1.

XXI gadsimtam ir raksturīga vispārēja izpratne par mūsu patēriņa modeļu ietekmi uz tādiem būtiskiem jautājumiem kā, piemēram, vides aizsardzība. 2015. gada paziņojumā “Noslēgt aprites loku – ES rīcības plāns pārejai uz aprites ekonomiku” ( 2 ) Eiropas Komisija slavēja šāda veida ekonomikas priekšrocības šādi: “Pāreja uz pilnīgāku aprites ekonomiku, kurā produktu, materiālu un resursu vērtība tiek uzturēta pēc iespējas ilgi un kurā tiek radīts pēc iespējas maz atkritumu, ir būtisks ieguldījums ES centienos izveidot ilgtspējīgu mazoglekļa ekonomiku, kur resursi tiek izmantoti efektīvi. Šāda pāreja dod iespēju pārveidot Eiropas ekonomiku un radīt tai jaunas un konkurētspējīgas priekšrocības.” Šāda ekonomikas aprite nozīmē, ka preces, ko preču zīmju īpašnieki pirmo reizi laiduši apgrozībā Savienībā, tiks atkārtoti izmantotas, atkārtoti piepildītas un uzpildītas, pirms tās atkal tiks laistas tirgū. Šādā kontekstā ir iesniegts šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas dod Tiesai iespēju precizēt nosacījumus, ar kādiem ir jāpanāk nepieciešamais šo tiesību īpašnieku un trešo personu, kas atkārtoti izmanto un pārdod viņu preces, likumīgo interešu saskaņojums.

2.

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2017/1001 (2017. gada 14. jūnijs) par Eiropas Savienības preču zīmi ( 3 ) no 2017. gada 1. oktobra atcēla un aizstāja Regulu (EK) Nr. 207/2009 ( 4 ).

3.

Regulas 2017/1001 15. pantā “ES preču zīmes piešķirto tiesību izlietošana” ir noteikts:

“1.   ES preču zīme nedod tās īpašniekam tiesības aizliegt to lietot saistībā ar precēm, kuras ar minēto preču zīmi tirgū Eiropas Ekonomikas zonā ir laidis īpašnieks vai arī tas ticis darīts ar viņa piekrišanu.

2.   Šā panta 1. punktu nepiemēro, ja īpašniekam ir pamatoti iemesli iebilst pret preču turpmāku tirdzniecību, īpaši tad, ja preces pēc to laišanas apgrozībā ir izmainītas vai bojātas.”

4.

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2015/2436 (2015. gada 16. decembris), ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm ( 5 ) 15. pants “Preču zīmes piešķirto tiesību izsmelšana” ir formulēts šādi ( 6 ):

“1.   Preču zīme nedod īpašniekam tiesības aizliegt tās lietošanu saistībā ar precēm, ko Savienības tirgū, lietojot šo preču zīmi, laidis īpašnieks vai kas laistas tirgū ar īpašnieka piekrišanu.

2.   Šā panta 1. punktu nepiemēro, ja īpašniekam ir likumīgi iemesli iebilst pret preču turpmāku komercializāciju, jo īpaši – ja pēc laišanas tirgū preču stāvoklis ir izmainījies vai pasliktinājies.”

5.

2019. gada 26. aprīļaTavaramerkkilaki (544/2019) (Likums par preču zīmēm (Nr. 544/2019)) 9. panta 1. punkts ir piemērojams valsts preču zīmēm kopš 2019. gada 1. maija. Tajā ir noteikts, ka preču zīmes īpašnieks nedrīkst aizliegt preču zīmes izmantošanu saistībā ar precēm, ko Eiropas Ekonomikas zonas tirgū, izmantojot šo preču zīmi, laidis īpašnieks vai kas laistas tirgū ar tā piekrišanu. Saskaņā ar šī 9. panta 2. punktu, neskarot 1. punktu, preču zīmes īpašnieks var aizliegt preču zīmes izmantošanu saistībā ar precēm, ja tam ir likumīgs iemesls iebilst pret preču turpmāku piedāvāšanu vai laišanu tirgū. Preču zīmes īpašnieks var aizliegt preču zīmes izmantošanu it īpaši tad, ja pēc laišanas tirgū preču stāvoklis ir izmainījies vai pasliktinājies ( 7 ).

6.

Soda‑Club (CO2) SA un SodaStream International B.V. (turpmāk tekstā kopā – “SodaStream”) ražo un tirgo sadzīves karbonizācijas ierīces, kas paredzētas privātpersonu lietošanai. Šīs ierīces ļauj viegli pagatavot gāzētu ūdeni un aromatizētus gāzētus dzērienus no krāna ūdens. Somijā šīs ierīces tiek tirgotas ar preču zīmi “SODASTREAM”. Pārdošanas iepakojumā cita starpā ir attiecīgā ierīce un atkārtoti uzpildāma oglekļa dioksīda pudele, kas sastāv no alumīnija korpusa ar iegravētu preču zīmi “SODASTREAM” vai “SODACLUB”. Uz pudeles ir uzlīmēta arī etiķete ar vienu no šīm preču zīmēm. Turklāt SodaStream piedāvā ar oglekļa dioksīdu pildītas pudeles pārdošanai atsevišķi. SodaStream ir Eiropas Savienības preču zīmju un valsts preču zīmju “SODASTREAM” un “SODA‑CLUB” īpašnieks. Reģistrētās preču zīmes “SODASTREAM” un “SODA‑CLUB” attiecas gan uz attiecīgajām pudelēm, gan uz tajos esošo oglekļa dioksīdu.

7.

MySoda Oy juridiskā adrese ir Somijā. Tā ar preču zīmi “MYSODA” tirgo līdzīgas ierīces, kādas pārdod SodaStream, taču to iepakojumos nav pudeļu. Kopš 2016. gada MySoda Somijā tirgo pildītas oglekļa dioksīda pudeles, kas ir saderīgas ne tikai ar pašas MySoda ražotajām karbonizācijas ierīcēm, bet arī ar SodaStream tirgotajām ierīcēm. Oglekļa dioksīda pudeles, ko uzpilda un pārdod MySoda, ir tostarp atkārtoti uzpildītas pudeles, kuras sākotnēji tirgū laida SodaStream. MySoda no mazumtirgotājiem saņem SodaStream oglekļa dioksīda tukšās pudeles, kuras tiem atnesuši patērētāji. Pēc tam MySoda noņem etiķeti, kuru uz pudeles uzlīmējusi SodaStream. Tā atkārtoti uzpilda šo pudeli un pēc tam uz tās uzlīmē savu etiķeti. Ir skaidrs, ka šādi uzlīmēta etiķete ļauj joprojām saskatīt gravējumus uz pudeles, tostarp preču zīmes “SODASTREAM” un “SODA‑CLUB”.

8.

Somijā oglekļa dioksīda pudeles ir pieejamas mazumtirdzniecības vietās. SodaStream un MySoda nav pašām savu veikalu.

9.

MySoda ir izmantojusi divas dažādas etiķetes. Uz tā saucamās “rozā” etiķetes ar lieliem burtiem redzams MySoda logotips, kuram blakus ir precizējums, ka prece ir “Somijā ražots oglekļa dioksīds karbonizācijas ierīcēm”. Ar maziem burtiem ir norādīta informācija par preci, atsauce uz uzņēmumu, kas uzpildījis pudeli, un norāde uz tā tīmekļa vietni, kur var iegūt papildu informāciju. Uz tā saucamās “baltās” etiķetes lieliem burtiem piecās valodās ir redzama vārdkopa “Oglekļa dioksīds”. Informācija par preci, t.i., pudeles uzpildītāja uzņēmuma nosaukums, kas ir uzpildījis pudeli, paziņojums par to, ka uzņēmumam nav nekāda sakara ar pudeles sākotnējo piegādātāju, nedz arī uzņēmumu vai preču zīmēm, kas redzamas uz pudeles, kā arī atsauce uz MySoda tīmekļa vietni, ir drukāta sīkā drukā.

10.

SodaStream, uzskatot, ka šāda prakse pārkāpj tās ar preču zīmi piešķirtās tiesības un ka tai bija vairāki likumīgi iemesli pret to iebilst, cēla prasību pret MySoda, lai atzītu, ka MySoda ir pārkāpusi tās preču zīmes Somijā, bez atļaujas izmantojot tās savā uzņēmējdarbībā un pārdodot atkārtoti uzpildītas pudeles ar šīm preču zīmēm ar MySoda pašas preču zīmi uz tām, pēc oriģinālo etiķešu noņemšanas un nomaiņas bez SodaStream atļaujas vai atkārtoti uzpildītas pudeles pēc oriģinālo etiķešu nomaiņas ar jaunām. SodaStream pieprasa aizliegt šo praksi, ko tā uzskata par pārkāpumu, un pieprasa kompensāciju.

11.

Ar 2019. gada 5. septembra starpspriedumu Markkinaoikeus (Komerctiesa, Somija) apmierināja SodaStream prasības attiecībā uz MySoda rozā etiķešu izmantošanu un noraidīja prasības attiecībā uz baltajām etiķetēm. Markkinaoikeus (Komerctiesa, Somija) konstatēja, ka ar SodaStream preču zīmēm piešķirtās ekskluzīvās tiesības attiecībā uz tās sākotnēji tirgū laistajām oglekļa dioksīda pudelēm bija izsmeltas. Tāpēc, lai iebilstu pret MySoda praksi, SodaStream bija jāpierāda likumīgās intereses. Pēc lietā Bristol‑Myers Squibb u.c. izvirzīto nosacījumu noraidīšanas, ( 8 ) pamatojoties uz to, ka strīds starp SodaStream un MySoda nebija saistīts ar paralēlu importu, Markkinaoikeus (Komerclietu tiesa, Somija), pamatojoties uz spriedumu Viking Gas ( 9 ), konstatēja, ka MySoda prakse nemainīja un nepasliktināja SodaStream sākotnēji apgrozībā laisto oglekļa dioksīda pudeli vai tās saturu. Šāda prakse arī nekaitējot tās reputācijai vai neradot jebkādu kaitējumu, kas būtu likumīgs iemesls SodaStream pret to iebilst. Lai gan prakse, kas attiecas uz baltajām etiķetēm, pēc attiecīgās tiesas domām, neradīja kļūdainu iespaidu par ekonomisko saikni starp MySoda Oy un SodaStream, to pašu nevar teikt par rozā etiķešu izmantošanu, kas vidusmēra patērētājam, kurš ir samērā informēts, uzmanīgs un apdomīgs, var radīt iespaidu par ekonomisko saikni starp šīm divām vienībām. Jo īpaši tādēļ, ka uz rozā etiķetes dominēja MySoda logotips, šī tiesa uzskatīja, ka patērētājs varēja uzskatīt, ka oglekļa dioksīda pudele bija MySoda pudele. Tāpēc SodaStream bija likumīgs iemesls iebilst pret rozā etiķešu izmantošanas praksi.

12.

SodaStream un MySoda iesniedza apelācijas sūdzības par šo starpspriedumu, un Korkein oikeus (Augstākā tiesa, Somija), kurā tās tika iesniegta, tās pieļāva.

13.

SodaStream uzskata, ka, noņemot etiķeti ar tās preču zīmi, kas norāda uz oglekļa dioksīda pudeles izcelsmi, un piestiprinot jaunu etiķeti, MySoda pārmarķē preci, kas jau ir preču zīmes izcelsmes norādes funkcijas pārkāpums un uz ko būtu jāattiecina spriedumā Bristol‑Myers Squibb u.c. izklāstītie nosacījumi vai vismaz nepieciešamības nosacījums. Taču etiķetes nomaiņa saskaņā ar iepriekš aprakstītajiem nosacījumiem nav nepieciešama, lai laistu tirgū atkārtoti uzpildītas oglekļa dioksīda pudeles, jo uzlīmes uzlīmēšana uz atkārtoti uzpildītās pudeles, lai norādītu informāciju par personu, kas to atkārtoti uzpildījusi, mazāk kaitētu preču zīmes īpašnieka tiesībām. Tāpēc SodaStream esot tiesības iebilst pret MySoda praksi. SodaStream kā vēl vienu likumīgu iebildumu pamatojumu min arī kļūdaino iespaidu, kas varētu rasties MySoda prakses dēļ attiecībā uz ekonomiskās saiknes pastāvēšanu starp to un MySoda.

14.

Savukārt MySoda apgalvo, ka nosacījumi, kas izklāstīti spriedumā Bristol‑Myers Squibb u.c., nav piemērojami šajā lietā, jo attiecīgie komercdarījumi notiek vienas dalībvalsts iekšienē. MySoda nepārsaiņo oriģinālo preci, kas tiek pārdota paralēlā importa ietvaros. Etiķetes aizstāšana neapdraudot preču zīmes funkciju, jo konkrētā sabiedrības daļa saprotot, ka MySoda uzlīmētā etiķete informē vienīgi par pudelē esošā oglekļa dioksīda izcelsmi, kā arī par pudeles uzpildītāju, bet gravējums uz pudeles, kas informē par tās izcelsmi, joprojām ir redzams. Katrā ziņā SodaStream etiķetes nomaiņa esot nepieciešama, jo vienkārša uzlīme uz atkārtoti uzpildītās pudeles radītu lielāku risku sajaukt tās personas identitāti, kura pēdējā uzpildījusi pudeli, jo šīs pudeles ir paredzētas atkārtotai uzpildīšanai daudzas reizes. Etiķetes nomaiņa ļautu izvairīties no situācijas, kad vienai un tai pašai precei ir vairāki svītrkodi, turklāt tā bieži vien ir nepieciešama, ja oriģinālā etiķete ir bojāta vai atlīmējusies. MySoda norāda, ka tā ievēro Somijā iedibināto praksi, kas ir tik ļoti izplatīta, ka to atbalsta arī pati SodaStream. Visbeidzot, MySoda iesniedzējtiesā precizēja, ka tā nav vienīgais uzņēmums, kas darbojas oglekļa dioksīda pudeļu uzpildes tirgū, un tāpēc ir arī iespējams, ka etiķetes, kuras tā aizstāj, nav SodaStream etiķetes, bet gan iepriekšējo personu etiķetes, kas ir uzpildījušas pudeles.

15.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka Savienības tiesībās nav skaidru un detalizētu noteikumu par nosacījumiem, ar kādiem preču zīmes īpašniekam ir likumīgs iemesls iebilst pret tirgū laisto preču turpmāku tirdzniecību. Atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai, vismaz paralēli importētu zāļu pārsaiņošanas gadījumā, kas ietver pārmarķēšanu, pastāv risks, ka tiek apdraudēta preču zīmes izcelsmes garantija. Tādēļ šāda pārsaiņošana ietekmē preču zīmes īpašo mērķi ( 10 ). Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru preču zīmes īpašnieks var aizliegt pārsaiņotu preču pārdošanu, ja vien izplatītājs nepierāda, ka šī prakse atbilst nosacījumiem, kas noteikti spriedumā Bristol‑Myers Squibb u.c. ( 11 ). Tāpēc preču zīmes īpašnieks var aizliegt preces pārsaiņošanu, ja vien pārsaiņošana nav nepieciešama, lai varētu tirgot paralēli importētas preces, un ja turklāt tiek saglabātas preču zīmes īpašnieka likumīgās intereses ( 12 ). Iesniedzējtiesa arī norāda, ka no sprieduma Viking Gas, kurā tomēr nav izdarīta atsauce uz Tiesas judikatūru par pārsaiņošanu vai uz nosacījumiem, kas noteikti spriedumā Bristol‑Myers Squibb u.c., izriet, ka gadījumā, ja persona, kas ir atkārtoti uzpildījusi gāzes balonus, kuri ir laisti tirgū tajā pašā dalībvalstī, ir pielīmējusi uz tiem savas etiķetes, var būt likumīgs iemesls iebilst pret balonu atkārtoti uzpildījušās personas praksi, jo īpaši tad, ja preču zīmes izmantošana rada iespaidu, ka starp preču zīmes īpašnieku un personu, kas ir atkārtoti uzpildījusi balonu, pastāv ekonomiska saikne ( 13 ).

16.

No vienas puses, iesniedzējtiesa secina, ka no Tiesas judikatūras skaidri neizriet, vai nepieciešamības nosacījums, kas definēts spriedumā Bristol‑Myers Squibb u.c., ir piemērojams tajā pašā dalībvalstī tirgotu preču pārsaiņošanai. Iesniedzējtiesa nav pārliecināta, vai tā MySoda veikto darbību var kvalificēt kā “pārsaiņošanu” Tiesas judikatūras izpratnē, ņemot vērā, ka pamatlietā aplūkotā strīda kontekstā runa ir par pudelēm, kuras paredzēts atkārtoti uzpildīt vairākus desmitus reižu. Iesniedzējtiesai ir šaubas arī par to, vai ir izšķiroša nozīme tam, ka konkrētā sabiedrības daļa uzskata, ka etiķete informē tikai par oglekļa dioksīda izcelsmi, pat ja preču zīmes īpašnieks, laižot tirgū oglekļa dioksīda pudeli, ar preču zīmi marķēto etiķeti ir izvietojis uz pudeles arī tās izcelsmes apliecināšanai. Tāpat nevar acīmredzami noteikt, vai secinājumus, kas izdarīti spriedumā Viking Gas, var piemērot pamatlietas kontekstā, jo šis spriedums attiecas uz preču zīmēm, kuras uzlīmējis preču zīmes īpašnieks, kurš sākotnēji bija laidis tirgū balonus, bet šīs preču zīmes nekad nav tikušas ne noņemtas, ne aizklātas. Pamatlietā ir redzama tikai preču zīme, kas iegravēta uz oglekļa dioksīda pudeles kakliņa.

17.

No otras puses, ņemot vērā Tiesas judikatūru un it īpaši spriedumu Loendersloot ( 14 ), dažkārt var būt pietiekami uzlīmēt uz pudeles vienkāršu uzlīmi ar papildu informāciju, un nav nepieciešams noņemt etiķeti, ko pielīmējis preču zīmes īpašnieks, kurš ir laidis pudeles apgrozībā. No judikatūras arī izriet, ka nepieciešamības nosacījums nav izpildīts, ja attiecīgās darbības mērķis ir vienīgi gūt komerciālu labumu ( 15 ). Uz pudelēm, kas atkārtoti uzpildītas ar oglekļa dioksīdu, jābūt informācijai par personu, kas šīs pudeles atkārtoti uzpildījusi. Pieņemot, ka sprieduma Bristol‑Myers Squibb u.c. nosacījumi ir piemērojami, sevišķi nosacījums attiecībā uz nepieciešamību, iesniedzējtiesa jautā, vai ir jāņem vērā pudeļu mērķis. Proti, tā kā oglekļa dioksīda pudeles ir paredzētas atkārtotai uzpildīšanai, lai tās izmantotu atkārtoti, var rasties jautājums par etiķešu, ko pielīmējis preču zīmes īpašnieks, kurš laida pudeles tirgū, izturību laika gaitā. Precīzāk, būtu jānosaka, vai preču zīmes īpašnieka uzlīmētās etiķetes bojājumi vai tās atdalīšana no pudeles, proti, tas, ka jau iepriekš cits uzpildītājs var būt aizstājis oriģinālo etiķeti ar savējo, var būt apstākļi, kas etiķetes maiņu vai aizstāšanu ar uzpildītāja etiķeti ļauj uzskatīt par nepieciešamu atkārtoti uzpildītās pudeles laišanai tirgū.

18.

Šādos apstākļos Korkein oikeus (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un ar lēmumu, kas Tiesas kancelejā saņemts 2021. gada 29. martā, uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

19.

MySoda, SodaStream, Somijas valdība, kā arī Komisija ir iesniegušas Tiesai rakstveida apsvērumus.

20.

Pirms veicu Tiesai uzdoto jautājumu analīzi, vēlos norādīt, ka šajos secinājumos atsaucos uz attiecīgajiem Regulas 2017/1001 un Direktīvas 2015/2436 noteikumiem, proti, it īpaši uz Regulas 2017/1001 15. pantu un Direktīvas 2015/2436 15. pantu ( 16 ). Ciktāl MySoda pārmestie fakti ir radušies 2016. gadā un ņemot vērā līdzību starp tiesību normām par valsts un Savienības preču zīmju piešķirto tiesību izsmelšanu, argumentācija attiecībā uz Regulas 2017/1001 15. pantu un Direktīvas 2015/2436 15. pantu attieksies arī uz iepriekš spēkā bijušo tiesību aktu attiecīgo tiesību normu interpretāciju ( 17 ). Šā paša iemesla dēļ Tiesas judikatūra, kas balstīta uz šīm agrākajām tiesību normām, joprojām ir būtiska pamatlietas izlemšanai.

21.

Ar pirmo, otro un ceturto prejudiciālo jautājumu, kas, manuprāt, ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa lūdz Tiesu precizēt, vai nosacījumi, kas paredzēti spriedumā Bristol‑Myers Squibb u.c., ir piemērojami gadījumā, kad preces pēc tam, kad preču zīmes īpašnieks tās ir pirmo reizi laidis Savienības tirgū, trešā persona tās pārdod tālāk tajā pašā dalībvalstī, kurā tās pirmo reizi tika laistas tirgū. Turklāt tā jautā, vai šie nosacījumi un it īpaši nosacījums par nepieciešamību ir piemērojami gadījumā, ja trešā persona uzpilda pudeli ar oglekļa dioksīdu, lai to tālākpārdotu, noņem sākotnējo etiķeti un aizstāj to ar savu etiķeti, atstājot redzamu īpašnieka preču zīmi, kas iegravēta uz pudeles kakliņa. Visbeidzot, iesniedzējtiesa jautā, kā vērtējumu par to, vai pastāv pārsaiņošanas nepieciešamība, var ietekmēt tas, ka preču zīmes īpašnieka pielīmētās etiķetes pudelēm, kas paredzētas daudzkārtējai uzpildīšanai un atkārtotai izmantošanai, pēc savas būtības sabojājas vai pat atdalās, tādējādi potenciāli radot nepieciešamību tās regulāri nomainīt, lai tās vēlāk varētu laist tirgū. Šie jautājumi tiek uzdoti, lai izlemtu, vai SodaStream ir tiesības iebilst pret MySoda praksi.

22.

Šo iebildumu tiesību, kas ir atkāpe no preču brīvas aprites pamatprincipa, vienīgais mērķis ir aizsargāt tiesības, kas attiecas uz preču zīmes īpašo priekšmetu, kas ir jāsaprot, ņemot vērā tās pamatfunkciju ( 18 ). Preču zīmes tiesību īpašais priekšmets ir it īpaši nodrošināt, lai tiesību īpašniekam būtu tiesības ekskluzīvi izmantot preču zīmi, pirmo reizi laižot preci tirgū, un šādi viņš tiktu pasargāts no konkurentiem, kuri vēlētos ļaunprātīgi izmantot preču zīmes stāvokli un reputāciju, pārdodot preces, kas prettiesiski apzīmētas ar šo preču zīmi ( 19 ). Preču zīmes pamatfunkcija ir garantēt patērētājam vai galalietotājam ar preču zīmi apzīmētās preces izcelsmes identitāti, ļaujot viņam šo preci atšķirt no precēm ar citādu izcelsmi, nesajaucot tās ( 20 ). Tomēr preču zīmes īpašnieka tiesības iebilst pret tādu preču turpmāku tirdzniecību, uz kurām ir viņa preču zīme, nav neierobežotas, jo tās noteikti ierobežo preču brīvas aprites pamatprincipu.

23.

Tādējādi jautājums par Savienības vai valsts preču zīmes piešķirto tiesību izsmelšanu ir reglamentēts Regulas 2017/1001 15. pantā un Direktīvas 2015/2436 15. pantā. It īpaši šo divu tiesību normu mērķis ir līdzīgā veidā saskaņot preču zīmju tiesību aizsardzības un preču brīvas aprites starp dalībvalstīm pamatintereses ( 21 ). No šīm tiesību normām izriet, ka preču zīmes īpašnieks principā nevar iebilst pret šīs preču zīmes izmantošanu pēc tam, kad preču zīmes īpašnieks ir veicis vai ar viņa piekrišanu ir veikta pirmā laišana tirgū ( 22 ). Tāpēc preču zīmes piešķirto tiesību izsmelšanas princips, ko paredz šie divi noteikumi, ir preču zīmes īpašniekiem citādi atzīto ekskluzīvo tiesību ierobežojums. Attiecība starp šo ekskluzivitāti un preču brīvu apriti ir vairākkārt ilustrēta Tiesas judikatūrā ( 23 ). Tādēļ, ja preču zīmes īpašumtiesības pašas par sevi rada nepieciešamu preču brīvas aprites ierobežojumu rūpnieciskā un komerciālā īpašuma aizsardzības labā, šīs aizsardzības intensitāte samazinās, jo kļūst acīmredzami pret konkurenci vērsti riski, it īpaši tirgus sadalīšana.

24.

Puses ir vienisprātis, ka attiecīgās pudeles Somijas teritorijā pirmo reizi apgrozībā laida SodaStream, kas ir preču zīmes īpašniece. Ja ņem vērā iepriekš minēto, tā nevarētu iebilst pret pamatlietā aplūkoto praksi.

25.

Tomēr preču zīmes piešķirtās tiesības nav izsmeltas, ja tās īpašnieks var balstīties uz likumīgu iemeslu iebilst pret preču turpmāku tirdzniecību ( 24 ). Lai gan preču stāvokļa izmaiņas un bojājumi ir minēti Regulas 2017/1001 15. panta 2. punktā un Direktīvas 2015/2436 15. panta 2. punktā kā piemēri, šajos noteikumos nav sniegts izsmeļošs likumīgu iemeslu saraksts, kas varētu liegt piemērot izsmelšanas principu ( 25 ).

26.

Zāļu paralēlā importa kontekstā Tiesa cita starpā nolēma, ka Pirmās direktīvas 89/104 7. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka preču zīmes īpašnieks var likumīgi iebilst pret zāļu turpmāku tirdzniecību, ja importētājs ir pārsaiņojis minēto preci un atkārtoti piestiprinājis tam īpašnieka preču zīmi, ja vien, pirmkārt, nav pierādīts, ka īpašnieka preču zīmes tiesību izmantošana, lai iebilstu pret pārsaiņotu preču tirdzniecību ar šo preču zīmi, veicinātu mākslīgu tirgu sadalīšanu starp dalībvalstīm; otrkārt, nav pierādīts, ka pārsaiņošana nevar ietekmēt iepakojumā esošās preces sākotnējo stāvokli; treškārt, uz jaunā iepakojuma nav skaidri norādīts, kas preci ir pārsaiņojis, un tās ražotāja nosaukums; ceturtkārt, pārsaiņotās preces noformējums nav tāds, kas varētu kaitēt preču zīmes un tās īpašnieka reputācijai, un, piektkārt, importētājs informē preču zīmes īpašnieku pirms pārsaiņotās preces laišanas tirgū un pēc viņa pieprasījuma iesniedz viņam pārsaiņotās preces paraugu ( 26 ). Ja nav izpildīts viens no spriedumā Bristol‑Myers Squibb u.c. izklāstītajiem nosacījumiem, preču zīmes īpašnieks var likumīgi iebilst pret zāļu, uz kurām ir viņa preču zīme un kuras ir pārsaiņotas, turpmāku tirdzniecību ( 27 ).

27.

Tādējādi, izvērtējot SodaStream tiesības iebilst pret MySoda praksi, ir jānosaka, vai šī prakse ir pārsaiņošana Tiesas judikatūras izpratnē (otrais jautājums) ( 28 ). Pēc tam ir jānosaka, vai secinājumi, kas izriet no sprieduma Bristol‑Myers Squibb u.c., attiecas tikai uz paralēlā importa gadījumiem, kas obligāti ietver attiecīgās preces tirdzniecību citas dalībvalsts teritorijā, nevis tajā, kurā tā pirmo reizi laista tirgū (pirmais jautājums). Visbeidzot, vispirms ir jānovērtē jautājums par to, vai šajā spriedumā norādītie nosacījumi tika konkrēti identificēti, ņemot vērā konkrēto attiecīgo preču veidu, proti, zāles, un tikai pēc tam var apsvērt nepieciešamības nosacījuma minētā sprieduma izpratnē piemērošanu pamatlietas apstākļiem.

28.

Jautājumā par to, vai pamatlietā aplūkotā MySoda darbība ir pārsaiņošana, Tiesa jau ir nospriedusi, lai gan citā kontekstā, ka “jaunas etiķetes uzlīmēšana uz zālēm, uz kurām ir norādīta preču zīme, tāpat kā to jaunais iepakojums ietekmē preču zīmes īpašo mērķi [..]. Izmaiņas, ko rada jebkura jauna iepakošana vai jaunas etiķetes uzlīmēšana uz zālēm, uz kurām ir norādīta preču zīme, pašas par sevi reāli apdraud izcelsmes garantiju, ko ar preču zīmi ir paredzēts nodrošināt” ( 29 ). Vēlāk Tiesa precizēja, ka nelielas etiķetes piestiprināšana uz oriģinālā medicīnas ierīces iepakojuma, kas citādi paliek neskarts un neatvērts, kura neaizsedz preču zīmi un kurā ir ietverts paralēlā importētāja – kā personas, kas ir atbildīga par laišanu tirgū, – nosaukums un tā kontaktinformācija, svītrkods un farmaceitiskais identifikācijas kods, nav uzskatāma par pārpakošanu. Tā kā nekādā ziņā nevar tikt uzskatīts, ka šādas etiķetes piestiprināšana ietekmētu preču zīmes īpašo mērķi, šāda darbība nav uzskatāma par pamatotu iemeslu preču zīmes īpašniekam iebilst pret attiecīgās preces turpmāku tirdzniecību ( 30 ). Tomēr man nešķiet, ka pamatlietā aplūkoto praksi, kas aprakstīta šo secinājumu 9. punktā, būtu iespējams pielīdzināt pēdējam minētajam gadījumam. Proti, MySoda atver oglekļa dioksīda pudeles, apstrādā tās, pārbauda, iztīra un pēc tam piepilda pirms to aizzīmogošanas un pārmarķēšanas ( 31 ). Tāpat nevar izslēgt, ka tādējādi var tikt ietekmēts preču zīmes īpašais mērķis, pat ja SodaStream preču zīme, kas iegravēta uz kakliņa, paliek redzama ( 32 ). Tādējādi notiek oglekļa dioksīda pudeļu pārsaiņošana, kuras Somijas tirgū sākotnēji laida apgrozībā pēdējā minētā.

29.

Attiecībā uz jautājumu par saistību starp nosacījumiem, kas izklāstīti spriedumā Bristol‑Myers Squibb u.c., un paralēlā importa situācijām es vispirms vēlos norādīt, ka, lai gan strīds pamatlietā patiešām attiecas uz situāciju, kas notiek Somijas tirgū, MySoda pielīmētās etiķetes ir piecās valodās, tādējādi atklājot pilnu potenciālu, kāds varētu būt uzpildīto pudeļu izplatīšanai ārpus Somijas teritorijas.

30.

Es vēlos norādīt arī, ka nosacījumi, kas izvirzīti šajā spriedumā, vismaz no to formulējuma viedokļa, ir pilnībā piemērojami tādā situācijā kā pamatlietā, jo tie galu galā attiecas uz preču zīmes piešķirtās aizsardzības apjomu un tās robežām. Šajā ziņā es piekrītu SodaStream, kad tā apgalvo, ka preču zīmes īpašnieka interese saņemt aizsardzību pret iespējamu ar viņa preču zīmi marķētas preces izcelsmes garantijas pārkāpumu ir tāda pati neatkarīgi no tā, vai šis pārkāpums notiek tās pašas dalībvalsts teritorijā, kurā attiecīgā prece pirmo reizi tika laista tirgū, vai citas dalībvalsts teritorijā.

31.

It īpaši intelektuālā īpašuma aizsardzība nedrīkst būt tik liela, lai leģitimizētu garantētā noieta tirgu un tādējādi kropļotu konkurenci ( 33 ). Taču, manuprāt, risks tirgum ir līdzvērtīgs, jo iebildumi pret pārsaiņošanu var radīt tiešas sekas, veicinot mākslīgu tirgus sadalīšanu, pat ja tā notiek tikai valsts mērogā. Tāpēc es piekrītu Komisijai, ka prakses attiecināšana tikai uz vienu dalībvalsti nav izšķiroša, lai noteiktu, vai ir piemērojami nosacījumi, kas izklāstīti spriedumā Bristol‑Myers Squibb u.c. un citās lietās. Pretējā gadījumā rastos risks, ka SodaStream varētu gūt beznosacījumu labumu no savas produkcijas turpmākas tālākpārdošanas. Tiesa gan savā spriedumā Viking Gas neatsaucās uz spriedumu Bristol‑Myers Squibb u.c., lai gan arī šī lieta attiecās uz gāzes balonu uzpildes situāciju, kas bija ierobežota ar vienas dalībvalsts teritoriju. Tomēr tā bija atšķirīga darbība, kas vispirms tika analizēta no patērētāja, kurš gāzes balonu iegādājās, kad tas pirmo reizi tika laists tirgū, izvēles brīvības un īpašuma tiesību viedokļa ( 34 ). Jautājums par konkurentu tiesībām uzpildīt un apmainīt gāzes balonus parādījās tikai pašās analīzes beigās ( 35 ), sprieduma rezolutīvajā daļā Tiesai aprobežojoties ar atgādinājumu par “likumīga iemesla” prasību, neprecizējot nosacījumus ( 36 ). Turklāt, kā pamatoti norādīja iesniedzējtiesa, šajā lietā aplūkotā preču zīme nav ne noņemta, ne aizklāta.

32.

Attiecībā uz to, vai spriedumā Bristol‑Myers Squibb u.c. minētie nosacījumi ir specifiski zālēm un medicīnas ierīcēm, no vienas puses, lasot šo spriedumu, man nešķiet, ka tie attiecas tikai uz šāda veida precēm ( 37 ), taču, no otras puses, Tiesa jau ir nospriedusi, ka tas tā nav ( 38 ), jo šo nosacījumu piemērošanas pamatā ir nevis preču raksturs, bet gan fakts, ka attiecībā uz preci, kas marķēta ar preču zīmi, ir notikusi trešās personas iejaukšanās bez preču zīmes īpašnieka atļaujas, kas var izkropļot preču zīmes sniegto izcelsmes garantiju ( 39 ). Tāpēc es nepiekrītu Komisijas ierosinātajai sprieduma Junek Europ‑Vertrieb 27. un 28. punktu ( 40 ) interpretācijai, jo no šiem punktiem neizriet, ka Tiesa principā būtu izslēgusi nosacījumu, kas noteikti spriedumā Bristol‑Myers Squibb u.c., piemērošanu precēm, kas nav zāles. Šie punkti, manuprāt, kalpo tikai kā atgādinājums par kontekstu, jo īpaši par faktisko situāciju, kuras dēļ tika pieņemta Tiesas iepriekšējā judikatūra.

33.

Tādējādi no iepriekš minētā izriet, ka, šķiet, nekas netraucē pamatlietā piemērot spriedumā Bristol‑Myers Squibb u.c. izklāstīto nepieciešamības nosacījumu.

34.

No šī nosacījuma, kā tas formulēts spriedumā Bristol‑Myers Squibb u.c., izriet, ka preču zīmes īpašnieks var likumīgi iebilst pret preces turpmāku tirdzniecību, ja importētājs ir pārsaiņojis preci un tai atkārtoti uzlīmējis preču zīmi, ja vien, cita starpā, nav konstatēts, ka preču zīmes īpašnieka preču zīmes tiesību izmantošana, lai iebilstu pret pārsaiņoto preču tirdzniecību ar šo preču zīmi, veicinātu mākslīgu tirgu sadalīšanu starp dalībvalstīm vai – šajā gadījumā – valsts (sekundārā) tirgus sadalīšanu. Pēc Tiesas domām, tā tas it īpaši ir gadījumā, kad pārsaiņošana, pirmkārt, ir nepieciešama, lai preci pārdotu importētājā dalībvalstī, un, otrkārt, ja tā veikta tādos apstākļos, ka preces sākotnējais stāvoklis nevar tikt ietekmēts ( 41 ). Dalībvalstī aizsargātās preču zīmes īpašnieka tiesības iebilst pret atkārtoti iesaiņotu preču, uz kurām norādīta preču zīme, tirdzniecību ir jāierobežo tikai tajos gadījumos, kad pārsaiņošana, ko veic importētājs, ir nepieciešama, lai tirgotu preci ( 42 ). Visos gadījumos nepieciešamības nosacījums tiks pārbaudīts caur preču zīmei atzītās būtiskās funkcijas prizmu ( 43 ).

35.

Tādējādi, lai attiecīgo preci laistu apgrozībā citā dalībvalstī, ir nepieciešama atkārtota iesaiņošana, ja iepakojuma izmaiņas nosaka normatīvās prasības ( 44 ). Turpretī Tiesa ir uzskatījusi, ka pārsaiņošana nav nepieciešama, ja tās iemesls ir tikai paralēlā importētāja centieni gūt tirdzniecības priekšrocību ( 45 ).

36.

Nosacījums par nepieciešamību attiecas tikai uz preces pārsaiņošanu, lai šo preci varētu pēc tam pārdot, nevis uz veidu vai stilu, kādā šī pārsaiņošana tiek veikta ( 46 ). Tomēr nosacījums par nepieciešamību nav pašpietiekams, jo pēc tam, kad ir pārbaudīta pārsaiņošanas nepieciešamība, vēl ir jānodrošina preču zīmes īpašnieka likumīgo interešu aizsardzība, lai secinātu, ka viņš nevar iebilst pret savas preces tālākpārdošanu ( 47 ), un šajā nākamajā posmā tiek pārbaudīts pārsaiņošanas veids vai stils.

37.

Jāatgādina arī nozīme, kāda nepieciešamības nosacījuma analīzē ir jāatzīst preču zīmei neizkropļotas konkurences sistēmā. Kā apgalvojusi Komisija, es uzskatu, ka nosacījums par pārsaiņošanas nepieciešamību ir jāpiemēro, paturot prātā prasību līdzsvarot preču zīmes īpašnieka intereses un šajā gadījumā – tālākpārdevēju intereses. Šajā ziņā vēlos uzsvērt, ka MySoda veiktā darbība ir sarežģītāka nekā vienkārša tirgū jau esošas pudeles tālākpārdošana, jo MySoda šo pudeli atkārtoti uzpilda ar oglekļa dioksīdu.

38.

Lai gan iesniedzējtiesai ir jāizvērtē jautājums par to, vai, ņemot vērā pamatlietai raksturīgos apstākļus, MySoda veiktā pārsaiņošana ir nepieciešama atkārtoti uzpildīto oglekļa dioksīda pudeļu tirdzniecībai, minētā tiesa acīmredzami lūdz Tiesai sniegt norādījumus šī vērtējuma veikšanai.

39.

SodaStream tirgo atkārtotai lietošanai paredzētas preces ( 48 ). Tā kritizē MySoda par to, ka tā pati organizē pudeļu ar preču zīmi SodaStream atkārtotu izmantošanu un uzpildīšanu. SodaStream nav citu likumīgu līdzekļu, lai iebilstu pret MySoda darbību – kura turklāt, šķiet, ir atzīta un reglamentēta vismaz valsts tiesību aktos saistībā ar tādu vielu kā oglekļa dioksīds, kas klasificēta par bīstamu, – kā atsaukties uz savām preču zīmju tiesībām uz pudeli.

40.

Tādēļ iespējams ir tikai viens no diviem variantiem.

41.

No vienas puses, tā kā MySoda veiktā darbība šķiet likumīga un atbilst SodaStream tirgū laisto preču mērķim, iedomāsimies, ka MySoda turpina veikt pildīšanas darbību, bet no preču zīmes izrietošo tiesību vārdā tai ir aizliegts noņemt etiķeti. Apgrozībā būtu prece, kurai pievienoto vērtību nepārprotami ir piešķīris tirgotājs, kurš nav preču zīmes īpašnieks, bet uz kuras ir tikai preču zīmes īpašnieka etiķete. Preču zīme kā izcelsmes garantija, protams, būtu pilnībā spēkā attiecībā uz pudeli, bet tā nebūtu spēkā attiecībā uz pašu gāzi un uzpildes pakalpojumu. Šāda tīri teorētiska situācija turklāt būtu problemātiska arī attiecībā uz atbildības noteikšanu, ja pēc uzpildīšanas rodas problēmas, jo varētu kļūdaini izrādīties, ka atbildība gulstas uz pudeles preču zīmes īpašnieku, nevis uz tirgus dalībnieku, kas uzpildījis pudeli. Kā minēts iepriekš, darbība, ko veic MySoda, nav vienkārša pudeles tālākpārdošana. Šādā situācijā marķējums neatspoguļotu preces patieso stāvokli, kādā tas atbilstoši tā mērķim būtu jātirgo sekundārajā tirgū.

42.

No otras puses, ja tiktu ņemts vērā SodaStream arguments, ka tās preču zīme, kas piestiprināta uz atkārtoti uzpildāmās preces, ir pastāvīgi aizsargāta arī pēc tās pirmās laišanas apgrozībā, šāda argumenta rezultātā tiktu liegta jebkāda rīcība ar atkārtoti uzpildāmām pudelēm, ko veic trešais tirgus dalībnieks. Tādējādi tikai SodaStream varēja likumīgi atkārtoti uzpildīt un pārdot pudeles, lai gan preču zīmes piešķirtā aizsardzība un iebildumu tiesības, ko tā piešķir tās īpašniekam, attiecas tikai uz attiecīgajām pudelēm, nevis uz turpmākām darbībām, un nevar sadalīt tirgus un tādējādi izkropļot konkurenci ( 49 ). No SodaStream apsvērumiem izriet, ka tā uzskata par būtisku nodrošināt, lai ar tās preču zīmēm tiktu tirgotas tikai tās oglekļa dioksīda pudeles, par kurām tā pati var garantēt, ka tās ir droši un pareizi piepildītas. Iesniedzējtiesa, šķiet, vislabāk var izlemt, cik lielā mērā šis arguments ir saistīts ar drošību ( 50 ) un cik lielā mērā ar to tiek manipulēts ar mērķi vērsties pret konkurenci ( 51 ).

43.

Šajos konkrētajos apstākļos, ņemot vērā preču raksturu un mērķi, to pārsaiņošana, ar ko saprot jau tirgū laisto pudeļu apstrādi (atvēršanu, tīrīšanu, pārbaudi), uzpildīšanu un, iespējams, galvenokārt to pārmarķēšanu, man šķiet a priori nepieciešama, lai šīs atkārtoti uzpildāmās pudeles varētu izmantot un lai otrreizējais tirgus būtu pieejams neatkarīgiem tirgus dalībniekiem. Pārmarķēšana, ja tā tiek veikta saskaņā ar skaidriem un nemaldinošiem nosacījumiem, manuprāt, paradoksālā kārtā veicina preču zīmju būtiskās funkcijas saglabāšanu neatkarīgi no tā, vai tā ir tās personas preču zīme, kas pirmo reizi laida pudeli tirgū, vai tās personas preču zīme, kas to atkārtoti uzpildīja pirms tālākpārdošanas. Tādēļ, manuprāt, tikai šā iemesla dēļ ir izpildīts nepieciešamības nosacījums, vēl jo vairāk tāpēc, ka tas ir jāizvērtē, ņemot vērā lietas apstākļus, it īpaši ņemot vērā atšķirības salīdzinājumā ar pamatlietas faktiem lietā Bristol‑Myers Squibb u.c. Ņemot vērā oglekļa dioksīda pudeļu kalpošanas laiku, kuras saskaņā ar MySoda datiem var atkārtoti uzpildīt aptuveni 100 reižu, es varu arī pieņemt, ka oriģinālās etiķetes saglabāšanās stāvoklis pasliktināsies un ka paredzamajā tirgus dalībnieku veiktās secīgās uzpildīšanas gadījumā persona, kas pēdējā no jauna marķēs pudeles, ne vienmēr būs tā pati persona, kas noņēma oriģinālo etiķeti.

44.

No iepriekš minētā izriet, ka pamatlietā aplūkotā strīda kontekstā Regulas 2017/1001 15. panta 2. punkts un Direktīvas 2015/2436 15. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka preču zīmes īpašnieks var likumīgi iebilst pret to, ka trešā persona tās pašas dalībvalsts teritorijā, kurā šis īpašnieks vai ar viņa piekrišanu ir pirmo reizi laidis tirgū oglekļa dioksīda pudeles, turpmāk tirgo šīs pudeles, kuras šī trešā persona ir atkārtoti uzpildījusi, ja tā šīs pudeles ir pārsaiņojusi un piestiprinājusi tām savu preču zīmi, ja vien nav konstatēts, ka šādi iebildumi veicinātu mākslīgu tirgus sadalīšanu. Lai novērtētu šāda riska esamību, iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai veiktā pārsaiņošana, ņemot vērā attiecīgās preces raksturu un mērķi, ir nepieciešama, lai nodrošinātu trešo personu piekļuvi oglekļa dioksīda uzpildes tirgum. Ja iesniedzējtiesa secinātu, ka trešās personas veiktā pārsaiņošana ir nepieciešama, tai tomēr būtu jānodrošina, ka turklāt tiek aizsargātas preču zīmes īpašnieka likumīgās intereses.

45.

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa jautā, vai etiķetes, uz kuras ir izvietota preču zīme, noņemšana un nomaiņa kaitē preču zīmes funkcijai principā vai arī, piemērojot nosacījumus attiecībā uz pārsaiņošanu un pārmarķēšanu, tomēr ir jāizvērtē jautājums, vai konkrētā sabiedrības daļa saprot, ka etiķete norāda tikai uz oglekļa dioksīda izcelsmi, vai arī, gluži pretēji, tiek uzskatīts, ka šī sabiedrības daļa saprot, ka etiķete vismaz daļēji norāda arī uz pudeles izcelsmi ( 52 ).

46.

Tāpat kā SodaStream, es saprotu, ka šis trešais prejudiciālais jautājums attiecas uz nosacījumu, kas ir atsevišķs un neatkarīgs no nosacījuma par nepieciešamību veikt pārsaiņošanu. Proti, kā norādīts šo secinājumu 36. punktā, pat ja pamatlietā aplūkotā prakse tiktu atzīta par nepieciešamu spriedumā Bristol‑Myers Squibb u.c. izvirzītā pirmā nosacījuma izpratnē, tas nebūtu pietiekami, lai konstatētu, ka SodaStream nevarēja iebilst pret šo praksi, jo šie nosacījumi šķiet kumulatīvi. Citiem vārdiem sakot, pēc tam, kad ir konstatēta objektīvā nepieciešamība veikt pārsaiņošanu, ir jāpārbauda tās faktiskā īstenošana.

47.

Trešais spriedumā Bristol‑Myers Squibb u.c. noteiktais nosacījums paredz, ka uz jaunā iepakojuma skaidri jānorāda tās personas nosaukums, kas preci pārsaiņojusi, un tās ražotāja nosaukums un šīm norādēm ir jābūt uzdrukātām tā, lai samērā uzmanīga persona ar normālu redzi tos varētu saprast ( 53 ). Tādējādi pieprasītajai informācijas skaidrībai ir jānovērš neskaidrības patērētāju uztverē ( 54 ).

48.

Lai saglabātu preču zīmes izcelsmes garantiju, jaunais marķējums it īpaši nedrīkst radīt iespaidu, ka trešā persona, kas tālākpārdod preci, un preču zīmes īpašnieks ir ekonomiski saistīti, proti, ka tālākpārdevēja uzņēmums ietilpst šīs preču zīmes īpašnieka izplatīšanas tīklā vai ka starp abiem uzņēmumiem ir īpašas attiecības ( 55 ). Ja samērā informētam un uzmanīgam patērētājam ir grūtības noteikt preču izcelsmi, preču zīmes tiesības nevar uzskatīt par izsmeltām ( 56 ). No sprieduma Viking Gas ( 57 ) it īpaši izriet, ka, lai novērtētu, vai ticis radīts iespaids, ka pastāv ekonomiska saikne, ir jāņem vērā etiķešu piestiprināšana [..] baloniem, kā arī apstākļi, kādos notiek to apmaiņa ( 58 ). Ir jāņem vērā arī nozares prakse un tas, vai patērētāji ir pieraduši, ka pudeles uzpilda citi izplatītāji. Tad būs iespējams pieņemt, ka patērētājs, kurš vēršas tieši pie konkurenta, lai uzpildītu savu pudeli vai apmainītu tukšo pudeli pret pilnu, visticamāk zinās, ka starp attiecīgo konkurentu un preču zīmes īpašnieku nav nekādas saiknes ( 59 ). Tiesa arī atzina, ka fakts, ka, neraugoties uz konkurenta veikto papildu marķēšanu, uz pudeles esošā preču zīme joprojām ir redzama ( 60 ), ir būtisks faktors, jo tas, šķiet, izslēdz, faktu, ka marķēšana ir mainījusi pudeļu stāvokli, pilnībā slēpjot to izcelsmi ( 61 ).

49.

Veicot pārmarķēšanu, trešā persona nedrīkst būt ļaunu nolūku vadīta, piemēram, ar patieso nodomu maldināt patērētāju. Tomēr MySoda veiktā etiķetes noņemšana ne vienmēr ir ļaunprātīga, jo ne vienmēr ir iespējams noteikt, vai tieši MySoda no konkrētas pudeles ir noņēmusi oriģinālo etiķeti vai arī tā ir noņēmusi tās personas etiķeti, kura pēdējā uzpildīja pudeli ar gāzi. Noņemšanu var pamatot, ņemot vērā aplūkotās preces, t. i., atkārtoti uzpildāmas pudeles, īpašo raksturu. Preču zīme uz pudeles paliek redzama, jo tā ir iegravēta uz pudeles kakliņa, tāpēc tas, ka ir veikta pārmarķēšana, ne vienmēr ietekmē tās būtisko funkciju garantēt pudeles izcelsmi. Tomēr man šķiet, ka iesniedzējtiesai ir jānosaka, kāda varētu būt precīzā izpratne par šo pārmarķēšanu samērā informētam un uzmanīgam patērētājam ( 62 ). Tas, protams, ir atkarīgs no minētā patērētāja zināšanu līmeņa par darbību un praksi ( 63 ) oglekļa dioksīda pudeļu uzpildes tirgū. Tas ir atkarīgs arī no tā, cik skaidra ir informācija uz etiķetes, kurā nepārprotami attiecībā uz to, kas faktiski ir atbildīgs par pudeles izgatavošanu, jānorāda informācija par personu, kas galu galā piepildīja pudeli ar oglekļa dioksīdu.

50.

Jāpiebilst, ka Somijas valdība uzsvēra strīda pamatlietā vides aspektus, apgalvojot, ka pudeļu reģenerācija, tās uzpildot un atkārtoti izmantojot, ir jāveicina kā daļa no atkritumu rašanās novēršanas politikas, kas ir viens no mērķiem, kuru īsteno ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2018/852 (2018. gada 30. maijs), ar ko groza Direktīvu 94/62/EK par iepakojumu un izlietoto iepakojumu ( 64 ). Lai to panāktu, pēc šīs valdības domām, tai nevajadzētu pudeļu reģenerāciju padarīt pārāk sarežģītu, pārmērīgi ņemot vērā pudeļu ražotāja – preču zīmes īpašnieka – tiesības.

51.

Ņemot vērā visus šos apstākļus, es uzskatu, ka Regulas 2017/1001 15. panta 2. punkts un Direktīvas 2015/2436 15. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja trešā persona, kas atkārtoti uzpilda oglekļa dioksīda pudeli ar gāzi un to pārdod tālāk, noņem etiķeti ar pudeles ražotāja preču zīmi, atstājot šo iegravēto preču zīmi redzamu uz kakliņa un izvietojot savu etiķeti, ir jāizvērtē kopējais iespaids, ko rada jaunais marķējums, lai noteiktu, vai informācija par personu, kas pārsaiņojusi preci, un informācija par šīs preces ražotāju šķiet skaidra un nepārprotama samērā informētam un uzmanīgam patērētājam. It īpaši šai informācijai, kas sniegta ar jauno marķējumu, nevajadzētu likt domāt, ka starp trešo personu, kas uzpilda pudeli, un preču zīmes īpašnieku pastāv ekonomiska saikne vai īpašas attiecības. Lai novērtētu jaunā marķējuma radīto iespaidu, jāņem vērā attiecīgās nozares īpašā prakse un patērētāju informētības līmenis par šo praksi.

52.

Pakārtoti, ja Tiesa nepiekristu iepriekš piedāvātajam argumentācijas virzienam, šķiet, ka tās spriedumā Viking Gas ieskicētās pārbaudes piemērošana varētu būt iespējama, sasniedzot aptuveni līdzvērtīgu rezultātu.

53.

Jāatgādina, ka šajā lietā Tiesai bija jānosaka, kādos apstākļos atkārtoti lietojamu kompozīta gāzes balonu, kuru forma ir aizsargāta kā trīsdimensiju preču zīme, izmantošanas ekskluzīvas licences īpašnieks, kurš uz šiem baloniem ir izvietojis savu nosaukumu un logotipu, kas reģistrēti kā vārdiska preču zīme un grafiska preču zīme, var, pamatojoties uz Pirmās direktīvas 89/104 5. un 7. pantu, iebilst pret to, ka šos balonus pēc tam, kad tos ir nopirkuši patērētāji un izmantojuši tajos sākotnēji uzpildīto gāzi, trešās personas par samaksu apmaina pret kompozīta gāzes baloniem, kuros iepildītā gāze nepieder šim [licences] īpašniekam ( 65 ).

54.

Tiesa vispirms atzina, ka baloni, kas paredzēti atkārtotai izmantošanai, ir īstas preces, nevis tikai iepakojums ( 66 ). Pēc tam tā līdzsvaroja likumīgās kompozīta balona formas preču zīmes tiesību licences īpašnieka un uz šī balona izvietoto preču zīmju īpašnieka tiesības gūt labumu no šīm preču zīmēm izrietošajām tiesībām, no vienas puses, un minēto balonu pircēju likumīgās intereses, it īpaši tiesības pilnībā izmantot savas īpašuma tiesības uz šiem baloniem, kā arī sabiedrības intereses saglabāt netraucētu konkurenci, no otras puses ( 67 ). Visbeidzot, Tiesa atgādināja, ka preču zīmju, kas attiecas uz pudelēm, ekonomiskās vērtības realizācija izriet no to pārdošanas un ka pārdošana, kas ļauj realizēt preču zīmes ekonomisko vērtību, izsmeļ ekskluzīvās tiesības, ko piešķir Pirmā direktīva 89/104 ( 68 ).

55.

No pircēju viedokļa raugoties, ja viņu īpašumtiesības arī pēc pārdošanas tiktu ierobežotas ar preču zīmes tiesībām, viņi vairs nevarētu brīvi izmantot minētās tiesības, bet būtu saistīti ar vienu gāzes piegādātāju, lai turpmāk uzpildītu minētos balonus ( 69 ). No konkurences viedokļa šāda situācija ļautu preču zīmes tiesību licences īpašniekam nelikumīgi samazināt konkurenci lejupejošā tirgū attiecībā uz gāzes balonu uzpildīšanu, un rastos šī tirgus sadalīšanas risks ( 70 ).

56.

Tiesa tātad nosprieda, ka kompozīta balona pārdošana “izsmeļ tiesības [..] preču zīmes tiesību licences īpašniekam un [..] nodod pircējam tiesības brīvi izmantot šo balonu, tostarp tiesības pēc oriģinālās gāzes izlietošanas to apmainīt vai uzpildīt pēc sava ieskata brīvi izraudzītajā uzņēmumā, [..] arī pie kāda no to konkurentiem. Šīs pircēja tiesības nenovēršami izriet no minēto konkurentu tiesībām [Pirmās d]irektīvas 89/104 7. panta 2. punktā noteikto robežu ietvaros veikt tukšo balonu uzpildīšanu un apmaiņu” ( 71 ), un šīs robežas ir saistītas ar to, ka pastāv likumīgi iemesli, kas var attaisnot iebildumus pret preču zīmes īpašnieka tirgū laisto preču turpmāku tirdzniecību. Šādi likumīgi iemesli var būt preču, uz kurām ir preču zīme, stāvokļa izmaiņas vai pasliktināšanās, ja preču zīmei identiska vai līdzīga apzīmējuma izmantošana, ko veic trešā persona, nopietni apdraud tās reputāciju vai arī ja šī izmantošana tiek veikta tādā veidā, lai radītu iespaidu, ka starp preču zīmes īpašnieku un šo trešo personu pastāv ekonomiska saikne (piemēram, ka starp šīm abām personām pastāv īpašas attiecības vai ka [šī trešā persona] ietilpst [preču zīmes] īpašnieka izplatīšanas tīklā) ( 72 ). Novērtējot to, vai ir radies ekonomiskās saiknes iespaids, ir jāņem vērā etiķešu piestiprināšana minētajām pudelēm, kā arī apstākļi, kādos notiek to apmaiņa ( 73 ), kas samērā informētam, uzmanīgam un apdomīgam vidusmēra patērētājam nedrīkst likt domāt, ka pastāv saikne starp abiem attiecīgajiem uzņēmumiem vai ka uzpildīšanai izmantotā gāze ir no preču zīmes īpašnieka. Ir jāņem vērā arī nozares prakse un tas, vai patērētāji ir pieraduši, ka pudeles uzpilda citi izplatītāji. Tad būs iespējams pieņemt, ka patērētājam, kas vēršas tieši pie konkurenta, lai apmainītu savu tukšo pudeli pret uzpildītu pudeli vai lai uzpildītu savu tukšo pudeli, būs vieglāk saprast, ka nepastāv saikne starp minēto konkurentu un preču zīmes īpašnieku ( 74 ). Tiesa arī atzina, ka fakts, ka, neraugoties uz konkurenta veikto papildu marķēšanu ( 75 ), uz pudeles esošā preču zīme joprojām ir redzama, ir būtisks faktors, jo tas, šķiet, izslēdz, ka marķēšana ir mainījusi pudeļu stāvokli, pilnībā slēpjot to izcelsmi ( 76 ).

57.

No iepriekš minētā, pārnesot to uz pamatlietā izskatāmo strīdu, izriet, ka Regulas 2017/1001 15. pants un Direktīvas 2015/2436 15. pants neļauj oglekļa dioksīda pudeļu, kas paredzētas atkārtotai uzpildīšanai un pēc tam atkārtotai izmantošanai, preču zīmes īpašniekam iebilst pret to, ka šīs pudeles, pēc tam, kad tās ir iegādājušies patērētāji, kas ir patērējuši gāzi, pēc tam, kad šie patērētāji tās ir nogādājuši pie tālākpārdevējiem, kas ir atbildīgi par tukšo pudeļu savākšanu, un pēc tam, kad tās ir atkārtoti uzpildījusi konkurējoša trešā persona, šī trešā persona tās pārdod pēc tam, kad tā uz šīm pudelēm ir izvietojusi savu preču zīmi, atstājot redzamu preču zīmes īpašnieka preču zīmi, ja vien preču zīmes īpašnieks nespēj pierādīt likumīgu iemeslu iepriekš minēto tiesību normu izpratnē. Iesniedzējtiesai būtu jāpārbauda, vai pamatlietā aplūkotā prakse nopietni kaitē preču zīmes īpašnieka reputācijai un vai identiska apzīmējuma izmantošana rada iespaidu, ka starp šo īpašnieku un attiecīgo trešo personu pastāv ekonomiska saikne. Šajā nolūkā iesniedzējtiesas uzmanība tiek vērsta uz samērā informēta, uzmanīga un apdomīga patērētāja uztveri, ka starp preču zīmes īpašnieku un konkurējošo trešo personu, iespējams, pastāv ekonomiska saikne. Ir jāņem vērā patērētāju paradumi un tirgus prakse. Visbeidzot, iesniedzējtiesai būs arī jāpārliecinās, ka konkurējošās trešās personas veiktā marķēšana nav mainījusi pudeļu stāvokli.

58.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu uz Korkein oikeus (Augstākā tiesa, Somija) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi: