dalībnieki, nedrīkst būt privileģēta piekļuve šā subjekta radītajiem rezultātiem”.

5.

Abās lietās, ko izskata iesniedzējtiesas, ir gandrīz identiski faktiskie apstākļi, proti, pieteicējas abas ir privātas augstākās izglītības iestādes, kas attiecīgi iesniedza projekta iesniegumus finansējuma saņemšanai divos dažādos Latvijas Zinātnes padomes organizētajos pētījumu projektu konkursos.

6.

Abos gadījumos Latvijas Zinātnes padome noraidīja projekta iesniegumus kā neatbilstošus, jo projektu iesniedzējas daļēji veica saimniecisko darbību.

7.

Abi uzaicinājumi iesniegt projekta iesniegumus tika izstrādāti saskaņā ar Ministru kabineta 2017. gada 12. decembra noteikumiem Nr. 725 “Fundamentālo un lietišķo pētījumu projektu izvērtēšanas un finansējuma administrēšanas kārtība” (turpmāk tekstā – “Noteikumi Nr. 725”).

8.

Saskaņā ar Noteikumiem Nr. 725, lai varētu pretendēt uz finansējumu pētījumiem, projekts jāīsteno zinātniskajai institūcijai, kas reģistrēta zinātnisko institūciju reģistrā un kas neatkarīgi no tās juridiskā statusa (publisko tiesību subjekts vai privāto tiesību subjekts) vai finansēšanas veida atbilstoši tās darbību reglamentējošiem normatīvajiem aktiem (statūtiem, nolikumam vai satversmei) veic ar saimniecisko darbību nesaistītas pamatdarbības, un kas atbilst VGAR 2. panta 83. punktā noteiktajai jēdziena “pētniecības un zināšanu izplatīšanas organizācija” definīcijai.

9.

Pieteicēja pamatlietā – SIA “Baltijas Starptautiskā akadēmija” – sniedz pakalpojumus akadēmiskās augstākās izglītības un augstākās izglītības, kas nav akadēmiskā izglītība, jomā. Tā ir akreditēta augstskola, kas darbojas saskaņā ar Komerclikumu, ciktāl tas nav pretrunā Augstskolu likumam. Viena no pieteicējas definētajām darbības jomām ir zinātniskā darbība. Pieteicēja ir reģistrēta Zinātnisko institūciju reģistrā.

10.

Ar 2020. gada 23. janvāra lēmumu Latvijas Zinātnes padome apstiprināja “Fundamentālo un lietišķo pētījumu projektu 2020. gada atklātā konkursa nolikumu” (turpmāk tekstā – “konkursa nolikums”), saistībā ar kuru pieteicēja iesniedza projekta iesniegumu.

11.

Ar 2020. gada 14. aprīļa lēmumu Latvijas Zinātnes padome noraidīja šo projekta iesniegumu, jo pieteicēja neesot uzskatāma par zinātnisko institūciju Noteikumu Nr. 725 izpratnē.

12.

No projekta iesnieguma izriet, ka 2019. gadā darbību, kurām nav saimnieciska rakstura, apgrozījuma proporcija pret saimniecisko darbību bija 95 % pret 5 %. Vienlaikus 84 % no kopējā apgrozījuma veido mācību maksas, kas, ņemot vērā pieteicējas darbības veidu (sabiedrība ar ierobežotu atbildību, kuras galvenais mērķis ir gūt peļņu), ir saimnieciskā darbība. Tāpēc Latvijas Zinātnes padome uzskata, ka pieteicējas pamatdarbība esot saistīta ar komerciālo darbību.

13.

Pieteicēja pamatlietā apstrīdēja šo lēmumu [par projekta iesnieguma noraidīšanu] iesniedzējtiesā, apgalvojot, ka neatkarīgas pētniecības veikšana ir tās pamatdarbība. Pieteicēja apgalvo, ka nedz VGAR, nedz konkursa nolikums nenosakot, ka pretendents nedrīkst veikt saimniecisko darbību un gūt no tās peļņu, kā arī nenosakot, kādai ir jābūt saimnieciskās darbības un darbības, kurai nav saimnieciska rakstura, proporcijai. Pieteicēja uzskata, ka tā skaidri esot nodalījusi ar saimniecisko darbību nesaistītas pamatdarbības no darbības, kurai ir saimniecisks raksturs.

14.

Šīs tiesvedības kontekstā Administratīvā rajona tiesa uzdeva Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

15.

Rakstveida apsvērumus iesniedza lietas dalībnieki pamatlietā, Nīderlandes valdība un Eiropas Komisija.

16.

Latvijas Zinātnes padome 2019. gada 22. maijā apstiprināja “Fundamentālo un lietišķo pētījumu projektu 2019. gada konkursa nolikumu” un izsludināja projektu konkursu, kurā pieteicēja – SIA “Stockholm School of Economics in Riga” – iesniedza projekta iesniegumu.

17.

Ar Latvijas Zinātnes padomes 2019. gada 19. septembra lēmumu projekta iesniegums tika noraidīts, pamatojoties uz to, ka tas neatbilst Noteikumos Nr. 725 paredzētajam atbilstības kritērijam. Šāds lēmums ir pamatots ar to, ka darbību, kurām nav saimnieciska rakstura, apgrozījuma proporcija pret saimniecisko darbību esot 34 % pret 66 %. Tādējādi Latvijas Zinātnes padome secināja, ka pieteicējas pamatdarbība esot saistīta ar komerciālo darbību un nevarot uzskatīt, ka pieteicējas darbības galvenais mērķis ir neatkarīgi veikt fundamentālos pētījumus, rūpnieciskos pētījumus vai eksperimentālo izstrādi vai plaši izplatīt šādu darbību rezultātus mācību, publikāciju vai zināšanu pārneses veidā.

18.

Pieteicēja apstrīdēja šo lēmumu, apgalvojot, ka tas atbilstot Noteikumu Nr. 725 prasībām, jo tā esot reģistrēta zinātnisko institūciju reģistrā, kā arī veicot ar saimniecisko darbību nesaistītu pamatdarbību. Šajā ziņā pieteicēja iesniedza dokumentus, kuros norādīts, ka tiek nodalīta pamatdarbību finanšu plūsma no darbībām ar saimniecisku raksturu un ka pieteicējas peļņa no saimnieciskās darbības tiek atkal ieguldīta pētniecības organizācijas pamatdarbībā.

19.

Ar Administratīvās rajona tiesas 2020. gada 8. jūnija spriedumu prasības pieteikums tika noraidīts. Šīs tiesas ieskatā no finanšu apgrozījuma pārskata par 2018. gadu esot redzams, ka pieteicējas saimnieciskā darbība veido lielāku ieņēmumu un izdevumu daļu nekā darbības, kurām nav saimnieciska rakstura. Tādējādi tā uzskatīja, ka pieteicēja neesot zinātniska institūcija, kas ir tiesīga saņemt valsts finansējumu fundamentālo un lietišķo pētījumu veikšanai.

20.

Par Administratīvās rajona tiesas spriedumu pieteicēja iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā. Šajā kontekstā Administratīvā apgabaltiesa uzdeva Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

21.

Rakstveida apsvērumus iesniedza lietas dalībnieki pamatlietā un Eiropas Komisija.

22.

Atbilstoši Tiesas lūgumam savā analīzē pievērsīšos iesniedzējtiesas pirmajiem diviem uzdotajam prejudiciālajiem jautājumiem lietā C‑164/21 un pirmajiem trim uzdotajiem jautājumiem lietā C‑318/21.

23.

Būtībā šajās abās jautājumu grupās tiek lūgts interpretēt VGAR 2. panta 83. punktu, lai palīdzētu iesniedzējtiesām izlemt, vai privātu augstākās izglītības iestādi, kas finansējumu galvenokārt gūst no maksas par akadēmisko pakalpojumu sniegšanu, var uzskatīt par “pētniecības un zināšanu izplatīšanas organizāciju” minētās tiesību normas izpratnē. Iesniedzējtiesas vēlas arī noskaidrot, vai saimnieciskās darbības finansējuma proporcijai attiecībā pret darbībām, kurām nav saimnieciska rakstura, ir nozīme, lai noteiktu šīs organizācijas galveno mērķi.

24.

Uzskatu, ka Tiesas kompetencē nav atbildēt uz šiem jautājumiem. Savu nostāju paskaidrošu IV.A. iedaļā. Ja Tiesa lemtu citādi, atbildes uz uzdotajiem jautājumiem sniegšu IV.B. iedaļā.

25.

Tiesas kompetencē ir interpretēt Savienības tiesību aktus prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā, ja to piemērošana valsts tiesā ir saistīta ar Savienības tiesībām ( 3 ).

26.

Iesniedzējtiesu uzdotie jautājumi attiecas uz VGAR 2. panta 83. punkta interpretāciju.

27.

Tāpēc vispirms ir jānoskaidro iemesli, kādēļ šī tiesību norma ir piemērojama izskatāmajās lietās.

28.

VGAR mērķis ir noteikt situācijas, kad valsts atbalstu var uzskatīt par saderīgu ar iekšējo tirgu pat tad, ja par to nav paziņots un Eiropas Komisija nav to atsevišķi apstiprinājusi. Tomēr iesniedzējtiesās izskatāmās lietas neattiecas uz jautājumu, vai par attiecīgajām dotācijām bija jāpaziņo kā par valsts atbalstu vai ne. Gluži pretēji, šķiet, ka VGAR 2. panta 83. punkts kļuva nozīmīgs valsts tiesvedībā ar Noteikumiem Nr. 725, kuros VGAR ietvertā definīcija izmantota, lai noteiktu iestādes, kuras ir tiesīgas saņemt valsts pētniecības dotācijas.

29.

Tādējādi VGAR 2. panta 83. punkts nav piemērojams saskaņā ar Savienības tiesībām, bet gan – ņemot vērā Noteikumos Nr. 725 izteikto Latvijas Ministru kabineta izvēli izmantot Savienības tiesību aktā ietvertu definīciju pilnībā iekšējiem mērķiem, proti, lai noteiktu tiesības saņemt valsts pētniecības dotācijas.

30.

Tādējādi VGAR 2. panta 83. punkts ir piemērojams saskaņā ar valsts tiesību aktiem, nevis Savienības tiesībām.

31.

Turklāt no lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu un lietas dalībnieku apsvērumiem izriet, ka iemesls izvēlei izmantot VGAR noteikto definīciju ir Latvijas valsts centieni nodrošināt saderību ar Savienības noteikumiem par valsts atbalstu.

32.

Savukārt, kā paskaidrošu, iemesls tam, kāpēc VGAR ir iekļauta jēdziena “pētniecības un zināšanu izplatīšanas organizācija” definīcija, nav saistīts ar pētniecības atbalsta, kas piešķirts tieši šādām organizācijām, likumīgumu vai nelikumīgumu.

33.

Nevienā no VGAR tiesību normām par atbalstu pētniecībai un attīstībai nav izslēgts paziņošanas pienākums, atsaucoties uz saņēmēja subjekta veidu. Drīzāk VGAR ir izmantota funkcionāla pieeja, proti, atbalsts fundamentālās pētniecības, rūpnieciskās pētniecības, eksperimentālās izstrādes un tehniski ekonomiskās priekšizpētes darbībām, kas atbilst citiem VGAR III nodaļas 4. iedaļā noteiktajiem kritērijiem, ir atbrīvots no paziņošanas pienākuma ( 4 ) un tādējādi ir uzskatāms par saderīgu ar iekšējo tirgu.

34.

To subjektu iesaistei, kuri VGAR 2. panta 83. punktā ir definēti kā “pētniecības un zināšanu izplatīšanas organizācijas”, ir nozīme lēmuma pieņemšanā par to, vai ir nepieciešams veikt paziņošanu, kā tūlīt to paskaidrošu. Tomēr šī definīcija pati par sevi neietekmē to, vai pētniecības iestādei piešķirtā pētniecības dotācija ir saderīga ar iekšējo tirgu.

35.

VGAR 2. panta 83. punktā minētā definīcija attiecas tikai uz dažiem VGAR III nodaļas 4. iedaļas noteikumiem. Vispirms “pētniecības un zināšanu izplatīšanas organizāciju” efektīva sadarbība ar uzņēmumiem var palielināt atļauto valsts atbalsta intensitāti noteiktiem pētniecības projektiem ( 5 ). Turpinot – inovācijas atbalsts maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) var segt izmaksas saistībā ar augsti kvalificētu pētnieku no šādām organizācijām pārcelšanu darbā pie saņēmēja MVU projekta ( 6 ). Visbeidzot atbalstu pētniecībai un attīstībai zvejniecības un akvakultūras nozarē var tikai piešķirt tieši “pētniecības un zināšanu izplatīšanas organizācijai” ( 7 ). Ar to ir izsmelti gadījumi, kad VGAR tiek izmantota 2. panta 83. punktā minētā “pētniecības un zināšanu izplatīšanas organizācijas” definīcija.

36.

Visbeidzot VGAR tekstā nav nekādu norāžu par to, ka jēdzienam “pētniecības un zināšanu izplatīšanas organizācija” būtu ietekme uz uzņēmuma definīciju LESD 107. panta 1. punkta izpratnē ( 8 ). Ja šāda iestāde veic saimniecisko darbību, tā tiks klasificēta kā uzņēmums, un tās saņemtais atbalsts pētniecībai būs jāapstiprina kā saderīgs ar iekšējo tirgu vai nu katrā atsevišķā gadījumā pēc paziņošanas, vai automātiski bez paziņošanas, ja tas atbilst VGAR nosacījumiem.

37.

Tādējādi, lai nodrošinātu valsts pētniecības finansējuma atbilstību Savienības noteikumiem par valsts atbalstu un līdz ar to izvairītos no šādu noteikumu pārkāpšanas ar Latvijas Zinātnes padomes lēmumiem, nav nepieciešams izslēgt pētniecības organizācijas, kuras veic arī saimniecisko darbību. Atkarībā no situācijas šāds atbalsts varētu būt saderīgs ar iekšējo tirgu.

38.

Jānorāda, ka Eiropas Savienības valsts atbalsta politikas noteikumi ir labvēlīgi pētniecības atbalstam. Pētniecība paaugstina sabiedrības zināšanu līmeni un rada jaunas ekonomiskās iespējas ( 9 ). Tomēr, pat ja pētniecības projektu rezultāti kopumā ir izdevīgi sabiedrībai, atsevišķu projektu atdeve no privāto investoru viedokļa varētu būt nepievilcīga. Līdz ar to, kā paskaidrojusi Eiropas Komisija, valsts atbalsts var “palīdzēt īstenot projektus, kuru rezultātā rodas vispārējs sabiedrisks vai saimniecisks ieguvums un kuri citādi netiktu īstenoti” ( 10 ). Risinot jautājumus saistībā ar šādām tirgus nepilnībām vai asimetrisku informāciju, vai koordināciju starp dažādām pētniecības struktūrām ( 11 ), pētniecības un attīstības atbalsts parasti tiek uzskatīts par saderīgu ar iekšējo tirgu.

39.

Manuprāt, nav šaubu, ka privātās augstākās izglītības iestādes spēj dot ieguldījumu pētniecībā, inovācijā un līdz ar to arī izaugsmē tāpat kā publiskā sektora iestādes. Tāpēc neredzu iemeslu izslēgt šādas iestādes kā potenciālos pētniecības atbalsta saņēmējus.

40.

Savienība tās pētniecības finansēšanas programmās neizslēdz privātās augstākās izglītības iestādes no saviem projektiem, piemēram, programmā “Apvārsnis Eiropa” ( 12 ), tostarp Marijas Sklodovskas‑Kirī [Marie Skłodowska‑Curie] vārdā nosauktās darbības.

41.

Ņemot vērā iepriekš minēto, kā norāda Nīderlandes valdība, to iestāžu noteikšana, kuras ir tiesīgas saņemt atbalstu pētniecībai no valsts līdzekļiem, ir tikai un vienīgi Latvijas valsts ziņā. Tā var izvēlēties izslēgt privātās pētniecības un mācību iestādes, kas sniedz izglītības pakalpojumus par atlīdzību. Tomēr šādu lēmumu nediktē Savienības tiesību akti un noteikti ne VGAR 2. panta 83. punkts.

42.

Pētniecības organizācijas kā valsts pētniecības finansējuma saņēmējas patiešām var būt atšķirīgā situācijā saskaņā ar Savienības noteikumiem par valsts atbalstu. Jāteic, ka šie noteikumi ir piemērojami pētniecības organizācijām tāpat kā jebkurai citai iestādei. Tāpēc valsts atbalsta noteikumi attieksies uz pētniecības organizācijām ar nosacījumu, ka tās var tikt atzītas par uzņēmumiem. Tomēr, ja tās nav uzskatāmas par uzņēmumiem, uz tām nebūs attiecināms LESD 107. panta 1. punkts. Tādējādi Savienības noteikumi par valsts atbalstu netiks piemēroti pētniecības dotācijām, kas piešķirtas pētniecības organizācijām, kuras nav uzskatāmas par uzņēmumiem.

43.

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru konkurences tiesību jomā uzņēmums ir jebkura vienība, kas veic saimniecisku darbību tādā nozīmē, ka tā ietver preču vai pakalpojumu piedāvāšanu tirgū ( 13 ). Uzņēmuma kvalifikācija nav atkarīga no tā, vai tas ir izveidots saskaņā ar publiskajām tiesībām vai privāttiesībām vai arī tās mērķis ir gūt peļņu ( 14 ). Principā tas pats ir attiecināms uz pētniecības organizācijām ( 15 ).

44.

Tas, vai subjektu kvalificē kā uzņēmumu, vienmēr ir atkarīgs no konkrētās darbības. Subjekts, kas veic gan saimniecisko, gan nesaimniecisko darbību, ir uzskatāms par uzņēmumu vienīgi attiecībā uz tā saimniecisko darbību ( 16 ). Tādēļ uz atbalstu, kas paredzēts, lai nodrošinātu pētniecības organizāciju darbības, kurām ir saimnieciskas darbības raksturs, attieksies valsts atbalsta noteikumi, savukārt uz atbalstu, kas paredzēts darbībām, kurām nav saimnieciska rakstura, šie noteikumi neattieksies.

45.

Universitātes parasti ir organizācijas, kas nodarbojas gan ar pētniecību, gan ar zināšanu izplatīšanu, veicot izglītošanu un izdodot publikācijas.

46.

Tiesa no pakalpojumu sniegšanas jēdziena ir izslēgusi izglītošanu, ko īsteno valsts izglītības sistēmā integrētas iestādes, kuras galvenokārt tiek finansētas no valsts līdzekļiem ( 17 ). Tādēļ šāda darbība neietilpst valsts atbalsta noteikumu piemērošanas jomā. Turpretī Tiesa ir atzinusi, ka izglītošanas darbības, kas tiek finansētas no privātiem līdzekļiem ( 18 ), ir uzskatāmas par pakalpojumu sniegšanu ( 19 ). Tādējādi tā ir saimnieciska darbība ( 20 ), ja vien privātie līdzekļi nav paša pakalpojuma sniedzēja līdzekļi ( 21 ).

47.

Pētniecības un izglītības iestāde var vienlaikus veikt gan saimniecisko, gan ar saimniecisko darbību nesaistītu darbību, piemēram, piedāvājot nodarbības par atlīdzību kā saimniecisko darbību un veicot fundamentālus pētījumus kā darbību, kurai nav saimnieciska rakstura. Tāda, šķiet, ir to abu augstskolu situācija, kuras ir pieteicējas pamatlietās.

48.

Šādās situācijās rodas jautājums, vai jebkurš atbalsts, kas piešķirts no valsts līdzekļiem vai ar to starpniecību organizācijai, kura veic arī saimniecisko darbību, noteikti ietilpst LESD 107. panta 1. punkta piemērošanas jomā.

49.

Augstākās izglītības jomā Tiesas judikatūrā ir precizēts, ka tas tā nav. Ja pētniecības un zināšanu izplatīšanas organizācijas darbības, kurām nav saimnieciska rakstura, var nošķirt no tās saimnieciskās darbības un ja var konstatēt, ka atbalsts attiecas tikai uz darbībām, kurām nav saimnieciska rakstura, tad šāda valsts līdzekļu piešķiršana nav uzskatāma par LESD 107. panta 1. punktā paredzēto valsts atbalstu ( 22 ).

50.

Vispārīgāk – Tiesa ir konstatējusi, ka “darbības kvalificēšana kā publiskās varas pilnvaru īstenošana vai kā saimnieciskā darbība ir jāveic atsevišķi attiecībā uz katru konkrēta subjekta veicamo darbību” ( 23 ).

51.

Eiropas Komisija ir sekojusi šādai pašai argumentācijai nostādnēs. Tādējādi tā ir paskaidrojusi, ka gadījumā, “ja viens un tas pats subjekts veic gan saimnieciskas darbības, gan darbības, kam nav saimniecisks raksturs, tad darbību bez saimnieciska rakstura finansēšana no publiskiem līdzekļiem neietilps [LESD] 107. panta 1. punkta darbības jomā, ja abus darbību veidus un to izmaksas, finansējumu un ieņēmumus var skaidri nodalīt tā, lai efektīvi tiktu novērsta saimnieciskās darbības šķērssubsidēšana” ( 24 ).

52.

Tādējādi, ja pētniecības organizācija veic gan saimniecisko darbību, gan darbības, kurām nav saimnieciska rakstura, valsts atbalsta noteikumi attiecas uz publisko finansējumu tikai tādā mērā, kādā finansējums sedz ar saimnieciskajām darbībām saistītas izmaksas. Eiropas Komisija to nosaka, izvērtējot, vai publiskais finansējums, kas piešķirts attiecīgajai struktūrai konkrētam pārskata periodam, pārsniedz šajā periodā radušās nesaimniecisko darbību izmaksas ( 25 ).

53.

Turklāt, ja pētniecības organizācija sniedz izglītības pakalpojumus par atlīdzību, bet visus ienākumus no šīm darbībām iegulda atpakaļ pētniecības pamatdarbībā, tad tās darbība kopumā tiks uzskatīta par nesaimnieciska rakstura darbību ( 26 ).

54.

Tāpēc tas, vai pētniecības organizācijai piešķirtais atbalsts ir valsts atbalsts, ir atkarīgs no tā, vai finansētā darbība ir uzskatāma par saimniecisku vai tādu, kurai nav saimnieciska rakstura. Ja finansētā darbība pēc būtības nav saimnieciskā darbība, valsts atbalsta noteikumus nepiemēro, pat ja tas pats subjekts veic arī saimniecisko darbību, kas tomēr ir skaidri nodalīta no finansētās darbības. Ja finansējums ir attiecināms uz saimniecisko darbību, tas ir valsts atbalsts, uz ko attiecas LESD 107. panta 1. punkts. Tāpēc šādu atbalstu tomēr var uzskatīt par saderīgu ar iekšējo tirgu un līdz ar to par atļautu.

55.

Uzmanīgs lasītājs būs pamanījis, ka nekur šajā iedaļā nav minēts VGAR 2. panta 83. punkts. Tas tā ir tāpēc, ka tam nav nozīmes attiecībā uz valsts atbalsta noteikumu piemērojamību pētniecības dotācijām, kas piešķirtas pētniecības iestādēm.

56.

Pamatojoties uz iepriekš minēto un ņemot vērā to, ka Savienības tiesību norma, kuras interpretācija tiek lūgta, ir piemērojama tikai saskaņā ar valsts tiesībām, kā arī citam mērķim nekā Savienības tiesībās noteiktais, uzskatu, ka Tiesai nav kompetences atbildēt uz uzdotajiem jautājumiem.

57.

Protams, pamatojoties uz Dzodzi judikatūru, Tiesa ir atzinusi, ka tai ir kompetence situācijās, kad valsts tiesību akti līdzvērtīgās situācijās paredz tādus pašus risinājumus kā Savienības tiesības. Šādā gadījumā valsts likumdevējs nolemj izmantot Savienības tiesību aktus, lai regulētu līdzvērtīgu iekšzemes situāciju. Šādā gadījumā Tiesa ir noteikusi, ka no Savienības tiesībām pārņemto tiesību normu vai jēdzienu vienveidīga interpretācija neatkarīgi no apstākļiem, kādos tos paredzēts piemērot, ir Savienības interesēs, lai novērstu interpretācijas atšķirības nākotnē ( 27 ).

58.

Piemēram, pašā Dzodzi lietā Beļģijas likumdevējs nolēma paplašināt to Savienības noteikumu piemērošanu, kuri attiecas uz pārrobežu situācijām, attiecinot tos uz līdzvērtīgu pilnībā iekšēju situāciju ( 28 ).

59.

Vēl viens piemērs, kad Tiesa to, ka tai ir kompetence, pamatoja ar vajadzību veikt vienveidīgu interpretāciju lietās, kas neietilpst attiecīgo Savienības tiesību piemērošanas jomā, ir situācijas, kad dalībvalstis paplašināja direktīvas par tirdzniecības pārstāvjiem, kas attiecas tikai uz preču pārdošanu, piemērojamību arī uz pakalpojumu sniegšanu ( 29 ).

60.

Trešais piemērs, kurā tika izmantota sprieduma Dzodzi loģika, attiecas uz jaukto nolīgumu interpretāciju. Spriedumā Hermès Tiesa atzina, ka, lai gan jaukta nolīguma noteikums ( 30 ) ir piemērojams situācijai, kura neietilpst Savienības tiesību jomā, tai bija kompetence to interpretēt, jo tas varētu tikt piemērots līdzvērtīgās situācijās, ko reglamentē Savienības tiesību akti ( 31 ). Citiem vārdiem, Savienība bija ieinteresēta vienveidīgā to normu interpretācijā, kuras piemērojamas līdzvērtīgās situācijās.

61.

Visbeidzot Tiesa izvēlējās līdzīgu argumentāciju arī virknē lietu konkurences jomā, kurās valsts likumdevējs Savienības tiesību normas bija transponējis attiecībā uz pilnībā iekšējām situācijām, kas nekādi neietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm ( 32 ).

62.

Būtisks iemesls, kas pamato Tiesas kompetenci visos iepriekš minētajos gadījumos, ir līdzvērtīgums starp pilnībā iekšējām situācijām, kuru reglamentēšanai valsts tiesībās ir atsauce uz Savienības tiesībām, no vienas puses, un Savienības situācijām, kurām attiecīgā Savienības tiesību norma bija paredzēta. Savukārt situācijās, kad Savienības tiesību normas mērķis nebija saistīts ar mērķi, kuram tas tika izmantots iekšzemes kontekstā, Tiesa atteicās no kompetences ( 33 ).

63.

Kā paskaidrots šo secinājumu IV.A.2. iedaļā, definīcijai, kas minēta 2. panta 83. punktā, VGAR kontekstā ir pavisam cits mērķis nekā Noteikumos Nr. 725. Līdz ar to ir acīmredzams, ka iesniedzējtiesās izskatāmajās lietās iekšzemes situācija nav līdzvērtīga tai, kāda var rasties saskaņā ar VGAR.

64.

“Dzodzi jurisdikcija” būtībā balstās uz divām prasībām, proti, Savienības ieinteresētību vienveidīgā interpretācijā un to, ka attiecīgās iekšzemes un Savienības situācijas ir līdzvērtīgas ( 34 ).

65.

Varētu apgalvot, pat ja tas ir nedaudz pārspīlēti, ka VGAR 2. panta 83. punkta interpretācija šajās lietās ir Savienības tiesību vienveidības interesēs. Patiešām, ir iespējams iedomāties situācijas, kad kompetentās valsts iestādes un tiesas izmantos šo interpretāciju, piemērojot VGAR III nodaļas 4. iedaļas normas.

66.

Tomēr situācija, kad VGAR 2. panta 83. punkts ir jāpiemēro izskatāmajās lietās, nav līdzvērtīga tā piemērošanai minētās regulas kontekstā. Līdz ar to, ņemot vērā, ka Tiesa VGAR 2. panta 83. punktu var interpretēt tikai pašā VGAR kontekstā saskaņā ar tās konkrēto mērķi, interpretācija, kādu Tiesa varētu sniegt šajā lietā, manā skatījumā nekādi nevar būt noderīga iesniedzējtiesām. Tas nozīmētu jaukt ābolus ar apelsīniem.

67.

Visbeidzot ir jāpiebilst, ka iesniedzējtiesa nav paskaidrojusi, kā prasīts Tiesas Reglamenta 94. pantā, kādā veidā VGAR 2. panta 83. punkta interpretācijai var būt nozīme tādu valsts tiesību kontekstā, kuras ir funkcionāli un tiesiski atšķirīgas ( 35 ).

68.

Tādēļ uzskatu, ka Tiesa šajās lietās nevar konstatēt tās kompetenci, jo nav izpildīta Dzodzi judikatūrā izvirzītā prasība par līdzvērtīgu iekšzemes situāciju.

69.

Ja Tiesa tomēr nolemtu, ka tai ir kompetence, tagad pievērsīšos VGAR 2. panta 83. punkta interpretācijai.

70.

VGAR 2. panta 83. punktā “pētniecības un zināšanu izplatīšanas organizācija” raksturota kā subjekts, kura galvenais mērķis ir neatkarīgi veikt pētījumus (fundamentālos, rūpnieciskos vai eksperimentālo izstrādi) ( 36 )vai plaši izplatīt šādu darbību rezultātus mācību, publikāciju vai zināšanu pārneses veidā.

71.

Izceltais saiklis “vai” rada apjukumu.

72.

Vai subjekts var nodarboties vienīgi vai galvenokārt ar pētniecību? Vai tas var nodarboties vienīgi vai galvenokārt ar zināšanu izplatīšanu? Vai tam ir jāiesaistās pētniecībā? Vai tam jāizplata zināšanas? Vai tomēr – pakārtoti – tam būtu jānodarbojas gan ar pētniecību, gan zināšanu izplatīšanu, kā tas varētu izrietēt no jēdziena “pētniecības un zināšanu izplatīšanas organizācija”?

73.

Manuprāt, frāze “galvenais mērķis” ir jāattiecina uz darbībām, kuru veikšanai šis subjekts ir izveidots galvenokārt. Protams, var būt vairāk nekā viena pamatdarbība.

74.

Piemēram, tādas iestādes kā universitātes parasti tiek dibinātas gan zināšanu izplatīšanai, gan pētniecības veikšanai. Gan izglītošana, gan pētniecība šajā gadījumā ir to pamatdarbība. Pētniecības institūtus var izveidot tikai pētniecības vajadzībām, un tie savus rezultātus var izplatīt ar ārējām publikācijām. Tādējādi pētniecība ir to vienīgā pamatdarbība. Visbeidzot, dažas iestādes, piemēram, valodu skolas vai profesionālās izglītības iestādes, var tikt izveidotas tikai izglītošanas nolūkā, bet tās var arī veikt pētījumus, piemēram, par izglītības metožu uzlabošanu. Tomēr šāda veida pētniecība nav šādas iestādes galvenais mērķis; tādā gadījumā pētniecībai ir tikai instrumentāls raksturs, un līdz ar to tā ir iestādes galvenajam mērķim – izglītošanai – pakārtota darbība.

75.

Ņemot vērā to, ka VGAR 2. panta 83. punktā minētā definīcija ir iekļauta minētā panta iedaļā “Definīcijas saistībā ar atbalstu pētniecībai, attīstībai un inovācijai”, uzskatu, ka pētniecībai jābūt vienam no “pētniecības un zināšanu izplatīšanas organizācijas” galvenajiem mērķiem.

76.

Ja subjekta galvenais mērķis ir pētniecība, tā ir “pētniecības un zināšanu izplatīšanas organizācija” neatkarīgi no tā, vai tā dibināta saskaņā ar publiskajām tiesībām vai privāttiesībām, un neatkarīgi no tās finansēšanas veida. Pēdējo aspektu saprotu tādējādi, ka “pētniecības un zināšanu izplatīšanas organizācija” var veikt gan saimniecisku darbību, gan darbību, kurai nav saimnieciska rakstura ( 37 ). Būtiski ir tikai tas, ka neatkarīga pētniecība ir viena no tās pamatdarbībām.

77.

Tomēr, pat ja šāds subjekts var veikt saimniecisku darbību, no VGAR 2. panta 83. punkta otrā teikuma var secināt, ka atsevišķas no tā pētniecības darbībām jāveic kā darbības, kam nav saimnieciska rakstura. Šā [punkta] otrajā teikumā ir paredzēts: “Ja šis subjekts veic arī saimniecisko darbību, tās finansējums, izmaksas un ieņēmumi ir jāuzskaita atsevišķi.” ( 38 )

78.

Secinājumu, ka pētniecības darbībai vismaz daļēji jābūt tādai, kas nav saistīta ar saimniecisko darbību, apstiprina arī zināšanu izplatīšanas aspekts, kas ietverts VGAR 2. panta 83. punkta definīcijā. Pētniecībai, kas nav saimnieciska darbība, ir raksturīgi, ka tās rezultāti tiek plaši un publiski izplatīti. Minētās normas pēdējais teikums atbalsta šādu interpretāciju, ņemot vērā to, ka pētniecības organizācija nedrīkst nodrošināt privileģētu piekļuvi pētījumu rezultātiem, piemēram, tās akcionāriem vai dalībniekiem.

79.

Mans secinājums par to, ka pētniecībai kā vienai no pamatdarbībām vismaz daļēji nav jābūt saistītai ar saimniecisko darbību, izriet arī no tā, kāda loma VGAR ir noteikta “pētniecības un zināšanu izplatīšanas organizācijām”. Šādu organizāciju dalība sadarbības projektos vai to vadošā loma noteiktos pētniecības veidos palielina iespējamību, ka pētniecības atbalsts būs saderīgs ar iekšējo tirgu bez paziņošanas.

80.

Tāpēc no VGAR 2. panta 83. punkta formulējuma varu secināt, ka “pētniecības un zināšanu izplatīšanas organizācijai” ir jāveic pētniecība, kuras rezultāti ir publiski pieejami, un pētniecības rezultātus tā var nodot, izmantojot izglītošanu, publikācijas vai citus līdzekļus. Ja pētniecība (vai tās daļa) tiek veikta kā darbība, kurai nav saimnieciska rakstura, izglītošanu var nodrošināt par maksu.

81.

Lai novērtētu organizācijas pamatdarbības, varētu būt noderīgi vairāki aspekti, proti, attiecīgā subjekta statūti vai līdzīgs dibināšanas dokuments, gada pārskati un tas, vai subjekts atbilst valsts tiesību aktos paredzētajiem kritērijiem augstākās izglītības iestādes vai pētniecības iestādes statusa iegūšanai (piemēram, akreditācija) ( 39 ), kā arī valsts akreditācijas iestādes ziņojumi. Ņemot vērā to, ka augstākās izglītības iestādes akreditācija parasti tiek piešķirta uz ierobežotu termiņu, kas ir pagarināms, lēmumi par atkārtotu akreditāciju var tikt uzskatīti arī par iespēju noskaidrot subjekta pamatdarbību.

82.

Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑164/21 norādīts, ka pieteicējas pamatlietā komercdarbība ir atļauta, ciktāl tā nav pretrunā Augstskolu likumam. Tas varētu arī tikt attiecināts uz attiecīgā subjekta pamatdarbības noskaidrošanu.

83.

Ja organizācijas pamatdarbības ir pētniecība un izglītošana, tās atzīšanas par “pētniecības un zināšanu izplatīšanas organizāciju” mērķiem nav nozīmes tam, kādu proporciju no šīm darbībām veido saimnieciskas darbības un kādu – darbības, kurām nav saimnieciska rakstura. Ar saimnieciskajām darbībām un darbībām, kurām nav saimnieciska rakstura, nesaistītu izmaksu skaidrai nošķiršanai ir nozīme tikai, ja tiek lemts, vai uz šādai organizācijai piešķirto pētniecības dotāciju attiecas valsts atbalsta noteikumi.

84.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai atzīt, ka tai nav kompetences atbildēt uz Administratīvās rajona tiesas (Latvija) un Administratīvās apgabaltiesas (Latvija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem.

85.

Pakārtoti gadījumā, ja Tiesa neatzītu, ka tai nav kompetences, ierosinu tai atbildēt šādi: