1.

Ar apelācijas sūdzību Komisija lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2021. gada 24. februāra spriedumu Braesch u.c./Komisija ( 2 ), ar kuru tā atzina par pieņemamu prasību atcelt Eiropas Komisijas uz Regulas (ES) 2015/1589 ( 3 ) 4. panta 3. punkta pamata pieņemto lēmumu necelt iebildumus; ar minēto lēmumu Komisija iepriekšējas izskatīšanas stadijas beigās, pamatojoties uz Itālijas iestāžu piedāvātajām saistībām, valsts atbalstu, ko Itālijas Republika piešķīra Banca Monte dei Paschi di Siena (turpmāk tekstā – “BMPS”), atzina par saderīgu ar iekšējo tirgu ( 4 ).

2.

Šī lieta sniedz Tiesai iespēju precizēt nosacījumus, ar kādiem ir pieņemama prasība par lēmumu necelt iebildumus saistībā ar valsts atbalsta pasākumu, un it īpaši nosacījumus, saskaņā ar kuriem personas, kas nav šī pasākuma saņēmēja konkurentes un kas apgalvo, ka šis pasākums tās ietekmē tirgū, var kvalificēt kā “ieinteresētās puses” LESD 108. panta 2. punkta izpratnē vai kā “ieinteresētās personas” Regulas 2015/1589 1. panta h) punkta izpratnē ( 5 ), lai pamatotu to locus standi celt prasību par šo lēmumu.

3.

Prasītāji pirmajā instancē ir šādi: pirmais prasītājs ( 6 ) ir obligāciju “Floating Rate Equity‑Linked Subordinated Hybrid‑FRESH” 2008 (turpmāk tekstā – “FRESH obligācijas”) turētāju pārstāvis, un pārējie prasītāji ( 7 ) ir šo obligāciju turētāji.

4.

Minētās obligācijas tika emitētas 2008. gadā šādā darījumā:

5.

Itālijas iestādes 2016. gadā pieņēma Dekrētlikumu Nr. 237/2016 ( 9 ), ar ko nosaka likviditātes atbalsta un preventīvo rekapitalizāciju tiesisko regulējumu ( 10 ), un 2017. gadā paziņoja Komisijai par atbalstu BMPS rekapitalizācijai 5,4 miljardi EUR (turpmāk tekstā – “strīdīgais atbalsts”) ( 11 ) kopā ar pārstrukturēšanas plānu un saistībām ( 12 ).

6.

Pārstrukturēšanas plānā tostarp bija paredzēti sloga sadalījuma pasākumi, ar kuriem pašu kapitāls, hibrīdveida vērtspapīri un subordinētie parāda vērtspapīri palīdz kompensēt BMPS iespējamos zaudējumus, kas radušies pirms valsts atbalsta piešķiršanas. Šie pasākumi ietvēra FRESH līgumu atcelšanu.

7.

Strīdīgajā lēmumā, kas tika pieņemts iepriekšējas izskatīšanas stadijas beigās, Komisija secināja, ka strīdīgais atbalsts ir saderīgs ar iekšējo tirgu atbilstoši LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktam ( 13 ), it īpaši, ņemot vērā Komisijas paziņojumu par valsts atbalsta noteikumu piemērošanu no 2013. gada 1. augusta atbalsta pasākumiem banku labā saistībā ar finanšu krīzi (“Banku darbības paziņojums”) ( 14 ) un Direktīvu 2014/59/ES ( 15 ).

8.

Ciktāl runa ir konkrēti par strīdīgā atbalsta saderību ar Banku darbības paziņojumu, Komisija citastarp uzskatīja, ka akciju turētājiem un subordinēto instrumentu turētājiem uzliktā sloga sadalījums ir adekvāts, ierobežojot pārstrukturēšanas izmaksas un atbalsta summu līdz minimumam saskaņā ar Banku darbības paziņojuma prasībām ( 16 ).

9.

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 5. martā, prasītāji atbilstoši LESD 263. panta ceturtajai daļai iesniedza prasību atcelt strīdīgo lēmumu.

10.

Šīs prasības pamatojumam prasītāji izvirzīja piecus pamatus, no kuriem pēdējais attiecās uz LESD 108. panta 2. un 3. punkta, Regulas 2015/1589 4. panta 3. un 4. punkta, kā arī viņu procesuālo tiesību pārkāpumu, ciktāl Komisija nebija sākusi formālu izmeklēšanas procedūru, lai gan pastāvēja nopietnas šaubas par strīdīgajā atbalstā ietilpstošo sloga sadalījuma pasākumu saderību ar Savienības tiesībām ( 17 ).

11.

Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 16. maijā, Komisija, pamatojoties uz Vispārējās tiesas Reglamenta 130. pantu, izvirzīja iebildi par nepieņemamību. Prasītāji savus apsvērumus par šo iebildi iesniedza 2018. gada 10. jūlijā, un lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi, kā arī atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem rakstveida un mutvārdu jautājumiem tika uzklausītas 2020. gada 9. jūlija tiesas sēdē.

12.

Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa, nelemjot par lietu pēc būtības, noraidīja Komisijas izvirzīto iebildi par nepieņemamību ( 18 ). Pārsūdzētā sprieduma 35.–41. punktā konstatējot, ka prasītāji ir “ieinteresētās puses” un “ieinteresētās personas” attiecīgi LESD 108. panta 2. punkta un Regulas 2015/1589 1. panta h) punkta izpratnē, Vispārējā tiesa atzina, ka tiem ir, pirmkārt, interese celt prasību ( 19 ) un, otrkārt, locus standi, jo strīdīgais lēmums skar prasītājus tieši un individuāli kā “ieinteresētās puses” un “ieinteresētās personas” ( 20 ).

13.

Ar apelācijas sūdzību Komisija lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu, pašai lemt par prasību pirmajā instancē, noraidot prasību kā nepieņemamu, un piespriest prasītājiem pirmajā instancē atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

14.

Prasītāji pirmajā instancē un atbildētāji apelācijas sūdzībā lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

15.

Puses ir arī atbildējušas uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem 2022. gada 7. aprīļa tiesas sēdē.

16.

Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa nosprieda, ka prasītāju prasība pirmajā instancē ir pieņemama, ciktāl tiem bija interese celt prasību un locus standi saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu. Konkrētāk, par prasītāju locus standi tika atzīts, ka prasītājiem pirmajā instancē ir tiesības prasīt strīdīgā lēmuma atcelšanu kā “ieinteresētajām personām” un lai nodrošinātu savu procesuālo tiesību aizsardzību, kas izriet no LESD 108. panta 2. punkta un Regulas 2015/1589 6. panta 1. punkta.

17.

Apelācijas sūdzības pamatojumam Komisija izvirza vienu pamatu par to, ka Vispārējā tiesa prasītājus pirmajā instancē ir kļūdaini kvalificējusi kā “ieinteresētās personas”.

18.

Analizējot apelācijas sūdzību, es galvenokārt pārņemšu argumentu sagrupējumu trijos punktos, ko ir izmantojuši lietas dalībnieki. Vispirms aplūkošu “ieinteresēto personu”locus standi jēdzienu Savienības tiesībās valsts atbalsta jomā, pēc tam izvērtēšu, kā jēdziens “ieinteresētās personas” – par ko ir runa vienīgajā apelācijas sūdzības pamatā – ir piemērots pārsūdzētajā spriedumā, un visbeidzot īsumā aplūkošu Komisijas argumentu, ka tiesvedībām valsts tiesās nav nozīmes attiecībā uz atbildētāju locus standi.

19.

Pirmkārt, jānorāda, ka saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktu, ja Komisija uzskata, ka plānotais atbalsts nav saderīgs ar iekšējo tirgu, tā nevilcinoties sāk šī panta 2. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru. Saskaņā ar pēdējo minēto noteikumu šīs procedūras beigās Komisija pieņem lēmumu “[pēc tam, kad ir] likusi ieinteresētajām pusēm iesniegt piezīmes”.

20.

Šajā ziņā Regulas 2015/1589 4. pantā ir paredzēta atbalsta pasākumu iepriekšējas izskatīšanas stadija, kuras mērķis ir ļaut Komisijai izveidot sākotnējo viedokli par to, vai šie pasākumi ir valsts atbalsts, un par to iespējamo saderību ar iekšējo tirgu. Saskaņā ar minētā panta 3. punktu, ja Komisija konstatē, ka nav šaubu par to, ka pasākums, ciktāl uz to attiecas LESD 107. panta 1. punkts, ir saderīgs ar iekšējo tirgu, tā pieņem lēmumu necelt iebildumus ( 21 ).

21.

Otrkārt, attiecībā uz prasības par šādu lēmumu pieņemamību, pirmām kārtām, jānorāda, ka saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu jebkura fiziska vai juridiska persona ar pirmajā un otrajā daļā minētajiem nosacījumiem var celt prasību par tiesību aktu, kas viņu skar tieši un individuāli.

22.

Otrām kārtām, saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ikvienu ieinteresēto personu Regulas 2015/1589 1. panta h) punkta izpratnē lēmums necelt iebildumus, kas pieņemts saskaņā ar šīs regulas 4. panta 3. punktu, skar tieši un individuāli. Proti, LESD 108. panta 2. punktā un minētās regulas 6. panta 1. punktā paredzēto procesuālo garantiju saņēmēji to ievērošanu var panākt tikai tad, ja tiem ir iespēja apstrīdēt šādu lēmumu Savienības tiesās ( 22 ).

23.

Tādējādi šajā lietā, tā kā strīdīgais lēmums ir lēmums necelt iebildumus un prasītāji pirmajā instancē ir atsaukušies uz savu procesuālo tiesību pārkāpumu ( 23 ), pietiek ar to, ka tie pierāda, ka tiem ir ieinteresēto personu statuss, lai tiktu uzskatīts, ka tiem ir locus standi LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē.

24.

Treškārt, jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas 2015/1589 1. panta h) punktu “ieinteresētā puse” ir visas personas, uzņēmumi vai uzņēmumu apvienības, kuru intereses var ietekmēt atbalsta piešķīrums, jo īpaši attiecīgā atbalsta saņēmējs, konkurējošie uzņēmumi un arodapvienības ( 24 ). Tātad runa ir par nenoteiktu adresātu kopumu ( 25 ). Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai personu, uzņēmumu vai uzņēmumu apvienību varētu atzīt par “ieinteresēto pusi”, ir svarīgi, lai tā no juridiskā viedokļa pietiekami pierādītu, ka atbalsts var konkrēti ietekmēt tās situāciju vai tās pārstāvēto personu situāciju ( 26 ).

25.

Šajā lietā atbildētāji nav “ieinteresētās personas”, kas skaidri minētas kā piemērs Regulas 2015/1589 1. panta h) punktā ( 27 ). Tāpēc jautājums ir par to, vai strīdīgais atbalsts var konkrēti ietekmēt to situāciju.

26.

Šajā ziņā Komisija apgalvo, ka Tiesa par ieinteresētajām personām ir atzinusi tikai tos prasītājus, kuri pierāda, ka strīdīgajam valsts atbalstam varēja būt konkrēta “ar konkurenci saistīta” ietekme uz viņu situāciju, savukārt atbildētāji iebilst – lai pierādītu savu “ieinteresētās personas” statusu, prasītājam ir jāpierāda, ka strīdīgais pasākums nelabvēlīgi ietekmē tā situāciju, tomēr nav prasīts, ka šai ietekmei jābūt tādai, kas saistīta ar konkurenci.

27.

Jānorāda, Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, ka konkrēta ietekme uz prasītāja situāciju var būt ietekme uz tā konkurētspējas stāvokli pat tad, ja nepastāv tiešas konkurences attiecības ar strīdīgā pasākuma saņēmēju, kā tas konkrēti bija spriedumos 3F/Komisija ( 28 ) un Komisija/Kronoply un Kronotex ( 29 ), uz kuriem atsaucas Komisija.

28.

Konkrētāk, spriedumā 3F/Komisija Tiesa vispirms norādīja, ka “netiek izslēgts, ka darbinieku arodbiedrība var tikt uzskatīta par “ieinteresēto personu” EKL 88. panta 2. punkta [tagad – LESD 108. panta 2. punkts] nozīmē, ja tā pierāda, ka tās pašas vai tās dalībnieku intereses eventuāli ietekmēs atbalsta piešķiršana”, un ka “tomēr ir svarīgi, ka šī arodbiedrība juridiski pietiekami pierāda, ka atbalstam var būt konkrēta ietekme uz tās vai tās pārstāvēto jūrnieku situāciju” ( 30 ), vēlāk sīkāk neprecizējot šo jēdzienu “konkrēta ietekme”. Turpinājumā, piemērojot šo principu izskatāmajā lietā, Tiesa tostarp norādīja, ka “prasītāj[am] vienmēr ir juridiski pietiekami jāpierāda, ka ar apstrīdēto lēmumu [atbalsta piešķiršanu] ir iespējami ietekmētas [tā] intereses, ko [tam] ir iespējams izdarīt, pierādot, ka [tas] faktiski ir konkurētspējas stāvoklī attiecībā pret arodbiedrībām, kas darbojas tajā pašā tirgū” ( 31 ).

29.

Spriedumā Komisija/Kronoply un Kronotex Tiesa vispirms atgādināja ar sprieduma 3F/Komisija 33. punktu iedibināto principu, saskaņā ar kuru, lai uzņēmumu varētu atzīt par ieinteresēto pusi, “ir svarīgi, lai tas no juridiskā viedokļa pietiekami pierādītu, ka atbalsts var konkrēti ietekmēt tā situāciju”, un pēc tam piemēroja šo principu attiecīgajai situācijai, secinot, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatot, ka prasītājas ir ieinteresētās personas Regulas Nr. 659/99 1. panta h) punkta (kas tika aizstāts ar Regulas 2015/1589 1. panta h) punktu) nozīmē, jo būtībā šīs prasītājas bija juridiski pietiekami pierādījušas to, ka pastāv konkurences saikne, kā arī to, ka apstrīdētā atbalsta piešķiršana var ietekmēt to stāvokli tirgū ( 32 ).

30.

Tomēr, lai gan no šiem diviem spriedumiem izriet, ka ietekme uz prasītāja stāvokli tirgū neatkarīgi no tā, vai viņš ir vai nav iespējamā valsts atbalsta saņēmēja tiešs konkurents, ir pietiekama, lai viņu kvalificētu kā “ieinteresēto personu”, no tiem nevar secināt, ka šāda ietekme ir nepieciešama, lai šādu kvalifikāciju varētu veikt.

31.

Turklāt man šķiet, ka šādu interpretāciju apstiprina arī nesenāks 2021. gada 2. septembra spriedums Ja zum Nürburgring/Komisija ( 33 ), kurā Tiesa atbilstoši ģenerāladvokāta priekšlikumam ( 34 ) skaidri noraidīja Komisijas argumentu, ka “ieinteresētās personas” statuss paredz konkurences attiecību esamību, tostarp konstatējot, ka subjekts, kas nav strīdīgā atbalsta saņēmēja konkurents, var būt kvalificējams kā “ieinteresētā persona”, ja tas pierāda, ka tā intereses var ietekmēt šī atbalsta piešķīrums, kas paredz pierādīšanu, ka minētajam atbalstam var būt “konkrēta ietekme uz tā stāvokli” ( 35 ).

32.

Lai gan no šīs judikatūras izriet, ka “ieinteresētās personas” statusam nav obligāti jābūt balstītam uz konkrētu ietekmi uz prasītāja situāciju saistībā ar konkurenci, bet gan uz tādu konkrētu ietekmi uz viņa situāciju, kura var būt plašāka, vēl ir jānosaka šādas konkrētas ietekmes apjoms un robežas.

33.

Šajā nolūkā, manuprāt, jēdziens “ieinteresētā persona” nebūtu jāpaplašina, iekļaujot tajā jebkuru personu, kas var žēloties par sava materiālā stāvokļa pasliktināšanos, vienkārši salīdzinot šo stāvokli pirms un pēc lēmuma necelt iebildumus, lai arī šis lēmums vai, konkrētāk, valsts atbalsts, kas ar to atzīts par saderīgu, nav šī stāvokļa cēlonis, kas de facto nozīmētu “actio popularis” ieviešanu. Tāpēc, lai definētu jēdzienu “ieinteresētā persona”, būtu jāatsaucas uz specifiskām interesēm, proti, interesēm, kas saistītas ar valsts atbalsta noteikumu piemērošanu un tādējādi attiektos uz apstākļiem, kuri ir nozīmīgi atbalsta saderīguma novērtēšanai ( 36 ). Plašākas pieejas pieņemšana, manuprāt, ietvertu risku, ka valsts atbalsta noteikumi tiek izmantoti citiem mērķiem.

34.

Manā ieskatā šādas specifiskas, proti, ar atbalsta noteikumu piemērošanu saistītas, intereses varētu konstatēt, ja prasītāja intereses ietekmē (vai var ietekmēt) attiecīgā atbalsta piešķiršana, t.i., ja šis atbalsts, kā to apstiprinājusi Komisija lēmumā necelt iebildumus ( 37 ), var konkrēti ietekmēt tā situāciju ( 38 ) neatkarīgi no jebkādām (faktiskām un potenciālām) konkurences attiecībām LESD 107. panta 1. punkta nozīmē ar atbalsta saņēmēju vai neatkarīgi no jebkādas ar konkurenci saistītas ietekmes ( 39 ).

35.

Šajā ziņā, manuprāt, ir lietderīgi atsaukties uz neseno Vispārējās tiesas 2021. gada 15. septembra spriedumu CAPA u.c./Komisija ( 40 ), kurā Vispārējā tiesa neatzina “ieinteresēto personu” statusu tādiem prasītājiem kā zvejnieku kooperatīvs un zvejas uzņēmumi vai zvejas kuģu kapteiņi, kuri apstrīdēja lēmumu necelt iebildumus, ar ko Komisija bija paziņojusi, ka ar iekšējo tirgu ir saderīgi seši atkrastes vēja parku projekti, kas skar jūras teritorijas, kuras prasību cēlušie zvejnieki izmanto zvejniecībai.

36.

Šajā lietā prasītāji, kas neatsaucās uz konkurences attiecībām ar attiecīgā atbalsta saņēmējiem, norādīja, ka pastāv strīdīgā atbalsta konkrētas ietekmes uz viņu situāciju risks, tostarp šo projektu skartajās teritorijās paredzēto kuģošanas ierobežojumu dēļ un minēto projektu potenciāli negatīvās ietekmes dēļ uz jūras vidi un zivju resursiem ( 41 ). Tomēr Vispārējā tiesa uzskatīja, ka prasītāji nav pierādījuši, ka pastāv minētā atbalsta konkrētas ietekmes uz viņu situāciju risks, jo būtībā tā paša atbalsta piešķiršanas mehānisms nav saistīts ar aplūkoto projektu apgalvoto ietekmi uz zvejnieku prasītāju darbību ( 42 ).

37.

Neskarot manus secinājumus minētajā lietā, kura pašlaik tiek izskatīta apelācijas instancē ( 43 ), Vispārējās tiesas spriedums šajā minētajā lietā, man šķiet, apstiprina, ka līdz šim Savienības Tiesas judikatūrā, kurā, lai gan “ieinteresētās personas” kvalifikācijas nolūkā tiek pieņemta iespēja atsaukties uz konkrētu ietekmi uz prasītāja situāciju, kas ne vienmēr ir saistīta ar tā stāvokli tirgū, ir izslēgta iespēja attiecināt šo kvalifikāciju uz situācijām, kad šī ietekme nav tieši saistīta ar attiecīgo atbalstu – tajā skaitā visiem ar tā saderīgumu saistītajiem apstākļiem – un tādējādi ar lēmumu necelt iebildumus attiecībā uz šo atbalstu.

38.

Visbeidzot, man šķiet – lai atzītu “ieinteresētās personas” statusu, ir jāpierāda, ka saistībā ar valsts atbalsta noteikumu piemērošanu un, konkrētāk, ar valsts atbalsta piešķiršanu ir konkrēti ietekmēta šīs personas situācija. Citiem vārdiem, man šķiet – ja šis atbalsts, kāds apstiprināts ar lēmumu necelt iebildumus, ir cēlonis ietekmei uz prasītāju, prasītāju var atzīt par “ieinteresēto personu”.

39.

Manuprāt, svarīgas norādes šajā ziņā varētu gūt no paša strīdīgā lēmuma. Proti, ja no tā izriet, ka Komisija, novērtējot valsts atbalsta saderību, ir ņēmusi vērā noteiktu personu intereses vai šī atbalsta ietekmi uz citām personām (kā tas ir saistību gadījumā), šis apstāklis palīdz noteikt ierobežotu personu loku, kuru intereses ar šo lēmumu tiek skartas ( 44 ).

40.

Ar vienīgo apelācijas sūdzības pamatu Komisija būtībā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir secinājusi, ka prasītājiem atbilstoši LESD 263. panta ceturtajai daļai bija locus standi, lai celtu prasību par strīdīgo lēmumu, un tos kvalificējusi kā “ieinteresētās puses” tikai viņu apgalvoto ekonomisko zaudējumu dēļ, kas tiem kā FRESH obligāciju turētājiem esot radušies tāpēc, ka Itālijas Republika BMPS subordinētajiem kreditoriem piemēroja sloga sadalījuma pasākumus. Tādējādi Vispārējā tiesa esot pārāk plaši interpretējusi jēdzienu “ieinteresētā persona”, iekļaujot tajā ne tikai subjektus, kuriem valsts atbalsts varētu radīt ar konkurenci saistītas sekas, bet arī subjektus, kas apstrīd citus šī atbalsta aspektus, kuriem nav nekādas saistības ar konkurenci.

41.

Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka strīdīgais lēmums skar prasītājus tieši un individuāli, ņemot vērā to, ka tie ir “ieinteresētās personas” ( 45 ) un ka tie ir atsaukušies uz savu procesuālo tiesību pārkāpumu ( 46 ). Būtībā, nekvalificējot prasītājus kā strīdīgā atbalsta saņēmēja faktiskos vai potenciālos konkurentus un nenorādot, ka strīdīgais lēmums varētu konkrēti ietekmēt to situāciju “saistībā ar konkurenci”, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka šis atbalsts var izraisīt šādu ietekmi tāpēc, ka Itālijas iestāžu saistības – it īpaši pārstrukturēšanas plāns, kas bija iespējamo ekonomisko zaudējumu cēlonis, – bija minētā atbalsta neatņemama sastāvdaļa un šīs saistības kā tādas bija Komisijas saderības novērtējuma priekšmets, un nav nozīmes tam, ka prasītāji neapstrīdēja šo pasākumu saderību ar iekšējo tirgu kā tādu ( 47 ).

42.

Galvenās grūtības šajā lietā saistītas ar to, ka prasītājus pirmajā instancē skāra nevis attiecīgie pasākumi, t.i., likviditātes atbalsts un rekapitalizācija par labu BMPS, bet gan drīzāk sloga sadalījuma pasākumi, kas ir daļa no saistībām, kuras pieņēma Itālijas iestādes, lai apstiprinātu strīdīgo atbalstu, un kas veido šo iestāžu paziņoto un Komisijas apstiprināto pasākumu kopumu.

43.

Tomēr, ņemot vērā šo secinājumu 22.–37. punktā aplūkoto judikatūru, man šķiet, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, atzīstot, ka minētie apstākļi bija pietiekami, lai kvalificētu prasītājus kā “ieinteresētās personas”.

44.

Vispirms – ir taisnība, ka FRESH līgumu atcelšana, kas ietvēra prasītāju turējumā esošo FRESH obligāciju kuponu maksājumu zudumu, ir sekas, kas izriet no Itālijas iestāžu lēmuma apsvērt sloga sadalījumu attiecībā uz BMPS akcionāriem un subordinētajiem kreditoriem BMPS pārstrukturēšanas plānā. Tāpat ir taisnība, kā norāda Komisija, ka prasītāji principā neapstrīd attiecīgo pasākumu saderību ar iekšējo tirgu.

45.

Tomēr, kā norādīja Vispārējā tiesa ( 48 ), attiecīgie pasākumi un saistības nav nodalāmi, jo tie ir nosacījums paziņojumam par saderīgumu ( 49 ). No Banku darbības paziņojuma 41., 43. un 44. punkta izriet, ka taisnīgs sloga sadalījums, kas minētajā paziņojumā ir noteikts kā priekšnosacījums valsts atbalsta piešķiršanai, pirmām kārtām nozīmē, ka zaudējumus absorbē pašu kapitāls, un pēc tam – principā subordinēto kreditoru devums ( 50 ).

46.

Tāpēc nav pieļaujami uzskatīt – kā to dara Komisija –, ka sloga sadalījuma pasākumi BMPS pārstrukturēšanas plānā bija neatkarīgi no valsts atbalsta un bija Itālijas iestāžu brīva izvēle. Proti, jāatgādina, ka sloga sadalījuma pasākumi bija Itālijas iestāžu paziņotā un Komisijas apstiprinātā strīdīgā atbalsta neatņemama sastāvdaļa, un, manuprāt, tiem bija svarīga nozīme šo pasākumu saderības ar iekšējo tirgu izvērtēšanā ( 51 ).

47.

Tāpēc – pretēji Komisijas argumentiem – man nešķiet, ka sloga sadalījuma pasākumi bija tikai Komisijas apstiprinājuma “faktisks pieņēmums”, bet drīzāk nosacījums, ko tā izvirzīja Banku darbības paziņojumā, lai nodrošinātu paziņotā atbalsta saderību ( 52 ).

48.

It īpaši attiecībā uz Komisijas argumentu, ka atbilstība šī paziņojuma noteikumiem par sloga sadalījumu ir pietiekama, bet nav nepieciešama, lai tā atzītu strīdīgo atbalstu par saderīgu ar iekšējo tirgu, un ka dalībvalstij ir brīvība neierosināt Komisijai minētajā paziņojumā paredzētos sloga sadalījuma pasākumus, ja tai ir citas idejas, jākonstatē, ka ir grūti iedomāties, kādas “citas idejas” vai “individualizēti” pasākumi, uz kuriem atsaucas šī iestāde, varētu aizstāt sloga sadalījuma pamatprincipu, kuram ir būtiska nozīme sistēmā, kas ieviesta ar šo pašu paziņojumu, lai piemērotu LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktu, vēl jo vairāk šīs lietas apstākļos, kad Itālijas iestāžu iesaiste, lai novērstu BMPS bankrotu, un no tās izrietošā nepieciešamība saņemt Komisijas apstiprinājumu bija ārkārtīgi steidzama.

49.

Turpinājumā – ir arī taisnība, kā to pakārtoti norāda Komisija, ka prasītājiem pašiem nepieder FRESH akcijas (kuras emitēja BMPS un uz kurām parakstījās JPM) un tie nav līgumslēdzējas puses (starp BMPS un JPM noslēgtajos) FRESH līgumos, kas tika atcelti pēc sloga sadalījuma pasākumiem, bet tie ir FRESH obligāciju (kuras emitēja MUFJ, lai nodrošinātu JPM līdzekļus, kas nepieciešami, lai parakstītos uz FRESH akcijām), turētāji.

50.

Tomēr, kā Vispārējā tiesa konstatēja pārsūdzētajā spriedumā, ņemot vērā FRESH instrumentu pamatā esošo dažādo līgumisko saikņu savstarpējo atkarību, FRESH līgumu atcelšana prasītājiem pirmajā instancē varēja radīt ekonomiskus zaudējumus, ņemot vērā FRESH obligāciju kuponu maksājumu zudumu, un tādējādi strīdīgā lēmuma pieņemšana varēja konkrēti ietekmēt to situāciju. Tāpēc man šķiet, ka strīdīgais atbalsts, kuru paziņoja Itālijas iestādes un kurš ar strīdīgo lēmumu tika atzīts par saderīgu ar iekšējo tirgu, ja tajā iekļauj saistības, ko uzņēmās Itālijas iestādes, lai to atzītu par saderīgu, kaitē prasītājiem ( 53 ).

51.

Visbeidzot – uzskatu, ka 2014. gada 26. marta rīkojums Adorisio u.c./Komisija ( 54 ) un 2019. gada 19. decembra spriedums BPC Lux 2 u.c./Komisija ( 55 ), uz kuriem atsaucas Komisija, nemaina šo vērtējumu ( 56 ). Proti, rīkojumā Adorisio u.c./Komisija Vispārējā tiesa nosprieda, ka bankas subordinēto obligāciju turētājiem, kuriem atņemtas īpašuma tiesības tās pašas bankas nacionalizācijas pasākuma kontekstā, nav intereses celt prasību par Komisijas lēmumu necelt iebildumus attiecībā uz diviem atbalsta pasākumiem, kas paziņoti šīs nacionalizācijas kontekstā ( 57 ); šis vērtējums gan nav atbilstošs, lai interpretētu atšķirīgo nosacījumu par locus standi ( 58 ). Spriedumā BPC Lux 2 u.c./Komisija Vispārējā tiesa nosprieda, ka bankas subordinēto obligāciju turētājiem, kuru obligāciju vērtība samazinājās pēc šīs bankas pakļaušanas noregulējumam, nav locus standi, lai celtu prasību par Komisijas lēmumu neizvirzīt iebildumus pret atbalsta pasākumu, kas paziņots šī noregulējuma kontekstā ( 59 ). Proti, šajā spriedumā Vispārējā tiesa konstatēja, ka obligāciju vērtības samazināšanās pamatā bija valsts iestāžu lēmums piemērot bankai noregulējumu – kuram, ņemot vērā šīs bankas kapitāla nepietiekamību, nav alternatīvu –, nevis strīdīgā atbalsta piešķiršana, atšķirībā no šīs lietas, kurā FRESH līgumu atcelšana izriet no sloga sadalījuma pasākumiem, kas ir paziņotā un apstiprinātā strīdīgā atbalsta neatņemama sastāvdaļa.

52.

Noslēgumā – man šķiet, ka Komisija nav pierādījusi, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, kad, noraidot Komisijas izvirzīto iebildi par nepieņemamību, tā atzina prasību par pieņemamu.

53.

Neizvirzot atsevišķu pamatu, Komisija precizē – fakts, ka atbildētāji Luksemburgas tiesās ir cēluši prasību par BMPS veikto FRESH līgumu izbeigšanu, neļauj tos uzskatīt par “ieinteresētajām personām” un nenodrošina tiem locus standi, lai apstrīdētu pārsūdzēto lēmumu. Šai tiesvedībai būtu nozīme tikai, lai pārbaudītu atbildētāju interesi celt prasību, un tas ir jānošķir no noteikuma par locus standi, kas ir šīs apelācijas sūdzības priekšmets.

54.

Šajā ziņā pietiek norādīt, ka Vispārējā tiesa no šīs tiesvedības neizdarīja nekādus secinājumus par atbildētāju kā ieinteresēto personu statusu LESD 108. panta 2. punkta un Regulas 2015/1589 1. panta h) punkta izpratnē.

55.

Tāpēc šim argumentam šajā lietā nav nozīmes un līdz ar to tas ir neefektīvs.

56.

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem. Atbilstoši šī reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz šā paša reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

57.

Tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs, ierosinu tai piespriest atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

58.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai: