1.

Gaisa kvalitātes direktīvā ( 2 ) noteiktām gaisu piesārņojošām vielām gaisā ir paredzēti robežlielumi un ir izvirzīta prasība dalībvalstīm to pārsniegšanas gadījumā izstrādāt gaisa kvalitātes uzlabošanas plānus, lai pārsnieguma laiks būtu pēc iespējas īsāks.

2.

2017. gada 5. aprīļa spriedumā Komisija/Bulgārija (C-488/15, EU:C:2017:267) Tiesa ir secinājusi, ka visās Bulgārijas zonās un aglomerācijās sistemātiski un pastāvīgi tika pārsniegti cieto daļiņu (PM10, t.i., cietās daļiņas līdz 10 μm) robežlielumi un kompetentās iestādes arī nebija izstrādājušas pietiekamus gaisa kvalitātes uzlabošanas plānus, lai izbeigtu šo pārkāpumu.

3.

Izskatāmajā tiesvedībā Komisija lūdz konstatēt, ka Bulgārija nav izpildījusi attiecīgo spriedumu. Komisija izvirza prasījumu līdz sprieduma pilnīgai izpildei noteikt sodanaudu, kā arī ikdienas kavējuma naudu.

4.

Lietā ir radušies jauni jautājumi par šādas prasības pieņemamību, jo Komisija savā lūgumā sniegt viedokli nav izvirzījusi iebildumu par robežlielumu pārsniegšanu kopš iepriekš minētā sprieduma pieņemšanas. Turklāt ir arī jāprecizē, cik lielā mērā Komisija, neatkarīgi no iebilduma par robežlielumu pārsniegšanu kopš attiecīgā sprieduma, var izvirzīt iebildumu par Bulgārijas gaisa kvalitātes uzlabošanas plānu kvalitāti un, balstoties uz kādiem kritērijiem, ir jāvērtē šāds iebildums tiesvedībā, kas ierosināta, pamatojoties uz LESD 260. pantu.

5.

Gaisa kvalitātes direktīvas 13. panta 1. punktā dalībvalstīm ir noteikts pienākums ievērot dažādus gaisa kvalitātes robežlielumus:

“Dalībvalstis nodrošina to, ka sēra dioksīda, PM10, svina un oglekļa oksīda koncentrācija gaisā to zonās un aglomerācijās nepārsniedz XI pielikumā noteiktos robežlielumus.

Robežlielumus, kas XI pielikumā noteikti attiecībā uz slāpekļa dioksīdu un benzolu, nedrīkst pārsniegt no minētajā pielikumā norādītās dienas.

[..]”

6.

Atbilstoši Gaisa kvalitātes direktīvas XI pielikumam 50 μg/m3 PM10 divdesmit četru stundu robežlielums cilvēku veselības aizsardzības nolūkā nedrīkst pārsniegt vairāk kā 35 reizes kalendārā gada laikā. Kalendārā gada robežlielums tika noteikts 40 μg/m3 PM10 apmērā. Šie gaisa kvalitātes robežlielumi Bulgārijā ir spēkā, pamatojoties uz Direktīvu 99/30 ( 3 ), no dienas, kad šī dalībvalsts 2007. gada 1. janvārī pievienojās Eiropas Savienībai ( 4 ).

7.

Gaisa kvalitātes direktīvas 23. panta 1. punktā ir paredzēts, ka, pārsniedzot gaisa kvalitātes robežlielumus konkrētās zonās un aglomerācijās, ir jāizstrādā gaisa kvalitātes uzlabošanas plāni, lai panāktu atbilstību attiecīgajiem robežlielumiem:

“Ja konkrētās zonās vai aglomerācijās piesārņojošo vielu koncentrācija gaisā pārsniedz kādu robežlielumu vai mērķlielumu, kā arī attiecīgu pielaides robežu, dalībvalstis minētajām zonām vai aglomerācijām nodrošina gaisa kvalitātes uzlabošanas plānu izstrādi, lai panāktu atbilstību attiecīgajam robežlielumam vai mērķlielumam, kā paredzēts XI un XIV pielikumā.

Robežlielumiem, kuru sasniegšanas termiņš jau ir beidzies, gaisa kvalitātes [uzlabošanas] plānos paredz piemērotus pasākumus, lai pārsnieguma laiks būtu pēc iespējas īsāks. [..]

Šajos gaisa kvalitātes [uzlabošanas] plānos iekļauj vismaz XV pielikuma A iedaļā minēto informāciju [..].

[..]”

8.

Saskaņā ar Gaisa kvalitātes direktīvas 27. panta 2. punktu dalībvalstis vēlākais deviņus mēnešus pēc katra gada beigām Komisijai dara pieejamu informāciju, lai tā novērtētu atbilstību robežlielumiem.

9.

2017. gada 5. aprīļa spriedumā Komisija/Bulgārija (C-488/15, EU:C:2017:267) Tiesa ir konstatējusi, ka Bulgārija:

nav izpildījusi pienākumus, kas tai paredzēti Gaisa kvalitātes direktīvas 13. panta 1. punktā, lasot to kopsakarā ar tās XI pielikumu, un,

10.

Pēc 2017. gada 5. aprīļa sprieduma Bulgārija pēc Komisijas pieprasījuma vairākkārt nosūtīja informāciju par sprieduma izpildi.

11.

Bulgārija arī turpināja informēt Komisiju par PM10 piesārņojuma mērījumiem. Saskaņā ar informāciju, ko Komisija sniedza tiesas sēdē, attiecīgā dalībvalsts it īpaši 2018. gada septembrī darīja zināmus rādītājus par 2017. gadu, kuri tomēr vēl bija jākoriģē. Šīs korekcijas Komisijai tika paziņotas 2018. gada 6. novembrī.

12.

Tomēr 2018. gada 9. novembrī Komisija saskaņā ar LESD 260. panta 2. punktu nosūtīja Bulgārijai oficiālu brīdinājuma vēstuli, aicinot iesniegt savus apsvērumus, un atbildes sniegšanai noteica termiņu līdz 2019. gada 9. janvārim. Pēc Bulgārijas lūguma Komisija šo termiņu pagarināja līdz 2019. gada 9. februārim.

13.

Šajā brīdinājuma vēstulē Komisija konstatēja, ka 2015. un 2016. gadā robežlielumi joprojām tika pārsniegti.

14.

Turklāt Komisija apgalvoja, ka Bulgārija neesot iesniegusi jaunus gaisa kvalitātes uzlabošanas plānus, lai uzlabotu gaisa kvalitāti. Esot gan paredzēti pasākumi, tomēr gandrīz neviens no tiem vēl nav ticis īstenots. Neesot paziņots nedz par progresu pasākumu īstenošanā, nedz darīts zināms turpmākas īstenošanas grafiks. Trūkstot arī informācijas par paredzamo gaisa kvalitātes uzlabošanos, un paši pasākumi bieži esot neskaidri. Visbeidzot, pie dažādiem pasākumiem ir izdarītas piezīmes, ka (īstenošanai) esot vajadzīgi (finanšu) līdzekļi.

15.

Atbildē, kuru Komisija saņēma 2019. gada 18. janvārī, Bulgārija darīja zināmu, ka arī 2017. gadā robežlielumi ir tikuši pārsniegti, tomēr paskaidroja, ka situācija uzlabojoties, jo pārsniegšanas līmenis samazinoties.

16.

Saistībā ar gaisa kvalitātes uzlabošanas plāniem Bulgārija atgādināja, ka 2017. un 2018. gadā tā esot iesniegusi programmas par kopumā 19 pilsētām. Tiekot gatavoti turpmāki valsts mēroga pasākumi.

17.

Tomēr Eiropas Komisija 2021. gada 21. martā iesniedza šo prasības pieteikumu un lūdz:

18.

Bulgārijas Republika lūdz prasību noraidīt un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

19.

Polija atbalsta Bulgārijas prasījumus.

20.

Lietas dalībnieki savus apsvērumus ir pauduši rakstveidā un – izņemot Poliju – 2022. gada 21. septembra tiesas sēdē.

21.

Ja Tiesa spriedumā konstatē, ka dalībvalsts nav izpildījusi kādu Savienības tiesībās paredzētu pienākumu, šai valstij saskaņā ar LESD 260. panta 1. punktu ir jāveic pasākumi, kas vajadzīgi attiecīgā sprieduma izpildei. Kaut arī šajā tiesību normā nav precizēts termiņš, kurā ir jāizpilda spriedums, intereses, kas ir saistītas ar Savienības tiesību nekavējošu un vienveidīgu piemērošanu, prasa, lai šī izpilde notiktu nekavējoties un tiktu pabeigta, cik ātri vien iespējams ( 5 ).

22.

Ja Komisija uzskata, ka attiecīgā dalībvalsts nav veikusi vajadzīgos pasākumus, tā saskaņā ar LESD 260. panta 2. punktu var vērsties Tiesā pēc tam, kad ir devusi minētajai valstij iespēju iesniegt savus apsvērumus. Tādā gadījumā tā norāda sodanaudu vai kavējuma naudu, kas jāmaksā attiecīgajai dalībvalstij un ko Komisija konkrētajos apstākļos uzskata par piemērotu.

23.

Izskatāmajā lietā Komisija lūdz konstatēt, ka Bulgārija nav pilnībā izpildījusi 2017. gada 5. aprīļa spriedumu, kā arī noteikt sodanaudu un kavējuma naudu līdz sprieduma pilnīgai izpildei. Tomēr tās prasījums neattiecas uz iepriekš minētajā spriedumā norādīto aglomerāciju BG03 Varna, jo Bulgārija ir darījusi zināmu, ka tajā tiekot ievēroti strīdīgie PM10 robežlielumi.

24.

Turpinājumā vispirms ir jāanalizē prasības pieņemamība, pēc tam – tās pamatotība un, visbeidzot, jautājums, vai un, ja nepieciešams, kādā apmērā ir jāpiespriež sodanauda un/vai kavējuma nauda.

25.

Nepilnīgas pirmstiesas procedūras dēļ Bulgārija uzskata prasību par nepieņemamu.

26.

Saskaņā ar LESD 260. panta 2. punktu Komisija, pirms vērsties Tiesā par sprieduma nepietiekamu izpildi, dod attiecīgajai dalībvalstij iespēju iesniegt savus apsvērumus. Bulgārija uzskata, ka šajā procesuālajā posmā ir pieļauta tiesību kļūda, jo Komisija esot izvirzījusi iebildumu par 2017. gada 5. aprīļa sprieduma nepietiekamu izpildi, tātad par LESD 260. panta pārkāpumu, tomēr savā lūgumā sniegt viedokli tā esot atsaukusies tikai uz robežlielumu pārsniegšanu 2015. un 2016. gadā.

27.

Izvirzot šo argumentu, Bulgārija atsaucas uz to, ka Komisija var lūgt dalībvalsti iesniegt savus apsvērumus atbilstoši LESD 258. pantam tikai tad, kad ir noticis Savienības tiesību normu pārkāpums. Tas nozīmē, ka pienākumam, par kura neizpildi Komisija ceļ iebildumu, jau ir jāpastāv ( 6 ).

28.

Pretēji Bulgārijas viedoklim, izskatāmajā lietā tas tomēr tā ir.

29.

Tas tā ir tāpēc, ka Bulgārijai, saņemot 2018. gada 9. novembra lūgumu sniegt viedokli, jau bija pienākums izpildīt 2017. gada 5. aprīļa spriedumu. Tādēļ Komisija brīdinājuma vēstulē varēja atsaukties uz attiecīgā pienākuma neizpildi.

30.

Tomēr Bulgārijas izvirzītie argumenti norāda uz citu trūkumu. Proti, Komisija 2018. gada 9. novembra brīdinājuma vēstulē neapgalvo, ka Bulgārija pēc 2017. gada 5. aprīļa sprieduma nav izbeigusi pārsniegt robežlielumus, par ko attiecīgajā spriedumā bija celti iebildumi (šajā ziņā skat. 1. sadaļu). Turpretim pārmetums, ka Bulgārija kopš attiecīgā sprieduma nav pietiekami uzlabojusi gaisa kvalitātes uzlabošanas plānus, katrā ziņā ir iekļauts brīdinājuma vēstulē (šajā ziņā skat. 2. sadaļu).

31.

Izvirzot pirmo prasības pamatu, Komisija ceļ iebildumu, ka Bulgārijā arī pēc 2017. gada 5. aprīļa sprieduma joprojām tika pārsniegti cieto daļiņu (PM10) robežlielumi, kas noteikti Gaisa kvalitātes direktīvas 13. pantā un XI pielikumā, lai gan 2017. gada 5. aprīļa spriedumā bija konstatēta sistemātiska un pastāvīga šo robežlielumu pārsniegšana.

32.

Tomēr 2018. gada 9. novembra brīdinājuma vēstulē Komisija nav skaidri apgalvojusi, ka kopš 2017. gada 5. aprīļa sprieduma robežlielumi ir tikuši pārsniegti. Tā drīzāk aprobežojās tikai ar pārsniegumu 2015. un 2016. gadā analizēšanu.

33.

Šis pārsniegums ir par laika periodu, uz kuru vēl neattiecas 2017. gada 5. aprīļa spriedums. Tas gan pierāda, ka robežlielumi un tādējādi arī Savienības tiesību normas joprojām tika pārkāptas. Tomēr robežlielumu pārsniegšana 2015. un 2016. gadā automātiski nenozīmē, ka Bulgārija nav izpildījusi 2017. gada 5. aprīļa spriedumu. Proti, LESD 260. panta 1. punktā noteiktais pienākums izpildīt spriedumu rodas tikai tad, kad spriedums ir pasludināts, un attiecas uz laika periodu pēc attiecīgā sprieduma pasludināšanas.

34.

Arī strīdīgā pārkāpuma raksturs, sistemātiska un pastāvīga robežlielumu pārsniegšana, nemaina to, ka Komisijai bija jānorāda uz robežlielumu pārkāpumu pēc 2017. gada 5. aprīļa sprieduma. Pārsniegums 2015. un 2016. gadā gan liecina, ka šis pārkāpums turpinājās arī pēc laika perioda līdz 2014. gadam, uz kuru attiecās minētais spriedums. Tomēr šis pārsniegums kā tāds vēl nav pamats pienākuma izpildīt spriedumu neizpildei.

35.

Procedūrā atbilstoši LESD 258. pantam šāda nenorādīšana nozīmētu nopietnu procesuālo noteikumu pārkāpumu, jo attiecīgajā procedūrā brīdinājuma vēstulē pirmoreiz ir norādīts Savienības tiesību pārkāpuma ietvars, par ko pastāv strīds starp Komisiju un attiecīgo dalībvalsti, tātad ir norādīts strīda priekšmets ( 7 ). Ja Komisija brīdinājuma vēstulē skaidri nedefinē pārkāpumu, attiecīgā vēstule nevar izpildīt šo funkciju.

36.

Taisnība, ka procedūra atbilstoši LESD 260. panta 2. punktam atšķiras no procedūras atbilstoši LESD 258. pantam, jo pirmajā Tiesas spriedumā ir noteikts strīda priekšmets ( 8 ). Šāda noteikšana pēc savas būtības ir daudz precīzāka par brīdinājuma vēstulē atbilstoši [LESD] 258. pantam noteikto, jo spriedums ir balstīts uz turpmākiem precizējumiem, kuri izriet no pirmstiesas procedūras un tiesvedības tiesā. Tādēļ nav būtiskas vajadzības precizēt strīda priekšmetu brīdinājuma vēstulē atbilstoši [LESD] 260. panta 2. punktam.

37.

Tomēr iespējamās juridiskās sekas procedūrā atbilstoši LESD 260. panta 2. punktam ir daudz nopietnākas par juridiskajām sekām procedūrā atbilstoši [LESD] 258. pantam, jo saskaņā ar [LESD] 260. pantu Tiesa var uzlikt sodanaudu un kavējuma naudu. Tādēļ tiesiskā drošība un dalībvalsts tiesības uz aizstāvību nosaka, ka Komisijai īpaši rūpīgi ir jāizklāsta strīda priekšmets.

38.

Bulgārija noteikti ir sapratusi, ka Komisija ir izvirzījusi iebildumus par robežlielumu nepietiekamu ievērošanu kopš 2017. gada 5. aprīļa sprieduma. Par to it īpaši liecina fakts, ka Bulgārija savā atbildē norāda uz 2017. gadā veiktajiem mērījumiem, tātad arī uz laika periodu pēc strīdīgā sprieduma pasludināšanas. Tādējādi Bulgārijai nebija liegta iespēja aizstāvēties.

39.

Tomēr dalībvalsts nevar a posteriori novērst Komisijas brīdinājuma vēstulē esošās nepilnības. Tas nozīmētu, ka strīda priekšmetu nosaka nevis Komisija, bet gan dalībvalsts.

40.

Tādēļ Komisija savu nolaidību būtu varējusi labot, nosūtot papildu brīdinājuma vēstuli. To būtu bijis ļoti viegli izdarīt, jo Bulgārija tostarp bija darījusi zināmu vajadzīgo informāciju par 2017. gadu un starp šo atbildi un prasības celšanu ir pagājuši vēl vairāk nekā divi gadi. Šajā laikā Komisijai būtu bijis tikai jānosūta papildu brīdinājuma vēstuli, lai precizētu strīda priekšmetu.

41.

Tiesas sēdē Komisija atsaucās uz to, ka Bulgārija esot novēloti paziņojusi mērījumus par 2017. gadu. Proti, tie esot bijuši pilnīgi tikai pēc korekcijām, kas saņemtas 2018. gada 6. novembrī.

42.

Fakts, ka Bulgārija šīs korekcijas netika veikusi, vēl pirms pagājis mērījumu paziņošanai noteiktais termiņš 2018. gada septembra beigās, iespējams, ir jāuzskata par Gaisa kvalitātes direktīvas 27. panta 2. punkta pārkāpumu. Tomēr, sagatavojot lūgumu sniegt viedokli, Komisijas rīcībā jau bija dati par 2017. gadu un tā šos datus varēja padarīt par attiecīgā lūguma priekšmetu. Komisija turpretim attiecīgajā lūgumā neizvirzīja iebildumu par Bulgārijas nolaidību, iesniedzot rādītājus par 2017. gadu.

43.

Turklāt Komisija nav mēģinājusi arī citādā veidā pierādīt, ka kopš 2017. gada 5. aprīļa sprieduma robežlielumi ir tikuši pārsniegti. Tā, piemēram, Komisija no robežlielumu pārsniegšanas 2015. un 2016. gadā kopsakarā ar pietiekamu gaisa kvalitātes uzlabošanas plānu neesamību, ko tā apgalvo, izvirzot otro prasības pamatu, būtu varējusi secināt, ka visticamāk arī 2017. gadā robežlielumi ir tikuši pārsniegti. Šķiet arī iespējams, ka Komisija pati uzrauga dalībvalstu publicētos gaisa kvalitātes datus atbilstoši Gaisa kvalitātes direktīvas 26. pantam un no tā izdara secinājumus par robežlielumu ievērošanu, negaidot datu oficiālu iesniegšanu.

44.

Tādējādi, neraugoties uz Komisijas acīmredzamiem nolūkiem, brīdinājuma vēstulē jautājumā par robežlielumu pārsniegšanu trūka būtiska elementa, kas vajadzīgs pirmstiesas procedūrā atbilstoši LESD 260. panta 2. punktam, proti, frāzes, ka Komisijas ieskatā kopš 2017. gada 5. aprīļa sprieduma robežlielumi faktiski ir tikuši pārsniegti.

45.

Tādēļ šis prasības pamats nepilnīgas pirmstiesas procedūras dēļ ir nepieņemams.

46.

Ar otro prasības pamatu Komisija izvirza iebildumu, ka Bulgārija arī pēc 2017. gada 5. aprīļa sprieduma joprojām neesot izpildījusi savu pienākumu, kas izriet no Gaisa kvalitātes direktīvas 23. panta 1. punkta otrās daļas. Bulgārija neesot nodrošinājusi tādu gaisa kvalitātes uzlabošanas plānu izstrādi, kuros būtu paredzēti piemēroti pasākumi, lai pārsnieguma laiks būtu pēc iespējas īsāks.

47.

Bulgārija turpretim uzskata, ka Komisijas nolaidība, lūgumā sniegt viedokli neizvirzot iebildumu par robežlielumu pārsniegšanu kopš 2017. gada 5. aprīļa sprieduma, nozīmējot, ka arī šis prasības pamats ir nepieņemams.

48.

Tomēr atšķirībā no situācijas par robežlielumu pārsniegšanu Komisija 2018. gada 9. novembra brīdinājuma vēstules 3. iedaļas otrajā daļā ir skaidri kritizējusi to, ka Bulgārija līdz attiecīgajam brīdim neesot iesniegusi pietiekami izstrādātus jaunus plānus atbilstoši Gaisa kvalitātes direktīvas 23. panta 1. punkta otrajai daļai, kuri uzrādītu būtiskus PM10 radītā gaisa piesārņojuma mazināšanas un pārvaldības stratēģijas uzlabojumus ( 9 ). Nākošo [brīdinājuma vēstules 3. iedaļas] daļu Komisija iesāka ar to, ka Bulgārija līdz šim, t.i., laika periodā no 2017. gada 5. aprīļa sprieduma līdz lūgumam sniegt viedokli, esot iepazīstinājusi ar ļoti nedaudziem jauniem pasākumiem un gandrīz nevienu no tiem vēl neesot īstenojusi. Šajā kontekstā Komisija īpaši atsaucās uz gaisa kvalitātes valsts programmas pieņemšanu un Tīra gaisa likuma grozījumiem, kas vēl nebija īstenoti ( 10 ). Tā balstījās uz Bulgārijas 2017. gada 5. jūnija, 2018. gada 8. marta un 2018. gada 27. jūlija paziņojumiem.

49.

Tādējādi Komisija 2018. gada 9. novembra lūgumā sniegt viedokli ir viennozīmīgi izvirzījusi iebildumu, ka apgalvotā pienākuma izstrādāt gaisa kvalitātes uzlabošanas plānus neizpilde attiecas uz laika periodu no 2017. gada 5. aprīļa sprieduma.

50.

Brīdinājuma vēstulē Komisija šī iebilduma pierādīšanai gan balstās citstarp uz ne visai piemērotu pierādījumu, proti, robežlielumu pārsniegšanu 2015. un 2016. gadā.

51.

Proti, ja robežlielumi kopš 2017. gada 5. aprīļa sprieduma vairs nebūtu tikuši pārsniegti, vairs nebūtu arī pienākuma izstrādāt gaisa kvalitātes uzlabošanas plānus. Tas tā ir tādēļ, ka saskaņā ar Gaisa kvalitātes direktīvas 23. pantu robežlielumu pārsniegšana ir priekšnosacījums tam, lai vispār rastos pienākums izstrādāt gaisa kvalitātes uzlabošanas plānus.

52.

Tomēr pārsniegums 2015. un 2016. gadā ir ārkārtīgi vājš pierādījums tam, ka pēc 2017. gada 5. aprīļa sprieduma netika piemēroti pietiekami gaisa kvalitātes uzlabošanas plāni. Pārsniegums kā tāds nav pietiekams, lai pierādītu, ka joprojām pastāv pienākums izstrādāt gaisa kvalitātes uzlabošanas plānus, kā tas ir noteikts Gaisa kvalitātes direktīvas 23. panta 1. punkta otrajā daļā, un lai pierādītu šī pienākuma neizpildi.

53.

Katrā ziņā tas, vai Komisija apgalvotā pārkāpuma sakarā atsaucas uz piemērotiem pierādījumiem – atšķirībā no izskatāmajā lietā pietiekamās apgalvotā pārkāpuma identifikācijas –, nav pieņemamības jautājums, bet gan jautājums par prasības pamatotību.

54.

It īpaši nav iemesla prasīt, lai lūgumā sniegt viedokli, kas izteikts atbilstoši LESD 260. panta 2. punktam, jau pilnībā un galīgi būtu norādīti vajadzīgie pierādījumi. Gluži pretēji, pastāvīgajā judikatūrā attiecībā uz pirmo pārkāpuma procedūru, kas ierosināta, pamatojoties uz [LESD] 258. pantu, ir noteikts, ka uz brīdinājuma vēstuli, kurā var ietvert tikai īsu iebildumu izklāstu, nevar attiecināt tikpat stingras precizitātes prasības kā pirmstiesas procedūras otrajā posmā – uz argumentēto atzinumu ( 11 ).

55.

Tas vēl jo vairāk ir spēkā LESD 260. panta 2. punktā paredzētās procedūras gadījumā. Tas tā ir tādēļ, ka, pieņemot Lisabonas līgumu, dalībvalstis attiecīgās procedūras vienkāršošanas nolūkā atcēla prasību par argumentētu atzinumu ( 12 ). Savukārt augstāku prasību izvirzīšana pārkāpuma pierādīšanai brīdinājuma vēstulē nebūtu saderīga ar šādu vienkāršošanu.

56.

Turklāt jaunu pierādījumu iesniegšana, ar kuriem Komisija ilustrē pirmstiesas procedūrā izvirzītos iebildumus, negroza lietas priekšmetu ( 13 ). Gluži pretēji, procedūrās saskaņā ar LESD 258. pantu Tiesa ir lēmusi, ka prasības par apgalvotu ilgstošu pārkāpumu priekšmets var tikt paplašināts, attiecinot to uz faktiem, kuri iestājušies pēc argumentētā atzinuma pieņemšanas, ja tiem ir tāds pats raksturs un tos rada tā pati rīcība kā tos, kuri minēti šajā atzinumā ( 14 ).

57.

Tā tam būtu jābūt spēkā attiecīgi LESD 260. panta 2. punkta kontekstā jau tāpēc vien, ka Komisijai šajā procedūrā parasti ir jāpierāda pārkāpuma esamība ne tikai konkrētā brīdī, proti, dienā, kad beidzas brīdinājuma vēstulē noteiktais termiņš. Kavējuma naudas uzlikšana drīzāk ir saistīta ar nosacījumu, ka Komisija pierāda arī pārkāpuma turpināšanos līdz Tiesas spriedumam ( 15 ). Tomēr brīdinājuma vēstules sagatavošanas brīdī attiecīgie pierādījumi vēl nevar pastāvēt.

58.

Tādēļ saskaņā ar Tiesas Reglamenta 128. pantu jaunus pierādījumus – izskatāmajā lietā, piemēram, pierādījumus par robežlielumu pārsniegšanu laika periodā no 2017. līdz 2020. gadam – Komisija un dalībvalsts katrā ziņā var ietvert prasības pieteikumā un iebildumu rakstā un, pamatojot kavēšanos, arī replikas rakstā un atbildes rakstā uz repliku, kā arī izņēmuma kārtā – pēc rakstveida procesa beigām ( 16 ). Komisijai tikai ir jānodrošina, ka pierādījumi, kurus tā sniedz pēc brīdinājuma vēstules, nepaplašina strīda priekšmetu.

59.

Otrā prasības pamata priekšmets tomēr pietiekami precīzi izriet jau no brīdinājuma vēstules, proti, Komisija pārmet Bulgārijai, ka tā kopš 2017. gada 5. aprīļa sprieduma nav izpildījusi Gaisa kvalitātes direktīvas 23. panta 1. punkta otrajā daļā noteikto pienākumu nodrošināt tādu gaisa kvalitātes uzlabošanas plānu izstrādi, kuros būtu paredzēti piemēroti pasākumi, lai pārsnieguma laiks būtu pēc iespējas īsāks. Jauni pierādījumi, kuri apliecina šāda pienākuma esamību vai pamato šaubas par šo plānu kvalitāti, nepaplašina strīda priekšmetu.

60.

Turklāt Komisija jau brīdinājuma vēstulē līdztekus pārsniegumam 2015. un 2016. gadā ir izmantojusi arī citus pierādījumus, proti, it īpaši Bulgārijas sniegto informāciju, ka lielākā daļa paziņoto pasākumu vēl neesot tikusi pieņemta, un – Komisijas ieskatā nepietiekamo – jau pieņemto pasākumu apmēru.

61.

Ja šī argumentācija ir pareiza, ar to kopsakarā ar 2015. un 2016. gadā konstatējamo tendenci varētu pierādīt, ka Bulgārijai joprojām bija jāizstrādā gaisa kvalitātes uzlabošanas plāni un ka Bulgārijas gaisa kvalitātes uzlabošanas plāni neatbilda Gaisa kvalitātes direktīvas 23. panta 1. punkta otrās daļas prasībām. Turpretim neskaidrībai par to, vai robežlielumi joprojām tiek pārsniegti, nevajadzētu būt pietiekamai, lai šo argumentāciju atspēkotu. Pretējā gadījumā būtu praktiski neiespējami panākt šādu pienākumu izpildi, jo nedz Komisijai, nosūtot lūgumu sniegt viedokli, nedz Tiesai, taisot spriedumu ( 17 ), nav pieejami aktuālie dienas mērījumi. Gluži pretēji, tām vienmēr ir jāatsaucas uz pagātnē iegūtiem rādītājiem. Turklāt dalībvalstis ar savu [Gaisa kvalitātes direktīvas] 23. pantā paredzēto pienākumu izpildi nevarētu tikt galā jau tad, kad tās pārtrauc ņemt gaisa kvalitātes paraugus vai novēloti iesniedz mērījumus, ja šie mērījumi būtu obligāts nosacījums pienākuma esamības konstatēšanai.

62.

Tādējādi Komisija 2018. gada 9. novembra brīdinājuma vēstulē ir pietiekami izklāstījusi apgalvoto pārkāpumu.

63.

No iepriekš minētā izriet, ka prasība ir pieņemama, ciktāl Komisija apgalvo, ka Bulgārija vēl joprojām nav izpildījusi Gaisa kvalitātes direktīvas 23. panta 1. punkta otrajā daļā noteiktos pienākumus nodrošināt tādu gaisa kvalitātes uzlabošanas plānu izstrādi, kuros būtu paredzēti piemēroti pasākumi, lai pārsnieguma laiks būtu pēc iespējas īsāks. Argumentācija attiecībā uz prasības pamatu par robežlielumu pārsniegšanu savukārt nav pieņemama.

64.

Atbilstoši apsvērumiem par pieņemamību izskatāmās lietas priekšmets aptver tikai to, vai Bulgārija kopš 2017. gada 5. aprīļa sprieduma ir izpildījusi Gaisa kvalitātes direktīvas 23. panta 1. punkta otrajā daļā noteiktos pienākumus.

65.

Ja konkrētās zonās vai aglomerācijās piesārņojošo vielu koncentrācija gaisā pārsniedz kādu robežlielumu, dalībvalstis atbilstoši šai tiesību normai minētajām zonām vai aglomerācijām nodrošina tādu gaisa kvalitātes uzlabošanas plānu izstrādi, kuros paredzēti piemēroti pasākumi, lai pārsnieguma laiks būtu pēc iespējas īsāks.

66.

Atskaites datums, lai novērtētu valsts pienākumu neizpildes esamību atbilstoši LESD 260. panta 2. punktam, ir diena, kurā beidzas atbilstoši šai tiesību normai nosūtītajā lūgumā sniegt viedokli noteiktais termiņš ( 18 ). Izskatāmajā lietā šis termiņš beidzās 2019. gada 9. februārī (šajā ziņā skat. 1. sadaļu).

67.

Turklāt, lai izvērtētu sodanaudas un/vai kavējuma naudas piespriešanu atbilstoši LESD 260. panta 2. punktam, ir jāņem vērā situācija, kāda tā ir brīdī, kad izskatāmajā lietā tiek pieņemts Tiesas nolēmums. Īpaši kavējuma naudas uzlikšana ir pamatota tikai tad, ja valsts pienākumu neizpilde, kas izriet no iepriekšējā Tiesas sprieduma neizpildes, vēl joprojām turpinās (šajā ziņā skat. 2. sadaļu) ( 19 ).

68.

2019. gada 9. februārī Bulgārija vēl nebija izpildījusi tai 2017. gada 5. aprīļa spriedumā noteikto pienākumu atbilstoši Gaisa kvalitātes direktīvas 23. panta 1. punkta otrajai daļai nodrošināt tādu gaisa kvalitātes uzlabošanas plānu izstrādi, kuros ir paredzēti pasākumi, lai pārsnieguma laiks būtu pēc iespējas īsāks.

69.

Tā kā Komisija brīdinājuma vēstulē nebija minējusi pārsniegumu, kas bijis kopš 2017. gada 5. aprīļa sprieduma, varētu šaubīties par to, vai 2019. gada 9. februārī turpināja pastāvēt Gaisa kvalitātes direktīvas 23. pantā noteiktais pienākums. Neatkarīgi no brīdinājuma vēstulē ( 20 ) ietvertām netiešām liecībām par šī pienākuma esamību, šobrīd tomēr ir skaidrs, ka visās zonās un aglomerācijās, uz kurām attiecas izskatāmā lieta, robežlielumi nepārtraukti ir tikuši pārsniegti līdz 2020. gadam ( 21 ). Tādēļ Bulgārijai 2019. gada 9. februārī bija jānodrošina, ka tiek izstrādāti gaisa kvalitātes uzlabošanas plāni, kas atbilstu Gaisa kvalitātes direktīvas 23. panta prasībām.

70.

Nolūkā pierādīt Bulgārijas pienākumu izstrādāt gaisa kvalitātes uzlabošanas plānus fakts, ka 2018. gada 9. novembra brīdinājuma vēstulē Komisija ir balstījusies tikai uz 2015. un 2016. gadā veiktajiem mērījumiem, neliedz ņemt vērā laika periodā no 2017. līdz 2020. gadam veiktos mērījumus. Šo vēlāko mērījumu izmantošanas mērķis nav oficiāli konstatēt Gaisa kvalitātes direktīvas 13. pantā noteikto robežlielumu pārkāpumu, bet gan pierādīt apgalvoto pienākumu, kas attiecībā uz gaisa kvalitātes uzlabošanas plāniem izriet no [Gaisa kvalitātes direktīvas] 23. panta 1. punkta otrās daļas ( 22 ).

71.

Spriedumi par Gaisa kvalitātes direktīvas noteikumu neizpildi, kas pieņemti, pamatojoties uz LESD 258. pantu, apliecina, ka šāda veida pierādījumi ir iespējami. Tas tā ir tādēļ, ka, arī LESD 258. pantā paredzētās pirmstiesas procedūras laikā argumentētajā atzinumā nosakot attiecīgo termiņu, Komisijas rīcībā vēl nav mērījumu, kas pierādītu, ka, beidzoties noteiktajam termiņam, robežlielumi vēl tiek pārkāpti ( 23 ). Proti, saskaņā ar Gaisa kvalitātes direktīvas 27. panta 2. punktu dalībvalstis šos mērījumus dara zināmus Komisijai tikai deviņus mēnešus pēc attiecīgā gada beigām. Neskatoties uz to, Tiesa, pamatojoties uz vēlāk iesniegtajiem datiem, ir konstatējusi pārsniegšanu līdz attiecīgajam datumam ( 24 ) un pienākuma izstrādāt gaisa kvalitātes uzlabošanas plānus neizpildi ( 25 ).

72.

Kā pamatoti uzsver Komisija, robežlielumu pārsniegšana līdz 2020. gadam vienlaicīgi ir nopietna liecība tam, ka gaisa kvalitātes uzlabošanas plāni, kas bija spēkā 2019. gada 9. februārī, neesot bijuši pietiekami, lai pārsnieguma laiks būtu pēc iespējas īsāks ( 26 ).

73.

Tomēr Tiesa pastāvīgajā judikatūrā ir lēmusi, ka gaisa kvalitātes uzlabošanas plānus var izstrādāt, tikai pamatojoties uz līdzsvaru starp piesārņojuma riska samazināšanas mērķi un dažādajām pastāvošajām sabiedriskajām un privātajām interesēm. Tādēļ, katru gadījumu analizējot atsevišķi, ir jāpārbauda, vai attiecīgās dalībvalsts izstrādātie plāni atbilst Gaisa kvalitātes direktīvas 23. panta 1. punkta otrajai daļai ( 27 ).

74.

Dalībvalstīm, protams, ir rīcības brīvība, lemjot, kādus pasākumus noteikt. Tomēr šiem pasākumiem ir jānodrošina, lai robežlielumu pārsniegšanas laikposms būtu pēc iespējas īsāks ( 28 ); nekādā gadījumā to nedrīkst pagarināt uz nenoteiktu laiku ( 29 ).

75.

Tiesa jau 2017. gada 5. aprīļa spriedumā ir secinājusi, ka Bulgārija līdz 2014. gadam ieskaitot nav izpildījusi šo pienākumu attiecībā uz PM10 koncentrāciju ( 30 ). Tomēr tas nenozīmē, ka Bulgārija kopš sprieduma vairs nebūtu varējusi iesniegt plānus, lai izpildītu Gaisa kvalitātes direktīvas 23. pantā paredzētos pienākumus. Procedūrai saskaņā ar LESD 260. pantu drīzāk ir raksturīgi, ka attiecīgā dalībvalsts var veikt pasākumus (un tai tie ir jāveic), kas gan parasti ir novēloti, lai novērstu pārkāpumu, tomēr to katrā ziņā var izbeigt. Tādējādi direktīvas novēlota transponēšana nevar labot termiņa nokavējumu, tomēr var novērst iemeslu sākt procedūru pienākumu neizpildes dēļ.

76.

2019. gada 9. februārī Bulgārija tomēr vēl nebija veikusi vajadzīgos pasākumus, lai izbeigtu 2017. gada 5. aprīļa spriedumā konstatēto Gaisa kvalitātes direktīvas 23. panta 1. punkta otrās daļas pārkāpumu.

77.

Tas tā ir tādēļ, ka šajā datumā katrā ziņā vēl nebija pieņemti visi vajadzīgie valsts mēroga pasākumi, kas ir daļa no Bulgārijas stratēģijas attiecībā uz 2017. gada 5. aprīļa sprieduma izpildi. Īpaši tas skar gaisa kvalitātes uzlabošanas valsts programmu un valsts programmu noteiktu apkures iekārtu aizvietošanai, kā arī tiesiskos regulējumus par cietā kurināmā apkures krāšņu konstrukciju un kurināmā kvalitāti. Tā kā Bulgārija savā atbildē uz Komisijas brīdinājuma vēstuli šos pasākumus uzskatīja par būtiskiem, lai izpildītu 2017. gada 5. aprīļa spriedumu, jāprezumē, ka bez šiem pasākumiem gaisa kvalitātes uzlabošanas plāni bija nepilnīgi.

78.

Tāpēc nav jāveic šo pasākumu vai vietējo gaisa kvalitātes uzlabošanas plānu analīze pēc būtības, kā arī nav jāapspriež paredzamais laika periods līdz robežlielumu ievērošanai.

79.

Līdz ar to ir jāsecina, ka 2019. gada 9. februārī Bulgārija vēl pilnībā nebija izpildījusi 2017. gada 5. aprīļa spriedumu attiecībā uz tās pienākumu, kas ir paredzēts Gaisa kvalitātes direktīvas 23. panta 1. punkta otrajā daļā.

80.

Lai lemtu par kavējuma naudas uzlikšanu, ir jāizvērtē aktuālā situācija. To gan nevar galīgi novērtēt, jo par aktuālo gadu vēl nav iegūti visi mērījumi. Tomēr starplaikā pieņemtajos gaisa kvalitātes uzlabošanas plānos un jaunākajos mērījumos ir ietvertas svarīgas norādes. Šie plāni un mērījumi pārsvarā gan vēl nebija 2018. gada 9. novembra lūguma sniegt viedokli priekšmets. Tomēr to vērā ņemšana negroza strīda priekšmetu ( 31 ). Tie drīzāk ir jauni pierādījumi, kas apliecina, ciktāl attiecīgais strīda priekšmets starplaikā ir ticis atrisināts ( 32 ).

81.

Tieši pirms tiesas sēdes Bulgārija pēc Tiesas pieprasījuma iesniedza jaunākos datus par 2021. gadu. Tomēr, tā kā tie vēl ir pagaidu dati, izskatāmajā lietā tiem nevar piešķirt izšķirošu nozīmi ( 33 ). Ņemot vērā, ka tie vēl nav galīgie dati, tos tomēr nevar arī ignorēt, izvērtējot, vai pārkāpums joprojām turpinās.

82.

Attiecībā uz mērījumiem – gada robežlielums jau 2020. gadā tika pārsniegts tikai vienā aglomerācijā BG0002 – Plovdiva, konkrēti – vienā paraugu noņemšanas vietā pašā Plovdivas pilsētā. Tomēr saskaņā ar provizoriskajiem datiem par 2021. gadu arī šeit attiecīgais robežlielums galu galā ir ticis ievērots.

83.

Turpretim dienas robežlielumi 2020. gadā pārāk bieži vēl tika pārsniegti visās strīdīgajās zonās un aglomerācijās, konkrēti – Sofijā, Asenovgradā, Plovdivā, Vidinā, Montanā, Gorna Orjahovicā, Pernikā, Smoļanā, Haskovā, Pazardžikā un Burgasā. Saskaņā ar provizoriskajiem datiem par 2021. gadu lielākajā daļā šo vietu joprojām pārsniegums bija konstatējams pārāk bieži.

84.

Tomēr saskaņā ar šiem datiem dienas robežlielumi Pernikā, kā arī atlikušajās zonas BG0006 – Dienvidaustrumbulgārija pašvaldībās, Haskovā, Pazardžikā un Burgasā (otro reizi kopš 2019. gada), 2021. gadā tika pārsniegti mazāk nekā 35 dienas. Šajā sakarā Bulgārija, šķiet, pirmo reizi ir atsaukusies uz to, ka daļa no konstatētā pārsnieguma ir dabisko avotu radītais piesārņojums un tādēļ atbilstoši Gaisa kvalitātes direktīvas 20. panta 2. punktam to neuzskata par robežlielumu pārsniegšanu.

85.

Nevar gan izslēgt, ka uzlabojumam šajās zonās ir tikai pagaidu raksturs. Tomēr, ja dati par 2021. gadu to apstiprina, katrā ziņā, pamatojoties uz šobrīd pieejamo informāciju, vairs nevar konstatēt, ka tajās joprojām ir jāizstrādā gaisa kvalitātes uzlabošanas plāni.

86.

Ja dienas robežlielumi arī 2021. gadā pārāk bieži tika pārsniegti, rodas jautājums, vai starplaikā pieņemtie gaisa kvalitātes uzlabošanas plāni tomēr atbilst Gaisa kvalitātes direktīvas 23. panta 1. punkta otrajā daļā noteiktajām prasībām.

87.

Šī jautājuma izvērtējums īpaši ir saistīts ar nosacījumu, ka attiecīgajos plānos ir ietverta Gaisa kvalitātes direktīvas XV pielikuma A iedaļā minētā informācija. Attiecīgā informācija aptver tostarp piesārņojuma izcelsmi (5. un 6. punkts), iespējamo pasākumu gaisa kvalitātes uzlabošanai analīzi (6. punkts), kā arī pieņemtos un īstenotos pasākumus (7.–9. punkts), ieskaitot grafiku un plānoto gaisa kvalitātes uzlabojuma novērtējumu (8. punkts).

88.

Ja it īpaši nav informācijas par plānotā gaisa kvalitātes uzlabojuma novērtējumu un paredzamo attiecīgo mērķu sasniegšanas laiku atbilstoši Gaisa kvalitātes direktīvas XV pielikuma A iedaļas 8. punkta c) apakšpunktam, nav iespējams novērtēt, vai, pamatojoties uz attiecīgo plānu, šis laiks ir pēc iespējas īsāks. Tas tā ir tādēļ, ka, nezinot par pasākumiem, kas ir vajadzīgi, lai ievērotu robežlielumus, nevar arī novērtēt, vai ir iespējama ātrāka to īstenošana. Tiesa arī jau ir atzinusi, ka šai informācijai ir fundamentāla nozīme ( 34 ).

89.

Tādēļ šīs informācijas trūkums neizbēgami ir daļa no Gaisa kvalitātes direktīvas 23. panta 1. punkta otrās daļas pārkāpuma, kuru Tiesa ir konstatējusi 2017. gada 5. aprīļa spriedumā ( 35 ).

90.

Komisija attiecīgi gan brīdinājuma vēstulē ( 36 ), gan tiesas sēdē ir izvirzījusi iebildumu, ka šī informācija neesot pieejama.

91.

Tomēr tā nav iepazinusies ar vietējiem gaisa kvalitātes uzlabošanas plāniem.

92.

Turklāt procedūrās pienākumu neizpildes dēļ Komisijai ir pienākums pierādīt apgalvotās pienākumu neizpildes pastāvēšanu un sniegt Tiesai vajadzīgo informāciju, lai tā varētu pārbaudīt, vai šī pienākumu neizpilde pastāv. Šajā ziņā Komisija nav tiesīga pamatoties uz kaut kādu pieņēmumu ( 37 ). Tas tā ir arī procedūrā atbilstoši LESD 260. pantam ( 38 ). Jau tādēļ vien iebildums, ka dalībvalsts gaisa kvalitātes uzlabošanas plāni esot nepilnīgi, ir saistīts ar nosacījumu, ka Komisija pārbauda visus attiecīgās dalībvalsts plānus, tātad, ne tikai valsts mēroga pasākumus, bet arī atbilstīgi tiem izstrādātos vietējos plānus.

93.

Kā pēc Tiesas pieprasījuma turklāt ir paziņojusi Bulgārija, dažādu pašvaldību izstrādātos plānus var aplūkot internetā. Izskatās, ka tajos prima facie katrā ziņā ir ietverta informācija atbilstoši Gaisa kvalitātes direktīvas XV pielikuma A iedaļai. Turklāt šķiet iespējams, ka konkrētiem Komisijas dienestiem tas ir zināms vai varbūt šie dienesti pat ir piedalījušies plānu izstrādē, lai tie atbilstu šīm prasībām, jo plānu izstrāde, šķiet, ir tikusi atbalstīta no Savienības līdzekļiem.

94.

Līdz ar to Komisija nav pietiekami izklāstījusi pārmetumu, ka Bulgārijas gaisa kvalitātes uzlabošanas plānos nebija ietverta vajadzīgā informācija, kā tas ir noteikts Gaisa kvalitātes direktīvas XV pielikuma A iedaļā.

95.

Fakts, ka Komisija nav iepazinusies ar vietējiem gaisa kvalitātes uzlabošanas plāniem, nelabvēlīgi ietekmē arī tās izteikto kritiku par Bulgārijas pasākumu piemērotību, lai nodrošinātu robežlielumu ievērošanu. Proti, šī kritika arī pamatā koncentrējas tikai uz valsts mēroga pasākumiem.

96.

Tomēr to, ciktāl ar šiem valsts mēroga pasākumiem tiek izpildīts 2017. gada 5. aprīļa spriedums, var novērtēt tikai tad, ja tos analizē kopā ar vietējā mēroga plāniem. Tas tā ir tādēļ, ka vietējā mēroga plāni balstās uz šiem pasākumiem un praktiski tos īsteno. Galvenokārt, tikai pamatojoties uz vietējā mēroga plāniem, var novērtēt, vai vietējā mērogā paredzētie pasākumi kopā ar valsts mēroga pasākumiem ir pietiekami, lai ievērotu robežlielumus un, attiecīgi, kad pienāks laiks, kad tie tiks ievēroti. Tikai tad, kad ir pieejama šī informācija, vispār var pamatoti apsvērt, vai valsts mērogā ir vajadzīgi papildu pasākumi.

97.

Tā kā Komisija nepievēršas šiem vietējiem vērtējumiem, tās kritikai par valsts mēroga pasākumu piemērotību trūkst vajadzīgā pamata.

98.

Tādējādi arī šajā ziņā tās argumenti ir jānoraida.

99.

Tā kā Komisija neapstrīd prognozes par vietējiem plāniem, ir jāpieņem, ka aplūkotie plāni – kā Bulgārija ir kopumā norādījusi – ļauj prognozēt robežlielumu ievērošanu visā Bulgārijā pirms 2024. gada.

100.

Līdz ar to atliek vien precizēt, vai, ievērojot robežlielumus pirms 2024. gada, pārsnieguma laiks būtu pēc iespējas īsāks. Tā kā tas ir jāvērtē 2017. gada 5. aprīļa sprieduma izpildes kontekstā, pārsnieguma desmitgade pirms šī sprieduma šajā ziņā netiek ņemta vērā.

101.

Tomēr arī sākot ar 2017. gada 5. aprīli robežlielumi saskaņā ar Bulgārijas pasākumu mērķiem netiks ievēroti vēl gandrīz septiņus gadus.

102.

Šis laika periods, protams, ir ilgs. Ņemot vērā dalībvalstu rīcības brīvību, kad tās izvērtē pretrunīgās intereses ( 39 ), tas tomēr nav pietiekami, lai pierādītu pārkāpumu. Par to liecina it īpaši Gaisa kvalitātes direktīvas 22. panta 2. punkts. Atbilstoši šai tiesību normai PM10 robežlielumu ievērošanas termiņš konkrētu nosacījumu gadījumā varēja tikt pagarināts no 2005. gada 1. janvāra līdz 2011. gada 11. jūnijam. Tas bija tikpat ilgs robežlielumu papildu pārsniegšanas laika periods, ko ir akceptējis Savienības likumdevējs.

103.

Turklāt minētā termiņa pagarinājuma iespēja bija paredzēta visām dalībvalstīm neatkarīgi no to sākotnējās situācijas un ekonomiskajiem rādītājiem. Tomēr ir skaidrs, ka PM10 robežlielumu ievērošana Bulgārijā ir īpaši liels izaicinājums pastāvošās apkures prakses dēļ. Tā pārvarēšana turklāt ir saistīta ar ievērojamām izmaksām, kas Bulgārijai tās ekonomiskās situācijas dēļ ir lielāks slogs nekā pārējām dalībvalstīm.

104.

Tādēļ katrā ziņā Bulgārijas gadījumā septiņu gadu laikposms līdz PM10 robežlielumu ievērošanai acīmredzami nav pārāk ilgs.

105.

Tas gan neizslēdz, ka konkrētos gadījumos – vai varbūt pat visā valstī – robežlielumi varētu tikt ievēroti ātrāk. Par to it īpaši liecina Komisijas izteiktā kritika, ka noteikti valsts mēroga pasākumi, piemēram, cietā kurināmā standarti vai to ievērošanas nodrošināšana, tika ieviesti vien salīdzinoši vēlu. Bulgārija šo kritiku nav apstrīdējusi.

106.

Tomēr, lai gan šo pasākumu ātrāka ieviešana droši vien būtu uzlabojusi gaisa kvalitāti, Komisija nav pierādījusi, ka tas vien būtu bijis pietiekami, lai ātrāk ievērotu robežlielumus. Secinājumam, ka robežlielumu pārsniegšanas laikposms nepaliek “pēc iespējas īsāks”, drīzāk būtu bijusi vajadzīga konkrēta pārbaude saistībā ar attiecīgajiem vietējiem gaisa kvalitātes uzlabošanas plāniem. Parasti būtu jāpārbauda arī pretrunīgo interešu izvērtējums, kas tāpat būtu iespējams, tikai pamatojoties uz vietējiem gaisa kvalitātes uzlabošanas plāniem. Tas tā ir tādēļ, ka tikai no šiem plāniem var izrietēt, kāpēc konkrēti pasākumi attiecīgajā vietā nav tikuši īstenoti agrāk. Tā kā Komisija šos plānus neizskata, Tiesa līdz ar to nevar konstatēt, ka pārsnieguma laiks noteiktos gadījumos vai pat kopumā būs pārāk ilgs.

107.

No iepriekš minētā izriet, ka Komisijas argumentācija nav pietiekama, lai konstatētu, ka Bulgārija līdz šim brīdim nav izpildījusi 2017. gada 5. aprīļa spriedumu saistībā ar tās pienākumu, kas paredzēts Gaisa kvalitātes direktīvas 23. panta 1. punkta otrajā daļā.

108.

Ņemot vērā līdzšinējos secinājumus, nav iemesla noteikt kavējuma naudu ( 40 ). Manuprāt, sprieduma nepietiekamas izpildes 2019. gada 9. februārī dēļ nav lietderīgi uzlikt arī sodanaudu, jo Bulgārijai ierobežotie resursi būtu labāk jāiegulda gaisa kvalitātes uzlabošanā.

109.

Tiesas Reglamenta 138. panta 3. punktā ir noteikts, ka tad, ja lietas dalībniekiem – kā izskatāmajā lietā – spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

110.

Tādēļ ierosinu Tiesai lemt šādi: